Konkursa raksts: Camino de Santiago – Staigā, ēd, guli!

Konkursa raksta autore Anete Bertholde

Tā īsumā varētu aprakstīt savas līdz šim 33 labākās dzīves dienas un ikdienu, ejot pa Svētā Jēkaba ceļu Spānijā. Katru dienu cēlos īsi pirms pieciem un sāku ceļu. Lai gan valdīja piķa melna tumsa, galva vienmēr pati griezās uz to pusi, kur atradās nākamā gultiņa. Ap 8:00 parasti ceļa malā parādījās bārs, kur baudīt café con leche. Tālāk atkal ceļš. Pusdienas. Ceļš. Vakariņas. Miegs.

Miegs gan dažreiz izpalika blakus krācošo svētceļnieku dēļ vai ja naktī kāds uztrausās augšā un sāka runāt ar sevi, vai tad ja zvanīja īpaši kaitinošs modinātājs. Par spīti tam, no rīta vienmēr biju moža un gatava ceļam. Tagad pat nespēju noticēt, ka katru dienu cēlos piecos! Un vēl pirms modinātāja! Bet tad bija nosprausts mērķis – sasniegt Santjago de Kompostelas katedrāli un piedalīties dievkalpojumā, lai redzētu slaveno botafumeiro jeb lielo, dūmojošo metāla objektu, kas šūpojas. Arī latviešu reperis Gustavo, tagad Arstarulsmirus Arsujumfus Tarus, ir dziedājis, ka ja ir zināms mērķis, tad soļi izšļaksta visas peļķes, kas gadās pa ceļam.

Tā bija arī man. Arī lietainajās dienās, kuras, par laimi, kopā bija tikai 5 no 33, es ne mirkli nedomāju, kāpēc, pie velna, es esmu kaut kādos Spānijas laukos, dubļos līdz ceļiem un izmirkusi līdz pēdējai vīlītei? Nē, tas man tiešām ne reizi neienāca prātā, jo visas šīs 33 dienas es biju laimīga. Es biju laimīga, ka varu dzert kafiju, cik ilgi gribi, ka katru dienu nav jāatbild uz steidzīgiem e-pastiem, bet tā vietā var apsveicināties ar dažādiem dzīvniekiem. Visbiežāk iznāca redzēt govis, bet satiku arī zirgus, suņus, kalnos arī aitas un kazas. Dzīvniekus nešķiroju, fotografējos ar visiem. Tāpat es biju laimīga, ka Spānijā ir tieši 1 000 reizes garšīgāki avokado nekā Latvijā, un labs vīns arī ir vairāk pa kabatai. Laimīgu mani darīja arī sastaptie cilvēki. Daži!

Lai gan katru dienu sastapu neskaitāmus cilvēkus, visbiežāk komunikācija aprobežojās ar sekojošām frāzēm: “No kurienes tu nāc? Cik kilometrus šodien iesi?” Centīgi visiem atbildēju, ka nāku no Irunas (Francijas, Spānijas robežpilsēta), dienā noeju aptuveni 30 km (rupji rēķinot). Pēc pirmās dienas šīs frāzes jau atkārtoju automātiski.

Ar kilometru aprēķināšanu gan negāja tik viegli, tāpēc minēju, ka nosauktais skaitlis vienmēr bija rupji rēķinot. Īpaši ceļa sākumā, kas arī bija fiziski grūtākais un nogurdinošākais ceļa posms, jo vijās cauri kalniem. Trešajā dienā, kad temperatūras atzīme jau tuvojās 40°C, liels bija mans prieks, ka līdz nospraustajam dienas galamērķim ir palikuši tikai 5 km. Ejot gar jūru Latvijā, tas prasītu 1,5 stundas, pa mežu vai šoseju – stundu. Spānijā 5 km gāju gandrīz 4 stundas. Pēc pirmās stundas ļoti priecājos redzot nākamo ceļazīmi, liela gan bija mana vilšanās, kad izrādījās, ka līdz galamērķim atkal ir 5 km. Un tā visu laiku! Vienīgais izskaidrojums, ko atradu – Spānijā ir garāki kilometri.

