Konkursa raksts: Izskrējiens cauri Bulgārijas kalniem

Konkursa raksta autore Elina Nomad

Rudenī devāmies ar draugu mazā un ļoti ašā izskrējienā cauri Balkānu valstīm. Viena diena mūsu jau iecienītajā Budapeštā, kur šoreiz apmeklējām mums jau zināmās un “gribu vēlreiz” vietas, tad izpētījām Belgradi, kura mūs pārsteidza pozitīvi, ja agrajā rītā šķita, ka, nu, kur esam atbraukuši, kapēc…tad jau vakarā, skrienot uz autobusa staciju, domājām, kaut nu būtu palikuši vēl vienu dienu. Un uz atvadām draugiem ”Mēs atgriezīsimies vēlreiz!” Vēl viens nakts brauciens ar autobusu, ar “esnekonesaprotu” un bezgalīgo galvas klanīšanu ļoti pārsildītā autobusā. Iebraucot nākamajā rītā Bulgārijā, kur mūs sagaidīja robežpunktā tāds skats un atmosfēra, ka nogurums pazuda un baudīju visu pases kontroles situāciju ar smaidu.

Es šoreiz pastāstīšu vairāk tieši par braukšanas piedzīvojumu Bulgārijā, ne tik ļoti par vietām un visu ko, jo otrs piedzīvojums šajā laikā bija –
izdzīvot kā vegānam! Kā reiz sanācis, es pirmo reizi biju ceļojumā, kad izīrē mašīnu un esi sava laika noteicējs! (Visus gadus stopēts un publiskie transporti.) Tā ir tāda brīvības sajūta, bet ar to nāk līdzi – maršruta pareiza izbraukšana, jo nav mums mobilā interneta, un, par laimi, kaut ko no krievu valodas alfabētu atceros un protu, ka nenomaldījāmies, nenokavējām pagriezienus, viss izdevās ceļā no Sofijas līdz mūsu pirmajai pilsētiņai kalnos: Orešak, bet pēc tam uz Slivka gan mūs iphone karte gribēja ievest 30 gadus nelietotā ceļā…

Kalnu pietura: Orešak

Orešak bija tik mazs miestiņš, bet tik daudz restorānu un pat disko zāle, kā nekur citur. Tur oktobrī šķita ciems, kur dzīve apstājusies, vai esam pilnīgi nomaldījušies un iebraukuši situācijā, kā reiz no pusaudžu vecuma skatītās filmas “Eurotrip”, kad viņi iebrauc Bratislavā. Ja godīgi, tiešām pirmais iespaids bija tāds, ka esam kaut kur, kur nevajadzētu un jābūt piesardzīgiem. BET – tas bija mūsu abu augstprātīgais spriedums pēc dzīves Zviedrijā, kad jebkur atrodoties Austrumeiropā šķitīs kā kontrasts.

Šī pirmā ‘baile’  tika sadragāta ar laipno hosteļa saimnieka vecmāmiņas smaidu un bulgurēšanu. Nesapratām neko, bet ar savu lauzto krievu valodu no google-vārdnīcas spēju atrast draudzīgu valodu, ka viņa mani mīļoja un smaidīja, virsū skatīdamās kā būtu savu mazmeitu satikusi. Protams, mūs abus pārsteidza tāds cilvēciskums siltums, ka pašai šķita, ka tiešām esmu ciemos….

Labs ir, esam klāt, paķērām ieteikumu no vecmāmuļas, ka jābrauc uz kaut kādu-tur-baseinu, jo tādi un šitādi ūdeņi un ka lēti. Kilometros tuvi, bet tajos kalnu līkločus diezgan pailgs brauciens. Braucām cauri entajiem mazajiem ciemiem, kur šķiet,ka cilvēki dzīvo vēl 20.g.s. sākumā, bet te, rau, 21.g.s. spožas celtnes! Viesnīca ar āra minerālūdensbaseinu nekas tāds, mazliet pat neērti, nodomājam, ka varbūt ejam prom, bet tā kā noteikums bija, nedomāt vienkārši mesties idejās iekšā, palikām un varējām novērot vēlvienu bulgāru buržuju kultūras vidi, ar pusaudzi kā dj drillējam Rianas pie baseina, un onkoli ar zelta ķēdi baudām baseina priekus ar divām daiļavām gados, bet tas viss tika aizēnots ar skaisto dabas skatu, kas pats galvenais. Es burtiski ēdu šos kalnu skatus.

