Ladigas salu droši var saukt par slavenāko salu Seišelās, jo tajā atrodas viena no skaistākajām pludmalēm pasaulē, Anse Source d’Argent, kas iemūžināta tūkstošiem pastkartēs, plakātos, kā ekrāntapetes un tiek uzskatīta par teju obligāti apmeklējamu vietu, ja esi Seišelās!
Dzīvošana: palikām CocoLux apartments, kur arī paši gatavojām maltītēs, te izmantoju Booking atmaksas kodu, lai saņemtu 10% rezervējuma atpakaļ. Numuriņš bija tīrs, labi iekārtots, ar visu nepieciešamo. Šajā viesnīcā vienīgā sūdzība bija vistu kūts, kas bija tieši blakus teritorijai otrā pusē. No 5:30 ik pa trim sekundēm dziedāja gaiļi. Lai cik romantiski tas neizklausītos, tomēr miegam tas traucēja ļoti!
Transports: izmantojām Cat Cocos prāmjus. Par 2 biļetēm no Maes (ar pieturu Pralēnā) uz Ladigu un atpakaļ samaksāju 225 eur, rezervēju aptuveni 3 nedēļas pirms brauciena. Nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi, jo prāmju dienā nav ļoti daudz un kad braucām mēs, tie bija pilni.
Ekskursija uz mazajām salām: ekskursija uz Felicite, Grande Soeur, Coco bija ar Geoli Charters (var rakstīt Whatsapp +248 2 512 411). Mūsu viss-iekļauts ekskursija uz salām maksā aptuveni 8500 SCR, bet viņi piedāvā arī citas ekskursijas no Pralēnas, aptuveni 5500 SCR ietvaros. Šīs arī īpaši izdevīgi sanāk lielākām ģimenēm, jo daļa cenas ir par laivu, kur var būt arī vairāki cilvēki, bet, protams, jārēķinās, ka pusdienu izmaksas un ieejas maksas salās gan ir par cilvēku.
Daudz dažādas ekskursijas var atrast GetYourGuide platformā.
Internets: Ārpus viesnīcas izmantojām Airalo mobilo internetu ar eSim, 7 dienas, 1GB $9.50, izmanto kodu ALINA7758 un saņem $3 atlaidi savam pirmajam eSim pirkumam! Tas darbojās tiešām labi, nebija jāmeklē vietējā sim karte (pēc internetā pieejamajām cenām, tā būtu bijusi dārgāka). Uzreiz iesaku lejupielādēt Airalo mobilo lietotni, kas ir ļoti ērta simkaršu pārvaldīšanai.
Pārējās Seišelu salu ceļojuma piezīmes meklē šeit:
Maes sala un praktiskā informācija
Mūsu mīļākā sala Seišelās – Silueta sala
Kāzas Seišelu salās (Silueta sala) un Pralēnas, Ladigas salu apmeklējums
Nokļūšana Ladigā jeb ķeza ar taksometru Maes salā
Mūsu ceļš uz Ladigas salu Seišelās sākas no Maes salas, kur savukārt esam atbraukuši no Silueta salas (mūsu mīļākā sala Seišelās). Jāpārbrauc no vienas prāmju ostas uz otru. Mūsu sarunātā automašīna mūs jau gaida, lai aizvestu uz otro ostu. Pēc piecpadsmit minūtēm esam klāt. Osta ir pilna automašīnu, cilvēku, milzīga rosība. Mūs izlaiž pie bagāžas nodošanas vietas. Pirms sniegt taksometra šoferim sarunātās 400 rūpijas (~28 eiro), kas jau tā liekas pārāk daudz par vien septiņus kilometrus garu braucienu, vēl pārjautāju, vai pareizi. Man par pārsteigumu, šoferis atbild: “600!”
Kā 600?! Strīdos pretī, ka esam vienojušies viesnīcā par transfēru par fiksētu summu, un tādu pat cenu bija piedāvājis kāds privātais šoferis, kad tam bijām apjautājušies par samaksu iepriekš, bet ērtības labad izvēlējāmies viesnīcas piedāvājumu.
“Nu bet jūs cenu neprasījāt, kad iekāpāt!” vadītājs rausta plecus, ignorējot mūsu argumentus, ka braucam kā viesnīcas klienti, nevis ar uz ielas noķertu taksometru. Pēc tielēšanās saka, ka, lai būtu 500 rūpijas, bez mazāk viņš nenolaidīs. Lai paprasot te jebkuram citam te apkārt, cik tāds brauciens maksā! Protams, ka jautājot citiem taksometra vadītājiem, viņi teiks to pašu! Samaksāju 500 rūpijas, jo jau ar skubu jāiet nodot somu, lai pagūtu uz prāmi, un vairs nav laika strīdēties, bet demonstratīvi nobildēju automašīnas numurzīmi.
Kad esam nodevuši somas un nākam laukā, lai dotos uz prāmi, šoferis vēl grozās apkārt un saka, ka esot sazvanījis viesnīcu. Tās darbiniece teikusi, ka, kā šoferis sakot, tā jāmaksā. Nez, vai viņš domā, ka mēs vēl piemaksāsim?! Atbildu, ka naudu esmu samaksājusi, bet labi, ka viņš vēl ir te, lai dod man kvīti par maksājumu. Tad gan saminstinās un pēkšņi atdod man 100 rūpijas. Vēlāk citā viesnīcā uzzinu, ka uz salas ir daudz nelicencētu šoferu, visdrīzākais, tāds bija arī šis, jo uz automašīnas nebija nekādu taksometra atpazīšanas zīmju. Kāds no viesnīcas darbiniekiem piespēlējis savam paziņam klientus, gan jau domādams, ka smalkās viesnīcas klientiem nebūs problēma samaksāt vairāk.
Dodamies “atdzist” uz uzgaidāmo zonu. Īsti nav skaidrs, kur tad aties prāmis, jo norāžu uz to nav. Uzmetot aci vienīgajam tobrīd pietauvotajam transportlīdzeklim, ievērojam, ka tajā tiek krāmētas mūsu somas. Būs īstais!
Apsēžamies un sākām gaidīt iekāpšanu. Biļetes noteikumos ir rakstīts, ka soma jānodod, vēlākais 30 minūtes pirms atiešanas, un iekāpšana prāmī sākas precīzi pēc pulksteņa, neskatoties uz to, ka esam dienvidu zemē. Katram pasažierim rūpīgi pārbauda biļetes, uzpūš roku dezinfektantu un liek kārtīgi uzvilkt masku, arī tiem, kas to vaļīgi tur zem deguna. Kad līdz aizbraukšanai ir palikušas piecpadsmit minūtes, pa logu vērojam, kā vēlāk atnākušie tiek sūtīti prom, jo prāmis jau ir nokavēts, kaut stāv turpat piestātnē.
Prāmim izkustoties no piestātnes, sāk līt. Tumšie mākoņi un tumšā jūra ir pilnīgs pretstats iepriekšējo dienu braucieniem pa Indijas okeānu, kad seklumā ir dzidri zils ūdens un mierīgi vēji. Okeāns nemaz neizskatās mierīgs, bet mums priekšā ir divu stundu brauciens, jo prāmis vēl piestāj Pralēnas salā! To, ka sāk “iešūpot”, pamanu vēl piestātnē. Sāk ļoti vilkt uz miegu, bet zinu, ja sākšu vērt ciet acis, sāks vilkt arī uz nelabumu. Jāturas, jāskatās tālumā un nedrīkst pievērst uzmanību tiem visiem, kas teciņus vien dodas uz koridori, ar papīra turziņām rokās. Par laimi, braucienu izdodas izturēt, saglabājot brokastis vēderā!
No Ladigas ostas līdz apartamentiem
Iepriekšējo reizi Ladigā viesojāmies pirms astoņiem gadiem un ar interesi vēroju, kas te ir mainījies. Izkāpjot no prāmja, aizvien līst, bet te, pateicoties remontdarbiem ostā, ūdens tāpat izskatās neparasti zils, jo pilns kaļķakmens un vairs nav biedējoši tumšs.
Pie prāmja krietnu brīdi gaidām, kamēr izkrāmē čemodānus. Darbs tiek darīts ar rokām, un ar bažām vēroju ūdens tuvumu, jo ritenīši čemodāniem ripo labi! Apkārt stāvošais pūlis izretinās, paņēmuši mantas un satikuši savus sagaidītājus. Es pacietīgi gaidu, kad beidzot parādīsies mūsu soma. Tā kā tās tika iekrautas vienas no pirmajām, tagad tās ir pašās beigās.
Dodamies tālāk, ar acīm meklējot mūsu viesu namu sagaidītājus, jo esam pieteikuši transportu. Mūsu vārdus gan nemana. Ejam vien tālāk uz priekšu, izrādās, puisis dažus viesus jau ir sagaidījis, un tad viņi draudzīgi kopā jau gaida mūs stāvvietā pie bagija. Lai arī skaitās, ka Ladigas salā nav automašīnu, pa kādai tomēr ir, vairums gan ir bagiji vai pat kravas auto, kas ir pārveidoti par improvizētiem autobusiem un nēsājas pa salu lielā ātrumā.
Pēc desmit minūtēm esam pie mūsu viesnīcas, mums ir norezervēti apartamenti, lai varam paši pagatavot maltītes. Lai arī ir tikai pusdienlaiks, numuriņi jau ir gatavi un mūs ielaiž iekšā. Mums līdzi no iepriekšējām viesnīcām ir atbraukuši makaroni, tomātu mērce, kā arī vēl pēdējie pārpalikumi no Rīgas – dažas ātri aplejamās auzu pārslu paciņas, fiksās zupas un kartupeļi biezenis. Uz veikalu gan noteikti būs jāaiziet tāpat, un izpētu, ka tuvākais ir septiņu minūšu gājiena attālumā. Tur gan pirmajā dienā noteikti iesim ar kājām, lai ietaupītu naudu riteņu nomai, kas maksājama par visu dienu. Vispirms gan mazliet jāatpūšas. Ceļā no Siluetes uz Maes salu un tad uz Ladigu esam pavadījuši visu rītu, un iešūpošana viļņos ir darījusi savu.
Ēšana un veikali Ladigā
Kad ejam uz bodi, paejam garām “Gala Takeaway” kafejnīcai, kas iepriekšējā reizē palikusi atmiņā kā maciņam draudzīgāka vieta, kur paēst. Restorānos jau iepriekšējā reizē maltīte diviem mierīgi varēja izmaksāt virs 60 eiro divatā, tādēļ bijām bieži viesi šajā ēstuvītē. Šodien gan noteikti nāksies gatavot pašiem, jo ēstuve izrādās svētdienās ir ciet. Tai apkārt gan ir vistu bari, kas ir neiztrūkstoša ainavas sastāvdaļa Ladigā! Kurā ne krūmā ieskaties, ir vistas, gaiļi, mazi cālēni un pa kādam laiskam kaķim.
Tiekam līdz pārtikas veikalam, redzam, ka beidzot uz salas ir kārtīgs pārtikas veikals! Iepriekšējā viesošanās reizē izvēle veikalos bija tik knapa, ka mazliet satraucos par mūsu plānu šeit dzīvot apartamentos, tomēr bažām nav pamata. Arī ar maksāšanu vairs nav nekādu aizķeršanos, mūsu bankas kartes tiek pieņemtas bez jautājumiem. Aiznesuši produktus līdz numuriņam, vēl izmetam nelielu aplīti apkārt pa apkaimi. Tieši pretī viesnīcai atrodas “Veuve” rezervāts, kurā dzīvo Seišelu endēmiskais putns paradīzes mušķērājs (Terpsiphone corvina). Izpētījusi uz plakāta redzamās fotogrāfijas secinu, ka tā mātīti jau viesnīcas dārzā redzēju! Te būs jāiegriežas vēlāk.
Tālāk aizejam līdz pludmalei, kas ir tepat, pārsimt metru attālumā. Tur iepriekšējā reizē redzējām bioluminiscējošo planktonu! Pagaidām gan vēl ir par gaišu, lai to redzētu, bet mierīgā okeāna šalkoņa gan ir uz vietas. Uzreiz ievērojam, ka pie pludmales tagad ir daudz “biezāks” nekā iepriekš, mājiņa saceltas pavisam tuvu viena otrai un krastam. Par laimi, Ladigas salā, tāpat kā citās salās Seišelās, visas pludmales ir publiskas, un tām ir atļauta pieeja. Dažreiz vien jāpaliavierē, lai atrastu tām pieeju!
Slavenākā pludmale Seišelās Anse Source D’Argent
Nākamās divas dienas pavadā braucot ar velosipēdiem uz “Anse Source D’Argent”, vienu no slavenākajām pludmalēm pasaulē, kas tiek uzskatīta gan par fotografētāko, gan arī skaistāko paradīzes pludmali, kas rotā ne tikai Seišelu pastkartes, bet ko ik pa laikam var redzēt attēlos Latvijā – uzgaidāmajās zālēs, uz video ekrāniem kafejnīcās un kā ekrāna tapetes uz datoriem.
Lai gan pati pludmale ir publiska, pie tās bezmaksas var piekļūt tikai no ūdens puses, un apkārt esošā zeme ir privātīpašums, kādreizējās vaniļas plantācijas, kur aizvien var redzēt augam vienu no zināmākajām garšvielām pasaulē. Tajā, par ieeju, protams, ir jāmaksā, var gan brīvi doties iekšā un ārā visas dienas garumā. Samaksājuši naudiņu, minamies uzreiz tālāk, “dziļajā” galā, braucot garām vaniļas rindām. Man kā nedrošam velobraucējam, garām traucošies busiņveidīgie transportlīdzekļi rada lielu satraukumu, un esmu priecīga, kad redzu zīmi, ka tālāk nevar braukt ne ar velosipēdiem, ne auto. Riteņu stāvvietā, šķiet, esam vienīgi, kas tos vēl saāķē, jo pārējie apmeklētāji tos ir vienkārši piestutējuši. Beidzot esam pludmalē!
Pirmspusdienā pludmales teritorijā cilvēku ir kā biezs, jo daudzi atbrauc dienas ceļojumā no Pralēnas un dodas prom īsi pēc pusdienlaika. Pie ieejas ir tik daudz apmeklētāju, ka ar savu deķīti nebūtu pat lāga, kur nolikties. Notiek aktīva selfiju bildēšana un gaisā lidinās vismaz kādi četri droni, neskatoties uz to, ka atbilstoši Seišelu likumdošanai lidot pie helikopteru piestātnēm nedrīkst, un tā ir tepat ap stūri. Ievērojam arī pēdējo sociālo tīklu “modes kliedzienu”, kajakus ar caurspīdīgu apakšu, sauktus par kristāla kajakiem. Visi tūristi tiek iesieti garā rindiņā, un lēni kuļas viens aiz otra. Nemaz neizskatās, kā fotogrāfijās! Vēlāk ievērojam, ka skaistās bildes patiesībā top turpat seklumā, apsviedīgajiem tūristiem vienkārši ielienot pietauvotajā kajakā un nofotografējoties un pēc tam aizejot prom. Patiesi, sociālie tīkli un realitāte!
No iepriekšējās reizes gan labi atceramies, ka šī vieta ir baudāma pēcpusdienās un aizejot tālāk, aiz galvenajiem akmeņiem uz “savvaļas” pludmaļu pusi. It kā neesam plānojuši tur iet, jo neesam saskaņojuši, kad sākas bēguma laiks, tomēr nedaudz tajā virzienā aizejam. Ir bēgums, un ūdens drīz atgriezīsies, tāpēc pagaidām iešana ar sausiem ceļiem, aizejot par tālu, atpakaļceļā beigsies ar brišanu līdz krūtīm un somas nešanu rokās virs galvas.
Pludmalē vakarā atgriežamies vēlreiz, uz saulrieta laiku. Galvenais, pagūt uzrādīt biļetes, pirms tiek aizvērti vārti iešanai iekšā, un tad jau pēc tam var iziet laukā. Uz saulrieta laiku pludmale ir gandrīz pilnīgi tukša. Ir miers un idille. Šalc viļņi, no slēptuvēm izlien krabīši, un milzīgie granīta akmeņi iekrāsojas oranžos toņos. Ne miņas no burzmas! Lūk, tā šī vieta izskatās īstenībā! Vairums cilvēku pazūd līdz ar saules pazušanu aiz okeāna. Ir miers un idille. Mēs vēl pagaidām, kamēr iestājas nakts, cerībā redzēt košu Piena ceļu, bet debesīs parādās sīki mākonīši, un mūsu plāns iet secen.
Pēc pludmales vēl aizminamies līdz centram, cenšoties izvairīties no kravas auto, lai iemestu dažas pastkartes pastkastītē. Pastkaste ir tieši tā pati, kas pirms 8 gadiem! Kad darbiņš izdarīts, nolemjam, ka pārmaiņas pēc vakariņas jāpaēd ārpus viesnīcas. Ir laiks “Gala Takeaway”! Līdz ar nagiem pagūstam tikt iekšā, jo, lai arī darba laiks ir vēl stundu, durvis tiek slēgtas – nepagūs visus apkalpot un sagatavot pasūtījumus! Rinda ir garumgara, kafejnīca acīmredzami ir kļuvusi populārāka, un personāls netiek galā ar pasūtījumu daudzumu. Virzāmies uz priekšu gliemeža ātrumā, izrādās, lielākā daļa ēdienu jau ir beigušies. Divi burgeri un mango suliņa mums izmaksā 30 eiro, stundu vēl esam nogaidījuši un ēdiens beigās neiepriecina. Nolemjam, ka turpmāk tomēr ēdīsim labāk makaronus viesnīcā, ja nav, tad nav!
Vēlreiz uz Anse Source D’Argent
Nākamajā dienā mūsu dienas apskates plāns ir līdzīgs, tikai, šoreiz pieskaņojam paisuma un bēguma laiku, lai sāktu ceļu, kad ūdens vēl atkāpjas un uzreiz ejam uz pludmales tālāko galu. Pa ceļam mums “piesienas” suns, kas pavada mūs līdz līča beigām. Kā tikko esam galā, tas metas ūdenī un izskatās, ka meklē tajā kaut ko ēdamu. Nez ko? Te mūsu ceļi šķiras, un vairs mums suns neseko.
Vēroju ūdenī jūras ežus un gliemežvākus, ar visiem iemītniekiem, jo ūdens līmenis ir sasniedzis minimumu. Pēc neilga mirkļa no okeāna puses parādās viļņi. Skaidrs, paisums ir atsācies! Par to pārliecinos arī telefonā, jo šoreiz esam pieslēguši telefonā datus, kas tik ļoti atvieglo informācijas meklēšanu, bet arī atstāj piesaistītu ārpasaulei. Iebirst ziņas, kāds piezvana un it kā esam prom, bet pavisam tuvu.
Esot galā saprotam, ka iepriekšējā reizē kļūdaini esam domājuši, ka tikām līdz pat nākamajai pludmalei, tālākajai “Anse Marron”, bet patiesībā bijām aizgājuši tikai līdz “Anse Pierrot”. Ne velti toreiz viesu nama īpašniece tik nogrozīja galvu, ka tur esam bijuši bez gida, jo bīstami! Vērojot skarbos viļņus tālumā un paprāvo attālumu, nav brīnums! Te nu tiešām drošāk ir iet ar gidu, kas vai nu izved pa džungļiem vai pa bēgumu, kad ir skaidri zināms, ka paisums nepārsteigs pusceļā. Dīvainā kārtā šoreiz gan nevienu ekskursiju grupu nemanām, lai gan iepriekš tās bija vairākas!
Kad jau atgriežamies lielajā pludmalē, ievēroju, ka mums virs galvas lidinās paradīzes mušķērājs. Liekas, ka putns vispār nebaidās. Apsēžas uz zariņa man burtiski dažu centimetru attālumā. Tad, lidojot, mazliet ar spārniem pieskaras Jēkabam, kurš to aizgrābti fotografē. Ir liels prieks, ka putni ir sastopami ne tikai rezervēta teritorijā, bet arī citur uz salas!
Dienas ekskursija uz salām – Grande Soeur, Felicite un Coco
Mūsu Ladigas salas apskatei veltāmais laiks ir jau pusē, un esam pataupījuši aizraujošu ekskursiju beigām, vienas dienas izbraucienu uz tuvējām mazajām salām, snorkelēt, ēst pusdienas un redzēt patiesi vientuļas pludmales kopā ar Geoli Charters!
Nepacietībā trinamies viesnīcas reģistratūrā, gaidot, kad mums atbrauks pakaļ. Izskatās, ka bagija šoferis par mums ir aizmirsis, viesnīcas darbiniece viņu sazvana, un tad pēc vēl 10 minūtēm viņš ir klāt. Vietējās tūrisma firmas puiši mūs jau gaida ostā, kur sakāpjam motorlaivā un varam doties! Mūs brīdina, ka okeāns ir mazliet nemierīgs, bet tas ne tuvu nav tāds kā dienā, kad braucām ar prāmi!
Diemžēl izrādās, ka nemierīgajam ūdenim ir kāda blakusparādība – tas ir duļķains, un redzamība snorkelēšanai ir slikta. Tāpēc, piebraukuši pie “Grande Soeur” jeb Lielās Māsas salas, nolemjam braukt uz blakus esošo Mazās māsas salu, lai snorkelētu tur. Ūdens tiešām izrādās vairāk aiz lielajām straumēm un ir dzidrs, zivju te tiešām ir daudz. Vienīgi, iet garām peldes ar bruņurupučiem, ko vēlāk redzam citus ceļotājus izbaudām pie lielākās salas. Bet vismaz redzam ūdenī tik graciozos dzīvniekus no augšas!
Piestājam mazlietiņ nost no salas un mums atbrauc pakaļ ar mazu laiviņu. Tagad mums esot stunda laika, lai izstaigāju salu, līdz būs pusdienas. Ejot cauri salai redzam gan Seišelām raksturīgos lielos bruņurupučus brīvi pastaigājamies pa teritoriju, gan arī mazītiņus, kas dzīvo dīķī un no augšpuses atgādina peldošas arbūzu pusītes! Gluži cita lieta, tiem te savvaļā pastaigājoties, knibinot zālīti vai peldot, nevis slēgtos aplokos kā Ladigā vai Maes salā!
Kad aizejam pāri salai uz tālāko pludmali, tajā paveras pasakaini skati. Okeāns atkāpjas bēgumā, atsedzot jūraszālēm apaugušu cietu pamatni, abās pusēs ir granīta bluķi un priekšā mutuļojošs, spilgti zils ūdens ar negaisa mākoņiem tālumā. Bez mums te ir tikai viena cita cilvēku grupa, kas brīdi pafilmē ar dronu un tad aiziet prom. Mēs paliekam vieni paši, cenšoties ievērot katru detaļu, lai to var atcerēties mājās, lietainās dienās. Brīdi pakavējušies pludmalē, aizejam pie palmām, kad mūs jau sauc ēst. Vai patiesi jau pagājusi stunda?! Nē, bet ēdiens esot gatavs. Lai nākot, kamēr zivs vēl mīksta, ne sakaltusi!
Tad nu dodamies uz ēšanas nojumi. Te saklāti vairāki galdi, katrs klājējs kā nu mācējis izdekorēt ar pieejamajiem materiāliem. Mums galdu klāj Antuāns, kurš esot speciāli ar mazo laiviņu atbraucis no Ladigas, lai mums uzklātu pusdienas! Galdā tiek likts milzīgs ēdiena daudzums – katram pa zivij, kuras būtu pieticis vienas uz abiem, cepta vista, dažādi salāti, kas visi sagatavoti pēc mūsu gaumes, lai nav asi. Tāpat ir lērums augļu, kas visi esot no Antuāna dārza. Pēc vairākām dienām pašgatavoto makaronu viesnīcā, te mums ir īstas dzīres! Pārēdamies tā, ka knapi kustam!
Uz brīdi vēl aizejam atkal līdz tālajam pludmales galam un otrā pusē, pabildēt Seišelu zilos baložus (Alectroenas pulcherrimus), un tad jau laiks doties tālāk. Vispirms pabraucam garam “Coco” salai, kurai ir pasakainas krāsas ūdens un dīvainas formas granīta bluķi, un tālāk brauksim uz “Felicite” salu, uz kuras atrodas ļoti smalka viesnīca, kurā viena nakts maksā vairākus tūkstošus dolāru. Mums stāsta, ka tur kādreiz esot bijusi Deivida Bekhema māja. Pludmalē gan šoreiz laukā nekāpsim, bet tikai snorkelēsim. Tad nu snorkelējam uz nebēdu. Zivju te ir daudz!
Viena zivs gan izrādās pikta, jo gan es, gan ceļabiedrs tiekam pie maza kniebiena kājā! Snorkelējot redz El Ninjo postažu – koraļļi apakšā ir drupās. Zivis knibina, ko nu tur var atrast. Bēdīgi. Bruņurupučus te nemanām, bet ieraugām vairākas rajas. Pēc pirmās peldes, kad redzam, ka ādai tomēr saules būs bijis par daudz, šoreiz ūdenī esmu drēbēs, jo arī saule te ir kodīga.
Izbrauciens ar velosipēdu Ladigā
Ir pienākusi pēdējā pilnā diena Ladigas salā, un nolemjam aizbraukt ar velosipēdiem uz tālo salas galu. Iepriekšējās dienās cītīgi lietotie velosipēdi, kurus vienmēr godīgi pieāķējam velosipēdu stāvvietā viesnīcā ir pazuduši! Pirms ekskursijas atdevām atslēgas reģistratūrā, jo tos neplānojām lietot, un tagad, kad mums saka, lai ņemam tos pašus, nav vairs ko paņemt. Reģistratūrā rausta plecus un iedod mums citu atslēgu. Izrādās, tās ir vien dažu veidu, un der vairākiem velosipēdu pāriem, izskatās, ka šādā veidā kāds ir pievācis mūsējos. Gan jau atradīšoties, mums saka viesnīcā. Ja viņi neuztraucas, mēs neuztrauksimies ne tik!
Kāds brīdis paiet, kamēr pierodu pie jaunā braucamrīka, beidzot izdodas iemanīties, lavierējot pa brīžiem kalnaino apvidu, un atskatoties, vai atkal netraucas kāds kravas auto. Kad esam jau pavisam tālajā salas galā, satiksme ir minimāla, vienīgi, bet kalni gan paliek aizvien stāvāki, un līdzi paņemtais ūdens drīz ir beidzies. Par laimi, pēc brītiņa ir neliela bode, kur tad gan uzreiz nopērku pusotru litru ūdens, lai pietiek kādam brīdim! Ik pa laiciņam apdzenam citus braucējus vai mums patraucas garām citi, populārākajās pludmalēs visa ceļmala ir nosēta ar velosipēdiem, dažiem vēl ir krāsainas kastes, kur vest ūdeni, pludmales čības vai dvieli. Braucamie izskatās labākus laikus redzējuši, ar lieliem rūsas pleķiem, bet kaut kā visi tūristi tomēr tiek uz priekšu.
Beidzot sasniedzam “Anse Fourmis” un spriežam, vai tomēr mēģināt pa džungļiem aiziet līdz tālākajai “Anse Cocos” pludmalei? Apļveida ceļš ap salu tomēr ir tikai pusaplis, neapejot salai apkārt pilnībā, un ir skaidrs, ka vismaz ar velosipēdiem gan mēs tālāk uz priekšu tur netiksim. Nolemjam, ka tomēr mīsimies atpakaļ uz viesnīcai, paēdīsim un tad dosimies uz pludmali no otras puses, tāpat, kā iepriekšējā reizē pirms astoņiem gadiem. Traucamies cauri apdzīvotajām vietām, pa maziem celiņiem, kur navigācija saka, ka nemaz nav ceļa, bet patiesībā ir labs, betonēts ceļš, un pasaku cienīgām ceļmalām, kur efejveidīgi augi ir aptinušies apkārt koku stumbriem.
Vispirms sasniedzam “Grand Anse” pludmali, bet tur neviens nepeldas – apkārt plakāti par stipru straumi un lielajos viļņos arī nemaz negribas lēkt iekšā. Viss gaiss ir pilns ūdens pilienu no šļakatām. Mēs ātrā solī dodamies tālāk, uz “Petite Anse” pludmali, kur arī ir vien daži cilvēki, jo tuvojas saulrieta laiks! Nolemjam, ka līdz “Anse Cocos” šoreiz neiesim un paliksim tepat. Ātri ielienam ūdenī, tā vien līdz ceļiem, jo ienākošie viļņi ir ar milzīgu spēku. Arī šeit kāds filmē ar dronu. Šajā ceļojumā tā vien liekas, ka, pat kad esi atradis klusu pludmali bez cilvēkiem, vienmēr ir priekšā kāds ar dronu, dūcinoties virs galvām. Gan jau mēs arī viņiem esam tikpat traucējoši, jo bojājam tukšās pludmales kadru!
Pēc peldes esam palikuši pludmalē pēdējie, un patiesi ir laiks doties prom, lai nebūtu jāiet pa tumsu. Ātri pārlienam pāri nelielajai granīta bluķu grēdai, cauri kurai vij taciņa, izejam cauri “Grand Anse”, kur šoreiz esam vienīgie, un riteņu stāvvietā tā arī ir – mūsu velosipēdi ir pēdējie!
Kad sākam mīties atpakaļ pa džungļu taku, tiek iedegts ielu apgaismojums. Tas gan nav visur, tāpēc izmantojam pieres lukturīšus. Vispirms pusi ceļa sanāk riteni stumt, jo atkal jātiek kalnā, bet tad braukšana ir patīkama, tikai uz leju. Vēl izmetam līkumu pie vaniļas plantācijas ieejas, lai nobrauktu pa pazīstamajām ieliņām vēlreiz.
Atvadas no Seišelām
Pienāk mūsu pēdējā diena Ladigā. Pusdienlaikā jādodas uz prāmi, tāpēc nolemjam vēl ātri ieskriet “Veuve Reserve” parkā, kur ceram redzēt paradīzes mušķērājus mazliet tuvāk. Mēs samaksājam ieejas maksu, un mūs uzreiz brīdina, ka parkā ir daudz odu. Par nelaimi, pretodu līdzeklis jau ir iepakots čemodānā un gaida prāmja atiešanas laiku, tā nu nolemjam iztikt tāpat, jo vairs nav palicis daudz laika. Sākumā odu patiešām arī nav – bet ir putni! Burtiski pirmajās minūtēs ieraugām mušķērāju, tad vēl vienu, tad vēl!
Lai arī ceļvežos raksta, ka visu parku var izstaigāt piecpadsmit minūtēs, mums tomēr sanāk ilgāk – vispirms izstaigājam vietu, kur mušķērāji, tad dodamies tālāk, vērojot ķirzaciņas. Viena ķirzaciņa, mūs ieraudzījusi, apjūk, un, tā vietā, lai aizskrietu prom kokos, uzlien man vispirms uz sandales un tad, uz kājas!
Pafotografējam ķirzaciņu, bet laiks iet tālāk, jo gana drīz jau jādodas uz prāmi. Tobrīd arī parādās odi – vai esam iegājuši mitrākā pļavas daļā, vai sasvīduši, vai vienkārši pārāk lēni ejam, bet sāk kost tā, ka vienā vietā lāga nevar uzturēties. Vēl pabrīnāmies par aptuveni 40 augļu sikspārņiem kokos, un raitā solī ejam tālāk. Odi mākonis mums lido līdzi, tāpēc no parka sanāk skriet laukā skriešus!
Beidzot ir laiks doties uz prāmi. Mūs atkal aizved ar bagiju. Kad esam pie ostas, sāk līņāt, bet siltajā klimatā tas netraucē. Ostā mums priekšā jau rinda ar cilvēkiem. Atkal uzmanīgi vēroju, kas nu būs ar bagāžu. Tiem, kas brauc līdz Maes salai, somas jānoliek vienā vietā, līdz Pralēnai – citā. Negribētos uz atvadām palikt bez somas!
Vispirms vēl jāpiestāj Pralēnas salā, uzņemt citus pasažierus, un tad starp salām ieraugām iespaidīga izmēra kruīza kuģi. Izrādās, tas sezonā ir pirmais, piestāj arī Maurīcijās un Mumbaijā. Divu nedēļu brauciens tādā maksā sākot no 8 tūkstošiem eiro!
Tā noslēdzās mūsu divu nedēļu ceļojums Seišelu salās, jau otro reizi paradīzē, pēc kuras kopumā Seišelās ir pavadīts mēnes. Ir skaidrs – noteikti jābrauc vēlreiz, jo, kad paradīze ir iepazīta, ar divām reizēm nepietiek!
Pārējās Seišelu salu ceļojuma piezīmes meklē šeit:
Maes sala un praktiskā informācija
Mūsu mīļākā sala Seišelās – Silueta sala
Kāzas Seišelu salās (Silueta sala) un Pralēnas, Ladigas salu apmeklējums
Brauciens bija iespējams pateicoties VisitSeychelles tūrisma veicināšanas aģentūras atbalstam. Rakstā minēts neatkarīgs autoru viedoklis.
