Eksotiskā Čedžu sala – skaistākā vieta Dienvidkorejā

Čedžu jeb Džedžu sala (Jeju) ir viena no tūristu iecienītākajām vietām Dienvidkorejā, un ne velti! Tajā ir fantastiska daba, plašas izklaides iespējas un ļoti viesmīlīgi vietējie iedzīvotāji. Uz Čedžu lidojam no Pusānas ar Jeju Air, lidojums vienai personai maksā 48 eiro, ar bagāžu. Atpakaļ lidojam uz Seulu, un te biļete maksā 58 eiro personai, ar bagāžu. Jārēķinās, ka iekšējiem reisiem ar zemcenu aviokompānijām atļautais bagāžas svars ir tikai 15 kg.

Biyangdo sala

Kad mūsu lidmašīna sēžas uz pelēkā skrejceļa, līst. Pēc brīža satumsīs, taču no saulrieta nav ne miņas, un es atviegloti nopūšos, ka saulriets nav nokavēts, jo tas šovakar vienkārši nav redzams.

Mūsu pirmie soļi Čedžu lidostā ir pāri īpašai virsmai, uz kuras paliek visi netīrumi no apaviem, un šajā vietā gaisā smidzina īpašu šķidrumu, lai mazliet nodezinficētu mūs visus.

Kad uz lentes izbrauc pirmie čemodāni, es piefiksēju, ko nozīmē organizētība un pieklājība. Vispirms jau, visi stāv pusmetru no lentes, tā, lai varētu redzēt tur braucošos čemodānus, ne tā, kā Rīgā, lai tikai tik tuvāk, tas nekas, ka soma vēl nav redzama! Otra īpatnība ir somu virziens – tās visas brauc ar rokturiem tuvāk malai un ritentiņiem tuvāk pretējai pusei, lai somu ātri varētu satvert un nocelt nost.

Daba

Masveida tūrisms

Čedžu lidostai ir jābūt organizētai, jo gadā Čedžu salu apmeklē teju 10 miljoni cilvēku, un avioreiss Seula-Čedžu ir populārākais pasaulē – dienā ir ap 100-110 reisiem katrā virzienā. Mēs gan Čedžu salu apmeklējam brīdī, kad gandrīz pilnībā apstājies tūristu pieplūdums no Ķīnas. Ja gadu atpakaļ salu apmeklēja 3 miljoni ķīniešu, tad šogad, pēc diplomātiska konflikta par Korejas raķešu sistēmas izvietošanu, tad šogad tūristu skaits samazinājies par teju 70%. Vietējo tūristu skaits gan turpina pieaugt un tagad tiek īpaši strādāts, lai piesaistītu tūristus no citām valstīm. Šobrīd gan ārzemju tūristam Čedžu ir zināmas priekšrocības, piemēram, pat lidostā uz drošības pārbaudi ir atsevišķas rindas ārzemniekiem, kuras izskatījās krietni tukšākas par vietējo rindām.

Saulriets

Ķīniešu masveida tūrisms uz Čedžu salu līdz šim gan arī izraisījis sašutumu vietējos iedzīvotājos. Ķīniešiem, tāpat kā gandrīz visiem pārējiem pasaules iedzīvotājiem (izņemot vien tikai 11 valstu pilsoņus), iebraukšanai Čedžu salā nav vajadzīga vīza. Pēdējos gados tieši ķīniešu tūristi to apmeklēja masveidā – aiz sevis atstājot atkritumu kalnus un nerespektējot vietējo kultūru. Daudzi ķīnieši izvēlējās mitināties viesnīcās, kas pieder citiem ķīniešiem, tādējādi, iedzīvotājuprāt, nenesot cerēto ieguvumu salas ekonomikai. Taču tagad, kad to skaits ir samazinājies tik drastiski, iespaidu jūt visi. Tomēr tam ir arī pozitīvi aspekti. Tieši ārzemnieki, īpaši ķīnieši, tika vainoti noziedzības līmeņa pieaugumā. Salas vadība gan pie tā ir ļoti strādājusi – pārsteidz neparasti lielais videonovērošanas kameru skaits. Kādā vakarā satraucamies, kad ieraugam sarkanu zibsni uz šosejas – vai tiešām būtu pārsnieguši ātrumu? Nē, šīs kameras fiksē visus, un uz salas ir vairāk nekā 2500 kameru, kuras tiek uzraudzītas 24 stundas diennaktī, lai policija spētu ātri reaģēt uz notiekošo, kā arī novērst noziegumus.

Seogwipo

Kad ar dokumentiem nepietiek jeb bardaks CSDD un Ārlietu ministrijā

Ja pirmais iespaids palicis labs, tad tālāk Čedžu salas auto nomas birojs gan rada satraukumu, dusmas un bezspēcības sajūtu. Skaidrojoties, saprotu arī kādu paradoksālu faktu – korejieši dažbrīd spējīgi saprast sarezģītus jautājumus angļu valodā, bet tad, pajautājot kaut ko pilnīgi elementāru, saruna partrūkst un nav iespējams paskaidrot, ko vēlies. Šoreiz gan situācija nopietna – lai arī jau Rīgā CSDD esam saņēmusi speciālu (piedevām, maksas) izziņu par to, ka mūsu tiesības ir derīgas braukšanai šajā valstī, noma atsakās to pieņemt, sakot, ka vajadzīgas starptautiskās braukšanas tiesības, kuras Latvijā neizsniedz.. Pēc stundas (!) garas skaidrošanās, auto mums tomēr iedod, kaut tobrīd jau esmu aukstos sviedors par to, kā būs ar jau iemaksātajiem 250 eur  par piecu dienu īri un kā mēs vispār kaut kur tiksim? Piebilst gan, ka apdrošināšana mums nedarbosies, jo viņi nespēj pārliecināties par mūsu tiesību derīgumu. Kādam paziņam nesenajā Korejas braucienā auto tā arī neizdevās dabūt. Interesanti, ka atgriežoties Latvijā, un ziņojot CSDD par šo problēmu, man ierosināja vērsties Ārlietu ministrijā, jo no viņu puses vajadzīgie līgumi ir noslēgti. Pēc divu mēnešu gaidīšanas saņemu atbildi no ministrijas, ka, viņuprāt, ar mūsu tiesībām Dienvidkorejā braukt nevar. Kad atkārtoti vēršos CSDD, man uz manu vēstuli nu jau atzvana un saka, ka viņi nepiekrīt Ārlietu Ministrijas teiktajam un ka es mēs esam vienīgie (!), kas jebkad par šādu problēmu ir sūdzējušies. Ja arī tev kādā valstī nav iedevuši auto nomā, kaut pēc CSDD sniegtās ar tavām tiesībām pietiek, neklusē!

Starp citu, Korejā nestrādā ārzemju GPS kartes, tāpēc automašīnu noteikti jāņem ar vietējo navigāciju. Tā parasti būs iekļauta cenā, taču, ja nav, to noteikti vajadzētu piepirkt atsevišķi!

International Drivers Permit

Vulkāniskais dabas mantojums

Čedžu salai ir vulkāniska izcelsme, tā veidojusies vairāk nekā 2 miljonus gadus atpakaļ. Pēdējais izvirdums uz salas bijis aptuveni 5000 gadu atpakaļ, taču ģeogrāfijas grāmatas no Joseonu dinastijas laika apraksta izvirdumu jūrā pie salas 1002.gadā. Salas vulkāniskais mantojums gan ir viena no galvenajām tūrisma atrakcijām un dabas bagātībām. Trīs objekti salā ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā – Seongsan Ilchulbong vulkāniskā virsotne, Halla (Hallasan) smaile (augstākā virsotne Korejā) un Geomunoreum lavas alas jeb caurules, kas veidojušās lavai plūstot cauri iežiem. Visus trīs objektus apmeklējam arī mēs. Čedžu ir unikāla daba, Hallasan vulkāna pakājē aug neparasti daudz vaskulāro augu, un daudzi augi un dzīvnieki nekur citur pasaulē nav sastopami.

Taurenis uz zieda

Čedžu sala ir lielākā Korejas sala, garumā vietā sasniedzot 73 km, un platumā 41 km, un apkārt tai ir dažas mazākas salas. Čedžu valda mitrs subtropu klimats, tādēļ tā iemantojusi iesaku Korejas Havaju salas. Interesanti, ka vēl 100 gadus atpakaļ, Korejā apelsīni un mandarīni auga tikai Čedžu salā, kurā pat ziemā reti kad ir mīnusi (tomēr iespējams slapjš sniegs). Klimata izmaiņu dēļ tagad Korejas kontinentālajā daļā dienu skaits, kad vidēji siltāks par 20 grādiem, ir par 47 dienām vairāk, nekā agrāk un sasniedz 137, un arī tur tagad aug gan citrusaugļi, gan kafija.

Čedžu mandarīni un apelsīni gan ir īpaši – tos gan vairumā ved kā suvenīrus, tos var iegādāties pie katra lielāka tūrisma objekta, un karstajās, mitrajās dienās, kāpjot pa kāpnēm uz kārtējo templi, ir tik patīkami dzert saldēto mandarīnu sulu, kas tikai mazliet atkususi rokās turot pudeli! Arī mēs vienā no pēdējām apmeklējuma dienām nopērkam maisu ar mandarīniem, samaksājot kārtīgu tūristu cenu, taču mandarīni izrādās kā bērnībā. Tiem ir gluži citā garša nekā šobrīd Eiropā nopērkamajiem!

Krāteris

Zirgi un noslēgtība

Lasot par to, ar ko īpaši atšķiras Čedžu, nevar palaist garām arī salas zirgkopju vēsturi. Jau kopš akmens laikmeta beigām šeit dzīvojuši zirgi, tie te atvesti arī no Mongolijas un radušies izturīgi, darbam piemēroti dzīvnieki. Vēlākos laikos tie audzēti arī kontinentālās daļas galma vajadzībām, sasniedzot pat 20 000 zirgu! Čedžu salas iedzīvotājus no 14.līdz 19.gadsimtam neuzskatīja par kontinentālās Korejas sastāvdaļu, tiek 17.gadsimta pat aizliedza iebraukt Korejā, kas cilvēkos izraisīja sašutumu. Čedžu tolaik bija zināma kā zirgaudzētava politisko noziedznieku izsūtīšanas vieta. Izolētības dēļ pat valoda Čedžu salā veidojusies citādāka.

Krauklis pārgājienā

17.gadsimtā ne tikai Čedžu sala, bet visa Koreja bija ārkārtīgi izolēta, un teju vienīgā informācija par to bija no Hendrika Hamela memuāriem. Holandieša kuģis gāja bojā pie Čedžu krastiem, gadu viņš bija vietējā prefekta uzraudzībā, un tad tika nosūtīts uz Seulu. Izbraukt no valsts viņam bija aizliegts, un 13 gadus viņš nodzīvoja Korejā, vēlāk aizbēgot uz Japānu un publicējot memurārus par savu dzīvi. Mūsdienās Čedžu ir uzbūvēta Hamela kuģa kopijā, kurā izvietota ekspozīcija par tā laika dzīvi un kuģotājiem.

17 gadsimts Korejā

Matriarhāts

Čedžu vēsture ir interesanta arī ar to, ka šeit valdīja daļējs matriarhāts. Viena no galvenajām nodarbēm uz salas savulaik bija niršana pēc jūras produktiem, taču ap 18.gadsimtu tā kļuva par sieviešu dominetu nodarbi. Tiek minēti divi iemesli – viens, sievietes ir izturīgākas un viņām ķermeņa uzbūves dēļ ir lielāka noturība aukstumā, otrs, ka dažādu negadījumu un karu dēļ samazinājās vīriešu daudzums sabiedrībā. Haenyeo jeb jūras sievietes ap 18.gadsimtu bija galvenās iztikas pelnītājas ģimenē un 20.gadsimta sākumā, līdz ar Japānas okupāciju, šī nodarbe kļuva īpaši ienesīga. Mūsdienās gan šī profesija vairs nav īpaši izplatīta, lielākā daļa Haenyeo ir vecākas par 60 gadiem, taču daļa nirst pat 80 un 90 gadu vecumā! Jūras veltes gan noteikti nav mazāka populāras kā agrāk, to pierāda gan pilnie tirgi, gan arī bēguma laikā gar krastu pastaigājošies cilvēki, kas lasa maisiņos atrastos labumus.

