Divu dienu izbrauciens pa labākajām Kurzemes dabas takām

Kurzemes pusē ir ārkārtīgi liels dabas objektu skaits, un plānojot mūsu nedēļas nogales ceļojumu, sapratām, ka laika pietiks vien pavisam mazai astītei! 2 dienas nav daudz, un liekas, te mierīgi varētu pavadīt nedēļu, īpaši, ja maršrutā iekļaut mazās, šarmantās pilsētiņas!

Šoreiz maršrutā iekļāvām:

  • Dunikas purva taku ar Luknes skabāržu audzi
  • Papes dabas parku ar savvaļas zirgiem, putniem un bāku
  • Pūsēnu kāpu Bernātu dabas parkā
  • Embūtes dabas parku ar skaisto senleju

Gandrīz visi objekti ir Liepājas pusē, izņemot Embūtes dabas parku, kuru ”paķēram” pa ceļam, braucot uz mājām. Starp citu, braucot pavasarī, neaizmirsti, ka Kuldīgā pie Ventas rumbas pavasarī lec zivis! Tāpēc arī Kuldīgu var iekļaut apskates objektu sarakstā.

Izmaksas un maršruta garums:

Visos parkos ieeja ir bezmaksas, vienīgais izņēmums ir atsevišķu dabas taku apskate Papes parkā – gida pakalpojumus labāk pieteikt iepriekš! Tas tiek darīts tāpēc, lai cilvēki neplūktu orhidejas un rūpējoties par savvaļas dzīvniekiem, taču citas takas iespējams apskatīt arī bez gida. Kopā pa 2 dienām nobraucām aptuveni 700 km.

Naktsmītne:

Palikām pa nakti Bernātos Chill Inn. Cenas pavasarī (nesezonā) ir no 35 līdz 50 eiro par nakti, ar brokastīm un stāvvietu.

Kur paēst:

Labākā vieta, kur paēst šajā Kurzemes pusē ir Bernātu Dzintariņš! Mums sākumā likās, ka brauksim ēst uz Liepāju, bet šī vieta bija izcila vakariņām! Pa dienu iztikām ar Circle K našķiem, bet vakarā noteikti ir vērts atbraukt te. Šī vieta ir ļoti populāra – rezervē tikai vienu galdiņu lielākām grupām, tāpēc jārēķinās, ka var nākties pagaidīt, kamēr atbrīvojas galdiņš!

Līdzīgi raksti:

Nedēļas nogale Latgalē

Skaistais Ķemeru purvs

Ziemeļlatgales dabas objekti

Lāčupītes dendrārijs

Ceļš uz Kurzemi

Ceļu no mājām sākām piektdienas vakarā ap septiņiem. Kad esam mazu gabaliņu aiz Liepājas, virzienā uz Lietuvu, es ievēroju, cik neparasti dzidras ir debesis. Liekas, var saskatīt katru mazāko zvaigznīti, neskatoties uz to, ka no automašīnas gaismas atspīd stiklā. Tālu prom no pilsētu gaismām debesis ir kā ar roku aizsniedzamas.

Drīz vien esam klāt – viesnīcā Chill Inn. Uz brīdi sabīstamies, vai neesam par vēlu – jo viss tumšs, neviena nav, tikai tepat šalc jūra un stipri pūš vējš – šonakt ir vētra. Taču drīz vien atnāk sargs ar lukturīti, ielaiž mūs mājiņā un drīz jau saldi guļam, cik nu daudz laika palicis līdz rītam vairs, jo gribam redzēt saullēktu purvā.

Dunikas purva laipa saullēktā un skaistā Luknes skabāržu audze

Rīts iestājas ātrāk, nekā gribētos, vien dažas stundas miega liek vēlēties ieritināties dziļāk zem segas, taču esam apņēmības pilni redzēt vairāk un tukšā dūša, vēl pirms pirmās gaismiņās dodamies prom. Laika prognoze liecina, ka vienīgā cerība šajā nedēļas nogalē ieraudzīt kaut mazliet saules ir šorīt – pārējā laikā nedēļas nogali sola pelēku. Tomēr, jo tuvāk esam purvam, jo pelēkākas kļūst debesis. Kad tiekam līdz Dunikas purva stāvvietai, liekas, ka ir viena no tām pelēkuma pelēkajām dienām, kad vislabāk ir sēdēt pie kamīna ar tējas krūzi, nevis pilnā “kaujas ekipējumā”, lai nenosaltu vējainajā rītā, ietu uz purvu. Taču šo vietu esam gribējuši apciemot jau vairākus gadus, tāpēc, lai kāds būtu laiks, saullēktam jābūt!

Dunikas liegums izveidots 1977.gadā, lai aizsargātu parastā skābarža audzes, un tikai vēlāk tam pievienots Tīrspurvs jeb Dunikas tīrelis. Mūsdienās liegums ir putniem nozīmīgo teritoriju, ES aizsargājamo teritoriju un NATURA 2000 sarakstā. Purvs ir 7000 gadus vecs, un tā lielākā daļa uzskatāma par augsto jeb sūnu purvu, kas ir kā milzīgs sūklis, kas spēj uzsūkt nokrišņus. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo tas darbojas kā ūdens attīrītājs un novērš plūdu veidošanos. Interesanti, ka Dunikas purvā ir 7 m biezs kūdras slānis – purvs atjaunojas ļoti lēni – tas aug vien milimetru gadā! Iespējams, savas atrašanās vietas dēļ to būtu grūti nosaukt par populārāko Latvijā, taču šī laipa ir ne tikai garākā Latvijā, bet viena no garākajām purva laipām Eiropā. Taka ir vienā virzienā – tātad jāplāno iet 4.5 km ne tikai turp, bet arī atpakaļ, vai arī jāsarunā, ka kāds atbrauc pretī uz otru lieguma stāvvietu.

Tuvojas saullēkta laiks un saule uzlec mākoņu ieskautā “lodziņā” un ir saskatāma precīzi trīs minūtes, līdz nozūd. Tobrīd mēs esam uz taisnās takas, ar dažiem mazajiem kociņiem un bezgalīgi plašu brūni-dzeltenu purva lauku. Noskaņojums mazliet pelēks un miegains, taču cerības neatmetam un klausāmies putnu balsis – tālākajos ezeriņos drīz ievērojam gulbjus, bet virs galvas viens pēc otra lido zosu bari. Purvs ir vieta, kur pārlidojuma laikā nakšņo tūkstošiem zosu – galvenokārt baltpieres un sējas zosis. Pie viena no ezeriņiem redzam slēpni – acīmredzot, kāds putnu draugs tur paslēpies arī šobrīd. Īpaši daudz ezeriņus gan nemana, taču, spriežot pēc tā cik maz te ir koku, te ir visnotaļ mitrs! Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem šajā purvā esot nogrimis tanks, taču pagaidām to nevienam nav izdevies atrast. Vienīgais arheoloģiskas nozīmes atradums ir 1936.gadā atrastais 9.gadsimta senlietu depozīts, kas ir vienīgais tik labi saglabājušais atradums Latvijā.

Debesīs sāk parādīties “struktūra’ un pavisam drīz virs tuvējā mežiņa parādās saules stari kā prožektori. Vēl mazliet, un latviešu pavasara ne-krāsas pelēcīgais purvs iegūst siltu toni un nu jau ir gluži cits skats! Mums prieks par to, ka esam palikuši ilgāk un neesam padevušies. Līdz pašam galam takai gan neaizejam – gribam piebraukt tai no otras puses un redzēt slavenās Luknes skābaržu audzes, vistālāk uz ziemeļrietumiem esošo platlapju birzi Ziemeļeiropā, kas ir vienīgā skābaržu tīraudze Latvijā. Daži koki ir pat 200 gadus veci ar 2 m apkārtmēru un tīraudze aizņem 11ha. Izrādās 18.gadsimtā skābardis Latvijā bija sastopams daudz biežāk – to izmantoja kuģu būvē un dažādu mehānismu detaļām.

Braucot pa mazajiem meža ceļiem uz otru takas daļu, brīžiem paliek mazliet bail, ka kādā dubļainākā pagriezienā tā arī paliksim, jo liekas, te brauc tikai mežizstrādes tehnika un redzams, ka pamatīgais lietus ir atstājis savas pēdas. Cilvēkus nemana. Taču pēc brītiņa ceļš paliek labāks, bet skatam paveras koši zaļi apsūnojuši koki, uz kura tā vien tik pamanām oranžas astes – koki galotnēs nozūd divas rudas vāveres. Spīd saule, paliek siltāks un nevaram vien beigt priecāties par pasakai līdzīgo skatu – acis ir noilgojušās pēc zaļuma, pat ja zaļums ir tikai sūnas (kā jau sūnām pieder – no vienas puses koki ir košāki)! Laika prognoze solīto mazītiņo saules brīdi esam noķēruši! Visbeidzot, noliekam automašīnu otrajā lieguma stāvvietā, kur skābaržu audzes ir ne mazāk iespaidīgas un ne mazāk zaļas kā pa ceļam redzētās, un šoreiz no otras puses aizejam līdz purva ezeriņiem un mazajiem kociņiem. Smaržo pēc silta meža, mitras zemes un koka laipām. Ar egļu skuju, sūnu un staipekņu zaļumu uz brīdi pat aizmirstas, ka esam tik agrā pavasarī, ka lāga nav pat vēl asniņu!

Ciemos pie savvaļas zirgiem un putnu laiks Papes dabas parkā

Debesis “aizveras” tikpat ātri kā atvērušās un turpmāko dienas daļu mūs gaida vienmērīgi pelēks skats. Taču pelēkumam nav ne vainas, kad apskatām Papes dabas parka savvaļas zirgus un taurus, kas turpat aploka malā ganās. Ir dzirdēts, ka dzīvnieki nemaz tik bieži neesot sastopami, tāpēc jāņem ekskursija ar īpašu gidu (ja grib tos redzēt “ar garantiju”), taču mums šodien veicas un mierīgu zirgu baru apskatām pat no auto loga, kad bez pelēkuma uznāk arī stiprs lietus un gluži kāpt laukā negribas. Pavasaris, iespējams, nav labākais laiks, lai novērtētu zālēdāju pienesumu dabai, taču, izrādās, ka pateicoties to čaklajai zāles ēšanai šajā vietā atgriežas orhidejas – kad 1999.gadā šeit atveda pirmos zirgus, te nebija nevienas orhideju sugas, bet tagad katru gadu tiek atrasta kāda jauna suga! Jūnijs un jūlijs ir labākais laiks to apskatei kopā ar gidu – visas parkā sastopamās orhidejas ir Latvijas Sarkanajā grāmatā, tāpēc plūkt tās nedrīkst.

Pie Papes ezera tagad labākā sezona putnotājiem –  mēs gan neesam tik pieredzējuši putnu mīļotāji, lai tos ieraudzītu – balsis dzird, bet pašus neredz. Uzkāpjam putnu tornī – bet te manām tikai ziedošus alkšņus. Kad jau taisāmies braukt prom, mums beidzot paveicas, un redzam divas dzērves laižamies dejā un pieskandinām visu plašo, dzelteno niedru ieskauto apkārtni. Papes dabas parku var uzskatīt par sava veida koridoru putniem – te ir sastopamas teju visas Latvijai raksturīgās putnu un sikspārņu sugas, un šeit atrodas ornitoloģiskā stacija, kur putni tiek apgredzenoti – bieži sastopot arī iepriekš Latvijā nereģistrētas sugas. Kāpēc te tik daudz putnu? Ezers un pļava pie jūras putniem un sikspārņiem ir vieta kur atpūsties un arī baroties netraucēti. Vienā naktī var saskaitīt pat 800-1000 sikspārņu īpatņu, kas pieder vienai no 16 šeit cauri lidojošajām sugām.

Visbeidzot, piestājam pie Papes bākas. Iepriekšējā naktī pāri Latvijai gājusi vētra, un mēs ceram redzēt kaut ko izskalotu krastā, taču  pēc ātrā skatiena pāri pludmalei liekas, ka jūra tikai rauj dziļāk iekšā krastā esošo. Pie bākas jūra mutuļo pa īstam, vējš aizvien gana stiprs, lai knapi dzirdētu, ko saka otrs. Neskatoties uz skarbajiem dabas apstākļiem, šodien pie jūras neesam vienīgie. Pludmalē satiekam ģimeni, kas atkritumu maisiņā lasa pudeles, skārdenes un citus gružus. Izrādās, tie lietuvieši, viņiem tepat netālu, Latvijas pusē, ir namiņš un viņi teic, ka atkritumus vāc tāpēc, ka gribas, lai pašiem ir skaisti. Braucot pa galveno ceļu cauri Papei, uz brīdi liekas, ka esam Lietuvā – jo viesnīcu un viesu namu nosaukumos lietuviešu valoda vien valda. Rīdziniekiem līdz šejienei tālu – taču Klaipēdas iedzīvotājiem nebūt ne!

Staigājam gar bāku kādu stundu, klausoties viļņu šalkoņā, lavierējot starp mazajiem olīšiem un vērojot smilšu upītes plūstam cauri akmeņainajam molam, aizvelkot mūsu atstātās pēdas smiltīs. Te ir vieta, kur pabūt vienatnē. Vai divatā, ja jūra arī “skaitās”. Citādāk te ir pavisam tukšs un kluss.

Drīz paliks tumšs un ir laiks maltītei. Sākumā šķita, ka, iespējams būs jābrauc līdz Liepājai, lai atrastu skaistu vakariņu vietu, taču nolemjam dot iespēju kādai vietai Bernātos. Pašos Bernātos ieliņas tukšas, dažās mājās deg gaisma, bet gluži cits skats rādās, kad nokļūstam līdz “Bernātu dzintariņam” – salīdzinoši jaunajai kafejnīcai, ko mums iesaka teju katrs otrais, padzirdējis, ka dodamies uz šo pusi. Visi galdiņi aizņemti, izņemot vienu mazītiņo, kas gana liels vien kafijai un smalkmaizītēm. Kamēr pasutām ēdienu, tikmēr atbrīvojas galdiņš pie loga, un labi, ka pārsēžamies uzreiz, jo pēc brītiņa paveras durvis un ienāk vēl cilvēki, un tad vēlreiz, un vēlreiz, un kafejnīcā nepārtraukti ir pilns. Kāds uz papīrā ceptu sālīto siļķi vai ribiņām (kā mēs), kāds uz izslavēto Pavlovu, bet kāds – nosvinēt ģimenes svētkus. Liekas, visa Bernātu dzīvība spīd šeit, Dzintariņā!

Svētdienas rīta rituāli un Pūsēnu kāpas skaistums

Nākamajā rītā nolemjam tomēr dienu sākt kā pieklājas, ar brokastīm viesnīcā. Lai arī esam vien divi viesnīcas viesi, kārtīgs latviešu virtuves piedāvājums – biezpieniņš, svaiga maize, ķirbju pankūciņas, desiņas, olas, mums diviem tik daudz, ka liekas, ka uz nākamo taku dosimies ripojot. Viesnīcas saimniece brīnās, ka iepriekšējā dienā esam aizbraukuši līdz Dunikas purvam “vairums par tādu nemaz nezina, kā uzzinājāt, ka tāds ir?” Mums gan liekas, ka vienmēr esam par tādu zinājuši, un vienmēr ir gribējies apskatīties gan purvu, gan skābaržu audzes!

Svētdienas rīts vienā ziņā gan nav mainījies – līst tikpat pelēcīgi un monotoni kā iepriekšējā dienā, kad sāka līt apskatot zirgus. Taču kad esam gatavi doties uz pirmo apskates vietu, debesīs paveras “lodziņš” un diena krāsojas jau skaistākā gaismā. Izejam cauri vēl viesnīcas dārzam, kur pirmie sniegpulkstenīši izbāž galvu zem etiķkoka un bez tiem zemē redz vien vāveru sadarītos nedarbus, cik agrs pavasaris! Putnu balsis skan tā, ka aizverot acis liekas – ir vismaz aprīlis. Mums laiks doties uz Pūsēnu kāpu, kas atrodas Bernātu dabas parkā.

Piebraucot pie Pūsēnu kāpas esam pirmie – taču drīz vien, ne vienīgie. Knapi piecpadsmit minūšu laikā auto skaits stāvvietā jau ir septiņi, daļa latviešu, daļa lietuviešu (gan gluži cita ģimene – bet zemē izkaisītos papīrus ap atkritumu konteineru salasa arī viņi). Mēs tikmēr dodamies uz Pūsēnu kāpu, kas ir augstāka Latvijā un ir aptuveni deviņstāvu mājas augstumā. Tā vairākus gadsimtus atpakaļ, “zviedru laikos” nodegušās zemsedzes dēļ sāka virzīties uz priekšu un savā ceļa apraka aptuveni 80 mājas. Lai arī tā vairs nav tik smilšaini “plika”, kā internetā redzētajās fotogrāfijās, kad šeit tikko pabeigta smilšu ieguve, skats no augšas ir iespaidīgs – dažbrīd pārsteidz jauno priežu košais zaļums, citu brīdi – ķērpju krāsojums tuvējos kokos, kas liek justies kā akvarelī. Nesen atjaunotā taka mūs drīz vien uzved augšā, un tad pa malu nokāpjam otrā kāpas pusē. Te mežā satiekam arī pārējos cilvēkus no stāvvietas – kāds fotografējas mežainajās kāpās, cits pastaigājas ar suni. Bet mēs klausāmies dzeņu kalšanā un netālu esošajā jūras šalkoņā, līdz ir laiks doties tālāk.

Kuršu senleja Embūtes dabas parkā

Braucot pa šoseju, piestājam Durbē, kas ir mazākā pilsēta Latvijā pēc iedzīvotāju skaita. Mūs piesaista skaistā aleja ceļa malā. Cik daudz reizes esam gribējuši šeit piestāt, bet nekad nav sanācis laika! Vienreiz tik esam apskatījuši Durbes 14.gadsimta pilsdrupas. Taču šoreiz vēl ir gaišs, un lai arī turpina līt, vecie koki ir atsevišķas pieturas vērti. Garām braucošie gan brīnās un no daudzu automašīnu logiem mūs pavada neizpratnes pilni skatieni, bet mēs izbaudām klusumu, lai arī tuvu šosejas malai, dzērves te var dzirdēt tīri labi.

Pirms vēl braukt mājās, no lielās šosejas nogriežamies pa labi un braucam dziļāk iekšā, tuvāk Lietuvas robežai, kur atrodas Embūtes senleja ar augstāko pauguru Kurzemē – Krīvu kalnu. Pie ieejas Embūtes dabas parkā mūs sagaida baznīcas drupas (iesvētīta 1684.gadā, bet nopostīta Otrā pasaules kara beigās), viduslaiku bīskapa jeb Bruņinieka pils (celta ap 1285.gadu un nodedzināta 1918.gadā) un koka zobeni ar vairogiem, kā piemiņas zīmes senajam kuršu mantojumam. Tiek uzskatīts, ka šeit, senlejas centrālajā daļā, savulaik atradusies kuršu koka pils, un līdz kristietības ieviešanai te bijusi nozīmīga svētvieta. 1243. gadā Embūte pirmo reizi minētā “Atskaņu hronikā” un somuguru valodās šīs vietas nosaukums nozīmējot “mātes pods”.  Bet vēl senākā vēsturē, Embūtes pauguraine bijusi viena no pirmajām vietām, kur sācis atkāpties ledājs. Ieleja ir aptuveni 100m augstumā virs jūras līmeņa un apkārt ir pauguri, gravas un avoti.

Dabas parka viducī stāvlaukumā pārsteidz mērogs – piknika vietas, vairākas sirsniņmājiņas un takas uz visām pusēm. Kur iesim? Vispirms, pāri upei un tad augšā kalnā. Zeme pilna ozollapu, bet mana arī pa kādai kļavu lapai – liekas, šī varētu būt īstā vieta, kur braukt lūkoties zelta rudeni! Noteikti gan redzēt būtu ko arī vasarā, jo, spriežot pēc uz takas uzstādītajām informatīvajām zīmēm par šeit sastopamajiem augiem un dzīvniekiem, te ir liela dzīvās dabas daudzveidība, jo parks veidots gravu un nogāžu mežu aizsardzībai. Izrādās, Embūtes dabas parka teritorijā ir lielākā tritonu populācija Eiropā!

Divas dienas pavadītas apskatot Kurzemes pašu tālāko “astīti” – bet cik daudz vēl palicis neredzēts! Takas, purvi, laipas, tik daudz neskartas dabas, kas šobrīd, pavasarī, ir putnu pilna!

Pateicamies par atbalstu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamentam maršruta izveidē!


1 comment

Pievienot komentāru