Neišatele: Franču Šveice pie ezera

Neišatelē, kas ir Neišateles kantona galvaspilsēta, nokļūstu kādā pavasarīgā dienā, kad apkārtne slīkst ķiršu ziedos, katrā pagalmā zied tulpes un kalnu nogāzes ir sirreāli zaļā krāsā. Tiešais vilciens no Cīrihes lidostas (no Rīgas uz turieni lido airBaltic) aizņem vien pusotru stundu, ko pavadu, pielipusi pie loga, vērojot ieleju upes, mazos šveiciešu namus un kārtīgās dzelzceļa stacijas. Jo tālāk no Cīrihes, jo krāšņāka un īstāka šķiet Šveice!

Saistītie raksti:

Pavasaris Parīzē

Burvīgā Barselona pavasara sākumā

Nokļūstot Neišatelē daudz nedomājot, nolemju līdz viesnīcai doties ar kājām, jo diena ir pasakaina! Kāpiens no dzelzceļa stacijas ir lejup, lai arī pa kāpnēm soma jānes rokās, tomēr divdesmit minūtes garā pastaiga izvēršas lieliska! Pirmie iespaidi ir labi – pilsēta tīra, cilvēku ielās maz, automašīnu arī, un tās, kas ir, ir mazas. Te arī daudz apstādījumu un krāšņas ēkas. Pamanu arī kazino, kas vēlāk īpaši atzīmēts pilsētas apskates materiālos – jo, viņš ir!

Neišateles vēsture sākusies jau ļoti senos laikos, jo pirmās liecības par cilvēkiem šeit ir jau no 13.gadsimta pirms mūsu ēras, kas šosejas celtniecības rezultātā atklātas vien 1990.gadā. Magdalēniešu apmetnes vieta ar kauliem slēpa arī kādu īpašu atradumu – šeit atrasts vecākais mākslas darbs visā Šveices teritorijā – auskari, kas simbolizē auglību. 2011.gadā pilsēta nosvinēja arī 1000 gadu pastāvēšanas jubileju! Galvenās vēsturiskās liecības pilsētā gan ir no jaunāka laika posma – 15.-18.gadsimta, tajā skaitā daudzas no iespaidīgajām 140 ielu strūklakām, vairums no tām tapušas 16.gadsimtā. Iespaidīgākā noteikti ir Fountain de la Justice, kas celta no 1545.līdz 1547.gadam un nesen atjaunota. Justīcijas figūras pakājē ir četras valdības formas, kas atbilst tam laikam – pāvests, miertiesnesis, imperators un sultāns. Bez šīs strūklakas iespaidīgas ir arī Fountain du Griffon, Fountain de la rue des Moulins un Fountain du Banneret.

Vēsturiskais centrs pilsētā arī nav nemaz tik liels, un pilsētas tūrisma asociācijas ieteiktajā maršrutā to var izstaigāt divās stundās, taču pastaiga noteikti ir tā vērta! Ir atsvaidzinoši būt teju vienīgajam tūristam uz ielas, un bez pūļiem apskatīt arhitektūru. Daudzi nami celti no vietējās izcelsmes smilšakmens, kas piešķir ēkām koši dzelteno krāsu. Tā labi saskan ar āra kafejnīcām un nelielajiem veikaliņiem, kur tirgo īstu Šveices sieru un šokolādi.

Mazpilsēta ar pasaules elpu

Neišatele nav liela, tā iedzīvotāju skaita ziņā tikai nedaudz atpaliek no Ventspils – te ir ap 35 tūkstošiem cilvēku. Tai gan piemīt draudzīgas mazpilsētas šarms, ko nevar palaist garām, kad parkā garāmgājēji tevi sveicina! Sveicina gan franču valodā, jo Neišatele ir izteikti franču pilsēta, un visā pilsētā reģistrēti vien seši cilvēki, kas runā retoromāņu valodā. Taču arī tik mazā pilsētā gadās satikt latviešus, viesnīcā pie brokastīm kādā brīdī atskārstu, ka pie letes skanošā valoda izklausās saprotama! Kas gan tādā mazā pilsētā latviešiem meklējams? Izrādās, velosacensības, kas iet cauri šai pilsētai, un viesnīcā paliek vesela latviešu velobraucēju komanda! Latviešu valoda gan nav vienīgā neparastā, ko šeit dzirdēt – satieku arī gruzīņus, kas šeit strādā. Izrādās, 30% no iedzīvotājiem ir citu valstu pilsoņi, kas Neišatelē strādā, jo pilsēta ir izveidojusies par mikro tehnoloģiju un augsto tehnoloģiju centru, kurā piesaistītais darbaspēks strādā gan ar rokām rūpnīcās, gan arī izpētē.

Patiesībā, Neišatele nez vai ir pilsēta, kuru kāds dodas apmeklēt īpaši, kā brauc uz Parīzi vai Romu, tā parasti ir vai darījumu galamērķis, vai  viena no pieturvietām garākā ceļojumā ar auto pa Šveici. Tad noteikti vajadzētu saplānot Juras un trīs ezeru apmeklējumu, kurā gan doties makšķerēt, gan nobaudīt vietējās trifeles un vīnu, gan arī redzēt, kā top absints, kas, izrādās, ir arī vēsturiski radies Val-de-Travers, kas arī atrodas Neišateles kantonā un šeit aizvien tiek ražots pēc metodēm kā 18.gadsimtā! Neišateles kantons īpaši mīļš būs arī pāragri aizsaulē aizgājušā Roberta Mailza faniem, jo viņš 1969.gadā dzima Fleurier pilsētā.

Ezeru un pulksteņu zeme

Lai cik skaista būtu arhitektūra pilsētā, taču galvenā apskates vieta ir ezers – gar tā krastu aug koki un zied narcises, puķu podos krāsainas magones un piestātne pilna laivu. Mazpilsētas sajūtu papildina nesteidzīgie gulbji, viens no tiem iekārtojis ligzdu puķpodā ar apstādījumiem, cits šiferē pie ūdenszālēm, turpat metra attālumā no celiņa, un dzidrajos saules staros var novērtēt cik tīrs ir kalnu ezera ūdens – redz katru akmentiņu tā dibenā! Ezera tuvumam gan ir kāds “blakusprodukts” – odi! Priecājos, ka pirmajā vakarā viesnīcā neatrāvu vaļā logus, bet vispirms centos tikt skaidrībā ar gaisa kondicionieri – jo tikai dienas gaismā pamanu odu nosegto sienu aiz loga! Liekas, ka esmu kaut kur taigā, jo te to ir miljoniem!

Aiz ezera tālumā ir sniegotas kalnu smailes, kuras brīžiem aizsedz mākoņi. Laiks pavasarī te šķiet nepastāvīgs – sauli pēc brīža nomaina negaiss, un tā tik vien pagūstu noslēpties viesnīcā, kad aiz loga jau ir lietusgāze! To, ka Neišatele nav tipiska tūristu pilsēta apliecina arī ne pārāk lielais naktsmītņu skaits pilsētā. Savukārt tās, kas ir, atbilst visiem priekšstatiem par to, cik dārga ir Šveice. Te to var izjust uz katra stūra – ne velti, ik pa pārsimt metriem te ir arī kāds Šveices pulksteņu veikals. Saistība gan ar pulksteņiem Neišateles kantonā ir vēl lielāka, nekā vidēji Šveicē – tas ir izslavēts Šveicē kā pulksteņu darbnīcu vieta un pat tiek saukts par “pulksteņu ieleju”. La Chaux-de-Fonds un Le Locle pilsētas ir UNESCO mantojumu sarakstā tieši pulksteņu vēstures dēļ. Te var apmeklēt pulksteņu darbnīcas un muzejus, un iepazīties ar pulksteņu mākslas noslēpumiem individuālās tūrēs, un, protams, arī tos iegādāties!

Kāds cits interesants fakts, kas saistās ar Neišateles pilsētu un ezeru, ir, ka laika gaitā ezers ir ticis pakāpeniski susināts, 1870.gadā par 10 pēdām! Tādēļ krasta līnija pamazām atkāpusies, līdz ar to, nami un pilis, kas 16.-17.gadsimtā bija pie paša ūdens, tagad atrodas salīdzinoši augstu kalnā.

Krāšņākās ēkas, kas noteikti jāapskata pilsētā ir pasta māja, kas atrodas ostas tuvumā, pilsētas rātsnams un Hôtel DuPeyrou, kas ir kā neliela Versaļas pils ar franču dārziem turpat pilsētas centrā. Te savulaik dzīvoja rakstnieka Žana Žaka Ruso tuvs draugs, Pjērs Aleksandrs Du Peirū, kurš bija atbildīgs par daudzu rakstnieka darbu publicēšanu.

Taču viena no galvenajām apskates vietām pilsētā ir pils, kuras pirmssākumi meklējami 12.gadsimtā, interesentiem tiek piedāvātas arī bezmaksas ekskursijas. Turpat blakus ir arī Collégiale baznīca, kas arī iesvētīta 12.gadsimta beigās un slavena ar krāšņo, dekorēto jumtu. Laukums pie baznīcas gan ievērības cienīgs arī fantastiskā skata uz pilsētu dēļ – lietus, varavīksne, pilsētu jumti un seno nocietinājumu valnis, ezers un arī cietuma tornis, kurš gan pēc ugunsgrēka diemžēl tagad apmeklētājiem ir slēgts. Cietuma tornis ir vecākā ēka pilsētā, jo tās pamati likti 10.gadsimtā

Ēdieni un jautājums par sieru

Neišatele ir viena no pilsētām, kur var papusdienot namā, kas celts 1569.gadā, izbaudot maltīti arhitektūras piemineklī Maison des halles. Savulaik šajā namā tika glabātas vērtīgākās preces tirdziņam, pirmajā stāvā graudi, otrajā stāvā audumi.  Tolaik augļus un dārzeņus tirgotāji atveda pāri ezeram no Bernes, Vaud un Friburgas, bet mūsdienās vietējo produkciju var nobaudīt tirdziņos otrdienās un sestdienās.

Bet tomēr, galvenais jautājums, apmeklējot Šveici vienmēr ir par sieru – kas tur īsti ir ar sieru?

Siers Šveices vēsturē ir ļoti būtisks, savulaik ticis pat izmantots naudas vietā, jo savstarpējos norēķinos bija pieņemami samaksāt daļu naudā, bet daļu – smalkā sierā. Siers bija tipiska dāvana pie bērna dzimšanas un līdz Pirmajam Pasaules karam Šveicē ražoja vairāk nekā tūkstots dažādu siera veidu. Taču kā nākas, ka mūsdienās pazīst tikai dažas Šveices siera šķirnes – Emmental (siers ar caurumiņiem, bieži saukts par “Šveices sieru”), Gruyere (mazāk caurumots), un Sbrinz (ciets kalnu siers)? Izrādās, pie vainas ir organizācija, kuru dažreiz salīdzina ar itāļu mafiju – Šveices Siera savienība jeb kartelis, kas pēc Pirmā Pasaules kara tika dibināts ar mērķi pasargāt un attīstīt siera industriju, bet rezultātā pilnībā kontrolēja visu siera ražošanu un pārdošanu gan mājas tirgū, gan eksportam, pilnībā kontrolējot siera cenu 85 gadu garumā no 1914. līdz 1999.gadam! Šī organizācija noteica, kuri sieri saņems kvalitātes zīmogu, bet kuri nē, un kur tie tiks tirgoti. Jebkuri plānam neatbilstoši sieri, ne tikai kvalitātes, bet veida ziņā, nonāca parastajos veikalos, kas savukārt pircējam siganlizēja, ka tie ir sliktākas kvalitātes, pat ja tie bija vienkārši citas šķirnes. Visbeidzot, deviņdesmitajos gados atklājās, ka Šveices Siera savienības darbinieki ņēma kukuļus par dažādu sliktākas kvalitātes sieru eksportu, apliktu ar augstākas kvalitātes siera nodokļu likmi, tad iesaistījās Pasaules Tirdzniecības organizācija ar aizdomām par karteli, līdz beidzot siera tirgū tagad valda brīvība un tagad Šveicē tiek ražoti vairāk nekā 450 siera veidu.

Taču, kādam tam visam saistība ar tūristu parasto un restorāniem? Izrādās, izslavētais Šveices nacionālais ēdiens fondī sākotnēji bija reģionālas izcelsmes, un tika ēsts Alpos. Taču trīsdesmitajos gados Šveices Siera savienība to popularizēja tik tālu, kas tagad asociējas ar Šveici un ir parādījušies arī citi fondī veidi, piemēram, šokolādes fondī augļiem. Starp citu, fondī un raklete nav viens un tas pats – raklete ir puscietais govs piena siers, kurš tiek ēsts to karsējot un nokasot izkusušo daļu vai karsējot šķēles un sakusušo sieru pārlejot kartupeļiem. Šī siera ēšanas tradīcijas radušās lopkopju vidū, pārdzenot govis kalnos, un līdzi tika ņemts šis te siers, kas pa vakariem tika sildīts pie ugunskura. Fondī savukārt ir kopējais lielais katls, kurā speciāli pagatavotas vairākas siera šķirnes un ēšanai tiek izmantota maize.

Vai tiešām tad fondī ēd vakariņās, tā vienkārši kausētu sieru? Jā, divos no restorāniem, kurus apmeklēju, Le Jura pilsētas centrā un Pinte de Pierre-à-Bot kalna galā, tieši fondī bija vakariņu galvenais ēdiens. Restorānā, protams, tas tiek pasniegts jau gatavs – paprāvs katliņš ar izkusušu sieru, liela dakša un liela bļoda ar maizi, kas sagriezta kubiņos. Un tad pamazām, mērcējot maizīti katliņā, tas viss arī tiek apēsts.

Apjautājoties, kas tad īsti ir tipiskā vietējā fondī recepte, man teica, ka recepte esot salīdzinoši vienkārša:

Nepieciešams:

250 grami Ementāles siera

250 grami Gruyere siera

1 ķiploka daiviņa

1 tējkarote citrona sulas

3 tējkarotes kirša (ķiršu brendija)

330 ml sausa baltvīna

1 tējkarote kukurūzas miltu

Baltie pipari, muskatrieksts, melnie pipari pēc garšas

Franču maize pasniegšanai

Pagatavošana:

Izrīvēt ķiploka daiviņu fondī trauka iekšpusē

Uzmanīgi uzsildīt vīnu ar citrona sulu

Pakāpeniski pievienot sieru, nepārtraukti maisot, lai izmaisītu visas katla sienas

Kad siers sāk burbuļot, pievieno sajauktu kiršu ar kukurūzas miltiem

Turpina vārīt vēl 2-3 minūtes

Pasniedz ar maizi, kas sagriezta 2-3 cm lielos kubiņos

Protams, ka bez fondī pieejami arī ierasti eiropiešu ēdieni un Neišatelē īpaši garšīgi ir deserti, piemēram Restaurant O’terroirs Beau-Rivage Hotel pasniedz ļoti garšīgas bumbieru tartes, bet Hotel Beaulac nobaudīju garšīgāko pistāciju crème brûlée!

Kopsavilkumā

Neišatele šķiet daudz vairāk šveiciska nekā Cīrihe, tomēr, vai tā ir tāda, kā iedomājos Šveici esam? Pulksteņi un šokolāde, siers un vēsture, tomēr pārsteidz laipnie cilvēki, neskatoties uz to, ka tik bieži dzirdēts, ka franču valodā runājošie nelabprāt atbild uz jautājumiem angļu valodā, kā arī pilnīgais miers pilsētā. Vai tie daudzie pulksteņi ļauj tā nesteigties un laikam ritēt citādāk?


1 comment

Pievienot komentāru