Spilgtākie iespaidi par Seulu Dienvidkorejā

Dienvidkorejas apmeklējums ir aizvien viens no maniem mīļākajiem un iespaidīgākajiem ceļojumiem, tā ir valsts, kurā es noteikti gribu atgriezties vēl! Mēs atlidojam uz Seulu vasaras vidū  – kāds mūsu paziņa, kas tur ir ciemojies vasarā vairākkārt, pirms mūsu ceļojuma rauc degunu un saka, ka tas esot vissliktākais laiks, kad tur doties – ir nežēlīgi karsts (līdz pat 40 grādiem pēc Celsija) un ļoti mitrs. Taču jāizmanto iespēja un jāizbauda visu, ko sniedz šī valsts pat tad, ja karstums ir grūti paciešams!

Meklē viesnīcu Seulā? Es paliku šajās trijās:

Holiday Inn Incheon Songdo (blakus lidostai, lieliska viesnīca ar superīgu jumta terasi!)

Somerset Palace Seoul (tieši blakus Gyeongbokgung pilij!)

Four Points by Sheraton Namsan (blakus centrālajai dzelzceļa stacijai – ļoti viegli pārvietoties pa pilsētu no šejienes!)

Skats no Namsan torņa Seulā

Citi raksti par Dienvidkoreju:

Čedžu sala – tropiskā korejiešu pludmales un vulkānu sala

Busāna – otra lielākā pilsēta Dienvidkorejā

Demilitarizētās zonas apmeklējums – robeža ar Ziemeļkoreju

Korejiešu tautastērpa piemērīšana – hanbok

Surikātu kafejnīcas apmeklējums Seulā

Seula – Nākotnes pilsēta

Esam septiņu stundu nākotnē, skatoties pēc pulksteņa, bet Seulā uz vietas liekas, ka esam vismaz divdesmit gadus nākotnē. Nav pat jāskatās futūristiskas filmas, lai redzētu, kā pasaule attīstīsies tālāk. Tāpat arī kļūst saprotams, kāpēc iebraucējiem no Ziemeļkorejas liekas, ka viņi nokļuvuši pat piecdesmit gadu nākotnē – atmiņā ataust kādas ziemeļkorejiešu meitenes stāsts Youtube raidījumā, ka viņa Seulā pirmoreiz iekāpjot autobusā nav sapratusi, kā darbojas biļešu sistēma – jo kāds pie automāta pieliek somiņu, cits maku, bet cits nobrauc tam garām ar dibenu, jo biļete ir kabatā. Pamēģinājusi visādi un sapratusi, ka tomēr kaut kas nav skaidrs, un pati atzīst, ka sabiedriskā transporta nodarbību nogulējusi (atbēdzējiem no Ziemeļkorejas organizē speciālus kursus par to kā integrēties Dienvidkorejā – kā atvērt bankas kontu, par valodas atšķirībām un citām tēmām, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot jaunajās mājās). Uz brīdi liekas, ka, iespējams, nodarbības vajadzēs arī man, jo ieraugot grandiozo metro karti ar teju 300 metro stacijām un 22 metro līnijām, apjūku. Man uzreiz kāds korejietis piesakās palīdzēt – vēlāk Seulā daudzkārt sastopos ar situāciju, ka kā tikko apstājos, lai kaut ko pārbaudītu telefonā, pētu metro karti vai kādu citu uzrakstu, pie manis uzreiz kāds pienāk un cenšas palīdzēt. Lauzītā angļu valodā, nesaprotot, ko es saku, un nevarot neko lāga pateikt paši, viņi tomēr ļoti cenšas! Drīz vien gan sistēma ir skaidra – biļete maksā aptuveni eiro (lidostas ekspresis mazliet dārgāk – nedaudz virs 3 eiro), un vēl 40 centu depozīts par plastikāta kartiņu, ko pēc tam var dabūt atpakaļ. Metro līnijas iet cauri visai pilsētai, bet dažbrīd atstatumi starp pieturām ir diezgan lieli – un jāpārsēžas būs gandrīz vienmēr. Kāds šeit strādājošs krievu ārsts man vēlāk stāsta, ka lai viņš tiktu uz darbu, viņam katru dienu vairāk par stundu jābrauc ar metro, un tikpat atpakaļ. Varot pagūt tikmēr noskatīties filmu. Metro nepārtraukti tiek rādīti informatīvi video par to, kā rīkoties negadījuma laikā, un metro stacijās ir skapīši ar gāzmaskām un citām avārijas situācijā nepieciešamām lietām.  Savukārt vairums platformu ir slēgtā tipa – lai cilvēki nevarētu izkrist uz sliedēm. Šeit tāpat kā daudz kur citur Āzijā, metro cilvēki stāv rindā, ievērojot kustības bultiņas – pa kreisi un pa labi iet iekšā, un pa vidu iet laukā. Man ar metro vairākas reizes gadās ķibeles – kaut kas neiet kartiņai un netieku laukā, biļešu automāts apēd naudu un nedod biļeti, taču vienmēr turpat būdiņā esošajam stacijas uzraugam palūdzot palīdzību, viss tiek atrisināts bez jebkādām problēmām. Šajā valstī cilvēki ir ārkārtīgi laipni un izpalīdzīgi! Varētu gaidīt, ka 10 miljonu pilsētā (gandrīz 26 – ja skaitīt arī piepilsētas) būs steiga, grūstīšanās un kņada, tā nebūt nav. Iespējams, viņi saprot, ka šādai cilvēku masai dzīvojot vienkopus, sākot grūstīties, visi viens otru nomīdīs. Tāpēc dzīve norisinās pieklājīgi un ar cieņu.

