Brīvdienas Igaunijā Hījumā salā – spa un ne tikai!

Spa ceļojumi uz Igauniju ir kļuvuši par vieniem no pieprasītākajiem nedēļas nogales (un ne tikai!) braucieniem uz kaimiņzemi. Šis bloga ieraksts noderēs tiem, kas vēlas izbaudīt igauņu spa mazliet neparastākā veidā, ārpus lielajām viesnīcām, un mazliet arī paceļot ārpus viesnīcas. Kuru Igaunijas pilsētu apmeklēt labāk, ja ir vēlme arī kaut ko tajā apskatīties? Viena no labākajiem variantiem ir doties uz Igaunijas salām – Sāremā un Hījumā.

Par to, ko apskatīties Sāremā, lasi šeit.

Ar kādām izmaksām rēķināties?

Prāmja biļete no Rohukulas uz Heltermā diviem pieaugušajiem un auto 16.80 eur vienā virzienā, noprikt var te.

Soru – Triigi prāmis 14.40 eur diviem pieaugušajiem un auto, vienā virzienā, nopirkt var te.

Hījumā

Huusi Holiday & Spa – no 80 eur diviem par nakti, ar brokastīm netālu no Kardlas ar privāto spa.

Alternatīva ir Hõbekala Guesthouse no 60 eur diviem, ar brokastīm, te atpūta otrā salas galā, pavisam prom no civilizācijas.

Paēst labā restorānā Hījumā nebūs dārgi! Otrais ēdiens Roograhu vai Wabrik Pubi  – sākot no 6 eur (Wabrik pieejama arī alus darītavas tūre par atsevišķu samaksu). Šīs abas vietas ir vaļā visu gadu, vasarā pieejamas daudzas citas kafejnīcas. Roograhu strādā līdz 18:00, Wabrik Pubi līdz 23:00.

hījumā sala

Hījumā muzeja ieejas maksa – 2.5 eur pieaugušajam

Kõpu bāka – 2 eur pieaugušajam

Hiiu Vill senatnīgā vilnas ražotne – bezmaksas

1.diena Rīga-Hījumā

No Rīgas

Pirms izbraukt uz prāmja, mūs sagaida krāšņa varavīksne, tā aziraujamies to fotografējot, ka gandrīz nokavējam prāmi! Uz prāmi tomēr pagūstam un uz tā uzbraucam līdz ar saulrietu.

Labākie igaunijas spa piedāvājumi

Jārēķinās, ka prāmis ziemā kursē vidēji reizi trijās stundās, bet starp Hījumā un Sāremā vien divreiz dienā. Vasarā, protams, biežāk, bet tad tāpat noteikti biļetes vajadzētu iegādāties iepriekš internetā. Ziemā tikām iekšā mierīgi tāpat, biļetes pirkām kasē pirms uzbraukšanas uz prāmi. Ceļā jāpavada aptuveni stundu, un tikmēr paēdam vēlās pusdienas prāmja kafejnīcā. Prāmis ir mūsdienīgs, nodots ekspluatācijā 2016.gada decembrī un nebūt neasociējas ar skolas laika atmiņā palikušajiem.

Igaunija

Viesnīca un vakariņas

Kad mēs atbraucam līdz mūsu viesnīcai Huusi Holiday and Spa, mūs sagaida pārsteigums – mazajā viesu namiņā ir padomāts par visu un nemaz nav sajūtas, ka esi viesnīcā, bet gan ciemos pie kāda! Tējkanna, bezmaksas limonādes, halāti, čībiņas, piknika groziņš un pat maza vēstulīte par to, ka priecājas mūs uzņemt savā viesu namā!

salas igaunijā

 

Mājas saimnieki, Kristīna un Reino uzreiz piedāvā mums iet pirtī – te varam divi vien izmantot veselu spa kompleksu, lielo vannu un pirti, un var pasūtīt arī masāžu un skaistumkopšanas procedūras.  

atpūta visai ģimneneiNolemjam, ka to labāk pēc vakariņām un braucam uz Kardlas centru, Wabrik Pubi, vienu no retajām vietām, kas ziemā ir vaļā arī vakarā. Te pa dienu var iziet ekskursijā alus darītavā (ko norunājam izdarīt nākošajā dienā) un līdz vēlam vakaram dabūt kārtīgu ēdienu. Mūs pārsteidz cenas – otrais ēdiens maksā ap 6 eiro, bet porciju izmērs kā Amerikā (milzīgas!). Kad tiekam līdz viesnīcai, pirtij vairs nav spēka un iekrītam gultā, iepriekš sarunājuši ar saimniekiem, ka iesim pirtī nākamajā dienā un cikos gribēsim brokastis.

2.diena Hījumā: Kardla, tūrisma informācijas centrs, Kõpu bāka, Kalaste taka

Brokastis Huusi Holiday & Spa un Informācijas centra apmeklējums

No rīta pamostamies un jau pēc brītiņa pie mūsu durvīm klauvē saimniece – mūs sagaida sātīgas brokastis gultā  – ola, bekons, graudu maizītes, sagriezti tomāti, auzu pārslu cepumi, augļi. Jāatzīst, ka šī ir tikai otrā reize dzīvē, kad es ēdu brokastis gultā! Pirmā reize bija Seišelu salās pēc mūsu kāzām (un toreiz beigās brokastis ēdām uz terases).

huusi

Pēc paēšanas dodamies uz Kardlas tūrisma centru, uzzināt par salas interesantākajiem objektiem un paņemt Miera korpusa brīvprātīgā Douglasa Vellsa grāmatu “Bāku tūre”. Tas ir viens no labākajiem veidiem kā apskatīt salu, grāmatā ir aprakstītas salas bākas un citi apskates objekti. Ir tīri jauki parunāties ar centra darbiniecēm, uzzinām, ka daudzi Hījumā iedzīvotāji te dzīvo salīdzinoši nesen – viena no darbiniecēm stāsta, ka viņas vecvecāki dzīvojuši uz salas, pati uzaugusi Tallinā, bet tagad jau desmit gadus dzīvo uz salas. Sala kļuvusi par vietu, kur atgriezties. Informācijas centrā var nopirkt arī foršus suvenīrus – rotaslietas, kas darinātas no dzīvnieku kauliem un spalvām, māla brošas un dažādus ēdamus suvenīrus, viss ražots uz salas un Ķīnas ražojumus te neatrast!

roku darbs

Uz salas oficiāli deklarēti deviņi tūkstoši cilvēku, visu gadu gan dzīvojot tikai seši tūkstoši. Gadā Hījumā apmeklē aptuveni simts tūkstoši cilvēku, vairums no Somijas, Vācijas un arī paši igauņi, un tikai aptuveni desmit tūkstoši latviešu. Pat vasarā šeit ir iespēja pastaigāties pa pludmali pilnīgi vienatnē, un salas lejasdaļā, pie Kassari, ūdens nebūt nav aukstāks kā Rīgas jūras līcī. Hījumā iecienījuši kaitotāji, jo viļņi te mēdz būt gana iespaidīgi. Vasarās te gan var arī sup’ot, doties izjādēs (to, izrādās, nodrošina arī mūsu viesu nama saimnieki) un arī braukt ar velosipēdu. Liekas, ka velosipēds te ir galvenais pārvietošanās līdzeklis, uz salas neesot bijis neviena (!) avārija, kurā iesaistīti velosipēdisti.

Klusums 10 mēnešus gadā

Hījumā bijusi apdzīvota jau 5.gadsimtā pirms mūsu ēras. Te apstājušies roņu mednieki, tā bijusi Zviedrijas sastāvā un bija pazīstama kā Dago sala, kas tulkojumā nozīmē Dienas sala. Krievijas impērijai 18.gadsimtā to pārņemot, zviedriem nācās pārcelties citur, un leģenda vēsta, ka katrs uz atvadam atstājis krustu, tā Hījumā izveidojies Krusta kalns.

Salas tūrisma sezona ilgst vien divus ar pusi mēnešus vasarā, un pārējā laikā sala ir ļoti klusa. Braucot pa ceļu tā vien paliek iespaids, ka lielāka varbūtība satikt lapsu vai briedi nekā redzēt citu automašīnu. Hījumā ir visvairāk mežiem klātā teritorija Igaunijā, un šajos mežos ir daudz kara liecību – bunkuri, tranšejas, mežu dziļumā atrodas arī militārais muzejs. Taču pat no galvenajām apdzīvotajām vietām tālāk esošie ceļi ir asfaltēti. Iedzīvotāji pašiem ceļiem brauc mierīgi – reti gadās redzēt kādu, kas tiešām brauc ar 90 km/h. Vēlāk vakarā, pie salas lielākā veikala “Selver” redzam vien piecas automašīnas, kaut stāvvietā vietas gana vismaz simtam. Viesnīcas saimnieks mums stāsta, ka cilvēki šeit durvis neslēdz – ne automašīnai, ne mājām. To vēlāk redzam arī paši – durvīm ir slēdzenes, bet atslēgas ir tajās iekšā!

Alus

Vispirms vēlreiz iegriežamies Wabrik Pubi, kur mūs izvadā ekskursijā pa alus darītavu. Ekskursiju vada puisis no Maskavas, kurš pakāpeniski mācoties igauņu valodu, pagaidām tā pieejama krievu un angļu valodā. Pirms iet iekšā alus darītavā puisis mums prasa: “Piena produktus esat ēduši šodien?” Saminstamies, sakam, ka tikai sviests brokastīs bija pie maizītiem. “Ā, tad labi, galvenais, nevajag pirms iešanas iekšā dzert kefīru, to veidojošie mikroorganismi pat uz drēbēm paliek un tad ir ķeza!”. Tā nu mēs, uzvilkuši bahilas, ejam iekšā. Mums izstāsta par to kā notiek alus gatavošanas process kā arī to, ka pamazām tūristu paliekot vairāk, un šovasar pat esot bijušas vairākas autobusu ekskursijas no Latvijas. Vai Latvijā var nopirkt Hījumā alu, to mums pastāstīt nevar, bet latviešu alu Hījumā var gan! Izrādās, Hījumā alus galvenā atšķirība esot ūdens kvalitātē  – uz salas tas esot ļoti tīrs un ar pareizo minerālvielu saturu.

Kõpu bāka

Nākamais pieturas punkts ir Kõpu bāka, kas tiek uzskatīta par trešo vecāko bāku pasaulē, kas ir darbojusies nepārtraukti. Bāka tiek uzskatīta par galveno Hījumā salas simbolu. Tā kā bāka ir kalna galā, tās kopējais augstums ir 102.6m augstumā, padarot to par augstāko Baltijas jūras reģionā.

Tā ir celta 1531.gadā un arhitektūrā redzama viduslaiku ietekme, tās konstrukcija atgādina svārkus. “Svārku” dēļ bākai ir iespaidīgs svars – aptuveni 12 tonnas! Vietējie iedzīvotāji savulaik gan tās celšanu neuztvēra ar prieku, jo liela daļa pārtika no uz sekļa uzskrējušo kuģu izlaupīšanas. 1939.gadā bāku, par godu tās jubilejai, nokrāsoja ar eļļas krāsu, kas bāku noveda līdz avārijas stāvoklim, jo kaļķakmens bluķi nepietiekami izžuva, tādēļ tā tikusi vairākkārt atjaunota pēdējo piecdesmit gadu laikā. Oficiāli bāka ir atvērta tikai vasaras sezonā, bet braucot lielākā grupā var sarunāt, ka to atver arī rudenī un ziemā!

Rāpjoties augšā pa šaurajām kāpnēm, kas tikušas izcirstas bākā vien 19.gadsimtā, mugursomai spiežoties klāt pie griestiem, pārņem sirreāla sajūta. Viduslaiku mantojums un pasaules līmeņa objekts tepat kaimiņos. Bākā izvietotajos plakātos uzzinām, ka, izrādās, Somijā un Zviedrijā bākas tiek īpaši aizsargātas, tagad tām ir vairāk kultūrvēsturiska nozīmē, taču to uzturēšanai nepieciešami lieli līdzekļi.

Saimnieku ķertas zivis pusdienās

Esam iepriekš sarunājuši papusdienot Hõbekala viesu namā. Kamēr braukājam apkārt un skatāmies mazos celiņus, kas ved uz jūru, pēkšņi saņemam īsziņu – “jūs mums tikko pabraucāt garām, brauciet atpakaļ!”. Kamēr ēdam pusdienas un stundas laikā garām nepabrauc neviena automašīna, saprotam, kā viņa mūs izskaitļojusi, jo pēkšņi garām braucošu auto ar Latvijas numurzīmēm ir grūti nepamanīt!

Galdā tiek celtas ceptas zivis ar kartupeļu biezeni un fantastiska siera kūka. Uz jautājumu vai gatavošanas prasmes apgūtas kādā smalkā pavārskolā, saimniece smaida un atbild, ka nē, viņas pašas receptes. Zivis ķertas iepriekšējā dienā, viņas vīrs ir zvejnieks, un viņiem arī sava mājas ražošana marinētām siļķēm. Zivis tik labas, ka mājās, ēdot ar biezpienu un kartupeļiem, paliek žēl, ka nenopirkām vairāk!

Tepat apskatam arī Ristnas bāku, cik nu tuvu tiekam klāt, jo tā ziemā ir ciet, kā arī vietu, kas īpaši iecienītas kaitotāju un sērfotāju vidū – Surf Paradiis. Te ir liels vējš un lieli viļņi, un saulainajā dienā līkumotas priedes met ēnu uz akmeņajiem celiņi.  Rodas iespaids, ka esam kaut kur ziemeļvalstīts.

Aizbraucam līdz Kalestes dabas takai, te ir gan ugunskura vietas, gan arī apsūnojis mežs, tā vien liekas, ka klusumā tūlīt redzēsim kādu zvēru. Te vasarā ir izcila vieta pārgājienam ar nakšņošanu teltī!

Palikt gaidīt saulrietu te vai braukt tālāk? Braucam tomēr uz Kalanas ostu, kur arī sagaidam saulrietu, mākoņi līdz galam tā arī nenoskaidrojas, bet skaistajā pludmalē tāpat ir interesanti. Te vide ir īpaši neparasta – oļiem nosēta piekraste, kāds vecs kuģis un maziņas priedītes.

sala

nakts debesis

Uz nākamo apskates objektu, Tahkunas bāku aizbraucam jau tumsā, lai vērotu zvaigznes. Naktīs te var labi redzēt ziemeļblāzmu, protams, kad tā ir gana spēcīga un redzama šajā reģionā. Takhunas bāka ir augstākā Igaunijā, 42.7 metri. Pa ceļam redzam jenotsuni un atceramies tūrisma informācijas darbinieces teikto – te dzīvo visi Igaunijas dzīvnieki, izņemot lāčus. Viņa esot redzējusi pat lūšus!

Tad gan beidzot braucam uz sen pelnīto pirti, pa ceļam vēl veikalā nopērkot dažus našķus. Divdesmit minūšu laikā tiek uzsildīta pirts, vanna jau burbuļo un izbaudām vakaru siltumā, atceroties pa dienu redzēto un dzerot saimnieces sagatavoto ogu limonādi. Izrādās, šis ir salais pats pirmais spa!

spa brīvdienas

sanarium

3.diena – Vēlreiz bāka, muzejs, vilnas rūpnīca, Kassari un ceļš uz Sāremā

Saullēkts un muzeji

No rīta braucam vēlreiz uz Tahkunas bāku, lai apskatītu to ar pirmajiem saules stariem, blakus tai tagad tiek remontēts žogs, tāpēc skatam paveras vecā bākas “galva”. Tagad redzam arī Estonia kuģa memoriālu.  Šī ir vieta, kas Igaunijas teritorijā atrodas vistuvāk kuģa bojāejas vietai, tādēļ te uzstādīts memoriāls bojā gājušajiem bērniem.

memoriāls

Atpakaļ nolemjam braukt pa citu ceļu – izbraucam gar pašu krastu, pa mazo zemes ceļu, kur mežā ir bunkuri un citi militārie objekti. Līdz militārajam muzejam gan šoreiz nebraucam, jo mums paredzēta Kardlas pilsētas muzeja apskate, un, kā vienmēr visos braucienos, mums atkal nepietiek visam laika! Muzejā mums paveicas, ka ir pieejama gide, kas mums izstāsta par galvenajiem eksponātiem. Uzzinām, ka, izrādās, Hījumā ir viena no visigauniskākajām vietām valstī, tā iemesla dēļ, ka Padomju laikos šeit bijis ļoti minimāls iebraucēju skaits. Sala bija slēgta parastiem apmeklējumiem un bija jāiegūst speciāla atļauja, lai to apmeklētu.

Atgriežamies viesnīcā, ieturam tikpat sātīgas brokastis un atvadamies no mājiņas saimniekiem. Ir laiks braukt tālākStarp citu, ja vēlies pierezervēt brīvdienas šajā foršajā viesu namā, raksti īpašniekiem Facebook vai viņu mājaslapā!

Vilna un neparastā Kassari daba

Vilnas rūpnīcā redzam darbībā 120 gadus vecas vilnas apstrādes iekārtas, no kurām aitu vilna pārtop glītos dzijas ruļļos. Rūpnīcā pilnīgi bezmaksas var apskatīties iekārtas (un arī sajust slapjās vilnas smaržu!).

Vērojot Hījumā klajumus, ataust atmiņā Skotijā un Īrijā redzētās ainavas ar plašiem, zaļiem laukiem un aitām. Izskatās, ka aitu audzēšana šeit ir kļuvusi īpaši populāra! Tās izēd zālājus ap kadiķiem. Igaunijai raksturīgas alvāru pļavas, vietas, kur kaļkakmenī ļoti plānā augsnes kārtā (līdz 20 cm) raksturīga īpaša augu daudzveidība. Tām ir daļēji dabīga izcelsme, jo tās veidojušies tūkstošiem gadu garumā cilvēka un dabas mijiedarbības rezultātā. Savulaik Igaunijas teritorijā atradās trešā daļa visu pasaules alvāru, taču to teritorija samazinājusies no 43 tukstošiem hektāru trīsdesmitajos, līdz 9 tūkstošiem mūsdienās. Tagad tie tiek īpaši aizsargāti un arī kopti – alvāriem aizaugot ar krūmājiem, piemēram, kadiķiem, samazinās to bioloģiskā daudzveidība, tādēļ Kassari salā daudzviet redzam plaši izcirstas kadiķu audzes, lai atjaunotu alvārus. Kassari sala veido seklu līci starp abām salām, Kainas līci, kas ir vidēji vien 50 cm dziļš un pat vēlā rudenī šeit vērojami simtiem putnu. Putnu migrācijas periodā vienlaicīgi šeit var būt pat desmit tūkstoši putnu, tādēļ putnu torņa apmeklējums ar binokli ir obligāts! No Kassari jūrā ved gara zemes strēle, Sēretirps, leģenda vēsta, ka tas esot nepabeigts tilts uz Sāremā, ko cēlis vietējais varonis Leigers, lai viņa brālis, Sāremā varonis Suure Toll, varētu viņam pievienoties varoņdarbos. Ceļu uz strēli krustojumā iezīmē Leigeram veltīta skupltūra. Mēs pie tās dažu metru attālumā vērojam kādu lapsu, kas ne pavisam neliekas traucēta kamēr nepieejam tai iet pavisam tuvu klāt!

Prombraucot

Iemetot pēdējās pastkartes pastkastītē pie kāda veikala un apskatot atjaunotās Harju-Ratsepa dzirnavas, esam klāt Soru ostā. Izkāpjot no mašīnas vējš ir tik stiprs, ka sākam satraukties, vai prāmji maz kursē tik spēcīgās brāzmās, taču redzam aizvien jaunas un jaunas mašīnas sarodamies autostāvvietā. Drīz vien pirmā automašīna nostājas rindā un mēs dodamies ieņemt vietu. Šeit ir divas rindas – viena tiem, kam jau ir iepriekš iegādātas biļetes, otra pārējiem. Vējš pastiprinās, un mašīnu apšļaksta sāļais jūras ūdens. Vai mums maz pietiks vietas uz prāmja? Kožam pirkstos, ka neesam nopirkuši biļetes jau iepriekš, taču beigās vietas pietiek visiem. Brauciens ir krietni īsāk,s un biļetes jāpērk veikalā uz prāmja. Uz prāmja vēju īpaši nejūt, taču drīz vien saprotam, ka tā “kaucošā” skaņa no klāja nāk no mūsu mašīnas – šūpošanās dēļ iedarbojas kustības sensors. Pārējiem, kas, acīmredzot ar prāmi pārvietojas bieži, tas ir atslēgts.

Divas dienas Hījumā salā ir ārkārtīgi piepildītas un tā vien liekas, ka būs jābrauc vēlreiz kādā garākā pārbraucienā ar velosipēdu!

Pateicamies par atbalstu Visit Hiiumaa un Visit Estonia šī raksta tapšanā!

Gribi apvienot Hījumā salas apmeklējumu ar Sāremā? Vairāk informācijas par Sāremā te!

Plāno ceļojumu uz Igaunijas ziemeļiem vai dienvidiem? Izlasi šo rakstu!


Pievienot komentāru