Vulkāniskā sala

Salas rietumu daļa

Čedžu nolemjam apskatīt, braucot pa apli, un no Čedžu pilsētas dodamies gar krastu uz salas rietumu pusi. Drīz vien saprotam, ka svīst logi, taču grozot kloķīšus, nekādi nevaram panākt, ka logs noskaidrotos. Pēc brīža atskārstam, ka tas ir kondensāts loga ārpusē!

Pirmo mājvietu sasniedzam krietni vēlā vakarā, un tā atrodas starp Čedžu Aeornautikas muzeju un O’Sulloc tējas dārziem. Gaiss ir mitrs, šeit ir odi un ātri vien paslēpjamies viesnīcas numuriņā, kur televizors rāda Kung Fu Panda 3. Autonomā mums iedeva brošūru ar salas galvenajām apskates vietām, un tā vien liekas, ka uz katru no 600 tūkstošiem salas iedzīvotāju, ir pa savam muzejam. Te ir trīs rotaļu lācīšu muzeji, grieķu mitoloģijas muzejs, 7 optisko ilūziju muzeji, Hello Kitty centrs, gan arī vairāki erotikas muzeji un neskaitāmi citi dīvaini un neparasti muzeji. Izrādās, cilvēkiem, kas atver muzeju, pieejamas īpašas nodokļu atlaides.

Lauksaimniecība Āzijā

Ja skatīties laika prognozi pa dienām, varētu domāt, ka Čedžu līst nepārtraukti, tādēļ uzmanīgi sekojam līdzi stundu prognozei un tā var atrast nelielus saules “lodziņus”. Vienā šādā lodziņā dodamies uz tējas plantāciju O’Sulloc, kur ir tējas muzejs. Pie paša tējas muzeja nav iespējams atrast stāvvietu, tādēļ atvērti arī tālākie stāvlaukumi, kur cilvēks maskā māj mums ar zizli, norādot, kur jābrauc. Gandrīz pilnīgi visas automašīnas stāvlaukumā ir balta krāsā, un mūsu mazliet pelēcīgais auto izceļas uz to fona. Ieeja tējas laukos ir bezmaksas, un braucot tiem garām nevaram saprast – kādēļ gan cilvēki ieiet tajos vien dažu metru dziļumā, bet ne tālāk? Izrādās, pie ieejas muzejā, muzeja darzā un tālāk pie plantācijām vairumā izvietotas zīmes “Uzmanību, čūskas!” Vēlāk gan redzam, ka Čedžu salā ļoti nopietni izturas pret brīdinājumiem – tādi izvietoti arī pie indīgākiem augiem apstādījumos, daudz kur ir informācija par slidenu ceļu, kā arī pie viena no ūdenskritumiem ir zīme lauzītā angļu valodā “No swimming, You will have died of heart attack”.

Vulkaniskā kūka

Uzmanīgi tējas plantācijās ieejam arī mēs, lai ātri nofotografētu krāšņos skatus. Tad gan dodamies baudīt maltīti muzejā, tur ir veselas divas kafejnīcas, vienā ēdam pusdienu salātus, otrā nopērkam tējas saldējumu, un tējas kūkas. Te var degustēt svaigi pagatavotu tēju un to arī iegādāties, cenas gan ir diezgan drastiskas, dažas no 35 g tēju paciņām maksā pat 30 eiro un vairāk! Līdzņemšanai uz mājām nopērkam arī tējas krēmu, kuru gluži kā zināmākos šokolādes krēmus, var smērēt uz maizītēm, šis gan garšo pēc matcha – zaļās tējas pulvera. Tepat arī Innisfree veikals, kur var iegādāties ekoloģisko korejiešu kosmētiku.

Detox ūdens

Ap Seogwipo pilsētu

Pēc tējas lauku apskates mēs ļaujamies ceļam, kur tas mūs aizvedīs? Ar acīm meklējam tradicionālos vārtu mietus, ar kuriem savulaik apzīmēts, vai cilvēks ir mājās. Ja viens no mietiem ir izlikts šķērsām, tad tas nozīmē “neesmu mājās, bet esmu sasaucams”. Tie, ko redzam, gan visi apzīmē, ka neviena nav mājās, kas liek domāt par mietu mūsdienās vairāk simbolisko nozīmi. Braucot gar krastu ik pa brīdim izkāpjam kādā ciematiņā, vērojam šņācošo jūru un uzzinām, ka dažas no piekrastes vietām pat ir ciet lielo viļņu dēļ. Laukā gan ir sutīgs un karsts un citviet cilvēki peldas, bet nevis pludmalē, kā ierasts, bet gan mākslīgi izveidotā baseinveidīgā nodalījumā, kurā ieplūst arī jūras ūdens. Gandrīz visi peldas speciālos peldkreklos, un arī citviet uz salas novērojam legingos un garās piedurknēs tērptas sievietes ar lielām cepurēm un speciālām sejas maskām, kas pilnībā nosedz seju. Sauļoties šeit ļoti, ļoti nav modē.

Sauļošanās

Latviešu blogeri

Saulei jau sākot ceļu uz pēcpusdienas pusi piestājam Cheonjeyeon ūdenskritumos, kur ieejas maksa ir nepilni 2 eiro. Korejā vairumā vietu ieejas maksa ir pavisam neliela, un tajā bieži vien ir iekļauta stāvvieta. Ap Seogwipo ir vairāki ūdenskritumi, tajā skaitā arī Jeongbang ūdenskritums, kas ir viens no tikai trim Āzijā, kas iekrīt jūrā.

Jūras ūdenskritumi

Saulrietu gribam sagaidīt pie sešstūrainajām Jusangjeolli bazalta kolonnām, kas atgādina Ziemeļīrijas Milžu ceļa kolonnas. Ūdens sitas pret kolonnām un tās šķiet kā mākslīgi veidotas, tik akurātas savā formā. Saule lēni tuvojas klinšu malai, kad atnāk apsargs un saka, ka parks ir slēgts un mums jāiet prom. Kopā ar portugāļu un vācu tūristu baru dodamies prom. Šķiet, tā ir Čedžu īpatnība, ka daudzi objekti tiek slēgti līdz ar saulrietu vai tie jāpamet līdz tumsai. Par to mēs pārliecināmies arī nākamajā dienā, dodoties pārgājienā uz Hallasan vulkānu.

Cenas

Hallasan

Uzskatīts par salas galveno apskates objektu, Hallasan vulkāns ir vieta, kas jāredz. Pavasaros tā pakājes iekrāsojas rozā acāliju ziedos, bet vasars otrajā pusē to izraibina hortenzijas ar ziliem ziediem un košs zaļums. Rudeņos, savukārt, parks izslavēts kā viena no skaistākajām vietām Korejā, kur vērot lapas.

Wallpaper

Pārgājienu mīļotājiem pieejamas vairākas takas, sākot ar 3.7 km Yeongsil līdz 9.6 km Seongpanak takai, attālumi norādīti vienā virzienā. Īpatnība gan tāda, ka parkā drīkst atrasties tikai gaišajā diennakts laikā. Daudzi izvēlas uzkāpt pa vienu taku un nokāpt pa citu, tomēr tādā gadījumā jāparūpējas par transportu atpakaļ, vai nu izmantojot autobusu vai izsaucot taksometru. Garākās takas ļauj redzēt krāterī esošo ezeru, taču arī īsākās ir ievērības cienīgas.

Zilas hortenzijas

Mēs izvēlamies īsāko saku, un, kaut tā arī nav gara, tomēr kāpiens ir diezgan pamatīgs, jo teju visu ceļu kāpjam pa kāpnēm. Tās ir labi marķētas, ar roku balstiem un brīžiem nāk smiekli par to, cik ļoti par visu ir padomāts! Ik pa brīdim izvietotas arī zīmes ar informāciju, kur atrodies un cik sarežģīts ir nākošais posms. Ja nesasniedz konkrētu vietu uz takas līdz noteiktam laikam, tad parka apsargs var tālāk nelaist, tādēļ garāko taku cienītāji dodas parkā pašā rīta agrumā, lai pagūtu tikt līdz pašai augšai. Mēs kāpjam tikai līdz 1700 m augstuma, un daļa tāpat mērota ar automašīnu līdz stāvvietai. Parkā valda noteikums, ka viss, ko atnesi, ir jāaiznes atpakaļ, un pat tualetēs nav atkritumu urnu. Bet, tualetes ir, un tādas, šķiet ir pilnīgi visos korejiešu apskates objektos, pat Yeongsil takas galā! Augšā ir arī neliela kafejnīca, kur pasniedz tikai vienu ēdienu – karstu ātri atjaucamo zupu, katram cilvēkam pārdod ne vairāk par diviem trauciņiem, un karsto ūdeni nepārdod. Zupas bļoda, protams, pašam pēc tam arī jānes lejā. Takas galā ir arī strauts, kurā uzpildīt dzeramā ūdens pudeles.

Pēcpusdienas saule

Ejot pa taku no rīta, tā čum un mudž no cilvēkiem. Vairums sveicinās, un kādā brīdī, piesēžot uz akmens, mums pievienojas korejiešu ģimene, kas mūs cienā ar arbūziem, kas glīti sagriezti kastītē. Mēs cienājam pretī ar Laimas batoniņiem. Lai arī Čedžu izslavēta kā medusmēneša zeme, un bieži satiekam rokās sadevušos pārīšus, kas ģērbušies vienādās vai izteikti saskaņotās drēbēs, tomēr gana daudz arī ģimenes, un šis pārgājiens nav izņēmums.

Medusmēnesis

Parka teritorijā var sastapt nelielus briežus, un kad ieraugam tos savām acīm, krūmājā ēdam lapas, norādam uz tiem arī garām ejošajiem korejiešiem. Kāda korejiešu meitene, ieraudzījusi briedi, sāk aiz sajūsmas tā kliegt “doru, doru!”, it kā krūmos būtu kaut kas neiedomājams.

Braucot no vulkāna uz viesnīcu, piestājam arī kādā  vietā, kas iesaukta par Myesterious Road, kurā optiskas ilūzijas dēļ izskatās, ka izliets ūdens tek pret kalnu, tāpat arī vairākkārt neitrālajā ielikta automašīna ripinās it kā uz augšu. Fenomens izskaidrojams ar to, ka šī vieta atrodas kalna nogāzē un tikai izskatās, ka uz brīdi ceļš vijas uz augšu. Taču ar to pietiek, lai piesaistītu simtiem tūristu katru dienu!

Briedis

Austrumu daļa

Nākamais rīts Čedžu salā sākas pirms saullēkta, ar vēl vienu, nelielu pārgājienu uz Seongsan Ilchulbong vulkāna krāteri, kas pēdējoreiz bijis aktīs aptuveni 100 000 gadus atpakaļ. Neskatoties uz to, ka parka teritorija tik agri ir slēgta, jau stundu pirms saullēkta taja ieiet simtiem cilvēku, kas kāpj augšup stāvajā krāterī. Ja sākumā šķiet teju drēgns, rāpjoties, jau atkal pa kāpnēm, 180 m augstumā drīz vien paliek stipri silti. Krātera diametrs ir ap 600 metriem, un krāteri sauc arī par kroni, jo tam ir 99 asi izvirzījumi.

Sievietes nirējas šovs

Vulkāns

Tālāk atkal braucam gar krastu un redzam dzidri zilu ūdeni, gan smilšanais pludmales, gan akmeņais krastus, kuros gozējas hēroni, salasam gliemežvākus un šur tur dzirdam arī krievu valodu.

Eksotiska atpūta

Pirms doties uz pieskatīto pludmali jau pavisam pie Čedžu pilsētas, vēl iebraucam apskatīties Manjanggul lavas alu, kas veidojusies vairāk nekā 200 000 gadus atpakaļ. Laukā spoži spīd saule, šķiet, ka mašīnā izkusīs visas plastmasas detaļas un tā jāatstāj vēdināties, pirms to iedarbināt tikai pēc īsas apstāšanās, bet lavas alās ir vēsi, šeit parasti ir vien 11-21 grādu silts, un plānajās vasaras drēbēs, ūdenim pilot uz galvas, drīz vien paliek pavisam auksti. Šī ala ir vienīgā alu sistēmā, ko atļauts apskatīties, un tūristiem pieejams vien aptuveni kilometru garš posms no nepilnus deviņus kilometrus garās alas. Lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka ala ir tikai ala, kur uz sienām redzami dažādi “ķiņķēziņi”, tā ir vesela ģeoloģijas stunda par to, kā lava plūdusi, kādi ieži bijuši tās ceļā, kur tā tecējusi vēlāk, veidojusi blakus alas vai sastingusi, kā arī stalaktītu un stalagmītu veidošanās pēcāk. Tiek uzskatītas, ka visas alas nemaz vēl nav atklātas. Esošās alas ir dzīvnieku apdzīvotas, un pie citām to ieejām dzīvo sikspārņi, arī lielākā 30 000 sikspārņu kolonija Korejā dzīvo tieši šeit.

Pazeme

Vakars Čedžu

Pēdējo vakaru pavadām kā īsti atpūtnieki, Hyeopjae pludmalē, kas tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām uz salas. Stāvot pludmalē tālumā redzama Biyangdo sala, kas atgādina ziloni vai mamutu, klusi šalc jūra un vairums tikai plunčājās, tāpat drēbēs, arī pēc saulrieta.

Latviešu blogeri

Ūdens nešķiet īpaši siltāks par Jūrmalā pieredzēto, lai arī gaiss ir ļoti silts, prognozes gan ziņo, ka ūdens ir ap 24 grādiem, un vasarās mēdz sakarst pat līdz 28 grādiem. Līdz ar saulrietu pludmalē tāpat ir desmitiem cilvēku, tiek iedegti lielie prožektori, bērni spēlējas smiltīs, kāds pastaigājas ar klēpja sunīšiem, bet kāds, meditē uz lielajiem vulkāniskajiem akmeņiem. Pie horizonta redz simtiem gaismiņu, kas ir kuģīši jūrā, bet virs galvas ik pa brīdim aizlido kāda lidmašīna. Var saprast kādēļ šī sala ir tik populāra atpūtnieku vidū – tropisks klimats, lētas cenas, bagātīgas iespējas gan izzināt kultūru, gan atpūsties pludmalē un viesmīlīgi cilvēki.

Meditācija

Praktiskā informācija

Visas viesnīcas rezervējām bez brokastīm un ar bezmaksas auto stāvvietu.

Palikām:

  • Jeju Aerospace Hotel 78 eur. Viesnīca tuvu tējas dārziem un aeronautikas muzejam.
  • Howard Johnson Seogwipo Harbor 45 eur, bez brokastīm, izmantojot kuponu maksāja 23 eur. Tuvu ūdenskritumam, valet stāvvieta.
  • Seongsan Beach Hotel 45 eur. Ļoti tuvu Seongsan Ilchulbong.
  • Check Inn Jeju Hotel, 50 eur, diezgan tuvu lidostai, kas nav mazsvarīgi sastrēgumstundās, jo Čedžu tie var būt pamatīgi.

Citi raksti par Dienvidkoreju:

Demilitarizētās zonas apmeklējums

Korejiešu tautastērpa hanbok piemērīšana.

 


1 comment

Pievienot komentāru