Slovēnijas piekraste

Slovēnijas piekraste ir tikai 42km gara, klinšaina zemes strēle, teju iesprostota starp Horvātiju un Itāliju. Pusstundu uz vienu pusi vai uz otru, un tu jau esi Triestē vai horvātu Umagā.

Portoroža tulkojumā nozīmē rožu osta, un tā ir salīdzinoši mūsdienīgā pilsēta piekrastē, lai gan pirmoreiz pieminēta jau 1251.gadā. Lepnā Kempinski Palace Hotel pils, dažādas kafejnīciņas, osta ar mazu jahtu piestātni un labākā Slovēnijas smilšainā pludmale. Piraņa, jeb kā itāļi to sauc, Pirano, ir pilnīgs pretstats, tā ir atgriešanas pagātnē, un tiek uzskatīta par Adrijas jūras piekrastes skaistāko senlaicīgo pilsētu, līdz pat 20.gadsimta vidum galvenā valoda šajā pilsētiņā bija itāļu. Pilsētiņa nav daudz mainījusies, jo ir jūras ieskauta, kā tāds mols, kā vienīgā smaile apkārtnē, taču iedzīvotāji gan tagad pamatā ir slovēņi.

DSC00197

Ir tveicīga jūlija pēcpusdiena, kad atbraucu uz Portorožu. Ceļš no Ļubļanas aizņem aptuveni pusotru stundu, kuras laikā vēroju skaistos, koši zaļos laukus, pakalnus ar baznīcām un īstus, varenus klinšainus kalnus. Patiesībā, Piraņa un Portoroža daudz vieglāk ir sasniedzama no Triestes itāļu pusē.

Portorožas ielas ir tukšas, atpūtnieki slēpjas no saules, taču vakaros pludmale ir cilvēku pārpilna. Gaisu pieskandina cikādes un tas smaržo pēc siltas koksnes. Neuzminēsi, ka neesi Itālijā, jo māju jumti, slaidās cipreses un tveice atgādina tieši to. Vēl jo vairāk, uzraksti pilsētā ir gan slovēņu, gan itāļu valodā, un itāļu valodu dzird ik uz stūra.

Kur gan ir visi cilvēki? Pie baseina nav īpaši daudz atpūtnieku. Lai arī tas ir gandrīz tikpat silts kā gaiss, tomēr veldzē. Sālsūdens baseinam tiek pumpēts no jūras.

Līdz ar saulrietu mēs dodamies uz Rizibizi, nogāzē viltīgi paslēptu restorānu, kurš, kā tāds TARDIS, iekšpusē ir lielāks, nekā izskatās no ārpuses. Mēs sēžam uz terases un baudām piecu ēdienu mielastu, kas domāts karaļiem. Astoņkāju salāti, zirnīšu zupa, pasta ar tikko sarīvētām trifelēm, zivs ar maigu biezeni un nobeigumā fantastisku semifredo. Saule ir norietējusi, cikādes turpina pieskandināt nu jau zvaigžņotās debesis un tā vien liekas, ka paliek vēl karstāks, nekā bija pirms brīža.

DSC00230

Es ar nepacietību gaidu, kad nokļūšu Piraņā. Katras divdesmit minūtes kursē autobuss, kas par 1.50 eur nogādā līdz Piraņas pilsētas robežai. Skatam paveras līcis ar jahtām, dzeltenā kreklā ģērbies pastnieks ar motorolleri apbraukā savu teritoriju un ielās mana vien dažus atpūtniekus un pa kādam vietējam ar pastaigā izvestu suni.

Pirmā apstāšanās vieta ir Zemūdens aktivitāšu muzejs. Jau uz ielas redzami divi nirēju kostīmi, kādus 50-70 gadus veci, un par tiem īpaši lielu interesi izrāda mazie itālieši. Ieeja mazajā muzejā maksā salīdzinoši dārgi, 4.50 eur. Fotografēt tajā nav atļauts, taču meitene pie kases saka, ka vienu bildi uz cilvēku jau var. Nopūšos un saku, ka žēl gan, es pati nirstu un labprāt parādītu mājās palicējiem ko vairāk, viņa atplaukst smaidā un saka – labi, tu drīksti nobildēt trīs! Ekspozīcijā ir teju gigantiski niršanas kostīmi, ar lieliem, smagiem apaviem, niršanas jostas, pirmie niršanas kompjūteri un aprakstīta niršanas vēsture reģionā.

DSC00234

Meklējot informāciju par Piraņu, daži atpūtnieki stāsta par milzīgajiem tūristu bariem Tartini laukumā (nosauktā par godu 1692.gadā dzimušajam baroka komponistam un vijolniekam Džusepe Tartini) Sv.Georga baznīcas tornī un citviet pilsētā. Taču viss ir tukšs un kluss. Laukumā nopērku dažas pastkartes, pārējie veikaliņa apmeklētāji ir vietējie, kas pērk loterijas biļetes, vienubrīd pat sastājas rinda, acīmredzot šonedēļ ir īpaši liels uzkrājums. Vēlāk pastaigājoties pa pilsētu, manu ne sliktākas pastkartes, taču reizes trīs lētākas.

DSC00282

Dārgās pastkartes ir iemestas turpat Tartini laukuma pastkastītē un tālāk mans ceļš ved uz Sv.Georga baznīcu. Šauras, mazliet stāvas bruģētas ieliņas, kurās tā vien liekas, ka var aizsniegties no vienas ielas puses otrai. Baznīcu var aplūkot vienīgi caur metāla restēm, bet ir atļauta ieeja zvanu tornī, kurā mitinās baloži. Skatam paveras visa pilsēta. Zem baznīcas sienām lejā ir pludmale, kurā dzidrajā ūdenī redzami apaļi akmentiņi. Tālumā brauc jahtas, un gan jau kāda dodas uz Venēciju, kas pa jūru ir vien kādus 90 km no šejienes.

DSC00313

Pēc Sv.Georga baznīcas apskates dodos uz pilsētas mūri. Pirmais mūris, lai pasargātu pilsētu, celts jau 7.gadsimtā, tagad atrodas vecpilsētā. Pilsētai izplešoties, mūris tika būvēts aizvien tālāk. Kāpiens uz mūri karstuma sanāk diezgan ne pa jokam, un ar apbrīnu skatos uz vietējiem iedzīvotājiem, kas pat ļoti sirmā vecumā cītīgi kāpj augšā, jo dzīvo pilsētas augšējā daļā. Pie mūra ir naudas maiņas automāts un automātiski vārti, ieeja maksā 1 eiro. Te pilsēta paveras jau no mazliet cita skatu punkta, vēl izteiktāk redzot molu jeb astīti, uz kuras tā atrodas.

Eju cauri šaurajām ieliņām lejup, šoreiz mazliet pa citu ceļu, un pamanu, ka pēkšņi visi tūristi iegriežas kādā laukumiņā. Tur slēpjas Sv.Franciska baznīca un klosteris. Vairums tūristu atkal izklīst, un klusi dodos iekšā. Telpu piepilda sulīga, skanīga mūzika – Vivaldi – Ziema. Tā vien šķiet, ka tā aktivizējas no kāda sensora, jo sāka skanēt tikai tad, kad ienācu telpā, sajūta pilnīgi sirreāla.

DSC00379

Nokāpjot atpakaļ galvenajā laukumā bažīgi skatos pulkstenī, jo man ir laiks doties tālāk, bet vēl tik daudz palicis neapskatīts! Gliemežvāku muzejs, akvārijs un pats galvenais – tā mazā astīte ar bāku! Ātriem soļiem dodos uz tās pusi. Izrādās, pilsētai apkārt ir pludmale, un simtiem atpūtnieku guļ turpat uz betona sienas, kas aizsargā no jūras. Pa kāpnītēm ērti var nokāpt ūdenī, bet citi lec iekšā pa taisno. Iedomājos, ka šeit noteikti ir ļoti skaisti arī vējainās rudens dienās, kad peldēm kļūst par aukstu.

Īsais laika sprīdis, kas man bija pilsētas apskatei, nu ir pagājis, un skrienu atpakaļ uz autobusu. Garām jahtām, laiviņām, nu jau mazliet pilnākām ielām. Zemūdens aktivitāšu muzeja gide stāv turpat pie ieejas un vēro tūristus, daži vietējie sēž zem košajiem, ziedošajiem kokiem un man skrējienā pievienojas vēl kāds vīrietis. Uz autobusu pagūstam.

Dažās brīvajās stundās, ko pavadīju Slovēnijā, es biju patīkami pārsteigta par šīs valsts skaistumu. Šī noteikti ir vieta, uz kurieni vērts atbraukt, gan tikai kā pieturvieta garākā ceļojumā gar Adrijas jūras piekrasti, gan arī lai atpūstos tikai šeit! Tāpat arī šeit ir senas niršanas tradīcijas, tāpēc nākošajā reizē noteikti ieplānošu vairāk laika un arī ieniršu!

DSC00403


Pievienot komentāru