Rītā, kad dodamies prom no galvenās Seišelu salas Maes uz Silueta (Silhouette) salu, es nevaru sagaidīt, kad būsim ceļā. Mazliet tāpēc, ka baidos nokavēt prāmi, jo mūsu iepriekš sarunātais šoferis kavē, bet galvenokārt tāpēc, ka Silueta sala ir viena no skaistākajām vietām, kurās es jebkad esmu bijusi. Tagad, pēc astoņu gadu pārtraukuma, es tajā atgriežos! Galvā šaudās domas – ja nu man tur patika tāpēc, ka tās tomēr bija mūsu kāzas, un, nevarēja nepatikt? Ja nu atkārtoti iespaidi vairs nebūs tik spilgti? Ja nu tur vairs neliksies tik skaisti, jo astoņu gadu laikā ir ceļots tik daudz un redzēts tik daudz?

Līdzīgi raksti:

Maes sala & praktiska informācija par ceļošanu uz Seišelu salām

Kāzas Seišelu salās

Ladigas sala jeb populārākā sala Seišelās

Praktiska informācija

Pirmā ceļojuma daļa Seišelu daļās, apskatot Maes salu un visa praktiskā informācija (lidojumi, internets, transports), ir pieejama šeit. Mūsu iepriekšējais ceļojumu apraksts par Seišelu salām, kad tajās apprecējāmies, ir izlasāms šeit.

Šoreiz paliksim vien dažas dienas, jo, tūristu sezonas pīķī nakts vienīgajā naktsmītne Hilton Seychelles Labriz Resort & Spa uz salas maksā tikpat, cik pēdējā brīža piedāvājums no Rīgas uz nedēļu. Bet, arī paradīzei ir cena. Lai samazinātu palikšanas cenu Seišelām, šoreiz lieku lietā visas gudrības, kas apgūtas plānojot ceļojumus. Izrādās, daudz izdevīgāka ir palikšana par lojalitātes punktiem! Man tie daži jau ir krājumā, tomēr ne tuvu ne tik, lai pietiktu palikšanai. Tā kā Hilton ir punktu pārdošanas akcija, sanāk tos iegādāties par pusi no cenas, tātad, beigās divas palikšanas naktis viesnīcā man izmaksā par 30% lētāk, nekā ir tirgus cena! Tāpat, jau laicīgi izmantoju statusa pielīdzināšanas programmu, nosūtot savu IHG Dimanta biedra statusa apstiprinājumu, un Hilton man tāpēc piešķirt uz trim mēnešiem zelta statusa līmeni. Ar to man pietiek, lai viesnīcā pienāktos bezmaksas brokastis pat tad, ja tās nebūtu iekļautas cenā, brokastis īpašā zonā un dažādi labumi viesnīcā – bezmaksas īsā spa procedūra, velosipēdu noma un citi labumi.

Viesnīca ir visaugstākajā līmenī. Ar unikālo, gandrīz pilnīgi tukšo pludmali, dārza un pludmales villām, kā arī atrašanās uz atsevišķas salas padara par vienu no skaistākajām vietām, kur palikt visā pasaule!

Nokļūšana Silueta salā

Šoferis mūs atved uz kuģu piestātni, un tur jau pilnā sparā kūsā dzīvība. Atpūtnieki sēž pie galdiņiem, malko dzērienus un ēd uzkodas. Vērojot nogurušās sejas var redzēt, ka cilvēki ceļā ir pavadījuši garas stundas un šeit ir atbraukuši uzreiz no lidostas. Tas man atsauc atmiņā manu pirmo viesošanos šajā vietā – bez bagāžas, jo tā aizkavējusies, vien dažas dienas pirms kāzām, gudrojot, kas no nepieciešamā ir čemodānos un bez kā varētu iztikt. Šoreiz somas ir ar mani, bet arī kategoriski lielas vajadzības pēc tām nav – varētu iztikt vien ar to, kas mugurā!

Arī mums pēc mirkļa arī atnes tipisko vietējo ingvera limonādi un vairākas veidlapas. Reģistrācija paradīzei notiek jau šeit, lai uz salas katrs mirklis būtu tikai atpūta! Drīz vien sākas iekāpšana kuģī, kā jau visur sabiedriskajā transportā Seišelu salās, ir jānēsā maska. Brauciena sākumā visiem jānoskatās obligātā drošības instrukcija, un tad var doties laukā uz klāja.

Okeāns ir mierīgs, un brauciens uz salu ir ātrs. Atceros, ka iepriekšējā reizē turpceļš bija tāds pats, bet atpakaļceļā bija lieli viļņi, sēdējām iekšā un daudziem apkārt bija slikti. Šoreiz visu laiku pavadu uz klāja, ar acīm vērojot putnus lidināmies un ķerot zivis okeāna viļņos, un nebeidzot vien priecāties par to, kā sala ar katru mirkli ir tuvāk un tuvāk.

Silueta salu var redzēt no krasta arī Maes salā. Tā ir trešā lielākā granīta sala Seišelās, veidojusies gan mazliet vēlāk par pārējām, sienīts, no kā tā sastāv, tiek datēts kā 63 miljonus gadus vecs. 93% no salas ir dabas rezervāts, jo uz tās ir nekur citur pasaulē nesastopami dzīvnieki, piemēram, sikspārņi Coleura seychellensis. No 75 Seišelu endēmiskajiem augiem, gandrīz visi ir sastopami Silueta salā, tajā skaitā dārzos plaši audzētās Vallera balzamīnes jeb spriganes radiniece baltziedu Impatiens gordonii. Šobrīd tiek runāts par iespējamu Seišelu paradīzes mušķērāja ievešanu Silueta salā, Ladigā sastopamā retā putnu suga ir veiksmīgi atgriezta arī Denisa salā. Tā kā Silueta salā ir ļoti minimāla cilvēku darbošanās, tad tā varētu būt laba vieta šim retajam putnam. Ir cerība, ka paradīze tiks saglabāta arī nākamajām paaudzēm!

Sapņu piepildījums – Silueta sala

Tuvojoties salai, atpazīstu salas tālo galu, kur iepriekš biju aizgājusi ar kājām, tālumā redzams krusts. Pēc mirkļa skatam paveras kuģu piestātne, kurā stāv viesnīcas darbinieki ar lielu plakātu, sveicinot viesus un mājot. Zem kuģīša ir visdzidrākās krāsas ūdens, apkārt neiespējami koša zaļuma krūmi un tālumā paveras Silueta salas kalni, augstākais no tiem ir Mont Dauban, 751 m augstumā, nosaukts par godu Daubanu ģimenei, kam šeit savulaik bija plantācija. Man acīs sariešas laimes asaras! Tik ilgi biju sapņojusi par iespēju šeit atgriezties, un beidzot šis sapnis piepildās!

Pamazām, tiek saukti viesu vārdi un mūs sēdina bagijos. Lielākā daļa salas transportlīdzekļu tagad ir elektriski. Sākam ceļu uz viesnīcu, un šoferis ir informēts par to, ka esam šeit otro reizi, un smejas, ka mēs jau noteikti visu atceramies, bet, lai būtu svaigā atmiņā, un, ja nu kaut kas ir mainījies, mums parādīs vēlreiz! Vēroju, kā vieta ir mainījusies. Izrādās, ciematiņā, kas atrodas pirms viesnīcas, vienīgajā no trim kādreiz apdzīvotajām vietām uz salas, kur vēl ir cilvēki,  tagad to ir pavisam maz. Vairs arī nav ģimenes ar bērniem, tāpēc vietējā skola ir slēgta. Šeit šobrīd dzīvo vien tie, kas ir saistīti ar salas rezervāta darbiem un viesnīcu. Ievēroju kādu minci pie strādnieku mājām un mazliet nobrīnos. Parasti jau kaķi, lai cik tie man pašai nebūtu mīļi, tiek uzsvērti kā īpaši nešpetni putnu ķērāji, un dabas parkos tos turēt neļauj. Te laikam ir tie 7% zemes, kas nav dabas parks un tāpēc te tos drīkst turēt. Kaķis gan nez vai šķiro, aiz kura žoga sākas dabas aizsardzība.

Braucam garām pludmales mājiņām, vērojot daudzos šūpuļtīklus. Ēkas izskatās tādas pat, bet pretī mājiņām ir jaunums – garšvielu un dārzeņu dārziņi, cenšoties daļu no viesiem pasniegtā izaudzēt uz vieta. Kādreiz gan te bija purvājs, kurā dzīvoja divu plaukstu izmēra krabji. Nez tie te ir aizvien?

Visbeidzot, esam pie spa zonas un pludmales, kur bija mūsu kāzu ceremonija. Uzreiz ievēroju, ka krasta līnija izskatās citādāk, taču manas acis aizmiglo prieka asaras. Atgriezties šeit ir pasakaini! Gaiši zilais ūdens, milzīgie akmeņi, un baltās smiltis ar pelēko ēnu no blakus esošajām palmām. Es esmu sapnī!

Mūsu numuriņš vēl nav gatavs, jo ir tikai 11 no rīta, bet mēs par to nebēdājam. Mūs apsēdina restorānā, atnes groziņu ar smalkmaizītēm un dzērieniem, un varam atpūsties, kamēr tiek sakopts numuriņš. Sola stundas laikā. Tikmēr apstaigāju pludmali, nebeidzot brīnīties par to, cik viss te ir košs un krāsains. Tā vien liekas, ka kāds ir uzgriezis krāsu kontrastu! Novelku saulesbrilles ar polarizācijas efektu – nē, dažādo piekrastes krūmu lapas pret mirdzošo okeānu ir tieši tikpat neticami koši zaļas! Tikpat silti šalc pazīstamie viļņi, un tikpat patīkami kājas grimst velveta smiltīs, kas veidotas no saberztiem koraļļiem Teju jākniebj rokā, jo neliekas ticami, ka esmu šeit atkal, un te patiesi ir tā, kā atceros šo vietu redzējusi!

Pēc mazliet vairāk nekā stundas mums atbrauc pakaļ un aizved mūs uz mājiņu, kas turpat pāri tiltiņam vien ir. Esam palūguši to pašu namiņu, ko iepriekšējā reizē un viesnīca nāk pretī, kaut arī esam apmaksājuši zemākas klases numuriņu. Numuriņā mūs sagaida dekorēta gulta un kūciņa par godu mūsu gadadienai. Es skrienu uz terasi, uz pludmali, uz vannasistabu un atkal istabu, jo ir tik skaisti, ir tik pazīstami, ir tik silti!  Gribas tvert mirkļus un ieelpot šejienes gaisu. Tikai esot šeit, es atpazīstu, kas ir tā sen aizmirstā, bet tik tuvā smarža. Okeāns, smiltis un džungļi smaržo tā tikai šeit.

Pēcpusdienas pastaiga pa Silueta salu

Tā kā palikšanas laiks ir īss, jāskrien pastaigā! Mūsu mērķis vispirms ir iemūžināt tās pašas vietas, kur bijām jau iepriekš. Tikai, kad cenšamies atkārtot precīzus kadrus no iepriekšējā brauciena, saprotu, kas īsti nav lāga ar iepriekš redzēto pludmali. Kuri tie īstie akmeņi? Kur mēs stāvējām iepriekš? Tikai bilžu dēļ ievēroju, cik ļoti ir mainījusies krasta līnija. Koki, kam kādreiz bija šūpuļtīkli un kas likās diezgan nost no krasta, tagad ir gandrīz zem ūdens. Kad esam mūsu kāzu pludmalē, pirmajā brīdī šķiet, ka akmeņus kāds ir pārvietojis, jo to vienkārši… nav? Izrādās, ir gan. Pēc bildēm atrodam pazīstamas formas dabā, kas ir krietni dziļāk smiltīs iekšā, tikai pašām akmeņu smailītēm lienot laukā no virsas. Smiltis šeit skalojas vairāk. Vētras? Globālā sasilšana? Ūdens līmeņa celšanās? Arī palmu vairs nav. Astoņi gadi nav tik daudz. Bet gana daudz, lai pludmales izskats būtu būtiski mainījies.

Tā izskatās palma tagad:

Un tā bija pirms astoņiem gadiem:

Pamēģinām arī atkārtot vienu no mūsu mīļākajām kāzu bildēm, šoreiz gan nav tik koši mākoņi saulrietā:

Tuvojas vakars, un mēs ejam atpakaļ uz mūsu mājiņu, lai pārģērbtos un dotos vakariņās. Ja brokastis ir iekļautas cenā, pusdienām esam paņēmuši līdzi veselu maisu dažnedažādu uzkodu no uz Maes salas esoša veikala, tad vakariņas gan jāiet pirkt, jo tās mums tās nav iekļautas palikšanas cenā. Ejam uz restorānu. Pārskatot ēdienkarti, ir pārdomas. Nē, nu varētu jau kaut ko smalku… bet vai vajag? Pētot cenas, acis kāpj uz kātiņiem, beigās paliekam pie pieticīgākā ēdiena, katram pa picai, kas tāpat maksā ap 30 eiro katra. Vismaz tās patiesi ir svaigi ceptas tepat uz vietas, nevis mikroviļņu krāsnī uzsildītās, kā dažviet Maes salā. Arī izmēra ziņā arī vairāk nekā pietiekami katram. Restorānā kūsā dzīvība, jo parastais “viss iekļauts” restorāns ir ciet, tāpēc šodien lielāks pieplūdums te. Ārā izvietota bufete un cilvēki staigā ar šķīvjiem, izlasot garšīgāko. Mums tek siekalas, bet šoreiz iztiksim vien ar savu picu. Cilvēki liekas vairāk, nekā iepriekšējā reizē, bet arī iekārtojums ir kļuvis bagātīgāks – daudz vairāk galdiņu, dažādu šūpuļtīklu, šūpoļu, sēžamo pufu. Kad jautāju darbiniekam, cik tad liels šobrīd ir viesnīcas piepildījums, man atbild, ka ap 80-90%. Kad atzinīgi māju ar galvu, ka tas jau ļoti daudz, mani labo – nē, nē, nupat esot bijuši visi 100%! Cilvēki pandēmijas laikā bija tik ļoti nocietušies pēc atpūtas, ka, neskatoties uz lielo cenu, gribētāju padzīvot paradīzē ir daudz.

Kāzu gadadiena Silueta salā

Nākamo dienu sākam laiski. Ir mūsu kāzu gadadiena, svinam astoņu gadu jubileju, kopš šeit pat, Silueta salā, apprecējāmies. Pēc prognozes jau zinām, ka sola divas lietainas dienas starp mūsu divām nedēļām Seišelu tīrākās saules. Kad ejam brokastīs, mazliet līņā, bet mums tas netraucē. Šim rītam izvēlamies brokastis restorānā, kur tās pasūtām ēdienkartē. Kautrīgi jautājam, vai var izvēlēties divus no ēdienkartē redzamajiem ēdieniem? Viesmīlis draudzīgi atbild, ka varam pasūtīt, cik vien daudz vēlamies, kaut visu ēdienkartē redzamo! Tā nu paņemu pankūkas ar šokolādes krēmu un banāniem, un, kad tās pievarētas, vēl lasi. Galu galā, pusdienās mums būs tikai savi našķi! Kamēr ēdam, vērojam dīķi pie restorāna krabīšus, kam savas darīšanas tā malā un pa kādai zivij iekšā. Gar tā malu pacietīgi pastaigājas viens pelēks gārnis, kaut ko uzmanīgi meklējot dūņās. Dīķī gan ir viens jaunums – tajā dzīvo divas rajas. Kā nez tās tur ir tikušas iekšā? Dīķis nav savienots ar okeānu.

Ik pa brīdim pētām prognozi telefonā, kas sola nelielus uzlabojumus – uz brīdi varētu skaidroties! Kad ejam uz numuriņu, patiesi starp mākoņiem sāk pavīdēt saule un ar skubu dodamies paķert mantas, lai varam vēl uzņemt dažus kadrus pludmalē. Ūdens krāsa ir tik spoža, ka to vienkārši nevar neiemūžināt! Pēc desmit minūtēm ir dzidri zilas debesis un ļoti stiprs vējš. Liekas, teju pūš nost no kājām. Smiltis tā iet pa gaisu, ka bez saulesbrillēm nevar atvērt acis. Vēja dēļ pludmale ir tukša kā izslaucīta. Aizverot acis liekas, ka esam kā filmā par citām planētām. Vēl mazliet, un vajadzēs kādu skafandru pret dedzinošo sauli un vēju. Smilšu graudi, vēja pacelti, cērtas pret ādu kā dzelkšņi, bet vismaz esam te vienīgie.

Uz salas izteikti jūt bēgumu un paisumu. Paisuma laikā ūdens skalojas teju pie pašas villas dārziņa. Kamēr pastaigājamies, ir bēgums, un, ja ne ar sausām kājām, tad vismaz sausiem ceļiem var aiziet līdz pat koraļļu rifa malai, kur tālāk sākas dziļums. Ūdenī skalojas tūkstošiem tūtiņu gliemežvāku, kuru nosaukumu tā arī neizdodas atrast internetā – būs vien nākamreiz jāpērk atpazīšanas grāmata! Tā kā sala ir nacionālais parks, gliemežvākus lasīt nedrīkst, vismaz ne līdzņemšanai! Vai tas attiecas arī uz 7% salas, kas nav parks, gan nepārbaudām. Lai jau paliek dabā! Bēgumā pamanu arī izskalotu jūras ezi, bet nekādīgi neizdodas to iemest dziļāk ūdenī, jo viļņi uzreiz iznes to laukā, bet tālāk aizmest nav ērti – ass!

Tālumā jau var redzēt tuvojamies lietu, tumši mākoņi ar skubu nāk mums virsū. Kā tikko esam atpakaļ mājiņā, pavisam nomācas un sāk līņāt. Tad nu laiks spa! Spa procedūra ir relaksējoša un patīkama. Nesatieku nevienu citu viesi, jo visus ātri aizved pa atsevišķajām villām, kur ir spa procedūras. Spa zonā ir arī neliels baseiniņš, to gan jau atkal man nesanāk laika izbaudīt.

Vēl viena pastaiga Silueta salā

Kad esmu atpakaļ, aizvien ir nomācies, bet vairs nelīst un ir tieši tikpat silts, kā parasti. Nolemjam doties pastaigā, izmantojot gaismu, jo, kā jau pie ekvatora, šeit ātri paliek tumšs. Šoreiz iesim tālāk, uz ciematiņa pusi.

Jau pa gabalu dzirdam rosību – augļu kokā ir vesels lērums sikspārņu! Daži guļ, daži pārvietojas no zara uz zaru, savā starpā kaut ko strīdoties un ķērcot, bet tikpat mīlīgi arī kustinot austiņas. Tie ir augļu sikspārņi jeb lidojošās lapsas, kas plaši sastopamas Seišelu salās. Mums izklaidei, bet vietējie iedzīvotāji tās mēdzot ķert un ēst. Kad ejam tālāk, redzam arī Seišelu sunbird jeb saules putnu (Cinnyris dussumieri), kas vizuāli ļoti līdzīgs kolibri, un tā ligzdiņu. Tā izskatās pēc sūnu un ķērpju kumšķa koku zaros, un, ieskatoties, redzam putniņu lidojam iekšā un ārā. Tas turpat blakus kaut ko lasa no ziediņiem, pārvietojoties ārkārtīgi lielā ātrumā! Liekas, uz šīs salas ir ko redzēt katrā vietā, jāapstājas tik un jāpievērš uzmanība.

Aizstaigājam līdz pat pašai laivu piestātnei, kur iepriekšējā dienā izkāpām. Tepat pretī atrodas “Grann Kaz”, kādreizējā plantācijas īpašnieka Auguste Dauban māja, kurā tagad ir izveidots muzejs. Mūsu iepriekšējā apmeklējuma laikā tas bija restorāns, kurā ēdām kāzu vakariņas! Arī šeit ir redzams, ka laiks ir darījis savu, kā arī ir bijis kāds censonis ar jaunām dārza šķērēm, jo teritorijā maz kas palicis no kādreizējā zaļuma!

Ievērojam, ka tālāk, pie piestātnes, sākas rosība. Izrādās, atbraucis kuģītis, tikai vietējiem, atvedot darbiniekus. Drīz vien arī atlido helikopters un kāds tūristu pāris aizlido prom. Lēnā garā dodamies atpakaļ uz mūsu mājiņas pusi, un ievērojam ka sikspārņiem izdevies izknibināt caurumu vienā no karājošajamies augļiem, un tad nu gan ir ņemšanās! Desmit sikspārņi vienuviet mēģina tikt tam klāt, lai nokostos kādu kumosiņu, un strīdīgā situācija ir dzirdama jau pa gabalu! Tāpēc vēl jo amizantāk liekas, ka mazliet nost no bariņa ir sikspārnis, kas viens pats izknibinājis auglī caurumiņu, un to cītīgi tiesā nost, kamēr pārējie plēšas par vienu augli!

Staigājam pa pludmali, pēdām grimstot mīkstajās smiltīs, un pat mākoņainajā pievakarē krāsas liek dvēselei dziedāt. Dzidri zilais ūdens, tumšās debesis, viļņu šalkoņa un pa kādam putnam tekalējam krastmalā. Mākoņu sega ir tik bieza, ka no saulrieta nav ne miņas, tad nu ejam uz numuriņu, kur mums ir sagatavota ziedlapiņu vanna. Vannu labāk gribējām pēc vakariņām, bet pēc sarunas ar darbinieku sapratām, ka tad viņam ir garāka diena. Lai jau paliek. Gaiss gan te ir tik silts, ka būtu varējuši vannu atstāt tāpat, jo tā atdziest lēni.

Pēdējais vakars Silueta salā

Ilgi gudrojam, ko lai ēdam mūsu svētku vakariņās. Pārējos restorānos ir pilns un nolemjam, ka paliksim turpat, kur iepriekšējā vakarā. Šovakar ir krietni tukšāks un klusāks, un atkal pasūtām picu. Šoreiz gan tikai vienu uz abiem, jo iepriekšējā vakarā pasūtītā tomēr bija par lielu! Pica gan mums ir pavisam dīvaina – ar vistu un frī kartupeļiem! Kā mums stāsta darbinieks – grilēta vista garšo visiem, frī arī, un pica arī. Tāpēc visu saliek vienkopus! Maltīte sanāk sātīga, bet kombinācija tik neparasta, ka atkārtoti tādu neizvēlētos.

Kad esam paēduši, dodamies uz krastmalu vērot uguns šovu. Kāds vīrs, ģērbies speciāla auduma apģērbā, vicina nelielu trauciņu ķēdē, zīmējot figūras virs naksnīgā okeāna, brīžiem liesmām uzšaujoties debesīs. Mums, savukārt, ir laiks doties krāmēt mantas, jo tas paradīzes mirklis tuvojas uz beigām, vēl samaksājam rēķinu un precizējam izbraukšanas laiku.

Prombraukšanas rīts

Pēdējais rīts paradīzē sākas ar bufetes brokastīm, jo smalkajam restorānam mums vairs nav laika. Mūsu somas jau ir sapakotas un tiks aizvestas uz prāmju piestātni, kamēr ēdīsim. Restorāns ir pavisam tukšs, tik agri pamodies ir vien retais. Lai arī ēdienu izvēle ir laba, tomēr krīt acīs, ka nav pārāk daudz augļu. Daži dārzeņi patiesi esot no redzētā mazdārziņa, bet tik daudz pieaudzēt augļus te vienkārši neļauj teritorijas izmērs. Pārējais viesu vajadzībām tiek atvests ar kuģi.

Pēdējo rītu pavadām sēžot uz terases un vērojot okeānu un pa kādam minas putnam. Te šeit ir invazīva suga, kas izspiež vietējos putnus, īpaši, papagaiļu, konkurējot par ligzdošanas vietām un pārtiku. Minas putni vizuāli gan ir ļoti skaisti, bet lielā mērā to uzvaras gājienam pie vainas ir arī tūristi, kas tos baro. Ja uz galda novietotā speciālā ierīce ar lentītēm, kas griežas, atbaida mušas, tad pret putniem gan tā nepalīdz! Viesmīļiem jāuzmana, kad cilvēki iet prom un uzreiz jānes prom šķīvji, jo putni jau gaida uz žoga, kad ēdāji aizies.

Kad nonākam pie mājiņas, un tūlīt jau laiks doties, pēkšņi atceros, ka viens sapnis palicis nepiepildīts. Tik daudzreiz esmu sapņojusi par pasēdēšanu uz terases ar skatu uz okeānu un grāmatu rokās, kā iepriekšējā reizē. Ātrs skats pulkstenī – vēl desmit minūtes ir! Tā nu mirklīti veltu grāmatai, vēl pēdējoreiz ieklausoties viļņu šalkoņā. Ir paisums, ūdens ir teju pie pašiem krūmiem, pārējie viesi vēl guļ un pludmale ir miera pilna.

Negribas braukt prom nu nemaz! Tomēr ir laiks. Drīz gaidām viesnīcas reģistratūrā un pamazām cilvēkiem atbrauc pakaļ bagiji un viņus “izsauc” pēc uzvārdiem, tāpat kā pie prāmja atbraucot. Mēs paliekam pēdējie un pat nedaudz sāku uztraukties – vai par mums ir aizmirsuši? Bet nē, drīz vien viens bagijs atgriežas un aizved mūs uz kuģīti. Kad esam klāt, apstiprinām mūsu somu piederību mums, tās tiek iekrautas transportlīdzeklī un mūs aicina iekšā.

Tas ir viens mirklis, atvadas no darbiniekiem, iekāpjam iekšā, un prāmis jau dodas okeānā. Šoreiz okeāns ir pavisam nemierīgs, viļņi triecas pret mazo kuģīti un ir tieši tāpat, kā iepriekšējā reizē braucot prom, cilvēkiem sēžot uz kāpnītēm un veroties tālumā, lai nepiemetas jūrasslimība. Mazo kuģīti tā mētā viļņos, ka ar acu kaktiņu pētu, kur ir drošības vestes. Tomēr visvairāk es skatos tālumā, lai vēl mirkli vērotu mākoņos tērpto Silueta salu, kur atsevišķo koku kontūras nu pazūd vienā zaļā masā. Manās acīs atkal ir asaras. Tikai šoreiz, tās ir skumjas par to, ka ir jābrauc prom no šīs pasakainās vietas. Es sev nosolos, ka es obligāti, viennozīmīgi, pilnīgi noteikti šeit vēl atgriezīšos vēlreiz! Kad paradīze ir baudīta divreiz, trešā reize ir nenovēršama.

Līdzīgi raksti:

Maes sala & praktiska informācija par ceļošanu uz Seišelu salām

Kāzas Seišelu salās

Ladigas sala jeb populārākā sala Seišelās