Kas ir tuvie galamērķi, kur doties no Latvijas? Somija ir kļuvusi par ļoti populāru galamērķi latviešiem. Kad Helsinkos daudzi jau ir pabijuši, parādās interese par citām pilsētām, un, kad mums bija iespēja doties uz Tamperi, trešo lielāko pilsētu Somijā, piekritām daudz nedomājot! Kas tad ir tās vietas, ko redzēt Tamperē, un kā saplānot ceļojumu?

Līdzīgi raksti:

Apskates vietas Helsinkos un apkārtnē

Kur aizbraukt Jāņos jeb Līgo svinēšana Helsinkos

Praktiska informācija ceļojumam uz Tamperi

Lidojums: tiešais lidojums ar airBaltic, vien 50 minūtes. Uz Tamperi var doties arī ar personīgo auto.

Viesnīca: Lapland Hotels Tampere (viesnīcā bija viss nepieciešamais, tajā skaitā, ļoti labas brokastis un pirts ar skatu uz pilsētas jumtiem!)

Pārvietošanās uz vietas: izmantojām sabiedrisko transportu. Transportā var samaksāt arī ar bankas karti!

Ekskursijas: ja gribi uzzināt vairāk par pilsētu, piesakies uz kādu no šīm Tamperes ekskursijām!

Atbraukšana uz Tamperi

Lidojums uz Tamperi no Rīgas lidostas ir viens no pēdējiem tajā dienā, un lidosta ir tukša. Jau pēc 50 minūtēm nolaižamies Tamperes lidostā, kur bagāžas saņemšanas zāli aizvien rotā hokeja čempionāta reklāmas plakāts. Saņēmuši somu, dodamies laukā, kur mūs sagaida iepriekš sarunātais taksometra šoferis.

“Jums gan paveicies, neatceros, kad pēdējoreiz šis reiss bija laicīgi, vieniem maniem klientiem nesen lidojums bija sešas stundas vēlāk” viņš mums stāsta. Mēs arī esam priecīgi par to, ka jau pēc piecpadsmit minūtēm būsim viesnīcā, lai dotos pie miera.

Mūsu brauciena mērķis ir vairāku 54. Tamperes teātra festivāla priekšnesumu apmeklēšana, taču pirmā diena galamērķi ir “nekā nedarīšanai”. Nekā nedarīšana gan tāpat nesanāk, jo vilinājums apskatīt pilsētu ir liels – iepriekš šeit vienreiz jau esmu bijusi, bet darījumu braucienā, kurā brīvais laiks bija labi, ja piecpadsmit minūtes.

“Nekā nedarīšanas” dienu sākam ar brokastīm, kas patīkami pārsteidz ar somu būtības “esenci” – viesnīcā ir piedomāts gan pie noformējuma, gan pie ēdieniem. Uz katra galda čiekurs un skujas, skujeņu zariņi arī uz ledus pie ēdieniem. Ēdienu traukos pavīd arī Lapzemes siers, lāceņu ievārījums, plašā izvēlē zivis, un mazmazītiņos gabaliņos sagriezti vietējie deserti – lai var pagaršot, bet lai arī neiet zudumā, ja nav pie sirds. Pie dzērieniem, neiztrūkstošā melleņu sula. Nez ko pasniedz Latvijā kā latviskos ēdienus viesnīcās?

Melleņu tēmu turpinām, tikko izgājuši no viesnīcas un ieraudzījuši saldējuma stendu. Melleņu saldējums palicis atmiņā kā īpaši gards. Saldējumu gan sanāk baudīt, stāvot zem veikala nojumes, jo uznāk pēkšņs lietus. Tas gan tikpat strauji pāriet, un drīz atkal ir mazu mākonīšu izraibinātas zilas debesis. Pretī saldējuma pārdevējam neliela tirgus lete, un uz tās, vairumā trauciņi ar lācenēm, kas maksā 20 eiro kilogramā. Vēlāk uzzinām no Festivālu apvienības (Pirkanmaan festivaalit) darbinieces Susannas Koskimaa, ka ar lācenēm ir līdzīgi kā ar sēnēm – par to augšanas vietām klusē, un uz jautājumiem par ražas bagātību šogad, vienmēr atbild “mūsu pusē šogad slikts gads!”.

Pirmā pastaiga pa Tamperi – Tamperes tirgus

Tamperes pilsēta, kurā dzīvo nepilni 250 tūkstoši cilvēku, atrodas starp Nesijerva un Pihejerva ezeriem, bet starp tiem, krāčainā Tamerkoski upe, kas izlīdzina starp ezeriem esošo 18 metru starpību. Tieši pateicoties šai upei Tampere, saukta par Ziemeļu Mančesteru, 19. gadsimtā kļuva par rūpniecības centru. Rūpniecības laikmets ir pilsētas arhitektūras vizītkarte – sarkanu ķieģeļu ēkas, nu jau klusējoši dūmeņi, kā arī hidroelektrostacija, kas aizvien vēl darbojas. Kā mums vēlāk stāsta cita Festivālu apvienības darbiniece, Tiina Kuusisto, šajās vēsturiskajās ēkās pilsētas centrā palikusi vairs tikai viena rūpnīca, kurā ražo kartonu.

Pirmais, kas pilsētā iekrīt acīs, ir apstādījumu daudzums. Uz margām pie upes, kastes ar petūnijām, tādas arī uz nelielā tiltiņa pāri upei tieši pie rūpnīcas, bet blakus, “tornīši” ar citas krāsas petūnijām. Blakus ūdenskritumam, dobe ar sarkanām kannām, bet tālāk, košajā, veselīgajā zālienā kaija dejo lietus deju – ar pleznām ātri un ritmiski spiežot uz zemi, kas tur dzīvojošajām sliekām rada iespaidu, ka līst lietus un ir jālien laukā. Labi dzird gan ne tikai kaijas, bet kovārņus, kas pilsētā visur izziņo savu klātbūtni. Tātad, Tampere skan kā kovārņi un smaržo pēc ziediem!

Esam dzirdējuši, ka Tamperes tirgus halle ir apskates vērta. Tā tika atvērta 1901. gadā un ir lielākais iekštelpu tirgus Ziemeļvalstīs. Dodoties uz to, gaidu, ka tas būs līdzīgs Helsinkos redzētajam, bet drīzāk atgādina “Mercado San Miguel” Madridē, kur neskaitāmās bodītēs var nopirkt kaut ko ēdamu un arī līdzi ņemamu. Bodīšu skaits gan laikam te ir mazāks, nekā Spānijā, cilvēku, arī, bet vērojot cilvēkus malkojam kafiju vai ēdam nūdeles, liekas, viņi te jūtas omulīgi. Ejam garām vietējiem maizes izstrādājumu stendiem – Karēlijas pīrāgi, maizītes ar vārīto krēmu, kā arī vesela bode ar bezglutēna tortēm. Mani gan visvairāk iedvesmo sieru stends, kurā ir ārkārtīgi plaša izvēle un pie sienas vairāki plakāti ar Francijas sieru un reģionu sadalījumu. Atpazīstu tikai dažus, bet pēc redzētā tā vien liekas, ka jābrauc siera tūrē pa Franciju!

Vakara pastaiga pa Tamperi, katedrāle, ugunsdzēsēju depo, Werstas muzejs, uguns šovs

Klīstot pa pilsētu, ir pagājusi puse dienas un mums ir paredzēta pirmā tikšanās, vakariņas restorānā Telakka, kurā cita starpā, dažas reizes gadā notiek arī teātra izrādes. Te tiekamies ar pārējiem festivāla apmeklētājiem – žurnālistu pāri no Luksemburgas, kādu par ceļojumiem rakstošu kungu no Austrijas, teātra žurnālistu no Lielbritānijas, dāņu tūrisma žurnāla pārstāvi un kādu igauni. Dažiem programmā pirmās teātra izrādes jau šajā vakarā, tāpēc kompānija nāk un iet, organizatori mums ir pasūtījuši pa līdakas burgerim, kuru tad notiesājam, iepazīstoties un uzzinot, ko kurš dara un kā nokļuvis Tamperē. Mēs esam priviliģētā pozīcijā, jo brauciens ir aizņēmis vismazāko laiku!

Lai gan pirmajā vakarā nebijām plānojuši nekur doties, izrādās, tieši šajā dienā norisinās “Nocturnal happening” jeb kaut kas līdzīgs “Muzeju naktij”, kad visā pilsētā dienas garumā, bet īpaši, vakarā, norisinās pasākumi. Jebkurš var pieteikt savu pasākumu, tie, lielākoties, ir bezmaksas, un ar Festivālu apvienības darbinieku palīdzību tiekam skaidrībā, kas varētu būt redzēšanas vērtie. Vispirms, burtiski skrienam uz Tamperes katedrāli, lai pagūtu uz klasiskās mūzikas koncertu. Seeli Toivio (čells) un Pauliina Hyry (ērģeles) stundu pieskandina katedrāli. Kamēr klausāmies mūziku, vērojam arī Hugo Simberga freskas katedrālē. Tās tapšanas brīdī bija skandalozas, jo tika uzskatītas par grēka un samaitātības simboliem. Koncerta norise ir punktuāla – tas sākas precīzi laikā, un arī beidzas precīzi laikā, ilgstot tieši vienu stundu. Vēlāk ar Festivālu apvienības darbiniekiem šo izrunājam, ka punktualitāte ir svarīga itin visā. Īpaši, šādos pasākumos, kur cilvēkiem vakara gaitā ir vairākas vietas, izrādes, priekšnesumi, kas jāapmeklē!

Tālāk klīstam pa pilsētu nākamās uzstāšanās virzienā. Vispirms aplūkojam pilsētas ugunsdzēsēju depo, celtu 1908. gadā vēlīnā Jūgendstilā, un šis ir viens no retajiem akmens depo visā Eiropā, unikāls gan no funkcionālā, gan estētiskā viedokļa. Ugunsdzēsēji savulaik vēroja apkārtējo koka apbūves pilsētu no depo 22 metrus augstā torņa. Ēku projektējusi viena no tā laika veiksmīgākajām arhitektēm, Wivi Lönn. Tad pa ceļam iegriežamies “Werstas” jeb somu darbaspēka muzejā. Tajā arī notiek vairāki priekšnesumi, bet interesentu ir daudz, un izspiesties uz priekšpusi nav viegli. Mūs gan vairāk interesē tvaika dzinējs, kas aizvien atrodas tā sākotnējās telpās, jo šeit savulaik bijusi “Finlayson” tekstilrūpnīca, kuru 1820. gadā dibinājis skots James Finlayson. Kādreizējais lielākais tvaika dzinējs Somijā izmantots no 1900. gada. Dzinēja cilindru pāris tika nosaukts par godu galveno akcionāru sievām – Helēnai un Marijai, un aizvien skaidri redzams uz katra no tiem. Interesanti, ka šajā rūpnīcā, “Plevna” namā, kur notika ražošana, bija pirmā ēka Ziemeļvalstīs un Krievijas Impērijā (kuras sastāvā tobrīd bija Somija), kurā iekārtoja elektrisko apgaismojumu. Tomasa Edisona spuldzītes te pirmoreiz izmantotas 1882. gada 15. martā.

Muzejā ātri izskrienam cauri citām ekspozīciju zālēm, kompleksa mākslas daļas apskate mums ir paredzēta nākamajā dienā, bet iepazīstamies tieši ar “Werstas” eksponātiem par Somijas industrializāciju, badu, kā arī, 90.-to ekspozīciju, kas atstāj dīvaini dzirkstošu sajūtu pakrūtē – dzirdēt melodijas un redzēt plakātus, kas atsauc atmiņā lieliskus brīžus, bet arī apzināties, ka mana bērnība tagad jau ir muzeja eksponātos.

Beidzot ir laiks doties uz vakara pēdējo šovu, “Flamma”, kas ir uguns akrobātu šovs un ir “Nocturnal happening” apmeklētākais priekšnesums. Kad uz to atnākam, jau ir sastājušies pirmie interesenti un arī pirmie akrobāti. Ar katru mirkli paliek tumšāks un pret mākoņainajām, zilganajām debesīm izgaismojas aizdedzinātie riņķi, uz galvas liekamie tādi kā svečturi, pātagas un zobeni. Apmeklētāju paliek aizvien vairāk, tāpat, arī odu, un brīdi pavadījuši šeit nolemjam, ka dosimies tālāk, iemūžināt izgaismotās rūpnīcu ēkas nakts stundās. Ejam garām muzeju centram “Vaprikki”, kur izvietotas aptuveni 10 ekspozīcija, tajā skaitā, Somu hokeja slavas halle un pasta muzejs. Ārpusē, stāv iestiklota lokomotīve. Vakara stundās izteikti jūt, ka pilsēta smaržo pēc petūnijām. Šīs siltās vasaras naktis!

Finlayson māksla un Pispalas skati

Nākamo dienu sākam ar pastaigu pa pilsētu, par laimi, apskates vietas pārāk nedublējas, dienu sākam Hämeenpuisto parkā, garām “Milavida” muzejam, no kura raitā solī virzāmies tālāk, uz rūpnīcu rajonu. “Finlayson” kompleksā novērtējam mūsdienu mākslu, gan fotogrāfijās, gan stiklā, gan gleznās, kurās pamata materiāls radīts ar mākslīgā intelekta palīdzību, māksliniekam Sami Lukkarinen tad radītos cilvēku un zirgu portretus gleznojot pikseļu tehnikā. Paviesojamies arī grafikas darbnīcā, kur pēc mākslinieku darinātām sagatavēm top drukas darbi. Mums nodemonstrē, kāds ir šī procesa sākums, un stāsta par mākslas centru, kas izveidots kādreizējā rūpnīcā. Skats pa logu te ir nomierinošs – upes ūdens virpuļi griežas un aiz loga vienmēr ir kustība. Pie upes vairākās vietās ir dzīvojamās mājas, tās gan ļoti veiksmīgi ir integrētas industriālajā stilā, un iederas pilsētas ainavā.

Tālāk kopā ar mākslas centra kuratori Katju Villemonteix dodamies uz viņas māju pusi Pispalā, kas ir hipsterīgākā vieta jau tā hipsterīgajā Tamperē un atrodas nepilnu trīs kilometru attālumā no centra. Kādreiz uz eskera (Pēc tēzaurs.lv definīcijas – šaurs vaļņveida paugurs, kas sastāv no smilts, grants un oļiem, ko ledāja plaisā vai tunelī noguldījuši ledājkušanas ūdeņi) celtajās mājās dzīvoja nabadzīgākie rūpnīcu strādnieki, jo šeit nebija nekādu noteikumu un ierobežojumu. Uz sērkociņu kastītes varēja uzzīmēt mājas plānu un ķerties klāt pie tās celtniecības. Tagad situācija ir mainījusies. Uz Luksemburgas žurnālistu jautājumu par kāda neliela divstāvu namiņu, kas tiek renovēts, cenu, pilsētas tūrisma veicināšanas biroja darbinieks Tuomasam Paloniemi atbild, ka, visdrīzākais, tas maksā kādu miljonu. Viņam pašam esot sapnis, šeit dzīvot. Daudzi šeit dzīvo paaudžu paaudzēs, tajā skaitā, Katja. Viņa, pispaliete būdama, mums izrāda ložu ražotnes torni, kas bijis jāceļ tik augstu tāpēc, ka lodes, krītot pa garo cauruli, atdziest. Viņa stāsta, ka, kamēr tornis ticis renovēts un uz brīdi bijis noņemts, Pispala likusies tukša. Tornis ir obligāta ainavas daļa! Katja arī parāda kastes pie ielu stūriem – ja kādam lietas vairs nav nepieciešamas, tad tās izliek laukā un cilvēki var paņemt, piemēram, zābakus, drēbes, vai rudenī, ābolus.

Gleznainu ezeru pavadīti abās pusēs, mēs dodamies uz Tahmela villu, vēsturisku ēku, ko pispalieši ir vēlējušies saglabāt. Pispala ir biedrību pilsētiņa, jo, ja kādam kaut kas nepatīk, tiek dibināta biedrība, lai aizstāvētu ierasto kārtību. Pašvaldība grib likvidēt autobusu? Biedrība, kas panāk, lai to atstāj. Pārdot Tahmela villu, zinot, ka to nojauks? Nodibina biedrību, kas izstrādā plānu, ka iegūt 30 000 eiro, kas gadā nepieciešami tās uzturēšanai. Tagad, tur ir iespēja papusdienot, noīrēt telpas mākslinieku darbnīcai, izlasīt bērnu bibliotēkā grāmatu un ieiet pirtī.

Īstā somu pirts

Tieši pirtī dosimies arī mēs. Daļai dalībnieku šajā laikā ir paredzēti izrāžu apmeklējumi, bet mēs gan negribam laist garām somu pirts pieredzi, jo, uz 5.5 miljoniem iedzīvotāju, Somijā ir ap 3 miljoniem piršu! Mūs sagaida pirtniece Siiri, kas ievedīs mūs etniskākā pirts pieredzē nekā pat pieraduši vietējie. Ja gribi pierezervēt šādu pakalpojumu, tas iespējams šajā mājaslapā. Sākumā dodamies uz jauno, mazo pirti, ar kuru Siiri sasveicinās un mums stāsta, ka tajā ar mums kopā esot arī pirts gariņš. Pirts gan tomēr izrādās ne gana silta viņas gaumei, arī mums liekas pavēsi, un dodamies tomēr uz lielo pirti, kur ir nepilini 80˚C. Siiri mums dzied pirts dziesmas, kas uzrakstītas uz koka tāsīm. Tad, viegli masē ar pirts slotām. Slotas esot vērts izmantot tikai uz augšējās lāviņas sēžot, citādāk, neesot gana labs aromaterapijas efekts un arī nebūšot tik patīkami. Vispirms, tiekam pie pīlādžu slotām. Tad ir kārta apsei, tad apsei ar piparmētru un pelašķi, visbeidzot, kadiķa slota, kas, pretēji pārējām, tiek turēta karstā ūdeni un esot tieši nervu stimulācijai. Pirts nobeigumā sēžam ar deguniem slotās, kamēr Siiri dzied. Starp dažādiem pirts slotu piegājieniem, cilvēki izmanto iespēju dzesēties ezerā, man gan ūdens tomēr liekas nedaudz par vēsu esam, kamēr pa kāpnītēm līdz tam tieku, ietinusies “Finlayson” kokvilnas un linu, tādā kā džinsa, dvielī, esmu jau atdzisusi.

Siiri saka, ka pirtī jāpaliek mazliet ilgāk, nekā liekas ērti, lai būtu efekts. Man gan uzreiz ataust atmiņā viesnīcā žurnālā lasītais par 2010. gadā notikušo pirts čempionātu, pēc kura finālistus, kas bija pavadījuši sešas minūtes 110˚C, ik pēc 30 sekundēm piemetot tvaiku, iznesa laukā nemaņā. Viens, pēc diviem mēnešiem komā, izdzīvoja, otrs, diemžēl nē. Tomēr ar mēru! Saunas čempionāts pēc šī notikuma vairs netiek organizēts. Toties, ir skudrupūznī sēdēšanas, sievu nešanas un gumijas apavu mešanas čempionāti. Pēdējā ir stingri noteikts, ka sievietes met 38. izmēra apavus, bet vīrieši, 43. izmēra apavus. Savukārt sēdēšanas skudrupūžnī čempionātā rekords ir piecas stundas… Kāpēc vai kāpēc gan nē?

Pēc pirts, malkojot rabarberu limonādi uz lievenīša, jūtos kā izkusis saldējums. Idille. Laiks Tahmela villā rit citādāk, jo pirms brīža garāmgājējs esot ienācis un apjautājies, kāda ir nedēļas diena, vai jau sestdiena? Pagaidām, tikai piektdiena. Tīna un viņas kolēģe Joanna Piirainen nolemj, ka, ja nav liela vajadzība doties uz viesnīcu pārģērbties, kādu brīdi vēl paliksim te, pirms doties uz vakariņām. Tā arī darām. Klusumā sēdēt pie villas, klausoties koku šalkoņā. Jā, šis brīdis bija vajadzīgs.

Vakariņas un koncerts

Tālāk dodamies uz Kumma bāru, kur vakariņosim. Šoreiz izvēlē dažādi ēdieni – bao maizītes ar tofu sieru, cietie tako ar avokado, un vista Gangnama stilā. Uzdodu jautājumus Toumasam par viņu restorānu kultūru. Vai ir tādas “tūristu vietas”, no kurām izvairīties? Tuomas sākumā ir neizpratnē. Viņiem visas ēdināšanas vietas ir orientētas uz vietējo tirgu, jo citādāk nemaz nevarētu izdzīvot! Savs tirgus ir stabils tirgus, savs patērētājs ir tepat. Nav tādu tūristu vietu, kur pārmaksāt par negaršīgu maltīti. Protams, ir labākas un sliktākas vietas. Tādu tūristu vietu, tādu gan viņiem neesot, viņam piebalso arī Joanna un Susanna. Viesnīcas nakšu rezervējumu skaits Tamperē esot 1.4 miljoni, no tiem, 1.1 miljons no vietējā tirgus, un pat ar šādiem skaitļiem viņi tāpat fokusējas uz vietējo tirgu.  Mani kā tūristu, tas iepriecina. Kā Vecrīgas iedzīvotāju, iedvesmo, ka varbūt pienāks tāda gaiša nākotne, kurā savus ārzemju viesus varēšu nebrīdināt par vietām, kurām jāmet līkums.

Vakarā ir pienācis laiks pirmajam tieši Teātra festivāla priekšnesumam, dosimies uz nelielu koncertu, vien aptuveni 200 vietīgo “Marzi Nyman plays Jimi Hendrix”. Mūsu vietas ir balkonā, jau ar sagatavotām uzkodām. Ar bažām vēroju skandas, kas uzstādītas pavisam netālu no manas galvas. Sākoties koncertam, bažas neapstiprinās – skaņas kvalitāte ir izcila. Dzirdēt var lieliski, bet nav apdullinoši. Publika, atvēra, līdzi dzīvojoša, iesaistīta. Mūziķis – harizmātisks, un viņa pavadošā komanda, tikpat ļoti. Īpaši iekrīt sirdī Niko Kumpuvaara akordeona solo, kas ir manām ausīm vēl iepriekš nedzirdēta kombinācija. Uzzinu, ka ir tāds digitālais akordeons.

Kruīzs pa ezeru

Pēc vakara izrādēm un koncertiem, nākamā diena iesākas laiski, lēni un vēlu. Tikai īsi pirms pusdienām izejam no viesnīcas, paēduši vēlas brokastis. Izbraucam no Laukontori ostas (kur pat ostā ir pirts!) divu stundu garā kruīzā pa ezeru, kura laikā ir neliela pietura Viikinsaari salā. Te vasarās ir teātris, restorāns, un, protams, arī te ir pirts. Kad iztaujāju Tīnu par to, kāpēc teātris tieši vasarā, viņa stāsta, ka Somijā vispār esot daudz amatieru kolektīvu, kas iestudē dažas izrādes gadā, un vasarā tā ir iespēja viņiem uzstāties. Vasaras teātri gan ir zem klajas debess un ir atkarīgi no laikapstākļiem.

Pēc izbrauciena ar kuģīti, ostā tirdziņā tomēr nopērkam kastīti ar zemenēm. Tās Somijā esot labākās pasaulē, mums iepriekšējā vakarā stāstīja Tuomass. Somijā runājot, ka viss, kas aug zem potītēm, ir labākais pasaulē, jo Somijā vasarā ir ļoti gara diena, un tāpēc var sasūkties saules gaismu. Zemenes tāpēc esot ļoti saldas. Tirdziņā nopērkamās ir tās pašas Malvīnes zemenes, ar kurām jau esam pazīstami. Tiesa, kas tiesa, tās ir gardas un saldas, un visu kastīti noēdam turpat, ejot viesnīcas virzienā. Kad iegriežamies tirdzniecības centrā, lai nomazgātu rokas, ieraugām norādi “Sauna”. Protams, kā tad bez tās! Arī veikalā tā ir pirmās nepieciešamības pieredze!

Pirms gatavoties vakara priekšnesumiem, vēl izmetam nelielu loku pa pilsētu, garām pareizticīgo katedrālei, kas pieskandina apkārtni ar zvanu skaņām, un pa baznīcas kāpnēm lejā dodas jaunais pāris, apkārtējiem pūšot ziepju burbuļus. Apskatām Nokia arēnu, kas ir ja ne pavisam tukša, šķiet, tajā norisinās bērnu slidošanas treniņi, tad klusa gan, jo no ārpuses tajā ir pavisam mierīgi. Kad jau esam gandrīz pie viesnīcas, atceramies Tīnas teikto par filharmonijas priekšnesumu vakarā – Tamperes mūzikas hallei blakus esošajā parkā ir uzlikta skatuve un mēģina orķestris. Vakarā te būs bezmaksas koncerts, kas Teātra festivāla ietvaros esot viens no populārākajiem. Šajā gadā būs gan zināmu somu komponistu darbu, gan arī pasaules filmu mūzika, piemēram, Džeimsa Bonda filmas tēma.

Kamēr sataisāmies vakaram, koncerts arī drīz ir sācies, to labi dzirdam pa viesnīcas logu. Kad ejam uz mūsu vakara izrādi Tamperes Hallē, apmeklētāju pūlis ap norises vietu ir iespaidīgs. Cilvēki atnākuši ar piknika segām, paši saviem krēsliem, pat galdiem, un ērti iekārtojušies. Organizatori ir parūpējušies par ekrāniem, lai tie, kas neredz galveno skatuvi, tāpat var sekot līdzi. Interesanti, ka pasākuma skatuve tiek demontēta tikai nākamajā dienā, pa dienu, un neviena no apkārtējo māju iedzīvotājiem naktsmiers netiek traucēts ar troksni, kas rodas metāla caurulēm sitoties vienai pret otru, kad skatuvi demontē.

Cirka izrāde Tamperes hallē

Cirks? Teātra nedēļā? Izrādās, var būt arī tā! Bukletā par Tamperes Teātra festivālu tieši gvinejiešu cirka “Baoab” izrāda “Yé!” (tulkojumā “Ūdens”) ir pirmajā lapā. Pirmo reizi saskaros ar cirka izrādi ar tik izstrādātu stāstu. Tas ir par ūdeni, resursiem un nākotnes vidi. 2000 cilvēku ietilpīgā Tamperes hallē mēs visi sēžam uz krēsla maliņas, aizgrābti vērojot notiekošo uz skatuves. Minimāls skaņu celiņš, ar atsevišķiem dalībnieku izsaucieniem. Minimālas dekorācijas, vien samīcītas plastmasas pudeles un dažas, pilnas. Viņi izmanto kā pudeļu čaukstēšanu, tā absolūtu klusumu efektam, kad dzirdu dažas rindas aiz manis sēdošās meitenītes čukstus mammai. Izrāde esot paredzēta vecuma grupai 7+, bet manu arī jaunākus bērnus.

Akrobātiem ir neitrāli tērpi, tādi, kādos varētu satikt cilvēku uz ielas. Uz skatuves, vien minimums gaismas, lai izceltu svarīgāko. Cilvēku ķermeņi un to maksimālās robežas, piramīdas no tiem un lēcieni, hiphopa elementi, mūsdienu cirks, kas satiekas ar Afrikāņu kultūras elementiem. Kāds puisis, kas ir tik elastīgs, tik kustīgs, ka liekas, viņam ķermenis ir no plastilīna. Visa pārējā trupa, kas izpilda priekšnesumu tik viegli, gaisīgi, ka liekas – to taču varētu jebkurš, jo no malas izskatās tik vienkārši! Pēc izrādes trupu sagaida stāvovācijas un absolūta sajūsma no skatītāju puses. Viņi atgriežas uz skatuves vēlreiz. Tad, kad izrāda beigusies, un cilvēki lēni plūst laukā no halles, vēroju kā viens no dalībniekiem uz brīdi izskrien nofilmēt skatītājus. Arī viņi ir sajutuši skatītāju iesaisti šovakar!

Labākais restorāms Tamperē “Apaja”

Pēc cirka izrādes vēl pēdējā kopīgā aktivitāte, dodamies uz restorānu “Apaja”, kas veidots kādreizējā sētnieka namiņā, pa ceļam redzot braucošu pirts mājiņu. Vietas apmeklētājiem tajā ir maz, patiešām maz, un telpas ir tādas, kādas tās liekas bijušas senākos laikos. Uz galdiem ir svečturi-pudeles, kas nolieti ar vasku, un te mūs sagaida piecu kārtu ēdienkarte, viesmīles Rijas pavadībā. Viņa ir nedaudz stingra, kad viņa sāk stāstīt, kas gaidāmas katrā kārtā, un viņa sagaida klusumu, apsaucot tos, kas vēl runājas. Tad, lēnā, dziļā balsī izstāsta, kāpēc ēdiens ir tik īpašs, kā tas ir pagatavots, visas sastāvdaļas, kas tajā ir iekšā. Vienai no vakariņu dalībniecēm ir alerģija uz kādu no produktiem, tāpēc viņai tā vietā ēdienā ir ieliktas gailenes. Rija stāsta: ”Es jautāju pavāram, ko viņš darīja ar tām gailenēm, un viņš teica – es tās mīlēju!” Izgaršošanas ēdienkarte ir iespaidīga, taču Rija šajā teātra priekšnesumā spēlē galveno lomu, mēs būtu ar mieru ēst visu, ko viņa pasniedz, pat, ja tā nebūtu “auzu miltu veidota pārpilnības raga vafele ar sezonālajām ogām un citronu sorbertu”.

Izrāde “Ko nozīmē būt tamperietim?”

Uz viesnīcu ejam ar nelielu līkumu, piestājot Tamperes dzelzceļa stacijā, kur kādai sievietei ir 33 stundu performance, ko nozīmē būt tamperietim. Viņas mītne šeit ir sadalīta starp trim skatlogiem. Vienā ir ieslēgts TV ar kādu somu iepazīšanās šovu. Vienā ir improvizēta guļamistaba, bet vienā, virtuve. Ir redzams, ka virtuvē jauniete jau ir darbojusies, uz galda stāv savdabīga paskata deserti, ar kuriem var cienāties jebkurš. Reizi divās stundās viņa pārvietojas no telpas uz telpu. Uz notiekošo noraugās garāmgājēji, šeit īpaši daudz ir jauniešu. Pirmajā vakarā tik tukšajā dzelzceļa stacijā, kur manījām tikai bezpajumtniekus, tagad kūsā dzīvība. Piebrauc Helsinku vilciens, bet šie cilvēki uz izstādi nepaliek. Pie novietotajiem dīvāniņiem aizmugurē pamanu kādu citu izteikti somisku lietu – tukšu mazo Koskenkorva “Salmiakki” pudelīti. Lakrica te ir cieņā, visās izpausmēs!

Muminu muzejs Tamperē

Pēdējā diena Tampere mums atkal ir savā vaļā, šoreiz, bez plāna “neko nedarīt”, jo mēs tā vienkārši nemākam! Pirmā pietura ir Muminu muzejs, kas atrodas turpat, Tamperes hallē. Manas gaidas no muzeja nav īpaši lielas, pat nezinu, kāpēc. Vai tāpēc, ka par Muminiem nekas daudz nav dzirdēts kopš bērnības, kad man par tiem lasīja priekšā vecāki? Taču muzejs pārsteidz un labā nozīmē. Pustumsā izgaismotie eksponāti ļauj ielūkoties ne tikai Tūves Jansones Muminu, bet arī viņas pašas pasaulē.

Katram apmeklētājam tiek iedots muzeja ceļvedis, kura pastāstīts vairāk par katru no viņas 13 Muminu grāmatām, saistītajiem eksponātiem un to, kas notika viņas pašas dzīvē. Muminu sejās redzu emocijas, kādas bērnībā tajās nebiju pamanījusi. Uzzinu stāsta elementus, kas ir mērķēti uz vecākiem, ne bērniem, kam tos lasa priekšā. Gan pašas autores, gan citu mākslinieku veidotās instalācijas patiešām ļauj iejusties, ko nozīmē būt Muminu zemē!

 

Pēcpusdienas tēja “Stockmann Tampere” kafejnīcā “Relove”

Pēc Muminiem apgaroti un lēnīgi dodamies uz vietējo “Stockmann”, kur tā pēdējā stāvā atrodas kafejnīca “Relove” un lietoto preču veikals. “Humpalas” Tamperē ir cieņā, labākos veikaliņus mums iesaka gan tūrisma veicināšanas asociācijas pārstāvji, gan uzduramies pilsētā tiem paši.

Šoreiz gan te nākam nobaudīt pēcpusdienas tēju, ko parasti ārzemēs esmu baudījusi smalkās viesnīcās. Lai gan piedāvājums te nav pēc visiem priekšrakstiem, drīzāk, improvizācija par tēmu, noformējums ir glīts, un vieta, arī. Saldumu daudzums gan ir tik grandiozs, ka tos tomēr paņemu līdzi kastītē un iebraucam pa ceļam viesnīcā, lai kārbiņa nav visu dienu jāstiepj līdzi.

Sabiedriskais transports Tamperē ir viegli saprotams, kursē bieži un ir tīrs. Vienu dienu tajā satikām arī kontroli, kas mums pārjautā, vai esam nopīkstinājuši kartiņas. Jā, nupat, tikko tak iekāpām iekšā un to izdarījām! Pārbaudīt gan to nepārbauda.

Rozes Hatanpää arborētumā

Diena ir nomākusies, bet tomēr nolemjam par labu Hatanpää arborētumam, kurā tieši tobrīd ziedot rozes. Sarkanas un tik ziediem pilnas, ka neredz lapiņas. Rozā, un smaržo tik saldi! Visbeidzot, kāda šķirne, kas ir tik lillā, ka tuvu zilajai krāsai.

Doma par rozēm ir bijusi daudziem, jo rožu laukumiņā ir pilns cilvēku. Mēs dodamies tālāk, garām Kanādas zosīm, kas paliek nedaudz tramīgas, kad kāds divgadnieks sāk skriet to virzienā, un garām daudziem suņiem, kurus šeit izveduši pastaigā saimnieki. Ieraugām vēl kādu apstādījumu zonu, kur ehinācijās un Kanādas zeltslotiņās ir tūkstošiem kameņu. Ja dzeltenajos ziedos tās ātri pārvietojas no viena zieda uz otru, tad ehinācijās tās paliek tādas kā apdullušas, daudzas izvēlas uz pus plaukstas izmēra ziediem atpūsties.

Izstaigājam krustu šķērsu parku, pamanot arī pietauvotu peldošo pirti. Tādas pārvietojas pa ezeru, skursteņiem kūpot, šī šoreiz ir krastā, laikam pirts priekiem ejot uz beigām, jo bariņš jauniešu sēž zālītē, ietinušies dvieļos.

Nasinneula skatu tornis

Mums palicis vēl pēdējais apskates objekts, Nasinneula skatu tornis, kas 168 m augstumā ir otrais augstākais ziemeļvalstīs. Tas atrodas blakus vēl vienam “otrajam” – Sarkanniemi atrakciju parku, otram lielākajam Somijā. Vispirms izstaigājam ostu pretī parkam, kur uzzinu, ka somiski “laiva” ir kuģis, kad ieraugu šo vārdu jau uz kurā izbraucienu reklāmas plakāta.

Beidzot dodamies augšā tornī. Diena ir nomākusies, īpašas cerības nelolojam, bet vismaz ir skaidrs, tālumā redzēt var diezgan labi. Tornī nav pārāk daudz apmeklētāju, un vēl mazāk izmanto pēdējā stāva, rotējošās platformas restorāna pakalpojumus, kuram atsauksmēs daudzi raksta “nav obligāti jāēd, var vienkārši ienākt uz kafiju”. Mēs gan nepaliekam uz kafiju, bet atgriežamies viesnīcā.

Ir pienācis pēdējam somu pirts apmeklējumam, šoreiz viesnīcā. Izpalikusi ir tikai lidojošā sauna, bet šī būs gana tuvu, viesnīcas pēdējā stāvā, ar skatu uz balkoniem, jumtiem un uz tiem sēdošajām kaijām. Pirtis ir atsevišķi vīriešiem un sievietēm. Siiri mums teica, ka viņa iesaka iet pirtī pa pliko, mēs gan, svešu cilvēku kompānijā, palikām peldkostīmos. Šajā pirtī neizdodas pārbaudīt, kā tad dara citi, jo esmu vienīgais apmeklētājs. Saule jau ir norietējusi un es skatos pa pirts logu uz debesīm, kas kā nepaliek, tā nepaliek tumšākas. Tikai nepilnas stundas lidojuma attālumā, bet nakts te iestājas tik manāmi vēlāk!

Mājupceļš

Nākamais rīts lidostā ir miegains. Reģistrācijas lodziņu lidostā atver tikai aptuveni stundu pirms lidojuma, drošības kontroli, vēl vēlāk. Mums apkārt skan somu valoda, viņi izmanto Rīgu kā tranzīta lidostu. Pavīd pa kādai somai ar Muminiem, cilvēki vienīgajā atvērtajā kafejnīcā lidostā pērk kafiju krūzītēs. Somi pasaulē ir pirmajā vietā pēc kafijas patēriņa uz cilvēku, tāpēc, mājās kā suvenīru atvedam tieši kafiju.

Tā nu dažās dienās esam iepazinuši gan Tamperi, gan tās Teātra festivālu. Neskatoties pat uz 5 naktīm Tamperē, pilsētā, par kuru citi saka “tur jau vairāk par vienu dienu nav ko darīt”, ir tik daudz palicis sarakstā “bet gribētos vēl aiziet uz…”. Nākamreiz. Jo tāda noteikti būs! Varbūt pat uz nākamo teātra festivālu? Tas notiks no 2024. gada 5. līdz 11. augustam.

Brauciens bija iespējams pateicoties Tamperes festivālu apvienībai (Pirkanmaan festivaalit) un VisitTampere tūrisma veicināšanas aģentūras atbalstam. Rakstā minēts neatkarīgs autoru viedoklis.

Līdzīgi raksti:

Apskates vietas Helsinkos un apkārtnē

Kur aizbraukt Jāņos jeb Līgo svinēšana Helsinkos