Gaismas ceļš pa Alūksni, Stāmerienu, Cesvaini un Smilteni

Mēs dodamies ceļā, lai vērotu jauno maršrutu, “Atrastās Latvijas” Gaismas ceļu, kas mūs ved uz Vidzemes pusi. Kāpēc Gaismas ceļš? Līdz ar Gliku un garīgo gaismu Alūksnē, šis ceļš ved mūs pa vietām, kuras ir no jauna izgaismotas, atjaunotas un atkal pieejamas apmeklētājiem, pateicoties Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstam. Vairāk par pārējiem maršrutiem vari uzzināt projekta mājaslapā Atrastā Latvija.

gaismas ceļa maršruts pa alūksni stāmerienu cesvaini un smilteni

Līdzīgi raksti:

Industriālais mantojuma apskate Vidzemē

30 labākās apskates vietas Latgalē vienkopus!

Uz Liepājas pusi dabas takas lūkot!

Praktiska informācija

“Gaismas ceļa” maršrutā ir septiņi objekti:

  1. Alūksnes Tempļa kalna Rotonda
  2. Alūksnes Marijas salas viduslaiku pils – atjaunotais Dienvidu tornis
  3. Alūksnes muižas parka Fītinghofu dzimtas mauzolejs
  4. Šaursliežu dzelzceļa Alūksne-Gulbene bagāžas šķūnis
  5. Stāmerienas pils
  6. Cesvaines pils
  7. Smiltenes evanģēliski luteriskā baznīca

Taču noteikti ir vērts pa ceļam iekļaut arī citus apskates objektus! Braucot no Rīgas, mans ieteikums ir sākt ar Smiltenes baznīcu un tad virzīties uz Alūksnes pusi. Maršrutu ir iespējams izbraukt vienā dienā, bet mierīgākā garā brauciens būs, ja tam veltīt vienu nedēļas nogali, lai pilnvērtīgi izbaudītu katru vietu. Kilometru ziņā mums sanāca ap 500km no Rīgas un atpakaļ.

NB: rēķinies, ka Cesvaines pils iekšpuse vismaz līdz 2021.gada beigām ir slēgta apmeklētājiem. Bānīša šķūnis un Stāmerienas pils ir muzeji, tāpēc tie apmeklētājiem ir pieejami līdz ar muzeju atvēršanu valstī. No ārpuses bezmaksas ir apskatāmi visi objekti, bagāžas šķūnī, Stāmerienas pilī ir ieejas maksa. Smiltenes baznīcā ir ieejas maksa tornī, taču pašas baznīcas apskate darba laikā ir bezmaksas. Viduslaiku pils torņa iekšpuse raksta tapšanas brīdī nav atvērta apmeklētājiem.

Kur palikt pa nakti?

Budžeta nakšnošana Alūksnē viesu namā “Ierullē” no 30 eur par nakti ar brokastīm, diviem

Smalkāka nakšņošana Alūksnē bijušajā dzelzceļa viesnīcā Bahnhofs hotel no 90 eur diviem, par brokastīm jāpiemaksā atsevišķi.

Kur paēst?

Alūksnē ir vairāki varianti, piemēram, “Pie Martas”, “Pajumte”, “Jolanta”, “Cita opera”, “Benevilla”, visām šīm ir āra terases. Tāpat, Alūksnes bānīša stacijā ir kafejnīca, kurā ir izslavēti burgeri par ceļojumu tēmu!

rotonda slavas templis alūksne

Kā mēs skrējām uz Alūksni!

No Rīgas mēs izbraucam kādā maija otrdienas pēcpusdienā, pašā “korķu” pīķī, kad liekas – viss, nepagūsim! Mūsu pirmais plāns ir aplūkot Alūksni, bet – vakara gaismā, jo pilsētas atjaunotie objekti tad ir izgaismoti. Iepriekšējā dienā esam noskaidrojuši, ka jau desmitos vakara apgaismojums tiek izslēgts (uz vietas gan izrādās, ka gaismas vasaras sezonā ir līdz 23:00). “Fotofiksācijas” mirklis jeb tā sauktā “zilā stunda”, kad debesis fotogrāfijās jau izskatās naksnīgas, bet ne pavisam melnas, ir īss, tāpēc par sastrēgumiem pilsētas centrā nervozējam – gribam noteikti paspēt uz šī īpašā laika sākumu!

Brītiņu pabraucot ārpus Rīgas, šoseja ir tukša, un tālāk, līdz Alūksnei, sirds priecājas par to kā Latvijā atgriežas zaļums. Tuvāk pie galvaspilsētas ir košāks, ievas jau zied, liepas lapo, bet, kad iebraucam Alūksnē, tur tikai parādās pirmais lapu zaļums un liepas vien pumpuros. Ne velti saka, ka uz Alūksni ir jābrauc meklēt pazaudētais pavasaris – ja to palaidi garām citviet Latvijā, Alūksnē tas vēl būs! Un, kad rudenī kārojas oranžās lapas, tās te būs jau vispirms!

Šis ceļojums mums ir pirmais pa ilgiem laikiem, jo uz divām dienām neesam braukuši jau ļoti sen, bet viesnīcā neesam palikuši vairāk nekā gadu. Tieši viesnīcā arī ir mūsu pirmā pietura. Vienīgie citi cilvēki, ko redzam uz ielas, arī ieiet viesnīcā. Kur gan visi ir palikuši? Laikam jau, vakariņu laiks!

tilts uz tempļakalnu alūksne

Tempļa kalna Rotonda, Alūksnes pilsdrupas un putnu vērošana Alūksnē

Kad dodamies uz pirmo ieplānoto apskates objektu, Marijas salu un tur esošās Livonijas ordeņa viduslaiku pilsdrupas, mūs sagaida ļembasts. Nē, ne ballīte! Ezers un blakus esošā Tīklu sala ir putnu pilnas! Jau pie tiltiņa uz Marijas salu ligzdo ūdensputni, saulrieta staros redzam tos redzam slīdot pa ūdens virsmu, bet starp niedrēm – ligzdas. Garām šaujas pirmās svīres. Pavasaris ir atgriezies! Te arī redzam, kur tad ir palikuši visi cilvēki! Pa parku pastaigājas ģimenes, daži jaunieši spēlē basketbolu, ik pa laikam garām kāds paskrien, un dzīvība sit augstu vilni!

Tā kā gaismas vēl ir daudz, saule tikai riet, nolemjam uzreiz iet tālāk, uz Tempļa kalna pusi, kur mūs sagaida Rotonda jeb Slavas templis. Savulaik sens latgaļu pilskalns un atradusies latgaļu pils, kuru nopostīja krustneši. Pēc liecībām šeit dzīvojuši cilvēki jau 2-3.gadu tūkstoša miju p.m.ē. Šajā vietā 1702.gadā Ziemeļu kara laikā apšaudita Livonijas ordeņa pils, un 1807.gadā, par godu abu karojošo pušu virspavēlniekiem, tika uzcelts šis templis, kas nesen arī atjaunots. Te arī sagaidām tumsas iestāšanos, kad Rotonda tiek izgaismota. Es baudu mirkli. Šķiet, saklausu tālumā lakstīgalu. Pirmā dzirdētā šogad! Vēl tikko ar pēdējo gaismiņu redzēju balto vizbuļu grīdu parkā, tagad atliek vien vērot ziedošo kļavu siluetus pret tumši zilajām debesīm. 

alūksnes slavas templis rotonda

Te, augšā, kalniņā, neviens īpaši nelaužas, vairums pastaigājas gar ezeru. Vēl aizstaigājam līdz Saules tiltiņam lejā, kur divatā un klusumā izbaudām skatu uz pilsētu un Jauno pili. Tā runā, ka šis esot skaistākās skaits visā Vidzemē! Tālāk dodamies atpakaļ. Tilts uz Tempļa kalnu zaigo zilās, zaļās un sarkanās krāsās, un vēlāk uzzinā, ka no tā ik pa laikam skan arī mūzika, ko mums nākamajā dienā arī izdodas noķert! 

Jaunieši aizvien vēl pustumsā spēlē basketbolu, kad mēs pienākam pie izgaismotajām Alūksnes pilsdrupām. Dienvidu tornis tagad ir atjaunots – tam uzlikts jumts, kas veidots pēc kāda 17.gadsimta zīmējuma. Šis tornis bija vienīgais no astoņiem, kas bija saglabājies būtiskā vēsturiskā apjomā, un tagad tā mūra ārsienas ir iekonservētas, lai palīdzētu saglabāt šo 16.gs celto pili nākamajām paaudzēm. Mūsu apmeklējuma brīdī tornis vēl bija apmeklētājiem slēgts, taču plānots, ka tuvākajās tūrisma sezonās tas tiks padarīts pieejams un tajā varēs uzkāpt!

Laternu ceļš ved līdz pat pašai pilij, un tur arī slēpjas iepriekš dzirdētā lakstīgala! Gaismas mainās, no lillīgas uz zaļganu. Vēl ķeram pēdējos kadrus un priecājamies, ka pils ir izgaismota ilgāk, līdz precīzi 23:00 gaismas nodziest. Skaidrs, šim vakaram izgaismoto objektu pietiks! Tagad mūs priecē tumši zilās debesis ar spilgtajām zvaigznēm – tās te var redzēt tik labi! Uz brīdi pat aizmirstas, ka esam pilsētā, jo debesis ir kā ar roku aizsniedzamas. Pēc ātras  tējas krūzes arī dodamies pie miera, jo nākamajai dienai mums ir lieli plāni! 

livonijas ordeņa pilns naktī alūksne

Šaurlsliežu dzelzceļa līnijas Alūksne-Gulbene bagāžas šķūnis

Jau ar pirmajiem saules stariem aiz loga dzirdama rosība – paverot aizkarus, ir gluži cits skats! Iepriekšējā dienā tukšā stāvvieta tagad ir pilna, krustojumos stāv cilvēki un ir aktīva kustība. Ātras brokastis un dodamies uz nākamo objektu Alūksnes-Gulbenes bānīša šķūni, kura vārds plaši izskanēja 2019.gadā, kad tā ekspozīcija SEGD (the Society for Experiential Graphic Designs) konkursā ieguva galveno balvu! 

Gulbenes-Alūksnes bānītis kursē aizvien, jo nodrošina regulāro satiksmi starp abām pilsētām. Kādreiz dzelzceļa līnija bija 210km gara, taču tagad ir vien 33km. Ņemot vērā, ka bānīša ātrums nav nekāds lidojošais, tad šis attālums ir īstā reizē! Ja ar vilcienu no Rīgas uz Gulbeni, tad vilcienu grafiks ir salāgots ar bānīša kursēšanas grafiku, un var pat pagūt apskatīt Alūksni! Tam Alūksnē tagad ir pieejams īpašs tūristu vilcieniņš “Severīns”. Mēs savulaik izbraucām ar Gulbenes-Alūksnes bānīti, kad izpētījām Industriālo mantojumu Latvijā

Jo vairāk lasu par bānīti, jo vairāk saprotu, kāda gan tā ir pērle vilcienu entuziastiem un industriālā mantojuma faniem! Pasaulē šādi šaursliežu dzelzceļi nemaz nav tik bieži sastopami, jo tie primāri ir tikuši izmantoti rūpniecības vajadzībām. Atceroties, kāda mēroga aktivitātes notiek ASV vilcienu faniem, nemaz nebrīnos, ka uz Alūksnes stacijas sienas redzu kāda apmeklētāja no Vašingtonas iegravēto adresi uz stacijas sienas. Pati Alūksnes stacija kā stacija šobrīd gan nefunkcionē, taču – tai ir cits pielietojums! Tajā atrodas kafejnīca. 

alūksnes šaursliežu dzezceļa stacija

Mūsu galvenā pietura gan ir tieši bagāžas šķūnis. Vispirms tiekam pie biļetes, kā jau pienākas, un tad dodamies smelties iespaidus. Pirmais iespaids ir  – tieši kā stacijā! No visām malām skan balsis, kas savijas murdoņā, un vilcienam raksturīgā dunoņa piepilda ekspozīcijas telpu.

alūksnes gulbenes bānīša šķūnis

Bagāžas šķūnis ir atjaunots kā improvizēts vagons ar sēdvietām un “lodziņiem” ekrānos, kuros vērojamas ainavas ko redzētu, ka brauktu vilcienā. Bet tiem fonā – stāsti. Kāda sieviete stāsta par savām bērnības un jaunības atmiņām, un pirmo skūpstu vilciena tamburā. Iekāpjot kādā citā “pvagonā”, pieturā izkāpj sēņotāji, kas liek piedomāt  – ahā, tā vispār nebūtu zemē metama doma, atbraukt šeit sēnēs! Savulaik, braucot pa šoseju caur šiem mežu masīviem, ik pa laikam rudeņos manīju sēņotājus ar paprāviem groziem nākam laukā no meža.

Šķūnī izvietotajās bagāžas kastēs var iepazīties ar dažādiem ar dzelzceļu saistītiem objektiem, zemē ieraudzīt kādas ir bānīša sliedes, “sliedes – parastās” un kādas tad būs tās jaunās sliedes, kas mūs savienos ar pārējām Eiropas valstīm jau drīzā nākotnē, jo dzelzceļš ir nākotne un viens no videi draudzīgākajiem veidiem kā ceļot! Tāpat, uzliekot virtuālās realitātes brilles, iepazīstam, ko tad īsti redz mašīnists. Nudien, kā vilcienā un vēl mazliet!

alūksnes gulbenes bagāžas šķūnis

Vērojot fotogrāfijas, atribūtus un klausoties gides stāstījumā, priecājamies, ka 1980-tajos par dzelzceļa līnijas saglabāšanu iestājās pieminekļu uzraugi un tagad ir bijusi iespēja šo šķūni atjaunot un tajā iekārtot muzeju, un tādu, kas guvis atzinību pasaules mērogā!

alūksnes bānīša stacija

Mauzolejs un Alūksnes Tempļa kalna skatu tornis

Bagāžas šķūnī esam pavadījuši krietni vairāk laika, nekā plānots, un skrienam atpakaļ uz ezera pusi. Kaut kā jāatrod mauzolejs! Esam meklējuši Google kartē, bet tajā īpaši nav norādīts, tāpēc ar interesi skatamies Alūksnes muižas parka karti (tādu mums laipni iedeva bagāžas šķūnī). Viss parks ir nosēts ar apskates objektiem, tādai kārtīgai pastaigai te varētu veltīt vairākas stundas! Kad kādai paziņai jautāju, vai parkiem pilsētas centrā un bagāžas šķūnim pietiks ar 2 stundām, viņa smējās, ka parkos vien var pavadīt pusi dienas! Skulptūras, tiltiņi, strūklakas un paviljoni, bet pašā parka “astītē” pie Kājinieku skolas, mūs krustojumā sagaida Čukstošā laterna, tieši pie pagrieziena uz mauzoleju. Nesabīsties, ja parkā kāds ar tevi sāk runāt! Viennozīmīgi, ieaijā pārdomu sajūtās. Uz brīdi pastāvam, paklausoties tās vēstīju un ejam uz mauzoleju.

čukstošā laterna alūksne

Te esam mēs esam vienīgi, protams, darba dienas vidus, kāpēc lai būtu citādāk? Savulaik ēka bija fon Fītinghofu-Šēlu dzimtas mauzolejs, kurā apglabāti tuvākie radinieki, bet blakus tam – citi dzimtas locekļi. Diemžēl vēlāk mauzolejs izlaupīts un no marmora plāksnēm un kapu pieminekļiem vairs nekas nav palicis. Tāpēc vietā ir projekcija – tā darbojas visu diennakti, pieejama četrās valodās, un ieskicē, kāda tas ir bijusi šīs dzimtas vēsture.

alūksnes mauzolejs

Lai arī laiks mūs spiež doties tālāk, nevaram neļauties zaļā parka vilinājumam un pastaigājamies vēl tikai mazliet! Ne velti šī vieta ir tik populāra rudenī – jau lapo koki, un dīķīši un tiltiņi caurvij parku. Vēl paciemojamies pie Eola obeliska un braucam uz otru pusi, atpakaļ uz Tempļa kalnu. Dienas laikā tur var droši braukt ar automašīnu, pa nakti gan iebraukšana liegta. Auto novietojam blakus kapiem un tālāk ar kājām.

Paejam garām zipline līnijai, kas tobrīd ir ciet, un drīz esam klāt pie Tempļa kalna skatu torņa. Tornim ir ieejas maksa, 1 eur (var maksāt arī ar karti), bet tas noteikti ir tā vērts! Jārēķinās gan, ka tornim ir darba laiks, tāpēc gluži uz saulrieta laiku nākt jau būs par vēlu. No torņa paveras skats uz visu plaši apkārtni, vējš pluinī matus, bet saulainajā dienā tāpat ir silti!

skats to tempļakalna skatu torņa alūksne

alūksnes tempļa kalna skatu tornis

Tornī ir arī bezmaksas tālskatis, lai vērotu apkārtnes ēkas un koku galotnes. Paratsi pierasts otrādi – bezmaksas torņi un maksas tālskatis, šeit ir otrādi. Bez mums dienas vidū šeit ir vēl tikai kāds jauniešu pāris, kas drīz vien arī dodas prom. Mēs izpētam ekspozīciju pie torņa, samēramies ar Paugurknābja gulbja spārniem (mans roku vēziens tomēr ir mazāks par viņa spārnu pletumu), un braucam tālāk. 

Pludmale un pirmās pusdienas ārpus mājas

Novietojam automašīnu atkal otrā pusē, gandrīz ar skatu uz Marijas salu, turpat pat ir uzlādes punkts elektroautomobīļiem, un dienas gaismā priecājamies par daudzajiem putniem. Uz brīdi uzdzirkstī lakstīgala, zālienā strazdi meklē ko ēdamu putnēniem, kas turpat blakus dobumos, un dzīvība sit augstu vilni. Tālāk, niedrēs teju tuvplānā var aplūkot gauras, pīles un laučus perējam. Redzams, kapēc viesnīcu mājaslapās rakstīts, cik tālu atrodas pludmale. “Kāda tur pludmale?” Sākumā domāju es, kad pētīju šos piedāvājumus. Tagad redzu šo pludmali savām acīm, un jāsaka, peldēties kārojas!

Šis brauciens mums iezīmē ne tikai pirmo palikšanu pa nakti viesnīcā, bet arī pirmo ēšanu ārpus mājas pa ilgiem, ilgiem laikiem. Turpat pie parka ieejam kafejnīcā “Pie Martas”, kas tobrīd ir apmeklētāju pilna. Par laimi, atrodas galdiņš arī mums! Vējš gan pieņemas spējā un pirmais, ko pasūtu, ir silta tēja. Bez pusdienu zupas, man acīs arī iekrīt kāds deserts – “Diena un nakts”. Izrādās, vietējais gardums, Alūksnes delikatese! Protams, man divreiz nav jāsaka, un to es arī pasūtu.  Ir laiks doties tālāk! Vēl būtu gribējies piestāt pie Glika ozoliem, bet šoreiz tie jāatstāj citai reizei. 

Stāmerienas, Cesvaines pilis un Smiltenes luterāņu baznīca

Saule spīd acīs, zaļums tik košs un ceļš mazliet vedina miegā. Šoseja nav lieka, automašīnu ir maz, un tā vien gribas piestāt ceļa malā un sasūkties to visu zaļumu! Drīz vien, esam klāt pie Stāmerienas pils. Mums piebraucot vēl ārpusē darbojas strādnieki, bet mēs jau metamies fotografēt. Ārkārtīgi fotogēniska vieta! Košās pils sienas un tumšpelēkie torņi liek domāt, ka esam nokļuvuši kādā Disneja pilī! Kā mums vēlāk smejoties saka gides, tā cilvēki saka bieži!

Stāmerienas pils ir piedzīvojusi lielas pārvērtības. Skatoties fotogrāfijās, liekas gluži neticami, ka šī ēka ir bijusi tik sliktā stāvoklī, un tagad tā atjaunota – līdzība ar fotogrāfijas redzamo, pēc revolūcijas nodedzināto ēku ir diezgan minimāla. Protams, iekšā vēl ir veicams liels darbs, bet redzams, ka šeit saimnieko rūpīgi, un arī tas tiks izdarīts. Šobrīd vēl ir unikāla iespēja redzēt, kas tad ir “lācītim vēdērā”, jo daudzviet apskatāmas griestu konstrukcijas. 

stāmerienas pils kāzas

Ieejot pilī iekšā, uzreiz saprotam, kāpēc tā ir populāra kāzu un fotosesiju vieta – kāpnes ar kamīnu viducī ir kaut kas neredzēts! Abas gides mums izrāda un izstāsta von Volfu baronu stāstu ar seriālu cienīgo dzimtas koku un likteņiem. Par baronesi, kas jājusi zirgā uz veikalu un dalījusi bērniem konfektes, un par citu baronesi, kas līdz pat nāves dienai, Itālijā dzīvodama, cerēja, ka varēs atgriezties savās mājās, Stāmerienā. Arī kad iekšpuses apskate ir slēgta, pils parks ir vaļā, un pa logiem var ieskatīties svinību zālē un dažās citās telpās. Ir iespaidīgi!

stāmerienas pils kamīns kāpnes

Pils parkā, bez nelielā grāmatu maiņas punkta ir arī rokās sadevušies ozoli, liepu aleja, bet tālāk – ezers vasarīgām peldēm! Mēs gan tuvāk ezeram pienākam cita iemesla dēļ – te blakus atrodas pareizticīgo baznīca ar kristaliem krustā, kas zaigo saulē. Tā nu stāvam četratā, meklējot pareizo leņķi, kad aiz mākoņa parādīsies saule un tos izspīdinās!

stāmerienas pareizticīgo baznīca

Saule jau pavisam pievakarē, arī strādnieki jau dodas mājās, kad mēs atvadāmies no Stāmerienas pils un dodamies uz Cesvaini. Vēl Gulbenē iebraucam veikalā pēc melleņu turziņas un drīz jau esam pie Cesvaines pils, kas celta 19.gs beigās, to tās saimnieks Ādolfs von Vulfs dāvinājis savai sievai.

Līdz 2021.gada beigām Cesvaines pili no iekšpuses gan nevar aplūkot, tā tērpjas jaunās rotās, tāpēc apskate ir tikai no ārpuses. Taču mums tas netraucē, jo pirmais skats pie upes, atspulgā ir fantastisks! Pils gan ir ļoti iespaidīga, ne velti tā ir elektisma mākslas šedervs un ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Kad pils fotogrāfijas ieliku darba whatsapp čatā, tad pat kolēģi no tādām ar pilīm bagātām valstīm kā Vācija un Lielbritānija ir sajūsmināti un jautā, kur tad atrodas šī skaistā celtne. 

cesvaines pils pavasarī

Pēc pastaigas pa pils dārzu vēl spriežam – vai pēdējo Gaismas ceļa objektu, Smiltenes luterāņu baznīcu, skatīsimies vēl šovakar vai atliksim uz citu dienu? Taču vakars tik skaists, ka nolemjam – jābrauc ir tagad! Iekšā gan mēs netiekam, jo no pirmdienas līdz trešdienai tā ir ciet, tāpēc iet secen arī torņa apmeklējums, taču par laimi, baznīcas sānu durvīs ir vaļā, priekšā vien nelielas tīkla durvis, un vismaz varam ielūkoties, kā tad tur izskatās iekšā!

Baznīca ir kā tāda klusuma oāze. Aiz tās žoga ir rosība – pa ielu aizbrauc bariņš jauniešu ar skeitbordiem, kāds autostāvvietā klausās mūziku. Smiltenes centrā kūsā dzīvība! Bet tam visam pa vidu – tās gaismas un miera pilārs – baznīca!

Kopsavilkumā

Tā nu pusotrā dienā nobraukti vairāk nekā 500km, apskatīti septiņi Gaismas ceļa objekti. Pa ilgiem laikiem, pirmo reizi palikts viesnīcā un ēstas gan brokastis, gan pat pusdienas ārpus mājas! Šis nelielais pavasarīgais ceļojums uz Alūksni, Stāmerienu, Cesvaini un Smilteni ir kā atelpas brīdis malks kultūras, pavasara, vēstures un piedzīvojumu tepat Latvijā!

Rakstā minēto kultūras un dabas mantojuma objektu atjaunošana notikusi ar Eiropas reģionālās attīstības fonda atbalstu. Šis raksts tapis sadarbībā ar Komunikāciju Aģentūru un Kultūras ministriju.

Līdzīgi raksti:

Industriālais mantojuma apskate Vidzemē

30 labākās apskates vietas Latgalē vienkopus!

Uz Liepājas pusi dabas takas lūkot!

 


Pievienot komentāru