20 līdz asarām smieklīgi, neparasti un arī bailīgi ceļojumu stāsti

Arī ceļojumos nevar iztikt bez dažādiem smieklīgiem gadījumiem, kas bieži vien atmiņā paliek pat vairāk par redzētajām apskates vietām! Apkopoju otro daļu ar smieklīgākajiem atgadījumiem ceļojumos! Visi stāstnieki man svēti apgalvoja, ka stāsti ir īsti, un daži bija ar mieru dalīties tikai tad, ja nerakstīšu viņu vārdus – tāpēc tie ir anonīmi! Ja arī tev ir kāds smieklīgs, neparasts vai pat nedaudz dīvains ceļojumu stāsts, droši raksti komentāros!

Pirmā daļa šeit: 15 smieklīgi un neparasti piedzīvojumi ceļojumos

Vēl daži smieklīgi atgadījumi arī šeit.

1.  Karaliskais lidojums, P.stāsts

Savulaik ļoti bieži braucu tālos komandējumos, un dažreiz sanāca mēneša laikā sanāca aizbraukt uz ASV pat 3-4x. Īpaši grūti tas bija, kad biju stāvoklī. Vienā šādā reizē, aptuveni 6.mēnesī, braucu mājās no komandējuma ārkārtīgi pārgurusi. Toreiz vēl bija tāda aviokompānija British Midland Airways, un lidoju biznesa klasē. Kad kāpju lidmašīnā, viss, par ko domāju – tūlīt izgulēties. Bet miegs nenāca, un biju tuvu asarām no izmisuma – pārgurums, cita laika zona, hormoni. Izrādījās, ka tajā lidojumā es biju vienīgais pasažieris biznesā. Stjuarti, ieraudzījuši manu izmisumu, rūpējās kā varēja – viens masēja pēdas, otrais čubinājās ap matiem, bet trešais – taisīja man manikīru! Šādu lidojumu otrreiz es vēl neesmu piedzīvojusi!

2. Ja navigācija saka, braucam! Lindas stāsts

Braucām ar kolēģi uz Poliju. Jābrauc tālu, galamērķis ievadīts navigācijā, un mēs tik rullējam! Braucam, braucam, kad vienā brīdī skatāmies, kaut kāda baigā rinda. Nu robeža, skaidrs. Izstāvam – mums prasa – “vīza jums ir?” Kāda vīza?!!! Izrādījās, esam pie Latvijas-Baltkrievijas robežas… Vīzas mums, protams, nebija, dabūjām griezties apkārt un meklējām ceļu caur Lietuvu. Tā kā aiz mums jau bija sabraukušas mašīnas, vietas nebija, tad nu robežsargs gāja māt visām mašīnām, lai izbīdās un atbrīvo vietu, lai mēs varam pabraukt atpakaļ.

3. Sapnis par zilo jūru. R.stāsts

Savulaik strādāju par modeli Ķīnā – darba stundas garas, atpūtas brīži mazi, gribas kaut ko arī redzēt, bet laika nesanāk. Kādu dienu esmu kastingā ar vēl kādām 100 meitenēm, gaidām savu rindu, lai atrādītos klientam. Kamēr mēs gaidām, nāk viens no darbiniekiem un skaļi saka:

-who wants to go to the blue sea? (kura grib braukt uz zilo jūru?)

Es lecu kājās, un sajūsmā saucu – me, me, me!!! (es, es, es!!!)

Tad ievēroju, ka visas meitenes uz mani tā dīvaini skatās – izrādās, vīrietis teica – who wants to go to the WC [wee see] (kura grib uz tualeti).

4. Ak, ja vien varētu satikt Merilu Strīpu! K.stāsts

Man bija paredzēts komandējums uz Tuvajiem Austrumiem, biznesa klasē. Kamēr riktējos savā sēdeklī pēdējā rindā biznesa klasē, dzirdu stjuarti sakām citai stjuartei – šajā reisā lido Merila Strīpa! Es pilnīgi sajūsmā, jo esmu viņas fans. Lecu laukā no sēdekļa un skrienu prasīt stjuartēm, kur tad viņa ir, jo viņu neredzu, visi citi pasažieri jau sēž. Bet viņa man nesaka, atbild, ka pazaudēs darbu, ja parādīs, ka nedrīkst, ka tas, ka es jau dzirdēju ir ļoti slikti un, lai es nevienam nesaku, ka viņas tā teica. Man vilšanās liela, apsēžos un visu lidojumu cenšos saskatīt, kur tad viņa ir, bet neredzu. Lidojums beidzas, kāpju laukā, stjuartes atvadās, un es viņām saku – bet es tā būtu gribējis satikt to Merilu Strīpu! Viņas tā dīvaini paskatās uz mani un tad aiz manis – pagriežos – un tur viņa ir! Pufaikā, bez kosmētikas un izskatījās ne īpaši priecīga. Paskatījās uz mani un teica – jā, te es esmu, un?

5. Draudzīgais šrilankietis. Jolantas stāsts

Šrilankā manai un topošā vīra kompānijai pievienojās kāds draudzīgs vietējais puisis. Gājām trijatā gar pludmali ar savējo sadevušies rokas, vietējais izlēma, ka varam tā pastaigāties kopā… Un paņēma mana puiša roku!

6. Ķīniešu baterija. Zanes stāsts

Ķīnā man kratīja un izskatīja visu bagāžu, lai gan tādu īstu iemeslu nemaz nebija. Lidostas darbiniece atrada ārējo bateriju (power bank) un prasīja, kas tas ir. Jāsaka, ka ķīniešiem diemžēl ir slikta angļu valoda. Pienāca vēl pulciņš darbinieku, jo tur daudz cilvēku dara vienu darbu. Attiecīgi stāstu tā un šitā, bet neizskatījās, ka kaut viena atbilde būtu derīga. Darbinieki atkal un atkal turpināja prasīt “What is this” (Kas tas ir?). Pēc samērā ilgas “sarunas” sāku rādīt, kas tā ir par lietu, spraužot telefonā vadu un to savukārt pie baterijas. Rādiju, ka tā ierīce uzlādē telefonu, bakstot pirkstu pie uzlādes simbola telefona ekrānā. Joprojām diskusija nebija veiksmīga. Lidostas darbinieki jau palika uzvilkti, sarunājās gan savstarpēji, gan ziņoja kaut ko rācijā. Visi blenž uz mani, rāda ar pirkstiem, sačukstas. “Izmeklēšanas” procedūrai kulminējot ar abpusēju asāku vārdu apmaiņu  – What is this-This is a power bank for charging-What is this??? (Kas tas ir – Baterija, lai uzlādētu – Kas tas ir???), es beigās neizturēju un, cītīgi bakstot uz baterijas, iekliedzos “MADE IN CHINA!!!” (Ražots Ķīnā) tiešām skaļi.
Darbiniece uzmeta aci uzrakstam un piekrita “Oh, yes…” (Jā, patiesi!). Visi pagriezās un aizgāja…

7. Kā es gandrīz kļuvu par Viktoru Navorski (“The Terminal”). Santas stāsts

Man bija komandējums uz Kijevu, bija jāvada prezentācija. Gribēju, lai esmu forši svaiga no rīta, un speciāli lidoju ar vakara reisu, lai varu labi izgulēties. Aizlidoju galā, rādu savu ID karti – bet man saka – kur pase? Pases man nav… Izrādās, kaut kā Rīgas lidostā mani mistiskā kārtā izlaiduši bez pases, tikai ar ID karti. Uzreiz tiek iesaistīta aviokompānija – viņiem par šo draud liels sods, jo atvests cilvēks bez pases. Beigās sarunājām, ka ar nākamā rīta reisu man pasi atvedīs – labi, ka bija, kas atved to uz lidostu. Pa nakti mani izguldīja kaut kādā darbinieka kabinetā lidostā. Nākamajā rītā dabūju pasi un beidzot tiku uz savu pasākumu, mēreni saburzīta.

8. Smaržīgais numurs. Lindas stāsts

Ēģiptē vienu vakaru numurā parādās reāla kanalizācijas smaka… zvanam recepcijai, sakām, ka kaut kas jādara, smird. Lai nāk santehniķis. Čalītis atnāk, apostās. Aiziet. Atnāk atpakaļ. Izpūš gaisa atsvaidzinātāju. Uzsmaida mums divām dāmām. Un aiziet prom!

9. Zobainais tūrists. Aijas stāsts

Biju grupas gide pagarākā braucienā. Visi jauki sadraudzējušies, jautrība nesāk beigties. Te ar muguru jūtu – kaut kādas jocīgas aktivitātes autobusā. Visi skrien uz aizmuguri bildēt… Tur mūsu grupas biedrs aizmidzis, galva atmetusies, mute vaļā… bet ZOBI CIET! – protēze nokritusi…

10.  Patstāvīgais dēls. Jāņa stāsts

Tas bija pērn pavasarī, man kopā ar manu tad 14 gadīgo dēlu ceļojums ar motociklu pa ASV, esam viesnīcā Ostinā, bet nu tā patālāk no centra, jo tomēr cenas atšķiras būtiski. Ar autobusu aizmaucam līdz centram, izstaigājam, tad bārā Coyote Ugly ir tusiņš kopā ar citiem baikeriem. Mani ielaiž, dēlu nelaiž. Es šim iedodu 10$, autobusu shēmu un šis lai brauc uz viesnīcu. Es pa to laiku izdzeru 1 alu, pēc tam alus vietā kļūdaini paņem sidru, no kā man paliek ļoti slikti. Domāju maukt uz viesnīcu. Aizeju uz autobusu, aizbraucu, ieeju viesnīcā – puika nav un šim telefons arī nav sazvanāms.
Rakstu jau motoorganizatoram, šis man saka – zvani uz 911 utt. Es nolemju pagaidīt. Pēc 5 minūtēm puika ienāk. Pārsteigts, ka es jau priekšā un pie tam skaidrā, šis man stāsta: aizgājis uz pieturu, redzējis, ka līdz autobusam ilgi jāgaida, nolēma doties ar kājām. Teica, ka esot bijis ļoti interesanti. Vēl teica, ka kāda sieviete pienākusi klāt un jautājusi, vai nav apmaldījies, uz ko atbildējis noliedzoši.

11.  Ja negribas.. labāk nevajag! Baibas stāsts

Mans draugs liels futbola fans, pēc bagātīgas dienas nolemām Santa Cruz, Tenerifē aiziet vakara uz spēli stadionā. Viss jauki un super, spēle tuvojas beigās, un mēs pošamies uz mājām, kas atrodas otrā galā – Las Amerikas. Jāpaspēj uz  pēdējo autobusu. Draugs mudina ieiet WC pirms ceļa, kamēr spēle vel rit. Ok, saku ka negribu, bet domāju, nu labi, ieiešu.
Tur WC ļoti senas, ieeju sieviešu, aiztaisu durvis un saprotu, ka durvis neatversu, tas ir iesprūdušas! Telefons, visas mantas atrodas pie drauga ! Spēle rīt pēdējas minūtes, visi fani fano, viss skaļš neviens mani nedzird.
Saucu dažādas valodas, beigās tikai latviešu. Neviens ilgi neatsaucas, līdz pēkšņi uzrodas apkopēja, spāniski man saka, lai nomierinos, palīdzes (paldies ziepju seriāliem par spāņu valodas zināšanām!).
Gaidu, tikmēr draugs doma hmm baigi ilgi pazudusi!. Iet uz WC pusi, skatās tur ātrie, policija, visi kaut ko spāniski runā.
Ārā tiku, kad kaut kāds vīrietis ierāpās manā kabīnē un ar kāju izsita durvis. Pat visas flīzes atleca no sienas!
Gala rezultātā uz pēdējo autobusu izlidojam cauri skrējiena cauri pilsētai un paspējām!

12. Bailēm lielas acis. Andra stāsts

Neilgi pēc 11.09.2001 lidoju kaut kur starp divām Eiropas pilsētām. Blakus apsēdās jauns cilvēks no vidējiem austrumiem. Stipri sasmaržojies. Nevilšus satraucos. Ielidojām pamatīgā turbulencē. Puisis teica,ka viņam ļoti bail, vai nevarot paturēties man pie rokas. Tā arī lidojām tālāk – sadevušies rokās…

13. Īpašais spa. Ilutas stāsts

Vienreiz braucot caur Holandi, labi piekusuši atradām labu viesnīcu ar baseiniem un spa- domāju, forši atpūtīsimies!

Viesnīca tiešām bija skaista. Ejam spa, mums lauzītā angļu valodā saka –  ar lieliem peldkostīmiem nedrīkst. Es vēl saku- nav nav peldkostīms,  jo daudzos baseinos nelaiž ar garām peldbiksēm. Ieejam spa- loti skaists, smaržīgs – bet nūdistu- visi pliki staigā!

14. Roķīgā celšanās. Alīnas stāsts

Kādu nakti  ASV nakšņojam ceļmalas motelī. Atbraucām vēlu naktī, numuriņš sagatavots uz nakti jau, aizkari visi aizvilkti, tumsa. Ieslēdzām gaismu pie ieejas ar slēdzi, iztīrījām zobus un pārguruši aizgājām gulēt, izslēdzot slēdzi pie gultas vienā pusē. Piecos no rīta es pamostos no drausmīga vīrieša rēciena man tieši ausī – izrādās, iepriekšējais numuriņa iedzīvotājs atstājis ieslēgtu modinātāju uz 5:00, uz roka radio staciju, kuru, piedevām, slikti ķer un baigi šņāc. Modinātāja slēdzi pa tumsu sataustīt nevaru, piķa melns, gaismas slēdzis vīra gultas pusē, mēģinu modinātāju izraut no rozetes, bet vads aiziet kaut kur aiz naktsgaldiņa, kas ir.. pieskrūvēts pie sienas.  Pa abiem beidzot kopā ieslēdzām gaismu un atradām slēdzi. Miegs vairs nevienā acī!

15. Aromātiskās Maldīvas. Lindas stāsts

Maldīvās viesnīcas puiši sagaida smaidīgi un pūš tualetes gaisa atsvaidzinātājus mūsu priekšā. Tik smaida un pūš. Es nodomāju, re kā te pat izpūš, lai svaigi smaržo. Pēc tam izrādījās, ka viņi ar tiem grib atbaidīt lielos prusakus, lai nenāk istabiņās.  Lieki teikt, ka prusaki tāpat dzīvoja vannasistabas izlietnes caurumā.

16. Bruņotais laupītājs. Mārtiņa stāsts

Tagad varu pasmieties, bet tad smiekli nenāca. Kiprā ar čomu tiku apcietināts kā aizdomās turētais bruņotā laupīšanā. Protams bija alibi, jo biju citā vietā, bet divas nedēļas izbaudīju Kipras valsts apmaksātu atpūtu dažādu tautību vīriešu sabiedrībā… Paldies Dievam esmu gandrīz 2 metrus garš, virs 100 kg, ar tetovējumiem un tiku apcietināts aizdomās par bruņotu laupīšanu, nevis kādu citu lietu…

17. Lustīgie dejotāji. I. stāsts

Pirms 20 gadiem ar tautu deju ansambli devāmies izbraukumā uz Eiropu, neatceros, kāds bija galamērķis, bet vienu nakti palikām Amsterdamā, mūs sadalīja 2 grupās un izguldīja kaut kādā iestādē. Kā jau pusaudžiem, ļoti neinteresēja, kur esam, viss bija smieklīgi un forši. Liels bija pārsteigums, kad nākamajā rītā, mūs pamodināja policija, iesēdināja autobusā un ar policijas ekipāžām ap autobusu, izveda no valsts. Kad apstājāmies benzīntankā, lai aizietu uz labierīcībām, saskaitīja, cik izkāpj/iekāpj, iedeva paēst. Pasē zīmogs par izraidīšanu! Izrādās bijām izguldīti prieka mājā. Otrajā grupā, kas gulēja citur, bija tikai meitenes un nakts vidū laikam kaut kādi regulārie klienti gribēja iekļūt iekšā, meitenes pārbijās un izsauca policiju. Atbraucu mājās vienu nedēļu agrāk, vecāki pārsteigti, kas es tik ātri atpakaļ, tieši lasīja avīzē ziņu par tautu dejotājiem, kas izraidīti no Holandes, nezināja, ka tas par mums. Toreiz jau nebija mobilie telefoni vai citi sakari pieejami – nekādi nevarējām informēt, ka braucam atpakaļ.

18. Identifikācija. Alīnas stāsts

Braucu mājās no Hamburgas, pēc garas darba nedēļas. Tiek izslēgtas drošības jostas un skaļrunī atskan stjuartes balss

Mrs Alina Andrusaite, please identify yourself by pressing the call button“(Andrušaites kudze, nospiediet izsaukuma pogu, lai varam jūs identificēt!).

Nospiežu pogu. Sēžu lidmašīnas vidū, un redzu kā visa lidmašīnas priekšpuse pagriežas un visi skatās, kura nu spiedīs pogu, un kas nu būs.  Tajā brīdī man pasniedz kastīti “here is your pre-ordered salmon!” (šeit būs jūsu iepriekš pasūtītais lasis!).

Biju pasūtījusi sev maltīti lidojumam, un stjuartēm kaut kas negāja sistēmā un viņas nezināja, kur es sēžu.

19. Kāpiens no parka. Ievas stāsts

Marseļā mūs ar draudzeni ieslēdza 26th Centenary Park, kuram apkārt sēta vismaz 2 m augsta un pirms sētas – grāvis! Šie bija vienīgie vārti, kuriem šķita, ka varētu tikt pāri, pēc kāda brītiņa, otrā pusē labi iereibuši puiši mūs pamanīja un palīdzēja! Vēl pirms iešanas parkā meklējām darba laiku, jo zinām, ka Francijā parkiem ir ierobežots darba laiks, jo īpaši ziemā – bet nemanījām.

neparasti atgadijumi celojot

20. Aizdomīgais latvietis. Ulda stāsts

Esmu ceļotājs ar diezgan mazu pieredzi… Dzīvoju jau laiciņu Dānijā. Sagribējās aizlaist uz pāris dienām uz Šveices kalniem, nu mazliet apskatīt. Mudīga ideja, sakravāju dažas mantas un laižu.. Brauciens caur dažiem draugiem Vāczemē un esmu klāt uz Šveices robežas.

Nu nu, kas jums mašīnā? – prasa robežsargi

Pāris aliņi un šņabīts. Atver bagāžnieku. Viņi atrada dažas viņiem interesantas lietas – nazi (desu tak jāsagriež), galvas lukturīti (auto jau nav jaunākais), cimdus (ja nu riepa jāmaina), izolācijas lenta (ja kaut kas auto nokrīt), atkritumu maisi (esmu pieklājīgs un aiz sevis savācu), mitrās salvetes (speķainas rokas jānotīra). Aicināja uz izolatoru un salika to komplektiņu uz galda. Izģērba… Pārmeklēja.. Roku dzelži.. Foto… DNA… Pirkstu nospiedumi. Un uz 5 gadiem Šveices aizdomās turamo datu bāzē. Kad pasmaidīju.. vēl lika iepūst!

Pirmā daļa šeit: 15 smieklīgi un neparasti piedzīvojumi ceļojumos

Vēl daži smieklīgi atgadījumi arī šeit.

Ja arī tev ir kāds smieklīgs, neparasts vai pat nedaudz dīvains ceļojumu stāsts, droši raksti komentāros!


7 comments

  1. Pirms pāris gadiem biju ceļojumā Arābu Emirātos,ielidojām naktī Dubaijā un braucām uz Šardžu-tur bija mūsu viesnīca-pirmais,ko vēlējos redzēt,ieejot numuriņā-paskatīties pa logu,kā naktī izskatās pilsēta no viesnīcas,Atveru aizskarus,bet aiz loga pilnīga tumsa!melns!Biju šokā!-nospriedām-varbūt vēl kas logam aizklāts kāds aprīkojums,jo apgaismojums tāds patumšs izstabiņā-slēdžus visādos īpašos negrivējās nakts vidū meklēt,jo gribējās gulēt.Kad no rīta pamodos,uzreiz skrēju pie loga,bet izrādījās,ka burtiski līdzās mūsu viesnīcai ceļ citu ēku-siena oriekšā!😃
    Otrs piedzīvojums bija,kad pagājušajā gadā lidomām mājās no Dublinas.Lidmašīnai bija Rīgā jānolaižas ap 23.vakarā,ilgi rinķojām,nevarēja nosēsties,kad nosēdamies,neviens nelaida mūs laukā.Ieslēdzu mobilo,un oirmā sms man atnāk no tele2-Esi sveicināts Igaunijā!Pirmā doma bija-kas tas par gļuku!kāda Igaunija!kaut ko sajaukuši!Tas bija oagājušajā gadā tūlīt pēc Jaunā gada,kad izrādījās,ka par to laiku,kamēr mēs Īrijā,te Latvijā baigā vētra un nevarēja nolaisties!bijām patiešām Tallinā!…

    1. Oho!!! Par to Igauniju pilnīgs pārsteiguma moments! Un neko neteica lidojuma laikā, ka nosēdīsieties citur?!

  2. Pirms kādiem padsmit gadiem mēs ar vīru, toreiz vēl draugu, apceļojām Itāliju ar stopiem, kas gan beigās vairāk bija ar sabiedrisko transportu. Ceļojums bija ilgs un ar naudu mums toreiz bija diezgan knapi. Tas bija tas laiks, kad nopērc superlētu aviobiļeti un gan jau pārējais būs labi 🙂 Nonācām Romā pāris dienas pirms prom lidojuma datuma, nauda izsīkusi, palikt nav kur. Atcerējos, ka nesen draudzene bija stāstījusi, ka ceļojuma laikā kkādā lidostā bija satikusi foršas mūķenes no Romas. Sadabūjām numuru, zvanām. Atļāva palikt, bet pārpratuma pēc bija domājušas, ka esam 2 meitenes, kad ieradāmies, teica, ka tas ir sieviešu klosteris, bet ārā jau nemetīs, pēc visiem klostera priekšrakstiem tikām katrs savā numuriņā, viņas bija tiešām ļoti sirsnīgas, pabaroja mūs un izstāstīja, ko Romā jāredz. Tā mēs tās pāris dienas tur pabijām.

  3. Pirms 11 gadiem braucām no Couchsurfing pasākuma Melnkalnē caur Albāniju. Mašīna ar Serbijas numura zīmi, šoferis serbs, Kosovas albānis, bulgāriete un latviete. Šķērsojam Albānijas-Maķedonijas robežu jau Maķedonijas pusē. Šoferis aiznes visas pases un mašīnas dokumentus, robežsargi atnāk smaidīgi, kaut ko dīvaini joko, bagāžniekā un nekur skatīties negrib. Jau kādu gabalu iekš Maķedonijas šoferis attopas, ka 100 EUR aizmirsis mašīnas dokumentos. Pārbaudām un tās naudas tur vairāk nav! Pārbaudām pases un arī pasēs zīmogu nav!

Atbildēt Atcelt