Ceļojuma piezīmes uz Seulu

Dzīvosim pilsētas centrā, tikai… kurā?

Pilsēta ir milzīga, un kad plānojot ceļojumu, gribam palikt “pilsētas centrā”, izrādās, tādi ir vairāki. Visbeidzot, nolemjam palikt netālu no 14.gadsimta valdnieka pils kompleksa, kas mūsdienās ir atjaunots, vietas, kas ir viena no galvenajām apskates objektiem pilsētā –Gyeongbokgung pils, te mūsu viesnīca ir Somerset Palace Seoul. Mēs nometam mantas viesnīcā (te bieži vien viesnīcas atrodas debesskrāpī – bet aizņem vien dažus tā stāvus, pārējie ir dzīvokļi un biroji) un dodamies apskatīt pili. Pirmais, ko ievēroju ir, ka teju trešā daļa apmeklētāju ir ģērbušies krāsainās, košās drēbēs. Izrādās, šie košie apģērbi ir korejiešu nacionālie tērpi, saukti par hanbok! Atmiņā ataust filma par Laibach koncertu Ziemeļkorejā, “Liberation Day” un tur grupas vokālistei Minai mugurā bija tieši tāds tērps! Tobrīd prātā iezogas doma – kā būtu, ja arī es tādu uzvilktu? Vēlāk ievēroju, ka ieliņās ap pili, Bukchon Hanok tradicionālajā ciemā, teju uz katras ir bodīte, kur tērpus var izīrēt. Lai arī pamatā tērpus velk vietējās meitenes, dodoties ar draudzenēm pabildēties, tomēr redzēju arī dažus eiropiešus, jo – hanbok tērpi ir arī vīriešiem! Iztaujājot korejiešus uzzinu, ka tās vis nav kādas ģimenes svinības vai cits īpašs iemesls tautastērpa uzvilkšanai, bet tās ir parastas pastaigas pa muzeju – tikai tradicionālā tērpā. Izrādās, apmeklējot Gyeongbokgung pili šādā tērpā, par ieeju nebūs jāmaksā!

Hanbok pieredze

Pirms saņemties un uzvilkt korejiešu nacionālo tērpu, drošības labad pārlasu internetā atrodamo informāciju – kā Korejā uztver ārzemniekus tautastērpā un vai tas nebūs aizvainojoši, ja to uzvilks 183 cm gara eiropiete? Secinājums – droši jāvelk! Tas ne tikai nav aizvainojoši, bet pat tiek īpaši reklamēts kā hanbok experience, tradicionālā tērpa vilkšana gan vīriešiem, gan sievietēm. Abiem dzimumiem pieejams arī liels klāsts dažādu aksesuāru, kas tērpu padara vēl autentiskāku. Vairāk par to kā man gāja piemērot korejiešu tautastērpu, cik tas maksā un ar ko rēķināties, lasi šeit.

Alīna Andrušaite Seula

Hanbok pieredze noteikti bija viena no interesantākajām Seulas apmeklējuma laikā! Pēc skaistā tērpa piemērīšanas tā vien sagribējās iegādāties savu, vispareizāk to būtu šūt pēc mēra – cena ir sākot no aptuveni 200 eiro.

Pēc fotogēniskās pils apmeklējuma, atdevuši tērpu, mēs dodamies uz blakus esošo Tautas muzeju. Tas gan apvieno divas neparastas izstādes – lielākā daļa muzeja ir veltīta Korejas vēsturei, kur var uzzināt gan par korejiešu alfabēta izveidošanu un kā tas atstāja nozīmīgu iespaidu uz lasīt un rakstīt prasmes rādītājiem valstī, gan vairāk par šiem pašiem tautastērpiem. Turpat otrā muzeja zālē ir… izstāde par atkritumiem un ko tie mūsdienās nozīmē Dienvidkorejā.

Pārsteigumu un kontrastu zeme

Lai arī pēc statistikas skatoties, Dienvidkoreja ir tālu priekšā visai pasaulei pēc izglītības un absolventu skaita, arī šeit ne vienmēr viss ir tik rožaini. Arī šeit ielās mana pa kādam bezpajumtniekam, un rajonos pie debesskrāpjiem pa vakariem viņu ir pat diezgan daudz. Vēl tumšajā diennakts laikā var novērot kā biroju darbinieki dodas mājās pēc iedzeršanas ar kolēģiem, glīti uzvalkos ģērbušies, mazliet streipuļojot, bet ļoti klusi! Kā man stāsta korejieši, vietējā paraža ir tāda, ja priekšnieks aicina iedzert savu komandu, ir jāiet, un nedrīkst iet mājās, kamēr mājās neiet viņš. Tāpat arī neesot pieklājīgi atteikties no alkohola, un to uzstājīgi piedāvāšot vēl – vakariņās ar korejiešiem es gan no tā atsakos un neviens neizskatās ne apvainojies, ne cenšas man to uzstājīgi piedāvāt vēl. Vispopulārākais stiprais dzēries šeit ir soju, tradicionāli pagatavots no rīsiem, bet mūsdienās no gatavo arī no kartupeļiem. Vairumā reklāmu parasti ir kāda ļoti jauna paskata meitene (neticas, ka pilngadīga!) ar zaļu soju pudelīti rokās.

Reklāmas un veikali šeit vispār ir kā piedzīvojums – reklāmās tiek bieži izmantoti zīmēti varoņi, un pārtikas veikalos apskatot preces vispār nav skaidrs, kas tas ir. Iešana uz veikalu ir kā ekskursija! Vienā no šādām “ekskursijām” aizejam uz 11 stāvos izpletušos Huynday veikalu, kur pagrabstāvā pārtikas nodaļā ir gan jūras veltes, gan svaigi salāti, kas tiek mitrināti ar vieglu miglu, gan kūkas visās varavīksnes krāsās un zaļās tējas saldējums, kas izrādās tīri gards. Augstākajos stāvos ir kažoki, smalkas labierīcības ar kosmētikas galdiņiem (kosmētika Korejā vispār ir ļoti lielā cieņā), bet uz jumta ir terase ar bērnu laukumu, kur var paelpot svaigu gaisu, aiz lielās stikla sienas vērojot dzīvojamo māju debesskrāpjus. Ja veikalā bija izsmalcinātākas preces, tad iepirkšanās ielās Insadong un Meyongdong, lielākoties, var nopirkt dažādus lētus nieciņus, par daudziem no kuriem jādomā, ka tie ražoti Ķīnā. Karstajā laikā šeit īpaši populāri ir rokās nēsājami ventilatori, jo tos manam visur – uz bērni ratiņiem, pie rokassomiņām un pat pie suņu pavadām.

Otrs lielākais pārsteigums ir tualetes un tualešu tēma. Viesnīcā pods ir “gudrais” pods. Tam ir sildošais režīms, un vairāki mazgājošie režīmi – ritmiski, oscilējoši un citi. Netālu no viesnīcas mums ir tualešu kafejnīca, kur var nobaudīt ekskrementa formas kūciņas un padzert kafiju no miniatūra klozetpoda, mēs gan nolemjam no šāda piedāvājuma šoreiz atteikties. Taču, ja siltais pods sākumā liekas ļoti amizanti, tad pēc kāda laiciņa lieks, ka manta ir tik laba, un varbūt tādu ir vērts ierīkot mājās! Par silto grīdu vannas istabā taču degunu neraucam?!

Ēdieni Dienvidkorejā

Kad iegriežamies paēst pusdienas, drīz vien saprotam, cik maz mēs zinām par vietējiem ēdieniem. Bibimbap ir pirmais, ko ēdam, un drīz vien pieskrien viesmīlis un skaidro, ka mēs neēdam pareizi – mums ir rīsi, korejiešu burkāni, sautēti dārzeņi, diedzēta kukurūza un lapas, un tas viss, izrādās, esot bijis jājauc kopā, nevis jāēd atsevišķi. Protams, nogaršojam arī kimči – no sālītiem un fermentētiem dārzeņiem gatavotu piedevu, kas, visdrīzākais, ir pats zināmākais un populārākais korejiešu ēdiens. Manai gaumei tas izrādās par asu, mana korejiešu kolēģe gan smaida un saka, ka darba ēdnīcā šodien tiešām esot īpaši ass ēdiens un pat viņai ir par asu. Viņa savu porciju neapēd. Šeit ēšana arī notiek interesanti, vispirms jau, korejieši saka, ka reti kad ēd mājās, esot jāgatavo pārāk daudzi dažādi ēdieni. Restorānos tos katru pasniedz mazā bļodiņā. Ēdnīcā, savukārt, mums iedod baltas paplātes ar iedobītēm katram ēdienam – vienā saliec rīsus, otrā kimči, trešajā tofu sieru un kas nu vēl pieejams, un tas viss jāēd ar metāla irbulīšiem. Drīz vien iemanos, ka jebkas, kas ir brūni sarkanā krāsā, man nebūs ēdams, jo būs ass. Uz šādām mērcītēm sanāk “uzrauties” arī mums labi zināmās ātrās ēdināšanas iestādēs – šeit ir speciāls vietējais piedāvājums, tāpēc pirms pasūtīt it kā labi zināmu ēdienu, labāk pārliecināties, ka tur nebūs klāt kas asāks. Tāpēc apmeklējot Gwangjang tirgu, tur nolēmām neēst neko – jo pilnīgi viss izskatās ass! Šeit tirgus šķita vairāk kā vieta, kur ieturēt ātru maltīti, nevis iegādāties kaut ko līdzņemšanai, mazliet citādāks tirgus, kā pie mums! Pie daudzajiem stendiem ir nelieli galdiņi, kur turpat arī apēst nopirkto. Kāda brīdī smejamies, ka šeit ar kimči garšu var dabūt jebko, gan jau arī saldējumu! Vēlāk izrādās, ka arī saldējums nav izņēmums – tas nekas, ka deserts un no piena, ja tradicionālais ēdiens, tam būs būt arī saldējuma sastāvā!

korejiešu ēdieni

Vēlāk vakaros, pastaigājoties pa ielām, redzējām gan visā pasaulē populāros foodtruck, kur varēja pagaršot visdažādākos ēdienus, gan arī nelielus stendiņus ar fritētiem dārzeņiem, kas bija diezgan garšīgi un nebūt ne asi! Paši korejieši mums īpaši iesaka pagaršot gaļu – un aizved mūs uz restorānu, kur uz īsta grila (ar oglēm, ne gāzes), pats vari cept gaļu un uzreiz to karstu apēst. Katram galdiņam ir dūmu nosūcējs un darbinieks palīdz visu sagatavot. Cepšana pēc tam katra paša ziņā!

Kādu vakaru nejauši uzgājām ielas ēdienu festivālu – diezgan pavēlajā stundā knapi apgaismotā laukumā bija simtiem cilvēku, arī ģimenes ar bērniem, un visi cītīgi pasūtīja visdažādākos ēdienus. Skanēja skaļa tehno mūzika un divi aptuveni četrus gadus veci korejiešu puikas tā dejoja, ka šķita – šiem mūzika ir asinīs! Kādu citu vakaru šajā pat laukumā notiek cits pasākums – uzstājas bērnu pūtēju orķestris un apkārt sanākuši simtiem cilvēku. Mēs atnācām vērot gaismu un strūklaku priekšnesumu, kas šī pasākuma dēļ nenotiek, tomēr vīlušies neesam, jo vakars izvēršas labs – bērni spēlē labi, un atmosfēra ir prieka pilna. Vairums skatītāju te ir atnākuši ar savām segām, saliekamajiem krēsliem, bet citiem līdzi pat ir teltis un visi pilnībā izbauda vakaru!

Vēl gatavojoties braucienam uz Seulu, kādā no ceļojumu forumiem es ieraugu rakstu par neparastu kafejnīcu Seulā – surikatu kafejnīcu! Par to, kā mums gāja surikatu kafejnīcā, izlasi vairāk šeit

Dzīvnieku kafejnīcas Seulā ir ļoti populāras – dodoties uz surikatu kafejnīcu Hongdae rajonā, pagājām garām jau ierastajām suņu un kaķu kafejnīcām, kā arī jenotu kafejnīcai! Iepriekš nezinot par surikatu kafejnīcu, mēs tai noteikti būtu pagājuši garām, jo tā atrodas kāda nama trešajā stāvā! Ar ceļa atrašanu un kartēm Dienvidkorejā ir tā sarežģītāk – vietējās likumdošanas dēļ mums pierastās Google Maps un citas kartes īsti nedarbojas – tās rāda, kur esi, bet bieži vien nespēj aprēķināt attālumu vai parādīt ceļu uz vajadzīgo objektu. Dažreiz rakstot adresi latīņu simboliem, to neatrod vispār. Savukārt korejiešu simbolu mūsu telefonos nav, tāpēc vietējo karti izmantot īsti nesanāk. Tāpēc jau laicīgi viesnīcā atzīmēju kartē visas interesējošās vietas un rūpīgi salīdzinu tās ar metro redzamo karti. Bet, ja tomēr sanāk nomaldīties, var droši jautāt uz ielas – jo palīdzēt korejieši tiešām centīsies!

Surikātu kafejnīca

Gangnam Style

Būtu grūti uzmeklēt cilvēku, kurš nav dzirdējis korejiešu popa mākslinieka PSY dziesmu Gangnam Style. Dziesma ir par Gangnam rajonu Seulā, kas ir vieta, kur pulcējas visi stilīgie, un dziesmā PSY mazliet iesmej par šī rajona publiku. Burtiskā tulkojumā “Gangnam” nozīmē “uz dienvidiem no upes”. K-POP ir atsevišķa ceļojumu stāsta vērta tēma, jo korejiešu popmūzikas ietekme pasaulē tikai palielinās, un vēlāk izrādās, ka vienam no mūsu ceļojuma biedriem meita ir pasūtījusi atvest kādu nieciņu ar BTS simboliku – ar ko vīrietis diezgan dabū nomocīties, jo ieejot K-POP preču veikalā šādu nieciņu ir simtiem. Taču mūsu galamērķis nav vis rajona smalkie burziņi vai veikali, mēs dodamies uz Bongeunsa templi, kas arī atrodas šajā rajonā. Šis budistu templis ir dibināts 794.gadā, un ar šo nosaukumu pazīstams kopš rekonstrukcijas 1498.gadā un tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem tempļiem Korejā. Te uz dažām stundām var iejusties mūka ādā, kas it kā esot populārs vizītes iemesls tūristiem, taču mēs to šoreiz neizmēģinām uz savas ādas. Mēs iegriežamies, lai apbrīnotu tempļa arhitektūru un izjustu klusumu. Debesskrāpju ieskauts, tas ir īsta oāze dabas mīļotājiem – glīti kociņi, lotosu plantācijas (te tie aug podos – un zied skaistiem, lieliem rozā un baltiem ziediem). Suvenīru mīļotāji te var nopirkt glītas lotosa formas svecītes. Karstajā dienā labprāt padzeramies ūdeni no šeit tekošā strauta (dzeršanai ir arī speciāli kausiņi – bet mums tomēr kaut kā neliekas prātīgi dzert no kopīga trauka), un dodamies tālāk, uz citu slavenu objektu, Namsan torni, kas ir otrā augstākā vieta pilsētā. Kādu brītiņu pastāvam rindā, kamēr tiekam cauri drošības procedūrai un obligātajai fotogrāfijai, un tad esam galā. Saule riet virs milzīgās pilsētas, un tikai no augšas var novērtēt, cik tā ir apdzīvota! Neskaitāmie daudzdzīvokļu nami, uz kuru fona mūsu deviņstāvenes izskatās pēc vienstāvu šķūnīša. Korejiešiem patīk dzīvot dzīvokļos – tā esot vieglāk, mazāk satraukumu par mājvietas uzturēšanu! Kad saule pazūd aiz horizonta, tepat apēdam vakariņas – par fiksētu samaksu var ēst, cik gribas, un ēdiens šeit ir piemērotāks tūristu gaumei – daudz mazāk ass! Maksa nav liela, var nobaudīt dažādus ēdienus un tiešām tos arī apēst, ne tikai pasūtīt, tāpēc te ieturam kārtīgu maltīti!

Ceļojums uz Seulu

Vakara pastaigas pa Seulu paliek atmiņā visvairāk. Kādā citā vakarā mēs staigājam pa vienu no daudzajiem pilsētas centriem, gar Cheonggyecheon upi. Savulaik pilnībā nosusināta, tā 2005.gadā atjaunota – vienīgi, tā tagad tek pretējā virzienā! Karstajās dienās tā ir vēl viena oāze pilsētas centrā. Mēs ejam gar tās krastu no tirgus uz valdnieka pils pusi. Zem tilta gārņi ķer zivis, un apkārtējie tos fotografē, jo putns ir bezgala veikls! Mana pa kādam makšķerniekam. Jo tuvāk pilij, jo vairāk cilvēku pie upes, visbeidzot, visas kāpnītes pie ūdens ir pilnas cilvēki – kāds ēd, cits lasa ziņas telefonā, daži runājas. Bērni bradā pa ledus auksto ūdeni. Sekojam upei un drīz iznākam ielas līmenī, pie strūklakas blakus kādam lielam krustojumam. Šeit ir īsta paradīze bērniem – vērojam kā māmiņas ar bērniem te atnāk, pārģērbj bērnus krekliņos un tad viņi skrien pa strūklaku, sajūsmā spiedzot, kad strūklakā mainās spiediens un cenšas izskriet starp ūdens strūklām sausi! Tā vien gribas skriet viņiem līdzi!

Seula bērniem

Vēlāk veselu dienu veltām Demilitarizētās zonas apskatei – to var noorganizēt kā vienas dienas ekskursiju no Seulas, un tas noteikti jādara iepriekš, jo, lai iekļūtu teritorijā pie pašas robežas, iepriekš jānosūta pases dati un par visiem apmeklētājiem tiek ievākta informācija no drošības viedokļa! Detalizētu aprakstu par braucienu uz DMZ lasi šeit. Šajā brīdī jau bijām pārvākušies uz citu viesnīcu – Four Points by Sheraton Namsan.

Atvadas no Seulas

Pēdējā naktī pirms braukšanas mājās, paliekam tuvāk lidostai, kas formāli atrodas Inčeonā, Seulas piepilsētā ar “tikai” 3 miljoniem iedzīvotāju. Kārtējā viesnīca debesskrāpī ar gudro podu un restorāna terasi uz jumta – Holiday Inn Incheon Songdo. Taču, izejot uz ielas un pastaigājoties pa parku, šeit nepamet sajūta, ka esam zīmējumā, kādā arhitektūras skicē. Debesskrāpji apkārt parkam ir tik neparastā krāsā, ar vizuļojošiem stikliem, zāle ir tik zaļa, ka liekas – šī nevar būt īstenība! Arī šeit parkā cilvēki atpūšas teltīs.

Bet mēs ejam tālāk, lai uz saulrieta laiku vērotu Inčeonas tiltu – garāko trošu tiltu Korejā. Pa ceļam man pēkšņi pats no sevis atdzīvojas telefons – visu ceļojuma laiku tam datu pārraide bijusi izslēgta, bet pēkšņi saņemu ziņu, ka sasniegts maksimālais brīdinājums un mani jau gaida 50 eiro rēķins par datiem, kurus neesmu izmantojusi! Kā tas iespējams, aizvien nav skaidrs, jo telefons atbloķējams vien ar pirkstu nospiedumu…  Lai ar to nebūtu gana, šajā pilsētas daļā nez no kurienes pēkšņi ir bariem odu. To ir tik daudz, ka, lai vērotu saulrietu virs tilta un nebeidzamā būvlaukuma, kas ir augošā Inčeona, jādejo savdabīga deja, pliķējot pa visiem ādas laukumiem! Nejaukā ziņa ir tā, ka, izrādās, tieši ap Inčeonu un uz augšu Korejā ir iespējams saslimt ar malāriju! Mums, par laimi, viss beidzas labi, taču turpmākām vizītēm pie dabas šajā reģionā laikam tomēr labāk būtu izmantot kādu pretodu līdzekli. Neskatoties uz piedzīvojumu ar telefonu un odiem, ceļojums uz Seulu atstāj neizdzēšamu iespaidu un vēlmi noteikti šeit atgriezties vēlreiz. Pārsteidzošā kārtā Dienvidkoreja ir viena no tām valstīm, no kuras nebūt negaidīju sajūtu, ka šeit pat varētu palikt uz dzīvi – bet pēc ceļojuma tieši tā arī liekas!

Inčeona Dienvidkorejā

Citi raksti par Dienvidkoreju:

Čedžu sala – tropiskā korejiešu pludmales un vulkānu sala

Busāna – otra lielākā pilsēta Dienvidkorejā

Demilitarizētās zonas apmeklējums – robeža ar Ziemeļkoreju

Korejiešu tautastērpa piemērīšana – hanbok

Surikātu kafejnīcas apmeklējums Seulā


3 comments

    1. Tur temperatūra ir būtiski mainījusies pēdējo 50 gadu laikā. Kad tur bijām, pa TV rādīja raidījumus par to kā tropisko dienu skaits ir palicis lielāks, kā apelsīni un kafija tagad aug visā Korejā, ne tikai Čedžu, un krīt siltuma rekordi: http://www.koreaherald.com/view.php?ud=20180801000531 “Korea logs record-high temperature of 40.7 C”

Pievienot komentāru