Mazliet visa šī vienas dienas pabūšana visur kur un īsti neizbaudot vidi sāka mums abiem krist virsū sajūtās, bet tā kā nevarējām ilgāk tikt prom no ikdienas, baudījām to, kā ir, un devāmies jau agri no rīta ceļā uz otrpuskalniem ap 300km, un googles-tante teica, ka būs ap 5h30min. Ok, tad jau labi, vai ne?

Protams, ka bija ilgāk, jo pa ceļam taču jāpstājas – te skats, tur skats, wow un bāc un visa kā, bet es lauzu savu fotogrāfēšanas ego un atļāvu dažas sekundes vai minūti izbaudīt un aši tālāk, jo ceļš ilgs un mūsu pēdējā pieturvieta ir tā vērta, lai steigtos!

Kalnu pietura: Forest Utopia

Devāmies uz vietu, kuras nosaukums airbnb bija “Forest Utopia” (Meža Utopija). Diezgan vilinoši, ne? Un, tiešām, utopija tā bija visburtiskākajā vārda nozīmē. Brauciens vien jau bija kā ceļojums cauri pagātnei, kur varēji sazīmēt, ka reiz te bijis bagāts ciems ar dažādām fabrikām un kolhoziem, un visu ko, bet pilnīgi tukšs palicis.

Kad iebraucām Rhodope kalnos, sākumā ciemi vēl apdzīvoti, sasniedzot tā virsotni jau mani, kāds tukšums un pagātnes garša kā laika mašīnā atrastos. Nemitīgi elpa aizrāvās no tā skaistuma, krāsām un dabas brīnumiem apkārt. Te pēkšņi pilnīgs meža biezoknis ceļā, bet , rau, aiz līkuma tāds grandiozs plašs skats uz visu pasauli!

Lai sasniegtu mūsu ceļa mājas, nācās mazliet iztulkot un pārtulkot norādes no mājas saimnieka, jo šis un tas tik neskaidrs jeb neticība, vai tiešām mums jābrauc pa šo ceļu? Skatījāmies uz ceļu, kurā bedres tik lielas kā mūsu mazās izīrētās mašīnītes riepas! Vai tiešām googles-tante rāda pareizi, ka mums ir šeit jādodas tālāk, kas izskatās bezceļš? Sms saimniekam, atbilde, jā, nu, ok, mēģinām. Mēģināts darīts, pēc pāris km zvans draugam-saimniekam, nācās apstāties un atstāt mašīnu uz nakti. Gaidot mājas saimnieku, dzirdam suņus rejam jau pa gabalu un pēkšņi divi draudzīgi, laimīgi suņi mūs sasniedz (saimnieks ļauj viņiem skriet, kad pats brauc pa šo ceļu) un skatāmies tālāk no tā nekurienes ceļa milzīgs džips izlien laukā, kurš pārbrauc tām bedrēm kā nekas!

Saimnieks izkāpj un pasmej, ka tiešām brīnās, ka vispār esam tik tālu tikuši ar mūsu mašīnīti. Vārds pa vārdam par ceļu, mazliet zviedriskā
attieksme “vai tiešām droši nekurienes vidū atstāt mašīnu?” un devāmies ar suņiem un džipu uz Forest Utopia. Kad atbraucām, man, protams, uzreiz asociācijas ar visām otrdienas vakara LNT filmām, ko esmu redzējusi ar omi un mammu skatoties. Šķita, ka esmu kaut kādā pagājušā gadsimta romantiskā filmā Itālijas kalnos. Es klusībā pie sevis spiedzu aiz priekiem un gribējās arī raudāt, ka tik žēl, ka tikai viena nakts te!

Tur mums likās, ka laiks apstājās. Tagad atskatoties, ko tik nepaspējām mūsu īsajā laikā vakarā izdarīt, tā, ka tur būtu bijuši vairākus mēnešus. Sarunas par Bulgāriju – kultūru, cilvēkiem, vēsturi un ēdienu, mazie pārgājieni, pusnakts zvaigžņu vērošana (oo,jā! Ja augustā neņem atvaļinājumu, jābrauc oktobrī uz Bulgāru kalniem), kopā gatavošana un laiskā zvilnēšana dīvānos uz terases un turpat netālu veco, pamesto māju izpētīšana arī.

Kas man visvairāk patīk ceļojumos – satikt cilvēkus. Tā nu mēs nebaudījām nekādu romantisku divvientulību, bet ļoti garšīgas sarunas ar saimnieku un viņa labāko draugu, kurš atbraucis ciemos palīdzēt ar lauku sētas uzturēšanu. Pastāstīja, kā vispār tik tālu nekurienē nonākuši dzīvot. Atbilde: tā labāk, atgriezties pie saknēm, tērēt ieguldīto naudu atjaunojot vēsturisku mantojumu un dzīvot pilnīgā stresa brīvā vidē esot tas, par ko viņš ilgi sapņojis. Kā sak, “māja meklē cilvēku”, tā viņu atrada arī.

Nav viegli atstāstīt ceļojuma garšu, kad viss, kas tik ļoti tanī šķita vienreizējs bija – kontrastainā vide no ikdienas, cilvēku draudzīgums,  personīgais augstprātīgums, jo pat tiku brīdināta, ka labāk pa Bulgāriju nebraukt, tur zagļi visi, hmm, beigu beigās viss piedzīvojums bija tāds, ka es nepiekrītu un ieteiktu visiem izmēģināt sava maršruta ceļojumu pa Bulgāriju, varbūt sakot ar, atrodot interesantās airbnb mājas un tad…. Es tā darīju. Gribējām dabu, mieru un ko citādāku, arī atradām.

Turpceļā vēl piestājām Plovdiv, lai nav jāmēģina vienā dienā veikt visu braucienu līdz lidostai, un labi, ka tā, jo izbraucām vēlu un paspējām  satikt vadātāju, ka jau šķita, ka paliek baisi, ka nevaram atrast ceļu, kā izbraukt no šejienes, taču vakar braucām! Riņķojām turp un šurp, ka aitu gans ar miljons (labi,nē) aitām jau sāka mūs pētīt un smaidīt pretī tiklīdz, kā atkal braucām garām. Tagad neatceros, kas tas bija, bet kad atklājām, ka visu laiku tas ceļš bija mums tepat blakus, sapratām, ka pie vainas migla! Jo vakar tajā ceļa daļā viss bija miglains, ka prombraukšanas dienā viss saulains un ”es neatceros, ka te būtu braukts…”.

Bulgārijas mazais ceļojums pa kalniem mūs ļoti pārsteidza negaidīti. Nebija nekādas idejas kas un kā, vienkārši braucām – tik un tik ilgi varam būt prom, tur un tur ir lētas biļetes un interesanti airbnb, un vēl pa ceļam satikām mūsu pašu airbnb viesus un draugus Budapeštā un Belgradē. Par Sofiju nepieminēju ne vārda, jo īsti neaizrāva šī pilsēta,ka pat freetour gide teica,ka nekā īpaša te neesot, tik ļoti kontrastaina vēsturiskā arhitektūra. Bet nu katram savs! Man pilnīgi šķiet, ka es savu mammu uz Sofiju aizvestu un izbaudītu dienas brauciena attālumā esošos baseinus un dabu.

Man šķita, ka esmu vidē, kur es satiku savu austrumeiropisko dabu, draugam kā zviedram sanāca šur tur mazliet sajust neērtumu un pārkāpt tam pāri, bet vienā brīdi viņš pilnīgi iederējās un piestāvēja videi tā, ka būtu traktorists no tiem Orešakas ceļiem, un es tāda vecmāmuļa, kas sagaida ārzemniekus hostelī ar lielo smaidu! Tāds nu ir mans sajūtu brauciens, varbūt par izmaksām un vietām var jautāt atsevišķi, bet ne šoreiz šajā stāstā. Paldies Bulgārija!

Paldies Elīnai par iedrošināšanu apmeklēt Bulgāriju! Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


1 comment

Pievienot komentāru