National Geographic: Sapņu mednieces ceļojums ASV

pag1

Kādreiz mēdzu sapņot par ceļojumu ar auto gar Amerikas rietumu krastu, vienu no populārākajiem road trip galamērķiem, kurā ceļojuma tempu un noskaņu noteiktu tikai mēs paši, braucot pa vientuļiem ceļiem, dūmakainām kalnu grēdām un vareniem mežiem, odometram griežoties jūdžu simtos, ne desmitos. 25.janvārī, lidmašīnai ceļoties gaisā no Frankfurtes lidostas, austiņās skanot Sarah Brightman jaunajam albumam Dreamchaser, esesmu pilnīgi pārliecināta, ka ceļojums izdosies pat labāks, nekā cerēts, jo sapņi ir domāti tam, lai tos piepildītu!

Ceļojumu plānošana man gandrīz vienmēr notiek pēc viena scenārija – dažas dienas pirms un pēcbiļešu pirkšanas viss brīvais laiks tiek veltīts maršruta plānošanai, tad iestājas atslābums, līdz dienas trīs pirms izlidošanas sākas drudžaina pēdējā brīža plānošana. Šī reize nebija izņēmums. No paša sākuma bija skaidrs, ka pirmās piecas dienas tiks veltītaskomandējumam Losandželosā. No 30.janvāra līdz 14.februārim kopā ar mīļoto vīrieti mēs varēsim apskatīt visu, ko vēlēsimies. Jau laicīgi izplānojām aptuveno maršrutu – Losandželosa, Joshua Tree nacionālais parks, Mojave nacionālais rezervāts, Grand Canyon un Lasvegasu ar Hoover Dam, cauri Death Valley uz Kings Canyon (Sequoia) nacionālo parku, Yosemite nacionālais parks un Sanfrancisko ar divām dienām rezervē. Izveidojām aptuveno ceļojuma plānu, lai varētu nolemt, kad pirkt biļetes atpakaļceļam un ar kādu kilometrāžu rēķināties. Rezultātā sanāca, ka plānots nobraukt ap 3500 km. Praksēsanāca šo divu nedēļu laikā nobraukt 4500 km un nofotografēt 3700 kadrus. Divas rezerves dienas tika izmantotas Petrified Forest nacionālajam parkam, Antelope kanjonam, Bryce kanjonam, Zion nacionālajam parkam un mazākām vietām, kuras ieraudzījām pa ceļam. Cik žēl, ka rezerves dienu nebija vismaz 20! Noteikti arī tās būtu izbaudījuši pilnībā, braucot vairāk nekā 300 km dienā, guļot vien dažas stundas un izmantojot katru tumsas un gaismas sprīdi, lai redzētu vēl, vēl un vēl! Pēc šādiem ceļojumiem apstiprinās teiciens, ka atvaļinājumu visvairāk vajadzētu tam, kurš no tā nupat ir atgriezies. Ne tikai tāpēc, ka jūtams patīkams nogurums un atkal jāpierod pašiem pie savas gultas, bet arī tādēļ, ka gribas ātrāk apskatīties fotogrāfijas, gremdēties atmiņās par redzēto, pārlasīt ceļojumā savāktās brošūras un sapņot par vietām, kuras tomēr nav pagūts apskatīt.

Losandželosa

Mīļotais ASV ir pirmo reizi, es – piekto, taču pirmo rietumu krastā, līdz ar to arī man ir garantēti jauniiespaidi. Otrā lielākā ASV pilsēta Losandželosa (pēc nostāstiem vēsturiski saukta El Pueblo de Nuestra Senora La Reina de Los Angeles de Porciuncula), paliks atmiņā, galvenokārt, sava plakanuma dēļ, jo teju visa apbūve ir vienu, lielākais, divu stāvu augstumā. Tā ir pilsēta, kas plešas platumā, ne augstumā. Tāpat arī nekad neaizmirsīšu sajūtu, braucot pa šoseju – 6 joslas katrā virzienā, visi traucas uz 140 km/h, distance starp automašīnām ne lielāka kā Rīgā, braucot ar 50 km/h. Pēc pirmā šoka atgūstamies, avārijās neiekļūstam, tomēr visas trīs dienas, ko pavadījām Losandželosā, braukšana pa šosejām radīja satraukumu. Tāpat arī, pretēji gaidītajam, amerikāņi nebūt neizrādījās tie laipnākie braucēji – pārkārtošanās haotiska, ātrumi milzīgi, skaņas signāli tiek lietoti bagātīgi un nekautrējoties. Ar ko citu paliks atmiņā Losandželosa? Long Beach akvārijs, jo akvārijs ir jāapmeklē katrā pilsētā un noteikti jāapciemo rajas! Tāpat īsā pastaiga Hollywood Walk of Fame, kur ne tikai uzbāžas Dārti Veideri un Kapteiņi Amerika, bet arī jaunie mūzikas censoņi cenšas iegrūst rokās savu CD. Turpat blakus PETA atbalstītājas mazgājas improvizētā dušā un aicina kļūt par veģetāriešiem, visapkārt valodu jūklis. Nejauši iemaldāmies nelabvēlīgā pilsētas daļā, kurā visiem automašīnās braucošajiem cilvēkiem galvā kapuces, bet Kentucky Fried Chicken ēdiena pasūtīšana notiek cietuma cienīgā atmosfērā. Blakus slavenā Beverly hillsar pasta indeksu 90210 un turpat tālāk Burbank, kurā noteikti ir vislabākais BuyMore veikals pasaulē. Tad vēl tāda Losandželosas piepilsēta kā Pasadīna –tie, kuri skatās The Big Bang Theory, noteikti atpazīs vietu, kur dzīvo Dr.Sheldon Cooper un pārējie seriāla varoņi. Lai viss būtu godam, nolēmām apmeklēt Cheesecake Factory, kurā būtu jāstrādā Penny, bet viņagandiemžēl neapkalpoja mūsu galdiņu tovakar. Pēc pamatīgām vakariņām izstaigājām Pasadīnu un pavērojām Losandželosai netipiski eiropeisko arhitektūru. Ievērības cienīgs ir arī California Science Center, kurā kopš 2012. gada oktobra atrodas Endeavour kosmosa kuģis, pasaules ātrāka cilvēka pilotētā lidmašīna Blackbird, kā arī daudzas citas gan bērniem, gan pieaugušiem piemērots ekspozīcijas.

20130201-DSC02230

Pēdējo dienu Losandželosā noslēdzām ar Griffith Observatory skatu laukuma apmeklēšanu un Santa Monica piestātnes apskatīšanu, kurā Private Practice fani noteikti atpazīs panorāmas ratu. Jūras velšu cienītājiem noteikti ir jāiegriežas Santa Monica Enterprise Fish Co, kur pasniedz lieliski gatavotas maltītes. Santa Monica piestātne ir arī vieta, kur beidzas slavenā vēsturiskā šoseja Route 66, “visu ceļu māte”, kas kopš 1926. gada veda no Čikāgas uz Losandželosu, tagad tās posmi atkal tiek pakāpeniski iekļauti jaunākajās ceļu kartēs. Īpaši populārs šis ceļš ir Harley-Davidson fanu vidū, jo vai šajā pasaulē ir iespējams kas labāks par slavenākā ceļa apceļošanu uz slavenākā motocikla? Losandželosa mums bija pirmais pieturas punkts, tāda rāma iesildīšanās pirms ķeramies klāt pie lielākāsceļojuma daļas – dabas parkiem.

Joshua Tree nacionālais parks un Mojave nacionālais rezervāts

Losandželosu pametam, veicot pamatīgu iepirkšanos turpmākajam ceļam – riekstu batoniņi, augļi, našķi, 24 mazās ūdens pudeles, 12 mazās ķiršu kolas, nepieciešamās drēbes, sega gulēšanai mašīnai un dažādi citi sīkumi. Izbraucot no pilsētas, iegriežamies nacionālo parku administrācijas birojā pēc parku ieejas kartes, un ceļš var sākties! Sagadīšanās dēļjau pašā sākumā lielākos ceļa gabalus jāveic pa tumsu, kas patiesībā ir arī visprātīgāk, jo gaišs paliek ap 6-7 no rīta, bet tumšs 5-6 vakarā, attiecīgi dienasgaismā apskatāmapkārtni, pa tumsu braucam uz nākošo vietu. Tādā veidā no plakanās Losandželosas izbraucam vēl ar pēdējiem gaismas stariem redzam kalnus, bet jau tumsā iebraucam Twentynineplams, apdzīvotajā vietā, kas atrodas vistuvāk mūsu nolūkotajai ieejai Joshua Tree parkā. No rīta pamostamies – visapkārt tuksnesis. Nē, nav ne smilšu grēdu, ne kamieļu, bet skats ir kādas nezināmas planētas cienīgs. Kaktusi, nelieli krūmi, vēlāk arī paši Yucca brevifolia jeb Joshua Tree. Šī auga nosaukums radies mormoņiem 19.gadsmita vidū šķērsojot Mojave tuksnesi. Mormoņiem, pirmo reizi to ieraugot, šķita, ka koks atgādina Bībeles stāstu par to, kā Jesaja lūdzis Dievu, paceļot rokas pret debesīm. Tā šis nosaukums arī palika, lai arī gadu gaitā to ir centušies pārdēvēt par kāpostu, spāņu durkļu koku un yucca palmu. Iespējams, ka, ja es būtu apmeklējusi jebkuru citu parku pirmo, man būtu palicis tikpat neizdzēšams iespaids arī par to, taču Joshua Tree parks patiesi īpaši paliks atmiņā īpaši. Akmeņu krāvumi, kuros vējš izgrebis dažādas formas, tuksnesis, kurā ne tikai zied krūmi, bet ir bites, milzīgais kaktusu dārzs un fantastiskie skati no virsotnēm. Izslāpuši pēc nepazīstamā, apstājāmies teju visās iezīmētajās vietās un daudzās neiezīmētās. Pārsteidza asfalta kvalitāte, arī asfaltētas apstāšanās vietas, perfekti tīrās sausās tualetes ik pēc dažiem kilometriem un ārkārtīgi skaistais parks. Šajā parkā iepazinām, ko nozīmē parku reindžeri, ārkārtīgi viesmīlīgi un izpalīdzīgi parka darbinieki. Viņi ieteica, kuras vietas būtu svarīgi apskatīt, kā braukt tālāk, lai nokļūtu Mojave rezervātā, un to bija gatavi stāstīt katram apmeklētājam, kas vien bija gatavs klausīties un uzdot jautājumus. Sākotnējā plānā bijām domājuši iekļauties divās stundās, kas tagad šķiet pat smieklīgi. Vien divas stundas Joshua Tree?! Braucot prom piecasstundas vēlāk, šķita, ka vajadzēja apskatīties vēl tik daudz, uzkāpt vēl, apstāties vēl un papētīt vēl. Bet priekšā vēl Mojave rezervāts un jāpagūst tajā pašā dienā! Nokļuvām tur tikai stundu pirms saulrieta, pa ceļam apskatot sālsezeru un uzbraucot uz Route 66. Mojave rezervātā apskatījām dažas kartē neatzīmētas vietas, lielo Kelso smilšu kāpu, un, pirms satumsa, navigācija mūs izveda pa zemes ceļiem gar nokaltušiem kokiem un pamestām kempinga vietām, pēc tumsas iestāšanās tie patiesi bija šausmu filmu cienīgi skati. Atkal tumsā dodamies tālāk, ceļā paredzēti ap 500 km, izbraukšana no Kalifornijas un iebraukšana Arizona, kā arī klimata un laika joslas maiņa, par kurām mēs uzzinājām tikai atbraucot galapunktā.

20130203-DSC02592

Grand Canyon nacionālais parks

Pēdējos trīsdesmit kilometrus braucam ar atvērtiem logiem, skaļu mūziku un vienreiz apstājoties ceļmalā, vairāk jau lai censtos tomēr neaizmigt pie stūres, bet fantastiskās zvaigžņotās debesis arī bija tā vērtas. Pamanījām, ka tumsā ap mums ir koki. Un ir auksti. Tieši cik auksti, mēs sapratām iebraucot Tusayan, pēdējā apdzīvotā vieta pirms parka, kur, noliekot mašīnu blakus “tai čupai”, “tā čupa” izrādījās sašķūrētais sniegs. Iekritām gultā, lai, pamostoties no rīta, secinātu, ka brokastis ir nogulētas par precīzi 55 minūtēm, jo, izrādās, te ir Arizona un cita laika josla. Nejūtamies izgulējušies, ārā līst, kas, kā izrādās, ir netipiski, jo parasti februāra sākumā ir pat metrs sniega, dodamies apskatīt parku. Ir neplānoti auksti.  Tā laikam sanāk, ja plāno pēdējās trīs dienas pirms aizbraukšanas. Trīs T-krekli, divas plānākas jaciņas, biezāka jaciņa un kapuce. Esam no ziemeļiem, kāpēc mums salst? Viltīgā Kalifornija mūs pieradināja pie saules un +25°C, tagad ap nulli šķiet nepanesami auksti! Cimdus var nopirkt par zobenzobu cenām viesnīcā vai parkā. $30 par muļķību samaksāti, un ar siltu kakao krūzi rokās varam doties skatīties parku. Pirmā vieta, ko ieraugām, ir Mather Point. Sarkanīgs, mazliet apaudzis un apsnidzis Grand Canyon. Mīļotā vīrieša sapnis ir piepildījies! Nolemjam, ka paliksim divas naktis pie kanjona. Saullēkts un saulriets, autentiska Superbowl skatīšanās (ar visiem kaislīgajiem faniem krodziņā)un arī helikopteru tūre. Nākošajā dienā, skanot U2 – It’s a Beautiful Day, paceļamies gaisā un klausāmies par kanjona vēsturi, par cilvēkiem ap kanjonu, turklāt, tā kā helikopterī pasažierus sēdina pēc tosvara, man jau atkal ir tā laime sēdēt blakus pilotam un vērot viņa darbošanos pavisam tuvu. Var izstāstīt kanjona vēsturi, var izstāstīt indiāņu stāstus, kas tur dzīvojuši, taču aprakstīt, kāds tad kanjons īsti ir, nevar. Mēs jau arī tikai redzējām vismazāko daļiņu, divas dienas no tāda kā Galapagu bruņurupuča dzīves. Neesam redzējuši to kuplu mākoņu ielenkumā, putenī vai svelmē. Bet par tām divām dienām, ko redzējām, visskaļāk lai runā fotogrāfijas.

20130204-DSC02805

Petrified Forest nacionālais parks

Izbraucam cauri mežam, satumst, un atkal tumšas šosejas, liels ātrums, nogurums un iekrišana viesnīcas gultā. Pamostamies – tuksnesis! Šoreiz esam blakus Painted Desert jeb krāsotajam tuksnesim. Un patiesi tas ir kā krāsots – no ķieģeļu sarkana, maigi lillā līdz zaļganam, tumši brūnam, teju melnam un balto mālu pelēkam. Daži no pauguriem jau ir padevušies erozijai, jo tuksnesī pastāvīgi notiek izmaiņas. Tur, kur tā ir noticis, paveras noslēpums – pārakmeņojušies koki. Atceros, kad 12 gadu vecumā apmeklēju Londonas National History Museum, ilgi brīnījos par milzīgu akmeni, kas izrādījās pārakmeņojies koks. Te tādu ir tūkstošiem. Lielāki, mazāki, veseli, bluķos, skaidās, lillā, zaļi (atkarībā no tā kādas vielas iesūkušās kokos, piemēram, hroms rada zilzaļu nokrāsu, dzelzs – sarkanbrūnu), tie saulē zaigo kā dārgakmeņi. Izrādās, pusdārgakmeņi, tādēļ parka reindžeriem īpaši jācīnās, lai novērstu suvenīru vācēju darbības. Kā viņi paši teica – parka apskates laikā pēkšņi daudzi kļūst par akmeņu kolekcionāriem. Kā veidojās pārakmeņojušies koki? 225 miljonus gadu atpakaļ, kad šobrīdējā Arizonas teritorija atradās tuvu pie ekvatora, toreiz vēl Pangejas kontinentā, plūda straumes, kurās iekritušie koki iegrima tik dziļi iežu slāņos, ka iekonservējās. Dažādu ģeoloģisku procesu rezultātā kādreizējās ieplakas 60 miljonus gadu atpakaļ nokļuva 3000 m augstumā un sākās erozijas procesi. Tā pakāpeniski tiek atsegti jauni slāņi, kuros ir pārakmeņojušies koki un dzīvnieku fosīlijas.

20130205-DSC03384

Apskatījuši parku nolemjam, ka šī varētu būt diena, kad izdosies nokļūt nākošajā vietā vēl pa gaismu, taču neilgi pēc izbraukšanas no parka pamanām zīmes, ka netālu ir Meteorīta krāteris Meteor Crater. Dažas dienas vēlāk jau Frankfurtē, gaidot lidojumu uz mājām, uzzinām par Čeļabinskas meteorītu un mūsu jauniegūtās zināšanas par meteorītiem varam pielietot jau uzreiz. Kā uzzinājām krātera muzejā, izrādās, Kali krāteri Igaunijā ir vieni no jaunākajiem pasaulē!

Horseshoe kanjons, Antelope kanjons un Lake Powell pilsētā Page

Pēc kārtējā nakts brauciena esam Page pilsētā. Pa ausu galam dzirdējām, ka Antelope kanjons, kuru vēlamies apskatīties, ir apmeklējams tikai organizētā grupā, tādēļ steidzīgi piesakām ekskursiju nākošās dienas rītam. Tā kā ekskursija ir tikai deviņos no rīta, saullēktu sagaidām Horseshoe kanjonā, vietā, kur upe met loku, izveidojot pakavam līdzīgu formu. Izrādās, neesam vienīgie skatīties gribētāji tādā agrumā, citi palikuši teltīs. Pēc internetā redzētajām citu fotogrāfijām domājām, ka tas varbūt fotografēts no helikoptera, bet nē, izskatās tieši tā, kā ir. Neviena nožogojuma, ja kritīsi, uz paša atbildību. Bailīgi parāpojām gar pašu maliņu un devāmies brokastot un skatīties Antelope kanjonu. Antelope kanjons ir vienīgais no mūsu apskates punktiem, kas nav iekļauts nacionālo parku vidū, jo pieder indiāņiem. 1931.gadā to atklāja kāda maza Navajo indiāņu meitene, kas ganīja aitas un  nevarēja saprast, kur tās pazūd, jo no malas nekas neliecina, ka kanjonā var ieiet iekšā. Tas ir pilnīgs pretstats Grand Canyon plašumiem, Antelope kanjons ir kā tādas mazas durtiņas, kur ieiet un, spiežoties garām sienām, iziet cauri.

20130206-DSC03641

Izrādās, tas ir pasaulē visvairāk fotografētais kanjons, jo dienas vidū no marta līdz augustam tajā no augšas iespīd saules stari, radot sirreālu apgaismoju. Tā kā ir tikai februāris, nekādi saules stari diemžēl nespīd, un, apmeklējot to kopā ar vēl 10 cilvēkiem, liela uzkavēšanās skaistās vietās nesanāk. Ir divi iemesli, kāpēc apmeklētājus neielaiž kanjonā individuāli, – huligānisms (“es te biju” gravējumi sienās) un plūdu draudi. Kanjons ir radies tikai un vienīgi no lietus ūdens straumēm, pat ja līst vairāku desmitu jūdžu attālumā, ūdens var ātri atceļot līdz kanjonam un apmeklētāji var noslīkt, kā notika 1997.gadā. Pēc kanjona apmeklējuma sākam lēni taisīties uz Bryce Canyon nacionāla parka pusi, pa ceļam apskatot gleznainās ainavas pie Lake Powell dambja, uz Jūtas štata robežas un vienkārši ceļmalās. Navigācija otro reizi centās aizvest neceļos. 200 km īsāks maršruts, protams, ir pluss saspringtā grafikā, ja vien aizved līdz īstajai vietai. Ieraugot zīmi „This is not a road to Bryce Canyon” mums neradās pārliecība, ka mums tomēr izdosies, tāpēc devāmies vien pa garāko ceļu.

Bryce Canyon un Zion nacionālie parki

Pirmo reizi braucam uz galamērķi pilnīgi pa gaismu. Ainavas mainās ik pa pusstundai, no plašumiem un zilganiem kalniem tālumā līdz koši sarkanām klintīm tepat blakus un Alpu ainavām ar apsnigušām pļavām, bieziem mežiem un līkumotiem ceļiem.

20130207-DSC03713

Nokļūstam galā neilgi pirms saulrieta. Esam jau izlasījuši, ka Bryce Canyon ir krasi citādāk kanjons, nekā iepriekš redzētie. Redzējām plašumus, šaurumu un tagad – amfiteātris! Kā tādi stalagmīti uz augšu paceļas kolonnas, kuras veido kūstošais sniegs un ledus. Lai arī spīd rietošā saule, 8000 pēdu augstumā ir drēgns, pēc saulrieta redzam kāsasalst peļķes, fotografējam pēdējos kadrus un dodamies uz viesnīcu sildīties, beidzot paēst kārtīgas vakariņas un saplānot, ko apskatīsim Lasvegasā. Vēl pirms došanās uz Lasvegasu no rīta mums ir ieplānots Zion nacionālais parks. Vēl citādākas klintis, šoreiz pastaigājamies pa ieleju, apskatām upi, izstaigājam vienu taku un pārliecināmies, ka dažu stundu attālumā ir iespējamas tik krasi dažādas vietas! Tāpat arī novērojām, ka bija dažas vietas, kas mums likās ievērības cienīgas, bet citi brauca garām, pat neatskatoties. Savukārt citas kā, piemēram,Smaragdu baseini, mums nešķita nekas īpašs esam, betciti jūsmoja. Arī dabas parkos katrs tomēr atrod ko savu!

Lasvegasa

Lasvegasa ir pilsēta, kas mūs samulsināja. Laba 4* viesnīca par 15 Ls?! Ilgi pētījām, skatījāmies, kā tā var būt? Stāvvieta bezmaksas, par internetu gan jāpiemaksā, bet tomēr. Izrādās, kazino tik ļoti grib pievilināt sev apmeklētājus, ka, pēdējā dienā rezervējot viesnīcu, tā tiešām var maksāt tikai 15 Ls. Tāpēc arī lielās daudzstāvu stāvvietas pie viesnīcām ir bezmaksas. Tāpat arī daudzas viesnīcas nodrošina dažāda veida bezmaksas šovus, lai pievilinātu apmeklētājus. Untā vien šķiet, ka sevi cienošā Lasvegasas viesnīcā ir jābūt Cirque du Soleil šovam, turklāt, katrā savam. Braucot ceļojumā, vairākkārt cilvēki jautāja, kur dosimies tālāk, kad pieminēju, ka ieplānota Lasvegasa, visi atplauka smaidā un teica „You are going to love it!” Atbraucām vakarā, tikko bija satumsis, teju 15 minūtes maldījāmies, kamēr atradām ceļu uz recepciju. Numurs, kā solīts, ar skatu uz The Strip, ielas posmu, kur atrodas slavenākie kazino ar neona izkārtnēm. Nolēmām iziet pastaigāties. Ja Losandželosā bija jāpapūlas, lai tiktu vaļā no daudzajiem filmu varoņiem, kas par draudzīgu samaksu vēlējās nofotografēties, tad Lasvegasā piecreiz uzbāzīgāki bija lapiņu dalītāji, kā mēs viņus iesaucām, “lapiņu kratītāji”, jo tie nepārtraukti tās skaļi šķirstīja. Pie katra krustojuma vesels bars tādu “kratītāju” piedāvāja visiem apkārtējiem, tajā skaitā sievietēm un pēc paskata nepilngadīgajiem, lapiņas, un katram uz muguras bija uzraksts “Meitenes jūsu numurā jau pēc 20 minūtēm!” Attiecīgi viss asfalts nomētāts ar meiteņu bildēm, dažāda kailuma un dažādām gaumēm. Bez lapiņu kratītājiem uz ielas lielākoties bija stipri piedzērušies cilvēki, kas trulu skatienu slāja uz priekšu, grūžoties visiem virsū. Man tā arī nepalika skaidrs, tieši kam šajā pilsētā man bija tik ļoti jāiet pie sirds. Nolēmām doties apskatīt slavenās Bellagio strūklakas. Tā kā uz ielas bija vēsi un urdīja ziņkārība apskatīties, kā tad izskatās citas viesnīcas, nolēmām iet pa iekšpusi, kas izrādījās kļūda. Kazino visiem spēkiem cenšas noturēt katru iegājušo klientu, piemēram, visiem paklājiem atkārtojas zīmējums, pēc tā nevar saprast, kur esi, visas redzamās izejas ir tikai avārijas izejas, telpās ir kā labirintos, turklāt daži kazino kā, piemēram Ceasar’s Palace, zālēs ventilācijā palielina skābekļa daudzumu, lai spēlētāji justos moži. Tātad, ja tu esi apmaldījies, tad, visdrīzākais, esi ļoti možs un ļoti uztraucies. Pēc maldīšanās Bellagio nolēmām citos kazino vairs neiet. Apskatījāmies slavenās strūklakas, jāatzīst, ka katrs šovs ir atšķirīgs, tie ir ik pa 15 minūtēm, daži bija iespaidīgāki, citi – nekas īpašs, taču ķeksīša pēc bija izdarīts. Ja reiz palikām kazino viesnīcā, nolēmām, ka noziedosim $4, katram $2 un paskatīsimies, kā tad tie aparāti īsti strādā. Ātri sapratām, ka ir tieši tā, kā dzirdēts. Spēļu automāti ir ieprogrammēti tā, lai noturētu cilvēku pēc iespējas ilgāk, ik pa brīdim „izmetot” nelielu laimestu. Tieši šis aspekts ir atkarību izraisošs. Izvēlējāmies automātus ar vismazāko likmi, $0.25. Vairākas reizes, paliekot pēdējam kredītam, izkrita $10. Izņēmām kuponiņu par naudu, tad nolēmām, ka intereses pēc izmēģināsim, cik tad ilgi mēs varam izvilkt? Rezultātā pavadījām kazino vairāk nekā pusotru stundu un apstājāmies tikai tad, kad jau pavisam apnika un sākām likt lielākas likmes, lai ātrāk iztērētu atgūto. Par kazino palika nepatīkams iespaids gan tāpēc, ka tajos atļauts smēķēt, gan vairums apkārtējo bija pilnīgi piedzērušies, un, draudzīgi amerikāņi būdami, nāca runāties un iepazīties. Šeit arī redzam tādu kategoriju cilvēku, kas pie tā paša automāta turpināja sēdēt arī no rīta. Nekādas ilūzijas par laimestiem nelolojām, stāstiem “aizbraucām uz Vegasu un no dolāra kļuvām par miljonāriem” neticējām, tāpēc arī nekāda rūgtuma par $4 zaudējumu nejūtam. Pārsteidza gan tas, ka, pirms devāmies uz Lasvegasu, cilvēki teica, ka būtu jārēķinās vismaz ar 200-500 Ls, kurus iemest automātos.

20130208-DSC04090-Edit-Edit

Nākošajā dienā apskatījām Lasvegasas Neona muzeju, veco kazino izkārtņu pansionātu. Tāpat kā Antelope kanjonā, arī šeit ir obligāti jāņem tūre, jo izkārtnes ir dažādā stāvoklī. Tā kā muzejs atrodas ārā, tās pluinī vējš un lietus, tāpēc vēl cilvēka kaitnieciskais pirksts tām nav nepieciešams. Ekskursijas laikā uzzinājām daudz par izkārtņu rašanās vēsturi, kazino panākumiem dažādos laikos, tāpat arī to, ka mūsdienās lielākā daļa izkārtņu ir LED, bet esot ieviests jauns likums, ka turpmāk noteiktam procentam izkārtnes būs jābūt neona, lai uzturētu pilsētas vēsturisko izskatu. Turpat blakus Lasvegasai atrodas Hoover Dam, 221.4 m augstais un 379 m platais dambis uz Kolorādo upes, Melnajā kanjonā. Uzpludināšanas rezultātā ir radies Lake Mead. Dambis tika pabeigts 1936.gadā, vairāk nekā 150 cilvēki aizgāja bojā to ceļot. Uzbūvētā hidroelektrostacija ir nozīmīgs elektroenerģijas avots. Skatoties uz staciju no augšas, šķiet neticami, ka tā šobrīd ir tikai 47.lielākā hidroelektrostacija pasaulē. Hoover Dam ir arī nozīmīgs tūrisma objekts, gadā to apmeklē ap miljonnscilvēku un, lai iebrauktu dambja teritorijā, nepieciešams iziet drošības pārbaudi. Mēs laikam neizskatījāmies bīstami, tāpēc mums vien pamāja, lai droši braucam tālāk. Dambi un neona muzeju apskatījuši, esam gatavi doties atpakaļ dziļāk Kalifornijas štatā. Izvēlamies ceļu, kad prasīs nedaudz vairāk laika, tomēr ļaus vismaz nedaudz apskatīt kādu ļoti slavenu vietu pasaulē.

20130209-DSC04302

Death Valley

Kāpēc gribējām izbraukt cauri Death Valley? Vispirms jau, lai atzīmētos, ka esam bijuši vietā, kurai šobrīd pieder Zemes karstākās vietas rekords, 1913.gada 10.jūlijā gaisa temperatūra sasniedza 56.7°C. Ilgu brīdi par pirmo tika atzīts Lībijas Aziziya 57.8°C rekords, bet tas atzīts par spēkā neesošu mērījumu kļūdas dēļ. Vai tiešām to var precīzi novērtēt 2012.gadā? Varbūt. Bet, lai vai kā, Death Valley ir viena no pasaulē karstākajām vietām, kur vidēji 192 dienas gadā ir virs 30°C, tāpat arī, šeit ir ārkārtīgi sauss. Neskatoties uz to, braucot laukā no Death Valley, mēs iebraucām putenī. Pretējā joslā uz šosejas bija notikusi avārija un redzējām, kā izskatās īsts sastrēgums, visdrīzākais, tajā stāvošajiem nakts bija jāpavada automašīnā.   Death Valley arī ir vieta, kur NASA testē aprīkojumu. Ir dzirdēts, ka sākotnējie aparāti, kas kļūdaini nav norādījuši uz dzīvības formu paliekām uz Marsa, ar tādu mērīšanas metodi neko neatrastu arī Death Valley, kas patiesībā ir bagāta ar floru un faunu.

20130209-DSC04338

Tieši ar saulrietu sasniedzam pēc nostāstiem skaistāko Death Valley apskates vietu – Zabriskie point. Sastopam bariņu fotogrāfu ar statīviem, pilnā kaujas gatavībā iemūžināt ne pārāk košo saulrietu. Droši dodamies viņiem garām, lai apskatītu, ko vēl var paspēt, ar savu statīvu padusē, kad dzirdam fotogrāfus savā starpā  sarunājoties, ka nez kas ir jādara, lai pierunātu sievieti uz šādām aktivitātēm? Diemžēl Zabriskie point ir tikai pats parka sākums, kā ierasts, esam atkal aizrāvušies fotografējot visu skaisto arī pa ceļam, laika parka apskatei vairs nepaliek. Ar pēdējiem gaismas stariem apskatām, cik nu var redzēt, ieleju un nolemjam, ka šeit noteikti jāieplāno atgriezties vēl. Turpat netālu ir arī Mount Whitney, kas ir augstākais punkts Savienotajās Valstīs, kas atrodas Sierra Nevada kalnu grēdā, kuru nav iespējams šķērsot tieši pāri, un uz nākošo vietu mums jābrauc liels loks. Tā arī bija diena, kad pēc mūsu aprēķiniem sanāca nobraukt ap 900 km, no tiem 700 no vietas. Pēdējiem spēkiem sasniedzam Three Rivers un dodamies pie miega.

Kings Canyon (Sequoia) nacionālais parks

Pamostamies no rīta un atkal esam citā pasaulē. Televīzijā rāda sižetu no Bostonas, kur pa nakti uzsnidzis teju metrs sniega, mums aiz loga zied koki, mitrs asfalts un ir pavasaris. Paēduši brokastis, dodamies apskatīt parku, manu pirmo sapņu piepildījuma vietu. Šo parku esmu vēlējusies redzēt kopš 5.klases, kad skolā gatavoju projektu par Cherokee indiāņiem un pirmo reizi dzirdēju par milzīgajiem kokiem. Viena no leģendām vēsta, ka tie nosaukti par godu indiānim Sequoyah, kurš Cherokee ciltij izdomāja rakstību, padarot šo par vienīgo zināmo gadījumu pasaules vēsturē, kad analfabētu cilts pārstāvis ir spējis izveidot darbojošos rakstu sistēmu. Parkā reindžeri gan teica, ka nav īsti zināms kurš par godu kam ir bijis nosaukts, taču fakts paliek tāds, ka sekvoiju koki tā tika nosaukti neilgi pēc viņa nāves. Kas īsti ir sekvoijas? Tie ir koki, kas šķiet pretēji jebkam racionālam. Pirmkārt jau, tie ir pasaulē lielākie koki pēc tilpuma (lielākā pasaules koka General Sherman tilpums 1487 kubikmetri) un aug tikai vienā vietā – Sierra Nevada kalnos, vidēji sasniedzot 50-85 m garumu (rekords – 94.8m), 6-8 m diametru (rekords  -17 m), un pēc zinātnieku aprēķiniem vecākais koks ir ap 3500 gadu vecs. Tie ir koki, kuriem nepieciešams degt, lai to čiekuri atvērtosun izdegušajās vietās ieaugtu jaunie koki, jo nenogatavojušies čiekuri var karāties pat 20 gadus, bet lapās iekritušas sēklas nekad neieaugs. Mūsdienās šie parki tiek speciāli dedzināti, lai nodrošinātu dabisko koku attīstību, jo tam ir jādeg vidēji reizi 80 gados. Cita interesanta īpašība ir koku izturība – degot tam nodeg tikai apakšējie zari, koka mizai tas būtiski nekaitē, jo tajā gandrīz nav sveķu. Šie koki pat nokrituši nepelē un nebojājas. Tiem nekaitē nekādi kaitēkļi vai slimības, jo to miza satur tanīnu. Tie kaitēkļi, kas spēj izgrauzties cauri to čiekuriem, tikai palīdz tiem vairoties! Vienīgais, kas tiem kaitē, ir tie paši – kokam ir diezgan sekla sakņu sistēma un, turpinot pieaugt izmēros, tas nokrīt no paša svara. Tāpat arī šie koki ir ārkārtīgi izvēlīgi augšanas vietas ziņā. Tiem nepieciešama noteikta temperatūra, ne pārāk daudz, bet pietiekoši mitruma, un noteikta augsne, tāpat tiem nepatīk augt citu koku klātbūtnē. Tāpēc tie ir sastopami tikai šeit. Kā teicis Oskars Vailds: “Man ir vienkārša gaume – es vienmēr esmu apmierināts ar vislabāko.”

20130210-DSC04425

Sekvoiju parkā atkal jau ir sniegs, maigs un pūkains, naktī ir snidzis, nav daudz gribētāju doties izstaigāt takas, bet man nav miera, esmu sapņojusi šos kokus ieraudzīt kopš bērnības! Nostājoties tiem blakus pārņem bijība – tā viņi te stāv, gadu tūkstošiem, bet kas esam mēs uz viņu fona? Pat skudrām ir lielāka nozīme šajā pasaulē… Tomēr ap šiem kokiem valda patīkama aura. Tā vien šķiet, ka tie ir kā milzīgi miera sargātāji. Pēc brīža kalnam uzskrien mākonis un viss paliek ietīts miglā. Ne uz brīdi nepaliek bailīgi, jo kas gan te ziemā varētu notikt? Vasarā tur dzīvojot klaburčūskas, bet ziemā ir klusi un mierīgi, bez vēja un trokšņa sāk snigt sniegpārslas, netālu tek strauts un tālumā dzirdami citi parka apmeklētāji. Lai arī pasaulē noteikti ir miljoniem fantastiski skaistu vietu un es zinu, ka, racionāli domājot, nav vērts vienā vietā atgriezties divreiz, tomēr šis parks ir īpašs, gaisotne tajā liek domām pie tā atgriezties vēl un vēl. Ja man būtu jānosauc viena skaistākā vieta visā ceļojuma laikā, tas noteikti ir Kings Canyon nacionālais parks.

Yosemite nacionālais parks

Šajā parkā sapratām, ka labi vien ir, ka šis ir pēdējais. Pateikšu godīgi, nogurām. Ne tikai no ceļa, ar to saistītajām raizēm (kā nu būs ar sniega ķēdēm? Kādos neceļos mūs atkal ved navigācija?) un viesnīcas (Oakhurst tiešām bija sliktākā no visām naktsmītnēm), bet arī no iespaidiem. Katru dienu tādi iespaidi, kas, iespējams, varētu būt nozīmīgākie gada laikā, un te pēkšņi tādi ir katru dienu! Brīdī, kad, ieraugot “kārtējo” klinti ar mākoņu cepurīti, ar mežu pakājē un baltu ūdenskritumu turpat blakus, man pat vairs negribējās līst laukā no mašīnas, es sapratu, ka pietiek un ir par daudz. Iespējams, tāda sajūta bija tieši pie Sekvoijām, jo gan jau mazliet biju noskaņojusies – labāko es jau redzēju! Tagad, apskatot fotogrāfijas, vairs nejūt to nogurumu un mazliet jau arī aukstumu, ko jutu, esot tur, tagad atkal ir interesanti un šķiet skaisti. Noteikti, ja būtu kāda diena starpā vai vispār vairākas dienas, ko veltīt parkam, izstaigātu visas takas un ieraudzītu gan citu atzītus skaistākos punktus, gan atrastu paši savus.

20130211-DSC04541

Izbraukājuši kalnus un to pakājē esošās citrusaugļu plantācijas, dodamies tālāk uz pēdējo pieturas punktu mūsu ceļojumā.

Sanfrancisko

Braucot uz slavenā Golden Gate Bridge pilsētu, galvā šaudījās domas. Vai būs tā, kā filmās redzēts? Migla, kas ritinās pāri tiltam, šaurās, stāvās ieliņas, tramvajs? Jau atkal ir tā manu pirmo iespaidu par šo pilsētu radīja televīzija, pusaudža gados skatītais Charmed. Sanfrancisko neliek vilties, jo ir pat labāk, nekā gaidīts! Piekritīšu tiem, kas teiks, ka tā patiesībā ir nedaudz eiropeiska. Vietējiem gan nepatīk šāds salīdzinājums. Kā kāda žurnāliste rakstīja, kur Eiropā ir redzēti smaidīgi cilvēki? Vai Itālijā esat redzējuši sastrēgumus no tā, ka viens vadītājs māj otram, lai tas brauc pirmais? Laipnība uz ceļiem šeit noteikti lielāka nekā Losandželosā. Patiesībā, tā vien šķiet, ka salīdzinot jebkuru jomu, Losandželosa zaudētu Sanfracisko. Pirms devos ceļojumā, mani brīdināja, ka Losandželosā nav vērts uzkavēties, kam tagad, pēc ceļojuma, pilnīgi piekrītu arī es. Katra papildus diena Sanfrancisko noteikti var tikt izmantota interesantāk nekā Losandželosā. No kura gala sākt, no kura gala grābt? Ir tikai trīs dienas un apskatāmo vietu sarakstam vajadzīga vismaz nedēļa! Izrādās, dzīvojam ļoti tuvu piestātnes rajonam Fisherman’s Wharf, turpat blakus ir Sanfrancisko līkumotākā iela Lombard/Crookedest street. Tā kā Russian hill slīpums šajā vietā ir 27%, kas nav piemērots auto kustībai, to tika nolemts padarīt lēzenāku, izveidojot vairākus mazus pagriezienus. Apskatījušies to, dodamies tālāk un nokļūstam pie piestātnes. Ko tālāk? Jāsāk ar pārbaudītām vērtībām. Pier 39 akvārijs, noteikti, biju visentuziastiskākā raju paijātāja tajā dienā. Pēc iziešanas no akvārija satiekam milzīgu jūras lauvu baru! Izrādās, tie dzīvo līcī un pēc 1989.gada zemestrīces sāka masveidā apmesties pie piestātnes, sākumā 10, tad 50, bet pēc neilga laika jau 300! Konsultējoties ar zinātniekiem, tika nolemts, ka tiem jāļauj palikt. Tā nu vairāk nekā 20 gadus tie ir lieliska izklaide piestātnes apmeklētājiem. Mazliet tālāk, aiz jūras lauvām, ir divi kara kuģi, SS Jeremiah O’Brien un USS Pampanito. Tā kā kara tēma man nav īpaši tuva, drīz devāmies tālāk, lai izbrauktu ar slaveno trošu tramvaju, kas, izrādās, ir pasaulē pēdējā manuālā trošu vagoniņu sistēma. Lai ar to izbrauktu, brīdis jāpastāv rindā, skatoties kāda ielu muzikanta un triku meistara priekšnesumu. Vagoniņa apgriešana braukšanai pretējā virzienā ir diezgan interesants skats, tāpat arī sēdināšana pa vietām. Mums paveicas, esam pašā vagoniņa priekšā ar lielisku skatu uz priekšu. Braucot ar mašīnu pa Sanfrancisko ielām, brīžiem ir bailīgi, jo šeit ļoti cieņā ir Stop zīmes. Redzot atpakaļskata spogulī, kā 18% slīpumā aiz muguras brauc lielā kravas automašīna, paliek neomulīgi. Tramvajiņā savukārt nav durvju un visi turās ar rokām, pie tam, konduktors vēl arī pastaigājas pa kustībā esošo vagonu. Novērojām, ka arī vietējie izmanto trošu tramvaju, pirmajā brīdī šķita, ka tas ir tīri tūristu izklaidei domāts. Tramvajiņš brauc cauri gleznainajām ieliņām, gan gar Crookedest Street, gan garām China Town, kuru vislabāk jāapskata naktī, kad ir iedegtas laternas. Pēc visiem dienas piedzīvojumiem atgriežamies viesnīcā, turpat netālu nelielā restorānā bez izkārtnes (bet pēc vietējo ieteikuma!) ieturam vakariņas un dodamies pie miera, lai nākošajā dienā ar jauniem spēkiem dotos Sanfrancisko ielās. No rīta pirmais pieturas punkts ir Alcatraz. Slavenais cietums, par kuru teikts: “Ja pārkāpj noteikumus dzīvē, tevi nosūta uz cietumu. Ja pārkāpj tos cietumā, tevi nosūta uz Alkatrazu”. Pastaigājoties audiogida pavadījumā, kuru ierunājuši četri bijušie cietuma apsargi un četri bijušie cietumnieki, uzzinām, ka šeit “sēdējuši” arī tādi zināmi likumpārkāpēji kā Als Kapone, tāpat arī par salas vēsturi pirms cietuma un tagad kā muzejam un putnu rezervātam. Apskatot cietumu, palika skaidrs, ka Shawnshank Redemption autors ir acīmredzami iedvesmojies no šī cietuma vēstures. Alkatrazas apmeklējums arī ļauj apskatīties Sanfrancisko un tiltu no cita skatu punkta, tāpēc noteikti ir ieteicams to apmeklēt. Tāpat arī apmeklējamo vietu sarakstā iekļaut Kalifornijas Zinātņu akadēmiju, kurā pieejami dažādi eksponāti par zinātni un dabu, zemestrīces simulācija, planetārijs un akvāriji, protams, ar rajām, un “dzīvais” jumts, kas regulē temperatūru telpās. Starp citu, tieši Zinātņu akadēmijā ēdām visgaršīgāko maltīti visa ceļojuma laikā.  Turpat blakus akadēmijai ir botāniskais dārzs: mūsu apmeklējuma laikā ziedēja magnolijas, iespējams aplūkot 33 kokus, kas zied dažādos laikos un ar krasi atšķirīgiem ziediem.

20130214-DSC05298

Nolēmām, ka Golden Gate Bridge noteikti ir jānofotografē saulrietā un tumsā, jau vairākas stundas iepriekš devāmies izpētīt skaistākās vietas, tāpat aizbraucām līdz pašai pludmalei, kur, skatoties tālumā okeāna plašumos, padomājām, ka jā, šeit nākošā pietura ir Japāna. Kamēr medījām saulrietu un vēlāk, pa tumsu satikām dažus jenotus, kuri uzmanīgi kaut ko makšķerēja laukā no atkritumu konteineriem, ieraugot cilvēkus, vien dziļāk paslēpās miskastē. Iedomājos, kāds pārsteigums varētu būt kādam apzinīgam apmeklētajam, metot laukā savu kolas bundžu konteinerā, bet no tā izlektu jenots! Skaidrs, kāpēc dabas parkos ir speciālas, dzīvniekiem nepieejamas, miskastes. Pēdējā dienā visā krāšņumā arī novērojām slaveno Sanfrancisko miglu. Sanfrancisko ir specifiski apstākļi, kur satiekas aukstās gaisa masas no okeāna un karstās gaisa masas no Kalifornijas centrālās ielejas, veidojot miglu. Bijām uzbraukuši Twin Peaks skatu laukumā, kad sākās spēcīgs vējš un miglas vāli vēlās pāri kalnam, dziļāk ielejā, ieskaujot pilsētu pilnīgā miglā. Pirmajā brīdī atsauca atmiņā skatus no apokaliptiskām filmām, kur kādu ļaunu spēku vadīta migla ieskauj pilsētu. Šeit tā nav ļauna, tikai diezgan drēgna un, pateicoties tieši, tai Sanfrancisko jārēķinās ar krasām laikapstākļu maiņām.Miglas dienā aizbraucām arī līdz kaimiņu salai Treasure Island, pavērot pilsētu tumsā un domās atvadīties, jo jau nākošajā dienā paredzēts brauciens uz vienu no pasaules top 10 lidostām un tad – mājās. Pēdējais sapnis šajā ceļojumā piepildīts – Sanfrancisko redzēta!

20130213-DSC05124-Edit-Edit

Nobeigumā

Vai redzējām visu, ko vēlējāmies? Gan jā, gan nē. No sākotnējā plāna apskatīts tika viss, taču, esot uz vietas, radās aizvien jaunas idejas, ko vēl vajadzētu apskatīties, kaut vai tikai uz pusstundiņu, kas beigu beigās vienmēr paliek par stundu vai četrām. Plānot divus parkus vienā dienā noteikti nav prāta darbs. Mēs vadījāmies pēc principa, ka jāapskatās pēc iespējas vairāk un dažādākas vietas, jo kad gan mēs te atbrauksim otrreiz? Bet pilnīgi saprotu tos, kuri izstaigā garākās takas parkos, paliek pa nakti teltīs un apskata parkus no citas puses. Ja viss, ko man šajā dzīvē vajadzētu darīt, ir ceļot, es ceļotu tieši šādi – apgūstot katru vietu līdz tuvai draudzībai, nevis virspusēji iepazīstoties. Ceļojuma laikā redzēts tik daudz, ka aizvien mazliet neticas, ka tas viss tiešām pašu acīm apskatīts un iespēju robežās arī aptaustīts. Izbraucām teju visus četrus gadalaikus, dzenoties pēc saviem sapņiem, pabijām tik dažādā Amerikā, redzējām tukšus ceļus un mazas bodītes, milzīgas mašīnas, līkumots ceļus un tūristus, lielās viesnīcas, spozmi un mieru.

Praktiska informācija

Aviobiļetes, veselības apdrošināšana, lidostu lounge

Tā kā brauciens bija saistīts ar komandējumu, lielas izvēles biļešu plānošanā nebija, vienīgi bija iespēja izvēlēties citu lidostu izlidošanai. Lidojām Rīga-Frankfurte-Losandželosa; San Francisko-Frankfurte-Rīga.  Biļete vienam cilvēkam maksāja 667 Ls. Atpakaļceļā bija 10 h jāgaida Frankfurtē, tāpēc izmantojām Priority Club lounge karti, kas nodrošināja apmeklējumu diviem cilvēkiem Sky Lounge vai Luxx Lounge. Atļautais uzturēšanās laiks lounge ir 3 h, tajā laikā var bezmaksas izmantot internetu, ēst dažādas veida maizītes un citas uzkodas, pieejami dzērieni, kam interesē, arī stiprie. Ir dzirdēts, ka laukā no lounge nedzen arī kad laiks ir pārtērēts, bet mums reizes piecas tika uzsvērts, ka maksimālais laiks ir 3 h. Veselības apdrošināšanai man jau ir karte, kas darbojas ārzemēs, otram ceļabiedram bija Seesam apdrošināšana. Arī bankām ir dažādas apdrošināšanas, kas darbojas, ja konkrēta biļetes daļa ir samaksāta ar kredītkarti. Ieteiktu NOTEIKTI iegādāties apdrošināšanu, jo medicīniskā aprūpe šeit nav lēta, un rēķins ātri var sastādīt vairākus desmitus tūkstošus latu, bet apdrošināšana divām nedēļām, zelta polise, maksā ap 40 Ls. Pirkta internetā, vēlams iegādāties laicīgi, jo, ja gadījumā ceļojums tiek atcelts pirms izbraukšanas, polisei jābūt iegādātai vismaz trīs dienas pirms izlidošanas.

Auto noma, auto apdrošināšana, degviela, sniega ķēdes un maksas ceļi

Skaidrs, ka braucienam nepieciešama automašīna. Nolēmām ņemt mid size SUV, lai pietiktu vietas 2 lielajiem čemodāniem un pārējām mantām. Vēlāk mani tomēr pierunāja ņemt parasto SUV, par to vēl piemaksājot 40 Ls, kas bija kļūda, jo, ierodoties uz vietas Alamo auto nomā, mid size SUV un SUV izrādījās tā pati klase. Piereģistrējoties pie lodziņa, tiek pateikts uz kuru rindu doties, un pats var izvēlēties jebkuru no automašīnām, kas tajā rindā ir. Mēs paņēmām Hyundai Tucson, šķita, ka visas piedāvātās automašīnas ir mazākas nekā pēc aprakstiem internetā. Nofotografējām numuru un mašīnas ārpusi, lai vēlāk nebūtu pārsteigumu, uzlikām no mājām paņemto telefona turētāju, kur navigācijai izmantojām Smasung Galaxy SII telefonu ar CoPilot programmu, kas mūs ceļojuma laikā principā arī nepievīla. Par 15 dienām Alamo auto nomas, saņemot Losandželosas lidostā un nododot San Francisco, samaksāju 366 mārciņas jeb ap 305 Ls (rezervēju šeit:http://www.netflights.com), plus beigās vēl piemaksājām $42 par pustukšo bāku (ja būtu pielējuši pirms tam paši, būtu samaksājuši $20-30, bet tā kā vairs nebija laika, atstājām, kā ir) un $4 par nodošanu San Francisco.  Degviela ASV ir krietni lētāka nekā pie mums, atšķirības ir arī katrā štatā, vidēji ap $4 par galonu (1 galons=3,7l). Piebraucot pie benzīntanka, vispirms jāiet pie lodziņa, jāautorizē summu, ko maksimāli ņemt no kartes (piemēram, $50), tad var doties pildīt degvielu un no kartes tiek noskaitīta tikai tā nauda, kas tiek praktiski izmantota. Dažos benzīntankos bija jāatstāj kredītkarte ar personu apliecinošu dokumentu pie kases, tad varēja pildīt degvielu un tad noņēma uzreiz tik, cik ieliets. Braucot no Lasvegasas caur Death Valley uz Kings Canyon, jau tuvojoties galamērķim, saskārāmies ar to, ka ilgāku laiku nebija benzīntanku, nobraucām tik tālu, ka mašīna vairs nerādīja cik jūdzēm pietiks degvielas, par laimi, pēc brīža bija benzīntanks, kurā, kā šķiet, brauca iekšā teju katra desmitā mašīna. Tā sanāca, jo pilsēta, kas mums pēc kartes šķita esam pie šosejas un pēc ceļojumā redzētā, ceļmalā noteikti vajadzēja būt benzīntankam, izrādījās daudz tālāk, un viesnīcas, ēstuves un benzīntanki izrādījās teju 20 jūdzes tālāk, nekā gaidījām. Mašīnai bija neierobežots nobraukuma limits, iekļautas visas apdrošināšanas (izņemot ekstra apdrošināšanu, ko piedāvāja pie lodziņa, ja pazaudēsim atslēgas vai būs caura riepa, to neņēmām, pārējais tiešām pilnīgi viss bija iekļauts). Nekas nebija jāpiemaksā par atgriešanu citā vietā, jo Alamo Kalifornijas un Nevadas štatu ietvaros piedāvā to bezmaksas.  Mašīnu saņemot, tās nobraukums bija 4500 km, ko ceļojuma beigās dubultojām. Interesējāmies par iespējām iegādāties Sun Pass, lai nebūtu jāmaksā par maksas ceļiem atsevišķi. Internetā bija norādīts, ka tādu pērk uz vietas, bet meitene pie lodziņa par tādu neko nebija dzirdējusi un tāds beigās arī nebija nepieciešams, vienīgā vieta, kur maksājām par braukšanu bija Sanfrancisko par Bay Bridge ($5) un Golden Gate Bridge ($6). Mūsu mašīnai izrādījās M/S riepas, kas bija pluss, jo, lai arī Losandželosā bija līdz +25°C, tad kalnos temperatūra bija krietni zem nulles, redzējām gan pilnīgi apledojušus ceļus, gan sniegputeni. Iebraucot Kings Canyon parkā mums bija jāņem līdzi ķēdes. Cik zināms, autonomas nepiekrīt ķēžu izmantošanai automašīnām, bet tā kā ķēdes bija tādas, kas diskus neskrāpē, tad droši likām. Ja braucat pēc tam uz Yosemite, iespējams, ķēdes atmaksāsies nopirkt, jo mēs par ķēžu nomu Three Rivers samaksājām $30, depozītā atstājot $100, tās arī izmantojām, jo parkā nelaida bez ķēdēm. Situācija pie Yosemite parka bija sarežģītāka – Fishcamp (kas izrādījās vienīgā vieta pie parka ieejas no tās puses, kur braucām, kas darbojās ziemā, kur piedāvāja arī ķēžu nomu) tās bija iespējams iegādāties par $100 mūsu automašīnai, ja tās neizmantojām, tad, atdodot atpakaļ līdz 6 vakarā, $70 varēja saņemt atpakaļ,. Ja izmantojam – atpakaļ vairs neņem. Par laimi tajā dienā Yosemite nebija jāizmanto ķēdes (bet tām obligāti bija jābūt līdzi, un pēc tā,kā redzējām vienu mašīnu karājoties pāri klints malai, sapratām, kāpēc). Bez ķēdēm drīkstēja braukt automašīnas ar ziemas riepām un pilnu piedziņu, M/S ar konkrētu protektora dziļumu klasificējas kā ziemas riepas. Kings Canyon, kur ķēdes bija obligātas, redzējām japāņu tūristu pāri, kas nomocījās ar ķēžu uzlikšanu, beigās atmeta ar roku un aizbrauca, kā bija, bet mēs neriskētu, jo dažās vietās bija tīrs ledus un tādos līkumos un tādā stāvumā nav prāta darbs braukt bez ķēdēm. Jāpievērš uzmanība tam, ka ķēdes nav jāliek virsū, kā tikko ir brīdinājuma zīme, ka ķēdēm jābūt līdzi. Ķēdes visi liek vienā vietā, vēlāk parka reindžeris pārbauda, vai visiem ir ķēdes un vai uzliktas pareizi. Parku mājaslapā visa informācija par ķēdēm un slēgtajiem ceļiem tiek atjaunota regulāri un izskatās aptuveni šādi:http://www.nps.gov/seki/planyourvisit/pv…

Mūsu ceļojma maršruts: https://maps.google.com/maps/ms?msid=201…

Nacionālo parku karte

Ieeja vienā nacionālajā parkā maksā no $15 līdz $25. Ceļojuma sākumā plānojām, ka apmeklēsim vairākus parkus, tikai nezinājām, cik konkrēti. Gada abonoments visiem nacionālajiem parkiem maksā $80 (http://www.nps.gov/findapark/passes.htm). Iegādājāmies to Losandželosā tuvākajā parka birojā, to sagatavoja uz vietas. Karte derīga vienu gadu, tajā ir vieta diviem parakstiem. Tas nozīmē, ka pieliekot karti ar vienu parakstu mašīnā pie spoguļa, tā ir derīga iebraukšanai visiem automašīnā esošajiem cilvēkiem. Pēc tam karti var nodot citam cilvēkam, kurš parakstās un var atkal izmantot to savai automašīnai un visiem tajā esošajiem cilvēkiem, šim citam cilvēkam nav jābūt ne radiniekam, ne kā citādi saistītam. Nolēmām, ka pirksim jaunu karti un pēc tam to pārdosim, to iespējams pārdot tepat Latvijā par aptuveni $40. Ja ierēķina vēl to, tad kartes pirkums viennozīmīgi atmaksājas jau pēc otrā, trešā apmeklējuma. Kā mums paskaidroja birojā, karte derīga iebraukšanai visur, kur nosaukumā ir National. Karte nav derīga ieejai privātos akvārijos vai tamlīdzīgi. Pirms braukšanas var pārbaudīt, vai plānotais parks ietilpst parku apvienībā vai ne. Mūsu gadījumā tikai Antelope Canyon neietilpa. Antelope Canyon ir vienīgais, kurā var tikt iekšā tikai ņemot organizētu tūri, jo, laižot tūristus brīvsolī, indiāņi, kuriem pieder kanjons, saskārās ar vandālismu. Tūres ir divu veidu, parastā un profesionālā fotogrāfu tūre, 11:30 ir visdārgākais laiks. Parastā ir īsāka, ar visu braukšanu ap 2 h, profesionālajā ir vairāk laika un vairāk parāda, kurā tieši vietās kas interesants, ko nofotografēt. Paņēmām parasto tūri, jo slavenie saulesstari kanjonā dienas vidū februārī nav redzami, piedevām parastajā tūrē, protams, ir ātrāk jāiet cauri kanjonam, bet tas arī disciplinē – jo vēl ir tik daudz skaistu vietu, ko apskatīt! Samaksājām ap $30 no cilvēka, jo rezervējām viesnīcā jau pēc 9 vakarā uz nākošo rītu. Bija parki, kuros mums kartes nepārbaudīja kā, piemēram, Death Valley vai agri no rīta Grand Canyon. Taču dažos pārbaudīja izbraucot. Ir dzirdēts,  ka var pārbaudīt arī parkā jebkurā vietā. Citur karte bija tikai jāuzrāda, citur – jāparāda personu apliecinošs dokuments un karte tika likta karšu lasītāja. Yosemite parkā karte nebija jākabina pie spoguļa, visos pārējos tai bija jābūt redzamai, Kings Canyon pat iedeva vēl vienu speciālu lapiņu, ko pielikt, kas apstiprināja, ka mūsu karte tiešām darbojas. Ir dzirdēts, ka cilvēki cenšas izšmaukt un nemaksāt, iebraucot parkos, bet es uzskatu, ka, ja kaut kas sagādā prieku, ir jāļauj tam pastāvēt un attīstīties.

Ēšana

Tā kā bijām ļoti aizņemti, daudzas reizes iztikām bez kādas no ēdienreizēm. Diviem cilvēkiem viena ēdienreize ne ātrās ēdināšanas restorānā ir ap $25-$30. Jārēķinās, ka porcijas ir milzīgas. Ar vienu pašu starteri jau pietiek diviem cilvēkiem. Visgaršīgākais ēdiens, kuru ceļojuma laikā ēdām, bija Kalifornijas Zinātņu akadēmijā.

Izmaksas

Kopā ceļojuma izmaksas diviem sastādīja ap 4000 Ls, ja neskaita lielo iepirkšanos. No tiem nepilni 700 Ls par viesnīcām, 667 Ls no cilvēka par biļeti, nepilni 650 Ls auto nomai un degvielai, 400 Ls ēšanai,restorāniem/kafejnīcām, 250 Ls helikoptera tūrei, ap 250 Ls dažādām ieejas biļetēm, pārējais bija dažādi citi izdevumi – zāles, stāvvieta, sīki pirkumi pārtikas veikalos, benzīntankos utml.

Viesnīcas

Ilgi domājām, vai ir vērts rezervēt viesnīcu iepriekš visam ceļojumam, vai pa dienām, vai nerezervēt neko. Rezultātā palikām pie tā, ka viesnīcu rezervēsim vienu dienu uz priekšu, t.i., vai nu iepriekšējā vakarā vai tajā dienā no rīta. Visas viesnīcas, kuras rezervējām, izvēlējāmies tā, lai būtu bezmaksas wifi un pieejama stāvvieta, arī vēlams bezmaksas, labs pluss, ja ir brokastis, ja nav, tad nav liela skāde. Visas viesnīcas rezervējām caur booking.com, jo interesējošajās dienās pilnīgi visas bija lētākas tur nekā, piemēram, expedia. Tā kā lielākoties bijām ārkārtīgi noguruši pēc dienā apskatītā, diži ilgi neprātojām un rezervējām pirmo, kas šķita pieņemama. Cenas bija no 15 līdz 42 Ls par nakti, braucot pa parkiem, San Francisko paņēmām ap 50 Ls par nakti. Ieejot viesnīcā un pajautājot, cik tā maksās, tā noteikti būs dārgāka, nekā rezervējot internetā dienu iepriekš.

Viesnīcas, kurās palikām:

Los Angeles, CA http://www.booking.com/hotel/us/hollywoo… Stāvvieta $20 dienā, viesnīca 54 Ls par nakti, ieteiktu.

Twentyninepalms, CA http://www.booking.com/hotel/us/country-… 35 Ls, neieteiktu.

Tusayan, AZ http://www.booking.com/hotel/us/canyon-p… 47 Ls, neieteiktu. http://www.booking.com/hotel/us/holiday-…  53 Ls, ieteiktu.

Holbrook, AZ http://www.booking.com/hotel/us/travelod…  33 Ls, ieteiktu.

Page, AZ http://www.booking.com/hotel/us/rodeway-…

Bryce Canyon, UT http://www.booking.com/hotel/us/bwri-bry…  42 Ls, neieteiktu.

Las Vegas, NV http://www.booking.com/hotel/us/treasure…  15Ls, ieteiktu.

Three Rivers, CA http://www.comfortinn.com/hotel-three_ri…  44Ls, ieteiktu.

Oakhurst, CA http://www.booking.com/hotel/us/comfort-… 42Ls, neieteiktu.

San Francisco, CA http://www.expedia.com/San-Francisco-Hot… 50 Ls par nakti, ieteiktu.

Vīza

Kā zināms, ar ASV ir bezvīzu režīms, taču man aizvien ir derīga ASV vīza, tāpēc izmantoju to, mans mīļotais savukārt pieteicās jaunā parauga pasei un ESTA – elektroniskajai atļaujai, kas maksā 14 dolārus (pieteikties ESTA var šeit:https://esta.cbp.dhs.gov/esta/ ). Piesakoties jānorāda paredzamā adrese ASV, pietiek ar pirmo viesnīcu. Pēc pieredzes ar radiem un draugiem tā parasti tiek piešķirta ļoti operatīvi, dažreiz jāgaida dažas dienas, pirms to apstiprina bērniem, vai arī, ja iepriekš ir bijusi atteikta ASV vīza. Noteikti nevajadzētu pieteikumā melot, ka vīza nav bijusi atteikta, ja kādreiz tā ir noticis, jo sekas ir dramatiskas – iebraucot cilvēks tiek sarokots roku dzelžos, izraidīts no valsts (maksājot par biļeti pats), liedzot iespēju atgriezties 10 gadus.

 


Pievienot komentāru