Ziemas izbrauciens pa Ziemeļlatgales dabas objektiem

Kādas vēl neredzētas vietas apskatīties Latgalē un kur vislabāk doties ziemā? Šoreiz mūsu galamērķis ir Balvu, Viļakas un Kārsavas novadu apskate – dabu skatīsimies Viļakas un Kārsavas novados, bet pilsētā vairāk sanāk pabūt Balvu pusē. Savu brīvdienu ceļojumu ziemā uz Latgali uzsākam piektdienas vakarā, izbraucot ap septiņiem. Pusceļā mūs pārsteidz spēcīgs putenis un snieg tik ļoti, ka braucam ar 40 km/h pa šoseju. Viss balts, balts, balts. Par laimi, nav daudz automašīnu un braukšana, lai arī lēna, nav grūta.

Līdzīgi raksti:

Lubāna mitrājs vasarā

Latgale ar bērniem

Ceļojums uz Igauniju ar auto

Kur nakšņot: Dvīņu mājas, Vecgulbenes muiža, Dīķsalas

Kur paēst: “Velves” Balvu muzeja pagrabiņā, “Lāča ķepas” Balvu viesnīcā . Gulbenē var paēst Vecgulbenes muižas restorānā.

Ko vilkt: ja plāno daudz laika pavadīt ārā, vēlams padomāt par siltu apģērbu. Detalizēts raksts par apģērbu aukstiem ziemas apstākļiem šeit. Šoreiz mugurā bija termoveļa, divi džemperi, termozeķes, ziemas bikses, ziemas jaka, šalle, cepure, mitruma izturīgi ziemas zābaki, dubultie cimdi. Līdzi arī daudzreiz izmantojamie roku sildītāji.

Atbraucot uz viesnīcu – Vecgulbenes muiža

Sākotnēji plānojam palikt Balvu pusē arī pa nakti, taču, izrādās, mūsu izvēlētajā nedēļas nogalē tur notiek kāds rallija pasākums un viss ir aizņemts, tāpēc beigās nakšņojam Vecgulbenes muižā. Sanāk nedaudz lielāka braukšana šurpu-turpu, taču viss sasniedzamā attālumā. Šeit nakšņojam divas naktis, un esam plānojuši pavadīt sestdienu un svētdienu apskatot reģionu.

Muižā iebraucam tā pavēlāk, stāvvieta ir pilna, šķiet, gribētāju šeit palikt ir daudz! Muižas komplekss sastāv no divām kungu mājām – neorenesanses stila Baltās pils, kas šobrīd nav atjaunota, un neogotikas Sarkanās pils. Pašreizējais ārējais izskats ir izveidojies 19.–20. gadsimta posmā. Viesnīca atrodas atjaunotās zirgu manēžas ēkā.

Restorānā vēl notiek rosība, kādi viesi vēl atgriežas no pirts un spriež par nākošās dienas plāniem uz spa un nebūt nav sajūta, ka gribas iet gulēt! Bet tā kā nākamajā dienā gribam būt pie Numernes vaļņa jau uz saullēktu, jātaisās uz miegu. Kad skaidrojam par brokastu iespējām, darbiniece laipni piekrīt tās pagatavot pusstundu ātrāk – un nākamajā dienā 6:30 jau ēdam siltas brokastis.

Numernes valnis

Ceļā no Gulbenes uz Numernes valni, kas atrodas Kārsavas novada, Salnavas pagastā, mums aiziet stunda, kad esam klāt pie zīmes uz parku, saprotam, ka ar savu auto tālāk netiksim – tādēļ to atstājam uz lielā ceļa nomalē. Vasarā gan būtu jābūt iespējai iebraukt dziļāk, jo dabas parka kartē stāvvietas apzīmētas vien aptuveni 400m attālumā no skatu torņa. No ceļa līdz tornim tad mērojam 2.5 km ar kājām, un ieeja parkā ir bezmaksas.