Karsto, karsto dienu, kad līdz galamērķim bija vien 5 km, palīdzēja pārdzīvot draudzene Maija un Pīters no Šveices. Viņu mēs satikām kaut kur nekurienes vidū, mēģinot pārkārtot savu 20 kg smago somu. Jā! 20 kg! Tas ir tieši divreiz par daudz. Ieteicamais somas svars pārgājienos ir 10% no ķermeņa masas. To zinot, uzreiz sāku Pīteram lasīt lekciju, ka viņam soma ir jāiztukšo, citādāk līdz Santjago netiks. Viņš bija romantiķis. Atbildēja, ka soma ir kā dzīves bagāža. Lai gan smaga, pats sev esot uzkrāvis, tāpēc jānes!

Mēs turpinājām ceļu. Pēc dažām dienām mēs ar Pīteru šķīrāmies. Man bija skumji, bet drīz vien es sapratu, ka Santjago ceļā par šķiršanos no kāda nevajag pārdzīvot, jo tāpat kā ceļam lejup seko divreiz augstāks kāpiens augšā, uz ceļa agrāk vai vēlāk visi satiekas. Pīteru es atkal satiku ceļa vidū. Tad viņa soma svēra apmēram 10 kg, jo viņš katru dienu kādam ceļiniekam uzdāvināja kaut ko no savas “dzīves” somas. Es tiku pie krekla un piepūšamā matracīša, kas kalpo vēl tagad.

Visneparastākā bija mūsu pēdējā tikšanās. Kad es jau biju atgriezusies no Finisterres (pilsēta Atlantijas okeāna malā, ko agrāk uzskatīja par zemes malu, apmēram 85 km no Santjago), sēžot uz katedrāles kāpnēm, man blakus apsēdās Pīters. Tā bija pirmā reize, kad gribējās raudāt. Mēs katrs gājām savā tempā, bet beigās tāpat satikāmies. Visuma ceļi ir neizdibināmi!

Mana nokļūšana uz Santjago ceļa gan bija plānota un ļoti gaidīta. 2014. gada ziemā, kad vēl dzīvoju Itālijā, kādā lietainā sestdienā, stāvot pie loga, sapratu, man jānoiet Santjago ceļš. Tad tikai aptuveni nojautu ceļa maršrutu un garumu. Tad arī vēl nezināju, ka pārgājieni kļūs par maniem mīļākajiem gājieniem un ka pēc vairāk nekā mēneša, kas pavadīts ceļā, iekāpjot autobusā mani mocīs nelabums un sāks sāpēt galva. Lieki piebilst, ka ceļā neatvēru nevienu no 3 iegādātajiem Ibumetin iepakojumiem. Santjago ceļš ir mans visu laiku veselīgākais ceļojums! Bet vai tas mainīja manu dzīvi?

Tā kā pēc Santjago ceļa noiešanas vēl ceļoju par Portugāli, biju iztērējusi visus ietaupījumus. Lai nopelnītu jaunus ietaupījumus, sāku strādāt klientu apkalpošanas centrā, bet ilgi to nespēju darīt, jo ceļā sapratu, ka var dzīvot arī citādāk, ka dzīve var dot vairāk! Tikai jāmāk paņemt! Pēc 5 mēnešiem kļuvu par pašnodarbināto tulkotāju un pārcēlos uz Budapeštu, kur kļuvu par Keitas, 4, auklīti. Pēc tam piepildīju senu sapni par vīnogu lasīšanu Francijā un pusgadu Dānijā tautskolā apguvu fotogrāfiju.

 

 

Kopš pieņēmu lēmumu doties uz Budapeštu, man katra diena ir kā piedzīvojums! Par to paldies jāsaka ceļam! Tieši tāpēc Santjago ceļš ir mans līdz šim svarīgākais un labākais ceļojums! Paldies jāsaka arī draudzenei Maijai un viņas mammai Žanetai par kopīgo ceļu. Šoreiz gan aprakstīju savu personīgo pieredzi.

 

Varbūt dažus mulsina, ka gandrīz visās fotogrāfijās ir okeāns – tas tāpēc, ka negāju tik populāro Franču ceļu (French way), bet Ziemeļu ceļu (Camino del Norte), pie Ovjedo dodoties kalnos (Camino Primitivo). Tāpat kā nav viena veida kā dzīvot, arī uz Santjago katedrāli ved vairāki ceļi!

P.S. Sanāca dalīties tikai mazā daļiņā no pieredzētā. Ja kādam ir praktiski vai nepraktiski jautājumi par Santjago ceļu – man patīk atbildēt uz vēstulēm un garšo kafija! Buon camino!

Paldies Anetei par tik iedvesmojošo ceļojumu aprakstu!

Šis bija pēdējais konkursā iesniegtais raksts un jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru