Jūrasslimība Karību jūrā

DSC08173

Lai sasniegtu Mazo Kirasao salu, jābūt stipram raksturā. Tikko izbraucot no ostas, sākas šūpošanās, kas, braucot dziļāk Karību jūrā, pieņēmās spēkā. Pirms tam sirsnīgi smējāmies par katamarāna darbinieku teikto, ka barot zivis varēšot arī pa tiešu, un spainis nav obligāts. Kā tagad atceros mazo, šauro tualetes kabīni, kurā ūdens vietā tualetē ir koši rozā dezinficējošais skalošanas šķidrums. Stadijā, kad zivju barošana jau tā šķiet ar roku sasniedzama, tik intensīvas smakas nepalīdz. Skatiens tālumā, vērojam lidojošās zivis un ceram, ka sala  jau pavisam tuvu.

Man tomēr izdevās brokastis paturēt sev. Sala bija to ciešanu vērta, jau sperot pirmo soli mīkstajās smiltīs, tas kļuva pilnīgi skaidrs. Silts, dzidrs ūdens, kurā vērot bruņurupučus našķojoties ar ūdenszālēm, pa kādam jūras ezim un tramīgai zivij, nelielas nojumes, kur nolikt mantas, tā ir mazā paradīzes saliņa, kurā neviens nedzīvo. Šī varētu būt izcila vieta, kur atbraukt uz dažām dienām prom no civilizācijas.

Atpakaļceļš ir gluži mierīgs. Izlaidušies uz katamarāna klāja, lēni burājam pa viļņiem, malkojam dzērienus un gremdējamies atmiņās par fantastisko salu.


Pievienot komentāru