Druskininki (Druskininkai) ir izslavēts spa kūrorts un ne velti, jo tas ir vecākais un lielākais Lietuvā! Taču bez spa un ar to saistītās atpūtas, tajā pieejamas pārsteidzoši daudzas apskates vietas! Mēs savā maršrutā iekļāvām apskates vietas arī pa ceļam uz šo pilsētu, lai ceļu uz turieni un atpakaļ padarītu interesantāku!
Līdzīgi raksti:
Praktiska informācija par ceļojumu uz Druskininkiem (Druskininkai)
Attālums: no Rīgas līdz Druskininkiem ir aptuveni 400km, brauciens aizņem aptuveni piecas stundas.
Viesnīca: mūsu viesnīca ir “Spa Vilnius” 4 zvaigžņu viesnīca, kas tiešām specializējas uz spa pakalpojumiem, jo spa zona tajā ir trijos stāvos! Masāžas, vannas un arī visiem viesiem piedāvājumā ir iekļauts baseinu apmeklējums (tajā skaitā, džakuzi un pirts zona). Viesnīcai ir “Green key” sertifikācija, kas parāda viņu ilgtspējīgo saimniekošanu attiecībā pret dabu. Pirmā stāva numuriņi ir nesen renovēti. Viesnīcai ir ļoti augsts vērtējums visās vērtēšanas vietnēs, un pilnīgi pelnīti!
Kur rezervēt viesnīcu: mēs izmantojām atpūtas piedāvājuma portāla “Gribu Atpūsties” piedāvājumu, mums bija divas naktis ar iekļautām brokastīm un vakariņām. Portālā ir iespējams rezervēt piedāvājumu pēc izvēles – tikai nakšņošanu ar brokastīm, vai ar dažādām ēdienreizēm vai pat ar spa procedūrām un izklaidēm. Uzņēmums strādā jau astoņus gadus piedāvājot rezervēt tiešsaistē atpūtas piedāvājumus visās Baltijas valstīs. Tur var atrast piedāvājumus sev un dāvanām tuvajiem ne tikai Druskininkos, bet arī Anīkščos, Birštonā, Sāremā, Pērnavā, Jūrmalā un citur. “Gribu Atpūsties” piedāvā divu nedēļu naudas atmaksas garantiju, ja gadās pārdomāt, kā arī ekspertu ieteikumus, rezervējot atpūtu.
Spa procedūras Druskininkos: mums bija rezervētas četras procedūras, divas abiem kopā ar Jēkabu un vēl divas man. Dubļu vanna (15 eiro), ESPA pāru muguras masāža (77 eiro plus 4 eiro piemaksa par profesionāļa kvalifikāciju), kā arī man vienai kazas piena un meža ogu vanna (15 eiro) un griķu masāža (65 eiro), abas šīs procedūras “Forbes” ir ieteicis starp piecām labākajām Lietuvā (!). Jaunākās cenas vienmēr ir vērts pārbaudīt viesnīcas mājaslapā. “Spa Vilnius” piedāvājums ir labs ar to, ka pirms procedūrām ir obligāts bezmaksas ārsta apmeklējums. Vispirms, ir, kas iesaka piemērotākās procedūras, tāpat, pēc ārsta vizītes ne par vienu procedūru vairs nav jāmaksā PVN, jo tās tad ir ārstnieciskas procedūras!
Ēšana Druskininkos: Viesnīcā mums bija iekļautas brokastis un vakariņas, abās ēdienreizēs bija patiešām plašs piedāvājums ar veselīgiem un gardiem ēdieniem. Man patika, ka, pat atskrienot piecas minūtes pirms ēšanas laika beigām, bija tiešām daudz ēdienu, no kuriem izvēlēties. Tā kā pirmajā dienā mēs nepagūtu uz vakariņu zviedru galdu, apmeklējām spa bāru “LABAI”. Piedāvājums bija patiešām izcils! Mēs ēdām bujabēzi, astoņkāju un lasi. Mani patīkami pārsteidza, ka tur bija pieejama gāzētā aukstā tēja, ko līdz šim biju redzējusi tikai augstas klases pēcpusdienas tējā Amsterdamā! Pat, ja izlemsi palikt citā viesnīcā, noteikti ir vērts apēst maltīti šajā restorānā!
Apmaksa apskates vietās: mēs visur maksājām ar karti (Druskininkai trošu vagoniņš, 6 eur, Grūtas Padomju pieminekļu parks 12 eur, un Anīkšču gaisa taka, 4 eur).
Kas brauc uz Druskininkiem? Pārsrvarā pilsētā redzam automašīnas ar lietuviešu numuriem. Ik pa laikam redzam latviešus, arī, viesnīcā. Stāvvietās mana arī poļu auto un pa kādam baltkrievu un ukraiņu auto.
Nokļūšana Druskininkos
Iepriekš Druskininkos divas reizes esmu viesojusies darba dēļ, bet tā kā tas ir bijis krietni pasen, gribu redzēt, kas pilsētā ir mainījies un izbaudīt to kā kārtīgs tūrists! Mēs sākam ceļu uz Druskininkiem gandrīz jau vakarpusē, nemīlīgi pelēkā dienā, kad vējš lien cauri drēbēm. Šoreiz čammāšanās mājās nozīmē, ka galā būsim jau vēlu vakarā. Neilgi pēc iebraukšanas Lietuvā sāk skaidroties un drīz vien priecājamies par koši zaļajiem laukiem, uz brīdī gan tomēr uzlīst, bet tad vērojam košu varavīksni tieši priekšā uz ceļa.
Sākt satumst un domājam, kā darīt ar ēšanu, esmu uzzinājusi, ka līdz desmitiem vakarā strādā viesnīcas restorāns. Izskatās, ka būsim vēl 15 minūtes pirms slēgšanas, bet ja nu, virtuve strādā īsāku brīdi? Kamēr vēl atradīsim stāvvietu un piereģistrēsimies! Nolemju, ka jāmet kautrēšanās pie malas, izpētījusi restorāna ēdienkarti, zvanu un jautāju, vai ēdienu var pasūtīt jau laicīgi, telefoniski. Var! Kad esam klāt, izgājusi cauri krāšņi dekorētajam restorānam, kura galdiņus rotā mākslīgie ķiršu koki, samulsusi jautāju, vai mūsu dēļ viesmīlim nav jāpaliek ilgāk, bet, par laimi, tieši virtuves darba laiks ir līdz desmitiem, bet vēl stundu pēc tam ir gatavās uzkodas un dzērieni. Ne tikai pagūstam tikt pie ēdiena, bet tas arī nav jāgaida, jo ir gatavs tieši, kā ierodamies. Lieliski!
Vijuneles narcišu parks Druskininkos
Vijuneles parks ir galvenais iemesls, kāpēc es gribu nokļūt Druskininkos. Par šo parku lasīju jau pirms vairākiem gadiem, kad narcises tur bija divreiz mazāk. Tagad to ir pusmiljons un esmu pēdējās pāris nedēļas ik pēc pāris dienām skatījusies jaunākās tagotās fotogrāfijas no parka sociālajos tīklos. Iepriekšējā gadā narcises ziedēja vēl otrajā maija nedēļā, šogad fotogrāfijas redzu jau no otrās aprīļa nedēļas. Tā ka palika vēsāks, ceru, ka vajadzētu vēl būt pilnā plaukumā.
Pēc iepriekšējās dienas garā ceļa plāns piecelties uz saullēktu un doties uz Vijuneles parku izgāžas, jo mums vienkārši nav spēka! Līdz parkam tiekam vien ap astoņiem no rīta. Kad nonākam galā, vismaz ir prieks, ka neesam cēlušies agrāk, jo…izrādās, pa dažām dienām, kopš redzēju pēdējās fotogrāfijas internetā, slavenās narcises ir pārziedējušas. No pusmiljona narcišu, ziedos izskatās palikusi labi, ja viena trešdaļa. Japānas ķiršu kociņos no rozā krāsas vairs nav ne miņas. Saulainākajās vietās aizvējā ir veseli milzīgi laukumi ar pilnībā pārziedējušām narcisēm. Citviet, tuvāk ezeram, vēl kaut kas mazliet zied. Palikusi vien atblāzma no redzētā fotogrāfijās.
Ja fotografē pret sauli, kaut kādu ziedu pļavas ilūziju vēl var izveidot, skatoties no attāluma, mazliet arī. Bet paliek iespaids, ka jau šīs dienas pēcpusdienā būs pavisam cauri. Patiesībā, nākamajā dienā ejot garām liekas, ka pat pa vienu dienu ir palicis krietni sliktāk un zied labi, ja vairs tikai piektdaļa. Tātad, tomēr citreiz jāplāno brauciens mazliet agrāk, uz aprīļa trešo nedēļu narcisēm vajadzētu būt pašā plaukumā!
Stundu gan parkā pavadām tāpat, jo mierīgais ūdens ezerā ar koku atspulgiem, svaigi pļauta mauriņa smarža un saule tāpat ir patīkami pastaigu biedri.
Tālāk laiks iet uz viesnīcu, lai paēstu. Esam tur nedaudz pāri deviņiem no rīta un vispirms izstaigājam ēdamzāli, lai saprastu, kas īsti ir pieejams. Pieejams ir daudz! Gan aukstais galds, kur ir sieri, marinēta siļķe, salāti, gan siltie ēdieni – svaigi cepta ola, mazās pankūciņas. Tālāk, traukos ir omlete, desiņas, ar biezpienu pildīti cepti āboli. Tālāk var pats uzcept vafeles. Saldo galds ir noklāts ar dažādām kūciņām, želejām un čia sēklu pudiņiem.
Spa procedūras Druskininkos
Tālāk beidzot ir laiks spa procedūrām! Vispirms mums ir paredzēts ārsta apmeklējums, kas ir iekļauts cenā un ir obligāts. Vizīte nav ilga, vien apjautājas par veselības stāvokli, izmēra asinsspiedienu, kā arī iesaka dažas piemērotas procedūras. Mans jau pie reģistrācijas iepriekšējā dienā iedeva izdrukātu A5 formāta lapiņu ar mūsu vannu un masāžu sarakstu, kuras bijām rezervējuši iepriekš. Procedūras var pieteikt gan laicīgi, gan izvēlēties, uz vietas esot. Izdrukā katrai procedūrai ir minēts kabinets. Spa centrs te ir patiešām grandiozs, trijos stāvos!
Bezmaksas ārsta apmeklējumam ir vēl cita priekšrocība – ja procedūras apmeklē pēc tā, tad par tām nav jāmaksā PVN, jo Lietuvā tā skaitās medicīniska procedūra. Kad kabinetā iztaujājam, kā tad šis spa atšķiras no citiem un kādas tad ir procedūras, mums stāsta, ka citur var tikt pie vienas vai divām procedūrām, šeit taisa arī kursa veidā. Cilvēki braucot dzīvot pat uz mēnesi, ko vēlāk redzu reģistratūrā, kad kāds vīrietis apmaksā vizīti ar pabiezu, zaļu liela nomināla banknošu čupu. Četras procedūras un baseins man divām dienām liekas daudz, līdz brīdim, kad ieraugu, kā kādam pārim saraksts ir izdrukāts A4 formātā un tas ir vairākas lappuses biezs. Pieiet atpūtai nopietni!
Tā kā ārsta vizīte ir tik ātra, pirms pirmās procedūras vēl ir laiks izmēģināt minerālūdens baseinus. Baseinā ir 29 grādi un tas ir 1.60m dziļš. Pie baseina ir vien daži citi cilvēki, daži peldas, citi, sēž džakuzi. Baseina zonas apmeklējums ir jau iekļauts mūsu viesnīcas cenā. Vairums uz spa zonu nāk halātiņos, bet ir arī mūsdienīga pārģērbšanās zona, ar peldkostīmu centrifūgu un skapīšiem mantām.
Vispirms, iemēģinām baseinu. Tad, ieeju apskatīt pirtis, tās ir trīs – 45˚C pirts ar tvaiku, kas smaržo pēc ēteriskās eļļas, šķiet, eikalipta. Tad, 60 ˚C sausā, un visbeidzot, ieeju 90 ˚C karstajā pirtī. Jēkabs tikmēr peldas mazajā minerālūdens baseinā telpas vidū. Tepat arī ūdens automāts, ja slāpst. Blakus telpā ir ūdens vingrošanas zāle, jo pieejamas nodarbības arī tur.
Drīz pienāk laiks pirmajai procedūrai, kas ir tieši šim reģionam specifiska, jo Druskininki pazīstami kā dūņu kūrorts. Izmēģināšu dubļu vannu! Vienīgie priekšstati par tādu procedūru ir no seriāliem un filmām, kur parasti dubļu vannās tiekas nopietni mafijas un biznesa vīri un sievas, piemēram, “Suits” un “House of Gucci”.
Uz procedūru dodamies abi, katrs savā kabinetā, kas pa otru pusi ir savienoti, lai tur var iziet cauri darbinieks. Mani sagaida blāvas zaļganas gaismas izgaismota telpa ar vannu vidū. Vienā telpas pusē ir duša. Pie vannas jau ir sagatavots pakāpiens, lai ērti iekāptu. Zemē no vannas līdz dušai jau ir noklāti dvieļi. Pie vannas, papīra krūzīte ar ūdeni un salvešu kastīte. Vannas pildījums izskatās diezgan gaisīgs, nav gluži tādas konsistences, kā filmās redzēts. Izrādās, vannas “ūdens” sastāv no vietējā minerālūdens, dubļiem un sasmacinātām zāļu tējām, kas izskaidro augusta vakara smaržu siena kaudzē.
Iekāpju iekšā un apsēžos, zem ķermeņa sajūtot tādus kā mākonīšus. Nu jā, tie būs tie dubļi! Darbiniece man iesaka ar tiem iesmērēties, būšot labs pīlings! Lēni paņemu dubļu pikas rokās un smērēju virsū, jautājot, kā šie dubļi tiek apstrādāti? Man stāsta, ka tos sarokot tepat netālu, tad, izsijājot, un, visbeidzot, izkarsējot. Tātad, varu nebaidīties, ka no tiem mākonīšiem izpeldēs kāda slieka! Šādas ārstnieciskās vannas iesaka katru otro dienu, piecas līdz 10 reizes! Palīdzot noņemt stresu un sāpes. 20 minūtes pavadu mērcējoties vannā un ar rokām jaucot ūdeni. Kad visi dubļu pikuči izspaidīti, jūtos kā tāda kapibara dubļu peļķē!
Tālāk mums ir paredzēta ESPA arometerapijas muguras masāža pārim. Viena masāžas galda vietā telpā ir divi. Vispirms eļļas iedod pasmaržot man, es izvēlos, kura būs manējā. Tad, Jēkabam, viņam labāk patīk otra. Manējā esot uzmundrinoša, viņam – nomierinoša. Tālākā pusstunda paiet pilnīgā atpūtā!
Pēc masāžas mūs uzved uz atpūtas telpu, no kuras paveras skats uz koku galotnēm. Mums atnes zāļu tēju un mēs skatāmies uz saulainajām debesīm, un pat negribas nekur iet. Te ir tik labi! Viss spa centra iekārtojums izskatās salīdzinoši nesen renovēts, jo gan atpūtas zona, gan baseina daļa ir mūsdienīgi iekārtota.
Trošu vagoniņš un muzikālā strūklaka Druskininkos
Pēc spa apmeklējuma jābrauc apskatīt pilsētu! Pilsētas apskati sākam ar trošu vagoniņu, kas brauc uz slēpošanas trasi, turp-atpakaļ biļete maksā sešus eiro. Vagoniņi ir dubultie, un tiem vienā pusē ir atvērti logi, var uzņemt kādu fotogrāfiju ne caur stiklu!
Paceļoties gaisā var novērtēt, kāpēc gaiss pilsētā tā smaržo, to iepriekšējā vakarā pamanām pirmo, kad izkāpjam no automašīnas. Visapkārt vienas vienīgas priedes! Tepat Dzūkijas nacionālais parks, un uz vienu pilsētas iedzīvotāju ir aptuveni 2,1 ha meža. Tagad ne tikai sasmaržojam, bet redzam!
Nokļuvuši līdz iekštelpu slēpošanas trasei, to gan apskatīt nevaram, esot ciet, kādi atjaunošanas darbi. Toties, vaļā ir skatu tornis, un bezmaksas! Tornī ir arī restorāns, bet informatīvajā paziņojumā ir rakstīts, ka diemžēl tikai uz slēgtajiem pasākumiem. Ja notiek tie, tad arī skatu laukums ir slēgts. Tā nu pusdienas tur neēdīsim, bet vismaz tiekam apskatīties apkārtni!
Izskatās, ka darbdienas vidū tam nav daudz gribētāju, un laiski pavadām tur vismaz pusstundu, satiekot vien tikai dažus citus cilvēkus. Cik tālu vien redzam, ir zaļi priežu meži, ar iestarpinātiem lapu kokiem. Upe te met loku, un pa brīdim redzam kuģīšus, var doties ekskursijā. Ja turpināt ceļu pa upei uz augšu, pēc desmit kilometriem ir Baltkrievijas robeža. Patiešām tuvu! Skats uz apkārtni tiešām ir izcils, un aiz stikla margām, aizvējā netraucē ne vējš, ne knišļi. Diena nav pārāk silta, lai arī saulaina, bet te pat gribas novilkt jaku, jo ir vasarīgi!
Drīz jau esam atpakaļ vagoniņā, kas te kursē bieži, jāpagaida vien dažas minūtes un pie horizonta parādās vagoniņš, tie nepārtraukti kursē viens otram pretī. Mēs gan vēl gribam izstaigāt pilsētu un dodamies uz koši zilo pareizticīgo baznīcu, kas celta 1865. gadā. Stāvot pie baznīcas, ievērojam tendenci – pilsētā visur ir tīrs. Neviena papīrīša, nevienas pudeles, glīti pļauti mauriņi, visur, kur esam bijuši. Apstādījumi pilni ziedu. Ielas – pilnas mākslas. Glītas laternas un nelieli gaismas stabi. Būs jāatnāk vēlreiz vakarā!
Grūtas parks pie Druskininkiem
Tālāk ir dilemma, braukt skatīties kādus no Dzūkijas nacionālā parka objektiem vai pievērsties vēstures aspektam. Nolemjam par labu Grūtas parkam, ko žurnāls “Time” savulaik nosaucis par vienu no dīvainākajiem tematiskajiem parkiem pasaulē. “Tumšā tūrisma” piekritēju aprindās tas pazīstams kā “Staļina pasaule”. Vēl dīvaināku to padara fakts, ka blakus demontētajiem Padomju laiku pieminekļiem atrodas mini zoo. Pirms braukt uz parku ir divēdājas sajūtas, apskatīt “ļeninekļus” nav gluži tipiska izklaide. Spriežam, ka vēsture jāzina, lai to neatkārtotu. Atsauksmes par zoodārzu arī nav spožas, dzīvniekiem esot mazi krātiņi. Ja mazākajiem dzīvniekiem vēl tie izskatās pieņemama izmēra, tad lāča būris patiesi liekas ne tas plašākais. Kombinācija gan dīvaina, bet vismaz mazākajiem parka apmeklētājiem bez dzeltena miliču žiguļa ir vēl kaut kas, ko redzēt. Ieeja parkā arī nav tā mazākā, 12 eur no personas, vismaz var samaksāt ar karti.
Divas stundas pavadām izstaigājot ekspozīciju un lasot informāciju, ko sagatavojis Lietuvas genocīda un pretošanās pētījuma centrs. Parka teritorija ir ap 20 ha, un tajā izvietoti Lietuvā demontētie pieminekļi. Ap divām trešdaļām ir vietējās nozīmes antivaroņu, kuru vārdi mums daudz neizsaka. Pārējie, jau plaši zināmie Ļeņins, Staļins, Karls Markss.
Trijās iekštelpu ekspozīcijās ir arī grāmatas, vimpeļi, pioniera tērps un vesela mākslas galerija. Bez gleznām ar Ļeņinu ir arī paklājs un gobelēns. Visinteresantākā ekspozīcija lielajā aplī ir vietā, kur ir vairāki Ļeņina pieminekļi, bet mazajā aplī jau minētā galerija. Tālāk, divas telpas netālu no lāča būra, kur ir arī lielākā daļa pārējo dzīvniek, īpaši liela ir dekoratīvo vistu kolekcija. Mums gan jau ir jāskrien uz vakariņām, tāpēc ilgāk vairs palikt nevaram. Ēst arī gribas, jo visu dienu esam pavadījuši uz našķiem, bez kārtīgām pusdienām.
Vakariņas tad ir kārtīgas pieēšanās reize, paņemu no visa pa druskai, pilnu šķīvi ar kaudzi. Ar acīm gribas apēst visu, vēderā visam nepietiek! Ir gan divu veidu zupas, gan zivju ēdienu, gaļas ēdieni, dārzeņi. Saldo ēdienu stends atkal ir pilns gardumu, kivi un zemeņu kūka garšo izcili!
Kad atgūti spēki, braucam atpakaļ uz pilsētas centru. Vispirms, pietura pie Muzikālās strūklakas, kurā par trim eiro katrs gribētājs var pasūtīt strūklakai nospēlēt savu dziesmu no piedāvātā saraksta, izskatās gan, ka ik pa laikam strūklaka kaut ko uzspēlē arī bez maksāšanas. Priekšnesuma būtība ir tāda pati kā zināmākajām strūklakām visā pasaulē, kā Lasvegasā vai Dubaijā, tikai, mazākā mērogā. Strūklaka maina krāsu un gaisā uzšaujas ūdens vērpetes, neilgajam priekšnesumam sākoties, ap to pulcējas paprāvs ļaužu bariņš, īpašu sajūsmu tā izraisa bērniem, kad starplaikos starp priekšnesumiem tā mirdz “parastajā” režīmā un līdz ar ūdeni, pūš miglu.
Aizstaigājam līdz upes promenādei, ejam garām nelielam kioskam, kurā iekšā esot jābūt minerālūdenim. Kiosks gan ir ciet, izskatās, ka nav darba laika vaina, bet šobrīd nav pieejams. Pie stikla piespraustajā lapiņā rakstīts, ka ūdens ir pieejams viesnīcā.
Pa naksnīgajām ielām dodamies atpakaļ uz pareizticīgo baznīcu. Apstādījumos pirmos ziedus ver ceriņi, puķudobēs ir krāšņas tulpju un hiacinšu kompozīcijas. Kad iedegas gaismas, baznīca izskatās vēl pievilcīgāka, nekā dienā, kad tās koši zilais sienu krāsojums saplūst ar debesīm. Vakarā tā izskatās kontrastaina daudzajos lampu staros.
Slavenākās Druskinkinku spa procedūras
Nākamo dienu atkal sāku ar spa procedūrām, šoreiz, pamēģināt, ko gan tik ļoti ir slavējis žurnāls “Forbes”, iekļaujot šīs abas procedūras savā labāko procedūru izlasē visā Lietuvā. Vispirms, man ir paredzēta kazas piena vanna. Pēc kazas nesmaržo nemaz, drīzāk, pēc meža ogu saldējuma, jo klāt vēl ir ogas. Par pamatu atkal kalpo vietējais minerālūdens, kam šoreiz liekas tāda kā sēra smarža, bet, kad tiek ieliets piens ar ogām, minerālūdens smaržu vairs nejūt. Man stāsta, ka pēc vannas būšot maiga un zīdaina āda. Sajūtas tiešām tādas arī ir!
Pēc vannas dodos uz otru izslavēto procedūru, griķu masāžu. Nez vai masēs ar griķiem? Izrādās, masē uz griķiem, jo masāžas galda matracis ir ar griķu pildījumu. Pēc masāžas ar kokosriekstu un E vitamīnu saturošu krēmu, ne eļļu, kakla zonu, rokas un kājas ietin uzsildītos griķu maisiņos. Stunda palido kā viens mirklis!
Pēc spa ir laiks vākt kopā mantas un sākt doties uz māju pusi. Divas dienas te ir paskrējušas pārāk ātri! Vēl izejam ātru apli pa viesnīcu, lai uzņemtu dažas fotogrāfijas un attopamies, ka “mākslas darbs” pie spa ieejas patiesībā ir minerālūdens krāni. Vienā ir 18˚C silts un stipri sāļš, otrā, 30˚C, tam gan nekādu piegaršu vai smaržu nejūt. Apkārtnē esot 12 minerālūdens avoti!
Uz atvadām no pilsētas vēl gribas ieskriet pie upes promenādes, izstaigāt parku, kur vakar redzējām tikai mazu astīti pustumsā. Ievēroju, ka te daudziem kokiem ir izvietoti īpaši lieli putnu būrīši, tie laikam domāti pūcēm. Diena ir nedaudz dzestra, lai arī saulaina, un, meža baložu dūdošanas pavadīti, ejam pa parku. Jau atkal, šur tur dzird latviešu valodu, bet pāri upei saklausu gada pirmo lakstīgalu. Noejam gar kuģīšu piestātni, te par 10 eiro var doties izbraucienā līdz saliņai un atpakaļ, laikam tieši šādus kuģīšus redzējām iepriekšējā dienā no skatu torņa pie slēpošanas trases!
Veselu stundu nevaram aizbraukt no pilsētas. Kad jau liekas, ka jāmet miers, vēl tomēr gribas piestāt un uzņemt vēl vienu fotogrāfiju. Apstājamies atkal pie narcišu parka, šoreiz ejam uz otru pusi, pie strūklakas. Ūdens ezerā izskatās īpaši zaļš, vai tā caurspīdīgā krāsa kopā ar koku lapotni tajā atspīdam, vai pats ūdens, bet rada īpaši pievilcīgu atmosfēru, kuru netraucē pat nepārtrauktās trimmera skaņas. Parks tiek sakopts, un arī te nemana pat ne pudeļu korķi nevietā. Viss tīrs!
Apskates vietas pa ceļam uz vai no Druskininkiem: Merkines piramīda un skatu tornis
Kad beidzot iztaisāmies tālākajam ceļam, ir skaidrs, ka Dzūkijas parkā garākas pastaigas šoreiz ies secen, jo jau ir pēcpusdiena, bet mums vēl tāls ceļš priekšā. Purva taku esam nolēmuši izlaist tā vai tā, jo tās apskate pieejama tikai ar gidu, un brauksim uz cilvēku veidotiem apskates objektiem.
Pirmā sarakstā ir Merkines piramīda, kas visprecīzāk raksturojama kā vietējā mēroga svētvieta, jo Povilas Žekas, šīs vietas izveidotājs, te piedzīvojis dievišķu brīnumu. Tagad te varot nākt nobaudīt dievišķo maizi, iesmelt līdzi ūdeni līdzņemšanai un pasēdēt zem lielā, apaļā kupola, kura iekšienē ir piramīda, lai iegūtu garīgu pieredzi. Pateicoties vietas akustikai, iekšpusē ir dzirdams katrs solis, no ārpuses skaņām gan nekā. Kamēr sēžam uz krēsliem un vērojam piramīdu, kāda apmeklētāja ieklepojas. Troksnis ir tāds kā pērkona laikā! Te no visa ir pa druskai. Ir krusti. Ir obelisks. Ir piramīda. Ar jaunajiem bērziņiem fonā gan izskatās acij tīkami.
Tālāk dodamies uz Merkines skatu torni, kurā atkal varam izjust Dzūkijas parka mežus. Šis reģions ir Lietuvas visvairāk mežiem klātā teritorija, un uz zaļo pamali skatāmies ar skaudību. Kamēr stāvam 26 metrus augstā torņa galā, tālumā kūko dzeguze. Arī pirmā man šogad!
Apmeklētāji uz metāla torni, kas vijas ar līkumiem un papildu platformām, klīst teciņus vien. Izskatās, ka šī arī ir populāra apskates vieta latviešu vidū, jo automašīnas ar latviešu numuriem te mana vairāk nekā lietuviešu.
Čižiunai ciemats
Kur lai dodamies tālāk? Būtu gribējies aizbraukt uz Burbišķu muižu, redzēt ziedošās tulpes, taču, ierakstot navigācijā nosaukumu, tā brīdina, ka atbrauksim vien desmit minūtes pirms slēgšanas laika. Tikai no ārpuses apskatīties nederēs. Ja vieta būs ciet, pēc tam uz nākamo tāpat nepagūsim, jo esam pārāk aizkavējušies Dzūkijā. Spriežam, ka jābrauc vien uzreiz uz Anīkšķu koka taku.
Pa ceļam vēl piestājam Čižiūnai ciematiņā, kuru ievērojām jau turpceļā no šosejas. Rindas ar glītiem namiņiem, kas cieši, cieši piespiedušies viens otram klāt. Nedaudz atgādina Peipusa ezera vecticībnieku namiņus. Angļu valodā Vikipēdijas lapā vienīgā informācija liecina, ka ciematā dzīvo 129 cilvēki. Lietuviešu versijā gan informācijas ir vairāk, ciematiņš esot vienas ielas ciems, vairums namiņu celti 19. gadsimta beigās un šī viena iela esot iekļauta 300 skaistāko tipisko Lietuvas ielu topā.
Iebraucam ciematā no vienas puses un domājam, kur lai piestāj, lai uzņemtu kādu fotogrāfiju. Iela ir bruģēta, abās malās ir zāliens, tālāk, žogi un namiņi. Piestāt pie jebkura no tiem, nozīmē apstāties kādam gandrīz gluži pagalmā. Spriežot pēc iedzīvotāju skaita, teju visiem tiem būtu jābūt pamestiem, bet gandrīz visi izskatās apdzīvoti – pļauti mauriņi, kaut kur vaļā stāv durvis, novietota automašīna vai skraida suns. Visiem logiem priekšā ir aizkari. Apstāties pie kāda liekas drusku neērti, tāpēc apgriežamies, braucam pa ieliņu vēlreiz, un vienkārši stājamies ceļa vidū, fotografējot koka namiņus ar dekoratīvajiem logu rāmjiem. Ciematā ir vairākas stārķu ligzdas, tās ir apdzīvotas vairākos stāvos – augšā stārķi, bet apakšā iekārtojušies mazāki putniņi, apakšīrnieki. Vienā izskatās pēc strazdiem, otrā, zvirbuļi.
Anīkšču (Anykščiai) koku galotņu gaisa pastaigas taka
Izstaigājuši Čižiūnai ciematu, beidzot uzņemam kursu uz Anīkščiem, izslavētajām koku takām. Pa dienu apskatot tās navigācijā rādās, ka cilvēku skaits apskates vietā ir lielāks, nekā parasti. Laikam jau esam stipri vēlu, ap pussešiem vakarā, jo stāvvietā vien daži motocikli un pāris automašīnas, turpretī stāvvieta stiepjas jau pārkis kilometrus pirms parka, ielas malā. Paejam garām pirmajam ekspozīcijas objektam, milzīgam akmens bluķim, kas esot te atceļojis pirms 250 tūkstošiem gadu, un kāpjam pa kāpnēm uz ekspozīcijas sākumu. Diemžēl lielākā daļa informatīvo zīmju ir vien lietuviešu valodā, tā nu sanāk tulkot ar “Google translate”. Takas augšā ir daži pantiņi angļu valodā, kas gan neko daudz par redzamo apkārtni nepastāsta. Pa ceļam iekārtota kukaiņu “viesnīca”, kā arī – putnu būrīšu ekspozīcija, kuros manām līdzīgus būrus, kā redzējām Druskininkos!
Drīz esam pie koku takas sākuma. Samaksājuši ieejas maksu (4 eiro), ejam pāri metāla sietu klātai platformai. Esam pie koku augšējās daļas, ne gluži virs galotnēm, bet stipri augstu. Lejā zied zaķkāposti, bērziem jau saplaukušas mazas lapiņas, citi koki gan vēl atturīgāki, un nav brīnums, ir vien septiņus grādus silts.
Mums paiet garām vairākas cilvēku grupas, ja raiti iet, taku var noiet dažās minūtēs. Mēs gan ejam lēni, izpētot koka mizu, kā arī kādu nozāģēta zara vietu, kur kāds ir iespraudis monētu. Mazie čiekuriņi ir mazliet virs acu augstuma.
Turpat blakus, skatu tornis, bet tālāk, upes ieleja ar tiltiņu un meži, cik tālu vien sniedzas skatiens. Nav brīnums, ka šī vieta ir tik ļoti iecienīta rudeņos, lapu koki te tiešām ir vairumā! Nokāpuši lejā vispirms ejam nofotografēt takas balstus no lejas, kad pie putnubūrīša ievērojam tās iemītniekus, sīku putniņu, kas neliekas mūsu traucēts un dzied. Tad vērojam strazdus klajumā, dzeņus lidojam no koka uz koku, meklējot vietu, kur apsēsties, un mizložņas.
Zemākajās vietās saule jau ir pazudusi aiz koku galotnēm, un parkā jūtamies pavisam vieni paši esam. Vakar idille. Putnu treļļi no katra koka, upīte un zeltainās vakara saules izgaismotā koku lapotne. Lielisks ceļojuma noslēgums!
Atpakaļ braucam garām labirintu takai un apgāztajai mājai tepat blakus, šoreiz nepiestājam, un Anīkšču pilsētai, kas arī izskatās tikpat sakopta un tīra, ka Druskininki. Te “Gribu Atpūsties” arī piedāvā atpūtas komplektus, ar spa un bānīti! Būs jāatbrauc kādā reizē tieši uz šejieni!
Raksts ir tapis sadarbībā ar atpūtas piedāvājumu portālu “Gribu Atpūsties”, rakstā ir pausts neatkarīgs autoru viedoklis.
Līdzīgi raksti:
