Īsais ceļojums uz Viļņu nedēļas nogalē ir labs veids kā atpūsties ārpus Latvijas un to pagūt vienā nedēļas nogalē! Savulaik uz Viļņu braucu vismaz reizi mēnesī darba dēļ, bet nu jau pāris gadus uz Lietuvu dodos tikai atpūtas ceļojumos. Katru reizi ir prieks atgriezties šajā pilsētā, jo tajā patiešām neapsīkst vietas, ko redzēt!
Šoreiz uz Viļņu devāmies sadarbībā ar “Gribu Atpūsties”, kas jau 10 gadus ir vadošie eksperti atpūtas braucieniem Baltijas valstīs – ja meklē viesnīcu ar spa atpūtu, vakariņām, iekļautam aktivitātēm, tad pie viņiem ir patiešām labas cenas, paši esam pirkuši tur braucienus dāvanām tuviniekiem!
Līdzīgi raksti:
Praktiskā informācija ceļojumam uz Viļņu
Ceļš uz Viļņu: braucām ar savu automašīnu
Viesnīca: palikām “Vilnius Grand Resort” viesnīcā, kas ir tieši pirms Viļņas pilsētas, blakus šosejai, rezervēta “Gribu Atpūsties” platformā. No viesnīcas ir pieejams bezmaksas transfērs uz Viļņas centru. Mēs palikām Deluxe numurā, divas naktis, ar iekļautam brokastīm, vakariņām un abu spa centru apmeklējumu.
Viesnīcas spa: viesnīcā ir divi spa kompleksi, “Aqua pool”, kas ir iekļauts standarta numuriņu cenā un pieejams visiem, un “Vitality”, kas ir iekļauts augstākās klases numuriņu cenā (vai var piepirkt par samaksu) un pieejams tikai no 12 gadu vecuma. Noteikti iesaku rezervēt masāžu pie kādas no indonēziešu masierēm, es biju pie Mades un pieredze bija fantastiska – kā Seišelu vai Maldīvu salās! Madei diezgan ātri aizpildās grafiks, tāpēc pie viņas labāk rezervēt vismaz 3-4 dienas pirms brauciena.
Ēšana viesnīcā: ēdām restorānā “Le Paysage” (pieejamas iekštelpas un terase), iekļauto trīs kārtu ēdienu, un restorānā namiņos uz ūdens “Bora Bora” (izvēlējāmies ēdienus no ēdienkartes).
Ēšana Traķos: ēdām nedaudz ārpus pilsētas restorānā “Akmenine Rezidencija” (darbojas tikai vasaras sezonā).
Stāvvieta Traķos: uz vietas pieejami daudzi privātie stāvlaukumi, kur par 5 eiro var novietot automašīnu uz visu palikšanas laiku. Mēs izmantojām “Unipark” stāvlaukumu, maksājām lietotnē, 2.50 eur/h.
Ekskursijas & biļetes: Apmeklējām Viļņas universitātes botānisko dārzu un Traķu pili, abiem biļetes pirkām uz vietas kasē. Traķu pili gan noteikti ieteiktu rezervēt ekskursijas veidā ar gidu, jo tur visa ir tik daudz, ka grūti saprast, kas ir svarīgi.
Ekskursija uz Traķiem no Viļņas ar audiogidu.
Dienas ekskursija uz Traķiem, izbrauciens ar laivu, Enģeļu kalns un Uzutraķu muiža
Ceļš uz Viļņu
Uz Viļņu izbraucam bezgalīgās vasaras turpinājuma dienā – jo patiešām šī vasara ir lutinājusi ar siltiem laikapstākļiem. Ir septembris, drīz varētu sākt domāt par krāsaino lapu sezonu, pirms pāris gadiem šajā laikā Viļņā tuntuļojāmies jakās un slēpāmies zem lietussarga, bet šoreiz jakas pat neņemu līdzi, jo nav vajadzības – visas dienas sola virs 25 grādiem!
Viesnīcā esam īsi pirms vakariņu laika. Ja būtu viena lieta, ko šajā braucienā mainītu, tad tas būtu izbraukšanas laiks, jo būtu paguvuši pilnvērtīgāk izmantot visu, ko viesnīca piedāvā.
Viesnīca Vilnius Grand Resort
Turpmākās divas dienas mēs pavadām viesnīcā, baudot visu, ko tā piedāvā – plašu numuriņu, trīs kārtu maltīti restorānā, brokastis un spa. Vairums pārējo viesu viesnīcā ir lietuvieši, bet dzirdam arī somu valodu un stāvvietā manām pāris automašīnas ar Latvijas numuriem.
Spa pieredze man paliek atmiņā īpaši. Atnākot uz spa reģistratūru nākamajā dienā esmu pārsteigta uzzināt, ka manu procedūru, My Time Body, veiks masiere Made no Bali. Izrādās, puse masieru šajā spa centrā ir no Indonēzijas!
Mani izved cauri glītām telpām, kur ir pieeja tikai ar darbinieku kartīti (procedūru telpas ir izvietotas vairākos stāvos), un tad ieved masāžas kabinetā, kas ir noformēts pelēkos un oranžos toņos. Padomāts pat par sīkumiem – silts spilvens, kad jāapguļas uz muguras, viegli silta masāžas eļļa. Savukārt masiere – tiešām ar zelta rokām! Daudz esmu baudījusi masāžas visā pasaulē, bet šī pieredze ir salīdzināma vien tikai ar to, ko esmu piedzīvojusi Seišelu salās un Maldīvijā! Patiešām pasaules līmeņa piedāvājums! Patīkami bija arī tas, ka iespēja atstāt dzeramnaudu bija caur telefonu – skenējot QR kodu.
Pēc spa procedūras dodamies uz spa centru “Vitality”. Pamēģinām katru no četrām pirtīm, pastaigājam ar basām kājām pa akmeņu taciņu, papeldam baseinā un dodamies uz “grotto” – tādu kā alu, kurā pāris reizes stundās var izbaudīt tropiskā lietus pieredzi – no griestiem līst ūdens, zibina gaismas kā lietusgāzē un skan džungļu skaņas. Brīžiem līst diezgan stipri! Visbeidzot, vēl pasēžam āra džakuzi, kas esot īpaši populārs ziemā.
Sākumā domājam doties pārģērbties un braukt uz kādu no apskates vietām, bet gribas ēst, nolemjam, ka paliksim turpat spa centra restorānā “Sunrice”, kurā pasniedz Āzijas virtuvi – liellopa salāti un wok ir īstajā reizē! Restorāna āra terase ir ar skatu uz ezeru.
Viļņas universitātes botāniskais dārzs
Viļņas universitātes botāniskais dārzs ir dibināts 1781.gadā. Cik sen tas bija? Tas bija laikā, kad Bēthovenam bija 11 gadi. Botāniskais dārzs vairākas reizes ir pārcelts, un kopš 1974.gada tā lielākā daļa atrodas Kairėnai, kur ir 16.gadsmitā celta muiža, un vēl daļa kopš 1919.gada Vingis parkā. Izrādās, ar aptuveni 10 tūkstošiem augu, tas ir bagātīgākais Baltijas valstīs.
Līdz dārzam ir nedaudz vairāk kā pusstunda, ko braukt. Ir sestdiena, ielas ir diezgan tukšas un rāmā gaitā dodamies uz dārzu, vērojot mums nepierasto ielu noformējumu – daudz sabiedriskā transporta joslas, pacēlumi, citādākie rotācijas apļi. Kā nez būs ar stāvvietu? Botāniskajam dārzam ir sava stāvvieta, tā gan nav ļoti liela, visdrīzākais, pīķa laikos tā varētu būt pat stipri pilna. Šoreiz gan bez problēmām novietojam automašīnu, nopērkam kasē biļetes un dodamies iekšā. Pirmais, kas iekrīt acīs, ir saldējuma stends. Šīs paša ražotāja saldējuma stendā pirms pāris mēnešiem Palangā pirmoreiz pamēģināju kivi saldējumu, nolemju, ka būs jāizmēģina kaut kas šoreiz arī. Bet vispirms, pastaiga!
Kur lai iet? Dārzs ir iespaidīga izmēra, un sākumā paliekam ap muižas teritoriju, vērojam krūmu labirintu, pa kuru skraida bērni. Mani uzreiz piesaista ēka tā galā, jo visa tās fasāde ir apaugusi ar zālājiem. Tieši šīs ēkas fotogrāfiju dēļ iekļāvu botānisko dārzu apskates vietu sarakstā, un raitā solī dodos pie tās klāt. Izrādās, iekšā ir darbinieku telpas, pēc pa logu redzamā, kādas laboratorijas, biroji. Nejauši uzduros kāpnēm, kas stāv vaļā, izskatās, ka var iet iekšā.
Kāpju tik uz augšu, paejot garām sukulentu ekspozīcijai, līdz nonāku uz jumta, kur ir laukums ar skatu uz to pašu krūmu labirintu, un jumta dobes. Gaisā virmo svaiga rudens dienas smarža, tālumā augošās kļavas liekas drusku, drusku raibām lapu maliņām, bet varbūt iespaidu rada siltā saules gaisma ar dzeltenīgajām debesīm. Nedaudz tā kā smaržo pēc deguma, vēl nospriežam, ka debesis nedaudz atgādina dienas, kad pie mums atpūš Sahāras tuksneša smiltis.
Pēc jumtpastaigas dodamies dziļāk iekšā dārza teritorijā, ejam vienkārši “uz cūceni”, kur acis rāda. Pa brīdim paveras pārsteigums – krāšņas vēlziežu dobes. Tās esmu redzējusi tikai viena veida – tādas, kādas ir manas omītes Marijas dārzā, lillā, nedaudz lielākas par krokusiem. Tās vienmēr nepārprotami ir signalizējušas – rudens ir iestājies. Te tās ir arī baltas, arī lillā, bet divas reizes lielākas, un pat viegli raibas. Man tā iepatīkas, ka nospriežu, ka jāpalūdz omītei sīpoliņi, gribu šo, lai arī indīgo, augu savā dārzā!
Tad tāpat nejauši uzduramies dāliju ekspozīcijai, milzīgi ziedi, lielāki par manu plaukstu, raibām ziedlapiņām, vidēji lielas, kā tenisa bumbiņas un maziņas bumbiņas kā tādas eksotisku putnu oliņas. Jā, tā vis arī nav nekāda “parastā” dārza puķe un sāku domāt, ka rudenīgam krāšņumam man vajadzētu arī tādu.
Tālumā paveras vēl viena dāliju ekspozīcija, tad, kāds stādījums ar informatīvām lapiņām, kas te augs pavasarī, liliju dobe, kurai apkārt ir kurmju atbaidīšanas ierīces un pie dīķa novietojies dārznieka namiņš, kas no ārpus liekas tik glīts, ka tā vien gribas tur palikt pa nakti. Citā dīķi, pīļu ģimenīte plakšķina knābjus, kaut ko ķeksējot ūdenszāles, un tālumā dzird zirgus – tepat teritorijā ir staļļi. Govis gan ir no kāda mākslīga varianta, izvietojušās dārzā līdz ar kādu ābola formas lapenīti. Tai apkārt gan nevis ābeļ, bet ceriņdārzs. Vajadzētu te atgriezties pavasarī!
Botāniskā dārza apmeklējuma nobeigumā vēl atgriežamies pie saldējuma stenda. Pētu dažādās garšas – mango, banānu, un manu skatu piesaista kāda, kurai Džiugas siera logotips. Pārjautāju darbiniecei, vai tiešām ar sieru? Jā, saldējums ar sieru! Un ogām, bet viņa nezina, kā tās sauc angļu valodā (ogas izrādījās dzērvenes). Nolemju riskēt. Pēc garšas, parasts plombīra saldējums, ogas tā izteikti nemaz nejūt, savukārt sieru – mazliet, jo tas ir viscauri saldējumam, kā uz smalkas rīves sarīvētas “desiņas”, kuras uzkost.
Vakariņas viesnīcā
Kad atgriežamies viesnīcā un uz brīdi ieejam numuriņā, pēkšņi mums abiem kā negudri sāk aurot telefoni. Ne ar īsziņas skaņu, ne ar zvana skaņu, bet kā sirēna. Pa visu ekrānu brīdinājuma ziņa, lietuviešu valodā, kaut kas par Baltkrieviju. Kur skriet, ko grābt? Šī brīža situācijā, nav omulīgi un nav arī skaidrs, ko darīt. Man izdodas ziņu vismaz nokopēt (Jēkaba telefonā tā aiztaisās un pēc tam vairs nav atrodama), un iemest automātiskajā tulkotājā. Izrādās, ziņa ir par to, ka Baltkrievijā ir mežu un purvu ugunsgrēki, cilvēkiem ar elpceļu problēmām nevajadzētu doties laukā. Skaidrs, tās krāsainās debesis ne velti bijušas, tikai, ne Sahāras smiltis, bet dūmi no Baltkrievijas. Vēlāk izrādās, ka šāda apziņošana Lietuvā esot parasta lieta – brīdina arī par vēju un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem.
Izelpojam, cenšamies elpot mierīgi un dodamies vakariņās namiņos ar niedru jumtiem. Klusībā gatavojos jaunai cīņai – cīņai ar odiem. Uzvelku nosedzošas drēbes un dodos kārtējo reizi atceros, ka pretodu līdzeklis palika mājās. Labi, kā būs, tā būs.
Mēs apsēžamies pie labākā galdiņa namiņā uz ezera, ar skatu tieši pa vidu. Namiņš ir izdekorēts ar spuldzītēm, kas pagaidām gan vēl nav iedegtas, un bēšīgiem aizkariem, kuru struktūra nedaudz atgādina marli. Iespējams, tieši šie aizkari ir glābiņš, vai varbūt, vieglā gaisa plūsma no ezera? Jo pat vēlāk, kad tiek iedegtas gaismas, odus nemana!
Mums atnākot, pie blakus galdiņa malko alu un piegrauž ķiploku grauzdiņus, tāpēc sakārojas tos. Protams, kārtīgu lietuviešu auksto zupu, ko pasniedz ar kartupeļiem, fetas sieru mīklā, šašliku, zivi un nobeigumā, saldos. Tā vien liekas, ka mūs kā tādu piepūstu pludmales bumbu, varēs drīz varēs ripināt, un mēs vis pa ūdens virsmu to nevarēsim izdarīt. Kārtīga izēšanās!
Kamēr esam lēnā garā baudījuši vakariņas, ir satumsis. Vēl nevaru pierast, ka tik ātri paliek tumšs, jo ir tik silti, tik vasarīgi, bet patiesībā, jau ir rudens. Ar skubu skrienam uz mašīnu pēc statīva un vēl cenšamies noķert pāris naksnīgus kadrus, zilā stunda gan izskatās nokavēta esam.
Apejam loku apkārt viesnīcai, garām blakus esošajam ābeļdārzam, kas slīkst ābolos, apstādījumiem pie spa zonas, kur āra džakuzi skan balsis un cilvēki bauda sestdienas vakaru. Nesteidzīgi. Atpūtušies. Skan čalas, ūdens burbuļošana un pa kādam plunkšķim, kad kāds iekāpj vai izkāpj no mutuļojošās vannas.
Pirms miega vēl aizstaigājam uz viesnīcas tālo galu – tur paliku vienā no saviem pirmajiem komandējumiem pirms daudzpadsmit gadiem. Ceļu uz veco numuriņu gan nemeklēju, vien aplūkoju slaveno viesu fotogrāfijas pie viesnīcas sienas. Lana Del Ray. Lady Gaga. Džo Baidens. Un daudzi sportisti, mūziķi, komiķi, aktieri, politiķi un citas pazīstamas personības.
Masāža, spa atpūta un ezers
Steidzīgas brokastis no rīta, jo tik daudz vēl jāpagūst! Pēc tām uzreiz dodos uz spa centru, jo esmu pierakstījusies uz vēl vienu masāžu. Pie Mades diemžēl netieku, viņai jau dienām uz priekšu grafiks ir pilns. Neko darīt. Tā nu eju pie Patrīcijas, kas mani uzved stāvu augstāk.
Patrīcija sāk masēt un es jūtu, ka procedūra būs citādāka. Vietas, kurām Made arī pievērsa uzmanību iepriekšējā dienā, bet masāžu izbaudīju, šodien tiek masētas gluži citādāk. Pēc procedūras redzu sviedru lāsītes uz viņas pieres.
Pirms pamest viesnīcu, nolemjam izmantot iespēju izbraukt ar laivu. Ja ap saulrieta laiku bija vairāki gribētāji izbraucieniem, tad tagad, gandrīz dienas vidū, visas laivas ir piestātnē. Kāda sieviete sauļojas atpūtas krēslā uz piestātnes, kamēr divi viņas dēli lēkā no katamarāna uz piestātni un atpakaļ slapjās peldbiksēs. Kad iekāpjam mūsu izraudzītajā laivā, secinām, ka te laikam viņi arī ir pabijuši, jo sēdekļi ir slapji. Nav gan liela skāde pie +25.
Pēc mirkļa esam ezera vidū. Tālumā nedaudz dzird šoseju. Otrā ezera pusē golfa laukumā ir aktīva rosība jau no paša rīta. Mums ezerā kompāniju sastāda tikai divu cekuldūkuru pāri. Vērojam, kā tie ienirst un tad cenšamies uzminēt, kur tie iznirs laukā. Te, ezera viducī liekas, ka ir apstājies laiks, apkārt notiek kustība, bet mēs tikai slīdam pa ūdens virsmu, mazajiem vilnīšiem sitoties pret laivas sāniem.
Traķu pils
Mūsu nākamā apskates vieta ir Traķu pils. Pirmajā brīdī man šķiet, ka varbūt te notiek kāds pasākums, festivāls, svētki? Ielas ir pilnas cilvēku, visi dodas pils virzienā, pie privātmāju pagalmiem stāv cilvēki vestēs un aicina iebraukt pagalma stāvvietā par 5 eiro. Mēs tomēr vēl pabraucam gabaliņu uz priekšu un atrodam stāvvietu par 2.50 eur/h, kurā varam samaksāt ar Unipark lietotni, beigās tas pats vien sanāk, jo te esam divas stundas.
Pienākot pie ezera liekas, ka esam kādās tālākās ārzemēs. Ūdens krāsa neparasti zila, pilna krastmala cilvēku, daži pastaigājas, citi pikniko, apkārt skan arābu, ķīniešu, vācu, franču un japāņu valoda. Lielas ekskursiju grupas ar gidu un lietussargu priekšplānā, āra kafejnīcas ar murdoņu, un galvenais, tikpat pilns ezers – laivas, SUPi, katamarāni, jahtas, kuģīši, peldlīdzekļi, kurus nekā citādāk nevar nosaukt par kasti uz ūdens. Šķita, ka svētdienas vēlā pēcpusdienā te jau būs tukšs, bet nekā, dzīvība sit augstu vilni.
Pie ieejas pilī nopērkam biļetes un dodamies iekšā, arī pils ir pilna. Ejam no viena gala līdz otram, lavierējam pa vienām šaurām kāpnēm uz otrām, kāpjot pa sastatnēm (jo daļu pils renovē) un pieliecot galvas.
Pēc pusotras stundas kāpelēšanas un skatīšanās ir sajūta, ka esam piesātinājušies ar šo vietu. Kādā brīdī izdodas noķert pauzi starp grupām un klusumā izbaudīt galveno svinību zāli, ar vitrāžu logu un skatu uz torni.
Pēc pils apmeklējuma spriežam, ka pusdienosim ārpus Traķiem, cerībā, ka citur būs nedaudz mazāk cilvēku. Google Maps skatos kur kādi restorāni ir nedaudz ārpus pilsētas un uzdodos “Akmenine Rezidencija”, pāris minūšu brauciena attālumā. Vieta kartē ir apzīmēta, bet kur jāiet, nav skaidrs. Skatāmies satelīta karti, vajadzētu būt tuvāk ezeram, labi, paiesimies brītiņu un cerēsim, ka te nav brīvā vaļā skrienošu suņu. Pēc pārdesmit metriem ieraugām informatīvu zīmi un pēc brīža sasniedzam ārkārtīgi mīlīgu restorānu ezera krastā. Mājīgi noformēta terase, lapenītes, ābeļdārzs. Kad pienāk viesmīlis, pēc izskata, restorāna saimnieka dēls, sagaidām, ka atnesīs ēdienkartes, bet nē – izrādās, viņi strādā pēdējo dienu vasaras sezonā un var dabūt tikai pāris ēdienus, kurus mums arī noskaita. Izvēlamies šašliku. Līdz ar šašlika atnešanu pie mums parādās mīlīgs dīcītis – kaķēns, kas pamīšus pienāk pie viena un otra galda gala, cerot iežēlināt uz kādu kumosiņu. Izskatās labi aprūpēts, kārtīgi apvēlies un nolemjam neiejaukties viņa saimnieka nospraustajos ēšanas paradumos.
Laiks doties uz māju pusi, palūdzu rēķinu, nopīkstinu karti un dodamies tālāk. Tikai pēc pāris dienām ieraugu, ka maksājums, izrādās, nemaz nav izgājis cauri, viesmīlis nav pamanījis atteikumu čeka izdrukā. Atrodu e-pasta adresi, bet vēstule atgriežas, e-pasts neesot derīgs. Rakstot ziņu sociālajos tīklos, atbilde neseko. Visbeidzot nolemju, ka pēdējais mēģinājums, zvanīšu uz Google Maps norādīto telefona numuru. Tur gan izdodas sazvanīt, trāpu tieši uz to pašu viesmīli, kas mūs apkalpoja, kurš ir ļoti priecīgs, teica, ka neticami, ka kāds pats pieteicies.
Tā mūsu nedēļas nogales izbrauciens uz Viļņu ir noslēdzies. Atgriežamies atmiņu un iespaidu pilni, ar vēl dažām apskates vietām sarakstā, ko esam apskatījuši, un sarakstam, ko gribētu, paliekot tikai garākam.
Ja plāno garāku ceļojumu Viļņā un tās apkaimē, tad noteikti iekļauj šīs apskates vietas savā plānā!
Atpakaļceļā no Traķu pils braucot uz Rīgu, ir vērts piestāt Kernaves arheoloģisko vietu, kas ir UNESCO mantojuma vieta.
Iepriekšējos braucienos uz Viļņu mums īpaši iepatikās šīs apskates vietas:
Lukišķu cietums
Stiklu kvartāls un kafejnīca “Augustas & Barbora”
Kafejnīca “Sugamour”
Užupes republika
Ģedimina tornis
Līdzīgi raksti:
Raksts tapis sadarbībā ar “Gribu Atpūsties”. Rakstā ir minēts neatkarīgs autoru viedoklis.
