Ekskursija uz Ziemeļkorejas robežu – demilitarizētā zona un propagandas skaņas

Viena no galvenajām apskates vietām, apmeklējot Dienvidkoreju, ir demilitarizētā zona (DMZ), un šoreiz jāpiekrīt, ka tā noteikti ir “must see” vietu sarakstā, apmeklējot Korejas pussalu.*

Kas tad īsti ir DMZ? Tā ir 4 km plata un 250 km gara josla, kas sadala Korejas pussalu pa 38 paralēli divās daļās – Dienvidkorejā un Ziemeļkorejā. Šī josla radās kā buferzona pēc Korejas kara 1953.gadā. Tolaik starp abām Korejām tika noslēgts pamiers, tāpēc formāli abas valstis aizvien ir kara stāvoklī. DMZ atrodas ļoti tuvu Seulai – vien 56 km, tādēļ dzīve šajā lielpilsētā tiešām zināmā mērā ir kā dzīve uz pulvera mucas.


DMZ buferjoslā atrodas noteikts skaits miera uzturētāju (pēc pamiera noteikumiem to nedrīkst būt vairāk par 1000 katrā pusē, taču aplēses liecina, ka reālais skaits ir tuvāk 10 000 kopā), un lai arī kareivjiem nedrīkstētu būt automātiskie ieroči, tieši tāds ir to bruņojums. Nosaukums de-militarizēta varētu likt domāt par pretējo, taču šī ir militarizētākā zona pasaulē.

Apmeklējot Koreju pēdējā saspīlējuma laikā šogad, katru dienu lasot ziņās, kā Tramps un Kims Čenuns apmainās “laipnībām” brīžiem tā vien šķita, ka drīzāk jābrauc ātrāk mājās, nevis uz DMZ. Tomēr, parunājot ar korejiešiem, radās iespaids, ka satraucamies pamatā tikai mēs. Protams, arī viņu ziņās tika aktīvi atspoguļoti jaunumi par raķešu izmēģinājumiem, tomēr viņi saka, ka tas nav nekas jauns un šādi saspīlējumi notiek ik pa brīdim. Arī no ceļotāju drošības apziņošanas sistēmas saņēmām apstiprinājumu, ka DMZ tūres ir drošas. Tā kā tūre rezervēta vēl mājās esot, nolemjam tomēr to apmeklēt, tāpat kā to izvēlas darīt vēl aptuveni 100 000 cilvēku katru gadu.

Kā izvēlēties tūri un kas jāņem vērā?

Ir vairāki uzņēmumi, kas piedāvā tūres uz šo vietu. Ir gan tādas ekskursijas, kas aizņem tikai pusi dienas, gan tādas, kas visu dienu, dažās cenā ir iekļautas pusdienas, citās nav. Galvenais, kam jāpievērš uzmanība ir vai tūrē ir iekļauta vizīte uz Joint Security Area (JSA) jeb “zilās mājas” apskate, jo tās ir visinteresantākais apskates objekts! Ir arī tādas ekskursijas, kurās piedāvā uz brīdi satikties ar no Ziemeļkorejas aizbēgušu cilvēku, citās tiek iekļauts arī Brīvības tilts, un dažādi citi objekti. Jāņem vērā, ka tūres netiek organizētas visās nedēļas dienas, jo pirmdienas oficiāli ir brīvdienas, taču mums kareivis tūrē teica, ka lielā pieprasījuma dēļ tās tagad sākot organizēt arī pirmdienās. Tūri labāk rezervēt dažas nedēļas iepriekš, jo, pirmkārt, tās nav bezizmēra un uz nākošo dienu, visdrīzākais, nebūs vietas, otrkārt, Latvija ir to valstu sarakstā, kuru pilsoņiem tiek veikta pastiprināta pārbaude pirms pielaišanas, un dažas dienas iepriekš ir jānosūta pases kopija. Interesanti, ka lai arī ekskursiju mājaslapās daudzviet minēts, ka Dienvidkorejieši nedrīkst šajās tūrēs piedalīties, tā nav taisnība, viņiem arī tas ir atļauts, tomēr tad tiek veikta īpaši padziļināta pārbaude vairāku mēnešu garumā, lai novērstu pārbēgšanas gadījumus.


Mēs tūrei izvēlējāmies Koridoor jeb USO tours vienas dienas tūri (izbraukšana 7:30, atgriešanās ap 16:00, atkarībā no satiksmes), kas vienai personai maksāja 96 tūkstošus vonu jeb 72 eiro (nauda tikai noskaitīta no kredītkartes jau iepriekš, aizsūtot informāciju epastā, tūres priekšapmaksa ir obligāta). Tūri rezervējām sazinoties ar Koridoor Facebook lapā. Mūsu tūrē ietilpa sekojoši objekti:

  • JSA jeb zilās mājas, no kurienes var redzēt ziemeļkorejiešu sargu un kas atrodas uz pašas robežas
  • Dorasan stacija – pēdējā dzelzceļa stacija Dievidkorejas pusē
  • Dora observatorija – skatu laukums, no kura ar binokli var redzēt propogandas ciemu un dzirdēt mūziku un runas no Ziemeļkorejas progandas skaļruņiem otrā pusē
  • 3. infiltrācijas tunelis – ziemeļkorejiešu izrakts uzbrukuma tunelis zem DMZ, kas atklāts 1978.gadā un ir 73 metrus dziļš.

Mūsu tūrē pusdienas nebija iekļautas, par tām bija jāmaksā atsevišķi 7-10 tūkstoši, atkārībā no tā, ko izvēlties (varēja ņemt līdzi arī savas maizīties). Nebija arī nekādas “piespiedu” apstāšanās veikalos un tirgos, kas esot raksturīgas citām tūrēm.

Rezervējot ekskursiju tiek atsūtīts saraksts ar apģērbiem, kas nav atļauti. Plēstas džinsu bikses, krekli ar uzrakstiem, sporta apģērbs, sandales, iešļūcenes un citi apavi ar atsegtiem purngaliem, īsas kleitas, šorti īsāki par ceļgaliem (gan vīriešiem, gan sievietēm), krekli, kam nav apkakles vai piedurknes (der īsās piedurknes). Džinsu bikses ir atļautas. Tāpat arī, kaut kur lasīju, ka nav atļauti objektīvi ar fokusa garumu vairāk par 90mm, tādēļ savējos atstājām viesnīcā. Izskatījās gan, ka tas arī attiecas tikai uz JSA, arī te gan neviens neko nemērija, un, pat ja būtu tos atstājuši autobusā uz JSA tūres laiku, observatorijā varētu droši bildēt ar tādiem.

Nolēmām, ka nesarežģīsim sev dzīvi un vilksim džinsu bikses, man blūze, Jēkabam krekls ar īsajām piedurknēm un abiem slēgti apavi. Ekskursijas dienā temperatūra turējās virs 30 grādu atzīmes, un šādā apģērbā nebija viegli. Patiesībā, nemanījām nevienu, kas īpaši pievērstu kādu uzmanību apģērbam, un novērojām, ka daļai apmeklētāju bija līdzi citi apavi, kurus vilkt vēlāk, pēc JSA tūres. Dažiem vīriešiem tūrē šorti bija tā “uz robežas”, tomēr neviens nekādus iebildumus necēla. Iemesls kādēļ noteikumi ir tik stingri, ir vienkāršs – ziemeļkorejieši fotografē un filmē visus tūristus no savas puses, un cilvēki plēstās biksēs tiek rādīti kā piemērs tam, ka aiz valsts robežām valda nabadzība. Kā gan kāds to varētu uztvert nopietni?! Lielākajai daļai ziemeļkorejiešu nav nekādas pieejas ārzemju televīzijai (par tās skatīšanos var nonākt darba nometnē), un daudzi no pārbēdzējiem saka, ka atbraukšana uz Dienvidkoreju tiem bijusi kā nokļūšana 50 gadus nākotnē, tādēļ plēstas bikses nez vai izskatās pēc pēdējā modes kliedziena.

Pirms braukt uz Dienvidkoreju, izlasīju divas grāmatas, ko sarakstījuši pārbēdzēji – Yoen-mi Park “In Order to Live”, Kang Chol-hwanAquariums of Pyongyang”, kā arī noskatījos Vitālija Manska “Saules staros” un Uģa Oltes un Morten Traavika “Atbrīvošanas dienu” par slovēņu grupas Laibach koncertu Ziemeļkorejā, kas palīdzēja labāk izprast šobrīdējo situāciju valstī un tās vēsturi. Man aizvien skan galvā Arirang, korejiešu tautasdziesma, kas skanēja arī filmā par Laibach, kad rakstu šīs rindas.

Tūres dienā

Mēs ierodamies vēl pirms 7 no rīta norādītajā adresē, lai arī autobuss atiet tikai 7:30. Rakstīts, ka jābūt pusstundu iepriekš, taču mūsu autobuss tāpat atiet vēlāk, jo gaidām kādu korejiešu izcelsmes amerikānieti, kas kavējas. Vismaz nepavadam pusotru stundu vizinoties autobusā un savācot citus tūristus, kā tas notiek dažās citās tūrēs.

Parakstāmies līgumā par to, ka atrašanās šajā zonā ir uz mūsu atbildību, te var gūt ievainojumus un nomirt, jebkurā brīdī varam tikt evakuēti, tūre atcelta un nauda netiks atgriezta. Mums tiek paskaidrots, ka fotografēt drīkstēs tikai tur, kur tas tiks atļauts, īpaši tas attiecas uz JSA. Vēlāk uzzinām, ka fotografēt atļauts tikai Ziemeļkorejas virzienā, īpaši uzsver, ka arī pašiņi jābildē, pagriežoties ar muguru pret Ziemeļkoreju. Pirms izbraukšanas mums iedod uz kakla karamas identifikācijas kartes, ar informāciju kurai tūres kompānijai esam piesaistīti.

Brauciens ar autobusu uz DMZ aizņem aptuveni stundu. Pa ceļam braucam garām upei, kuras otrā krastā atrodas Ziemeļkoreja, visi metas pie logiem fotografēt. Šajā pusē uzcelti žogi un novērošanas torņi. Gide tikmēr stāsta par Korejas karu, par par to, ko šodien redzēsim un rīko mazus konkursiņus, kuros var laimēt ūdens pudeli, kā arī informēt par iespēju to saņemt bezmaksas, piesekojot tūres kompānijas sociālajiem tīkliem. Jāatzīst, paiet brīdis, kamēr pierodam pie viņas angļu valodas izrunas, un brīžiem jūt, ka meitenes zināšanas angļu valodā nav tik labas, lai pastāstītu, visu, ko viņa gribētu.

JSA Joint Security Area

Pirmā apstāšanās ir pie Camp Bonifas žoga un te tiek veikta pasu pārbaude. Par Camp Bonifas tā pārsaukta par godu majoram Bonifas, kas 1976.gadā gāja bojā “Cirvja slepkavības incidentā”. Toreiz tika nogalināti divi ASV kareivji, kad tie teritorijā vēlējās nocirst koku, kas aizsedza skatu novērošanas tornim. Korejiešu puse paziņoja, ka šis koks esot bijis Kima Irsena stādīts. Apvienoto Nāciju karavīri šo incidentu nofilmēja video, tomēr tas netraucēja Ziemeļkorejas pusei apgalvot, ka amerikāņi esot uzbrukuši viņu kareivjiem, nevis otrādi. Pēc šī notikuma arī JSA tika sadalīta divās daļās, kaut iepriekš abu valstu puses varēja pārvietoties pa to brīvi.


Pirms došanās pie “zilajām mājām” tiek nolasīta neliela lekcija par to kā DMZ radās, par Korejas karu un valstīm, kas iesaistītājas DMZ uzturēšanā, pārsteidz, ka piemin arī Poliju un Čehiju. Amerikāņu karavīrs, kurš vada mūsu tūri, īpaši uzsver, ka fotografēt drīkst, bet viņš nevēlas, lai viņu filmē, bet puse no klātesošajiem to ignorē, un nofilmē visu lekciju. Dodoties ārā viņš gan pasaka, ka jebkurš fotografēšanas mēģinājums JSA vietā, kur tas nav atļauts nozīmē bilžu izdzēšanu un izraidīšanu no tūres. Mūsu korejiešu gide tālākajā JSA ekskursijas daļā nepiedalās un šeit ekskursiju vada amerikāņu kareivis.


Pēc lekcijas mēs iekāpjam citos autobusos, kas mūs aizved pie pašas robežas. Te mēs redzam bijušā gremdētā dārza vietu, par kuru vēl pirms mirkļa stāstīja lekcijā. Tieši te slēpās krievu dezertieris, kas 1984.pārbēga no līdzīgas ziemeļkorejiešu ekskursijas uz Dienvidkoreju, izraisot apšaudi. Ziemeļkoreja toreiz gan paziņoja, ka ASV karavīri esot viņu nolaupījuši. Divi Ziemeļkorejas kareivji apšaudē gāja bojā, divus turpat sodīja ar nāvi par šāda mēģinājuma nenovēršanu, bet krievs Vasīlijs Matušaks aizvien ir dzīvs, un pēc nostāstiem dzīvo Kalifornijā. Interesanti, ka lekcijas laikā netika minēts par ASV karavīriem, kas pārbēga sešdesmitajos, viens no tiem pat vēlāk tika izlaists no Ziemeļkorejas uz Japānu un sarakstīja grāmatu par savu pieredzi “To Tell The Truth”.

Izkāpjot no autobusa mums liek nostāties divās rindās, karavīri rūpīgi apskata katru un šādi mēs dodamies uz “zilajām mājām”. Šeit atrodas konferenču nams, neliela “būdiņa”, kurā notiek pārrunas. Vispirms izejam cauri ēkai, kas bijusi celta kā ģimeņu tikšanās un apvienošanās vieta, kas diemžēl nekad šim mērķim nav tikusi izmantota.

Ieejot konferenču mājā mums stāsta, ka visas sarunas šajā vietā tiek ierakstītas, arī ekskursiju laikā (cik noprotu, pieejamas abām pusēm), un šī ir vienīgā vieta, kur strādā arī zonas vienīgā sieviete – tulce. Sievietes DMZ nedienē, jo pret to protestē Ziemeļkorejas puse, uzskatot to par necieņu. Kareivis stāsta, ka dažus gadus atpakaļ šeit uz īsu brīdi bijusi sieviete kareive, bet drīz vien tā nosūtīta citur. Iespējams, ka tomēr arī sievietes drīzumā te dienēs, ja reiz Ziemeļkoreja nesen ieviesa obligāto militāro dienestu sievietēm. Sievietēm jādienē “tikai” 7 gadi, no 17 līdz 23 gadu vecumam (obligātā minimālā auguma prasība ir vien 142 centimetri!), vīriešiem, salīdzinājumā, tie ir 10 gadi.

Tā kā māja atrodas pa vidu, kareivis mums stāsta, ka, būtībā, mēs esam jau Ziemeļkorejā, ja pārejam pāri tās vidum, tādēļ visi steidzas nostāties telpas otrā pusē. Fotografēt pa logu ir stingri aizliegts. Mums atļauts atrasties telpā vien dažas minūtes, kuru laikā varam uzņemt ātru fotogrāfiju ar korejiešu puses sargu (kurš izskatās pēc vaska figūras!).

Aiz durvīm uzreiz ir Ziemeļkoreja, un iešana ārpus šīm durvīm esot “uz pašu atbildību”. Visdrīzākais gan, kareivis ar kuru mēs tā pozējam, mūs nospiestu pie zemes, ja mēs censtos tās atvērt. Amerikāņu karavīrs mūs mudina neko neaiztikt, neko neatstāt, jo viņam neesot vēlēšanās šo telpu tīrīt pēc mūsu aiziešanas, viņa plāns esot iet mājās un skatīties “Netflix”, ko viņš vairākkārt ekskursijas laikā piemin kā vienīgo sava brīvā laika nodarbi. Konferenču zālē mums arī pastāsta par pārrunu noteikumiem, piemēram to, kā radās obligātie pārtraukumi ik pēc 3 stundām – savulaik kādas pārrunas ievilkās 11 stundu garumā, jo neviena puse nav vēlējusies izrādīt vājību, pieprasot pārtraukumu tualetei.

Telpa jāatstāj tāpat, divās rindās ejot, un tad nostājamies uz kāpnēm pretī sargiem, it kā klases fotogrāfijā, un kareivis mums stāsta par to kā korejiešu puses sargi ir tikai pa pusei redzami aiz mājām drošības apsvērumu dēļ. Otrā pusē, pie pelēkā nama, redzam ziemeļkorejiešu sargu, kurš esot iesaukts par “Bobu”, “because he bobs around” (angļu valodā vārdu spēle – pārvietojas augšā-lejā bezmērķīgi). Kad to sākam fotografēt, tas ātri pazūd ap stūri, pēc brīža parādoties vēlreiz. Ja gribas redzēt sargu, ir svarīgi laicīgi nostāties pareizajā vietā uz kāpnēm, jo daži cilvēki sūdzas, ka tiem skatu aizsedz mājas jumts un sargu tā arī nesaskata.


Daļa no mājām ir Ziemeļkorejas kontrolētas, arī šajā pusē līnijai un mums kareivis stāsta, ka Ziemeļkorejas puse rādot pa logiem nepieklājīgus žestus otras puses kareivjiem, populārs esot kakla pārgriešanas žests. Pēc tam viņš nedaudz pastāsta par savu ikdienu, treniņiem kopā ar korejiešiem, kuri salīdzinājumā ar amerikāņu karavīriem ir ļoti smalki un īsi (un visiem esot melnās jostas taekvondo). Lai arī dienēšanas nosacījumi Dienvidkorejas karavīriem nosaka, ka DMZ zonā strādājošajiem jābūt perfektām angļu valodas zināšanām, mums stāsta, ka sarunas īsti nevedoties, jo angļu valodas zināšanas viņiem ir vājas.


Pēc tam mūs aizved uz suvenīru veikalu tepat blakus, kurā bez Korejiešu jūras spēku T krekliem, cepurēm, piekariņiem un tamlīdzīgiem Dienvidkorejas suvenīriem var iegādāties arī duļķainu Ziemeļkorejas savvaļas vīnogu vīnu (kuru nopērkot, arī mēs esam atbalstījuši režīmu! Tajā brīdī tas kaut kā neienāca prātā…) un naudas zīmes. Izrādās, pat braucot uz Ziemeļkoreju, tūristiem netiek dota vietējā nauda, tā ka šī ir teju vienīgā iespēja pie tādas tikt neriskējot. Savukārt vīns esot ekoloģiski tīrs, jo ziemeļos neviens nevarot atļauties mēslojumu, un tās tāpat esot savvaļas vīnogas. Grāmatā par Ziemeļkoreju es gan lasīju, ka cilvēka ekskrementi esot vienīgais pieejamais mēslojums un mātes bērniem ejot uz skolu saka “tikai nekakā skolā!”. Tripadvisor atsauksmēs lasījām, ka varot nopirkt arī markas, bet tādas nekur neredzējām. Kā šīs preces nokļūst līdz DMZ, kareivis nezināja. Kad sapirkti nieki, virs veikala, otrajā stāvā ir muzejs, kur var uzzināt vairāk par reģiona vēsturi. Uz veikalu un muzeju tiek atvēlētas aptuveni divdesmit minūtes, kas gan ir vairāk par tām piecām, kas bija zilajā mājā, un liek izteikti izjust kāpēc mums organizētās tūres nepatīk steigas dēļ. Diemžēl šeit individuālie apmeklējumi nav atļauti.


Pirms dodamies atpakaļ uz savu autobusu, pieejam pie budistu tempļa turpat teritorijā. Kareivis iepriekš īpaši uzsvēra, ka zvanīt zvanu ir kategoriski aizliegts. Protams, tikko kā tam tiek klāt kāds amerikāņu vīrietis, tas ir pirmais, ko viņš izdara, pēc kā kareivis ātri skrien klāt un ir dusmīgs. Pēc brīža amerikānis saņem vēl vienu aizrādījumu, jo ieiet iekšā templī, nenovelkot apavus.

Kad vēlāk jautājam gidei, vai arī no Ziemeļkorejas puses aizvien tiek organizētas šādas tūres, viņa stāsta, ka jā, bet tās apmeklējot tikai ķīnieši, jo, acīmredzot, ziemeļkorejieši vairs netiek pielaisti, baidoties, ka viņi aizmuks.

Dorasan stacija

Nākamā pietura ir Dorasan dzelzceļa stacija, kas ir pēdējā stacija Dienvidkorejas pusē, bet, kā mums stāsta gide, pirmā stacija, kas savieno ar Ziemeļkoreju. 2007.gadā šeit īsu brīdi notika kravas vilcienu satiksme starp abām Korejām, kas gan ātri beidzās, kad kāda tūriste no Dienvidkorejas esot sašauta, ieklīstot slēgtajā zonā. Kravas vilcieni veda materiālus uz Kaesongas industriālo kompleksu, kurā vienuviet strādāja abu valstu pārstāvji. Līdz Phenjanai te ir tikai 205 km.


Par tūkstoti vonu (cenā iekļauta pastkarte un zīmogs) var uzkāpt uz platformas, apskatīties pulksteni, kas skaita Korejas nošķirtības gadus, kas šobrīd rāda jau 72. Te ir ekspozīcija gan par stacijas atklāšanu, gan Berlīnes mūra fragments. Pretēji daudz kur lasītajai informācijai, stacija nav slēgta, uz to brauc vilciens no Seulas, bet tas ir domāts tūristiem. Arī šeit ir tūristiem domāts suvenīru veikals.


Pēc stacijas pameklējuma dodamies pusdienās, mūs aizved uz ēdnīcu. Ēdam tradicionālo liellopu gaļas ēdienu bulgogi. Gaļas strēmelītes, rīsi, tomāti un ūdenszāles, porcijas cena 10 tūkstoši vonu. Pieejams arī kimči (korejiešu nacionālais ēdiens – skābēti kāposti ar čili), bet tā kā ļoti aso ēdienu esam baudījuši jau iepriekš, no tā atturamies. Redzam ar žeņšeņu traukos.

Dora observatorija

Nākamā pietura ir Dora observatorija, no kuras redzam propagandas ciemu Ziemeļkorejas pusē. Tajā ir glīti krāsotas mājas, kurās vakarā vienlaicīgi iedegoties gaisma. Te nedzīvo vienkāršie iedzīvotāji, bet tikai tie, kas šīs mājas uztur. Pretstatā, Dienvidkorejas pusē DMZ zonā dzīvo lauksaimnieki. Gide stāsta, ka šie cilvēki pelna aptuveni 80 tūkstošus dolāru gadā (par ko amerikāņu karavīrs nosmīkņā, ka viņam tik daudz nesanākot), valsts no tiem atpērk visu saražoto un viņiem no saviem ienākumiem nav jāmaksā nodokļi. Ir gan zināmas neērtības, piemēram, nav atļauts atstāt māju pēc vienpadsmitiem vakarā. Viņiem nav atļauts pārvietoties nekur citur kā tikai pa no mīnām atbrīvotiem celiņiem, viņus visur pavada ANO kareivji un viņiem ir stingri aizliegts sarunāties ar ziemeļkorejiešiem, ja tādus satiek. Te gan drīkst dzīvot tikai tie, kam šeit dzīvojuši vecvecāki, un teritorijā jāpavada vismaz astoņi mēneši gadā.


Interesanti, ka DMZ mūsdienās kļuvusi par savdabīgu dabas rezervātu – 4 km josla 250 km platumā jau vairāk nekā sešdesmit gadus ir cilvēka netraucēta, tāpēc šī ir īsta paradīze savvaļas dzīvniekiem. Pētnieki apgalvo, ka tur pat dzīvojot ap 10 tīģeriem, kas Korejas pussalā tiek uzskatīti par izmirušiem. Te ligzdo arī desmitiem apdraudētu putnu sugu.

Mūsu apmeklējuma dienā ir stipra dūmaka, un tikai mazliet redzam Ziemeļkorejas karogu plīvojam 160 m garajā karoga mastā, kas tika uzcelts kā atbildes reakcija uz Dienvidkorejas 98 m garo karoga mastu. Savulaik pat bijis augstākais karoga masts pasaulē. Uzstādītie tālskati par 500 voniem ļauj aplūkot ciematu un karogus mazliet labāk, tomēr darbības brīdis ir īss, tad atkal jāmet iekšā nauda. Šeit ir īpaši žēl, ka to objektīvu tomēr atstājām viesnīcā, jo to mierīgi te varētu izmantot.


Brīdī, kad atbraucam, observatorijā ir diezgan daudz citu tūristu, un murdoņā īsti nesaprotam – vai tiešām skan mūzika?! Izrādās, skan, un tā nāk no Ziemeļkorejas pusē esošajiem skaļruņiem! Spokainas skaņas no tāluma, gide saka, ka lāga nevarot saprast, ko dzied vai saka. Brīžiem skan mūzika, tad dzirdam runas. Propaganda tiekot atskaņota 24 stundas dienā, katru dienu, un pamatā tās ir slavas dziesmas Kimam Čenunam. Pēc 11 gadu klusēšanas skaļruņus pirmā ieslēdza Dienvidkoreja, pēc tā kā 2015.gadā divi Dienvidkorejas kareivi aizgāja bojā sprāgstot it kā ziemeļkorejiešu novietotai mīnai DMZ. Izrādās, Dienvidkoreja atskaņo K-pop mūziku un laika ziņas, pilnā nopietnībā! Mērķis esot, lai kareivji klausītos. Tādēļ Ziemeļkoreja slēdz pretī savu troksni, lai nomāktu skaņu. Interesanti, ka šeit nedarbojas mobilie telefoni – Ziemeļkorejas pusē ir tā saucamā “adata”, kas tos bloķē.

3. infiltrācijas tunelis

Tālāk dodamies uz 3.infiltrācijas tuneli, ko rakuši ziemeļkorejieši pēkšņam uzbrukumam Seulai. Pirms iešanas tunelī noskatāmies, kā gide teic “Dienvidkorejas propagandas filmu”, kurā eksaltēta amerikāņa balss mums stāsta par reģiona vēsturi, noslēgumā pieminot “un šādi, mūžīgi!”. Tad atstājam visas mantas skapītī (šeit ir kategoriski aizliegts fotografēt), uzvelkam ķiveres un dodamies iekšā tunelī. Gide brīdina, ka vieta nav domāta tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju. Tas ir 73 m dziļš, un, brīnumainā katrā, tajā ir diezgan silti, ne tā kā igauņu degslānekļa raktuvēs vai Džedžu lavas tunelī. Dažviet tunelis ir ļoti, ļoti zems, tādēļ ejam pavisam saliekušies, aukstam ūdenim pilot aiz krāgas. Aizejot galā redzam pirmo barjeru, kas aizsedz tuneli, tādas kopā ir trīs.


Šobrīd ir atklāti četri tuneļi, un informācija par to eksistenci tika saņemta no kāda dezertiera. Gide skaidroja, ka izmantojot urbumus, kuros saliets ūdens, tika noteikts, kur pazemē tiek veiktas eksplozijas, un tika atrasts šis tunelis. Iepriekš tuneļi atrasti arī nejauši. Ziemeļkoreja noliedz, ka tie ir viņu raktie tuneļi, taču to uzbūve liecina, ka tie celti tā, lai gruntsūdeņi tecētu uz ziemeļu pusi. Interesanti, ka tunelis iekšpusē ir melnā krāsa, citi saka, ka tas darīts ar nolūku, lai varētu teikt, ka tunelis ir ogļu raktuve, citi, ka tas tāds kļuvis eksploziju rezultātā. Pēdējais tunelis atrasts 1990.gadā, un tas bijis citā pusē, ne tur, kur pārējie, tādēļ informācija no dezertieriem liecina, ka, iespējams ir vēl pat 20 citi šādi tuneļi, ir visnotaļ ticama. Vietējie iedzīvotāji kādu brīdi esot regulāri sūdzējušies par dīvainām skaņām no pazemes. 250 kilometrus garo joslu nav iespējams pārbaudīt pilnībā, un pēdējais atrastais tunelis bija 145 metru dziļumā!

Gājiens uz tuneļa galu nav īpaši grūts, taču labi noder ķiveres, jo brīžiem sanāk atsist galvu. Atpakaļceļa kāpiens ir sarežģītāks, jo tas ir stāvus augšā slīpumā. Mazākas grupas te tiek vestas ar vilcienu, bet tā kā mūsu ir daudz, mēs dodamies ar kājām. Daži redzētie cilvēki ar grūtībām nokāpj lejā, grūti iedomāties, kā viņi tiks augšā! Par veselības riskiem cilvēkus gan brīdina arī izvietotās fotogrāfijas ar ārstiem, kas nes laukā apmeklētājus, kas nevarēja iziet paša spēkiem.

Kopsavilkumā

Pēc DMZ apmeklējuma viennozīmīgi varu tikai piekrist tiem, kas saka, ka šī vieta ir noteikti apskatāma, apmeklējot Seulu! Tūres laikā mums tika solīts, ka mēs redzēsim vismaz vienu ziemeļkorejieti, un tā arī bija, sargs JSA bija saskatāms, pat, ja brīžiem slēpās. Jāatzīst, ka brīžiem tūres laikā ir mazliet spocīga sajūta, domājot, par to, ka šāda valsts aizvien vēl eksistē, un tā ir tepat blakus. Kareivis amerikāņiem tūrē stāsta, ka šī ir viņu vienīgā iespēja tagad piekļūt Ziemeļkorejai tik tuvu, jo amerikāņiem tagad ir aizliegts apmeklēt Ziemeļkoreju. To nedrīkst darīt arī jebkuras citas valsts žurnālisti, jo Ziemeļkoreja neizsniedzot vīzu, bet, zinot, ka ekskursijas šajā valstī ir atļautas tikai ar valsts oficiālo tūrisma aģentūru atbalstu un visi naudas līdzekļi nonāk režīma rīcībā, tur nevajadzētu doties nevienam. Īpaši, lasot izdzīvojuši pārbēdzēju liecības par dzīvi otrā pusē.Starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju aizvien norisinās aukstais karš, un vēsturiski sāncensība starp abām valstīm ir ietekmējusi lēmumus katrā no tām. Piemēram, Phenjanas metro celtniecība pamudināja tādu celt arī Seulā.

Protams, DMZ tūre ir piesātināta arī ar Dienvidkorejas propaganda – tiek rādīti apvienošanās scenāriji kartē, kurā visa pussala tiek iekrāsota zilā krāsā, pretstatā sarkanai, kā tiek attēlota Ziemeļkoreja. Izteikti jūt arī to, ka tūri vada amerikānis, kurš pusi no laika pavada runājoties ar amerikāņu tūristiem un salīdzinot, kurš bijis kuros štatos. Šajā brīdī ataust atmiņā kāda Seulas taksista teiktais, ka ASV aizvien nav atvainojušies par visu to nekārtību, ko viņi ieviesuši Korejas pussalā. Protams, atbalsts Korejai ir bijis nepārprotams, taču, lasot par DMZ paliek iespaids, ka saspīlējumi arī bijuši ne bez ASV palīdzības. Ne velti pārrunās starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju septiņdesmitajos tika runāts, ka jebkāda apvienošanās scenāriji ir apspriežami tikai starp abām valstīm, bez citu valstu iesaistīšanas. Viens gan, tūre ļauj labāk saprast kāpēc virs tik daudzām metro ieejām Seulā ir zīmīte par to, ka tā ir arī bumbu patversme.

Braucot gar žogu autobusā atpakaļ, vēroju niedres ūdenī un uz brīdi satrūkstos – vai tiešām tur cilvēki?! Nē, tikai cilvēku izmēra figūras, kas it kā sēž niedrēs un vēro potenciālos uzbrucējus.

*bloga ierakstā ir atspoguļota mana izpratne par notikumiem, pamatojoties uz ekskursijā sniegto informāciju, izlasītajām grāmatām un redzētajām filmām. Es negarantēju absolūtu faktu precizitāti un pareizumu.


4 comments

  1. Paldies par aizraujošu aprakstu!
    Dodoties uz Ziemeļkoreju, no vienas puses barojam režīmu ar savu tur iztērēto naudu, no otras, tā varbūt ir vienīgā iespēja noslēgtajā pasaulē ievest jaunas vēsmas ar savu apģērbu, izskatu, izturēšanos, lietām, acu skatu, smaidu parādīt mūsu pasauli un atbaltīt iedzītotājus. Bēgļi nozīmē, ka tomēr ne visi tic režīmam un propogandai. Noteikti ir vērts pavaicāt vecākiem un vecvecākiem par padomju laikiem Latvijā, kad arī tika stāstītas pasakas un daudzi publiski spēlēja spēli, lai izdzīvotu un viens otrs arī uzdzīvotu, bet klusībā saprata, ka tas viss ir meli, no kuriem bez palīdzības ārā netikt. Ja palīdzība nav sasniedzama, tad ņem labāko, ko var dabūt tajos apstākļos, kādi ir. Protams, bija arī cilvēki, kas svēti ticēja, bet noteikti tas nebija vairākums. Arī Kubā bija melnais tirgus, kur varēja tikt gan pie amerikāņu filmām un citām precēm, tāpat kā Latvijā bija gan pagrīdes ieraksti, gan klausījās ārzemju radio utt. Pat visstingrākais režīms nav 100% izolācija, vienmēr ir kāds robs. Cilvēks ir dzīva būtne, kam no dabas ir dots uzņēmēja un sacensību gars, ko neviens režīms nevar iznīdēt, tikai īslaicīgi apslāpēt.

Pievienot komentāru