Viena no neparastākajām vietām Baltijas valstīs, kur doties ekskursijā, ir Ignalinas Atomelektrostacija (AES), kas tiek demontēta un tajā ir pieejamas ekskursijas. Tās parasti tiek atvērtas pierakstam katra jauna mēneša sākumā, un visas vietas tipiski tiek aizņemtas pirmo dažu stundu laikā. Ja vēlies doties šādā ekskursijā, nepalaid garām iespēju! Par to, ko sagaidīt no atomelektrostacijas ekskursijas un kā saplānot šādu ekskursiju, lasi mūsu pieredzē!

Mēs izbraucam no Latvijas svētdienas vakarā, kad labības lauki liekas, ka tūlīt, tūlīt būs novācami, un, lai arī automašīnas termometrs rāda vien 22˚C, pēc milzīgajiem mākoņiem debesīs viennozīmīgi ir skaidrs, ka ir vasara.

Līdzīgi raksti:

Apmeklējot Demilitarizēto zonu Dienvidkorejā

Teksasa un Hjūstonas NASA centra apmeklējums

Praktiski

Ekskursijas rezervēšana: informācija par ekskursiju rezervēšanu ir pieejama Ignalinas AES mājaslapā. Jāizvēlas 3h ekskursija, kuras cena ir 70 eiro. Pieteikšanās iespējama divus mēnešus uz priekšu, un parasti vietas tiek izķertas pirmajā dienā, kad tās parādās. Mēs sākumā interesējāmies epastā, tad, pienākot attiecīgajai dienai, zvanījām. AES runā krievu, angļu un lietuviešu valodā. Kad ekskursiju rezervējām mēs, mēnesī bija pieejami tikai divi (!) datumi ekskursijai angļu valodā un neviens krievu val. Ekskursija ir pieejama tikai pilngadīgām personībām, grūtniecēm ieeja nav atļauta. Ekskursijas laikā ir jāiet pa pakāpieniem, tāpēc jābūt pie labas veselības.

Viesnīca, kurā palikām: Kornealita. Viena no retajām, kur cenā bija iekļautas brokastis un akceptēja “Booking” maciņa maksājumu. Dizains nedaudz novecojis, bet viesnīca izcili tīra, viesnīcā ir restorāns, kur pasūtīt vakariņas. Arī brokastīs bija plaša izvēle, tās bija iekļautas cenā.

Ceļš: no Rīgas tie ir ap 250 km, ceļā jārēķinās ar trim stundām. Pa ceļam nav pārāk daudz lielo zīmolu benzīntanku, tāpēc našķus labāk nopirkt laicīgi un uz tualeti aiziet mājās.

Nokļūšana Visaginas pilsētā

Uz robežas ar Lietuvu mūs sagaida pārsteigums. Pasu kontrole. Nez vai saistīts ar incidentu uz Baltkrievijas robežas? Nē, pareizi, NATO samits, jau otro gadu nejauši patrāpos valstī, kur tas tobrīd norisinās. Rūpīgi pārbauda dokumentus, ne tikai pases, kuras esam paņēmuši līdzi, bet arī vadītāja apliecību un apskatās, kas bagāžniekā. Drīz atkal vērojam zaļās ainavas aiz loga, stārķus un vanagus, un pēc trim stundām ceļā iebraucam Visaginas pilsētā. Te tikko ir nolijis lietus, ceļš kūp un vakara saule izgaismo ēkas. Ir tukšs. Redzamais man atgādina Detroitu – plašas ielas bez cilvēkiem. Daudzviet ceļam ir divas joslas, un mēs esam vienīgie, kas brauc, bet uz trotuāriem nemana nevienu garāmgājēju. Ir tikai astoņi vakarā. Kur visi ir palikuši?

Kādu brīdi maldāmies ar navigāciju, lai nokļūtu uz viesnīcu. It kā nosaukums ievadīts pareizi, bet mūs pieved pie daudzstāvu mājas, nupat jau liekas, ka internetā redzamās bildes vienai no tikai divām viesnīcām, kur bija iekļautas brokastis, būs melojušas, bet nē, tomēr nav īstā vieta. Mēģinot pēc viesnīcas adreses, atrodam to. Dīvaina paskata divstāvu ķieģeļu ēka, kuras vienā pusē ir durvju uzstādītāju birojs, vienā, baznīca, vienā akvāriju apkopes centrs, un vienā – viesnīca. Visapkārt, augstas daudzdzīvokļu mājas un blakus ar pāris gadus veciem bērziņiem aizaugusi pļava. Viesnīcas plāksnītes nosaukuma pirmais burts ir nolupis, un kāpnēm krīt nost flīzītes. Neiedvesmojoši. Tālāk gan viss ir kā pa diedziņu, mūsu numuriņš ir gatavs, saņemam atslēgas, paēdam viesnīcas restorānā vakariņas un dodamies uz numuriņu, gatavoties nākamajai dienai. Interjers atgādina 2000. gadu sākuma šiku, bet vismaz numuriņā ir sterili tīrs – neviena putekļa vai mata! Ir arī viss nepieciešamais – kondicionieris, fēns un šampūns.

Iemesls, kāpēc esam nokļuvuši Visaginā, pie pašas Baltkrievijas robežas, ir blakus Drūkšiai, lielākajam Lietuvas ezeram, esošā Ignalinas atomelektrostacija (IAES). Savulaik tā bija viena no jaudīgākajām pasaulē (!) ar reaktoru jaudu 1500 MV. Pirms pāris mēnešiem Facebook nejauši pamanīju, ka demontāžas procesā esošajā atomelektrostacijā ir pieejamas ekskursijas. Latvijas tūrisma firmas tās reklamē kā pēdējo iespēju ar pēdējo grupu ielūkoties atomelektrostacijas iekšienē. Izpētījusi IAES mājaslapā redzamo informāciju uzzinu, ka ekskursiju ir iespējams apmeklēt arī individuāli, iepriekš piesakoties. Kad rakstu e-pastu, lai to izdarītu, uzzinu, ka pieteikšanās šobrīd pieejama 2 mēnešus iepriekš, un mani lūdz sazināties jaunajā mēnesī, kad būs pieejamas vietas. Tad nu jaunajā mēnesī zvanu 9:00, lai nepalaistu garām iespēju, un tieku pie divām vietām. Datumu nav daudz, jo ekskursiju angļu valodā arī nav daudz. Grupā ir 15 vietas, un šobrīd intereses trūkuma dēļ krievu valodā ekskursijas nenotiek, lai gan ņemot vērā to, ka vairums personāla runā tieši krievu valodā (tā ir vienīgā pilsēta Lietuvā, kur vairums iedzīvotāju runā krievu valodā), tieši tā ir ar vislielāko pievienoto vērtību. Pēc vēl nelielas sarakstes ar darbiniekiem mūs tomēr pārceļ uz citu datumu, jo mums ir piešķirta atļauja fotografēt raksta vajadzībām. To drīkst darīt tikai ar profesionālo aparatūru, jo viedtālruņus IAES ienest ir aizliegts. Laicīgi nosūtām detalizētu aparatūras sarakstu un pases datus, līdz mūsu dalība tiek apstiprināta. Pasu datu pārbaude iepriekš tiek veikta arī “parastās” ekskursijas dalībniekiem, jo šis ir ierobežotas piekļuves objekts.

Vakarā pirms gulētiešanas lasu informāciju par to, kā tad īsti strādā AES, ar ko atšķiras šī, RBMK tipa, no citām. RBMK (Реактор Большой Мощности Канальный — lielas jaudas kanālu tipa reaktors) ir PSRS izstrādātu un būvētu kodolreaktoru veids. RBMK ir heterogēnie kanālu tipa lēno neitronu urāna-grafīta reaktori (grafīts kā neitronu palēninātājs, ūdens kā dzesētājs). Arī Černobiļas AES bija RBMK tipa, un šī iemesla dēļ daudzās balvas ieguvušais HBO miniseriāls “Černobiļa” tika filmēts tieši Ignalinas AES. Šobrīd šādi RBMK tipa reaktori ir Kurskas, Smoļenskas un Ļeņingradas AES.  Ignalinas AES slēgšana bija nosacījums Lietuvas iestāšanai Eiropas Savienībā. Lasu visu pieejamo informāciju un kārtējo reizi priecājos, ka ceļojumi paver iespēju aizpildīt robus no skolas sola laikiem gan fizikā, gan vēsturē.

Ignalinas Atomelektrostacijas apmeklējums

Nākamajā rītā paēdu sātīgas brokastis, izvēle viesnīcā ir pārsteidzoši plaša. Nav īsti skaidrs, cik ilgi būsim, tāpēc jāpaēd kārtīgi.

No rīta Visagina jau ir krietni dzīvāka. Pilsētā šobrīd dzīvo aptuveni 18 tūkstoši iedzīvotāju, kādreiz, kad AES vēl darbojās ar pilnu jaudu, te bija 33 tūkstoši. Pilsēta celta tieši AES darbinieku vajadzībām, un kādreiz no augšas pēc formas atgādinājusi taureni, kas izskaidro pilsētas centrā redzētās puķu dobes taureņa formā.

No pilsētas izbraucam ļoti laicīgi. Gar ceļa malu stiepjas garas, pakotu cauruļu rindas. Siltums. Kādreiz pilsētu apkurināja no AES. Tālāk, elektrības vadi. Pie pagrieziena redzam informatīvo zīmi par AES un uzreiz skatam paveras raksturīgais trīskājainais skurstenis, tad, otrs. Divi reaktori, divi skursteņi, kas šobrīd jau dus.

Novietojam automašīnu stāvvietā un vērojam apkārtni. Nemana nevienu gājēju. Vienīgo troksni te rada zāles pļāvēju brigāde, kas, ieraudzījuši, ka fotografējam AES, paiet malā. Tobrīd to vēl nezinām, bet tās fotografēšanai arī no ārpuses ir nepieciešama atļauja. Atļauja mums gan ir, tikai to neesam vēl saņēmuši papīra formātā.

Dodamies iekšā galvenajā ēkā, kur jāiziet drošības kontrole. Vispirms pieejam pie informācijas lodziņa, kur darbiniece brīnās, kāpēc esam atbraukuši divdesmit minūtes par agru. “Jums taču tikai pusē, vai ne tā?” Pusē gan, bet negribam neko nokavēt! Vēl taču jākārto formalitātes.

Kādu brīdi ir jāuzgaida. Uz sienas piekārtā televizora ekrāna pamīšus rāda darbinieku dzimšanas dienas apsveikumus un statistiku par demontāžas darbiem. Tā kā telefons jau ir atstāts mašīnā, metos pierakstīt vienīgajā līdzpaņemtajā lietā izņemot pasi, nelielā blociņā: Līdz 2038. gadam paredzēts apstrādāt 107 393 tonnas iekārtu. Šogad, plānots nojaukt 4629 tonnas iekārtu un 2156 tonnas būvju. No 2010. līdz 2022. gadam jau nojaukts 66437 tonnas iekārtu un 13998 tonnas būvju. Atceros iepriekšējā vakarā lasīto informāciju par pārdošanu – metālu un citus materiālus, kas ir droši lietošanai citur, pārdod tālāk, lai iegūtu līdzekļus. Demontāžu pamatā finansē ES, bet arī Lietuva un citas sadraudzības valstis. Protams, arī šo projektu ir ietekmējis sadārdzinājums, jo inflācija attiecas arī uz šiem izdevumiem.

Zvana stacionārais telefons un viens no drošībniekiem paceļ klausuli. Noprotu, ka iet runa par mums. Mūs gan nosauc par televīziju, jo bijām interesējušies par iespēju ne tikai fotografēt, bet arī filmēt. Beigās gan nolemjam, ka tomēr tikai fotografēsim, tā būs vienkāršāk.

Pēc brītiņa mums pakaļ atnāk Beata Voitechovskaja, kas ir AES komunikāciju speciāliste un būs mūsu gids objektā. Kopā ar kolēģi tieši viņa ir tā, kas vada ekskursijas grupas un uzņem vienīgās fotogrāfijas “parastajās” ekskursijās, kuras vēlāk nosūta dalībniekiem. Mēs šoreiz drīkstam paši. Beatai ir “sarkanā pielaide”, un tāpēc jāiziet arī speciāla apmācība un instruktāža par kodolfiziku. Tāpat darbiniekiem ir jāiziet pārbaude pie psihiatra, savstarpējās komunikācijas ētika. Jebkurš viesis AES teritorijā drīkst atrasties tikai kopā ar pavadošo personālu, un dienā ir atļauta viena vizīte. Šodien te esam mēs, tātad, neviena cita viesa te nebūs. Ierobežotas piekļuves teritorijā par visiem uzskatāmi arī tādi, kas paši strādā AES, pat 30 gadus, bet kuru piekļuve nepieļauj brīvi pārvietoties pa visām telpām. Te ir ne tikai sargi, bet arī ieejas karte, kāda tiek izsniegta arī mums, un kods, kas jāievada. Tie darbinieki, kam šādas pieejas nav, var, tāpat kā mēs, pieteikties ekskursijā.

Parakstāmies žurnālā, saņemam atļauju fotografēt, tai jābūt uzreiz uzrādāmai visas ekskursijas laikā un ieejas kartes, kurām jābūt piespraustām pie krūtīm. Pie ieejas vēlreiz pārbauda mūsu dokumentus, un izlaižam mantas caur skeneri. Kamēr kārtojam formalitātes, cauri drošības kontrolei iziet vēl daži darbinieki. Arī viņi stingri ievēro prasības.

Uzreiz uzzinām, kāpēc ieejas laiks ir tik precīzs – darbiniekiem šeit ir ļoti stingrs darba laiks. Precīzi septiņas stundas un 32 minūtes radioaktīvā starojuma kontroles zonā. Nedrīkst atnākt vai aiziet ātrāk, nedrīkst arī palikt ilgāk. Darbinieku šeit aizvien ir ļoti daudz, ap 1600 cilvēkiem, un stacija aizvien tiek apkalpota 24/7 režīmā, kaut arī abi reaktori ir izslēgti. Tas izskaidro klusumu laukā – mēs atbraucām, kad maiņas jau bija sākušās, un dienas maiņa sākas 7:00. Cilvēku kustība ir tikai maiņu starplaikā. Darbinieki šeit aizvien ir ļoti nepieciešami, un algas te ir salīdzinoši labas, cik var spriest pēc uzgaidāmajā telpā redzamās informācijas. Kā mums vēlāk stāsta, pat 90.-to juku laikā šeit nebija nekādas kavēšanās ar algām!

Beata saka, ka savu piezīmju blociņu diemžēl ienest nedrīkstēšu. Ko lai dara? Skaidrs, ka tādu informācijas daudzumu nevarēšu atcerēties! Vienojamies, ka ieiesim pie dozimetristiem, kas strādā stacijā, varbūt pēc noteikumiem ir pieļaujams man izsniegt papīra lapu un pildspalvu, no iekšpuses krājumiem. Vispirms gan mums tur ir jātiek.

AES kontrolzonas apmeklējums – pārģērbšanās un reaktors

Mūs ieved pārģērbšanās telpā, kur jānoģērbjas līdz apakšveļai. Tiek iedotas milzīga izmēra baltas zeķes, baltas garās bikses, kas jāiemauc zeķēs un balts krekls, kas ir apakškārta. Pa ģērbtuvi staigājam zilās čībiņās, te arī ir pēdējās labierīcības. Tālāk nākamajā telpā uzvelkam pa virsu vēl vienas baltas bikses un baltu kreklu. Mati ir jāsavāc zem baltas cepurītes. Uzvelkam baltus apavus, un līdzi jāpaņem bahilu pāris, tās gan ir zilas, un respirators. Galvā uzliekam sarkanu ķiveri, visbeidzot, rokās jāvelk cimdi, arī gaiša auduma. Viss ir baltā krāsā, jo baltā ir dzīvības krāsa. Uz baltām drēbēm var redzēt, ja paliek putekļi. Putekļi šeit var būt radioaktīvi.

Mēs ejam cauri galerijai, no kuras paveras skates uz betona bloku. Tajā 25 metrus dziļā šahtā “dzīvo” reaktors, tur mēs šodien dosimies iekšā. Pati galerija arī vairākkārt atspoguļota Černobiļas seriālā. Beata stāsta, ka filmēšanas komanda pavadījusi te gadu, filmēšana gan ir veikta ļoti īsā laika posmā. Pēc seriāla par šīm ekskursijām parādījusies interese cilvēkiem no citām valstīm, braukuši arī daudzi žurnālisti no visas pasaules, tajā skaitā, no “Time Magazine”. Beata jautā, cik sen jau mēs rakstām par radiācijas tēmu? “Pirmoreiz”, es atzīstos. Šeit es primāri esmu tūrists, kas par redzēto grib pastāstīt arī citiem.

Ignalinas AES tika sākta 1975. gadā, sākotnēji bija iecerēti četri bloki, pirmais reaktors tika iedarbināts 1983. gada decembrī, otrais, ar novēlošanos pēc Černobiļas avārijas, 1987. gada augustā. Tobrīd bija iesākts arī trešais reaktors, bet pēc Černobiļas to tika nolemts nojaukt un ceturto bloku nemaz nesākt. Pēc avārijas tika nolemts arī samazināt reaktoru jaunu no 1500MW uz 1360MW. Pirmo reaktoru atslēdza 2004. gada 31. decembrī, bet otro 2009. gada 31. decembrī. Beata teic, ka slēgšanas brīdī Ignalinas AES bija drošākā pasaulē, jo tika ieguldīti milzīgi resursi un pilnīga uzraudzība gan no citām valstīm, gan no Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras.

Vispirms dodamies saņemt dozimetrus. Paredzams, ka trijās stundās saņemsim aptuveni 5-6 mikrozīvertu devu. Salīdzinājumā, divu stundu lidojumā lidmašīnā cilvēks saņem aptuveni 25 mikrozīvertu devu. AES apmeklējuma laikā mums gan to neaprēķinās katram no sava dozimetra, bet gan no diviem dozimetriem saskaitot kopējo, ne vidējo!

Koridorī satiekam kādu vīrieti no dozimetristu nodaļas, kurš tieši dodas pusdienās, jo ēdnīcas darba laiks te ir tikai no 11 līdz 13 dienā. Ēst drīkst tikai tur, jo iekšpusē nav atļauts ienest ne ēdienu, ne ūdeni. Viņš laipni piekrīt padalīties ar rakstāmlietām no sava kabineta.

Ejam tālāk, un gide mums rāda skaitļus uz sienām – te nav vis stāvi, kā tos pazīstam daudzdzīvokļu mājās, bet marķējumi, koordinātas. Arī liftā pogas nav ar stāviem, bet atzīmēm. Tas, lai viennozīmīgi varētu noteikti atrašanās vietu. Tālāk, pievēršam uzmanību marķējumiem uz durvīm – trīs zaļi trijstūri nozīmē, ka durvis drīkst atvērt, nav riska. Redzam, ka vienām no durvīm viens no trijstūriem ir dzeltens, tātad, iekšā jau var būt radioaktīvā starojuma avots. Tās vairs nav vis parastās durvis, bet biezas metāla durvis. Kaut ko aiztikt te drīkst tikai ar cimdiem rokās, un tikai tik, lai ieietu iekšā, pieturot durvis.

Mēs dodamies iekšā pie paša reaktora. Tur nepavadīsim ilgu laiku, jo tā ir viena no radioaktīvākajām vietām, kur ir ierobežots apmeklējuma laiks, jo notiek demontāžas darbi. Te kājās ir jāvelk bahilas. Ieejam reaktora telpā. Šī ir tā vieta, kur filmēja seriālu, tā vieta, kur 100kg smagie svina bloki “lec augšā” īsi pirms sprādziena.

Sajūtas ir sirreālas, iespēja atrasties tādas nozīmes objektā un to redzēt savām acīm. Mūsu apmeklējuma brīdī reaktorā demontāžas darbi nenotiek, bet ir redzams, ka tiek strādāts pie pārlādēšanas mašīnas nojaukšanas, jo no tās maz, kas ir palicis. Ar šo mašīnu tiek pārlikta kodoldegviela, diennakts laikā tas tika darīts divas līdz sešas reizes. Pretēji asociācijām ar parasto degvielu, tā nav šķidra.

Reaktora zālē ir piekārti vairāki parauga degvielas stieņi. Septiņus metrus garie cirkonija stieņi (angļu valodā – “fuel assemblies”) ar nelielām atverēm, kurās, kad tie ir īsti, nevis tikai apskatei izlikti, ir 226 urāna 235 granulas. Speciālā stieņa uzbūve ļauj ūdenim piekļūt pašam stienim. Uzzinām, ka pussabrukšanas periods urānam 235 esot 700 miljoni gadu. Tagad kļūst skaidrāks, kas īsti ir tas, par ko lasījām AES mājaslapā, ka tika ievietots speciālās mucās kodolatkritumu apglabāšanas posmā. Jānoglabā ne tikai jau izlietotie stieņi, bet arī jaunie. Uzzinām, ka pēc noteikumiem, šie atkritumi ir jāuzglabā tās pašas valsts teritorijā, no kuras tie nākuši. Kodolatkritumu pārstrāde ir iespējama tikai ASV, Francijā un Krievijā. Šobrīd esot glabāšanas licence uz 50 gadiem. Reakcija gan stieņos nebeidzas, šobrīd temperatūra mucās ir ap 30-40˚C, bet pēc 50 gadiem to temperatūra sasniegts 70˚C.

Beata stāsta, ka otrajā reaktorā paša reaktora demontāža varētu sākties nākamā gada sākumā. Tātad, līdz 2023. gada decembrim vēl var redzēt to tādu, kāds tas ir. Kad jautāju Beatai kas ir tie ”krāsainie kvadrātiņi”, viņa saka, ka krāsas apzīmē vadības blokus. Zilie un zaļie esot automātiski. Dzeltenie, rokas vadības.

Ejam pa telpu un mums parāda, kur uz kādas atsegtas vietas ir salikti svina spilveni. Šādus spilvenus un segas izmanto vietās kur citādāk ir pārāk liela gamma radiācija. Mūsu dozimetri par sevi jau liek zināt, kamēr stāvējām uz reaktora plātnes, uz svina blokiem. Reaktoros visur ir svina pārsegumi un ir droši atrasties, bet demontāžas laikā tas mainās, un tāpēc apmeklētāji un darbinieki te drīkst atrasties noteiktu laika posmu.

Radiācijas deva šajā telpā ir lielāka, te ilgi uzkavēties nedrīkst. Spriežam, ka šī ir vieta, kur var doties tikai ar paklausīgiem tūristiem, jo grupas gids par tiem ir atbildīgs. Nav viegls darbs, būt atbildīgiem par 15 cilvēkiem! Beata stāsta, ka ir bijuši diezgan neglīti mēģinājumi fotografēt vai veikt citas neatļautas darbības. Pat darbiniekiem par noteikumu nepildīšanu (piemēram, ēšanu neatļautā zonā vai kavēšanu) var būt nopietnas sekas, tāpat, arī jebkuram citam apmeklētājam. AES nav vieta, kur pārbaudīt savas un citu robežas.

Uzzinām, ka ekskursijas uz šejieni netiek kaut kā īpaši reklamētas. Ja ir brīva vieta, jāpiesakās pašam. Netiek izsūtīta informācija par atbrīvojušamās vietām vai veidoti kādi gaidītāju saraksti. Šī ir tikai blakus aktivitāte AES darbam. Tie, kurus interesē, pieteiksies paši, un uzmeklēs šo iespēju paši. Iespēja gan ir tikai pilngadīgām personām. Arī grūtnieces te ielaistas netiek. Jārēķinās ar kāpšanu pa kāpnēm, diezgan raitu soli, un tāpēc jābūt pie labas veselības. Tie, kam ekskursija nav pieejama, var apmeklēt informācijas centru un iepazīties ar AES darbu tur izstādē.

Kad darbi reaktorā pāries no pirms demontāžas stadijas uz demontāžas stadiju, ekskursijas tiks pārplānotas, lai parādītu citas vietas AES. Satiktie darbinieki gan saka, ka te jau maz kas ir palicis. Mums gan redzamais liekas iespaidīgi, un arī pati iespēja aprunāties ar cilvēkiem, kas šeit ir nostrādājuši visu dzīvi ir unikāla, jāizmanto, kamēr viņi te vēl ir!

Baseina izturēšanas zāle izlietotajai degvielai

Baseina izturēšanas zālē, kur tiek novietota izlietotā degviela, satiekam Faniru Gilmanovu, kurš te strādā vēl no IAES celšanas brīža. Kad pie viņa pienākam, viņš darbojas pie kaut kā, kas izskatās pēc robotiskajām rokām, patiesībā mehāniska rīka. Ar tām aiz vairākiem stikla slāņiem var sagriezt degvielas stieņus, pirms tie pārvietojas tālāk.

Tagad jānojauc arī šī aparatūra. Ja iekšā, aiz stikla, kaut kas saplīst, tad tur drīkst atrasties tikai pavisam īsu brīdi. Beata saka, gluži, kā seriālā bija ar “biorobotiem”, kas tīrīja reaktora jumtu. Paguvi? Labi! Nepaguvi? Tāpat jāiet prom. Radiācijas risks nav saskatāms, sasmaržojams vai sataustāms. To nejūt kā temperatūras izmaiņu. Vienīgais, ko mēs dzirdam, ir mūsu dozimetru pīkstēšana. Beata saka, ka, darbiniekiem tiek veikta rotācija, ja kāda brīdī atbilstoši procedūrām, saņemta maksimāli pieļautā deva, norīko citos darbos. Instruktāža te ir stingra. Darbiniekiem, kas strādā kontrolētajā zonā gan pieļaujamais mikrozīvertu daudzums ir lielāks nekā viesiem, ar sarkano pielaidi tie esot 250 mikrozīverti 24h. Mums atļauti 40.

Uzdodu Faniram jautājumu, ko viņš atceras par Černobiļu. Saka, ka sākumā jau neko neteica. Tika minēts, ka esot ugunsgrēks uz jumta. No viņu kolēģiem arī bijuši piesaistīti darbu veikšanā. Pēc avārijas, šajā stacijā tika veikti daudzi uzlabojumi, piemēram, avārijas izslēgšanās ātrums. Kādu brīdi runājam ar Faniru par to kā ir strādāt šeit, kāda ir bijusi viņa pieredze. Fanirs saka, pēc neatkarības atgūšanas stacijas saražotā enerģija bijusi teju 50% no Lietuvas IKP, nodrošināja 80% no Lietuvai nepieciešamās elektroenerģijas. Ja tiktu uzcelti arī 3., 4. bloks varētu eksportēt uz Poliju. Kādu brīdi bija plāni par jaunas atomelektrostacijas celšanu tepat, jo personāls jau ir, taču šobrīd runas ir pieklusušas.

AES vadības telpa

Tālāk mēs dodamies uz AES “smadzenēm”. Vietu, no kuras tika vadīta reaktora darbība. Mēs ieejam telpā, kurā tobrīd ir viens darbinieks. Atļauts fotografēt tikai to, kas nav ieslēgts.

Dažas no sistēmām tāpat tiek pieskatīts, 24/7. Tas, ka netiek ražota elektrība, nenozīmē, ka šeit nav risku. Uz grīdas redzam sarkanu līniju. Līdz 2009. gadam, ja kādam darbiniekam, kam nebija pielaides šai telpai, bija nepieciešamība ieiet iekšā, tad bija jāsaņem īpaša atļauja, un, ieejot telpā, jāstāv aiz sarkanās līnijas, kamēr operators varēs viņam pievērsties.

Blakus galvenā operatora galdam ir skapis, bet skapī – desmitiem instrukciju mapes. Beata stāsta, ka vēl viens aspekts, kas tika mainīts pē Černobiļas – jebkurš darbinieks pēc instrukcijas drīkstēja apstrīdēt galvenā operatora darbu. Tā vairs nebija hierarhija, bet gan vienlīdzība. Ja instrukcija ir tavā pusē, tātad, tev ir taisnība. Telpā ir arī stacijas plāns, ar marķējumiem, izmantojot to pašu sistēmu, ko redzējām uz sienām, apzīmējot atrašanās vietu. Ir arī reaktora virsmas plāns.

Uz paneļa redzam slaveno “АЗ-1K” pogu, kas tika izmantota, lai reaktoru izslēgtu. Černobiļā bija “АЗ-5”. Tā ir uzreiz pamanāma uz operatora rīku paneļa, tai bijis speciāls vāciņš, lai to nevarētu nospiest nejauši. Uzņemam pāris fotogrāfijas atļautajās vietās un drīz ir laiks doties prom. Vēl ievērojam telpas stūrī novietoto sporta trenažieri. Brīviem brīžiem?

Turbīnu halle

Visbeidzot dodamies uz telpu, kur šobrīd tiek jauktas laukā turbīnas, betona stāvi, un noglabāti dažādos konteineros. Katrai detaļai ir marķējums, kas tas ir, kāda atkritumu klase. Nekad vēl nav gadījies redzēt tik tīru vietu, kur kaut ko jauc nost! Drošības apsvērumu dēļ mums gan tāpat ir jābūt respiratoriem, lai neieelpotu kaut ko bīstamu.

Redzam milzīgus pelēkus konteinerus ar A klases marķējumiem un radioaktīvo zīmīti. B un C klase ir jāglabā īpaša tipa glabātuvē, kas vēl tiks uzcelta IAES. Pēc korpusu nojaukšanas te tiks izveidotas atkritumu glabātuves. Darbs pie AES demontāžas turpināsies vēl ilgi, vismaz līdz 2038. gadam. Daži no veicamajiem darbi ir krietni priekšā plāniem, citās projekta kārtās ir aizkavēšanās. Tā nav ikdienišķa lieta, nojaukt RBMK reaktoru, un ar to pasaulē nav iepriekšējas pieredzes. Kad tas tiks izdarīts, no šī procesa varēs mācīties un izmantot šīs zināšanas arī citu tipu reaktoru slēgšanā.

Telpā darbojas vairāki vīrieši, viņiem ir uzvilkts citas krāsas apģērbs pa virsu. Šajā telpā strādā cilvēki, kas nav fiziķi, te vairāk fiziskais darbs.

Kad izejam no telpas, Beata demonstrē aprīkojumu, ar kuru nosaka vai neesam kaut kur saskārušies ar radioaktīvajiem putekļiem. Mums, kur ne “pīkstinām”, viss ir tīrs. Tad viņa parāda kā pīkst apavu zoles, kas ir bijušas saskarē ar zemi, bez bahilām. Tāpat ir normas robežās, bet jau krietni lielākās devās. Pēdējais, ko mums vēl nodemonstrē ir fluorescējošās bultas uz grīdas, lai tumsā var atrast izeju. Logu taču te nav.

Pametot kontrolzonu

Ir laiks doties laukā. Atdodam dozimetrus. Kopējais rādītājs ir 8 mikrozīverti, esam bijuši pie reaktora ilgi, bet viss ir kārtībā, pieļaujamajās robežās. Mums pasaka kādā secībā, kas ir jāvelk nost. Kad esam tikuši līdz balto drēbju apakšējai kārtai, vēlreiz “izpīkstina” pie cita aparāta, kas diktē, kurā vietā jāpiespiež roka, kad jāpagriežas. Viss kārtībā.

Kad esam pārģērbušies, Beata pārskata mūsu uzņemtās fotogrāfijas. Esam labi uzvedušies, visas bildes ir kārtībā, drīkstam izmantot. Viņa mūs pavada līdz izejai, kur mums atkal pārbauda dokumentus, un paņem iepriekš izsniegto fotografēšanas atļauju.

Ir pagājušas trīs ar pusi stundas, Beatai drīz beigsies maiņa, tāpēc tagad viņa dosies uz savu darba vietu informācijas centrā, kuru drīkst apmeklēt brīvi jebkurš, bet mūs mudina apskatīties staciju vēlreiz no galvenās ieejas puses. “Seriālā te bija Ļeņina statuja”, viņa vēl nosaka. No ārpuses mēs drīkstot fotografēt, ja mums kāds ko sakot, lai dodot viņas numuru. Pierakstu viņas numuru jau savā blociņā un dodamies izpētīt apkārtni. Debesis aizklāj mākoņi, un priecājamies par dažiem no rīta uzņemtajiem kadriem, kad skursteņi izgaismojās daudz košāk.

Lēnā garā dodamies uz informācijas centru. Tajā it liels modelis ar stacijas reaktoru, seriālā izmantots tiesas sēdes sērijā. Noskatos virtuālās realitātes video par stacijas demontāžas darbiem. Beigās dzirdētais teikums par to, ka tagad uz 50 gadiem izlietotā degviela ir noglabāta, bet vēlāk, tā jau būs problēma, kuru nāksies risināt mūsu bērniem, iespiežas atmiņā.

Nopērku info centrā dažus suvenīrus, jo pēkšņi izjūtu vēlmi to izdarīt, kaut parasti suvenīrus nepērku. Pēc ekskursijas sāku saprast paziņu komentārus, kas ir stāstījuši par savu pieredzi AES – šī ir bijusi viena no viņu interesantākajām ekskursijām dzīvē. Nevar nepiekrist.

Aizbraucot no Ignalinas AES

Dodamies uz automašīnu un pēkšņi AES teritorija ir cilvēku pilna. Ir beigusies pirmā dienas maiņa! Stāvvietā ir rosība, daži ir atbraukuši pakaļ radiniekiem, citi brauc ar savu automašīnu. Vēlāk, jau gabaliņu tālāk no AES redzam automašīnas, kur cilvēki fotografē AES pa lielu gabalu, pat neiebraucot stāvvietā. Vai apsardze būtu aizrādījusi? Baidās?

Trijos pēcpusdienā Visaginā ielas ir pilnas. Pilnas ir arī veikalu stāvvietas un paši veikali. Burtiski sastrēgumstunda. Skaidrs, dzīvība pilsētā tomēr ir diezgan pakārtota stacijas maiņu darba laikam. Bet beidzot mēs redzam pilsētu dzīvības pilnu!

Kad atgriežos mājās, šī tēma mani nelaiž vaļā. Vispirms noskatos HBO “Černobiļa” seriālu, ik pa brīdim izsaucoties par atpazītajām vietām. No brīža, kad viesnīcā lasīju Vikipēdijas rakstus par to kā strādā AES un slēgšanu, nu jau daudz labāk saprotu, kas tiek rādīts ekrānā. Pamanu detaļas. Pēc nedēļas, noskatos filmu “Openheimers”, par atombumbas tēvu, arī gluži citām acīm un pievēršot uzmanību pavisam citām niansēm, nekā, ja to būtu vienkārši skatījusies tāpat. Kodolfizikas tēma no manis neatstājas. Izrādās, ASV kodoltūrisms ir īpaši populārs un tiek uzskatīts par salīdzinoši jaunu tūrisma paveidu. Tur cilvēki dodas Openheimera “Trīsvienības” atombumbas izmēģinājuma vietas ekskursijās. Tepat netālu, Ukrainā, vēl pirms kara varēja apmeklēt Prjipatas pilsētu. Tagad viennozīmīgi līdera pozīcijas reģiona kodoltūrismā ieņem Ignalinas AES, kurā pagaidām vēl ir iespējams savām acīm apskatīties reaktoru, pirms tas ir demontēts!

Raksts oriģināli publicēts žurnālā “SestDiena” 04.08.2023

NB: jebkāda teksta vai fotogrāfiju izmantošana no visa www.sapnumedniece.lv publicētā satura tiks uzskatīta par autortiesību pārkāpumu un ir sodāma!

Līdzīgi raksti:

Apmeklējot Demilitarizēto zonu Dienvidkorejā

Teksasa un Hjūstonas NASA centra apmeklējums