Ko redzēt Melnās jūras piekrastē Bulgārijā? Jau daudzus gadus Varna un Burgasa ir populāri galamērķi latviešu ceļotājiem, bieži izvēloties viss-iekļauts tipa ceļojumus. Kādas ir apskates vietas šo divu kūrortpilsētu tuvumā?
Līdzīgi ceļojumu apraksti:
Praktiska informācija ceļojumam uz Bulgārijas Melnās jūras krastu
Lidojums: tiešais lidojums no Rīgas uz Burgasu ar airBaltic, lidojums aizņem aptuveni 2.5h
Viesnīcas, kurās palikām ceļojuma laikā:
Nesebarā (tuvāk Burgasas lidostai): Sol Nessebar Palace – 5 zvaigžņu viesnīca, viss iekļauts tipa (tajā skaitā, alkohols, saldējums utt). Viesnīcā pārsvarā manījām britu tūristus, ģimenes ar bērniem. Viesnīcas kompleksā vairākas viesnīcas un akvaparks. Ārā daudz kaijas, kas cenšas paķert no tūristiem kaut ko ēdamu.
Kas patika: patiešām liela augļu izvēle visās ēdienreizēs, daudz auksto un silto ēdienu, no kuriem izvēlēties (arī bērnu ēdienkartes). Liela teritorija, blakus jūrai. Zaļa pieeja – koridoros izvietoti dzeramā ūdens aparāti un numuros karafes, var paņemt, cik ir vēlēšanās.
Kas nepatika: līdz 23:00 ļoti skaļi vakara priekšnesumi, nedaudz novecojis numuru dizains, bufetes ēdieni nešķita pārāk garšīgi (izņemot svaigos augļus un dārzeņus). Viesnīcā tiek izmantoti stipri aromatizatori gan numuros, gan publiskajās telpās. Āra baseins nav apsildāms.
St.Constantine & Helena (tuvāk Varnas lidostai): Astor Garden Palace – 2019.gadā celta 5 zvaigžņu viesnīca ar mūsdienīgu dizainu, mēs palikām pēc HB principa – iekļautas brokastis un vakariņas.
Kas patika: skaista viesnīca ar tādu iekārtojumu, kas ir tiešām patīkams dzīvošanai. Mūsdienīgs dizains, viss jauns, trīs, numuriņā viss nepieciešamais – tajā skaitā, kafijas automāts (gludeklis pieejams gludināmajā telpā katrā otrajā stāvā). Apsildāms baseins un džakuzi laukā. Ļoti garšīgs ēdiens (ēdām brokastis un vakariņas). Viesiem reizi dienā ir bezmaksas pieeja Aqua House spa kompleksam pāri ielai.
Kas nepatika: vakariņās nav iekļauti pilnīgi nekādi dzērieni, tajā skaitā, ūdens.
Brauciena ietvaros viesojāmies arī pusdienās šajās viesnīcās:
Azalia Hotel & Spa, St Constantine & Helena – neliela 4 zvaigžņu viesnīca, atrodas pavisam pašā pludmalē. Numuriņi likās pieticīgi. Ēdienu izvēle bija pieņemama un bija garšīgi. Ēdot ārā jāuzmanās, jo kaijas cenšas nozagt ēdienu.
Flamingo Grand Hotel & Spa, Albena – 5 zvaigžņu viesnīca Albenā, kas kā kūrorts ļoti patika, jo ir jaunākais no Melnās jūras kūrortiem (celts 70.-tajos), attiecīgi, arhitektūra šajā stilā, kas mūsdienās jau liekas forši retro. Viesnīcā numuriņus neredzējām, bet pusdienu piedāvājums bija garšīgs un viesnīcā bija ļoti relaksēta atmosfēra. Pusdienu zonā izvietoti tīkli, lai netiek klāt kaijas. Mūsu apmeklējuma laikā Albena bija ļoti tukša, jo sezona vēl nebija sākusies, bet dzirdējām, ka sezonas laikā kūrorts ir ļoti dzīvs.
Sol Luna Bay, Obzora – 4 zvaigžņu viesnīca, tajā pašā ķēdē, kas viesnīca, kurā dzīvojām Nesebarā (un izmanto tos pašus aromatizatorus…). Atrodas pašā pludmalē, tipiska AI tipa viesnīca, kas vairāk fokusējas uz viesiem, kas plāno visu nedēļu pavadīt tikai viesnīcas telpās. Pusdienās bija liela ēdienu izvēle un daudz cilvēku, kaut vispār apdzīvotība viesnīcai nebija pēc maksimuma vēl. Stūra numuriņos ļoti skaists skats uz jūru.
Nauda: raksta tapšanas brīdī Bulgārijā izmantoja levas, kurss, aptuveni jādala ar divi, lai pārrēķinātu eiro. Pilsētās uz ielas daudz maiņas punkti, var arī izmantot Revolut naudas izņemšanai. Ielu tirgotāji (tajā skaitā, saldējuma) nepieņem kartes. Plānots, ka no 2026.gada janvāra Bulgārija sāks izmantot eiro.
Ekskursijas: Mums eskursijas vadīja Adriana, kurai pašai ir ceļojumu blogs un viņa ir vairāku populāru ceļojumu grāmatu autore! Vienā no pusdienu viesnīcām viņai pat nāca klāt fani, aprunāties par viņas ceļojumiem. Viņa strādā par gidi aktīvajā ceļojumu sezonā Bulgārijā, un pārējā laikā ceļo pa pasauli.
Alternatīvi, var izvēlēties kādu no GetYourGuide ekskursijām:
Ekskursija pa Veco Nesebaru (angļu, krievu valodās)
4h izbrauciens ar katamarānu pa Melno jūru
Dienas ekskursija uz Aladžas klosteri, Varnu un Balčikas botānisko dārzu
Atgriežoties Bulgārijā
Dodoties ceļā uz Bulgāriju, pārcilāju atmiņas no iepriekšējā ceļojuma uz turieni 2007.gadā, laikā, kad mācījos Grieķijā un Sofija bija ar nakts vilcienu aizsniedzamā attālumā. Toreiz šķita, ka valsts ir kā Latvija, bet pirms 10-15 gadiem. Ielās bija pazīstamie mikriņi un savdabīgas alkohola reklāmas,. Dzelzceļa stacijā sanāca neliela aizķeršanās, kad, atpakaļceļā ar draudzenēm nekādīgi nevarējām atrast peronu Nr 3, no kura bija jāatiet mūsu vilcienam uz Salonikiem. Kāds dzelzceļa stacijas darbinieks 2 minūtes pirms vilciena atiešanas par 15 eiro piekrita parādīt, kur perons atrodas, aizveda mūs ar bagāžas auto veselu vienu (!) metru uz blakus stāvošo vilcienu, un, kad atteicāmies maksāt, mani aiz mugursomas mēģināja izvilkt laukā no vilciena un tad, vilcienam jau uzsākot ceļu, dauzīja pa vilciena logiem. Izrādījās, ka perons bija kirilicā “Z” jeb “З” no vārda “запад” jeb “rietumi”. Krāpnieki, protams, ir visur, īpaši sastopami transporta mezglos, taču uz Bulgāriju braucu piesardzīga un gatava pie katras mazākās problēmas teikt :“nekas nav mainījies!”. Piecu dienu laikā gan ne reizes šo frāzi nesanāca izmantot, gluži otrādi, Melnās jūras piekraste apbūra un apstiprināja, ka ir vērts dot valstīm otro iespēju! Galu galā, 17 gadi kopš iepriekšējā ceļojuma ir pagājuši ne tikai Latvijā, bet arī tur.
Kas ir ceļotāji, kas brauc uz Bulgāriju?
Mans ceļojums sākas Burgasas lidostā, kas, pēc darbinieku vārdiem, vēl atkopjas no pandēmijas un Krievijas-Ukrainas kara, jo abu šo valstu tūristi bija iecienījuši Bulgāriju, ne velti, daudz kur pieejami pakalpojumi krievu valodā. Vasarās Burgasa aizvien Bulgārijas noslogotākā lidosta, tomēr iepriekšējie rekordi nav noķerti. Tam gan ir savas priekšrocības, bagāža uz lentām lidostā ir salikta vēl pirms atbrauc pasažieru autobuss. Neskatoties uz to, ka lidmašīna it kā tuvu, ar kājām uz termināli nevienu nesūta.
Līdz ar karu ir būtiski mainījies vidējā tūrista profils – daudz britu un ziemeļvalstu iedzīvotāju. Vēlāk gan no vietējās gides Adrianas uzzinām, ka Bulgārijas tūrismā valda divas pasaules, tie, kas atbrauc uz “viss iekļauts” tipa viesnīcām, no kurām nedēļas vai pat divu laikā var neiziet laukā vispār, pie kuriem pieskaitīt jau minētās tautības, un tie, kas brauc uz apskates vietām, kur līderi esot franči. Populārākajos tūrisma objektos daudz vairāk cilvēku būšot tieši sliktās dienās, kas nav piemērotas zvilnēšanai pie baseina.
Jau pa ceļam uz viesnīcu pa mašīnas logu ievēroju daudzos rožu krūmus, kas sastādīti pie ēku žogiem. Dažviet tie sniedzas gandrīz divstāvu mājas augstumā. Atceros kaut ko dzirdējusi par Bulgārijas rozēm, bet nevaru iedomāties, ka viss ceļojums tik ļoti būs ar tām saistīts! Izrādās, Bulgārijā ražo 75% no visas pasaules rožu eļļas. Vienam kilogramam eļļas nepieciešams 3500 kg rožlapiņu, kuras iegūst no Bulgārijas (kā to sauc vietējie) jeb Damaskas (Rosa x damascena) rozēm. Tās zied vien tikai mēnesi, no maija līdz jūnijam, un šogad izziedējušas īpaši agri. Rozes tiekot vāktas septiņos no rīta, kad tajās ir vislielākā eļļas koncentrācija, ar rokām. Vēsturiskās liecības vēstī, ka rozes te audzētas jau trāķiešu (Tharcian) karaļvalsts laikā 3-.5.gadsimtā pirms mūsu ēras. Par precīzu Damaskas rozes ievešanas laiku Eiropā gan tiek vēl diskutēts, daži teic, ka Bulgārijā tās ievestas romiešu laikā, citi, atvesta no Sīrijas vien ap 12.gadsimtu. Lai vai kāda būtu vēsture, katru gadu tūkstošiem rožu mīļu apmeklē to festivālu. Mēs gan šoreiz turp nedosimies, taču tāpat Bulgārijas ceļojums kļūst par 1000 rožu ceļu, jo tās te aug patiešām it visur!
Atanasovsko ezers – spa un putnu vietas
Pirmā iepazīšanās ar Bulgāriju ir pie Atanasovsko ezera, kurā atrodas ne tikai populārs dūņu spa, kas gan atvērsies tikai pēc dažām dienām līdz ar vasaras sezonas sākumu, bet arī sāls iegūšanas vieta, jo ezers ir savienots ar Melno jūru. Te ir putnu paradīze, jo šeit piestāj gan daudzi migrējošie putni, gan dzīvo lielākā flamingo kolonija Bulgārijā. Lai gan šoreiz palieku aiz žoga, tas netraucē vērot blakus esošo zilzaļo jūras ūdeni ar vilnīšiem vējainajā dienā, kalniem tālumā un spilgtiem pļavas ziediem, kuru vidū dominē magones.
Vērojot ainavu, jau kārtējo reizi gribas apšaubīt Melnās jūras vārda devēju, jo šeit tā nemaz nav melna, krāsa liekas tik koša, ka vairākas reizes noņemu un uzvelku saulesbrilles ar polarizācijas filtru, lai pārliecinātos, vai man tikai liekas, vai patiešām krāsa ir tik neparasti koša. Pauguru un pļavu ieskauta tā drīzāk atgādina ezeru. No Atanasovsko ezera ir iespējams ar velosipēdu aizbraukt līdz Burgasai, mēdz gan dodamies turp ar auto.
Apskates vietas Burgasā
Pirmā pietura ir Jūras dārzi. Pēc nosaukuma liekas, ka tie būs kādi ūdenszāļu lauki, vai kādi vīteņi, kas pievijas pie pašas pludmales. Īstenībā gan izrādās daudz vienkāršāk – tas ir liels parks gar Burgasas piekrasti, ar izteiksmīgu jūras tiltu un daudziem kaķiem. Kad satiekam kādu vietējo pāri tos barojam, viņus ir burtiski apsēduši kaķi. Iztaujām pāri par to, kāpēc ne visiem kaķiem ir marķēta austiņa. Bulgārijā arī ir iesākta “sterilizē-palaid” programma, taču šobrīd nepietiek līdzekļu visiem, tāpēc primāri tiekot ķertas kaķenes. Pāris kaķus barojot jau sen, katru dienu nāk ar palielu turzu barības. Viņi arī stāsta, ka pirmajos gados programmas ietvaros esot ļoti cīnījušies, lai kaķiem netiek pārāk stipri apšņāptas ausis, bet tikai pats galiņš. Nu jau paliekot labāk. Visur manītie kaķi gan ir tiešām veselīga paskata un nejūtas itin nemaz traucēti, guļot apstādījumos, uz ēku palodzēm un soliņiem.
Pastaigājoties pa pilsētas centru, pamanu pirmo atšķirību pret mūsu Latvijas ieliņām. Te vēl aizvien ir ļoti daudz mazo veikaliņu, kas nav ķēdes veikali. Gan apģērbiem, gan apaviem, dažādas bodītes, kurās pārsvarā pārdot lietas, ko mēs drīzāk sauktu par “tirgus preci”, daudzām arī tik kāds viens-divi burti tās atšķir no lielo zīmolu nosaukumiem.
Kā jau svešā pilsētā dzīvojoties, kādā brīdī paliek aktuāla tualetes tēma. Publiskās tā kā nemana, kafejnīcās, ja neesi klients, jāmaksā. Nolemju, ka ķīniešu bistro nopirkšu limonādi, un pie reizes izmantošu tualeti. Izrādās, te kartes nepieņem, bet eiro uz bulgāru levām vēl neesmu samainījusi. Darbiniece gan beigās māj un saka, lai tik eju iekšā tāpat vien. Citur gan parasti prasa tomēr to 1 levu (aptuveni 50 centus) samaksāt. No nākamā gada Bulgārija pievienosies eirozonai, tāpēc maksāšana kļūst vieglāka, jo tomēr, lai gan vairumā veikalu ar kartēm samaksāt var, kafejnīcās un saldējuma bodēs ir, kā ir. Skaidrs gan ir viens, ja mūsu eiro ieviešanas pieredze būs arī te, tad cenu lēcienu tomēr nākamajā gadā te var sagaidīt, tirgotājiem cenas apaļojot uz augšu.
Kad nauda veiksmīgi samainīta vienā no daudzajiem ielu maiņas punktiem, ir laiks nobaudīt saldējumu. Daudzās valstīs ir dzirdēts “mums ir visgaršīgākais saldējums pasaulē!” tomēr Bulgārijā šajā noteikti ir daļa taisnības. “Raffy” pistāciju saldējums izrādās pārsteidzoši krēmīgs, tā kā tāds maskarpone ar riekstiņiem. Vēlāk saņemos pagaršot arī vijolīšu saldējumu, bet tas gan ar manām garšas kārpiņām nesadraudzējas.
Vecā Nesebara
Pirms ceļojuma lasu dažādas atsauksmes par Bulgāriju. Liela daļa, ka tajā neesot nekas, ko redzēt, ja neinteresē atpūta pie baseina. Vecā Nesebara pilnībā salauž šo priekšstatu, jo šī senā pilsēta, kas atrodas UNESCO mantojuma sarakstā, kļūst par vienu no iespaidīgākajām vietām visa ceļojuma laikā. Sākotnēji trāķiešu apmetne, tā 6.gadsimtā pirms mūsu ēras kļuva par grieķu koloniju. Nesebara kā tirdzniecības vieta, kļuva par vienu no pirmajām vietām pasaulē, kur lietoja monētas, bronzas un sudraba monētas tika kaltas 5.gadsimtā pirms mūsu ēras, bet zelta, 3.gadsimtā pirms mūsu ēras.
Dažos avotos tā tiek saukta par pilsētu ar vislielāko baznīcu daudzumu uz iedzīvotāji, šobrīd gan nelielajā pussalā palikušas aptuveni 40 baznīcas. Sofijas baznīcas drupas te ir no 5.-6.gadsimta, savukārt Sveti Stefan baznīca, no 11.gadsimta, ar iespaidīgiem sienu gleznojumiem. Ievēroju, ka daudziem no attēlotajiem svētajiem nav vienas acs. Izrādās, savulaik uzskatīts, ka nokasot krāsu no gleznojuma un to apēdot, varot izdziedēties no saslimšanām, tā nu te tas ir darīts masveidā.
Savulaik Nesebaras pilsēta ļoti cietusi zemestrīcē, aptuveni puse no tās rezultātā nokļuvusi zem ūdens. Taču vēstures elpu jūt it visur un, par laimi, pietiekami daudz no senās pilsētas ir saglabājies. Vispirms jau, arhitektūrā, mazie namiņi, kuru otrais stāvs ir celts no koka un ir nedaudz lielāks par pirmo. Pie daudziem no tiem ir nelieli puķupodu mazdārziņi, bet citiem, mazītiņā zemes pleķītī aug prāvi rožu krūmi. Liekas, krūmiem nav gandrīz nemaz augsnes, kur pasmelties mitrumu, bet krūmi neizskatās no tā ciešam, daži sliecas gandrīz līdz māju jumtiem. Pie viena no šiem namiem tuvumā apskatu Damaskas eļļas rozi. Patiešām debešķīga smarža!
Kamēr pētām romiešu pirts drupas, ievēroju, ka uz katra no apkārt esošo namiņu jumtiem ir tāda kā dabas videokamera – kaija. Tām nekas nepaslīd garām, un tās ik pa brīdim sasaucas. Cāļi īd pēc barības un troksnis valda diezgan pamatīgs. Piejūras pilsēta, ne velti! Pilsētas skaņu papildina arī bezdelīgu čurkstēšana, tās šķiet kā nepārtraukti sitam klaču, nolaidušās uz vadiem, kas vijas no viena namiņa uz otru.
Pastaigājamies pa pilsētiņu, kad tā vēl tikai mostas. Pēc brīža, daudzas no klusajām ieliņām ir tirgotāju pilnas. Lielākoties, drēbes, apavi, suvenīri. Neiztrūkstošie rožu eļļas produkti. Nokāpjam uz klusu līcīti, kurā skalojas dzidrs ūdens un nespējam noticēt, ka te ir tik maz cilvēku. Kad nepārtraukti tiek runāts par pārmērīgu tūristu daudzumu populārākajos galamērķos, tad atrast šādu pērli liekas neticami. Turpat blakus pussalai atrodas viens no populārākajiem kūrortiem Bulgārijās, Sunny Beach jeb saulainā pludmale. Te iegriežamies pēdējā dienā, smiltīm sitoties pret kājām stiprā vēja dēļ, striptīzbāriem ik uz stūra, viegli planējošiem tūristiem reibumā dienas vidū un skaļi skanošai mūzika, un liekas neticami, ka aizvien esam tajā pašā valstī. Vēstures oāze pret kazino, tusiņi pret kultūru. Pēc cilvēku daudzuma spriežot, pagaidām uzvar ballītes, tāpēc vēl jo labāk apskates vietu cienītājiem – konkurence uz labu skatu nav liela!
Sozopole
Pēcpusdienu veltām vēl vienai mazo namiņu valstībai, Sozopolei, kurā arī ir līdzīgi namiņi, tikai liekas nedaudz lielāki. Arī šī vecpilsēta atrodas uz pussalas. Gide mums jautā, lai pēc tam pastāstām, kura mūsu sirdi ir iekarojusi vairāk. Pirmo iespaidu vadīta, tomēr priekšroku dodu Nesebarai, bet Sozopole daudz neatpaliek.
Pastaigu sāku ar pludmales apskati. Ūdens ap 16 grādiem, gaiss, ap 25, un vienīgie, kas mūs sagaida pludmalē, ir aizvērtie saulessargi. Vēl ir par agru! Maijs skaitās nesezona, un tāpēc konkurences uz brīvu pludmales krēslu te nav. No pludmales skatam paveras pussala ar klintīm un nevilšus sāku salīdzināt. Kaut kas tā kā Itālijā, tā kā Grieķijā. Mīlīgas āra kafejnīcas un efejām apaugušas kāpnes. Mūra sienas ar maziem ziediņiem virsū un pa kādam laiskam kaķim, kas guļ saritinājies uz krēsla spilvena. Rožu krūmi, kas aug gan pagalmos, gan pilsētas apstādījumos. Pastaigājoties var skaitīt gan kaķus, gan rozes, un vēl nevar droši zināt, kuru būtu vairāk.
Pirms pāris gadiem šī pilsētiņa piedzīvoja īstu tūristu bumu, kad arheoloģiskajos izrakumos atrasti Jāņa Kristītāja pīšļi. Trīs gadus uz šejieni plūda svētceļnieku masas. Šobrīd pie stenda baznīcā rindas nav. Kad vēlāk lasu, kā var droši zināt, ka šie ir patiešām Jāņa Kristītāja pīšļi, atbildi atrodu BBC rakstā – to nemaz nevar zināt ar absolūtu pārliecību. Lai gan kaulu un zobu vecums atbilst attiecīgajam laikmetam, pievienotā informācija, arī, tomēr tādas svēto DNS datubāzes nav. Ne velti, šādu atradumu pasaulē ir krietni vairāk, nekā svētajam bija roku, kāju, zobu vai pat galvu. Ataust atmiņā pirms gada Melnkalnē dzirdētais, kā atvest pīšļus uz piemājas baznīcu kādreiz ir bijis modē.
Sozopolē iegriežamies etnogrāfiskajā muzejā, kur caur sieviešu tērpiem uzzinām par bulgāru tautas vēsturi. Biezas, garas vilnas zeķes pat vasarā? Krekls uz krekliņa un pāri lakats? Tas bija osmaņu impērijas laikos, un pat ne pieticīgākas ģērbšanās prasību dēļ, bet tādēļ, ka sievietes negribēja sev piesaistīt uzmanību nokļūt harēmā. Vēlāk netālu no Kaliakras raga redzam kādu skulptūru, kas veltīta leģendai par jaunavām, kas iemetās jūrā, lai tikai nebūtu jāiet uz sultāna harēmu. Bulgāriem vēstures lappusēs arī pietiek savu “bubuļu”.
Varnas apskates vietas
Lai vēl vairāk nostiprinātu pārliecību, ka patiesība pludmales atpūta Bulgārija ir otršķirīga, iegriežamies Varnas arheoloģiskajā muzejā. Vislielākie dārgumi te ir no trāķiešu laikiem. Šeit atrastās zelta lietas ir vissenākais apstrādātais zelts pasaulē. Atkal neizpalieku no salīdzināšanas, jo tikko Gruzijā esmu uzzinājusi par aunādas izmantošanu zelta iegūšanā, pilsētās jau esmu ievērojusi kafejnīcas ar šo nosaukumu, tomēr konkrētu apstiprinājumu tam, ka zelts nācis no Kolhīdas karaļvalsts, neiegūstu.
Muzejā redzam tikai daļu ekspozīcijas, kā man liekas, “fifīgākā” daļa, zelta govis, kas tikušas arī pielūgtas, šobrīd ceļo pa pasauli – tās atrodas kādā muzejā Kanādā. Koridorī izvietoti vairāki plakāti ar dažādu pasaules muzeju plakātiem, kur šī kolekcija viesojusies. Redzēt gan muzejā pietiek ko tāpat. Adriana izvadā pa spilgtākajām vietām, redzu gan senos traukus un rotas, gan jaunākas ikonas. Visvairāk atmiņā iekrīt vienas no senajām monētām, kas bijušas delfīnu formātā. Kādreiz mēs Latvijā maksājām ar “lašiem”, te kāds savulaik maksāja delfīnos.
Pastaigājoties pa Varnas galveno gājēju ielu, brīžiem liekas, ka esam Jūrmalā. Tad, kaut kur Rīgā. Jūgendstila ēkas blakus septiņdesmito kantainajiem monstriem. Strūklakas un milzīgi plakāti par valodu kursiem. Neskatoties uz to, ka ir dienas vidus, ielās mana gana daudz cilvēku. Un, protams, kaijas, kas arī šeit iekārtojušās uz perēšanu.
Iegriežamies arī Varnas katedrālē. Te tikko kā beigušās kāzas un daži viesi aizvien vēl uzkavējas. Sievietēm krāšņi tērpi līdz pat zemei. Vēlāk ielās redzam daudz jaunas sievietes tādos tērpos, izrādās, Bulgārijā izlaidumu svinēšana kļuvusi par kāzām līdzvērtību pasākumu, kam par godu tie tiek gādāti tērpi no ārzemju modes galvaspilsētām. Kā pienākas svētkos, nepieciešams arī dārgs auto no nomas un svinību zāle viesnīcā. Kleitai jābūt jaunai un smalkai, vilkt jau lietotas drēbes neesot pieņemami. Adriana min, ka viņasprāt izlaidumu bums jau ir aizgājis par tālu, jo tos jauniešiem, kuru ģimenēm nav iespējas šādi izpausties, tas iedzenot kompleksos.
Liekas, ka informācijas daudzums, ko vienā dienā var sagremot, sāk tuvoties maksimumam, taču, apmeklējot vēl vienas romiešu pirts drupas, Varnā, tāpat atrodu sev nodarbi. Uz drupām izvietojušās vairākas kaiju ģimenes un pūkainos cāļus var labi apskatīt, īpaši, “piezūmojot” ar telefonu. Tie tīri labi izskatās uz koši rozā lauvmutīšu fona, kas ieaugušas drupās. Ja pirmajā dienā nodomāju, ka tās sastādītas speciāli, vēlāk, manot tās ceļmalās saprotu, ka tās Bulgārijā ir sastopamas brīvā dabā. Kā tāds spulgnaglenes un deviņvīra spēka bērns, kas izdaiļo katru ceļmalu!
Aladžas klosteris
Netālu no Varnas iegriežamies Aladžas klosterī, kas atkal pierāda,ka nav pat ļoti jāmeklē, lai Bulgārijā atrastu iespaidīgus un vēsturiski nozīmīgus apskates objektus. Klinšu alas esot bijušas apdzīvotas jau Bizantijas impērijas laikā, mūkiem vientuļniekiem te dibinot klosteri 11.-12.gadsimtā. Dzīves apstākļi te bijuši skarbi – ziemā pūtis stiprs vējš no jūras puses, un celles bijušas tikai gultasvietas izmēra. Ievēroju brīdinājumu, ka klintīs nav atļauts ievietot zīmītes. Izrādās, tāpat kā Raudu mūrī, cilvēki atstāj klints spraugās lūgšanas. Diemžēl šādi tiek izbakstīti caurumi jau tā trauslajā klintī, un veidojas nogruvumi. Lai arī pie klostera uzstādīta kastīte, kur vēlējumus iemest, tāpat pamanu ne vienu vien lapiņu, kas iebāzta šķirbā. Tāpat tiek atstātas monētas.
Aizeju nelielā pastaigā uz blakus esošajām katakombām. Kaulus tajās neredz, bet biezo vīteņu klātajos mūros ieraugu ķirzaciņas. Tās sākumā sastingst, kad tām tuvojos, un tad pazūd mūra spraugās.
St. St Constantine & Helena kūrorts
Atbraucot uz Svēto Konstantīna un Helēnas kūrortu, ievēroju, ka tam ir interesanta rakstība uz vietējiem plakātiem, vārdam “svētais” esot minētam divreiz. “St. St Constantine & Helena”. Iebraucam mūsdienīgā, lielā viesnīcā ar fantastisku dizainu pie reģistratūras, man taisni niez nagi šeit nobaudīt kādu pēcpusdienas tēju, pagaidām gan tādu šeit diemžēl nepiedāvā.
No numuriņa paveras skats uz baseinu un tālumā, jūru, formāli, viesnīca atrodas otrajā līnijā, bet jūra ir tepat. Dodos izpētes pastaigā pa teritoriju, aptaustot, ka baseins šeit patiešām ir apsildāms, rozes smaržo tikpat saldi, kā citur, un brokastu terases jumts noaudzis ar vistērijām, no kuras dažas vēl zied.
Dodos uz krastmalu, kur neliela mola galā ir krusts, pie kura pēc mirkļa iekārtojas makšķernieki, un vēroju kādas filmas vai seriāla kāzu epizodes filmēšanu jūras krastā. Vakars kļūst nedaudz dzestrs un filmēšanas starplaikos līgavai ir uzvilkta liela, zaļa pufaika. Uzmanīgi apeju apkārt, lai neiekļūtu kadrā, un dodos uz otru molu krastmalā, blakus kuram jūrā ir uzstādīta Poseidona figūra. Pagaidām, šī piekraste man patīk vislabāk, varbūt tāpēc, ka vēl nav sezonas pīķis, pludmalē nav daudz cilvēku un vieta ir mūsdienīgi iekārtota. Jūras viļņu šalkoņu neslāpē mūzika, un apmeklētāji pārsvarā pastaigājas mierīgi sarunājoties vai klusumā ar savām domām.
Balčikas botāniskais dārzs
Nākamajā rītā esmu Balčikas botāniskajā dārzā kā viena no pirmajiem apmeklētājiem tajā dienā. Jāmēro neliels gājiens lejup, un pa ceļam redzamie veikaliņi vēl tikai veras vaļā. Ir vējains, dzestrāks, nekā gaidīju, un pirmo ekspozīciju, otru lielāko kaktusu kolekciju Eiropā pēc Monako, apskatu drebinoties un aizpogājot kreklu, kuru pārsvarā uzvilku dekoratīvu apsvērumu dēļ. Izrādās, ka daļa no eksponātiem katru ziemu tiek ievietoti siltumnīcā, bet vasarās atkal izstādīti laukā. Varu iedomāties, cik grūti to ir izdarīt ar tik adatainu augu!
Kāpju lejā uz piekrasti, jo botāniskais dārzs ir izvietots nogāzē, un priecājos par Rumānijas karalienes Marijas iekārtoto oāzi. Šī bijusi viena no mitrākajām vietām apkārtnē, tāpēc piemērota dārza izveidei. Ap mākslīgo ūdenskritumu saauguši augi, kuru lapas ļoti atgādina māllēpenes un tās viļņojas stiprajā vējā. Dzied putni. Nojume noaugusi ar vīteņiem, un bagātīgi zied rozes. Kādā ēnainā vietā Adriana atrod meža zemenītes, bet tad saka, ka laikam tomēr tās labāk neēst, gan jau šeit augi tiek apstrādāti ar augu aizsardzības līdzekļiem.
Pēc zaļās pastaigas iegriežos Bulgārijas rožu kosmētikas veikalā, beidzot ir laiks iepirkt suvenīrus mājiniekiem. Par 10 eiro nopērku čupiņu roku krēmu, blakus mazajā pārtikas veikalā šokolādi ar rožu garšu. Lūk tā ir māksla veidot suvenīrus! Nav pat šaubu, ka no Bulgārijas tie ir jāved ar rozēm.
Kaliakras rags
Tālāk kādu brīdi jāpavada mašīnā. Ņirb magoņu lauki un lauvmutīšu bizes ceļmalā. Krasts paliek aizvien stāvāks. Adriana stāsta, ka šajā reģionā esot izslavēta gliemežu audzēšanas vieta, no kuras tos vedot uz Franciju. Tur šoreiz nepiestāsim.
Mūsu maršrutā nākamā pieturas vieta ir Kaliakras rags, pie kura piebraucot, aizraujas elpa. No vienas puses, koši zils ūdens uz sarkanu klinšu fona. No otras, uz baltu, ar vēja ģeneratoriem fonā. Teju palēkdamies dodos uz raga galu. Sākumā izskatās, ka jāpriecājas būs vien no malas, jo pašā raga galā ir militārā bāze. Par laimi, apmeklētāji var nokāpt zemāk, te ir gan vieta pusdienām, gan neliels muzejs (kurā gan par fotografēšanu tiek prasīta samaksa) un daudz bezdelīgas, kas nebeidzami čurkst. Aizeju līdz raga astītei, kur esot arī kapela un esmu klusumā, vienatnē. Neticami, ka tādu vietu var apmeklēt bez citiem cilvēkiem finā! Lejā, klintīs pie ūdens spārnus žāvē jūras kraukļi. Redzu, ka uz līcīti tiem blakus ved arī neliela taciņa, tikai nav skaidrs, kā tai tikt klāt – augšā klintī vienīgajā vietā, kur tādu redzēju, bija norobežojums ar aizliegumu to šķērsot. Te varētu kādas pāris stundas palikt, vērojot jūru, viļņus, un skatus visapkārt.
Albenas kūrorts
Atceļā iebraucam Albenas kūrortā, kur pusdienoju Flamingo Hotel viesnīcā un brīdi pastaigāju pa kūrorta teritoriju. Vēl nav sākusies sezona, tas ir gandrīz jocīgi tukšs. Dažās viesnīcās tukšie baseini ir lapu pilni. Citās, pamazām sāk kaut ko tīrīt. Jūtams septiņdesmito gadu stils. Pie kādas vēl slēgtas viesnīcas pastaigājamies pa krāšņu rožu dārzu un norauju pa kādam ķirsim, kas turpat blakus sārto ogas. Piestājam vēl pie kādas upītes, kurā peld zalkši un dzied varžu koris. Te patiešām ir tīrs! Uzkāpjam uz kāda mola, pie kura ir brīdinājums, ka tas ir avārijas stāvoklī. Vērojot izrūsējošās skrūves galā, liekas ticami, tomēr labāk kāpt nost.
Dienas noslēgumā esmu atpakaļ Svēto Konstantīna un Helēnas kūrortā un dodos uz Aqua House spa centru. Viesnīcas viesiem ir iekļauts viens bezmaksas apmeklējums dienā. Bulgārijā svin Alfabēta dienu, tāpēc spa centrs ir diezgan pilns. Āra un iekšas baseini, sāls istaba, dažādas pirtis. Pēc pāris stundām peldēšanās norma ir izpildīta un laiks doties vakariņās. Tās šajā viesnīcā patiešām izbaudu, ēdiens ir garšīgs, ir liela dažādība, pieejami augļi un saldējums. Tik vien kā par dzērieniem gan ir jāpiemaksā!
Dodoties uz lidostu – Zelta Smiltis, Obzora un Saulainais Krasts
Pēdējā dienā mūsu vienīgais plāns ir lēnā garā virzīties Burgasas lidostas virzienā. Piestājam Zelta Smilšu, Obzoras un Saulainā Krasta kūrortos. Pirmajā, daudzi kazino un viesnīcu pludmales pie paša krasta. Pamazām ceļas vējš, un jūra bango. Obzorā, milzīga pludmale, cik tālu vien sniedzas skats, un vien pa retam cilvēkam. Šeit ieturam pusdienas Sol Luna Bay viesnīcā. Visbeidzot, Saulainajā Krastā ir tik stiprs vējš, ka smilšu graudiņi sitas pret ādu tā, ka sāp. Ir pilnas acis, ausis un mati smilšu. Kafejnīcās jūras krastā skan ārprātīgi skaļa mūzika, bet ielas pilnas britu tūristu. Skaidrs, šajā pusē vairāk zona tusētājiem. Obzora paliek sirdī kā skaistākā vieta no šīm trim.
Lidostā esam daudz par daudz agri, jo reģistrācija lidojumam atveras divas stundas iepriekš. Kad somas beidzot nodotas, dodamies uz lidostas biznesa zonu. Šeit tas ir neliels stūrītis ar dzērieniem un uzkodām. Lidojumu šajā laikā nav daudz, tāpēc visi, kas staigā pa termināli, lidos ar mums reizē. Vējš jau ir nomierinājies, mūsu lidojums netiks ietekmēts, tāpēc pēc divām ar pusi stundām jau nolaižamies Rīgas lidostā.
Bulgārija bija gluži citādāka, nekā es gaidīju. Raudzījos ar bažām, gan izslavētā “viss iekļauts dēļ” gan iepriekšējās pieredzes dēļ Sofijā. Valsts pārsteidza ar seno vēsturi, iespaidīgo dabu un pārsteidzošo klusumu tik gleznainās vietās. Rožu smaržas pavadīta, jūtos apburta! Nevienu brīdi man neviens nelika justies neērti un nepiesējās ne ar kādiem piedāvājumiem. Sakopta valsts, plašas pļavas, garšīgi ķirši un lētākas cenas, nekā pierasts pie mums.
Raksts tapis sadarbībā ar airBaltic un Bulgārijas tūrisma veicināšanas pārvaldi. Rakstā minēts neatkarīgs autoru viedoklis.
Līdzīgi ceļojumu apraksti:
