Pirms brauciena – mūsu radi un draugi Ukrainā

8 dienas sirds raujas čokurā. Katru reizi, kad pamostos, ir bail, jo esmu gulējusi un nezinu, kas pa šo laiku noticis. Kā viņiem tur iet? Visiem viņiem, mūsējiem? Vectēva radiem Mariupolē un Voliņas apgabalā, un mammas draudzenes ģimenei Harkivā. Katrs rīts sākas ar ziņu mammai – ko dzird? Telefonā un datorā nepārtraukti man ir atvērti trīs “tabi”, kur skatos, ko stāsta.

Ap 5.dienu pazūd sakari ar Mariupoli. Pēdējais, ko bijām dzirdējuši, ka jau otro dienu nav elektrības. Ledusskapis atkusis pavisam. Nevar uzlādēt telefonus. Ziņu nav aizvien, kad rakstu šīs rindas 13.dienā.

Voliņas apgabalā pagaidām viss labi, viņi ir diezgan nomaļus un pagaidām nav runas par to, ka brauks prom. Sāk gan pieminēt, ka varbūt tomēr bērni jāsūta prom. Nepilngadīgie puikas un visas meitenes.

Taču no Harkivas pienāk dramatiskas ziņas. Šauj. Katru dienu šauj, šauj, šauj. Dienas paiet pagrabā, mazākajam puisītim guļot gaisa uzlidojumu laikā. Mēs uztraucamies. Ko viņi ēdīs? Kaut nu būtu siltums! Sākumā viņiem liekas, ka varbūt drīz beigsies. Taču nebeidzas. Paliek sliktāk. Mēs pārskaitām naudu, bet tā, protams, pienāk tikai tad, kad ne tikai vairs nav droši iet uz ielas, nav jau arī ko pirkt. Viņiem gan pašiem izdodas sarūpēt 60 olas, 2kg miltu. Vienu rītu brokastis pat ēd mājā. Bet tad paliek sliktāk un viņi ir pagrabā.

Pienāk ziņa, ka nožēlo, ka neaizbrauca pirmajā dienā, kad bija iespēja. Paziņas plānojot braukt ar mašīnu. Vilcienos nevarot tik iekšā, esot elkoņu cīņas, un tāpēc nolemj, ka vecmāmiņas tad līdzi neņem, jo viņas vienkārši netiks iekšā, brauks tikai mamma un jaunākais dēls. Vīrs un vecākais dēls nevar izbraukt no valsts. Bet meita jau no pirmās dienas ar savu līgavaini ir kaut kur valsts vidienē.

1.diena – izbraucam no Rīgas uz Poliju

No rīta pienāk ziņa, ka paziņu auto esot benzīntankā sašauts ar “Smerč”. Mutē parādās bezspēcības sajūta.

Taču pēc pāris stundām pienāk ziņa, ka izdevies tikt vilcienā uz Ternopoļu! Brauks 10-20h. Nav zināms, cik precīzi, jo vilcieni kavē, situācija mainās. Mūs īpaši satrauc tas, ka viņi brauc caur Kijevu. Ja mums ir bail, es nevaru iedomāties, kā ir viņiem. Mamma un puisītis. Tālāk līdz robežai viņus vedīs vecākā meita. Vai viņa brauks tālāk, nav zināms, pagaidām saka, ka, visdrīzākais, ne, jo negrib šķirties no līgavaiņa.

Dažu apsvērumu dēļ sanāk, ka vienīgie braucēji šoreiz varam būt es un vīrs. Sākam koordinēšanos. Vispirms zvanām draugam, kurš bija uz robežas jau nedēļas nogalē – uz kuru punktu braukt? Kur mazākas rindas? Ko ņemt līdzi? Viņš aprunājas vēl ar ukraiņu kolēģi par jaunāko informāciju no robežpunkta un tad nodiktēt man šādu sarakstu:

• Vispirms sarunāt satikšanās vietu, ja nu nestrādā telefoni
• Paņemt līdzi visu nepieciešamo, ja pašiem jāgaida vairākas dienas laukā – gāzes degli, termosu, segas, spilvenus, ēdamo utt. Jo nekad neiet tik ātri, kā gribētos
• Degvielu kannās, minimums 40l, labi būtu 60l (par šo īpaši uzsvērtu arī es – problēmas ar degvielu Polijā esot pat no robežas attālās vietās, un kannās liet daudz kur nedrīkst)
• Plakātu un marķeri, lai var uzrakstīt vārdu

Sastādu sarakstus mantām mums pašiem. Iekrāmēju našķus, kas ir mājās, segas, spilvenus, termosus, tēju, termokrūzi, aplejamo zupu, un pašiem, ko uzvlikt. Skrienu uz veikalu pēc zobubirstēm viņiem, sapakoju mazu higiēnas somiņu, lai cilvēki benzīntankā var zobus iztīrīt, un īsti vairs laika nepaliek, jo saņemam ziņu – Kijevai viņi ir tikuši cauri, jau tuvojas Ternopoļai, un nupat jau izskatās, ka viņa tur būs pirms mums. Vīrs vēl pa telefonu man diktē, ka man jāsakrāmē mantas tā, ka varam dzīvot 7 dienas, un jāpaņem līdzi visu, kas vajadzīgs. Ja nu neatgriežamies. Tā nu mums līdzi brauc arī rezerves bilžu kopijas, mūsu daudzie terabaiti. Nosūtu priekšniecei ziņu, ka nebūšu rīt darbā, jo braucu uz Poliju, un izslēdzu datoru.

Sākotnējais plāns ir tikties pie Rava Ruskas robežpunkta, Polijas pusē. Tobrīd informācija bija, ka esot 20 min auto, 1h ar kājām, taču, protams, informācija mainās. Izdodas nopirkt vienu degvielas kannu (ieraugām internetā vienā no lielajām būvniecības veikalu ķēdēm un pērkam nost uzreiz, lai jau ir, kad atbrauksim pakaļ) un vienu mums aizdod. Pielejam degvielu jau Latvijā, jo ir dzirdēts, ka Polijā uz robežas trūkst degvielas, un kannās nedrīkstot pildīt. Nopērkam vēl benzīntankā pilnu maisu našķu un dodamies ceļā. Mums priekšā ap 14-16h garš brauciens, ap 1000km.

Iebraucot Lietuvā, nemanām nevienu robežsargu. Vērojam abas puses, lai saprastu, kā darīt atpakaļceļā, vai kā jāpiesakās. Neviena nav. Drīz vien jau tuvojamies Polijas robežai. Tikmēr no Ukrainas pienāk ziņas, ka labāk tomēr braukt uz citu robežpunktu, pie Dolhobyczow. Esot mazākas rindas. Labi. Mums tas neko nemaina. Izrādās arī, ka viņi nevarēs turpināt braukt pa nakti, komandantstunda. Tātad nebūs galā ātrāk par nākamās dienas pusdienslaiku, visdrīzākais. Ja ar pirmo gaismiņu braukt no Ternopoļas, vajadzētu pagūt.

Nolemjam, ka brauksim līdz Varšavai, un tur gulēsim, lai būtu aptuveni 4h attālumā no robežas. Uz Polijas robežas gan ir pārbaudes, bet ne mums. Izlases kārtībā pārbauda smagos. Tālāk ir sarakts ceļš, līkločiem braucam, atkal robežsardze, atkal fūres skatās. Suvalki. Mazi ceļi, tumsa, labu šoseju fragmenti mijas ar nebeidzamiem apļiem, kuros katrā otrajā ir policija. Visu ceļu klausāmies BBC World. Kas uz riņķi, uz riņķi vien stāsta, par to, kas notiek. Tajā skaitā, runā arī par uzbrukumu AES un ugunsgrēku.

Saņemu ziņu, ka bez mātes un dēla būtu jāaizved vēl viens puisis, 14 gadi, līdz Varšavai. Tā kā mūsu radiniece ir teikusi, ka bērnus nelaiž vienus, jautāju kā tad brauks – laikam vedīšot audžumāte tad. Labi. Mums gan auto aizmugurē četriem lāga nav kur sasēsties, bet kaut ko izdomāsim. Puikam brauks pakaļ no Itālijas, bet nedēļas nogalē, vai varēsim pagaidīt? Protams. Nav arī problēmu viņiem atrast viesnīcu un mēs varam braukt jau tālāk, vai palikt ar viņu kopā, ja tomēr izlaidīs vienu (kam gan īsti neticu, bet, mazums). Pamatā koordinējam ar sievietes meitu, tad nu, gaidu no viņas ziņu.

Viss, ko pa ceļam redzu ir daudz tumsas un izgaismotas baznīcas.

Pusstundu pirms pusnakts vēl pierezervēju viesnīcu Varšavas piepilsētā Jozefovos par punktiem, kā izrādās, šajā pat viesnīcā esmu palikusi savulaik komandējumā. Viesnīcu sasniedzam pustrijos no rīta, un Varšavā snieg. Administratore guļ, sargs ilgi zvana zvaniņu, kamēr viņa atnāk. Tiekam numuriņā.

Pirms iet gulēt, nolemju, ka līdz kādiem astoņiem  varētu pagulēt. Palūdzu, lai sievietes meita aizsūta ziņu arī manai mammai, kurai, savukārt, saku, lai zvana man, ja viņi brauc, jo es varbūt vēl gulēšu. Nosūtu arī koordinātes galamērķa bēgļu palīdzības centram, ja nu viens otru pazaudējam, tad šī būs tikšanās vieta, apsolos no rīta nosūtīt foto, kādi mēs izskatāmies un ar kādu auto, un nosūtu mūsu auto numuru.

Ilgi grozos, nevaru aizmigt, acis kā sausas, kaut stundas divas atpakaļ jau “klanījos” mašīnā. Kaut jau puspieci pēc Rīgas laika, nevaru aizmigt. Gulta neērta, karsti gulēt, spilveni kā divi cieti, milzīgi maizes batoni. Aizmiegu, bet pus piecos pēc Varšavas laika man zvana mamma, šausmās, ka mums nav līdzi jods, jo AES ugunsgrēka jautājums ir sasniedzis pīķi. Par to lasījām vēl ceļā, bet ekspertu viedokļi vēl tobrīd bija diezgan nomierinoši. Vai viņai zvanīt savai draudzenei, lai brauc tagad? Es atrunāju, saku, ka komandantstundā tikt sašautam risks ir daudz lielāks nekā pret teorētisku AES risku. Saku, ka esmu gulējusi stundu, tagad man jāpaguļ.

2.diena – uz robežu un atpakaļ, Zamosc pilsēta

Astoņos uzmostos ar modinātāju, nekādu ziņu vēl nav, tikai, ka mums dos ziņu, kad izbrauks. Labi. Iemigt gan vairs nevaru, vīrs gan mierīgi guļ.

Kad jautāju, vai nopirkt bērnam drēbes vai ko citu, saņemu atbildi, ka vēl nezina, jo nav nemaz satikušies vēl. Tātad, nakšņojuši dažādās vietās. Navigācija rādot, ka vēl 20 min līdz tikšanās vietai. Esot zvērīgi sastrēgumi, lēni ejot. Sākam lēnā garā taisīties. Ap 10 mana mamma zvana, ka esot izbraukuši. Izbrīnos, ka nav ziņu man, bet labi, visādi var būt. Nobildējamies pa vienam pie auto un nosūtām foto. Vēl iebraucam McD paēst un turpat pāri ielai ieliet degvielu. Te arī redzam paziņojumu, ka uz vienu vieglo auto atļauts liet 50 l maksimums. Autobusiem līdz 500l.

Tikmēr pienāk ziņa no meitas, ka otrajam puikam, kas tālāk uz Itāliju, var atbraukt pakaļ tikai pirmdien. Vai varam pagaidīt? Varam. Vienu tak neatstās viesnīcā.. vienīgi, vai vienu vispār izlaidīs? Runājam par variantu ar ukraiņu paziņu, kas tagad arī Varšavā, lai piesaistītu, ja nu kas. Viņi uzzinās, kas ar dokumentiem, jo puikam viņi ir audžuģimene, nav tik vienkārši.

Beidzot dodamies uz robežas pusi. Pienāk ziņa, ka viņiem esot pat īsāks laiks, tikai 3.5h, ko braukt, nevis 5h, kā bija domāts. Mums tobrīd ir ap 3h 15 min, un gaidīsim, nekas. Tad izrādās, ka tomēr izbrauc vēl stundu vēlāk. Labi, nekas, gaidīsim, protams!

Pa ceļam šoseja ārkārtīgi dzīva. Vairums auto ar poļu numuriem, bet katrs piektais ir ukraiņu. Vienam busiņam uz netīrumiem ar pirkstu uzrakstīts No War. Viens auto nolīmēts ar uzrakstiem “дети” no visām pusēm. Braucamie visdažādākie. No smalkiem Mercedes džipiem, līdz maziņiem “pintiķīšiem”, offroad auto, treilerveidīgi, busi. Arī ar Ternopoļas zīmīti logā. Dodas uz turieni.

Līdz robežai 100km, un nogriežamies uz mazā ceļa, navigācija negrib mūs vest pa lielāko ceļu. Te gandrīz visu laiku 50km/h. Mazi ciemati, kur mēģinu pagalmos saskatīt sniegpulkstenītes. Izdodas ieraudzīt tikai divos, vienā pamestas mājas dārzā, kur zied vesels klajums, un dažus namus tālāk mazs puduriņš. Vai poļiem nepatīk šie ziedi? Sākumā neredz mašīnas vispār, bet, jo tuvāk robežai, jo to paliek aizvien vairāk un vairāk. Nekurienes vidū, kur, domājams, ikdienā nu nebūt nav tik liela satiksme. Waze ved pa mazajiem ceļiem, gar robežu. Pienāk ziņa no Ukrainas, ka kustība nu ļooooti lēna, kavēsies. Labi, nekas, gaidīsim, cik vajadzēs!

Vēroju pa logu pelēko ainavu ar zilganpelēkajiem mākoņiem, jau atkal, neskaitāmas baznīcas, te tās sāk ieņemt pareizticīgu izskatu, tāpat, kapi. Lauksaimniecības zemes. Augļu koki un krūmi. Mazliet kalnains.

Kad palikuši 50 km līdz robežai, man zvana. Viņi nevar turpināt šodien ceļu, jo esot milzīgi sastrēgumi, un nevar pagūt atgriezties līdz komandantstundas sākumam. Vēlāk izrādās, ka viņiem nākas atgriezties turpat, no kurienes izbraukuši. Mēģinās rīt no paša rīta braukt vēlreiz, vai mēs varam viņus vienu nakti pagaidīt? Protams! Meklējam viesnīcu. Tuvākā, ko izdodas atrast, ir ~100km attālumā no robežas, Zamosc pilsētā. 43 eur par nakti, bez brokastīm, pēdējais numuriņš par tādu cenu. Cenas svārstās no 27 eur drusku ārpus pilsētas, līdz pat 125 eur.

Pēcpusdienā pienāk ziņa, ka otru puiku nevedīsim. Viņam nav dokumentu, būs gatavi tikai trešdien, atbrauks pakaļ arī trešdien no Itālijas, tad arī sarunās atsevišķu transportu. (NB: ziņās raksta, ka bērni ceļojot arī vieni, ja paredzēts braukt pakaļ vieniem pašiem bērniem, sazinieties ar Latvijas robežsardzi un/vai Bāriņtiesu, lai noskaidrotu, kādas ir prasības Latvijā).

Braucam cauri Hrubieszow pilsētai, un redzam tur bēgļu nometni. Policija pārbauda visus, kas brauc iekšā, lērums pieparkotas automašīnas, iekšā teltis, un ātrās palīdzības auto. Pilna pilsēta policijas. Pie vienas no viesnīcām stāv vairākas policijas mašīnas. Skaidrs, te dzīvo policisti, kas atsūtīti no citiem reģioniem. Ielas pilnas cilvēku.

Kad iebraucam Zamosc, griežamies pirmajā benzīntankā, jo gribam jau laicīgi sagatavoties, lai rīt esam gatavi braukt. Tur ir milzu rinda. Pāri ielai plakāts – Help for Ukraine karoga krāsās. Tālāk baznīca, un pretī – vēl viena. Tik daudz baznīcu šajā reģionā! Nolemjam, ka brauksim uz nākamo benzīntanku, lai nav jāgaida rindā. Galu galā, 65 k pilsētā noteikti ir vēl benzīntanki. Pāri ielai ir, bez rindas. Bet arī ar paziņojumu, ka kannās nav atļauts pildīt.

Beidzot esam pie viesnīcas. Pagalmā divas ukraiņu ģimenes krāmē auto degvielas kannas. Nav skaidrs, uz kuru pusi brauks, vai tikai atbraukuši vai dodas prom no viesnīcas.

Ieejam viesnīcā, un tā ir mēreni jocīga. Milzu aizkari, kas paver skatu baroka muižas skata restorānam, kura bārs ir arī recepcija. Puisis nerunā angliski nemaz, bet vismaz drusku saprot. Tiekam pie atslēgas, informācijas, ka brokastis maksā 30 zlotus (ap 6 eur) un numuriņa. Nesmēķētaju numurs, kurā kāds ir kādreiz pasmēķējis, tāpēc ir briesmīgs gaisa atsvaidzinātājs. Sāku klepot vēl nenovilkusi masku. Izrādās, viens no tiem automātiskajiem, kas reizi cik tur stundās izpūš “smaku”. Vīrs izņem baterijas, un aizveram durvis uz tualeti, no kurienes nāk cigarešu smaka.

Tikmēr ziņās lasām par armijas kolonnu pie Pleskavas un izteicieniem par Baltkrievijas interesi uz Baltijas jūru. Fantastiski. Ataust atmiņā vīra teiktais – rēķinies, mēs varam nekad vairs neatgriezties, ņem līdzi visu, bez kā nevar iztikt! Tā nu man ir dators. Mazliet naudas. Pase. Un drēbes 7 dienām. Viens apavu pāris…

Tagad mēs gaidām. Ziņu no Ukrainas pagaidām nav. Jāiet ēst un gulēt. Lai nākamajā dienā tad varam vālēt līdz uzvarai. Paēdam ļoti sātīgas vakariņas viesnīcā uz vietas, porcijas tik milzīgas, ka spriežam – vajadzētu aiziet izkustināt kājas. Vakarā aizejam pastaigāt uz Zamosc pilsētu, nocietinājumu, baznīcas, smukos namiņus centrā. Patiesībā, pilsēta ļoti skaista. Bet ir ļoti auksti. Un domās esmu ar tiem, kas stāv šonakt pie robežas.

3.diena – tikšanās un brauciens mājās

Es pamostos 7:00 un vairs nevaru aizmigt. Ir ziņa, ka viņi ir izbraukuši 6:30. Kā būšot stundu pirms robežas, uzrakstīs. 9:20 jautāju, kā viņiem veicas. Esot blakus pilsētai, jau stundu korķī, cer drīz tikt ārā, vakardien neesot pat tik tālu tikuši. Pēc 5 min uzraksta, ka tikuši laukā, navigācija raksta, ka vēl 2h bez reāliem satiksmes datiem. Tad – ka jau 1.5h. Jautāju, ko nopirkt, man atsūta īsu sarakstiņu, tad nu ģērbjos un skrienu meklēt, veikaliņos pie viesnīcas nav, bet atrodu vienu drusku tālāk. Auksti. Sniegs.

Saņemu ziņu, ka viņiem palikušas vien 30 min līdz robežai, bet regulāri apstādina kontrolpunktos. Zvanu vīram, ka nu ir laiks celties, jo drīz jābrauc. Skrienu uz viesnīcu, ar bulciņām no maiznīcas brokastu vietā.

Vīrs tikmēr ir nomazgājies, es savācu mantas, salieku mašīnā visu, lai maksimāli ērti, un atbrīvoju vietu viņu somām. Uzzinu, ka viņiem to nav daudz, tikai viena mugursoma un sieviešu somiņa, tā ka daudz vietas nevajag, bet ar visām segām spilveniem, divas milzu kannas, bagāžnieks jau ir pilns.

Izbraucam. Pēc īsa brīža  saņemu ziņu ar jautājumu, vai tiekamies tajā punktā, ko sūtīju, saku, ka mēģināsim braukt tuvāk, jo tas ir 5km no robežas. Viņi jau ir pie robežas, tālāk iet ar kājām, jo auto rinda milzīga. Mums tobrīd kādas 45 min ko braukt vēl, jo pavisam mazie ceļi, satiksme. Pretī brauc auto ar ukraiņu numuriem, un autobusi ar cilvēkiem. Robežsargi un visādi “straži”. Nosūtu live location, lai redz. Teica, ka zvanīs, kā tikko būs pāri robežai, jo internets pie robežas nestrādājot. Tā nu vismaz meita vēro whatsapp, cik tālu mēs esam, braucot prom no robežas, ja mamma netiek klāt.

Drīz esam pie robežas Dołhobyczów. Sākumā noliekam auto tālāk, pirmajā stāvvietā, bet tad saku – braucam tālāk, varbūt var tuvāk? Piebraucam maksimāli tuvu, cik atļauts (tālāk stāv policijas auto), noliekam mašīnu uz šķērsceļa pļavā, kur aizliegts stāvēt, bet visi jau stāv (tie, kam drīz jau jānāk). Uztaisu plakātu ar vārdu. Ejam uz robežu. Minūtes 15 pastāvam, riktīgi auksti, ap 0 grādiem, man kājas vasaras kedas, kā jau no auto, salstu nost. Pajautāju kādai sievietei, kas iznāk laukā, cik ilgi viņi gaidīja. 2h. Pēc laikam tātad drīz jābūt jau viņiem.

Pie robežas diezgan organizēti. Redzu, ka aiz žoga teltis un lielie autobusi, tur uzreiz centralizēti ved. Cilvēki var ņemt visu, ko vajag – pamperi, piena maisījumi, utt. Kāda dāma automašīnā ar itāļu numurzīmēm piebrauc pavisam pie robežas, viņai esot 15 suņi jāņem, bet viņu palūdz tomēr pabraukt malā, kad reāli tie suņi nāks, tad piebraukt. Sieviete ar ķengursomu un citu mazu bērnu pie rokas iznāk ārā. Nevar nevienu sazvanīt, un lūdz robežsargam telefonu, tas dod zvanīt no sava. Redzu kā vīrietis ar sievieti ilgi, ilgi atvadās, un tad viņa ar mugursomiņu, pēc skata plānā mētelītī, dodas iekšā pāri robežai.

Pie robežas ir izvietotas pārvietojamās tualetes. Stends ar desiņām, kur viss bezmaksas. Pakaramo rindas ar drēbēm cilvēkiem, lai var paņemt virsjaka un vēl visu ko. Atkal pamperi, piena maisījumi utml, ja nav paņemti iekšpusē, tad ir vēl šī iespēja.

Lūdzu meitai nosūtīt man savas mammas bildi, kāda šodien izskatās, jo mūsu foto viņiem ir, bet mums viņu – tik cik redz instagram. Atsūta. Būšot bēšīga jaka, tādas pat bikses, zila cepure.

Salstam.

Nolejmam iet pasildīties auto. Sēžam, es visu laiku skatos, vai kāds tāds ir. Nav. Burtiski 10-15 min pasēdējām, tikko tikai sasilām, kad man zvana – viņi ir ārā! Jau pie tā krustojuma, kur novietojām auto. Skrienu pretī. Nav ne zila cepure, ne bēšīgas bikses, bet galvenais, esam atraduši viens otru! Sakrāmējamies auto, ir vēl bērnam mazā mugursoma, un es ar stūķēšanu aizspiežu bagāžnieku. Uzreiz taisu hotspot telefonā, lai viņa var sazināties ar ģimeni, un pamazām sākam runāties.

Tas viņu ceļš uz robežu… viņiem ļoti paveicās, ka tika ārā tā. Tie stāsti par mašīnu, kam ar “Smerč” sakapāja to benzīntankā, kad viņi gribēja braukt prom. Citiem draugiem kam viss nobumbots, Harkivas saplosītās ielas. Daudz runājam.

Puika maziņš. Vajag sēdeklīti, par to attapāmies tikai šorīt. Kā tikko esam Zamosc, iebraucam Carrefour, nopērkam par 32zl booster seat, bet nu tāpat viņam pie kakla drošības josta, tur būs jādomā, kā braukt. Ēst puika īsti negrib, našķus īpaši arī nē. Garlaikojas. Mums priekšā vismaz 12h brauciens, ja nepastāties. Piestājam McD, turpat Jozefovos. Pāris pieturas benzīntankā. Uz šosejas, vienā no benzīntankiem arī ir izvietots bēgļu atbalsta punkts, kur var paņemt produktus, pirmās nepieciešamības preces. Mazais paņem sev mantiņu un maisņu ar augļiem. Dodamies tālāk.

Dilemma, mēģināt pa ceļam nakšņot vai braukt tālāk? Vīrs saka, ka nav ko, braucam līdz galam un tad jau gulēs.  Mazais atplīst tikai pie 2:30, pirms tam varonīgi skatījās planšetā un ne pa kam nebija pierunājams gulēt. Kad sarunās runājam par aizmigšanu un atplīšanu, mazais prasa, ko tas nozīmē, vai tas nozīmē, ka mēs nomirsim?

Tā nu mēs braucam un braucam un braucam. Līdz 4 no rīta atvedam pie vecākiem, kur viņi paliek tālāk. Ir -6C. Auksti. Atvadāmies un braucam mājās gulēt arī mēs, vīrs tā visu ceļu nobraucis.

NB: pirms “uz savu galvu” doties uz Polijas/Ukrainas robežu, jāuzzina kāda palīdzība ir nepieciešama, vai ir jāved preces, kurš jāatved atpakaļ. Šobrīd sociālajos tīklos izskan informācija par daudziem, kas ir tikuši līdz Varšavai, bet netiek tālāk, tāpēc palīdzība var būt nepieciešama arī tur! Mēs vedām jau iepriekš sarunātus cilvēkus, mūsu ģimenes draugus, bet palīdzība var būt nepieciešama daudziem!

Noderīgi resursi:

Vienotais portāls braukšanai no Ukrainas uz Latviju: https://www.ukraine-latvia.com/lv

Facebook grupa “Gribu palīdzēt bēgļiem”: https://www.facebook.com/GPBegliem

Ziedot Ukrainas atbalstam šeit: https://www.ziedot.lv/