Apskates vietas Igaunijā: 5 dienu maršruts ar auto – Igaunijas dienvidi un ziemeļi

Ko redzēt Igaunijā, kur baudīt dabu, skaistākās apskates vietas un kurās spa viesnīcas ir labākā atpūta? Kuras pilsētas Igaunijā noteikti vajadzētu apmeklēt? Igaunijā būs ko darīt – gan pāriem, gan ģimenēm ar bērniem, gan senioriem. Koši zaļi meži, mierīgi ezeri, neparasti apskates objekti ir tikai daļa no iemesliem, kāpēc apmeklēt Igaunijas dienvidu un ziemeļu pusi. Saklausīt klusumu purvos, pastaigāties gar jūras krastu, pieneņu pūkām virmojot, un redzēt muzejus, par kuriem būs sajūsmā arī tie, kas saka ”es neesmu muzeju cilvēks”.

Man nebija ienācis prātā, ka Igaunija būs tā zeme, kurā pēc ceļā pavadītām piecām dienām un nobrauktiem teju 1500km būs sajūta, ka brauciens bijis par īsu un palicis tik daudz neapskatīta! Tomēr ir tieši tā. Igaunija ir garāka atvaļinājuma vērta un ne tikai Rietumvalstu tūristiem, kas nekad nav redzējuši stārķus un brīnās par odiem. 

Pirmā izvēle, domājot par Igauniju, bieži vien krīt vai nu uz Sāremā spa vai Tartu AHHAA centra apmeklējumu. Šoreiz mērķis bija izpētīt vēl neizzināto Igaunijas pusi, doties uz maz zināmām pilsētām vai ārpus tām, iet uz dabas parkiem, un redzēt vietas, par kurām raksta “neparastāko vietu” kontekstā Atlas Obscura vai pat neraksta nemaz. Par Igaunijas dienvidiem un ziemeļiem, maršrutā no Tartu, gar Peipusa ezeru līdz pat stāvkrastiem un pludmalēm ziemeļos un Krievijas pierobežas pilsētai Narvai.

Jārēķinās, ka Igaunija ir tālāk uz ziemeļiem nekā Latviju, un brīdī, kad Rīgas pagalmos ceriņi jau sačokurojušies brūni, Narvā jūras krastā tie tikai sāk plaukt vaļā, un daudzviet dārzos vēl pilnā sparā zied ne tikai tulpes, bet pat ābeles! Pavasaris ir tavs mīļākais gadalaiks? Droši to var braukt izbaudīt vēlreiz jūnijā Igaunijā! Pavasaris šeit atnāk vēlāk, un Peipusa ezera tuvumā pat vēl vēlāk.

Rudenī ezera tuvums nodrošina maigākus laikapstākļus, tādēļ te droši var braukt arī septembrī. Kas interesanti, daudzas svētku svinēšanas tradīcijas ir arī igauņiem, piemēram, vasaras saulgrieži, tāpēc arī Jāņu brīvdienas ir labs laiks, kad braukt uz Igauniju. Peipusa ezera vecticībnieki tos svin divas nedēļas vēlāk, tādēļ arī Jāņus var nosvinēt divreiz!

Kāpēc braukt uz Igauniju?

Igaunija latviešiem ir ļoti tuva gan ģeogrāfiski, gan mentalitātes ziņā, un ir piemērota gan tiem, kas runā krievu valodā, gan angliski runājošiem. Tāpat vairākos tūrisma objektos bija arī informācija latviešu valodā. Igaunijas ziemeļu daļa  ir izteikti krievvalodīga, pie Peipusa ezera dzīvo vecticībnieku komūnas, kas šeit ir no Zviedru impērijas laikiem, savukārt Narvā un tās apkārtnē, Kohtla-Jerve un Sillamē pilsētās tas ir Padomju Savienības dēļ, lielā mērā saistītas ar ražošanu.

Brauciena plānošanu ļoti atvieglo tas, ka Igaunijai ir arī ārkārtīgi laba valsts tūrisma veicināšanas mājaslapa (pieejama arī latviešu valodā), Visit Estonia, kur ir visa informācija par apskates vietām, viesnīcām, kafejnīcām, darba laiki, kontakti un cenas. Lai saplānotu piecu dienu maršrutu, man bija nepieciešama tikai pusotra stunda! Plānošanā izmantoju arī dabas taku karti, kur aprakstīts sīkāk kā atrast konkrētas takas, un vairākas reģionu tūrisma informācijas mājaslapas, par kurām raksta beigās.

1.diena Igaunijā, 350 km, Alam-Pedja dabas rezervāts

No Rīgas izbraucam trešdienas pēcpusdienā, mazliet vēlāk, nekā gribētos, pa ceļam pastāvam arī dažās vietās ceļu remonta dēļ (kā arī satiekam pirmo alni jau Latvijas pusē pie Valmieras, par laimi, iekšā krūmos un ne uz ceļa). Divas stundas pirms saulrieta esam klāt pirmajā pieturas vietā – Alam-Pedja dabas rezervātā pie Selli-Sillaotsa takas. Šis dabas rezervāts aizņem 34 tūkstošus hektāru un ir lielākais Igaunijā.

Taka ir 4.7 km gara, pie ieejas ir dažas stāvvietas un informatīvais plakāts, sīkāka informācija par to kā atrast taku rezervātā ir pieejama taku kartē. Uzkāpjot uz koka laipām secinām, ka tā ir vien divus dēlīšus plata un dažviet tie ir salūzuši, tāpēc jāiet uzmanīgi. Pēc neilga gājiena pa mežu, beidzot esam klāt pie purvainās takas daļas un te ieraugām skatu torni, kas ir diezgan neparastas konstrukcijas – tā izskatās kā māja! Tālāk taka ved pa apgabalu ar maziem kociņiem, un takas abās pusēs redzam dažādus augus.

Šeit nedzird civilizāciju itin nemaz – apkārt dzied putni, īpaši skaļi kūko dzeguzes, šalko mežs un dzirdami tikai mūsu soļi. Vēlāk taka ved pa mežainu apgabalu, starp tūkstošiem melleņu krūmu un ziedošiem vaivariņiem (melleņu sezonas laikā ogas te ir atļauts vāks). Ir takas apgabals, par kuru rakstīts, ka te var satikt čūskas, tādēļ siltā laikā vajadzētu iet uzmanīgi. Šajā dabas parkā noderēs odu un knišļu aizbaidīšanas līdzekļi, jo mazo mošķu te ir ārkārtīgi daudz, kas tā vien cenšas aizlīst starp zeķi un bikšu staru vai aiz krekla.

Vakars ir nomācies un pelēks, tādēļ kādu brīdi uzkavējamies dabas rezervātā, klausoties vardes, bet tad dodamies prom uz viesnīcas pusi cerībā, ka nākošā diena būs skaidra, satiekot arī pa kādai stirnai krūmos. Protams, kad jau esam gandrīz pie viesnīcas, debesis iekrāsojas koši sarkanas, bet tobrīd jau ir par vēlu doties atpakaļ un esam krietni izsalkuši, tādēļ dodamies meklēt kādu vietu, kur kaut ko varētu nopirkt.

Viesnīcā ieraugām stendu ar materiāliem par šo Igaunijas reģionu, uzzinām, ka šī Igaunijas puse ir aprakstīta viņu nacionālajā eposā par Kalevipoegu jeb Kaleva dēlu, un vietējie tūrisma uzņēmumi piedāvā dažādas tematiskās ekskursijas un braucienus pa šiem maršrutiem. Igauņiem ir izcili tūrisma popularizēšanas materiāli, kas tiešām iedvesmo redzēt vairāk. Vairākas vietas iekļaujam apskates maršrutā.

Nakšņošana: Aksi Puhkemaja 35 eiro diviem, ar brokastīm

Izmaksas: viesnīca, uzkodas benzīntankos un Ristmiku bistro (20 eur uz diviem). Pa ceļam vakariņas var ieturēt Umb Roht Tartu. Mazie benzīntanki strādā līdz desmitiem vai vienpadsmitiem vakarā, Circle K visu diennakti. Nakšņot droši var arī Tartu, jo attālums līdz rezervātam nav liels.

2.diena Igaunijā, 250 km, AHHAA centrs, Endlas dabas rezervāts

AHHAA Centrs

Otrās dienas rītā pamostamies un saprotam, ka šīs dienas plānus nāksies mainīt, jo aiz loga stipri līst. Ja laiks būtu bijis labāks, mēs noteikti apmeklētu Eesti Roos rožu dārzu, kas ir lielākais Baltijas valstīs un 10 lielākais Eiropā (ieeja ir 2 eiro no personas). Tur varot iegādāties kādu no 1000 dažādu rožu šķirņu stādiem un iziet ekskursijā ar dārznieku, kas pastāsta vairāk par šo vietu. Laikapstākļu dēļ neaizbraucam arī uz Elistveres dzīvnieku parku, tomēr to nolemjam apskatīties atpakaļceļā.

Blakus viesnīcai ir ezers un Eksi baznīca, taču laiks ir izcili riebīgs un nolemjam, ka brauksim uz AHHAA centru Tartu, kas mums sākotnējā plānā nemaz nebija paredzēts. Zinātnes centrā pavadām trīs stundas, izmēģinot naglu gultu, kaleidoskopu, vizinoties ar riteni pa striķi, pētot citas ekspozīcijas un arī ieturot pusdienas (kas arī šeit mums izmaksā ap 10 eiro uz personu, un turpmāk šāda cena ir visur, kur ieturamies). Zinātnes centrā arī noskatījāmies prezentāciju par ūdeni latviešu/angļu valodā, to vadīja Ilva, kas veiksmīgi tika galā arī ar kādu mazu amerikāņu puiku, kas visu lekciju jautāja par iespēju kaut ko uzspridzināt.

Vēlāk raktuvju muzejā noderēja zināšanas par kalcija karbīdu, ko mums nodemonstrēja Ilva. Lekcijā ir daudz praktisku eksperimentu un tā būs interesanta ne tikai bērniem.

Ik pa stundai skatāmies laika prognozi, tomēr solījums par labo laiku katru reizi pabīdās par stundu. Visbeidzot nolemjam tomēr aizbraukt līdz Endlas dabas rezervātam, jo šeit gribējām sagaidīt saulrietu. Tomēr apstājoties stāvvietā pie takas, līst tik ļoti, ka nolemjam braukt nopirkt ēdienu un doties uz viesnīcu, ja nu reiz laiks ir tāds. Iegriežamies Selver veikalā Jegevas pilsētā, sapērkam produktus vakariņām un nākošajām brokastīm (un lāceņu ievārījumu!) un kad jau gribam doties uz naktsmītni, debesīs tālumā parādās saules stari. Braucam? Braucam!

Endlas dabas rezervāts

Pēc pusstundas esam atpakaļ pie Endla rezervāta, novietojam automašīnu (stāvvietā ir atrodas Tooma ciematā), un dodamies meklēt dabas taku. Braukāšanas turpu-šurpu dēļ sanāk, ka mūsu maršruts šai dienai ir nedaudz garāks. Lai arī ik pēc dažiem desmitiem metru ir zīmes uz Männikjärve dabas taku,  priekšā ir kāda zirgu saimniecība. Zīmes skaidri rāda, ka jāiet cauri, atveram vārtus un ejam tik iekšā, cerībā, ka tur nav suņi. Suņu nav, tālumā aplokā ganās zirgi, un naski, naski izejam cauri teritorijai, jo nepamet sajūta, ka esam privātīpašumā. Laiks sāk skaidroties vēl vairāk, cauri kokiem spīd saules stari un melleņu krūmi un sūnas šķiet neticami zaļā tonī.

Šī purva taka ir garāka par iepriekšējā vakarā redzēto, 7.3 km. Šajā vietā 1910.gadā uzsākti purvu pētījumi Igaunijā, un kopš 1950.gada tiek veikti ūdens līmeņa pētījumi purvā, aparatūra redzama drīz vien pēc uzkāpšanas uz purva takas. Šeit tiek celti jauni takas posmi, tādēļ tuvākajā laikā būtu jābūt pieejamām jaunām takas daļām.

Informācijas plāksnes gan diemžēl šeit visas ir igauņu valodā. Garajai, taisnajai takai pa vidu paveras skatu tornis, un šeit beidzot redzam arī mazos purva ezeriņus. Mums aiz muguras tālumā aizpeld tumši mākoņi, kuros izgaismojas varavīksne, un katra mazā pilīte priežu zaros spīd.

Esam vieni paši, tikai dzird dzērves un dzeguzes. Pēc saulrieta purvā sāk celties migla un mēs dodamies atpakaļ pa to pašu ceļu, neejot pilno takas apli.

Ir uzlecis pilnmēness, pļavās ganās zirgi un pēc lietus gaiss ir neizsakāmi svaigs, dzird vien griežu krekšķēšanu. Mums priekšā garāks brauciens līdz Mustvē pilsētai, kas atrodas pie paša Peipusa ezera.

Pa ceļam izbraucam cauri vairākām vietām, kur ceļu remonts, redzam ausaiņus klajumos līdz beidzot pāri pusnaktij nokļūstam viesnīcā. Izrādās, tā ir ciet, jo esam atbraukuši pēc darba laika beigām. Tomēr pēc zvana uz norādīto numuru, drīz vien atbrauc viesnīcas īpašnieks un ielaiž mūs iekšā numuriņā.

Nakšņošana: Kalameeste maaja, 40 eiro diviem, bez brokastīm.

Izmaksas: viesnīca, AHHAA centrs 13 eiro pieaugušajam, dabas parks bezmaksas, pusdienas zinātnes centrā 20 eiro uz abiem, našķi Selver vakariņām un brokastīm. Jegevas pilsētā var vakariņot arī Saksa Pubi un Kurista Soogitare.

3.diena Igaunijā, 180 km, rīts pie Peipusa ezera, Aidu karjers, Raktuvju muzejs, Valastes ūdenskritums, Ontikas klintis, Toilas pilsēta un Oru parks

Peipuss

No rīta pamostamies no trokšņa blakus numuriņā, jo no astoņiem rītā jau tur skan sarunas. Ja atbraucot naktī šķita, ka esam vienīgie apmeklētāji, tad izrādās, teju visi numuriņi ir aizņemti. Peipusa apkārtnes ciematiņos sarunas lielākoties noris krievu valodā, jo šeit savulaik atbēguši vecticībnieki no Krievijas, kad tos vajāja reliģiskās pārliecības dēļ. Mūsdienās šo ciematiņu šarms ir mazie, krāsainie koka namiņi, kuru dārzos aug sīpoli (augusta mēnesī igauņi dodas uz šejieni iegādāties sīpolus ziemai), žāvētās zivis un nesteidzīgā atmosfēra.

Neskatoties uz to, ka ūdens šķiet pavēss, cilvēki peldas. Šī ir no tām vietām, kur uz mēnesi noīrēt namiņu un atpūsties no ārpasaules. Mēs gan dodamies tālāk, garām ziedošiem rapšu laukiem, priežu siliem, klusām pilsētām un tukšiem ceļiem uz Aidu karjeru.

Aidu karjers

Izbraukuši cauri vēl dažām vietām ar ceļu remontu un redzējuši vien dažas automašīnas stundas laikā, esam klāt pie Aidu karjera. Te savulaik ticis rakts degakmens.  

Dažus gadus atpakaļ ieguve karjerā slēgta, un nu skatam paveras balti akmeņi un dzidri zils ūdens, kas šāds iekrāsojas kaļķakmens dēļ. Šeit gan nav Rummu redzēto pamesto ēku, taču nav arī citu cilvēku – apkārt valda pilnīgs klusums un miers. Piebraucam karjeram vispirms no vienas puses, pie kāda rapšu lauka, pa zemes ceļu, baidoties, ka iestigsim pēc lietus mitrajā zemē, gan arī no pilsētas puses, kur pie lielā baseina pieiet ceļš. Kalnus ap karjeru pamazāk pārņem nelieli kociņi, krūmi, zāle gan īsti šeit vēl neaug. Te pieejamas iespējas arī aktīvās atpūtas cienītājiem – pa karjeru var izbraukt ar kajakiem vai laivu, ir organizēti pārgājieni (Alatakuse Matkaklubi) un ekskursijas ar džipu (Adrenaator).

Raktuvju muzejs

Trijos mums ir sarunāta ekskursija Eesti Kaevandusmuuseum jeb degakmens raktuvju muzejā. Gids mazliet aizkavējies ar iepriekšējo grupu un mūs aicina tikmēr apskatīties ekspozīciju, kas izvērsta trijos stāvos, kā arī āra teritorijā. Te manām vairākus skolēnu autobusus, kā arī pieaugušo grupas, un arī pa kādam individuālajam tūristam, kā mēs.

Raktuvju pirmssākumos tās piederējušas britiem, kuri maksājuši par sarakto – cilvēkiem bija jāņem līdzi pat savi darbarīki. Kara laikā, no degslānekļa tika gatavota lidmašīnu degviela vāciešiem, un darbs raktuves bija svarīgāks par karadienestu, tajā strādājošie netika iesaukti armijā. Interesanti, ka dažādos darbos bijušas nodarbinātas arī sievietes.

Raktuves beigušas darbu 2001.gadā, un jau kopš to slēgšanas šeit tiek vadītas ekskursijas. Ar Eiropas Savienības naudu šeit veikti dažādi atjaunošanas darbi, tādēļ muzejs ir patiesi iespaidīgs. Ārpusē stāv milzīga kravas mašīna un kauss, tāpat arī mazie vilcieni ar degslānekļa paraugiem, un dažāda cita tehnika. Muzejā integrētas mūsdienīgas tehnoloģijas kopā ar vēsturisku mantojumu, darbinieku fotogrāfijas, informācija par to kā radās degakmens, kā to izmanto un kāds aprīkojums nepieciešams tā iegūšanai.

Tomēr interesantākais seko vēlāk, kad mūs iepazīstina ar gidu Otto, kurš šajās raktuvēs nostrādājis 42 gadus. Brīdis paiet, kamēr pierodam pie viņa izrunas krievu valodā, un viņš pats arī pārjautā vai tiešām vēlamies iet ar viņu vai tomēr labāk klausīties audiogidu latviešu valodā, lai terminoloģija būtu saprotamāka. Izvēlamies iet tomēr ar viņu kopā.

Viņš mums parāda filmu, liek silti apģērbties (jo raktuvēs ir aptuveni 7-9grādus silts, bet muzejā ir pieejamas jakas, savas var droši atstāt mašīnā, lai nesasmērētu), iedod ķiveres un rāda, kādu ekipējumu savulaik izmantojuši racēji. Viņš stāsta kā padomju laikos raktuvju darbiniekiem bijusi piecas reizes lielāka alga nekā pilsētas mēram, gan to, ka mūsdienās ražošana šeit neatmaksājas, jo iegūtās izejvielas sanāk pārāk dārgas, tādēļ arī raktuves slēgtas.

Tad, stipri pieliecoties, iekāpjam vilciena vagonā, Otto piekodina, ka kategoriski aizliegts kārties laukā pa logiem. Vilciens brauc strauji, brīžiem pat paliek nedaudz bailīgi. Kad izkāpjam, esam pazemē, no griestiem pil ūdens, zem kājām sliedes un koka dēlīšu taciņas.. Mums demonstrē gan primitīvus urbjus, ar kādiem strādāja raktuvju pirmssākumos, lai ieurbtu vietu spridzekļiem, gan iedarbina vairākus agregātus, ar kādiem tika strādāts vēlāk.

Tas, ka ekipējums aizvien darbojas, ir pārsteidzoši. Otto saka, ka šis tas jau gan ir saplīsis un vairs nav arī, kas salabo. Troksnis gan ir diezgan pamatīgs! Tāpat arī dažviet ir kustību sensori, kuri aktivizē skaļruņus, kas atskaņo raktuvju troksni. Te ir pazemes upītes, kur notek raktuvju ūdens (un te satiekam vardīti), un garajos tuneļos mūs iepazīstina ar kalcija karbīda pielietojumu raktuvju pirmssākumos. To izmantoja lampu dedzināšanā, un, ja lampas sāka dzist, tas nozīmēja, ka skābekļa daudzums samazinājās un darbiniekiem bija jāpamet tunelis.

Otto stāsta, ka tagad te tiekot organizēti arī dažādi “modīgi” pasākumi, piemēram, gaismas izstādes (līdzīgi mūsu “Staro Rīga”), tomēr var redzēt, viņš daudz labprātāk gribētu redzēt šīs raktuves strādājam.

Pazemē pavadām vairāk nekā stundu, ar kājām atgriežoties uz ekskursijas sākumu.  Lai arī raktuves ir vien 8 metru dziļumā, šķiet, ka esam krietni tālāk pazemē. Muzeja apmeklējums atstāj spēcīgu iespaidu, liekas neticami, ka šāda mēroga muzejs ir tepat Baltijas valstīs. Tas ir gan neparasts, gan izglītojošs, un šis muzejs būs īpaši interesants arī tehniski orientētiem cilvēkiem. Izrādās, pasaulē nemaz nav tik daudz raktuvju muzeju, kas atrodas bijušajās raktuvēs un kurās ir saglabājies tik daudz no sākotnējās aparatūras. Tomēr galvenā priekšrocība ir gidi – kur gan vēl var aprunāties ar cilvēku, kurš diendienā šeit strādājis 42 gadus?

Valastes ūdenskritums un Ontikas klintis

Pēc muzeja apmeklējuma dodamies uz jūras krastu, uz klinšaino piekrasti. Šeit atrodas augstākais ūdenskritums Igaunijā, Valaste, kas ir, 30 m augsts. Diemžēl, pavisam klāt tam nevar piekļūt, jo skatu laukums ir avārijas stāvoklī un tāpēc ir slēgts. Mazliet karoties pāri žogam, ūdenskritumu var saskatīt (un svītrainās klintis tam aizmugurē), tāpat arī taka otrpus ūdenskritumam pieved pie bīstamas pārkares.

Šī vieta ir izslavēta arī ziemā, kad te veidojas leduskritums. Citur tuvāk klintīm tā arī netiekam klāt, izbraucam visu ceļu no Aa ciema līdz pat Toilai, taču piekļuves nav – vien kādā “kabatiņā” ceļmalā tiekam pie malas, taču kāpnītes, lai tiktu lejā, tā arī neatrodam.

Toilas pilsēta

Tuvojas vakars un ir laiks doties uz nākošo naktsmītni. Toilā paliekam kārtīgā spa viesnīcā, ka ir cilvēku pārpildīta, te ir gan automašīnas ar Krievijas numuriem, gan ekskursiju autobusi, gan ļoti daudz mašīnu ar Igaunijas numurzīmēm. Liftos satiekam cilvēkus halātos, nākam no procedūrām un akvaparka, un te ir viss kā kārtīgā kūrortā pienākas.

Lai arī mums baseinam šoreiz laika neiznāk, nospriežam, ka šī gan ir laba vieta, kur baudīt klusumu un ziemeļu spa vidi. Izstaigājam piekrasti, nokāpjot lejā pa kāpnēm līdz akmeņainajai jūras malai, gan arī aizejam līdz ostai, kur pastaigājas pa kādai ģimenei un ir kāda dikti fifīga kafejnīca ar jaukiem suvenīriem, kas diemžēl jau ir ciet.

Aizejam līdz bākai, vērojam bezdelīgas un kaiju barus, un baudām saules starus, sēžot uz soliņa pārziedējušu pieneņu pļavā.

Turpat pie krasta ir arī Oru parks, kas ļoti atgādina Mežaparku, lieli koki, apstādījumi soliņi, tālāk ir arī daiļdārzi un lielākā augu daudzveidība Igaunijā, bet līdz tam šoreiz netiekam, jo esam izbadējušies. Veiksme neveiksmē, ka viesnīcas restorānā ir koncertvakars un visi galdiņi ir aizņemti, tādēļ mums iesaka Fregata Pubi, kur nobaudām garšīgākās vakariņas visa brauciena laikā.

Visbeidzot, ir laiks doties gulēt. Zālājus pie viesnīcas piepilda migla, debesis gan īpaši tumšākas nepaliek un mēs esam gatavi sagaidīt nākošo dienu.

Nakšņošana: Toila Spa, 88 eiro diviem, ar brokastīm un pieeju baseinam

Izmaksas: 17 eiro no personas raktuvju muzejs, ar gidu, ekskursiju labāk pieteikt iepriekš. Vakariņas Fregata Pubi 10 eiro no personas, pusdienās ķilavu maizīte raktuvju muzeja kafejnīcā. Oru parks un pieeja pie ūdenskrituma žoga bezmaksas.

4.diena Igaunijā, 280km, Puhtitsas klosteris (un nejauši arī Vasknarva), Sillamē pilsēta, Langevojes ūdenskritums, Sinimē skatu tornis, Narva-Jesū, Narvas pils

Puhtitsas klosteri meklējot

Tā kā atpakaceļa maršruts mums ir pamainījies, jo vēlamies atvēlēt laiku arī dzīvnieku parkam, nolemjam, ka vispirms brauksim uz Puhtitsa klosteri. Te nu šoreiz dievišķā vara, jo braucot garām kādam skaistam klosterim kalna galā, Jēkabs vēl nokomentē, ka izskatās skaisti un spriežam, ka varbūt iebrauksim atpakaceļā. Kad beidzot nokļūstam līdz klosterim, uz kuru mūs ved Waze, izrādās, ka šis klosteris ir Vasknarvā, pie Peipusa ezera, un nav īstais, piedevām, ir ciet. Tuvojas lietusgāze, un pagūstam tikai aši apskriet apkārt žogam un vērot draudīgos mākoņus klostera fonā. Jābrauc vien atpakaļ, uz to pašu skaisto namu ceļmalā.

Puhtitsas klosteris atrodas vietā, kas jau kopš seniem laikiem uzskatīta par svētu, kur kāds gans pieredzējis augstāku spēku klātbūtni pie avota. Svētavots aizvien ir šajā vietā, un vietas nosaukums tulkojas kā “svēts”.

Šeit noderēs paņemtais līdzi lakatiņš, lai ieietu baznīcā. Ārā nedzīs arī bez lakata, tomēr cienot vietējās paražas, labāk to tomēr paņemt līdzi. Ap baznīcu ir iekopts dārzs, kur krāšņi zied tulpes, ābeles, ķeizarkroņi un citas puķes.

Mēs aizstaigājam arī līdz lielajam ābeļdārzam, un mūķeņu mājām augšā kalnā, neskatoties uz diezgan lielo cilvēku daudzumu apkārt, šeit ir diezgan kluss. Blakus klosterim ir arī mūķeņu kapsēta. Tai pretī veikaliņš un kafejnīca, tādēļ nolemjam ātri ieturēt pusdienas. Kamēr gaidam soļanku un cepto vistu, pa TV rāda kādu ļoti savdabīgu krievu seriālu par Jēzus klātbūtni.

Šķiet, visa brauciena laikā, šī ir “vistūristīgākā”  vieta, jo te ir gan suvenīru veikals, gan čību tirgotāji, gan maksas tualete, gan stāvvieta autobusiem.

Narvas pils

Tā kā ir jau krietni vairāk pulkstenis, nekā bijām plānojuši, un mūs ierobežo Narvas pils darba laiks, nolemjam Sillamē pilsētu atstāt vēlākai pastaigai un braucam uz Narvas pili (Hermaņa pils jeb Hermanni linnus pilsētā apzīmējumos).

Atbraucot pie pils, te jābrauc pa nelielu ceļu lejā, tuvāk upei, un te var novietot automašīnu. Izrādās, pa dienu te bijis maratons, kas izskaidro viesnīcu piepildījumu, un labi vien, ka esam vēlāk! Dodamies uz priekšu, un redzam, ka tepat ir Krievija!. Pāri upei, dažu desmitu metru attālumā, pretējā upes krastā ir Ivangorodas pilsēta un tradicionāla krievu pils. Leģenda vēsta, ka no tās ir pazemes tunelis uz Narvas pili.

Savukārt Narvas pils ir tipiska rietumeiropas pils, kuru 1256.gadā uzcēla dāņi. Te arī tilts, uz kura automašīnu rinda, lai iebrauktu Krievijā. Drošības labad izslēdzam telefoniem mobilos datus (un kādā brīdī viena no mūsu trim telefoniem tiešām arī pienāk īsziņa par pieslēgšanos Krievijas tīklam), un ejam pa promenādi meklēt ieeju. Apmulstam, kur tad tā īsti ir, jo pils apskatei palikusi vien pusotra stunda, un jautājam ceļu laikam vienīgajam igaunim, kas neprot krievu valodu Narvā. Tomēr skaidrībā tiekam ar angļu valodas palīdzību, un drīz vien rāpjamies augšā kalnā, jo ieeja pilī ir tieši blakus Igaunijas robežkontroles punktam. Sakarsuši saules staros ejam uz strūklakas pusi un te mums abiem vienādi ačgārni liekas, ka strūklakā iekšā veldzējas baloži. Izrādās, tās ir strūklakas apgaismes spuldzītes!

Pēc mirkļa jau esam blakus pils ieejai, labajā pusē, kur paveras skats uz pili, elektrostaciju tālumā un iekopto pilsētas pludmali. Drīz vien esam iekšā. Pirmā ekspozīcija vēstī par Narvas vēstures salīdzinoši neseno posmu – par nemieriem pēc atdalīšanās no Padomju savienības. Ņemot vērā lielo krievvalodīgo pārsvaru, arī šeit ir bijis satraukums par to, vai viņu intereses tiks pārstāvētas. Mūsdienās, kad tiek runāts par interneta troļļu “fermām”, propagandu un viltus ziņām, šīs izstādes galvenais vēstījums ir, ka sarežģītākais posms Narvas vēsturē šajā saistībā jau ir pagājis.

Turpmākās ekspozīcijas ir par Narvas senāko vēsturi. Pilsēta pirmoreiz pieminēta 1172.gadā (senāk, nekā Rīga!), un tā bijusi cieši saistīta ar Livonijas ordeni.

Te var uzmērīt tradicionālo tērpu, apskatīt arheoloģiskajos izrakumos atrastos priekšmetus un izlasīt par to kam pilsēta gājusi cauri laikmetu ziņā. Informācija ir igauņu un krievu valodā. Mūsu mērķis ir paspēt uzkāpt tornī, kas ir astotā stāva augstumā. Izrādās, ka tornim pa perimetru ir koka galerija (uz tā iznākot ir zīmīte – ejiet tālāk, te ir droši!), logi ir stikloti, bet var labi redzēt gan Krievijas, gan Igaunijas pusi.

Vēlāk aizejam uz pils Ziemeļu pagalmu, kurā var iegādāties suvenīrus, padzert tēju un vērot kalējus un citus meistarus. Pēc pils apmeklējuma noteikti vajadzētu izstaigāt arī bastionus, kas ir labi saglabājušies un savulaik bijuši vitāli svarīgi pils aizstāvēšanai.

Sillamē pilsēta, Langevojes ūdenskritums un Sinimē skatu tornis

Līdz saulrietam vēl daudz laika, tādēļ lemjam par labu ātram braucienam uz Sillamē pilsētu. Lai arī šajā pilsētā nav īpaši daudz kādu krāšņu apskates vietu, tomēr vēsturiski tā ir ārkārtīgi nozīmīga, jo savulaik, tā bija slepena. Šī pilsēta nebija atrodama ne uz vienas oficiālas kartes, tai nebija adreses.

Vēsturiski aizsākusies kā kūrortpilsēta, pirmoreiz pieminēta 16.gadsimtā, Sillamē bija vieta, kuru apmeklēja gan Pēteris Čaikovskis, gan te bieži atpūtās Ivans Pavlovs (“Pavlova suņi”). Tomēr pēc Otrā pasaules kara klusās pilsētas dzīve izmainījās pilnībā, jo šeit tika uzcelta slepena urāna bagātināšanas rūpnīca “Nr 7” ar iesauku “Krāsu fabrika”, kuras adrese bija “Pasta kastīte Nr 22”. Runā, ka rūpnīcas celtniecībā piedalījās 18 000 cilvēku, kaut pirms kara šīs pilsētiņas iedzīvotāju skaits nebija vairāk par 3 tūkstošiem. Celtniecībā piedalījās kareivji un cietumnieki. Vēlāk rūpnīcā tika nodarbināti cilvēki ar labu kvalifikāciju un izglītību. Viens no veidiem kā to dzīvi padarīt patīkamāku slepenajā pilsētā, bija tiem nodrošinātu labus apstākļus, kas atspoguļoja arī pilsētas arhitektūra. Staļina neoklasicisma stilā celtās ēkas tur ir aizvien. Piemēram, pilsētas galvenajā laukumā esošā ēka nekas nav bijusi baznīca, taču tā izskatās tieši tā.

Mūsu vizītes laikā galvenā pilsētas vizītkarte, Mere ielas kāpnes, tiek restaurētas, tādēļ paklīstam pa ieliņām, vērojot ēkas, un domājam, vai var tikt klāt arī pie ostas vai kādām no rūpnīcas ēkām. Sillamē osta ir piektā lielākā Baltijas valstīts, un tās teritorija ir slēgta, pie rūpnīcas klāt arī netiekam, taču aizbraucam līdz Langevojes ūdenskritumam blakus pilsētai. Tikai pie paša ūdenskrituma vairs nevēdī naftas smaka, kas liek domāt, ka kā kūrortpilsēta šī vieta tik drīz vien neatjaunosies.

Pa ceļam uz Narvu ievērojam, ka netālu ir arī skatu tornis. Waze tādu neatrod vispār, bet Google kartēs to atrodam (Sinimae vatetorn), te gan būs navigācija izved pa mazo ceļu tieši aiz lielā krustojuma, kur braucam pa tādām bedrēm, ka šķiet, tur paliksim. Droši var braukt pa lielo ceļu krustojumā, jo tas pieved turpat klāt.

Tā kā uzreiz nevaram atrast ceļu uz torni, apstājamies tur, kur redzam citas automašīnas, tikai kāpiens gan te ir krietni stāvs. Izrādās, ir arī normāla pieeja no otras puses, bet arī citi torņa apmeklētāji to nevar atrast. Satiekam kādu puisi, kas jautā ceļu uz torni, un, ieraudzījis mūsu numurzīmes, viņš priecīgi saka, ka savulaik Rīgā strādājis. Saikne ar Rīgu vēl nebeidzas, jo, kad esam uzkāpuši tornī, nākošie apmeklētāji ir kāds latviešu puisis un meitene, kas saka, ka esam pirmie latvieši, ko viņi satiek mēnesi te dzīvojot.

Skats no torņa ir skaists – ostas pacēlāji tālumā pie jūras, koši zaļie koki vakara saulē, pļavā izlaiž govis un blakus kūtij ligzdā guļ stārķis, un te noteikti var sagaidīt krāšņu saulrietu, bet mums tam šajā vakarā ir citi plāni.

Narva un Narva-Jesū

Nākošā mūsu apskates plānā ir Narva-Jesū, kas ir kūrortpilsēta blakus Narvai. Pa ceļam redzam daudzus stopētājus, šķiet, nekur citur Igaunījā tos vēl nemanījām, kā arī satiekam aļņu māti ar teļu, kas vēlas šķērsot ceļu. Satiksme mazliet apstājas, viņi tiek pāri un viss beidzas veiksmīgi.

Narva-Jesū ir neskaitāmas spa viesnīcas (kuras gan izrādās pilnas mūsu apmeklējuma dienā!), pludmale un pieeja upei, kur daudzi makšķerē. Šeit nevajag gaidīt Jūrmalas suvenīru bodes un neskaitāmas kafejnīcas, jo dzīve te notiek katrā viesnīcā atsevišķi, un no restorāniem redzam tikai gruzīnu virtuvi un franču kafejnīcu. Jārēķinās, ka pa dienu šeit automašīnas novietošana ir maksas, ko diemžēl var apmaksāt tikai ar īsziņu. Pēc 8 vakarā stāvēšana ir bezmaksas. Taču, dzīvojot lielajās viesnīcās, tām ir savas stāvvietas, tādēļ šīs pilsētas apskati ieteiktu atstāt vakaram vai arī nakšņojot kādā no viesnīcām, jo man vēl nav izdevies atklāt, kā samaksāt igauņu stāvvietas ar Latvijas mobilo.

Pludmale te ir idilliska. Kluss, mierīgs, nav daudz cilvēku, tālumā bāka un mols.Izejot cauri mazajām ieliņām, pa privātmāju rajonu, vakara saules staros dzīvžogi spīd koši zaļi un kopā ar elektrības vadiem paliek tāda izteikti Amerikas sajūta.

Patiesībā, šis brauciens ar auto pa Igauniju un sajūsma ap to, man pēc sajūtām ļoti līdzīnās pirmajam braucienam ASV ar auto pa rietumu krastu, un šīs brīdis tikai paspilgtina šo sajūtu.

Daudzas mājiņas acīmredzami te ir vēl no padomju laikiem, citas ir mūsdienīgi grandiozas un lieliem, apaļiem logiem, jūras tēmu ievērojot. Aizklīstam līdz otrai pusei ragam, pie ūdens, un skatāmies kā Krievijas pusē cilvēki iebraukuši pludmalē ar auto un makšķerē. Saule riet un mēs dodamies uz Narvu, atpakaļ pie pils, gaidīt “zilo stundu” fotogrāfijām.

Tā kā ir gaišs vakars un kāds brīdis laika mums vēl ir, paķeram McDonalds burgerus (kas maksā lētāk par maltīti kafejnīcā, vien 7 eiro diviem) un braucam atpakaļ uz stāvvietu. Paliekam mašīnā ēst, un vērojam kā zīriņi virs kokiem lidinās un …ķer odus! Nekad nebija ienācis prātā, ka tie ēd arī kukaiņus!

Vakars ir kluss, šķiet, tumšāks nepaliek, un vērojam, kā Narva ir pilsēta vietējiem un te nemana tūristu tūkstošus. Uz soliņiem sēž meitenes un dzer vīnu un apspriež savus puišus, tālāk vēl krietni pavēsajā pilsētas pludmalē peldas jaunieši, un pa promenādi pastaigājas pa kādam pārim ar suni. Retu reizi redzam kādu kaut ko fotografējam.

Arī robeža klusa, pāri brauc kravas mašīnas un daži cilvēki iet pāri ar kājām. Narvas pils ir koši izgaismota, savukārt pretējā pusē spīd vien Krievija karogs mastā, bet virs elektrostacijas lec Mēness. 

Aizbraucam vēl līdz sarkanajā gaismā izgaismotajai Aleksandra baznīcai, un cenšamies pa tumsu atrast universitātes un rātsnama laukumu. Interesanti, ka Narva arhitektūras dēļ tiek uzskatīta par vienu no greznākajām Ziemeļeiropā. Vēsturiski tas tādēļ, ka pēc 1659.gada ugunsgrēka, koka mājas tika aizliegtas, un turpmāk celtas tikai akmens un mūra mājas, baroka stilā.

Nakšņošana: Narva Hotell, 48 eiro diviem, ar brokastīm

Izmaksas: pusdienas kafejnīcā “Nadežda” pie klostera, 10 eiro no personas, vakariņas McDonalds Narvā 7 eiro abiem. Narvas pils 7 eiro pieaugšajam (ieeja pilī, Ziemeļu pagalmā, galerijā). Narvā izslavēta kafejnīca ir Muna cafe, tā gan strādā vien līdz 8 vakarā un restorāns Rondeel.

5.diena Igaunijā, 430 km, Krēnholmas manufaktūra, atgriešanās gar Peipusu un Elestveres dzīvnieku parks un mājas

Krēnholmas manufaktūra

Ieturam brokastis un drīz jau atkal esam ceļā. Šoreiz uz vietu, kas bijusi slavena Eiropas mērogā – Krēnholmas manufaktūra, kas mūsdienās ir Narvas pilsētas teritorijā un ir blakus slimnīcai.

Atzīšos, pirms ekskursijas esmu nedaudz skeptiska, jo pamestas ēkas un teritorijas, kur lobās krāsa, nav mana mīļākā ekskursiju tēma. Taču Krēnholmas manufaktūras apmeklējums mani tik ļoti iespaido, ka es to iesaku visiem – šī ir viena no galvenajām vietām, kuru vajadzētu apmeklēt Narvā!

1856.gadā Ludvigs Knoops iegādājās Krēnholmas salu (tulkojumā no zviedru valodas – vārnu sala) un sāka tekstil-rūpnīcas celtniecību, kas kļuva par modernāko Krievijas impērijā un lielāko visā Eiropā, izmantojot arī ūdens spēku no apkārtējiem ūdenskritumiem. Rūpnīcas uzplaukuma laikā šeit strādāja gandrīz 11 000 cilvēku. 2010.gadā rūpnīca bankrotēja, tagad tiek izmantoti tikai atsevišķi cehi, kurus īrē individuāli uzņēmumi.

Krēnholmas manufkatūras teritorija ir slēgta apmeklētājiem, tāpēc te var nokļūt tikai ar gidu. Svētdienās plkst 12:00, pie manufaktūras vecajiem galvenajiem vārtiem (pretī Joala ielas 30/32 namam) gidi sagaida interesentus, biļete maksā 13 eiro no personas. Var pieteikties arī iepriekš, caur Narvas pils mājaslapu. Mūsu apmeklējuma dienā ir trīs grupas, igauņu, krievu valodā un atsevišķa, liela grupa angļu valodā (angļu ekskursija gan būtu jāpiesaka atsevišķi). Dienās, kad ir mazāks piepildījums, ekskursija notiek paralēli divās valodās. Biļetes pārdod gids turpat uz vietas, norēķini skaidrā naudā.

Mūsu gids Dmitrijs mūs ieved teritorijā un rāda, ka tagad ir palikušas tikai senākās ēkas, jo padomju laikā celtās ir nojauktas, lai saglabātu tās, kas ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļas. Mēs dodamies pie jaunajiem galvenajiem vārtiem, un mums stāsta gan par darbinieku sacelšanos, jo darbs savulaik sācies piecos no rīta un bijis līdz deviņiem vakarā (pēc kā bērni vēl gāja mācīties skolā, un bērniem rūpnīcā bija jāveic visi tie paši darbi, kas pieaugušajiem), par slimību izplatību un īso pusdienas laiku, kā arī minimālajām darbinieku tiesībām.

Mēs uzkāpjam uz tilta un redzam ūdenskritumus, kas tagad gan ir krietni sausi, un redzama vien klinšainā gultne. Kad Krievijas pusē pavasarī tiek atvērtas slūžas, tad gan upe ir ūdens pilna un šīs ekskursijas ir īpaši pieprasītas.

Teritorijas mērogs ir iespaidīgs, tāpat arī nepamet apziņa, ka, turpat, aiz upes otrpus salai ir Krievija – redzam māju logus, automašīnas, pastaigājamies cilvēkus. Te ir arī vēl viens robežkontroles punkts, kas gan šobrīd tiek atjaunots, un pēc atvēršanas būs tikai tiem cilvēkiem, kas ceļo bez bagāžas.

Mūsu ekskursijas grupā ir arī kāda pensionāre no Ivangorodas, kas pusaudzes gados piestrādājusi šajā rūpnīcā, un ik pa brīdim savam mazdēlam atgādina “paskaties, ko izdarīja kapitālisti, visu izsaimniekoja, mācies, mazdēliņ, mācies, viņi mēģinās to pašu pie mums!”. Krasi izjūt dzīves līmeņa un uztveres atšķirības. Gids ļoti uzmanīgi un precīzi atbild uz jautājumiem, izlavierējot gar zemūdens akmeņiem un stāstot faktus par rūpnīcu.

Telpas un mērogs rūpnīcā ir grandiozi. Tomēr piedomāts arī par detaļām – kolonnām ir dekorācijas, logi ir plaši, arkām ir metāla apdare ar kniedēm, šis nebija vien tehnisks komplekss, tika piedomāts arī par vizuālo vērtību. Priecē, ka šī teritorija pieejama tikai ar gidu – bez gida nebūtu tik daudz informācijas un interesantākās vietas mēs paši neatrastu, kā arī ēkas tiktu demolētas, ja būtu brīva pieeja.

Šobrīd ēkas pieder kādam privātam uzņēmumam, un plānos ir kompleksa pārbūve, saglabājot vēsturiskās ēkas, izveidojot koncertzāli vienā no pagalmiem ar labāko akustiku, birojus un tirdzniecības centru. Ja šīs projekts izdotos, tas būtu lieliski, jo komplekss ir iespaidīgs un tā vēsture ir saglabājama. Ekskursija aizņem pusotru stundu, un kļūst par vienu no spilgtākajām atmiņām šajā braucienā.

Gar Peipusa ezeru atpakaļ un Elistveres dabas parks

Sapirkuši ķiršus vietējā Maximā, mēs dodamies atpakaļ, Latvijas virzienā. Vēlreiz piestājam Mustvē pilsētā vēlreiz, šoreiz, lai apskatītu baznīcas, pakavētos ostā un izjustu pilnīgo mieru, kas te valda.

Kādā vietā ieraugām lielo, dzelteno taisnstūri, gluži, kā uz National Geographic vāka. Izrādās, tas ir viens no projektiem, ko realizējuši igauņi ar Eiropas savienības fondu palīdzību, un šādi taisnstūri ir vairākās vietās Dienvidigaunijā, ar mērķi popularizēt vietējos apskates punktus. Izbraucam “sīpolu ceļu”, Rajas-Kukitas-Tihedas-Kasepā ciemos, protams, jūnijā nekāda tirdzniecība te vēl nenotiek, bet mazdārziņos braši kuplo loki. Ja ap ezeru ir vairāk laika, noteikti var nobaudīt maltīti vecticībnieku restorānā Kolkja Sibula. Mēs gan ar bažām vērojam tumšos mākoņus tālumā un nolemjam aši doties uz dabas parku.

Elistveres dabas parks mūs sagaida ar pirmajām lietus lāsēm, un kasiere laipni iedod mums lietussargu. Samaksājam 3.20 eiro ieejas maksu no cilvēka un ceram, ka lietus varbūt pāries. Tas nepāriet, tādēļ dodamies vien iekšā teritorijā, skatīties vāveres, lāci, stirnas, aļņus un citus dzīvniekus, kas dzīvo līdzīgos apstākļos kā dabā.

Interesanti, ka nav tā, ka parku apmeklē tikai ģimenes ar bērniem, patiesībā, lielais vairums apmeklētāju ir pāri, kas lietainajā (un odu pilnajā!) dienā vēro dzīvniekus. Te atkal satiekam latviešus, un vērojam kā dzīvnieki naski nāk viņiem (nez vai kabatā kāds ābols?).

Kad visi citi parka apmeklētāji ir prom, arī pie mums pienāk aļņu mamma. Tik tuvu, kā mājas zirgs, viņa paīd, paelso, un staigā gar žogu. Var vērot tās spalvaino kažoku, austiņas un tumšās acis. Parkā var ieskatīties acīs arī lapsai, pazīlēt, kur tad īsti ir lūsis un redzēt ko nozīmē, ka stirnu baram ir barvedis.  Dažbrīd liekas, ka dažiem dzīvniekiem teritorijas ir pamaz, īpaši, mazajiem zvēriņiem, kas dzīvo krātiņos, kur nejauki ož. Tā kā visi materiāli parkā ir igauņu valodā, tā arī neuzzinām, kādi ir šo dzīvnieku stāsti un kā viņi te nonākuši. Apmeklējot dabas parku ar bērniem, noteikti būs interesanti aizbraukt arī uz netālu esošo Vudilas ūdens atrakciju parku.

Izmaksas: 3.2 eiro no personas dabas parks, 13 eiro no personas Krēnholmas manufaktūras ekskursija.

Kopsavilkumā

Piecas dienas paskrēja nemanot. Daudz kas palicis neapskatīts, šķiet, ka piļu apskatei vien varētu veltīt vēl veselu dienu Alataskivi, Polstamā un Rakevers pilis, Puurmani un Kuremā muižas, Laiuses pilsdrupas un daudzas citas! Netālu no Tartu ir arī Emajoe Suurso dabas parks, Setu ciemi un Piusas sikspārņu alas, kā arī Rosmas mežs ar kokos izgrebtiem krustiem, kas izklausās pēc spokaini neparastas vietas. Cik daudz vēl nezināmas un nedzirdētas vietas slēpj Igaunija? Mēs noteikti tajā atgriezīsimies vēl, jo tik daudzi dabas parki, rezervāti un muzeji vēl palikuši neizzināti! Pie reizes, nopērkot arī pa kādam suvenīram no Igaunijas – lāceņu ievārījums un rakstainās zeķītes patiks katram!

Kopējās izmaksas piecu dienu braucienam diviem cilvēkiem

Viesnīcas: 210 eiro (var izmantot arī AirBnB – piesakies šeit un saņem $25 atlaidi pirmajai rezervācijai!  )

Ieejas maksas: 106.40 eiro

Ēšana kafejnīcās: 87 eiro

Našķi pa ceļam: ap 50 eiro

Degviela: 75 eiro

Kopā diviem: aptuveni 530 eiro

Noderīgas saites

Ceļojuma plānošana – visas apskates vietas, nacionālie parki, muzeji, viesnīcas, restorāni, ar darba laikiem, cenām un kontaktiem, Visit Estonia.

Dienvidigaunijas informācija Visit South Estonia.

Jegevas reģiona tūrisma lapa Visit Jogeva.

Sillamē pilsētas informācija – Sillamae.

Dabas takas informācijas lapa.

Par Peipusa ezeru un tur notiekošajām aktivitātēm – Peipsimaa

Pateicamies Visit Estonia par izrādīto atbalstu šī brauciena organizēšanā!

Ja tev patīk ceļojumi ar auto pa gleznainām vietām, noteikti izlasi arī šos ceļojumu aprakstus:

Ar auto pa Ziemeļīriju

ASV Rietumu krasts

Viss, ko apskatīt Floridā

Rummu zemūdens cietums Igaunijā

Izbrauciens ar auto pa Latgali.

Visu fotogrāfiju autors: Jēkabs Andrušaitis. Noteikti apskaties galeriju lapas augšpusē, kur ir vairāk nekā 100 fotogrāfijas no šī brauciena!


10 comments

  1. Skaisti! Un es vēl ne reizi neesmu bijusi Igaunijā! Es domāju, ka J. it īpaši patiktu ekskursija uz raktuvēm un rūpnīcu.

    Tik labi, ka raktuvēs dod siltas drēbes. Kad bijām sudraba raktuvēs Zviedrijā, tur bija jāņem pašiem savas. Vietējie atbrauc sagatavojušies, bet mēs nemaz nebijā plānojuši tādu braucienu, tāpēc krietni nosalām plānajās vasaras jakās, kas bija siltākais, ko bijām paņēmuši līdzi. Labi, ka augšpusē bija Zviedrijai netipiski silta vasara!

  2. Gribu ieteikt vēl vienu feinu vietu, kur notiekti atgriezīšos (bijām 2 gadus atpakaļ pa Ziemeļigauniju ceļojot) ir Haapsalu. Silti iesaku, tāda pilnīga mierīgas, drošas un sakārtotas Eiropas sajūta.

    1. Šoreiz uz to pusi neaizbraucām, bet noteikti brauksim vēl uz Igauniju, paturēšu prātā ieteikumu, paldies!

  3. Kā izcilu nakšņošanas vietu varu ieteikt Rusmaa pili blakus Munamegim. Ļoti demokrātiskas cenas, skaista apkārtne un neaizmirstamas, bagātīgas brokastis. Turpat ēdamzālē arī ir vietējo rokdarbnieču darbi, arī nopērkami.

    1. Paldies par ieteikumu! Munameģis arī vēl plānā citai reizei, būs jāatceras naktsmītnes nosaukums!

Pievienot komentāru