Man bija iespēja piedalīties raidījumā “Mediju anatomija”, runājot par jauno mediju ētiku, atbildību un citiem svarīgiem aspektiem, kas saistās ar tiem, kuru auditorija meklējama ārpus tradicionālajiem medijiem.
Manuprāt, tēma ir ļoti interesanta. Tiem, kas ir lasījuši mūsu grāmatas, mans viedoklis nebūs jaunums. Ļoti bieži satura veidotāji tiek ielikti “slikto” kategorijā, kam es negribētu piekrist, jo pilns spektrs redzams abās pusēs, un manuprāt, drīzāk ir atkarīgs no konkrētās personas. Daži piemēri:
- Gan no mana Facebook profila, gan bloga vairākkārt bez atļaujas un saskaņošanas ir ņemti raksti, fotogrāfijas, kas publicēti dažādās vietnēs, medijos. Nemaz nerunājot par tiem gadījumiem, kur Latvijā ļoti zināms politiķis ar žurnālista izglītību izmantoja Jēkaba bildes savos soctīklos plašā mērogā.
- Piemēri, kur braucot mediju/preses braucienos satura veidotāji katrā savā īsajā stāstiņā atzīmē pareizo mirkļbirku, informējot, ka tas ir sadarbības saturs, bet žurnālists ar iespaidīgu auditoriju izvēlas to nedarīt.
- Paplašinot spektru, gribētu pieminēt arī sabiedrībā pazīstamās personas. Parasti ar pirkstu grib rādīt uz sliktajiem influenceriem, ka liek slēptas reklāmas, bet pēdējā laika novērojums ir, ka tie, kas šo dara profesionāli (pieraduši sadarboties ar aģentūrām, zīmoliem), bez jebkādas aizķeršanās norāda, ka saturs ir sponsorēts, ko nevar teikt par aktieriem, mūziķiem, arī atpazīstamiem uzņēmējiem (varam arī parunāt par to, vai viņi ir satura veidotāji/influenceri?) Nevaru gluži piekrist tam, ka no malas ir acīmredzami, ka tā ir reklāma, jo es pati esmu redzējusi bildes no influenceru braucieniem, kur, ja nebūtu redzējusi citu dalībnieku īsos stāstiņus, nekad neuzminētu, ka saturs bija sponsorēts, jo izskatījās pēc draugu kompānijas pasākuma. Bet, kad vienam vai diviem no desmit ir pareizie marķējumi, tad uzreiz ir skaidrs par pārējiem, kas izvēlas to noklusēt. Tāpēc nebrīnos, ka, ja padalos ar pašas pirktām lietām, ieteikumiem, vienmēr atrodas kāds kurš brēc: “Slēptā reklāma!!!” Tas aizvien ir tik izplatīti, ka par to domā arī situācijās, kur nekā tāda nav.
Kā jau minēju, abās pusēs visādi gadījumi ir, bet pietiekami bieži esmu saskārusies ar to, ka tieši blogeri, soctīklu satura veidotāji tiek nolikti zemāk par zemi, jo sliktāko īpašības tiek attiecinātas uz visiem. Katru darbu var darīt profesionāli, un var arī – ne pārāk. Lai arī man ir bijusi slikta pieredze ar atsevišķiem žurnālistiem, tas nenozīmē, ka es tagad esmu sliktās domās par visiem – pazīstu ļoti daudzus profesionālus šī darba darītājus, ļoti cienu šo profesiju, un, ne velti parasti atsaucos aicinājumiem atsūtīt kādu komentāru par tēmu, sagatavot materiālu vai piedalīties intervijā.
Kad noklausīsies raidījumu, uzraksti – kādas ir Tavas domas par šo tēmu? Viss raidījuma ieraksts ir pieejams šeit.