15 smieklīgi un neparasti piedzīvojumi ceļojumos

Katram ceļotājam ir vesela rinda dažādu smieklīgu un neparastu piedzīvojumu, kas atgadījušies ārzemēs. Apjautājāmies draugiem, paziņām un kolēģiem par viņu smieklīgākajiem atgadījumiem un apkopojām interesantāko stāstu izlasi, kurā ir arī daži mūsu stāsti!

Citi smieklīgi stāsti šeit un šeit.

1. Krāns, S.stāsts

Kādā pieklājīgā viesnīcā ASV, pēdējā rītā pirms braukšanas prom, dušā mēģinot aizgriezt ūdens krānu kaut ko tur nočakarējos un laikam sāku griezt uz otru pusi nekā vajadzēja (tur tie krāni diezgan dīvaini dažās viesnīcās). Nez kāpēc kaut kādā prāta aptumsumā griezu, un griezu, un griezu…. Līdz man par lielu pārsteigumu viss puļķis un tam pievienots caurules gabals palika man rokā! Tajā pašā sekundē vannasistabā izšāvās no sienas pamatīgs geizers no tiešas pieejas ūdens stāvvadam. Pirmais bija šoks, otrais bija šoka izraisīts stulbings mēģinot iebāzt to cauruli atpakaļ sienā cīnoties ar pretī šļācošos ūdeni zem pilna spiediena. Kad sapratu, ka vannasistabā ūdens nu jau ir gandrīz līdz potītēm un nu jau plūst uz istabu zem durvīm, vēl joprojām slapja, paķēru pirmo dvieli, kas trāpījās pa rokai un metos no numuriņa ārā meklēt palīdzību. Atceraties Mr. Bīnu? Man vismaz dvielis bija… Labā ziņa, kādus 6 numurus tālāk bija istabene, sliktā ziņa – viņa ne vārda nesaprata angliski! Kaut kā izdevās viņu aizvilkt līdz istabai, un tad jau viņa saprata, kas pa lietu, un aiznesās meklēt palīdzību. Kamēr visi nēsājās (viens par otru augstākstāvošs darbinieks, kuri neviens neticēja, kas notiek līdz brīdim, kad reāli ierauga) mēģinot dabūt kādu, kas zin, kurš stāvvads jāatslēdz pagrabā. Es tur tā visa vājprāta vidū ietinusies knapā dvielī arī stāvēju istabā. Istabeņu vadītāja tikmēr man atslēdza blakus numuru ar tekstu “lai es varot pabeigt dušoties” (paldies, nu jau pietika…). Kā kompensāciju iedeva brokastis, bet tā kā visas jezgas dēļ gandrīz jau kavēju lidmašīnu, tad neizmantoju.

2. Zemūdens kodējs, O. stāsts

Apmeklējot Kubu, Vinales provinci, ekskursijas noslēgumā aizbraucām uz kādu vietējo ūdenskritumu, kur karstajā dienā atveldzēties. Ielekšana ūdenstilpnē bija diezgan viegla, bet izrādījās, ka ar to tikšanu ārā tā sarežģītāk, bija jāpiepeld pie klinšainā krasta un jāuzvelkas augšā. Kad mēģināju to izdarīt, ar kājām atspiežoties no malas, man pēkšņi kaut kas iekoda kājā! Sāku kliegt. Tobrīd pavisam blakus atradās kāds kubiešu vīrietis, ar ļoti izteiktu ķermeņa apmatojumu. Pārējie kubieši un visi mani draugi padomāja, ka viņš man dara pāri un sāka skatīties uz šo vīrieti ar pārmetuma pilniem skatieniem! Kubietis skatījās uz mani un pārējiem ar šausmu pilnu sejas izteiksmi, jo neko taču nedarīja!

Mēģināju tikt ārā citā krasta pusē, bet tikko kā pieķēros pie malas, lapas sakustējās un kaut kas aizlīda krūmos. Tā izrādījās tikai ķirzaka, bet pēc iepriekšējā piedzīvojuma metos meklēt citu vietu, kur beidzot tikt ārā! Izlienot no ūdens, uz potītes bija divu zobu nospiedums. Mūsu kubiešu gide mani mierināja, ka viss kārtībā, tā būs bijusi tikai zivs, jo zemūdens čūskas te nedzīvojot, un kodumam uzlēja rumu, brūce gan kādu brīdi asiņoja, jo kodums bija dziļš. Man vēlāk teica, ka tā noteikti bija kāda nārstojoša zivs, kas sargāja ikrus, taču pilnas pārliecības man nav!

3. Pārgājiens ar draugu, Edvarda stāsts

Mans draugs ilgāku laiku dzīvoja Vjetnamā, un aizbraucot pie viņa uz dažām dienām, biju domājis, ka mēs atpūtīsimies pie viņa mājās un nekur ārpus pilsētas nebrauksim. Tomēr nolēmām, ka jāiet pārgājienā. Nekāda īpaša apģērba man nebija, parasti apavi, šorti, viņam tāpat, bet mēs tāpat nolēmām iet. Gājām cauri diezgan blīviem džungļiem, drusku saskrāpējām kājas, bet priecājāmies, ka šeit nedzīvo nekādi rāpuļi. Kad beidzot bijām augšā kalnā, satikām kādu vietējo, kuram jautājām, vai šeit nedzīvo čūskas? Vietējais puisis gandrīz pārplīsa pušu no smiekliem, knapi izčukstot “šo vietu sauc par čūsku kalnu!”. Kāpjot uz leju mēs ļoti rūpīgi skatījāmies zem kājām!

Tajā pašā braucienā nolēmām aizbraukt ekskursijā uz citu pilsētu, kopā ar vietējo gidu. Jautāju gidam, vai šajā pilsētā nav malārijas risks, jo zāles nedzeru, tā kā nebiju paredzējis braukt ārpus drauga pilsētas. Gids smaida un saka, ka nē, nē, viss ir droši. Uz pirmās lielā būves, ko ieraugam pilsētā, lieliem burtiem ir rakstīts “Malārijas slimnīca”. Par laimi, viss beidzās labi.

4. Pielīmētās kājas, Solveigas stāsts. In Memoriam.

Seni padomju laiki, lidojums Maskava – Kopenhāgena. Pēc diennakti ilgas nīkšanas lidostā, beidzot tiekam lidmašīnā un es aizsnaužos. Pamostos, bet kājas, pēdas pie tepiķīša pielīmētas!!! Sievietei no priekšējā sēdekļa apgāzusies zem sēdekļa pastumtā 3 litru medus burka un smuki iztecējusi pa salonu, sieviete arī nogurusi un guļ…

5. Ieroči, Denīzes stāsts

Braucot mājās uz ASV, ejot cauri Frankfurtes drošības kontrolei man apsargs pajautāja, vai nevedu līdzi ieročus. Un tad piemetināja “ā, pareizi, tu taču esi amerikāniete un visu to vari iegādāties mājās!”.

6. Tējas tasīte, Alīnas stāsts

Apmeklējot Guandžou biznesa vakariņas, biju ļoti izslāpusi, un kad mums atnesa tēju, gribēju to uzreiz sākt dzert. Galds jau bija pilnībā servēts, tur bija vairākas mazas blodiņas, lielie šķīvji un irbulīši. Tā kā tā nebija pirmā diena Ķīnā, darīju tāpat, kā iepriekšējā vakarā citā restorānā darīja viesmīle – ielēju tēju vienā no mazajām bļodiņām un sāku to dzert. Ķīnieši saskatījās, bet neko neteica. Vēlāk pajautāju pazīstamajai amerikānietei, kas tur dzīvo jau daudzus gadus un viņa teica, ka tēju es esmu ielējusi zupas bļodā, bet zupu ēdusi no tējas krūzes.

7. Cīsiņi, T.stāsts

Braucu komandējumā uz ASV, kad biju stāvoklī. Tā kā man visu laiku gribējās ēst, biju paņēmusi līdzi cīsiņus, ko pagrauzt.  Izgājusi imigrācijas kontroli, devos pakaļ čemodānam, kur man pienāca jauks sunītis, kas sāka luncināt asti. Izrādījās, tas bija muitas suns un astes luncināšana bija signāls, ka suns saodis neatļautus priekšmetus. Palikušos cīsiņus man atņēma, sodu gan nelika maksāt, bet teica, lai citreiz gan tā nedaru!

8. Kostarikas mandarīni, Diānas stāsts

Vienreiz, lidojot caur ASV tranzītā no Kostarikas, gandrīz sanāca pamatīgas ziepes. Visu nodeklarējām, bet bijām vispār aizmirsuši par iepriekšējā dienā pie pludmales pirktajiem mandarīniem no vietējā zemnieka, kas mētājās somas dziļumā neapēsti. Notika somas pārbaude un, kas par traci izcēlās, kad tos nabaga 2 mandarīnus atrada!!! Viņiem virsū bija nedaudz smiltis un pa visu lidostas zāli tika bļauts, ka ir atrasti mandarīni ar slimību. Maniem iebildumiem, ka tās ir vienkārši pludmales smiltis, dzirdīgas ausis neatradās. Saskrēja bezmaz vesela komisija, ielika tos mandarīnus speciālā maisā. Mūs beigās veiksmīgi palaida bez soda, bet varēja būt daudz ļaunāk.

9. Vai var vienu foto?  Alīnas stāsts

Apmeklējot templi Guandžou, man pienāca kāda meitene, kas ļoti vēlējās nofotografēties kopā. Mēs apstājāmies uz kāpnēm, es uz zemāka pakāpiena, viņa uz augstāka. Pēc brīža pamanīju, ka meitene sniedzas un dod man buču!

10. Tumšā duša, I. stāsts

Ceļojām ar autobusu pa Itāliju. Tajā dienā bijām apskatījuši Pompeju drupas un uzkāpuši Vezuvā. Gaisa temperatūra visu dienu turējās virs +40 grādiem. Pievakarē, nonākot viesnīcā Sorento, kur bija plānots pavadīt pāris turpmākās naktis, latviešu zeltenēm pirmā vēlme bija ieiet dušā, lai noskalotu pa dienu uzkrātos sviedrus un putekļus.
Tiklīdz esam iekārtojušās numuriņā, mana istabas biedrene dodas uz vannasistabu. Pēc mirkļa paziņo, ka vannasistabā nav elektrības. Dodos uz recepciju un cenšos izstāstīt mūsu problēmu. Administrators – kungs labākajos gados ar nedaudz iesirmām garām ūsām – nosaka tikai: “Uno momento!”. Eju atpakaļ uz numuriņu un konstatēju, ka istabas biedrene izlēmusi mazgāties pa pustumsu. Caur vannasistabas durvīm brīdinu viņu, ka tūlīt nāks labot elektrību, lai saģērbjas. Neesmu vēl līdz galam pateikusi savu sakāmo, kad pie durvīm atskan klauvējiens. Atverot durvis, ieraugu to pašu administratoru ar instrumentu kasti rokā. Nu ir mana kārta teikt: “Uno momento!” un nostāties priekšā vannasistabas durvīm, kur vēl neapģērbusies atrodas istabas biedrene. Pēc mirkļa istabas biedrene, satinusies dvielī, iznāk laukā, un mēs ielaižam kungu vannasistabā. Viņš pat nepārbauda mūsu izmēģināto elektrības slēdzi, bet gan dodas pie sienas durvju otrā pusē, kur gandrīz visas sienas garumā ir stanga/dvieļu žāvētājs ar sakārtiem daudziem mums domātiem dvieļiem. Ar slaidu rokas vēzienu visi dvieļi pa stangu tiek pabīdīti kādu metru uz priekšu, un atklājas vēl viens elektrības slēdzis. Administrators, plati smaidīdams, nospiež šo slēdzi, un vannasistabā ieslēdzas gaisma! Turmākās reizes, ejot gar recepciju, tikām jau pa gabalu sveicinātas, saņēmām daudzus komplimentus itāļu valodā, un to visu pavadīja plats jo plats ūsains smaids

Reģistrējies šeit, lai saņemtu 10% naudas atmaksu savai pirmajai viesnīcas rezervācijai Booking!

11. Maskavas īpatnības, Jēkaba stāsts

Braucot uz Koreju, lidoju caur Maskavas Šeremetjevo lidostu. Pirmā lidostā ir pasu pārbaude. Dodu pasi, kura man uzreiz tiek atmesta ar bļāvienu “Tā vairs nekad nedari!!!!” Izrādās, pasniedzu pasi vāciņos, un robežsargam tas ļoti nepatika. Tālāk sekoja drošības pārbaude. Skatos, ka priekšā rindā stāvošie noņem nost apavus, jautāju darbiniecei, vai man arī ņemt nost kurpes? Uz to man dusmīgi atbļauj “Когда будете носит каблуки, тогда и будете снимать!” (*kad nēsāsi papēžu kurpes, tad arī vilksi nost!). Tikmēr ievēroju, ka sieviete, kuras uzdevums ir skatīties monitorā skanētās mantas, to nemaz nedara, bet gan skatās telefonā un raksta ziņas čatā.

12. Daži lidojumi, Allas stāsts

Dažus gadus atpakaļ braucu mājās no Hamburgas, bet tā kā tiešā reisa tajā laikā nav, lidoju caur Kopenhāgenu. Lidmašīna aizkavējas, un kad nonāku Kopenhāgenā, pēdējā brīdī skrienu uz geitu, bet tomēr nepagūstu, jo lidmašīna jau ir uz skrejceļa. Eju pie lodziņa, un man iedod jaunu biļeti, atpakaļ uz Hamburgu, jo uz to brīdi jau būs reiss uz Rīgu no turienes. Taču lidmašīna atkal aizkavējas! Un kad nonāku Hamburgā, Rīgas reiss ir prom. Eju pie lodziņa šeit, kur man saka, ka jālido vien atpakaļ uz Kopenhāgenu, jo no turienes ir reiss uz Rīgu! Negribīgi piekrītu, un lidoju atpakaļ uz Kopenhāgenu. Uzminiet, kuram atkal nokavēja lidmašīna, un kurš nepaspēja uz Rīgas reisu!!! Eju atpakaļ pie lodziņa, kur, mani ieraugot, jau brīnās! Citu lidojumu uz Rīgu vairs nebija, uz citām pilsētām, no kurām tur varētu tikt, nebija brīvu vietu, un mani jau atkal (!) aizsūta uz Hamburgu! No turienes lidoju uz Helsinkiem, un tieku mājās tikai vēlu vakarā, kad lidojumos pavadīta visa diena! Lasi šeit kā rīkoties, lai saņemtu kompensāciju no aviokompānijas par kavējumu!

13. Čeki, Alīnas stāsts

Atlidojot uz Kubu izrādījās, ka nav atnācis čemodāns. Tā kā lidoju ar vācu čarteri, man pastāsta, ka nākamajā dienā pēcpusdienā mūsu viesnīcā būs gids, un lai es noteikti ar viņu aprunājos, jo reisu nav daudz un kad soma būs, nav zināms un viņš noteikti iedos kādu kompensāciju par kavējumu. Tā kā man ir ceļojumu apdrošināšana, nolemju, ka pirmās nepieciešamības preces es nopirkšu pati jau pirms tam. Nolemju braukt uz Varadero centru, lai nopirktu kaut kādas drēbes. Tomēr izrādās, ka tur nav neviena veikala, kur dod čekus!!! Vairākās vietās man piedāvā no burtnīcas izplēst lapu un uzrakstīt pirkumu aprakstu uz tās, tā kā kaut kas tomēr jāvelk ir, nolemju ņemt tos pašus un maksāt no savas naudas par pirkumiem. Tā kā soma nav arī nākamajā dienā, un man jābrauc ekskursijā uz Havanu, viesnīcā nopērku vēl šādas tādas drēbes – dažas kleitas, uz kurām rakstīts Cuba, kā arī bērnu XXL izmēra peldšortus, jo pieaugušajiem tādu drēbju tur nav! Kad izstāstu gidam savu bēdu ar burtnīcu čekiem, viņš saka, ka nav problēma, lai tik dodot šurp. Taču, kad ierauga manas “kvītis”, viņš ir mazliet šokā! Beigu beigās viņš tomēr 125 eur kompensāciju man iedod.

14. Kā uztver eiropiešus, Alīnas stāsts

Korejā kārtojot dokumentus, biju paņēmusi līdzi lielu mapi, kur ar lapiņām bija atzīmētas vietas, kur jāparakstās kolēģiem. Tā process ievilkās, trīs dienas šo mapīti nēsāju līdzi un vairākas reizes ar korejiešiem pārrunājām, kas būs darāms, kur jāparakstās, kas vēl jāizdara. Tā kā man bija ļoti svarīgi to nokārtot, nelikos mierā, kamēr tas nebija izdarīts. Kāda brīdī korejiešu kolēģis man pateica – priekš Eiropietes tu gan esi diezgan organizēta! Tā uzzināju, ka korejiešu acīs mēs neesam akurāti, līdzīgi kā mēs domājam par dienvideiropiešiem, viņi šādas īpašības piedēvē visiem eiropiešiem!

15. Perons Nr. 3, Alīnas stāsts

Erasmus apmaiņas programmas laikā ar divām dzīvokļa biedrenēm devāmies ar vilcienu uz Bulgāriju,. Dzīvojām Grieķijā, tāpēc braucām ar vilcienu. Kad pienāca laiks braukt mājās uz Tessalonikiem, sākām meklēt atiešanas peronu Sofijas dzelzceļa stacijā. Uz vilciena biļetēm bija rakstīts Nr 3, bet tādu peronu nevarējām atrast, jautājām informācijas centrā, garāmgājējiem, visi plātīja rokas un nevarēja palīdzēt. Pilnīgā izmisumā lūdzām palīdzību krāvējiem, kas ar nelielu golfa mašīnīti pārvadāja somas. Viņi teica, ka palīdzēs, bet gribēs samaksu, 15 eiro. Tā kā biļetes bija jau nopirktas, līdz vilciena atiešanai palikušas divas minūtes, piekritām. Krāvējs ar mašīnu pabrauc burtiski 5 m, apstājas pie vilciena un saka, re, tas ir īstais, maksā! Pavadoņi jau kāpj iekšā vagonos, laika vairs nav un maksāt arī negribas, sarunājām, ka ātri lecam nost no braucamā un skrienam uz vilcienu. Krāvēji mēģināja mūs noķert, rāva mani aiz mugursomas, bet man izdevās izrauties un ielekt vilcienā, kurš uzreiz arī sāka braukt. Skrēju pa vagonu uz priekšu bailēs, ka viņi mani noķers, krāvēji dauzīja pa vagona logiem, skrienot ārpusē līdzi vilcienam. Tad atvērās kādas kupejas durvis, un tur bija divi vīrieši, kas mūs visas trīs paslēpa pie sevis, aizvilka aizkarus un prom bijām. Izrādījās, ka viņi abi bija krievu ārsti, kas dzīvo un strādā Atēnās. Savukārt perons bija nevis Nr 3, bet gan “З” kā “запад” (“rietumi”).

Citi smieklīgi stāsti šeit un šeit.


2 comments

  1. Paldies par šo izlasi – superīgi uzlabo noskaņojumu, īpaši ierēcu par medus burku un tai pielīmētām kājām – šis ir labs 🙂 Man kaut kā neveicās ( vai otrādi? ) uz piedzīvojumiem labā nozīmē, parasti viss notiek pēc plāna, vienīgi ar izlidošanas laiku bija nobīdes, bet arī nekādi ārprātīgi interesanti stāsti. Janvārī ar sievu plānojam lidot uz Kanāriju salām, izvēle ir starp Tenerifi un Fuerteventuru. Vai kādam no Jums ir pieredze vai piedzīvojumu stāsti no turienes? Ko labāk ieteiksiet, ja mums ir plāns uz kādām aktīvām atrakcijām, lai arī ir ko vēlāk atcerēties?

    1. Sveiks, paldies par komentāru un prieks, ka patika stāsti!
      Kanāriju salās bijām diezgan pasen, bet bija forši! Viens no mūsu pirmajiem ceļojumiem, kā reizi ar tūrisma aģentūru toreiz braucām vēl (Estravel), AI variantā, bija forša viesnīca Roca Nivaria, kā tagad atceros, ka likās baigais wow, priekš mums speciāli pieprasīja to viesnīcu, jo vasarā parasti nebija viņa pieejama. Kā mums gāja var palasīt te: http://sapnumedniece.lv/tenerife/
      Galvenais padoms būtu paņemt auto un apbraukāt salu, noteikti uzbraukt Teides vulkānā, droši vien arī uz Loro parku būs forši aizbraukt 🙂 grūti spriest kā ar nomas cenām tagad, bet toreiz lētākais piedāvājums bija viesnīcā “zem galda”, nevis pie viesnīcas oficiālajā nomas kantorī.

Pievienot komentāru