Kad uzzinu, ka pēc pāris nedēļām došos ceļojumā uz Melnkalni, manai sajūsmai nav gala. Jau sen esmu dzirdējusi par valsts skaistumu, un par to pārliecinos jau lidojuma laikā. Ko redzēt Melnkalnē? Kas ir skaistākās apskates vietas? Šoreiz Melnkalnē sanāk vien pilnas trīs dienas un daudz pārbraucienu, bet redzētais iedvesmo! Noteikti būs jāatgriežas!

Praktiska informācija

Lidojums: Uz Tivatu lidojam ar savienoto reisu caur Belgradu (līdz Belgradai ar airBaltic un tālāk, ar Air Montenegro). Raksta tapšas brīdī bija arī tiešie lidojumi uz Tivatu no Rīgas.

Viesnīcas, kurās palikām:

• Hercegnovi Wellness & Spa Hotel ACD brokastīs bija ārkārtīgi garšīgi pīrāgi. Numuriņi vienkārši, mums bija ar skatu uz kalnu. Pieejams arī neliels spa centrs. Mums bija iekļautas brokastis un vakariņas.
• Budva Hotel Budva mūsdienīga 5 zvaigžņu viesnīca jaunās Budvas centrā pie pašas jūras. Mums skats bija uz pilsētu. Numuriņa cenā bija iekļautas brokastis un vakariņas. Vecpilsēta 10 minūšu gājiena attālumā. Viesnīcai ir sava autostāvvieta.
• Kolašina Bianca Resort & Spa 4 zvaigžņu viesnīca Kolašinā ar ārkārtīgi bagātīgām brokastīm un vakariņām koka Alpu namiņa stilā.

Iebraukšanas nosacījumi: Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama vīzas, mēs izvēlamies ceļot ar pasēm un tikt pie jauna zīmoga, bet citi ceļabiedri ceļoja ar ID kartēm.

Mobilie sakari: Melnkalne nav ES valsts, tāpēc mobilajiem datiem izmantoju Airalo e-Sim karti, par to vairāk var izlasīt šajā rakstā.

Labākais laiks Melnkalnes apmeklējumam: mēs apmeklējām Melnkalni pašās oktobra beigās un trāpām uz pirmajām lietainajām dienām kopš vasaras. Piekrastē ūdens un gaiss gan tāpat bija 20 grādus silts. Kalnos jau bija aukstāks, līdzīgi laikapstākļi, kā Latvijā. Labākie mēneši, lai izvairītos no tūristu pūļiem ir maijs un septembris, taču, klimata pārmaiņu dēļ arī aprīlis un oktobris jau ir diezgan silti un var būt piemēroti ceļotājiem no Latvijas, jo gaisa temperatūra tāpat bieži pārsniedz 25 grādus. Slēpotāji var noteikti apsvērt slēpošanas kūrortus ziemā, jo te ir salīdzinoši maz zināmi mūsu reģionā.

Ekskursijas: Meklē gatavu ekskursiju? Šeit dažas idejas pilsētu apskates tūrēm:

• Bokas līča dienas ekskursija no Kotoras, Tivatas, Hercegnovi vai Budvas.
• Perastas vecpilsēta un dievmātes baznīca
• Kotoras līcis un zilā ala
• Baras vecpilsēta
• Biogradska Gora un Skadaras ezers no Kotoras

Lidojums uz Melnkalni

Visu lidojuma laiku manas acis ir piekaltas piekaltas lidmašīnas logam – skati tālu zem kājām liek “lēkāt” starp vēlmi nofotografēt visu un priecāties tikai ar acīm, lai neko nepalaistu garām. Sākumā kalni izskatās tumši zaļi, tad pamazām iekrāsojas rudens krāsās, tad tajos redzama vien zaļuma atblāzma un reti krūmi, līdz beidzot, ir tikai pelēki akmeņi. Dziļas aizas, jo ne velti, 1300m dziļais Taras upes kanjons, kas atrodas Melnkalnē, ir viens no dziļākajiem Eiropā. Lidojuma laikā gan neiedomājos apskatīties, vai tas, ko redzu, ir tieši šis kanjons. Kad lidmašīna kuru katru mirkli nosēdīsies Tivatā, ieraugu piekrastes apbūvi ar sarkanīgiem jumtiem un koši zilo Adrijas jūras ūdeni. Neskatoties uz dūmakaino laiku, ūdens krāsa ir nepārprotami spilgta.

Ātra dokumentu pārbaude, kurā kārtējo reizi tieku pie zīmoga pasē “bērnu” atvērumā un, ieelpojusi svaigo priežu un jūras smaržu, esmu ceļā uz viesnīcu Hercegnovi pilsētā. Tā atrodas pie vienas no pazīstamākajām salas vizītkartēm – Kotoras līča ieejas, gluži blakus Horvātijas robežai. Līcim, kura formu vēlāk mūsu vietējā gide Sanja raksturo kā Mikimausa ausis, lai paskaidrotu, kur atrodas kura apskates vieta. Viņa arī skaidro valsts nosaukuma izcelsmi (melnkalniešu valodā Crna Gora, citās valodās tulkota, bet ar to pašu nozīmi par melnajiem kalniem): venēcieši šo zemi pie tumši zaļiem kokiem apaugušā Lovčena kalna nodēvēja par melnā kalna zemi, jo īpaši apmākušās dienās kalns izskatās melns. Apmākušos dienu gan te nav daudz – piekrastē saulainais ir ap 240 dienām un te valda Vidusjūras klimats.

Mājās “spēlējos” ar Google Maps, un redzu, ka aprēķinātais ceļš no Tivatas ved tieši pāri līcim. Tilts? It kā nē. Tunelis? Prāmis! Cauru diennakti te kursē prāmis, kā tikko pilns, tā dodas pāri, lai ietaupītu autobraucējiem un gājējiem tālo ceļu apkārt līcim. Gājējiem tas prieks ir bezmaksas, vieglās automašīnas vadītājiem gan nāksies šķirties no pieciem eiro.  Jo, jā! Melnkalnē lieto eiro, lai gan tā nav ne Eiropas Savienībā, ne eirozonā. Tāpēc arī laicīgi iegādājos elektronisko sim karti mobilajiem datiem, jo viesabonēšanas cenas neiepriecina.

Pirmie iespaidi Hercegnovi un Melnkalnē

Ir pēdējās gaišās minūtes, pirms norietēs saule un ātri fotografēju apkārtnes skatus, nespējot vien beigt priecāties par to, ka vakarā aizvien ir divdesmit grādi, neskatoties uz to, ka rit pēdējās oktobra dienas. Tuvākajām dienām gan laika prognoze nav iepriecinoša, lai arī turpinās būt virs divdesmit grādiem, sola ārkārtīgi lietainu laiku visas trīs dienas, ko paredzēts veltīt Melnkalnes apskatei. Vēlāk viens no vietējiem stāsta, ka oktobris bijis neparasti silts, šīs esot pirmās tiešām lietainās dienas kopš vasaras vidus. Tik nu daudz par atvasaras izbaudīšanu, bet vismaz priecājos par iespēju nevilkt cepuri.

Drīz esam piereģistrējušies viesnīcā Wellness & Spa Hotel ACD. Pirmajā vakarā aizstaigāju līdz nelielam veikaliņam desmit minūšu gājiena attālumā no viesnīcas. Vislabākie suvenīri parasti ir tieši tādos, Melnkalnē gan nav viegli atrast vietējā ražojuma preces, vairums ražotas Serbijā. Tomēr daži sīkumi ir arī te – zāļu tēja, kaltētas gailenes un olīveļļa, ar ko vietējie ļoti lepojas. Pirms ieiet veikalā, noeju gar krastmalu. Ūdens līcī ir neparasti mierīgs un dzidrs, no laternām izgaismotajā ūdenī redzami akmeņi un pat pa kādai zivij. Kas te nav redzams, ir odi un citi knišļi, ap laternu stabiem nespieto kukaiņu mākoņi, un izbaudu iespēju pastāvēt krastmalā un klausīties sīciņo viļņu šalkoņu nedejojot “odu deju”. Pataustu ūdeni – droši var peldēties, jo tas ir virs 20 grādiem silts! Tikpat silts, kā gaiss.

Nākamajā rītā ar bažām veros pa logu – vai līst? Ir nomācies un dzirdama raksturīgā skaņa, automašīnu riteņiem braucot pa slapju asfaltu. Par laimi, debesis skaidrojas un brokastis nolemjam ēst ārā – kad vēl tuvākajā laikā tas būs iespējams mājās! Tā nu kāda dīcoša kaķīša skatu pavadībā ēdu omleti, bekonu un gardos pīrāgus – burekus. No plānas, kārtainās mīklas veidoti, ar spinātiem, sieru vai gaļu un satīti spirālē, šie ir mani gardumi, apmeklējot Balkānu valstis.

Ekskursija Hercegnovi pilsētā

Laiks doties uz Hercegnovi vecpilsētu. To dibinājis Bosnijas karalis 14. gadsimtā, vēlāk manu arī viņam veltīto skulptūru krastmalā. Pirmā apstāšanās vieta gan ir pie turku celtā Kanli Kula nocietinājuma, kas vēlāk kļuvis par cietumu un tāpēc ticis pie šī nosaukuma, kas cēlies no turku valodas un nozīmē “asiņainais tornis”. Ātri izskrienam cauri amfiteātrim, kas te izveidots 1969. gadā, un “pielīpam” pie nocietinājuma malas. Te redz gan Forte Mare cietoksni lejā, pie pludmales, kur dosimies vēlāk, gan spāņu cietoksni augstāk kalnā.

Mans skats gan ir piekalts tālumā vizuļojošajam ūdenim, kas laistās retajos saules staros. Pamale gan ir nomākusies, un zemie mākoņi pie kalniem saplūst ar jūru, tātad, līst. Netālu no saules stariem ir pietauvojies milzīgs kruīza kuģis, vēlāk parādās vēl divi. Vasaras sezonas laikā Kotoras līcī piestāj virs 500 kruīza kuģiem, tie gan brauc tieši uz Kotoru, UNESCO mantojumā iekļauto pilsētu, kur būsim pēcpusdienā. Hercegnovi kruīza kuģi nepietur. Sanja stāsta, ka, no vienas puses šajā pilsētā arī vēlētos tos piesaistīt vairāk, no otras, tomēr iespaids uz dabu, kā arī, no kruīza kuģiem neesot tik liels pienesums ekonomikai, kā no individuālajiem tūristiem, kas atbrauc ilgāk kā uz dienu un nopērk vairāk par vienu magnētu.

Lai arī statistika par 2023. gada sezonu vēl neesot apkopota, tomēr Sanja lēš, ka šī sezona varētu būt bijusi tikpat tūristu piepildīta, ja ne vairāk, kā 2019.gadā, kas bijis visu laiku labākais gads Melnkalnei. Tagad vairs nevar teikt, ka Melnkalne ir apslēpts dārgums tūrismā un valsts pievilcību ir atklājuši daudzi. Nu jau reģiona iedzīvotāji sāk saskarties ar tūristu daudzuma radītām problēmām. Piemēram, attālums, kas nesezonā veicams divdesmit minūtes, sezonā aizņem divas stundas. Ataust atmiņā Itālijā, Amalfi pieredzētie sastrēgumi. Tāpēc vietējie teic – maijs un septembris ir labākais laiks, kad braukt uz Melnkalni – citi tūristi jau būs pazuduši vai nebūs vēl ieradušies, bet saule un siltums būs. Aprīlis un oktobris arī paliekot aizvien piemērotāki, jo klimata pārmaiņas jūtot arī te – populārajos slēpošanas kūrortos ierastās sešu mēnešu sniega sezonas vietā, sniegs šogad esot uzsnidzis tikai janvārī. Savukārt oktobrī virs 25 grādu gaisa temperatūra neesot normāla, bet šogad tāda bijusi vairumu mēneša.

Pārējo vecpilsētā izskrienam ātri, vispirms, galveno laukumu ar kāpnēm, kas ved uz ercenģelim Miķelim veltīto baznīcu. Tad, uz Džironimo baznīcu, kur apmeklētāji iedalās divās grupās, vieni, apgaroti klausās melodiju no blakus esošās mūzikas skolas un vēro baznīcu, bet pārējie vairāk tramda, nekā fotografē kādu kaķēnu. Kaķu te ir daudz, it visur!

Kad nokļūstam līdz Forte Mare cietoksnim, saceļas stiprs vējš. Vietējais gids, kurš te piepalīdz Sanjai, lepni stāsta, ka, kamēr ir vējš, nelīs. Līst gan sāk jau pēc desmit minūtēm, brīdī, kad ejam laukā no cietokšņa. Vismaz esam safotografējuši skatus līcī! To tikpat aizrautīgi dara kāds pareizticīgo mācītājs ar gandrīz pirksta biezuma zelta ķēdi ar krustu kaklā. Citu apmeklētāju te nav.

Slēpjoties zem lietussarga, apmetu loku līdz pludmalei, kur bez kafejnīcām ir arī ūdenspolo stadions (Melnkalnei ir vērā ņemami panākumi šajā sporta veidā). Tukšas ieliņas. Drīz vien, lietus pāriet. Sanja rāda uz kādu ēku, kas savulaik bijusi dzelzceļa stacija, un kuru esot iegādājies Emīrs Kusturica. Tagad diemžēl gan dzelzceļš uz šejieni vairs nekursē, bet Melnkalnē ir citi vilcienu maršruti, kas tiek uzskatīti par vieniem no skaistākajiem pasaulē, vedot cauri Taras kanjonam vai Durmitora nacionālajam parkam.

Pēc pastaigas pludmalē ir laiks rāpties augšā kalnā, jo Hercegnovi ir izvietota slīpumā pie kalna. Vietējie teic, ka tā ir laba vieta, kur celt mājas, jo tās ir ļoti stabilas. Pa ceļam priecājos par nelielajiem kivi auglīšiem vītenājā pie kādas terases, un blakus dārziņa augošajiem granātāboliem. Tiekot līdz Gradska Kafana, kas izslavēta ar kūkām, kūkas gan negribas, drīzāk kārojas saldējumu, man atnes zemeņu kārumu, un uzzinu, ka “zemene” melnkalniešu valodā ir “jagoda”. Lai iet! Kāpiens kalnā ir licis pārdomāt čemodāna saturu, likās, ka šortus nevajadzēs, bet būtu noderējuši.

Dievmāte uz akmeņiem – Perastas pilsētas apmeklējums

Pēc četrdesmit piecām minūtēm ceļā, mēs piestājam Perastas pilsētā. Te ir mazāk vējains, un atkal spilgti jūtama priežu smarža. Sanja smejas un saka, ka viņa gan neko nejūt, laikam esot pieradusi pie tā, kā smaržo viņas valsts.

Meklē organizētu ekskursiju? GetYourGuide piedāvā Perastas vecpilsētas un dievmātes baznīcas ekskursiju!

No krasta redzu divas salas, viena, Sv.Georga sala, ar kapsētu un baznīcu ir dabīgas izcelsmes, otra, “Dievmāte uz akmeņiem” ir mākslīgi uzcelta aptuveni 200 gadu laikā, šajā vietā sākumā gremdējot akmeņus un vēlāk, laivas piekrautas ar akmeņiem. Tradīcija šeit mest akmeņus pastāv aizvien, katru gadu 22. jūlijā cilvēkiem turpinot paplašināt salu, vairāk gan, simboliski. Tradīcija radusies diviem jūrniekiem atrodot dievmātes gleznu uz akmens līcī un uzskatot to kā zīmi par svētību jūrniekiem, viņi šajā vietā nolēmuši izveidot baznīcu. Baznīcai nepieciešams pamats, tā sākta akmeņu vešana.

Lai nokļūtu uz salas, braucam ar kuģīti, kas atkal jau maksā piecus eiro. Tā vien liekas, ka visas ieejas maksas valstī tik tālu, svārstās ap četriem-pieciem eiro. Pašu Perastas pilsētiņu daudz apskatīties nesanāk, jo ir jau jāskrien uz kuģīti, savukārt, atpakaļceļā mūs beidzot pārsteidz laika prognozes solītā spēcīga lietusgāze. Bet vismaz salu izstaigājam sausām kājām, jūsmojot par gaišo akmeņu kontrastu ar maigi zilo jūru, tumšajiem kalniem un pelēkajām debesīm. Dievmātei veltītā baznīca nav liela, un tās galvenie eksponāti ir sudraba plāksnītes gar sienām. Tās gadsimtu laikā atveduši pateicīgie jūrnieki, ka dievmāte tos izglābusi no vētrām un citām nelaimēm jūrā.

Kaķu pilsēta Kotora

Kad ir laiks doties uz Kotoru, gāž tā, ka liekas – nekāda pastaiga nesanāks. Jo ir lietus, un ir plūdi. Bet laikapstākļi nu jau sāk izskatīties pēc draudošiem plūdiem, ne velti, telefona lietotne pat brīdina par iespējamiem vietējas nozīmes plūdiem. Līdzpaņemtie lietussargi un mētelīši arī daudz nelīdz, jo vējš pūš lietus lāses līdz pat ceļiem, un, ja mēs esam ar mieru paciesties, tad citi ceļabiedri izskatās, ka nē. Sanjas balsojumā par to vai skatīties Kotoru arī lietainā laikā, pārējie rokas neceļ. Perastas pilsētas apskate ir gājusi secen, jo brīvais laiks paiet slēpjoties kafejnīcā zem nojumes, vismaz izmantojot laiku lietderīgi, pusdienām. Tomēr no Kotoras apmeklējuma gan negribētos atteikties, ir tomēr kāds iemesls, kāpēc tie simti kruīza kuģu savā maršrutā ir iekļāvuši tieši Kotoru!

“Labi, vismaz aizbrauksim līdz Kotorai, un tad izdomāsim, ko darīt” saka Sanja, un es atviegloti nopūšos. Neesmu atbraukusi te sēdēt viesnīcā vai kafejnīcā!

Sasniedzot Kotoru izskatās, ka esam “apdzinuši” mākoni – pamale ir drūmi melna, bet te nelīst. Dramatiskā pamale gan nebūt nav fotogēniskākā pilsētas daļa – smaragdzaļais ūdens ar nocietinājuma mūriem vijamies augšup kalnā, un majestātiskajiem pelēkajiem kalniem liek apstāties un paskatīties vēlreiz, lai šo skatu pilnībā novērtētu. Skats ir kā fantāzija, liekas neticami, ka kaut kas tāds pastāv īstenībā!

Draudīgajiem lietus mākoņiem tuvojoties, mēs burtiski izskrienam cauri Kotoras vecpilsētai. Sanja ir atradusi kompromisa variantu – neesam tālu no transporta, un nevar pagūt tik traki salīt, lai tie, kas baidās izmirkt, sāktu protestēt. Mēs, savukārt, redzēsim vismaz nedaudz no vecpilsētas.

Meklē ekskursijas Kotorā? GetYourGuide piedāvā izbraucienu pa Kotoras līci un zilo alu

Kotora bijusi apdzīvota jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, taču iemesls, kāpēc tā ir UNESCO mantojuma sarakstā ir venēciešu laikā celtie nocietinājumi. Sanja parāda divus logus, kas saglabājušies vēl no senākiem laikiem un nav sabrukuši zemestrīcēs, kas reģionā nav ļoti biežas (vidēji, reizi 70 gados), taču var nodarīt būtiskus postījumus. Pēdējā postošā zemestrīce te bija 1979. gadā, 6.9 balles stipra. Apskatot Sv.Lūkas baznīcu pašā vecpilsētas centrā, celtu 1195. gadā, Sanja teic, ka zemestrīces liecinieki teikuši, ka tā trīcējusi kā lapa, taču nav sabrukusi un ir viena no retajām ēkām, kas gadsimtu laikā nav cietusi, ko nevar teikt par citiem kultūrvēsturiskiem objektiem. Piemēram, Budvas vecpilsētā, uz kuru dosimies tālāk, no 400 namiem, tikai astoņiem nebija postījumi. Kotoras vecpilsētā Sv.Trifona katedrāle, kas ir nedaudz vecāka par Parīzes dievmātes katedrāli, arī būtiski cieta zemestrīcē, par laimi, tā ir atjaunota. Stāvot pie katedrāles, Sanja stāsta, ka viduslaikos baznīcu vidū bijušas sacensības, kas iegūs vairāk svēto pīšļus, kādai ir svētā pirksts, citam kāja, šajā katedrālē atrodas svēta Trifona galva. Pateicoties vētrai, kuras dēļ nebija iespējams transportēt Trifona pīšļus no Konstantinopoles, tie nonāca šeit, jo vētru uzskatīja par Dieva zīmi. Tā kā Trifons bija nozīmīgs svētais, bija nepieciešama jauna katedrāle, kur pīšļus uzglabāt, un, iepriekšējās, 809.gadā celtās baznīcas vietā tika uzcelta jauna katedrāle. Bulgārijā Sv.Trifonu uzskata par vīnogulāju audzētāju patronu, Krievijā – par putnu aizstāvi, un ikonās bieži redzams, turam rokās piekūnu.

Pie katedrāles uzkavējamies vien mirkli, un raitā solī dodamies tālāk, un katrā ieliņā cenšos saskatīt kalnus. Tie liekas tepat ar roku aizsniedzami, un jau kaļu plānus, kā atgriezīšos, lai izstaigātu “Kotoras lielo mūri” – četrarpus kilometrus garo nocietinājumu sienu ap pilsētu, kas paceļas krietni virs tās kalnos, nodrošinot, ka pilsēta bija aizsargāta pret uzbrukumiem no kalnu puses. Citi ceļabiedri aplūko ēkas ar zaļajiem slēģiem, bet pārējie vienkārši priecājas par daudzajiem kaķiem.

Pretēji izplatītajai leģendai, Kotoras pilsētas nosaukums nav saistīts ar krievu valodas “кот” (kaķis), melnkalniešu valodā kaķis ir “mačka”. Vēsturiskais Kotoras nosaukums ir itāļu “Cattaro”, bet pirms tam, “Dekatera” no grieķu “katareo”, kas nozīmējot “karsts”. Taču Kotorā kaķiem ir īpaša nozīme, jo kāda kundze sākusi par tiem rūpēties un pārdevusi suvenīrus ar kaķiem, peļņu izmantojot, lai finansētu aprūpi. Citi suvenīru tirgotāji arī uzķēra, ka tūristiem patīk kaķīši, un tagad ne tikai Kotorā, bet citur Melnkalnē ir plaši pieejami suvenīri ar kaķiem – krūzītes, cepurītes, maisiņi un citi nieki. Tagad Kotorā ir arī kaķu muzejs. Protams, arī mēs uzķeramies uz šo atstrādāto triku, un mēs veltām pārāk lielu uzmanību kaķiem nevis vēsturiskajiem namiem!

Līdz ar pirmajām lietus lāsēm paslēpjamies mikroautobusā un uzsākam ceļu uz Budvu. Uz brīdi atkal izdodas “apdzīt” negaisu, un, piestājot skatu laukumā virs Jaz pludmales, kas ieguvusi pasaules slavu, ne tik daudz tāpēc, ka tās akmentiņi būtu ar kaut ko īpašāki, bet tāpēc, ka tā ir pārveidota par koncertu norises vietu, un tajā ir uzstājusies Madonna, The Rolling Stones un Britnija Spīrsa. Mums gan vislielākais prieks ir par saulrieta stundas krāsām debesīs, uz brīdi parādoties saulei.

Klusā Budva

Lai arī ir nogurums pēc intensīvās dienas, tomēr mantu nolikšanas viesnīcā Hotel Budva tomēr nolemjam doties pastaigā pa vecpilsētu. Pie pamales atkal vērojams drūms mākonis, bet vēl ceram, ka, varbūt aizies garām, bet varbūt, tas nemaz nav tik ļoti mākonis, cik vakara tumsa. Pirmais, ko pilsētā pamanām bez kaķiem, ir odi, jo Budva, viena no Melnkalnes populārākajām kūrortpilsētām, atrodas purvainā apvidū.

Viesnīcu rajonā pirmie iespaidi mazliet atgādina Jūrmalu “Jaunā viļņa” laikā. Priedes, daudzstāvu celtnes, kazino un krievu valoda. Budva vairākus gadus bija populāra Krievijas pilsoņu vidū, tik ļoti, ka īpašuma cenas neļāva tos vairs iegādāties vietējiem iedzīvotājiem. Līdz ar Melnkalnes vēlēšanos pievienoties Eiropas Savienībai, uzņemot kursu uz rietumiem, daudzi īpašumus pārdeva, taču krievu valodu ielās dzird aizvien. Izmetam nelielu loku gar jahtu piestātni, kur pietauvotas ekskluzīvas jahtas, vēlāk Sanja gan stāsta, ka parasti jau tomēr to īpašnieki izvēlas Kotoru. Kad jautāju, vai ir zināms, kas ir īpašnieki iespaidīgākajām jahtām, kas te bijušas, atskan krievu oligarhu vārdi.

Tikko kā esam sasnieguši vecpilsētas sienas, sāk līt. Sākumā, nedaudz, tad aizvien stiprāk un stiprāk, un nopulēto akmeņu ielas pārvēršas par upēm, ūdenim meklējot zemāko vietu. Sākumā patveramies kādā pamestā nojumē starp kārtējo ūdens polo stadionu un atkritumu konteineriem, toties, ar lielisku skatu uz Budvas Citadeli. Tad tomēr saņemamies virzīties uz vecpilsētas centru, bet tad sāk tā gāzt, ka neatliek nekas cits kā iemukt zem lietussarga kafejnīcā. Tādu, kā mēs, ir vēl daži, taču kopumā pilsēta ir diezgan klusa. Darbojas kafejnīcas, suvenīru bodītes, bet neskan skaļa mūzika. Vēlāk uz pilsētas sienas redzam uzrakstu: “No 11 vakarā līdz septiņiem no rīta pilsētā ir klusais laiks. Pārkāpēji tiks sodīti!” Redz, Budva var to, ko Rīga nevar…

Vēl aizejam līdz pludmalei, paklausīties viļņu šalkoņu, un metam mieru, jo nākamajā dienā te tāpat ir paredzēta pastaiga ar Sanju. Vismaz ir gūts priekšstats un nejutīsimies tik lielā skrējienā nākamajā dienā!

Saules pieskāriens Budvā jeb nesezona Melnkalnē

Rīts sākas ar pārsteigumu – laika prognoze ir nomainījusies un pēkšņi visu dienu sola saulainu laiku! Neticami! Teju palēkdamies ejam pilsētas ielās, sākumā, uz balerīnas skulptūru pie klintīm, kur esot Budvas “pastkartes” skati.

Manu uzmanību gan piesaista arī diezgan fotogēniskie baloži, kas sēž uz klintīm. Putnu pludmalē te nav daudz. Divu dienu laikā esam manījuši vien dažas kaijas. Kaķi? Nesezona? Skadaras ezera klātbūtne, jo tur gan putnu ir daudz? Nav daudz laika par to domāt, jo drīz jau atkal dodamies tālāk, šoreiz, uz Budvas Citadeli, no kuras skatu laukuma labi redzam iepriekšējā vakara slēptuves no lietus.

Līdz ar sauli, silto vēju jūtamies kā vasarā. Zem kājām pret mūra nocietinājumiem sitas viļņi, Citadeli apvij maigi zaļi vīteņi, bet tumšos kalnus tālumā ietin zilganpelēki mākoņi. Tālumā, kā tāds paslīps galds, slejas Svētā Nikolaja sala, ko vietējie ir iesaukuši par “Havajām” dzidrā ūdens dēļ. Sala nav apdzīvota, bet daudzi uz turieni dodas dienas izbraucienos un vasarā tur ir attīstīta pludmales atpūta. Vēl uzmetam pāris skatus Budvas vecpilsētai no augšas un laiks braukt tālāk.

Vispirms, apstājamies pie skatu laukuma uz Svētā Stefana salu, kur atrodas šobrīd slēgtā ekskluzīvā viesnīca, kas ir noslēgusi 30 gadu līgumu par salas izmantošanu. No ārpuses tie ir senatnīgi nami, saglabājot oriģinālo izskatu, bet iekšpusē – tīrs luksuss. Uz salas savulaik svinēja kāzas Novāks Džokovičs un tās izmaksājušas piecus miljonus. Viesnīca slēgta jau pandēmijas laikā, un, vai tā atvērsies atkal, neesot zināms, jo viesnīcas vadībai esot nesaskaņas ar vietējo vadību. Mums atliek tikai papriecēt acis no tāluma, jo mums nav ne piecu, ne viena miljona.

Spilgtākie iespaidi ceļojuma laikā – Baras vecpilsēta

Pirms doties uz Baras vecpilsētu, piestājam pie senākā olīvkoka valstī jeb Stara Maslina. Pēc Stambulas universitātes pētījuma, koks esot 2240 gadus vecs, un ir viens no vecākajiem pasaulē. Lai arī olīvkoks tiešām ir milzīgs, man daudz lielāku interesi raisa mandarīnu audze turpat aiz žoga. Par mandarīniem man teic daudzi, pirms dodos ceļojumā, ka tie Melnkalnē ir izcili gardi un tieši ir sezona! Brokastīs apēstie daži vietējie mandarīni cerības neattaisno, taču esmu ar mieru mēģināt vēlreiz!

Olīvkoka dārzu no mandarīnu dārza atdala žogs ar dzeloņdrāšu pinumu augšā. Paskatos, ka otrpus žogam zeme ir pilna nokritušu mandarīnu, pieņemu to kā attaisnojumu un nolemju, ka viens jau nepietrūkst un pasniedzos pēc koši oranža augļa, kas karājas pāri žogam. Cita lieta! Mandarīns liekas teju vai silts no saules gaismas, un miziņa nolobās ārkārtīgi viegli! Garšo saldi un sulīgi. Vēlāk vakarā, jau kalnos, nopērku kilogramu mandarīnu pa vien 69 centiem. Tie pazūd vēderā rekordātrumā.

Gribi nokļūt Barā, bet Tev nav sava transporta? GetYourGuide piedāvā ekskursijas uz Baras vecpilsētu.

Kad sasniedzam Baras vecpilsētu, kas atrodas krietni augstāk kalnos nekā iepriekšējās vecpilsētas, ievēroju, ka te ir manāmi mazāk tūristu, suvenīru veikalos ir krietni lētākas cenas, īpaši, olīveļļai, kuru ražo šajā reģionā, un bez daudziem labi barotiem kaķiem, ir arī gana daudz klaiņojoši suņi. Uz vecpilsētu ejot, jāmēro ceļš pa pakāpieniem, kuriem blakus izvietoti restorāni. Pie tiem arī valda lielākā rosība, kaķiem un suņiem brīžiem draudzīgi sadalot teritoriju, bet brīžiem, atskanot kādam šņācienam, kad tūrists izbaro kādu taukumiņu vai ādiņu no sava šķīvja. Vietējo ēdienu izgaršošanas plates te ir cieņā – ēdienu krāvumi ir milzīgi un porcijas nevar raksturot nekā citādāk kā gigantiskas.

Ejot cauri “tūristīgajai” daļai, parādās arī citi aspekti, kas raksturo Baras pilsētu – tā ir daudz austrumnieciskāka, jo kafiju pasniedz gluži kā Stambulā, un uz katra stūra var nopirkt granātābolu sulu. Restorānā to gan pasniedz nedaudz atšķaidītu ar ūdeni. Jautājums, vai piedāvātais granātābolu alus un vīns ir sula, kas atšķaidīta ar šiem dzērieniem, vai īpaši ražots produkts, paliek neatbildēts.

Baras vecpilsēta jeb Stari Bar ir neapdzīvota, un daļēji arī neapgūta – tai priekšā vēl daudzi arheoloģiskie izrakumi. Pirms vēl gide sāk stāstījumu par pilsētas dramatisko pagātni, pie saimniekošanas tajā tiekot venēciešiem, serbiem, ungāriem un beidzot, turkiem, mums garām paiet kāds kungs ar daudziem baltiem krēsliem. Tad, vēl viens. Tad, divas sievietes ar milzīgām mākslīgo ziedu virtenēm. Te tikko kādam ir bijušas kāzas! Vēlāk dzirdam, ka vietējās tūrisma organizācijas strādā, lai attīstītu Melnkalni kā kāzu galamērķi, arī maciņiem draudzīgāk, ne tikai tiem, kam šim mērķim ir miljoni.

Kad nonākam Stari Bar galotnē, es paeju nost no gides, jo negribu riskēt zaudēt ne mirkli, ko varu veltīt, vērojot apmetnes izstaigāšanai un apskatei, informāciju izlasīšu mājās, bet skati mājās vairs nebūs! Drupas un milzīgie kalni tepat blakus, smilgas šūpojas vējā un saule spīd tik spoži, ka bez saulesbrillēm ir grūti atvērt acis. Palaižu garām stāstījuma, tāpat no visiem atpalieku, un pēc tam skrienu nopakaļus pārējiem ceļabiedriem, kas jau ir devušies tālāk, taču savu Stari Bar “devu” nejūtos saņēmusi. Būs jābrauc vēlreiz!

Pagaidām katra apskatītā pilsēta ir tāda, ka tajā varētu klīst viena pati vismaz dienu, ja ne divas, kaut neviena no tām nav liela. Vērot mazās ieliņas, laukumus, lēnā garā uzzināt to vēsturi. Visiem kopā un ar gidu pagaidām sanāk tikai pirmā iepazīšanās ar kārtīgu mazuma piegaršu. Kļūst pilnīgi skaidrs, ka uz Melnkalni būs jābrauc vēlreiz!

Atpakaļ rudenī jeb kalnos Kolašinā

Uzsākot ceļu uz Kolašinas pilsētu, par to zinu tikai to, ka ziemā tur slēpo. Pēc aptuveni divām stundām ceļā, kad aizbraucam tālu, tālu no saules, un iebraucam sākumā kalnos, tad, lapām paliekot dzeltenākām pēc katra tuneļa, rudenī, līdz visbeidzot, mākoņos un arī lietū, esam Kolašinā. Pa nakti šeit paliekam Bianca Resort & Spa, un spa vilina tik ļoti, ka daži no mūsu ceļabiedriem nolemj nemaz vakarā neiet laukā no viesnīcas, jo ir tik drēgns.

Laukā ir vien desmit grādi un jūtamies gluži kā mājās Latvijā, vien tie kalni, bet tos piesedz mākoņi. Biezāka jaka, kas neliekas gana bieza pēc siltuma Stari Bar vēl pirms dažām stundām, un pirmā pastaiga pa pilsētu liecina, ka šobrīd tur ir nesezona. Vasaras pārgājienu taku gājēji jau ir aizbraukuši kaut kur citur, savukārt ziemas prieku baudītāji vēl nav atbraukuši. Pilsēta ir klusa, līst, un koki ir visās trijās luksofora krāsās. Šķiet, dažus no tiem rudens ir noķēris ātrāk par citiem. Atpakaļ viesnīcā paēdam brangas vakariņas, kur galdi vai lūzt no ēdienu dažādības! Tieši tāds pats skats mūs sagaida brokastīs.

Meklē organizētu ekskursiju uz Biogradska Gora nacionālo parku? GetYourGuide piedāvā ekskursijas uz Biogradska Gora un Skadaras ezeru no Kotoras

Nākamajā rītā uzsākam ceļu uz Biogradska Gora nacionālo parku, UNESCO pasaules biosfēru rezervāta tīkla daļu, vairākas stundas vēlāk, nekā plānots. Līst tā, ka sēžot viesnīcas numuriņā dzirdam lietus lāses sitamies pret jumtu. Aiz loga nav iepriecinošs skats. Tomēr tiek pieņemts lēmums doties uz parku.

Būsim galamērķī tikai četrdesmit minūtes, jo, piebraucot pie parka, šoreiz gan mums neveicas, un gāž kā no spaiņa. Brīžos, kad tik stipri nelīst, vējš plēš no rokām laukā lietussargu, un tāpat esi slapjš. Turpat aiz ezera maliņas kalni pazūd miglā. Varam tikai nojaust, kādas zeltainas kalnu “kārtiņas” paveras skatam tālāk. Meklējot takas sākumu, vispirms atrodam restorānu, kurā šajā lietainajā dienā ir daži apmeklētāji, vērojam ezeru. Ūdens līmenis tajā ir ļoti nokrities – lieti tiešām iepriekšējos mēnešos ir bijuši ļoti maz!

Kad apejam garām restorānam, liekas, esam uzgājuši taku, jo pa zaļām sūnām apaugušo sakņu un lapu noklāto taku izskatās, ka kāds kādreiz ir gājis. Laikam gan, ne šodien, jo jau pēc pirmā metra, kaut kas sāk rāpot. Plankumainā jeb uguns salamandra! Tai gan galīgi nepatīk pret viņu pavērstais foto objektīvs un tā drīz aizlavās prom. Pēc dažiem metriem ieraugām vēl vienu, tā arī ātri palien zem nokrituša koka. Tad, vēl vienu, kas tieši izlien no koka apakšas un uzreiz mūk tālāk. Šīs gan ir vēl tramīgākas, un vispār neizdodas iemūžināt. Salamandras šajā gadalaikā izcili maskējas, jo to punktiņi ir pilnīgi vienā krāsā ar nokritušajām lapām, ne velti pirmajai gandrīz uzkāpjam virsū! Neskatoties uz sliktajiem laikapstākļiem, diena ir izdevusies, salamandras ir redzētas!

Kad atgriežamies busiņā precīzi sarunātajā laikā, pārējie jau sēž un gaida mūs. Mēs gan būtu varējuši te klīst vēl vairākas stundas, bet šoreiz jāpielāgojas vairumam. Atliek vien ļauties iztēlei un fotogrāfiju meklējumiem internetā, kā te izskatās saulainās dienās.

Īsi Podgoricā

Pēc pusdienām laiks sākt ceļu mājup, jo lidosim no Podgoricas pilsētas, kas ir Melnkalnes galvaspilsēta. Braucot no Kolašinas uz Podgoricu, stipri līst. Tad, pēc viena tuneļa ir tāda migla, ka visi autobraucēji būtiski samazina ātrumu un turas pietiekami tuvu viens otram, lai redzētu priekšā braucošā gaismas. Ceram, ka, izbraucot no kalniem, kuros ir ieķērušies mākoņi, laiks uzlabosies, bet cerības neattaisnojas, un lielākā daļa apskates sanāk vien pa logu. Vienīgais izņēmums ir jau tumsā, pēc vakariņām apskatītais  19 m augstajam pulksteņa tornis, kas te palicis no Osmaņu impērijas laika un ir teju pēdējais vēstures liecinieks pilsētā. Diemžēl gandrīz viss no pārējām vēsturiskajām ēkām ir absolūti iznīcināts 2.pasaules kara laikā, jo Podgorica tika bumbota vairāk nekā 80 reizes.

Nākamajā rītā, vērojot saullēktu lidostā, varu vien secināt, ka mums tomēr nedaudz nepaveicās šoreiz. Kalni ir tīti mākoņos, bet apkārt pilsētai ir skaidras debesis. Ejot uz lidmašīnu pa lidostas teritoriju, es vēl uz brītiņu ievelku atsvaidzinošu, vasarīga gaisa malku, pirms atgriezties rudenī. Lai arī šoreiz no 240 saulainajām dienām es redzēju tikai vienu, arī lietainās dienas ir parādījušas, ka Melnkalnes skaistums ir grūti izsakāms vārdos, un būs jāatgriežas ilgāk, šoreiz, vismaz uz nedēļu vai divām!

Raksts tapis ar Visit Montenegro, Melnkalnes goda konsula un Baltas (Baltic Aviation Support) atbalstu. Rakstā minēts neatkarīgs autoru viedoklis.