Mežs ir pilnīgi kluss, vien redzam pa kādai mizložņai. Sniegā gan ir daudz dzīvnieku pēdu – stirnas, lapsas un arī brieži te ir bieži viesi. Dabas parks ir Natura 2000 teritorija, un te ir gan priedes, gan purvainas teritorijas, gan arī aizsargājami augi. Parks izveidots 2004.gadā, lai saglabātu purva un meža biotopus un ainavu. Izrādās, tas ir unikāls ģeoloģisks un botānisks objekts – viena no lielākajām osveidu grēdām. Parka teritorijā ir četri ezeri. Mums visinteresantākais liekas 20m augstais tornis, no kura paveras ļoti plašs skats uz apkārtni, tā kā tas uzcelts pakalna galā. Turpat blakus ir divi zvaigžņu vērošanas krēsli.

Kādu brīdi pavērojam skatu no torņa un dodamies uz otru apskates vietu parkā, pāri pa tiltiņu uz vides objektu Uguns, kas ir viens no pieciem objektiem projektā “Loba doba Zīmeļlatgolā jeb atklāj pētnieku sevī” un aicina pievērst uzmanību dabai un tās saaudzēšanai.

Tad arī dodamies atpakaļ pie ceļa, lai brauktu tālāk. Parkā gluži nemanot paskrējušas trīs stundas, un mašīnā ātri ieturam maltīti un braucam uz nākamo vietu.

Stompaku purvi – Partizānu mītnes

Kamēr atrodam nākamo apskates objektu, Partizānu mītnes, kas atrodas Stompaku purvos, Susāju pagasta Viļakas novadā, paiet labs laiciņš. Navigācijā esam ierakstījuši “Stompaku purvi”, un tur arī nokļūstam, no šosejas nogriežoties uz “Nila ceļa”, tiekam purva vidū, kas gan nav īstā vieta. Mazie purva ceļi ir tīrīti, bet ļoti slideni, kādā brīdī sāk stipri snigt un mēs lēnā garā braucam pa ceļu, mēģinot saprast, kur gan ir īstā vieta. Telefonam zonas šeit nav nemaz, un apskatīties internetā, kur tad bija jābrauc pareizi, nevaram. Tā vizināmies stundu, līdz esam atpakaļ uz šosejas.

Izrādās, vajadzēja darīt daudz vienkāršāk – braukt no Balviem uz Viļakas pusi līdz ceļmalā redzama zīme “Partizānu mītnes”. Tad pa nelielo ceļu 1.5 km līdz stāvlaukumam un esam klāt, ieeja šeit ir bezmaksas. Taka pagājušajā gadā labiekārtota, un oficiālā atklāšana paredzēta 2.martā, lai atzīmētu šeit notikušo kauju 1945.gada 2.martā.

Tā kā taka vēl oficiāli nav atklāta un tajā nav informatīvo stendu, pirmajā brīdī samulstam, kur īsti jāiet – vai pa stingu pie labierīcībām? Tomēr kāda zīme krustojumā, pagaidām bez uzlīmētas norādes liek domāt, ka jāiet tālāk. Izrādās, tā arī ir – auto jāatstāj stāvvietā un pēc tam jāiet ar kājām tālāk pa ceļu, pēc aptuveni 200m labajā pusē ir informatīvais stends un var iet uz taku.

1945.gadā Stompaku purva partizānu nometnē dzīvoja aptuveni 350 cilvēki, un tā bija viena no lielākajām Latvijā un Baltijā. Te bija 22 bunkuri, slimnīca, kapi un neliela baznīca, kas iekārtota zemnīcā. Februārī Padomju drošības dienesti bija noskaidrojuši nometnes atrašanās vietu un 2.marta rītā sāka uzbrukumu, kuru partizāniem izdevās atraidīt. Taču, saprotot gaidāmo papildspēkus, partizāniem izdevās atstāt nometni, izlaužoties no aplenkuma un pievienoties citiem partizānu grupējumiem reģionā.

Purva laipas nesen ir atjaunotas un tagad pa tām var aiziet līdz salai, kur atradās nometne arī ar sausām kājām. Purva teritorija ir dabas liegums, kas izveidota ar mērķi aizsargāt purva biotopu. Kad saulrietā vērojam apsnigušo purvu, nodomājam, ka patiesi skaisti – ne velti purvu apmeklējumi pēdējos gados ir kļuvuši tik populāri! Šķiet, te kāds ir paviesojies jau pirms mums – sniegā izbristas pēdas un pie purva malas trīs caurumiņi zemē – kāds arī te bijis ar statīvu!

Pa ceļam atpakaļ uz Gulbeni, iegriežamies Balvos, kur apskatām izgaismoto luterāņu baznīcu un domājam, vai iet paēst tepat vai braukt uz viesnīcu, kur iet vakariņās jau parastajās drēbēs. Beigās tomēr nolemjam braukt uz Vecgulbenes muižu un ēdam tur. Cenas nav dārgas, šķiet, dārgākais ēdiens bija steiks, kas maksā 12 eiro, citi gaļas ēdieni ar piedevām 8 eiro, saldais ēdiens 3.50 eur. Sestdienas vakarā restorāns ir pilns, sabraukuši gan latviešu, gan ārzemju viesi, un viesmīles tā vien pagūst skriet apkārt un pienest pasūtījumus!

Stiglavas grava

Nākamais rīts sākas ar svaigi apsnigušiem kokiem un skaistu, saulainu dienu. Pie pamales ir mākoņi, bet vismaz brauciena laikā izbaudām košu sauli. Diena gan ir stipri vēsāka un vējaināka – ceļa malās no lauka sapūš sniega vaļņus, un redzam, ka mazie ceļi ātri vien “aizvelkas” ciet tā, ka nemaz neredz iepriekš braukušo automašīnu “sliedi”. Vispirms vēl iebraucam Balvos, apskatīt katoļu baznīcu, kas ir viena no vecākajām celtnēm Balvos – celta pirms vairāk kā 200 gadiem. Tā sākotnēji celta pēc pareizticīgo baznīcu parauga, 2004.gadā atjaunota un ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Pa ceļam uz Stiglavas gravu turpina spīdēt saule, bet nobraucot no šosejas neesam droši, kā tikt tālāk – vienubrīd pat liekas, ka varbūt auto labāk atstāt pie krustojuma un tālāk doties kājām, jo sniegs put tā, ka ataust atmiņā Svalbārā redzētais, visa pamale sniega miglā. Taču veiksmīgi tiekam līdz gravai. Pie gravas ir stāvlaukums un piknika vieta, kur pat ir bijis tīrīts sniegs. Te arī atstājam auto. Esam vien 10 km no Krievijas robežas!

Stiglavas grava ir ģeoloģiskais dabas piemineklis, kas atrodas Šķilbēnu pagasta Viļakas novadā. 2013.gadā nominēts par gada ģeovietu Latvijā. Pa kāpnītēm nokāpjam lejā pie upītes, kas daļēji aizsalusi, un uzreiz redzam pirmos devona smilšakmens atsegumus – tie ir 3-4 m augsti, veidojušies aptuveni 375 miljonus gadus atpakaļ, kas šeit bija jūra. Šī nav vis “klasiskā” izpratnē taka, jo ejam pa pilnībā apsnigušu vietu, kur nav redzamas nekādas cilvēku pēdas. Te nav ne koka dēlīšu, ne norāžu (koka norādes ir – bet uz tām nekas nav rakstīts), tāpēc labi, ka esam nofotografējuši takas karti pie informatīvā plakāta un sekojam līdzi tai – vairākas reizes šķērsojot pusaizsalušo upīti. Smilšakmens te ir skaists – tas izskatās salīdzinoši nesabojāts, tikai pa retam zīmējumam, ieskrāpētai sirsniņai vai “es te biju” tipa uzrakstam. Dažbrīd sniegs ir līdz potītēm un vieglāko ceļu atrodam, sekojot dzīvnieku pēdām. Mēs ejam un ejam, abos krastos vērojot staltās egles, kuras šūpojas stiprajā vējā. Brīžiem uznāk sniegs. Šķiet, šeit neviens nav bijis diezgan sen, jo paejot tālāk gar upes krastu, vairs nemana nekādas takas pazīmes. Viens pēc otra ir atsegumi, aizejam līdz avotam un upessalai un te ir pilnīgs miers. Interesanti, nez kā te izskatās vasarā un cik ļoti mēs ejam nost no paredzētās takas? Te nu ir iespēja izbaudīt dabu īsti dabiskā variantā, ne organizēti, soli pa solim. Divas stundas nobridušies pa sniegu nolemjam iet atpakaļ, līdz pašam galam, dižakmeņiem, neaizgājuši. Dienas ziemā ir īsas, un gribam vēl aizbraukt līdz nākamajam apskates objektam.

Izdzēruši pa tējas krūzei no termosa, ko mums laipni piepildīja viesnīcā, ievadām navigācijā nākamo apskates punktu – Balkanu kalnu dabas taku. Šeit labāk neklausīt navigācijai, kas ved pa taisno, īpaši, ziemā, jo ceļš netiek uzturēts. Jābrauc atpakaļ uz lielo ceļu un tad apkārt.

Balkanu kalnu dabas parks

Kad nokļūstam pie Balkanu kalnu dabas parkā, kas arī atrodas Šķilbēnu pagasta Viļakas novadā, te patiesi ir rosība! Autostāvvietā ir piecpadsmit automašīnas, takās slēpo gan pieaugušie, gan bērni, daži pavisam mazie brauc ar ragaviņām. Kāds tikko noslēpojies un stāv pie slēpju nomas un dzer tēju (noma maksā 3 eur pieaugušajiem un 1 eur bērniem), kāds saticis paziņas un tērzē, cits no automašīnas ņem ārā savas slēpes.

Katru gadu trases šeit tiek paplašinātas un iespējas paslēpot ir daudz – pieejama 3.8 km gara trase pa dienu un 1.5 km trases izgaismots arī naktī, ir arī nodarbības ar treneri. Te ir trīs pastaigu takas, kas ved ielejā, kur kā leģenda vēsta, esot nogrimusi baznīca. Pa ceļam var apskatīt koka skulptūras un staltos kokus. Kopumā teritorija ir aptuveni 20 hektārus liela un ar izteiktu reljefu, tieši kā aktīvai pastaigai piemērota! Parkā ir arī brīvdienu māja ar pirti, kur var palikt arī pa nakti. Slēpju nomas darbiniece vēl cenšas mūs pierunāt tomēr mazliet paslēpot, bet mēs vēl gribam pagūt līdz Balviem.

Trešoreiz Balvos

Balvos piestājām jau divreiz – sestdienas vakarā, lai veikalā nopirktu našķus un apskatītos luterāņu baznīcu, svētdienas rītā piestājam pie katoļu baznīcas un tagad palicis vien apskatīt pēdējo baznīcu, ko neesam redzējuši – pareizticīgo dievnamu pilsētas centrā. Vakars ir skaists un dzestrs – pie debesīm ir pilnmēness, un vēlāk lasām ziņās, ka tā bijusi vilka supermēness nakts. Drusku lielāks tas tiešām izskatījās!

Drīz vien pilsētas parkā iedegas gaismiņas, un mēs pienākam apskatīties vēja zvanu koku – vides objektu “Gaiss” tā paša projekta ietvaros, kā redzētais “Uguns” pie Numernes vaļņa. Vēja zvani reaģē uz gaisa kustību un klusi dun. Tas sastāv no 324 vēja stabulēm un 48 vēja zvaniem, ar visu Latgales novadu ģerboņiem. Izrādās, tas ir pasaulē lielākais vēja zvanu ansamblis! Nekur citur nav tik daudz vēja stabuļu.

Un tā iestājas nakts. Daudz apskates objektu palicis aiz svītras – Kupravas spoku pilsēta, Šķilbēnu muiža, Viļakas ezers un baznīca, taču dienas ir īsas, un visu neesam paguvuši. Būs jābrauc vēlreiz!

Pateicamies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai par atbalstu raksta tapšanā! Rakstā minēts neatkarīgs autoru viedoklis.

Līdzīgi raksti:

Lubāna mitrājs vasarā

Latgale ar bērniem

Ceļojums uz Igauniju ar auto


3 comments

Atbildēt Atcelt