Konkursa raksts: Spānija un Gibraltārs ar auto

Konkursa raksta autore: Zanda Seržāne

Mans sapņu ceļojums atnāca negaidot. Sociālajos tīklos aptuveni pus gadu, ar regularitāti – reizi mēnesī, sarakstījos ar kādu paziņu, kurš jau septiņus gadus dzīvoja un strādāja Dānijā. Savstarpēji nebijām labi pazīstami, bet mums bija daudz kopīgu draugu un pāris reizes Latvijā bijām viens otru garāmejot pasveicinājuši. Sarakstoties parādījās arvien lielāka interese vienam pret otru un, kad, neilgi pirms manas trīsdesmitās dzimšanas dienas, Uģis uzrakstīja, ka plāno doties atvaļinājumā uz Spāniju, uz Caminito del Rey, es zināju, ka arī man tur jābūt. Nolēmu, ka tā būs mana dzimšanas dienas dāvana sev.

Jau vakarā man e-pastā bija biļete uz Malagu un atlika tikai skaitīt dienas līdz ceļojumam. Tuvojoties datumam, uztraukums tikai pieauga. Vai tiešām es biju gatava doties ceļojumā ar cilvēkiem, kurus īsti nepazinu? Es nebiju gatava, tomēr Spānija pārāk vilināja, lai atkāptos no sava izvirzītā mērķa.

2016.gada 2.novembrī, četros no rīta, kad Latviju pārsteidza negaidīts sniegputenis, draudzene mani veda uz lidostu, cīnoties ar neizbrauktajām sniega kupenām, jo sniega tīrītāji vēl nebija paspējuši notīrīt visus galvenos ceļus pa kuriem mums bija jābrauc, lai nokļūtu lidostā. Gaidot savu reisu, es īsti nespēju aptvert, ka pēc nepilnām septiņām stundām, es jau būšu Spānijā, kur iespējams peldēšos Vidusjūrā, kamēr Latvijā ziema arvien vairāk pārņems dabu un cilvēkus.

Malagā es ierados pirmā. Uģa lidmašīna ielidoja pusstundu pēc manējās, bet pārējie divi ceļabiedri plānoja te būt tikai vakarā. Tiekot cauri kontrolei un lidostas gaiteņiem, apstājos pie izejas durvīm un nepacietīgi gaidīju, kad parādīsies mans ceļabiedrs. Viņš ieradās ar platu un draudzīgu smaidu, kas ļāva nedaudz nomierināties.

Kamēr abi gaidījām savus ceļabiedrus, mums bija jādodas nokārtot visas formalitātes, lai iegūtu iepriekš internetā iznomāto automašīnu un tad nedaudz iepazītu apkārtni, kā arī beidzot iepazītos paši. Autonomā viss ritēja ļoti raiti. Uģis bija kā galvenais šoferis, bet es pati pieteicos kā otrs šoferis, lai garāku pārbraucienu laikā varam samainīties. Sākumā gribējām, lai abi šoferi ir vīrieši, tomēr vajadzēja uzrādīt dokumentus un tajā brīdī mums bija tikai Uģa un manējie.

Pēc ilgā ceļojuma abi bijām izsalkuši, tāpēc pirmā pieturvieta bija restorāns, ko ieteica mums autonomas darbinieks. Lai gan šobrīd vairs neatceros restorāna nosaukumu, bet tur mēs paēdām garšīgus kalmārus un izbaudījām silto laiku, sēžot āra terasē un veroties Vidusjūras plašumos. Jau pēc pāris stundām mēs ne tikai vērojām Vidusjūru, bet arī tajā peldējāmies, jo kā gan var nepeldēties novembrī jūrā, ja tev tiek dota šāda iespēja.

Tiklīdz saule pazuda aiz apvāršņa, mums bija laiks kāpt automašīnā, lai dotos uz lidostu pretī mūsu ceļabiedriem, kas jau tuvojās Spānijai.

Vēlāk, atrodot mūsu viesnīcu un noliekot ceļasomas, mēs turpinājām pastaigu par skaisto Malagu, bet nu jau pilnā sastāvā. Lai cik interesanti tas arī nebūtu, bet starp ceļotājiem bija divas sievietes un abām bija vārds Zanda. Nebija viegli pārliecināt vietējos, ka Zanda nav populārākais vārds Latvijā 🙂

Otrā diena Spānijā un joprojām neticējās, ka esmu tur ar svešiniekiem, kuri nu jau vairs nebija tik sveši. Mūsu dienas plānā bija brauciens uz Gibraltāru un kaut kā gadījās tā, ka tieši es biju šoferis jau no paša rīta 🙂 Atstājot automašīnu pie Gibraltāra robežas Spānijas daļā, mēs uzlikām somas plecos un šķērsojām robežu kā tūristiem pienākas. Mums tika pārbaudīti dokumenti, jo nu jau mēs nokļuvām Lielbritānijas aizjūras teritorijā Gibraltārā, bet visinteresantākais likās tas, ka mums bija jāšķērso arī lidostas skrejceļš. Gibraltārā ir sava lidosta un brīžos, kad lidmašīna paceļas vai nolaižas, galvenais ceļš uz pilsētu tiek slēgts, cilvēku plūsma apturēta un visi klātienē var redzēt, ka lidmašīna paceļas vai nolaižas.

Pilsētas galvenajā ielā pulcējās ļoti daudz tūristu, tāpēc mēs meklējām mazākas, ne tik pārpildītas ielas, lai izbaudītu Gibraltāra burvību klusumā. Uz augstāko Gibraltāra punktu ir vairāki veidi kā nokļūt. Taksisti stāv rindā un pievilina tūristus, lai tie izvēlas viņu pakalpojumus, nevis izmanto gaisa tramvaju. Mēs nolēmām, ka vismaz vienā virzienā mums ir jādodas tieši ar tramvajiņu. Nonākot galapunktā mūs sagaidīja ļoti daudz pērtiķi – magoti. Kā izrādās, tad Gibraltārs esot vienīgā vieta Eiropā, kur savvaļā dzīvojot pērtiķi un vietējais ticējums vēstot, ka Gibraltārs piederēšot britiem tik ilgi, kamēr dzīvs būs kaut vai viens no šiem pērtiķiem. Magoti bija pieraduši pie cilvēkiem, tomēr telefonus un personīgās mantas visiem ieteica sargāt, jo gadījās, ka kāds ziņkārīgāks pērtiķis to izrauj no rokām un atpakaļ neatdod.

Gibraltāra virsotnē sākumā sajutu nelielu vilšanos, jo visapkārt bija tikai mākoņi un neko daudz nevarēja redzēt, tomēr vienā brīdī mākoņi pavērās un ļāva mums apskatīt gan Vidusjūru un Atlantijas Okeānu, gan pašu pilsētu un arī Marokas robežu.

Apskatot plašumus no Gibraltāra virsotnes, mēs bijām gatavi doties atpakaļ. Atpakaļ mēs nolēmām iet ar kājām, jo tā noteikti bija aizraujošāka un interesantāka pastaiga kā vienkāršs nobrauciens ar gaisa tramvajiņu lejā. Ceļš bija šaurs un mums vairakkārt nācās piespiesties sētām, lai palaistu garām braucošos taksistus un autobusus, tomēr tas netraucēja izbaudīt pašu pastaigu.

Trešās dienas mērķis bija vieta, kuras dēļ es vēlējos šo ceļojumu visvairāk – Caminito del Rey.

Šī vieta man nelika vilties. Kādreiz gan te bijušas daudz nedrošākas takas gar klints malām, bet nu viss bija pielāgots tūristiem, jo drošība bija vissvarīgākā.

Manas pirmās bildes tapa ļoti bailīgi, jo nepameta sajūta, ka telefons var izslīdēt no rokām un nokrist aizā. Sirds apmeta vairākus kūleņus, kamēr pārvietojāmies pa šīm laipiņām, kur caur šķirbām varēja redzēt cik augstu virs zemes atrodamies, tomēr tas neapturēja mūs iziet visu taku.

Tiekot līdz takas finišam, bija iespēja ar autobusu doties atpakaļ uz sākumpunktu, bet mūsu kompānija nebija atbraukusi uz Spāniju, lai vizinātos ar sabiedrisko transportu tur, kur var pastaigāties, tāpēc atpakaļceļu mēs gājām ar kājām. Tas bija garš un mazliet nogurdinošs pārgājiens, tomēr neviens no mums to nenožēloja un noteikti mēs ietu vēlreiz, ja būtu tāda iespēja. Attēlā var redzēt takas finišu, bet mēs paši esam jau upes otrā pusē, atpakaļceļā uz sākuma punktu.

Atgriežoties sākuma punktā, pirms došanās tālāk, mēs nolēmām paēst vietējā restorānā. Ēdieni garšoja fantastiski un skats, kas pavērās no vietas, kur sēdējām bija apbrīnojams.

Šķiet jebkurā Rīgas restorānā ar skatu uz Daugavu vai Vecrīgu, mēs samaksātu trīsreiz vairāk par šāda veida ēdienu.

Kad bija laiks samaksāt par maltīti, tad šoreiz pieteicos maksāt par pusdienām es, bet izvelkot maku, konstatēju, ka pazudusi mana bankas karte. Tad sākās panika. Atceroties visus dienas notikumus, es secināju, ka no rīta karte vēl noteikti bija makā un pēdējo reizi es to redzēju benzīntankā, bet tas bija vairāk nekā astoņas stundas atpakaļ. Ceļabiedri mani centās mierināt, samaksājot par maltīti, lai visi varam doties uz mašīnu un pārmeklēt salonu, jo cerējām, ka karte izslīdējusi kaut kur automašīnā, tomēr tās tur nebija. Pēkšņi es atcerējos, ka īsi pirms pastaigas, izņēmu maku, lai samaksātu par autostāvvietu, jo biju vienīgā, kurai makā bija eiro, tāpēc lēnām devos uz kases pusi, tomēr karte joprojām nekur nebija redzama. Ceļabiedri nesaprata, kāpēc dodos prom no mašīnas un kad sauca mani atpakaļ, es pacēlu skatienu nedaudz uz augšu un tur tas bija.. uz liela kartona gabala, kas piestiprināts pie betona staba bija rakstīts „Zanda Serzane your credit card is here” ar bultas norādi kases virzienā. Es atviegloti nopūtos un norādot pārējiem uz uzrakstu, steidzos pēc savas kartes. Burtiski pēdējā minūtē piegāju pie būdiņas, jo logi jau bija aizvērti, darbadiena praktiski galā un kasiere plānoja doties prom, bet es paspēju! Biju neizsakāmi laimīga un smaids jau atkal rotāja ne tikai manu seju, bet arī pārējo ceļabiedru.

Vēlāk sapratu kāpēc karte bija izslīdējusi no maka kabatiņas. Ikdienā Latvijā man makā katrā kabatiņā ir divas līdz trīs kartes, bet dodoties ceļojumā es paņēmu tikai svarīgākās trīs un katru ieliku atsevišķā kabatiņā. Latvijā kabatiņas bija deformējušās un, ja ielika kabatā tikai vienu karti, tad tā brīvi varēja izslīdēt. Turpmāko ceļojuma laiku man visas trīs kartes bija vienā kabatā un tās stingri tur turējās.

Visvairāk man patika, ka visa ceļojuma laikā mums nekas netika saplānots pēc stingra grafika. Mums bija savi mērķi, konkrētas vietas, ko noteikti vēlējāmies apskatīties, bet pārējais tika atstāts mirkļu iespaidiem. Tieši ļaujoties šādiem iespaidiem, tika apskatītas daudz skaistas vietas, kuras izmantojot google maps nebūtu vienkārši atrast.

Kad iekāpām mašīnā, lai turpinātu ceļu pēc garās pastaigas un nervu kutinošās kartes meklēšanas, likās, ka vienīgais ko visi vēlamies, ir ātrāk nokļūt Seviljā, pilsētā, kur plānojām pārlaist nakti, lai no rīta turpinātu savus piedzīvojumus, tomēr tad Uģis braucot ierauga ceļmalā kāpnes, kas ved uz virsotni un viņam liekas, ka tur jāapstājas. Skan nelieli protesti un vaimanas, tomēr visi saņemamies un dodamies. Nonākot nejauši izvēlētā vietā, apbrīnā paveras mute un aizraujas elpa.

Tas viss tiešām ir grūti aprakstāms un izstāstāms. Ļaujoties mirklim, kas ir dots, var izbaudīt tik daudz!

Ceturtā diena bija vienīgā, kuru pavadījām mazāk pie dabas, vairāk pilsētā, bet gribējām apskatīt arī  vienu no Spānijas skaistākajām pilsētām – Sevilju, kur bijām ieradušies naktī, lai izgulētos un uzkrātu spēkus jaunai dienai.

Pilsētā pavadījām rītu, apskatot, mūsuprāt, vienu no svarīgākajām vietām – vēršu cīņas arēnu Plaza de toros.

Izstaigājot arēnu un noklausoties visu vēsturi par vēršu cīņām un matadoriem, apstiprināju savu pārliecību, ka dzīvē neko tādu nevēlētos redzēt. Šeit gan mūsu domas dalījās, jo abi vīrieši neatteiktos ko tādu vismaz vienu reizi dzīvē redzēt klātienē. Bet es līdz galam neizpratu šo cīņu veidu, kur mirst gan cilvēki, gan dzīvnieki. Matadori jau no bērna kājas izvēlas sev šādu dzīvesveidu un viens matadors vienā cīņā nogalina trīs vēršus pēc tam izvēloties no kura vērša atstāt sev suvenīrā ausi, ragu vai asti. Nepameta sajūta, ka fotogrāfijā redzamais vērsis mani visu laiku novēro. Baisi!

Gribējās pēc iespējas ātrāk tikt atkal dabā pie kalniem un mēs turpinājām savu ceļojumu uz Setenilu, uz pilsētu zem klintīm.

Pilsēta bija gaiša un saulaina. Mājas bija baltas un liela daļa no tām celtas klintīs. Ļoti skaisti un neparasti skati pavērās visapkārt.

 

Dienas noslēgumā, pirms došanās uz viesnīcu, mēs nolēmām apskatīt arī El Torcal de Antequera. Saule arvien straujāk tuvojās apvārsnim, tāpēc mēs nolēmām iziet tikai mazo taku, lai nav pa tumsu jāmaldās pa nezināmajiem ceļiem. Tomēr te bija ļoti skaisti un pavisam citādāk kā ierasts. Akmeņi bija slāņaināki un likās kā cilvēku veidoti, bet daba kārtējo reizi mums parādīja to cik brīnumaina tā ir.

Pirms ceļojuma mums bija rezervēta automašīna un viesnīcas pirmajām divām naktīm. Visu pārējo mēs atradām uz vietas, izmantojot internetu un aplikācijas, kas ļāva ātri un vienkārši atrast mums vispiemērotākās naktsmītnes. Jāsaka gan, ka mēs nemeklējām visšikākās, jo galvenais bija apskatīt un iepazīt pēc iespējas vairāk pašu Spānijas dabu, ne gulēt pieczvaigžņu viesnīcās ar skatu uz jūru. Viesnīcas bija vietas, kur pārlaidām naktis un kā modāmies tā devāmies tālāk.

Piektā diena Spānijā bija diena, kuru vajadzēja pavadīt Malagas apkārtnē, jo mūsu diviem ceļabiedriem vakarā bija jādodas atpakaļ uz mājām. Tas, protams, nebija iemesls gulēt pludmalē un sauļoties. Ēdot brokastis, mēs pavērāmies sev visapkārt, ieraudzījām kaut kur kalnos kādu punktu un nolēmām, ka tieši uz turieni šodien mums ir jātiek. Pateicoties šai nejauši izvēlētajai vietai, mums bija iespēja nokļūt pavisam mazā Spānijas ciematā. Mēs braucām pa ieliņām, kas bija tik šauras, ka no katras malas līdz auto spogulim bija pāris centimetri. Un trakākais, ka vienā brīdī mēs sapratām, ka izejas nav un jādodas pa to pašu ceļu atpakaļ. Tiekot jau uz galvenās ielas, mēs nolēmām atstāt mašīnu ceļmalā un doties pastaigā ar kājām. Sekojot neizteiksmīgām norādēm, mēs nonācām pie kāda avotiņa un tad paveroties apkārt secinājām, ka arī te ir kāda taka, kas iezīmēta ar sarkanām lentītēm, tāpēc tika nolemts, ka sekosim šīm norādēm. Bija brīži, kad lentītes pazuda un mēs vairs īsti nebijām uz pareizās takas, bet mēs visu laiku zinājām no kuras puses nācām, tāpēc bijām pārliecināti, ka paši iemīsim taku un nonāksim sākuma punktā.

Sākotnēji nebijām plānojuši, ka pastaiga ieilgs un nenodrošinājāmies ar ūdens rezervēm, tomēr kalnu avotiņu veiksmīgi atkal atradām un dzestrais ūdens mūs atsvaidzināja.

Dodoties atpakaļ uz automašīnu, gājām garām vairākiem vietējo iedzīvotāju dārziem, kuros auga tādi augli un dārzeņi, ko parasti redzam tikai veikalu stendos – baklažāni, melones, arbūzi, u.c. No kokiem plūcām gan mandarīnus, gan apelsīnus, gan laimu un granātābolus. Viss bija rokas stiepiena attālumā, tikai brīvā dabā, ne veikala vitrīnās.

Pēc kārtējās garās, nogurdinošās, bet sirdij tik tīkamās pastaigas devāmies nogaršot vietējos Spāņu ēdienus, lai ceļabiedri nebrauktu mājās ar tukšiem vēderiem.

Pavadot savus ceļabiedrus uz lidostu, mēs atvadījāmies un ar Uģi atgriezāmies Malagā, jo mūsu ceļojums turpinājās. Mums bija vēl pusotra diena, ko pavadīt šajā skaistajā zemē. Mēs turpinājām baudīt spāņu ēdienus un dzērienus, mēs sapirkām suvenīrus mīļajiem, kas gaidīja mājās un mēs jau atkal nopeldējāmies. Kuram gan vēl ir iespēja peldēties jūrā 7.novembrī! Tas bija jāizmanto!

Doties nezināmajā ar svešiniekiem un kļūt par draugiem! Ļauties mirkļa vājībām un piepildīt savu ceļojumu ar neaprakstāmām sajūtām! Izbaudīt visu, ko tev sniedz apkārtējie un ļauties piedzīvojumiem! Tas noteikti ir jāizmanto, ja dzīve sniedz šādas iespējas.

Mans un Uģa ceļojums Spānijā tikai sāka mūsu kopīgo ceļojumu. Pēdējā vakarā, ko pavadījām Spānijā, viņš nopirka biļeti uz Latviju, jo viņam darbā bija jābūt tikai pēc nedēļas. Izbaudot silto un saulaino laiku Eiropas dienvidos, mēs devāmies kopā uz Latvijas ziemu.

Un mūsu kopīgais ceļojums turpinās vēl joprojām! 🙂

Paldies Zandai par lielisko ceļojumu aprakstu! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru