Līdz ar saules pirmajiem stariem lidmašīna no Rīgas uz Kopenhāgenu gatavojas nosēsties Kastrupas lidostā un skatam paveras Ēresunda šaurums. Pirmais, kas iekrīt acīs, ir 2000.gadā atklātais, 8 km garais Ēresunda tilts, kas savieno Zviedrijas piekrasti ar mākslīgo Peberholmas salu šaurumā, un tālāk no Peberholmas salas uz Amageras salu ved 4 km garais Drodgenas tunelis, šai konstrukcijai savienojot Kopenhāgenu ar Malmi. Tieši par šo tiltu rakstīja imigrācijas krīzes karstākajos brīžos, kad bēgļi to sāka šķērsot kājām. Vēlāk man parādās iespēja redzēt arī slavenāko Dānijas tiltu Storebæltsbroen jeb Lielā Belta tiltu, kas ir viena no piecām savienojuma daļām starp Zēlandes un Fīnas salām, kas ir garākais piekaramais tilts ārpus Āzijas. Pie šī tilta redzamie putnu tūkstoši agrajā ziemas rītā man liek vēlēties Dānijā atgriezties vēlreiz, taču šoreiz esmu Ziemassvētku sajūtas meklējumā.

Kopenhāgena man vienmēr asociējas ar Ziemassvētkiem, jo sagadīšanās pēc pilsētā un tās lidostā vienmēr esmu tieši ap šo laiku. Atceros kā vienā no saviem pirmajiem ārzemju braucieniem devos caur Kopenhāgenas lidostu un tā visa mirdzēja gaismiņās un pūcīšu dekorācijās! Ziemassvētku gaidīšana Dānijā rit pilnā sparā jau novembra beigās, vēl pirms 1.adventes, un jau uz Latvijas valsts svētkiem ielas ir krāšņi izdekorētas. Dažos Ziemassvētku tirdziņos sākas rosība jau novembra sakumā, protams, pilno krāšņumu sasniedzot decembra nogalē. Mūsdienās daudzi cilvēki izvēlas “noķert” Ziemassvētku sajūtu dažādu valstu tirdziņos, lai arī biežāk dzirdēts par braukšanu uz Vācijas tirdziņiem, arī Dānijas sirdī Kopenhāgenā to netrūkst! Decembrī pilsētā ir neskaitāmi ielu tirdziņi, dažādām gaumēm, un tajos iespējams iegādāties gan pierastus Ziemassvētku niekus un dāvaniņas tādus kā šokolādes darbarīki, austrumu un arī britu saldumi, gan apēst pa kādai kūpinātai zivij vai desiņai, un nopirkt arī kažokādas cepuri vai keramisku dekorāciju mājai. Pārsteidz, ka keramiskie izstrādājumi ir salīdzinoši lēti, un īpaši glītas ir dekoratīvās flīzes.

Man nav daudz laika pilsētas apskatei, tādēļ, lai optimizētu maršrutu, kad braucu uz pilsētas centru, palūdzu taksistam mani aizvest līdz operai. Dāņi man ieteikuši gan to apskatīties tādēļ, ka tā pati ir krāšņa mūsdienīga celtne, gan tādēļ, ka no tās paveras labs skats uz pilsētu. Taksists vēl divreiz pārjautā, vai tiešām uz operu, atbildu apstiprinoši, ka jā, uz jauno operu, taču gala beigās viņš mani aizved uz KGL. Teater.  Tā neplānoti savu pastaigu uzsāku no paredzētā pastaigas vidus punkta, blakus teātrim esošā Ziemassvētku tirdziņa Kongens Nytorv. Dienas laikā tirdziņš vēl nav pārāk apmeklēts, taču rosība notiek, ēdieni top un sātīgu ēdienu smaržas piepilda laukumu. Apgaismes stabi kā lustras laukumā rada īpaši karalisku sajūtu, tāpat kā pāri ielai esošā Hotel D’Angleterre, viesnīca, kas drīzāk atgādina pili, ne viesnīcu. Šī viesnīca izslavēta ar īpašu uzmanības pievēršanu tās Ziemassvētku fasādes noformējumam. Šogad tā ir veltīta slavenākajam dāņu rakstnieka, iemīļotajam bērnu pasaku autoram Hansam Kristianam Andersenam. Fasāde veidota kā adventes kalendārs, kur katru dienu piecos vakarā tiek atvērts viens lodziņš ar kādas iemīļotas pasakas tēlu. Daži Kopenhāgenas iedzīvotāji pat teic, ka īstā svētku gaidīšana sākas no brīža, kad tiek iedegta viesnīcas gaismas! Ne velti katru gadu uz gaismas iedegšanu ierodas tūkstošiem cilvēku.

Tālāk mans ceļš ved uz Nyhavn jeb Jauno Ostu, vienu no skaistākajām vietām pilsētā, Kopenhāgena pastkaršu skatu. 17.gadsimtā izraktais kanāls tika veidots, lai kuģi varētu piestāt tuvāk pilsētas centram un to raka Dāņu-Zviedru kara gūstekņi. Kuģiem kļūstot lielākiem, nepieciešamība pēc šīs ostas samazinājās un pēc Otrā pasaules kara arī mazākie peldlīdzekļi šo ostu vairs neizmantoja. Sešdesmitajos gados tika nolemts teritoriju atjaunot, un mūsdienās tā vairs nav tirdzniecības kuģu osta, bet gan vieta, kur doties izbraucienā ar atpūtas kuģīti. Gar kanāla malām ir koši namiņi, kuros slēpjas daži no kolorītākajiem restorāniem pilsētā. Šī vieta ir īsts tūristu magnēts, un ne velti! Ziemassvētku laikā šeit ir īpaši skaisti, un ostas teritorija pārvēršas par Ziemassvētku tirdziņu. Arī Nyhavn ir saistība ar Andersenu – viņš, dzīvojot 20.namā, sarakstījis “Princesi uz zirņa”, “Šķiltavas” un “Mazais Klauss un lielais Klauss”, un vēl divdesmit gadus dzīvojis citos namos ostas teritorijā.

Pie Nyhavn īpaši izjūtu, cik ļoti velosipēdiem draudzīga ir Kopenhāgena, tie te ir visur! Citur atstutēti, citur pieķēdēti, bet pārsvarā aktīvi izmantoti! Nepieradušam tūristam vienmēr rūpīgi jāskatās, lai neiemaldītos velosipēdistu joslā. Tā vien liekas, ka vairāk jāuzmanās no velosipēdiem nekā no automašīnām! Par velosipēdistiem brīdina arī taksometra šoferis, pirms atveru durvis: “uzmanieties, viņi nedod ceļu, ja tiekat uz viņu joslas!” Velosipēdistu ir tik daudz, ka brīžiem parādās asociācijas ar distopijās lasīto par pasauli bez automašīnām, kur visi pārvietojas ar velosipēdiem.

Tālāk es dodos pāri pagājušajā gadā atvērtajam Inderhavnsbroen tiltam uz Papirøen jeb Papīra salas pusi. No tilta paveras skats uz mājiņām-kuģiem, kas šeit ir gandrīz tikpat populārās kā Amsterdamā. Ir gan mūsdienīgas peldošās mājas, gan vecos kuģos iekārtotas, taču vairums ir neparasta dizaina, oriģinālākas par parastu kuģi. Peldošās mājas iespējams izīrēt un padzīvot Kopenhāgenā mazliet neparastākā veidā.

Labajā pusē man paliek brīvdomātāju pilsēta Kristiānija, turpat blakus arī Kopenhāgenas slavenākā baroka katedrāle Vor Frelsers Kirke, kuras 400 pakāpienus garais serpentīna tornis ir vieta labākajiem skatiem uz pilsētu, kuru apskata 60 000 cilvēku ik gadu. Par šo torni ir kāda leģenda, ka tā arhitekts esot nolecis no torņa virsotnes, kad sapratis, ka spirāle ir pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Tā gan nav patiesa, jo, pirmkārt, serpentīns baznīcā uzcelts 50 gadus pēc tās arhitekta Lamberta van Havena nāves, savukārt Laurita de Tura, serpentīna autora, dzīve neliecināja, ka viņš būtu neapmierināts ar savu darbu, jo viņš nomiris savā gultā septiņus gadus pēc spirāles pabeigšanas. Decembrī tornī var uzrāpties vien dažas dienas, un pēc tam tas tiek atvērts apmeklētajiem tikai martā.

Mans pastaigas galvenais mērķis gan nav vis tornis vai Kristiānija (kurā, kā izrādās, ir aizliegts fotografēt!), bet gan “Copenhagen Street Food”, kas atrodas blakus jaunajai operai. Papīra sala savulaik bija papīra noliktavas Dāņu preses iepirkumu asociācijai un tad tā nebija pieejama plašākai sabiedrībai. Kad nomnieki pameta telpas, kādas nu tās bija, šeit radās savdabīga ielas ēdiena meka. Lielā noliktavas telpa ir pilna mazu bodīšu, kurās var iegādāties un arī vienkārši pagaršot ļoti dažādus ēdienus – gan Āzijas valstu, gan Tuvo Austrumu, gan arī itāļu virtuves meistardarbus 39 bodītēs. Šī ir īsta hipsteru paradīze, kur dzert dzērienus burciņās, vērot kādu pavāri putojam ar putotāju mūzikas ritmā vai pagaršot “Dusmīgo putnu” vistas ēdienus. Vislabāk te nāk ļoti izsalkušam un apstāties vairākās bodītes! Diemžēl šī vieta šobrīd piedzīvo pēdējos mirkļus. Kā mums stāsta kāds dānis – Papīra sala pārāk labi “aizgājusi”, tāpēc šo vietu nolemts komercializēt. Sala vēl ir atvērta apmeklētājiem līdz šī gada beigām, un pēc tam šeit sāksies jaunas ēkas celtniecība. Vietā taps kaut kas mūsdienīgs un dāņu dizaina cienīgs, taču viena no oriģinālākajām pilsētas vietām būs zudusi.

Dānijas restorānu kultūra ir atsevišķas ievērības cienīga, tieši tāpat kā dizains, un virtuve sevī iemieso vairāk dizaina elementu nekā jebkurā citā Eiropas pilsētā. Turpat pāri kanālam, pretēja pusē Papīra salai iegriežos restorānā “Salt” uz piecu (!) ēdienu maltīti. Te var nobaudīt mūsdienīgu dāņu virtuvi, produkti ir pazīstami, taču to kombinācijas ir teju neiedomājamas – saldējums ar biešu cepumu, karameli un zaķkāpostiem paliek atmiņā kā spilgtākais ēdiens. Porcijas nav lielas, taču piecas kārtas viennozīmīgi ir par daudz, un dažviet pilsētā redzu reklāmas par septiņu ēdienu klāstu! Katram, protams, pieskaņots vīns, un vakara gaitā viss galds ir noklāts dažādu vīnu glāzēm. Viesmīlis par katru ēdienu rūpīgi pastāsta, un izstāsta arī par piemeklēto vīnu. Šāda maltīte ļauj nogaršot ēdienus kādus droši vien apzināti es restorānā nekad neizvēlētos!

Tālāk mans ceļš ved uz Strøget, kas ir galvenā iepirkšanās iela pilsētā. Virs galvas ir sarkanu sirsniņu dekorācijas, laukumā kāds Dārta Veidera attēlotājs spēlē nenosakāmu mūzikas instrumentu, kas izskatās pēc vijoles ar klaviatūru, bet ar austiņu kā leijerkasti un “vāc naudu jaunai nāves zvaigznei”, spēlējot populāras melodijas. Uz šīs ielas izvietojušies gan dārgāki, gan lētāki zīmoli, kafejnīcas, bāri un ir vēl viens Ziemassvētku tirdziņš, Højbro Plads, kura piedāvājums gan šķiet diezgan līdzīgs iepriekš redzētajam, taču šis tirdziņš pēcpusdienā ir krietni apmeklētāks. Es nolemju iegriezties kādā vietā, kas pēc izkārtnes liek pukstēt straujāk to sirdīm, kam tuva šokolāde un Ziemassvētki – Hotel Chocholat. Karsta šokolāde Ziemassvētku noskaņās tiešām izrādās karsta šokolāde ar milzīgu putukrējuma virsotni, nevis parasts kakao dzēriens. Savā negausībā uz viesmīles jautājumu par to vai ņemšu mazo vai lielo šokolādi, atbildu, ka protams, ka lielo! Tā izrādās tik koncentrēta, ka jau pēc pirmā malka ir jāmeklē ūdens, kuru, par laimi, arī ar dāņu cenām šeit var dabūt bezmaksas. Pievarēt visu krūzi ar kūpošo saturu man tā arī nav pa spēkam. Tomēr Ziemassvētku noskaņu šeit es viennozīmīgi iegūstu – uz katra galdiņa pa Ziemassvētku zvaigznei podiņā, un pilni plaukti šokolādes konfekšu un adventes kalendāru, tie gan ir dārgāki, ekskluzīvāki par lielveikalos redzamajiem. Kad lielā iela izstaigāta un tieku līdz Rātslaukumam, satumst. Šī ir vieta, kur katru gadu iedegas pilsētas galvenā egle.

Tepat blakus atrodas viena no slavenākajām vietām Kopenhāgenā, kur noķert īsto Ziemassvētku sajūtu – Tivolī sezonālais atrakciju parks. Tas atvērts 1853.gadā un ir pasaulē otrais vecākais aizvien darbojošais parks (vecākais, Bakken, arī atrodas Dānijā, uz ziemeļiem no Kopenhāgenas un ir dibināts 1583.gadā). Visi dāņi, ar ko es runāju, pirms doties uz Kopenhāgenu, vienbalsīgi teica, ka šī vieta ir jāapmeklē, un īpaši, ja sanāk to redzēt Ziemassvētku gaismas krāsās! Te ir ne tikai viens no labākajiem Ziemassvētku tirdziņiem pasaulē pēc CNN novērtējuma, bet arī atrakciju parks pašā pilsētas centrā, kas aizņem 80 tūkstošus kvadrātmetru! Tivolī nosaukts par godu Parīzes Jardin de Tivoli, kurš, savukārt, savu vārdu ieguvis no Tivoli Romas tuvumā, kurā ir slavenie UNESCO mantojuma objekti Villa d’Este un Villa Adriana. Tieši Villa d’Este ir iedvesmojusi Parīzes parku. Šogad savām acīm redzēta gan Villa d’Este, gan Tivolī Kopenhāgenā, diemžēl Parīzes Tivoli dārzi vairs nav saglabājušies. Interesanti, ka arī tāda pasaulē zināma atrakciju parku ķēde kā Disnejlenda, ir veidota iedvesmojoties no Tivolī, jo Volts Disnejs slaveno Kopenhāgenas parku apmeklēja 1951.gadā. Viņš rūpīgi pierakstījis iespaidus un četrus gadus vēlāk atvēra Disneja parku Kalifornijā. Tomēr no Tivolī nevajadzētu gaidīt tādu ātrumu un skaļumu, kā Disneja parkā. Tas ir daudz mierīgāks, nosvērtāks un baudāmāks visu vecumu apmeklētājiem.

Tivolī gan noteikti nav tā lētākā izklaide, jo, lai tiktu parkā iekšā, jāšķiras no aptuveni 16 eiro (120 dāņu kronām), un atsevišķi jāmaksā arī par atrakcijām, neierobežota atrakciju biļete un ieejas maksa ir 30 eiro (240 dāņu kronas). Tivolī tiek uzskatīta gan par labāko vietu, kur būt 13.decembrī Sv.Lūcijas dienā, lai vēroti 100 meiteņu procesiju, nesot sveces, gan arī Ziemassvētkos un Vecgada vakarā, kad šeit ir pilsētas krāšņākais salūts.

Es dodos prom no Kopenhāgenas pašvaldību vēlēšanu dienā, kad teju no katra gaismas staba, autobusa pieturas un plakāta uz mani skatās kāds politiķis ar aicinājumu balsot (jau mājās esot uzzinu, ka lielāko balsu īpatsvaru vēlēšanās ieguvuši sociāldemokrāti). Vēlēšanas ir otrdienā, bet neskatoties uz to, tās apmeklē 70.8% vēlētāju, 2015.gada parlamenta vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bijusi 85.8%, kas liekas neticami daudz, salīdzinājumā ar Latviju. Kopenhāgena paliek atmiņā kā sakārtota pilsēta, kurā man tiešām izdodas noķert Ziemassvētku sajūtu!