Ceļojums uz Beļģiju nāk ar nelielu satraukumu. Vien 18 stundas pirms lidojuma saņemu ziņu, ka iepriekš rezervētā un jau apmaksātā ekskursija Briseles centrā, kas rūpīgi “iekārtota” dienas kārtībā starp darba lietām, ir atcelta. “Cilvēkam bīstamu laikapstākļu vai citu apstākļu dēļ”. Bīstami laikapstākļi? Ātrs skatiens vairākās prognožu vietnēs liecina par nedaudz vēsu, bet saulainu un mierīgu laiku. Varbūt kādi citi apstākļi? Grūti noliegt, kad uzzinu, ka ekskursijas dienas vakarā Briseles centrā tiek nogalināti divi zviedru tūristu, iekšējā konspirācijas teoriju balss ziņo – ja nu šis gids kaut ko zināja? Ja nu, bija runas? Gan jau, neko nezināja un nekādas runas nebija, vienkārši nesavāca pilnu grupu un izmantoja šo kā atrunu, lai atceltu pakalpojumu. Nepatīkami tā vai tā, it īpaši tāpēc, ka vietne, kurā ekskursija iegādāta, laipni piedāvā rezervēt vietā citu – tikai jau četras reizes dārgāk, atsakoties jebko kompensēt, neskatoties uz acīmredzami piemērotajiem laikapstākļiem. Paldies, šoreiz nederēs.
Kuru viesnīcu izvēlēties Briselē? Es jau otro reizi palieku Crowne Plaza, kas ir netālu no lidostas, un uz kuru kursē bezmaksas transfēra autobuss. Man kā IHG platīna lojalitātes biedram šajā viesnīcā bija iespēja bezmaksas izmantot pieeju biznesa zonai, kur ir bezmaksas pieejams brokastu piedāvājums un vakarā uzkodas un dzērieni.
Līdzīgi raksti:
Tā nu par “plānu B” kļūst bezmaksas ekskursijas meklēšana. Izrādās, šādu pakalpojumu piedāvā daudzi. Vakarā pirms agrā rīta reisa, kad saliktas somas, pētu piedāvājumu. Daļa atkrīt, jo nelielais laika sprīdis, ko varu veltīt ekskursijai starp darba lietām, nesakrīt ar piedāvātajiem ekskursiju laikiem. Paliek trīs uzņēmumi, vienam no tiem ekskursija sākas 15 minūtes vēlāk, tātad, lielāka iespēja pagūt, ja lidmašīna no Rīgas tajā rītā kavēsies, tāpat, šim uzņēmumam gidam viņu apzīmējošais simbols ir sarkanas krāsas lietussargs, diviem pārējiem, dzeltens. Starta pozīcija visiem viena, ekskursijas programma līdzīga, nolemju par labu “sarkanajiem”, lai ir vieglāk atrast un lielāka rezerve.
Lidojums uz Briseli
Lidojuma rītā, sēžot lidmašīnā, kā jau katru reizi lidojot uz Briseli, neizbēgami atceros kolēģa stāstu, kurš 2016. gada terorakta laikā atradās Briseles lidostā. Kā būtu rīkojusies es? Kur skrējusi vai slēpusies? Nolemju, ka jāpiereģistrējas lietotnē “Ceļo droši”, bet … izmantojot mobilo e-parakstu, tā nedarbojas. Traucējumi lietotnei ir arī nākamajā dienā, kad no rīta pamostos no draugu un paziņu ziņām: “Dzirdēju šorīt radio.. Tev viss kārtībā?”.
Lidmašīnai tuvojoties Briseles lidostai, ir idillisks rīts. Saule ir nesen uzlēkusi, un no ūdenstilpnēm paceļas garaiņi kā tādas kruzuļainas rakstu zīmes. Koki, lielākoties, ir vēl pilnībā zaļi, vien pa kādam sākot iekrāsoties košākās krāsās. Zāli sedz plāna, balta sarmas kārtiņa. Plus trīs grādi, dzestrāks nekā Rīgā, bet nekā acīmredzami bīstama. Nosēžoties Briselē mani sveicina manāmi aizkaitinātā pilota balss skaļrunī, atvainojoties, ka aizvien vēl sēžam lidmašīnā: “Esam nosēdušies laicīgi, bet izskatās, ka mūs te neviens negaida”. Pēc dažām minūtēm beidzot tiek atsūtīts autobuss. Tad, vēl viens un arī es no pašām lidmašīnas beigām, un pārējie astes gala pasažieri varam doties prom. Dažas lietas nav mainījušās kopš pēdējā apmeklējuma – lidostā aizvien jāčāpo diezgan tālu ar kājām, kamēr tieku laukā.
Ekskursija Briselē
Līdz ekskursijas sākumam it kā ir gana daudz laika, tāpēc nolemju nemeklēt bagāžas glabātuvi un doties uz viesnīcu, kas atrodas netālu. Kamēr sagaidu transfēra autobusu, kamēr nokārtoju formalitātes viesnīcā, nolieku mantas un izsaucu “Uber”, redzu, ka tā vien tik pagūšu uz savu ekskursiju, jo pilsētā aizvien vēl ir sastrēgumi. Lēmums ņemt vēlāko piedāvājumu ir attaisnojies.
Meklē ekskursijas Briselē? Šeit ir daži varianti:
Briges un Gentes dienas ekskursija no Briseles
Hop-on hop-off autobusa ekskursija
Vērojot ainavas pa ceļam, galvā sāk atgriezties Briseles izkārtojums. Eiropas Parlaments tepat, vēl mazliet uz priekšu, un esmu kājām ātri sasniedzamā attālumā no Grote Markt jeb viena no skaistākajiem laukumiem pasaulē, UNESCO mantojuma sarakstā no 1998. gada. Laukumā atrodas baroka laikmeta ģildes nami, rātsnams un Karaļa nams, kurā mājvietu radis Briseles pilsētas muzejs.
Rīta saulē spoži mirdz ēku zeltītie elementi un laukums ir murdoņas pilns. Pamanu sešas ekskursantu grupiņas: dzeltenie lietussargi ir veseli četri, katrai no divām kompānijām pa grupai angļu un spāņu valodā, kur gidi mikrofonos jau ir uzsākuši ekskursijas vadīšanu; vienu grupu ar zilu lietussargu, un, arī mana, sarkanā grupa, kur gids pagaidām vēl tikai tērzē ar atnākušajiem. Piesakos pie Matiasa jeb Meta minūti pirms ekskursijas sākuma, ka esmu klāt, viņš lietotnē atzīmē manu ierašanos un saka, ka vēl minūtes piecas pagaidīsim, jo jābūt vēl desmit apmeklētajiem. Tie gan tā arī neierodas, atnāk vien kāda spāņu valodā runājoša sieviete, kas, kā izskatās, gribēja klusiņām pieslēgties “pilnībā rezervētajai” spāņu grupai. “Pilnībā rezervētā” tāpēc, ka izrādās, ka tā nemaz šodien nenotiek. Tā vietā, lai mājaslapā rādītu, ka tā nebūs, izvietots šāds paziņojums. Mārketings.
Tā nu mēs esam vien aptuveni desmit, un mums veicas, jo sanāks ekskursija mazā grupā. Metam, atšķirībā no pārējiem gidiem, mikrofona nav, un, izrādās, “pilna grupa” nozīmētu 55 cilvēkus. Tad gan laikam droši vien nedzirdētu ne vārda!
Mets ekskursiju sāk it kā nopietni, it kā jokojoties sakot, ka šis ir viņa vienīgais darbs un lai droši atstājot dzeramnaudu. Tad piemetina, ka viņam esot 15 bērni un citas algas neesot. Līdz piebilst, ka agrāk šeit laukumiņā bijusi būdiņa, kur ekskursiju rezervēt par naudu, tās cena ir bijusi 25 eiro, bet viņš neatteikšoties arī no 50 eiro dzeramnaudas. Tas, ka ekskursija ir bezmaksas, bet par dzeramnaudām, ir zināms koncepts. “Psiholoģiskā apstrāde” bija sagaidāma un vairākas reizes atkārtojas arī ekskursijas laikā. Taisnības labad jāsaka gan, ka gida teiktais, vēlāk pārlasot informāciju Vikipēdijā, izklausās gana ticami un pilnīgas muļķības it kā mums nestāsta, tāpēc manas bažas par ekskursijas kvalitāti neattaisnojas, un stāsta pietiekami saistoši, jo tā dzeramnauda tomēr ir jānopelna. Uzzinām gan oficiālo versiju par to, kāpēc rātsnamam viena puse ir garāka (jo bija nepieciešams vairāk telpas, kā arī vairākiem arhitektiem pie šī nama strādājot bija jātiek galā ar purvaino augsni), gan leģendu (arhitekts esot bijis liels alus cienītājs, un, ieraugot gala rezultātu, kas sanācis strādājot “zem grāda”, nolecis no rātsnama torņa). Mets atbild arī uz jautājumiem, kā piemēram, to, kas ģildes namos atrodas tagad (tie ir privāti, daļa ir viesnīcas), un ekskursiju vada atraktīvi, uzdodot jautājumus mums arī, lai noturētu uzmanību, nevis tikai deklamē sausus faktus.
Pie Everard t’Serclaes skulptūras, kas ir roku nopulēta, parādās vēl viena priekšrocība, izvēloties vēlāku ekskursiju. Kad mēs tai tuvojamies, iepriekšējās grupas dodas prom, un mirkli te varam pabūt vieni paši. Te Mets sāk ar stāstu, ka viena no leģendām ir, ka pēc šī kunga nāves no Gaasbeek pils valdnieka sekotāju rokas, viņa atbalstītāji ieņēmuši Gaasbeek un apēduši visas vistas. Tā briselieši esot tikuši pie iesaukas “vistu ēdāji”. Vēl Mets stāsta, ka pandēmijas laikā skulptūra esot sākumā bijusi apjozta ar lentu, lai cilvēki to neaiztiktu (leģenda vēsta, ka tās aiztikšana sniedzot veiksmi, iespēju atgriezties Briselē, kā arī, pēc dažiem nostāstiem – veselību), līdz beidzot esot nācies pielikt sargu, jo apmeklētāji turpinājuši to grābstīt. Tagad nekādu ierobežojumu nav, neskatoties uz to, ka arī mūsu grupiņā ir pāris aktīvi šķaudītāji un no rīta lidostā ne viens vien pasažieris bija ar masku.
Nākamajā krustojumā atkal ataust iepriekšējā ceļojuma ainiņas, kad pa šo rajonu klīdu kopā ar kolēģi, ēdot vafeles, jo viss gaiss smaržo pēc cukura un vafelēm. Tā vien liekas, ka ap stūri vajadzētu būt čurājošajam puisītim! Tā arī ir. Tā kā jau ir redzēts iepriekš, šoreiz izpaliek vilšanās par to, cik mazs tas ir. Pārsteigums gan ir par to, ka puisītis ir pliks, jo iepriekšējās reizes tas vienmēr ir bijis apģērbts. Puisīša tērpus var apskatīties muzejā blakus, un esot vesela komisija to izvēlei. Mets neslēpj savu sašutumu par to, ka nodokļu maksātāju nauda aizejot komisijai, kuras vienīgais darbs ir izvēlēties lellītes izmēra skulptūrai drēbes.
Skats pie puisīša atgādina Luvru un Monas Lizas ekspozīciju – tā priekšā stāv pūlis ar telefoniem rokās, ķerot kadru, un aizmugurē ir kaut kas, kas no attāluma neliekas daudz lielāks par pastmarku. Protams, gluži tik mazs puisītis arī nav, bet gana mazs, lai to varētu nozagt, kā tas ir noticis vairākas reizes. Tāpēc apkārt izvietota informācija par novērošanas kamerām. Šis gan nav oriģināls, jo kopš 1965. gada zādzības īstais puisītis atrodas muzejā.
Mets nekautrējoties stāsta, ka šī ir viena no visvairāk vilšanos izraisošajām apskates vietām pasaulē, un bieži nokļūst dažādos sliktāko apskates vietu topos. Tomēr, katrs pats tāpat to vēlas redzēt! Pastāsta vairākas leģendas par tā rašanos, viena no tām vēstī par Lēvenas hercogu Goidfreju III, kurš divu gadu vecumā bijis paņemts līdzi uz kauju groziņā, no kura tad esot uzčurājis Berthouts karaspēkam, kas tā rezultātā esot zaudējuši. Cita, vēstī, ka puisītis esot uzčurājis deglim, ar kuru 14. gadsimtā gribēts saspridzināt Briseli.
Izmantoju iespēju stāvot pie puisīša apjautāties Metam par čurājošo meitenīti un suni. Meitenītes skulptūru pasūtījis Denis-Adrien Debouvrie, kuram šajā alejā piederēja vairāki restorāni, lai piesaistītu vairāk apmeklētājus (un cita starpā, nodrošinātu līdztiesību). Tā kopš 1987. gada ir apskatāma arī tā. Pie meitenītes sāka nākt tik daudzi apmeklētāji, ka tai blakus tika atvērts “Delirium Cafe”, kam pieder Ginesa rekords par visvairāk nopērkamajiem aliem (skaitīšanas brīdī bija pieejami 2004 alus veidi). Līdz čurājošajam sunim, kas gan nav strūklaka, šoreiz neaizejam, jo tas atrodas mazliet nostāk no ekskursijas maršruta.
Tālāk mūsu ceļš ved pa vairākām mazām ieliņām, kuras ir pilnas kafejnīcu un restorānu. Ievēroju patīkamu niansi, salīdzinot ar Rīgu – nevienā no tām neskan “kaiju mūzika” jeb nav izvietoti skaļruņi uz ielas, skanot nekurienē, katram cenšoties pārkliegt kaimiņu iestādi, lai piesaistītu apmeklētāju uzmanību. Ar trokšņu kontroli Briselē viss esot kārtībā, un jau kuro reizi ceļojumos pārliecinos, ka citur pasaulē pašsaprotamas lietas aizvien Rīgā vēl nav atrisinātas.
Noejam garām “Broussaille & Catherine” sienas gleznojumam, kas tapis 1991. gadā. Oriģinālajā zīmējumā tas izskatījies tā, kā divi puiši pastaigājas kopā, 1999. gadā Katrīna pat ir pārzīmēta sievišķīgāka, taču, zīmējums atrodas Briseles LGBQT rajonā un tāpēc te ir uzņemts atplestām rokām jebkurā gadījumā.
Dodamies tālāk uz Biržas namu, garām frī kartupeļi kafejnīcai ar nosaukumu Manneken Frites kā sasauci ar čurājošo puisīti Manneken pis, un uz izkārtnes attēloti čurājoši frī kartupeļi. Tieši ar frī kartupeļiem saistās mana pirmā iepazīšanās ar franču valodā runājošu beļģi Olivjē pirms gadiem desmit, kurš nenogurstot stāstīja, ka nav francūzis, bet runā franču valodā, un, ka frī kartupeļus izdomāja beļģi, nevis francūži, un angļu valodā lietotais apzīmējums “French fries” neesot pareizs un radies no tā, ka amerikāņu karavīri Pirmajā pasaules karā redzējuši beļģu armiju tos ēdam, lai gan Tomass Džefersons “kartupeļus pasniegtus franču gaumē” Baltajā namā esot ēdis jau 1802. gadā. Savukārt spāņi apgalvo, ka frī kartupeļus izdomāja viņi, jo viņi bija pirmie, kas Eiropā ieveda kartupeļus. Pat beļģu ēdiena vēsturnieks Pierre Leclercq uzskata, ka frī kartupeļus beļģi tomēr esot aizguvuši pie frančiem un mīts par to, ka frī kartupeļus izdomāja beļģi, esot radies tikai ap 1985. gadu.
Sasniedzam Biržas namu, kas tiek remontēts, un uzzinām, ka Birža te uzcelta pēc tā, kā 19. gadsimta otrajā pusē pazemē tika novadīta cauri pilsētai tekoša Sennas upe, kas bijusi nopietna problēma pilsētā tās netīrības dēļ. Tā upe aizvien tek pazemē. Te gan Mets izmanto iespēju sākt stāstīt par beļģu lambic tipa alu, kas esot raksturīgs tieši šim reģionam, un to gatavo ar ieraugu, kas nāk no Sennas upes un izplatās pa gaisu. Tagad, klimata pārmaiņu dēļ, šādai dabīgai raudzēšanai laikapstākļi ir aizvien īsāku laika posmu, un piemērots laiks pēdējās simtgades laikā ir samazinājies par aptuveni 25 dienām, klimatam paliekot siltākam. Mets jautā, vai kāds šādu alu ir pagaršojis, bet grupas dalībnieku vidū neviens nav mēģinājis. Viņš teic, ka tiem, kam patīk skābs alus, šis būšot labākais alus, kāds jebkad ir baudīts. Tiem, kam tāds negaršojot, šis likšoties sliktākais alus pasaulē, kas garšojot.. pēc vēmekļiem.
Sasniedzam karaliskās Saint-Hubert galerijas, kas ir cilvēku pilnas. Te Mets atrod kādu arku, kuras akustiku izmanto, lai varam viņu labāk dzirdēt un stāsta šīs 1846. gadā celtās iepirkšanās galerijas stāstu. Protams, saruna aiziet līdz beļģu pralinē konfektēm, jo šeit ir vairāki šokolādes veikali. Aizvien atceros pirms desmit gadiem nopirkto beļģu šokolādes konfekšu kārbu, kas toreiz maksāja 13 eiro par dažām konfektēm. Tagad tāda maksā jau 17 eiro, ja var ticēt izkārtnei. Uzzinu beidzot arī stāstu par beļģu pralinē konfektēm, tās esot izdomātas Neuhaus aptiekā, kur kādreiz zāles esot aplietas ar šokolādi, lai bērni tās labprātāk apēstu. Ar laiku izrādījies, ka pieaugušajiem arī tādas iet pie sirds, Neuhaus aptiekas dibinātāja mazdēls 1912. gadā izdomāja arī saspiesto mandeļu pildījumu un šokolādes konfekšu bizness veicās daudz labāk, nekā aptieka.
Tuvojas ekskursijas vidus un Meta balss ir uz izsīkšanas robežas, tāpēc ir laiks ieplānotajam pusstundas pārtraukumam. Mets ierāda mums kurā kafejnīcā var izmantot labierīcības, iesaka nogaršot Maison Dandoy pagatavotās vafeles un visi nozūd, kur nu kurais.
Nolemju, ka laiks patiešām varētu būt labs vafeles baudīšanai, šoreiz to patiešām varētu apēst tā, kā Mets iesaka – Briseles vafeli tikai ar pūdercukuru, bet Ljēžas vispār bez nekā. Kamēr vēl pa ceļam uzkavējos, fotografējot un rūpīgāk apskatot vietas, kur pagājām garām raitā solī, nonākot līdz kafejnīcai redzu, ka citi ekskursijas biedri savas vafeles jau saņem. Saka, ka neesot jāgaida ilgi, vēl pagūšu. Pasūtu Briseles vafeli, saņemu ieteikumu no pārdevēja ūdeni Briselē kafejnīcās nepirkt, jo esot pārāk dārgi, un gaidu. Minūtes rit, un redzu, ka būs grūti paspēt atpakaļ uz ekskursiju, bet vēl ceru.
Ar vafeli rokās, pūdercukuram birstot uz visām pusēm, un visvairāk, uz mana melnā mēteļa, raiti dodos atpakaļ uz satikšanās vietu, kurā, protams, neviena nav. Labi, ka Mets pateica, kur dosies tālāk! Sasniedzu St Michael & St Gudula katedrāli un cenšos pamazām pievarēs savu vafeli. Tā ir sausa, un man tomēr būtu gribējies kādu no “nepareizajām” piedevām, kā Mets nosauca Nutellu, banānus un tamlīdzīgus papildinājumus. Mets ierauga mani un iesaucas: ”O, tu tomēr mūs atradi! Sveicināta atpakaļ, kā garšo?” Kad godīgi atbildu, ka ne pārāk, saka, ka es esot pirmā, kas tā saka. Laikam neiederējos viņa plānā.
Apejot katedrālei no otras puses uzzinām, ka tieši tagad rudens vidū esot pareizajā leņķī saules gaisma, un, ja mums pēcpusdienā sanāk laiks, lai atnākam vēlreiz, krāšņi izgaismojoties vitrāžas. Tālāk pārejam pie nopietnākām tēmām, tās gan Mets stāsta ar humoru un arī par beļģu humoru – pēc 2015. gada Parīzes teroraktiem, kad viens no to organizatoriem esot slēpies Briselē un pilsētā tika ievesta mājsēde, cilvēkus lūgts nedalīties soctīklos ar informāciju par policijas pārvietošanos. Beļģi uz to atbildēja ar lielu daudzumu fotogrāfiju ar kaķīšiem – gan fotošopēti kaķīši policijas un filmu varoņu uniformās, gan pašu kaķīši, atsaucoties uz ceturto, maksimālo drošības līmeni, kas tiek izrunāts līdzīgi “cat” (angļu valodā – “kaķis”). Neskatoties uz drūmajiem notikumiem, kas saistīti ar šo teroraktu, beļģi tam piegāja ar humoru un izdomu, pārpludinot soctīklus ar pilnīgi nevajadzīgu informāciju, lai, pat ja kāds kaut kur nofotografētu kādu policijas patruļu, šo informāciju būtu neiespējami atrast.
Turpinot ekskursiju, izejam cauri Briseles parkam. Te jau ir rudenīgāka noskaņa, zemi klāj brūnas koku lapas un kastaņi. No nejaušas sarunas ar vienu no ekskursijas dalībniekiem par Ēģipti un kurš ko ir redzējis, uzzinu, ka sarunas biedrs vien pirms diviem mēnešiem ir bijis Latvijā, un pavadījis veselas 10 dienas, ciemojoties Rīgā un Jūrmalā. Reti kad sanāk satikt ārzemniekus, kas nemēģina apskatīties visas trīs Baltijas galvaspilsētas vienā nedēļas nogalē. Dzirdu pārsteidzoši labas atsauksmes par balzamu un par silto ūdeni Jūrmalā. No dienvidu zemēs dzīvojošajiem, tas negadās bieži.
Kad sasniedzam Briseles karalisko pili, Mets pievēršas pavisam nopietnai tēmai. Viņš atklāti stāsta, ka tas krāšņums, ko mēs redzam Briselē, ir lielā mērā karaļa Leopolda II nopelns, kurš, savukārt, bija vainīgs pie Kongo genocīda. Karalis Berlīnes konferencē 1884.-1885. gadā lobēja Kongo nodošanu viņa izveidotajam privātajam uzņēmumam, kam it kā bija jāuzlabo cilvēku apstākļi Āfrikā. Praksē viņa darbību rezultātā Kongo piedzīvoja zvērības un zaudēja aptuveni 10 miljonus iedzīvotāju. Starptautiskā spiediena dēļ 1908. gadā Kongo pārņēma Beļģijas valsts, jo sākotnēji Kongo tika nodots karalim pašam. Mets stāsta, ka pirms Kongo nodošanas, karaļa pilī esot ilgi kurināta krāsns – tikuši dedzināti pierādījumi par pastrādāto. Pēc viņa nāves, viņa bēru procesija tika izsvilpta. Taču vēlāk, trīsdesmitajos gados, Briselē tika uzstādītas karaļa skulptūras, un sarunas par viņa uzvedību tika atsāktas tikai 1999. gadā. Senators Pol Van Den Driessche 2010. gadā teica, ka, ja karaļa uzvedību vērtētu pēc 21. gadsimta standartiem, viņam būtu jāstājas tiesas priekšā Hāgā.
Ekskursijas pēdējā pietura ir Mont des Arts dārzi. Te stāstījums nav garš un redzu citu sejās tādu pat jautājumu, kā man. Cik būtu pieklājīgi atstāt? Visi “rokas” somiņās un kabatās. Tad, vēro pārējos, nerādot, kādu naudaszīmi ir izvilkuši. Pamanu, ka amerikāņu tūristu pāris iedod 50 eiro. Spāniete, 20. Kāds puisis, liekas, no Vācijas, 10 eiro. Nolemju, ka iedošu 20 eiro, aptuveni tikpat, cik būtu maksājusi mana ekskursija “nelielā 6 cilvēku grupā”.
Tieši tobrīd iezvanās mans telefons un paeju nostāk, kad pabeidzu sarunu, pilnīgi visi ir izklīduši. Neesmu atvadījusies, bet vismaz dzeramnaudu esmu atstājusi. Tagad laiks pašai izstaigāt Briseli, cik to vēl ļauj laiks. Piestāju pie Sablon baznīcas, jo to ievēroju citu ekskursiju maršrutos. Šīs baznīcas celtniecība ir uzsākta ap 1400. gadu, gadu laikā daudz cietusi, un būtiska tās renovācija sākta 19. gadsimta beigās. Mani pārsteidz detaļu daudzums tās fasādē, pie durvju nišām un krāšņās vitrāžas. Arī šeit gaisma uz dažām no tām spīd sāniski un tās īpaši izceļas neapgaismotajā baznīcā. Vēl ātri apskatu parku tai pretī un dodos Eiropas Parlamenta virzienā.
Citi iespaidi Briselē
Pa ceļam mani uzrunā bezpajumtnieki, lūdzot naudu. Redzu arī no kafejnīcu saulessargiem, segām un kartona uzceltu nojumi. Uz kartona kļūdainā franču valodā rakstīts “Es eksistēju! Jā… Abdels M.”. Paeju garām Michelin zvaigzni saņēmušam restorānam, pārtikas veikalam, kurā smalkmaizīšu un maizes plaukts izskatās pilnībā izpirkts, un vairākiem sienu gleznojumiem augstos stāvos. Sasniedzot Eiropas Parlamentu, ir ārkārtīgi kluss. Pusdienlaiks? Pirmdiena? Vēl atlikušās minūtes brīvā laika nolemju veltīt Parlamentarium ekspozīcijai par Eiropas Parlamentu, ko man vairāki cilvēki ir ieteikuši kā īpaši iespaidīgu.
Izrādās, nepieciešama biļete. Par laimi, to varu uzreiz turpat uz vietas internetā dabūt. Tālāk seko drošības pārbaude. Jāieliek visas somas skenerī, jānoņem mētelis, josta. Kad jautāju par apaviem, drošībnieks atbild: “Jūsu smaida dēļ nē, izņēmuma kārtā”.
Ieteicamais pavadīšanas laiks ekspozīcijā ir 90 minūtes, vēl ir pieejama ekskursija 60 un 30 minūtēm. Saņemu audiogidu (tāds pieejams visās Eiropas Savienības valodās), un dodos iekšā. Tas niķojas. Domāju, ka varbūt pāries, un dodos tālāk, tomēr, nekas nemainās, un bez tā ekspozīcijas nav baudāmas, jo ierīce kalpo ne tikai informācijai, bet arī ekspozīciju aktivizēšanai. Tā nu stāvu pūlī, kur visi uzmanīgi klausās informāciju un viss, ko pagaidām esmu uzzinājusi, ir Meta teiktais, ka Beļģijai paveicās, jo tā alfabētiski veidotajā sarakstā bija pirmā valsts, kas saņēma prezidentūru un tāpēc visas svarīgākās ēkas palika šeit. Pagājusi vēl mazliet uz priekšu saprotu, ka nebūs aršana un lūdzu palīdzību darbiniekam. Sākumā izskatās, ka es to nemāku lietot, bet tad ierīce parāda, ka nav savienojuma un darbinieks aizsteidzas pakaļ jaunai. Kad saņemu jaunu ierīci, tieku aplūkot Latvijas eiroparlamentāriešu profilus. Vienai no deputātēm nav fotogrāfijas. Vairākās vietās tulkojumā teksts ir saglabājies latviešu valodā, kaut es skatos angļu versiju. Noformējums ir dīvains. Vēl noklausos informāciju par Erasmus programmu, kādā es savulaik esmu piedalījusies pati, un kārtējo reizi pārliecinos, ka Latvija ir maza, jo intervējamo cilvēku pazīstu, tāpat kā citus, kas redzami video klipā.
Pēcpusdienas tēja Briselē
Man palicis laiks vēl pēdējai brīvā laika aktivitātei, pēcpusdienas tējai. Mana pieredze esot “izteikti beļģiska”, tā komentē tur dzīvojošie paziņas. Kad vēlos rezervēt pieskatīto pēcpusdienas tēju smalkā viesnīcā centrā, Hotel Amigo, uz e-pasta vēstuli man neatbild. Vēršos soctīklos, bet arī neatbild. Pēc nedēļas gaidīšanas nolemju piezvanīt, klausules otrā galā nerunā angļu valodā, beidzot sameklē kādu, kas runā, kas mani informē, diemžēl pakalpojums nav pieejams, renovācija. Tad nu sazvanu vienīgo citu atrasto vietu, Tangla Hotel, kur datumu pierezervē, bet beigās saka “piefiksējām, ja kaut kas mainīsies, dosim ziņu”. Mainīsies?! Man neder, ka mainīsies pēdējā brīdī! Nākamajā dienā saņemu atbildi no pirmās uzrunātās vietas, Hotel Amigo, soctīklos, kur man laipni atbild, ka jā, viss ir iespējams, kādā laikā es gribēšu. Kad atbildu, ka viņu darbinieks nupat man teica, ka telpas ir slēgtas, saņemu tādu atbildi, pēc kuras man tā arī nav skaidrs, vai tad tomēr viņi ir slēgti vai vaļā. Zvanu no otras viesnīcas, Tangla Hotel, nesaņemu, un ceru, ka viss ir kārtībā.
Satiksmei esot raitai, esmu tur divdesmit minūtes par agru. Reģistratūrā man saka, lai pagaidu, man atnāks pakaļ. Pienāk norunātais laiks. Tad vēl desmit minūtes. Dodos jautāt vēlreiz, kā tad nu būs? Darbinieki blisina acis un neko par to nezina. Par laimi, viņi tomēr beidzot piekrīt mani pavadīt līdz lobija bāram, kurā mani jau gaida rezervētais galdiņš. Tālāk viss notiek bez aizķeršanās.
Pēcpusdiena paiet risinot darba lietas, steidzīgs brauciens uz savu viesnīcu un vakariņas vienatnē, jo kolēģu lidmašīnas kavējas. Dīvaini, bet nevienā brīdī starptautiskajā televīzijas kanālā neparādās informācija par notiekošo Briseles centrā. Viesnīcas restorānā ir parastā vakara balsu murdoņa. Darījumu rajona viesnīcas specifika – nelieli pulciņi pie bāra, kolēģu kompānijas, un tādi, kā es, vieni paši, ar grāmatu vai telefonu rokās, gaidot savu pasūtījumu. Vērojot cilvēkus un klusiņām ēdot.
Terorakts Briselē
Nākamajā rītā ziņu kanālā jau ir pavisam cits skats. Ir viegls satraukums. Kolēģi beidzot ir klāt un spriežam, ka, droši vien uz lidostu būtu labi doties laicīgāk. Kā nekā, atkal ceturtā jeb maksimālā līmeņa draudi. Kad pēcpusdienā nokļūstam lidostā, vienīgais “īpašais” ir televīzijas komanda, kas intervē pēc skata, zviedru jauniešu grupu. Tiem blakus stāv seši policisti. Drošības kontrolē rinda iet raiti, nav itin nekādas kavēšanās, vienīgi, manas mājas atslēgas gan tiek rūpīgi apskatītas vairākas reizes, neatrodot neko aizdomīgu manā mugursomā, bet pamatīgi to izvandot, kolēģiem šausmās noskatoties, kā tiek bērtas laukā manas personīgās mantas. Taču tas nav nekas neparasts, jo tā gadās arī citur.
Es izlidoju no Briseles ar saulrieta gaismu, debesīm iekrāsojoties sarkanos toņos un gaisam aizvien esot vēsākam, nekā Rīgā. Šī Briseles pieredze ir tikpat steidzīga, kā iepriekšējās, bet ar tikpat lielu vēlmi pagūt kaut ko redzēt, un šoreiz vismaz ar nelielu struktūru, pateicoties Metam un viņa stāstījumam. Viena atcelta ekskursija man pavērusi ceļu pie pavisam cita stāstījuma, maršruta un iespaidiem. Cik labi, ka nepadevos un tomēr ieplānoju to Briseli steidzīgi apskatīt!
Līdzīgi raksti: