2 dienu maršruts Latgalē – baudot kulināro mantojumu

Plāno ceļojumu tepat Latvijā? Noteikti aizbrauc uz Latgali! Latgale ir viens no reģioniem, uz kuriem var braukt vēl un vēl! Pēdējos gados vairākas reizes esam devušies ceļojumos ar auto uz Latgali, un aizvien ir, ko redzēt, it īpaši tāpēc, ka reģionā ir parādījušies vairāki jauni apskates objekti!

Šoreiz mūsu brauciena mērķis bija izbaudīt Latgales kulināro mantojumu un pie reizes apskatīties dažādus apskates objektus, kas pieejami ziemā.

Maršruts radīts, balstoties uz  EDEN (European Dstinations of ExcelleNce)Latgales kulinārā mantojuma galamērķiem. 

kulināra mantojuma tūre latvijā

No Rīgas izbraucām pirmdienas vakarā un atgriezāmies trešdienas vakarā – vairākās vietās var iegriezties arī plānojot ceļojumu pēdējā brīdī, bet šur tur būtu ieteicams tomēr rezervēt laicīgi. Bez minētājām apskates vietām vēl ir daudzas citas, ko šoreiz izlaidām, bet var tās pievienot garākam braucienam, par tām raksta beigās.

Apskaties arī citus mūsu ceļojumus pa Latgali!

Latgale vasarā – Lubāns, Teirumnīku taka, Priedaines skatu tornis u.c.

Ziemeļlatgale ziemā – Numernes valnis, Stiglovas grava, Stompaku purvi, Balvi u.c.

1.diena – Lūznavas muiža un parks, Nester Custom, Upenīte, Foļvarka, Aglona 

Lūznavas muiža & parks un Svilpaunieki

No Rīgas izbraucām tā pavēlāk – vien ap 7 vakarā, tāpēc pirmo naktsmītni, Svilpauniekus, sasniedzam pēc 11 vakarā. Tā atrodas tieši blakus Lūznavas muižai, tāpēc nākamajā rītā nekur tālu nav jāiet. Tā kā muiža veras vaļā tikai deviņos no rīta, mēs, vispirms, dodamies apstaigāt parku – Kerbedzu ģimene, kas 1911.pabeidza muižas celšanu, iekārtoja arī 23ha parku, kurā ir ir saglabājušās 17 vietējās un 49 ievestas koku un krūmu sugas. Tā kā ir darbdienas rīts, bez mums parkā citus cilvēkus nemana, tā nu pastaigājamies divatā un klausāmies dzeņu kalšanu – te ir daudz vecu koku un ir tiešām pilns dzeņu!

Drīz muiža ir vaļā un dodamies iekšā. Ēka ir nesen atjaunota, un ir īsta Latgales jūgendstila pērle. Pieaugušajiem ieejas maksa ir 2 eiro, un var apskatīties pašu muižu kā arī tajā izvietotās izstādes – keramiku, gleznas, stikla traukus. Šeit arī bieži notiek koncerti – paskatoties plānoto programmu ziemas sezonai, bijām patīkami pārsteigti! Pie ieejas mums pastāsta par muižas vēsturi, arhitektūru un dodamies apskatē. Muižā var palikt arī pa nakti – īpaši populāri kāzinieku vidū. Numuriņi patiesi ir skaisti, un mūs īpaši piesaistīja skaistās tapetes – katrā telpā tas ir pilnīgi citādākas. Lai arī oriģinālie raksti nav saglabājušies, tomēr tie ir pieskaņoti motīviem, kas savulaik bijuši telpās un pasūtītas īpašā vēsturisko tapešu ražotnē Zviedrijā. Savulaik muiža bijusi mākslas un kultūras centrs – saimnieki dzīvojuši šeit tikai no maija līdz septembrim, pārējā laikā uzturoties Itālijā, taču vasarās šeit kūsāja dzīvība, kad sabrauca gleznotāji, rakstnieki un citi mākslinieki.

Nester Custom

Tālāk mūus ceļš ved uz Preiļiem, uz pilnīgi jaunu objektu, kas atvēries 2019.gada maijā – moto un metāla mākslas galeriju Nester Custom. Jāsaka godīgi, pirms uz šejieni braukt, neko īpaši negaidīju, taču Nester Custom apskates sapratu, ka šis ir viens no interesantākajiem jaunajiem apskates objektiem Latvijā! Alīna un Aleksandrs Ņesterjuki ir izveidojuši kaut ko ļoti neordināru – no mīlestības pret motocikliem ir radies šāds neparasts objekts.

Mūs pa galeriju izvadā pats Aleksandrs un stāsta kā sācis pirmā motocikla restaurāciju un kā tas prasījis divus gadus, kā restaurējis vēl vienu (balto ar piekabi, kas tagad tiek izmantots arī kāzās), un kā veidojis pirmās skulptūras un uzreiz leļļu konkursā dabūjis skatītāju simpātijas balvu. Ieejas maksa objektā ir 5 eiro, bet maksa ir tā vērta – ar Aleksandru ir interesanti parunāties un viņš par izveidotajām skulptūrām pastāsta vairāk, arī parāda detaļas, ko uzreiz nevar pamanīt. Uz vietas galerijā ir arī foršs suvenīru veikals ar oriģināliem t-krekliem, uzlīmēm un citām dāvanām (iespējams iegādāties arī internetā) un viņam ir stilīga virtuves zona, kas izskatās labāk par vairumu kafejnīcu, kurās ir būts. Noteikti apmeklē te labierīcības, iekšā gaida pārsteigums!

Gastronomija un tūrisms – “Upenīte”

Tālāk ir beidzot laiks izbaudīt latgaliešu kulināro mantojumu! 2013.gadā tika izveidota biedrība „Latgales kulinārā mantojuma centrs”, kas apvieno 34 uzņēmumus, kas aktīvi strādā šajā tīklā un saviem viesiem piedāvā kulinārā mantojuma ēdienus. 2015.gadā Latgales kulinārais mantojums ir atzīts par Eiropas izcilāko tūrisma galamērķu jeb EDEN (European Destinations of ExcelleNce) projekta konkursa uzvarētāju Latvijā nominācijā “Tūrisms un gastronomija”. Viens no galvenajiem mūsu brauciena mērķiem šoreiz ir kā reizi izgaršot šos ēdienus!

Mūsu pirmā pietura ir lauku sēta Upenīte, kas atrodas Aglonā, Ciriša ezera krastā. Piesakies pie saimnieces Ineses 26312465 (labāk dienas trīs vai pat nedēļu iepriekš, jo vasarā šī vieta ir ļoti populāra!) un varēsi baudīt kārtīgu latgaliešu maltīti! Mūs mājīgajā pagrabiņā pie krāsns gaidīja bagātīga ēdienreize – vispirms skābeņu zupa, tad guļbešņīki pēc vietējās receptes – ar gaļiņu un sieru, vārīti eļļā un mazliet mazāka izmēr nekā citur, toties, daudz! Pirmajā brīdī likās, ka izskatās kaut kas līdzīgs cepelīniem, bet šeit kartupeļu masa jau ir vārīta. Mums tādā variantā garšoja labāk! Nav nemaz jābrauc uz Lietuvu, lai izgaršotu kaut ko citādāku! Pēc tam saimnieces pašas lasīta zāļu tējiņa un saldajā biezpiena krēms ar upenēm un mūsu Latgales brauciena lielākais atklājums – kļockas. Kas ir kļockas? Tie ir rauga mīklas pīrādziņi ar biezpiena pildījumu, kas sutināti saldajā krējumā. Katrai saimniecei ir mazliet citādāka recepte, un ceļojuma laikā izbaudījām trīs dažādus variantus. Kļockas ir ēdiens par kuru es nenojautu, ka man tā dzīvē pietrūkst! Fantastiski garšīgi!

tradicionālie latgaliešu ēdieni

Foļvarkas vecticībnieku dievnams

Mūsu sākotnējā programmā Foļvarkas vecticībnieku nams nemaz nebija ieplānots, bet kad to mums ieteica Instagram sekotāji, apskatoties bildes kļuva skaidrs – ir jābrauc! Bija pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētki un mums bija neliela cerība, ka dievnams varbūt ir vaļā. Diemžēl vaļā tas tomēr nebija, bet vismaz no ārpuses to apskatījām gan. Šķiet, jebkur citur Eiropā šāds koši zils namiņš ezera krastā būtu galvenais instagrameru galamērķis, jo izskatās tas tiešām koši!

Dievnamu sāka celt 1894.gadā, pabeigts 20.gs sākumā, un diemžēl daudz cietis – 12 reizes bijis apzagts, pat no žoga maz kas ir palicis pāri, taču ir saglabājies zvans. Ir vērts pievērst uzmanību dievnama aizkariem – daži no tiem ir ārkārtīgi skaisti!

Aglonas bazilika un Lejasmalas

Gribējām sagaidīt saulrietu pie Aglonas bazilikas, taču diena ir nomākusies un saulriets tāds pats pelēki balts vien ir, kā visa diena. Tāpēc brīdi pastaigājušies pa teritoriju, tad pasēdējuši mašīnā un sapratuši, ka nekāda skata šodien nebūs, braucām vien uz mūsu nākošajām naktsmājām, “Lejasmalas”, kam blakus ir ezers – Lejs. Vēl neesam lāga izsalkuši pēc pusdienām, kad mūs jau cienā ar vakariņām – svaigi ķertas līdakas zupu, vistas fileju bekonā ar kartupelīšiem un saldajā – kļockas! Tagad jau labi zinām, kas tas ir, un ķeramies klāt ēšanai!

Pēc izēšanās saimniece saka, ka pirts jau gatava – aptuveni 5 minūšu gājiena attālumā ir liela pirts māja, kur arī dodamies. Arī šī vieta ir populāra kāzinieku vidū. Jārēķinās, ka viesu nams atrodas pierobežā, tāpēc līdzi noteikti jābūt personu apliecinošam dokumentam!

2.diena – Čertoks, Kristus Karaļa kalns, Maizes muzejs, Slutišķu sēta, Šmakovkas muzejs, restorāns Plaza un pilsētas slidotava

Čertoks

Pēc kārtīgas brokastu omletes ar speķīti Lejasmalās, braucam uz izslavēto Čertoka ezeru. Šķiet, jau pāris gadus šis ir viens no populārākajiem dabas objektiem Latgalē! 53 ha teritorijā dabas liegums Velnezers jeb Čertoks izveidots jau 1977.gadā. Leģendām apvītais 18m dziļais ezers ir neparasti caurspīdīgs, tiek minēts, ka tas, iespējams, radies meteorīta trieciena rezultātā, jo tam ir plituves forma. Peldēties tajā aizliegts, informatīvajos plakātos minēts, ka ūdenī ir augsts dzīvsudraba sāļu saturs un it kā tajā neesot dzīvības, bet apkārtnē – putnu. Putnus gan mēs redzam daudzus, taču par zivīm un ūdens caurspīdīgumu spriest grūti – aizsalis! Kādu stundu pavadām pie ezera, klausoties meža skaņās un braucam tālāk.

Kristus Karaļa kalns

Pēc ezera mūsu ceļš ved atkal jau uz Aglonu – uz Kristus Karaļa kalnu, kas ir 20ha liels skulptūrdārzs. Vairums no skulptūrām ir saistītas ar Bībeles tematiku, un kalna galā šeit ir arī baznīca. Uz Kristus Karaļa kalnu brauc daudzi svētceļotāji, lai to apmeklētu līdz ar baziliku, un pie ieejas dārzā izvietotas atsauksmes no dažādu valstu ceļotājiem. Ieejas maksas objektā nav, bet var atstāt ziedojumus, lai dārzu turpinātu attīstīt. Daļu dārza izstaigājam pusstundā, bet tā kā ir īpaši nemīlīgs vējš, visu tā apskati nepabeidzam – tomēr ziemu Latgalē jūt mazliet vairāk nekā Rīgā!

Maizes muzejs

Pusdienas mums ir paredzētas Maizes muzejā, vienīgajā maizes muzejā Baltijā, vietā, kuru mums ieteica dikti daudzi Instagram sekotāji! Mums tā bija pierezervēta jau iepriekš, jo ieeja tikai pēc iepriekšējas rezervācijas (zvanot 29287044) – vismaz nedēļu iepriekš, bet labāk ātrāk, jo šī vieta ir populāra! Saimniece Vija mums parāda maizītes cepšanas procesu – jau vairāk nekā 20 gadus viņai ir ceptuve, un ļauj arī mums “paglaudīt” maizīti, kā arī izstāsta par zīmēm, kuras kādreiz katra saimniece zīmējusi uz sava kukulīša.

Kamēr ēdam pusdienas, mūsu kukulīši jau gatavi un pēc tam jauki smaržo mašīnā visu ceļu!  Pusdienas šeit arī labu labās, viss tiek pasniegts speciāli darinātos māla traukos – grūbu & pupiņu zupa, kartupeļi, speķītis un gurķīši, sēņu mērcīte, un, protams! Kļockas. Šeit arī saimniece uzcienā ar pašas darinātu šmakovku – tradicionālo latgaliešu stipro dzērienu! Šeit mums īpaši iepatikās tas, ka ēdiens bija sagatavots lielajos traukos un katrs pats varēja paņemt, cik daudz gribas. Saimniece arī stāsta interesantus atgadījumus no bagātīgās pieredzes ar viesiem no visas pasaules, tāpēc no šejienes aizbrauksi ar garantēti labu omu!

latgales labākās kafejnīcas

Slutišķu sēta

Kad izbraucam no Aglonas, laiks sāk progresīvi palikt sliktāks, un, ja iepriekšējā dienā zemi sedza neliels sniedziņš, tagad līst un no tā ne miņas. Kad piebraucam pie lielās stāvvietas pie Slutišķu sētas, līst ne pa jokam, bet tālāk jāiet ar kājām. Ir tukšs un kluss. Liekas, apkārtējās mājās nav neviena cilvēka – nedzird ne suņus, ne automašīnas, neredz nevienu iedegtu gaismu. Slutišķu sēta ir vienīgais vecticībnieku kultūrvēsturiskā mantojuma muzejs Latvijā, taču jārēķinās, ka ziemā ekspozīcija ir ciet, tāpēc to varēs aplūkot tikai no ārpuses – skaistos logus un koka namu. 

Atpakaļceļā nolemjam iet gar upes krastu, šeit ir gan laukums bērniem, gan arī jauna koka taka, un drīz arī laiks doties tālāk. 

Šmakovkas muzejs

Šmakovkas muzejā mūs sagaida superīgais gids Raivis Malnačs, kas stundas laikā visu parāda un izstāsta par latgaliešu tradicionālo stipro dzērienu – šmakovku! Nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu, bet šis muzejs ir piemērots visai ģimenei – jo pastāsta par daudz vairāk kā tikai par alkoholisko dzērienu ražošanu, par reģiona vēsturi. Bērniem muzeju vajadzētu apmeklēt pieaugušo pavadībā.

Uzzināju daudz jauna gan par miltu malšanu reģionā (nekad iepriekš nebiju dzirdējusi ozolkoka dzirnakmeņiem!), cīņu ar alkohola tirdzniecību 80.-tajos, gan arī ķīmijas pusi procesam (lai gan esmu gana daudzās alkohola ražotnēs bijusi jau iepriekš – viskija ražotnē Ziemeļīrījā, ledus vīna ražotnē Kanādā un neskaitāmās alus darītavās).  Muzejs ir ļoti baudāms, arī, ja nelieto alkoholu – kā tas ir manā gadījumā. Stunda pagāja nemanot, un gids atbildēja uz visiem mūsu jautājumiem, kā arī tiešām ļoti interesanti pastāstīja par eksponātiem! Noteikti ieteiktu apmeklēt kopā ar gidu!

Restorāns Plaza & slidotava

Vēl pirms braucam mājās, iegriežamies Hotel Latgola restorānā Plaza, kas atrodas 10.stāvā. Ja gribas galdiņu ar skatu uz lielo laukumu, kur mūs vēl pēdējās dienas priecē pilsētas lielā egle – labāk rezervēt laicīgi!  Arī šeit mēs baudījām latgaliešu ēdienkarti – speķīti un aukstus kartupeļus un baraviku zupu pirmajā kārtā, un ribiņas un cauraudzīti ar kartupeļi biezeni un zirņiem otrajā. Šoreiz bez saldā iztikām, jo tālāk ceļš uz mājām, un negribējās pārāk pārēsties, jo jau tā daļu ēdiena nācās ņemt līdzi kastītē – restorānā ir lieli trauki, bet arī lielas porcijas!

baraviku zupa

Tepat blakus viesnīcai atrodas pilsētas slidotava – kas ir pilnīgi bezmaksas, un tajā ir bezmaksas slidas! Lieliska iespēja atcerēties slidošanas prasmes – vai tās apgūt!

Kopsavilkumā

Pēc divām piesātinātām dienām Latgalē man jāsaka, ka bija patiešām interesanti, un iespaidi salīdzināmi ar dažu labu ārzemju braucienu. Ir liels prieks, ka ir parādījušies mūsdienīgi, interesanti apskates objekti, skaisti viesu nami, kas rezervējami tiešsaistē, pie dabas takām esošās sirsniņmājiņas ir labā stāvoklī un informatīvie plakāti – visur izlasāmi un ar interesantiem aprakstiem.

Runājot ar viesu namu, lauku sētu un citu objektu saimniekiem, dzirdējām, ka darbs Latgalē ir, jāmāk tikai strādāt. Protams, tas tomēr ir vairāk sezonāls, vasarās ir dienas, kad tūristu rinda nebeidzas, bet pa ziemu ir klusāk. Tāpēc brauc ziemā! Būs laiks izbaudīt piedāvāto un vēl ar saimniekiem parunāties, draudzīgākas cenas un tāpat gana daudz, ko redzēt! Un it īpaši šajā bezsniega ziemā nav jāuztraucas par ceļiem – asfalts ir diezgan labā stāvoklī, un pat mazie ceļi ir tīri – jo sniega vienkārši nav!

Ja gadījumā tu neēd gaļu vai kādus citus produktus, noteikti piesaki iepriekš, un saimnieces sagatavos piemērotu ēdienkarti no vietējiem produktiem piemērotu tieši tev!

Vēl var iekļaut:

  • Preiļu Leļļu muzejs
  • Daugavpils skrošu rūpnīca
  • Rotko centrs

Kā arī mūsu Ziemeļlatgales brauciena objektus un pirmā, vasaras izbrauciena objektus.

Pateicamies par atbalstu brauciena organizēšanā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamentam!


2 comments

  1. Paldies par šo vērtīgo rakstu! Noteikti izmantošu plānojot savu Latgales apceļošanas braucienu! Bildes,kā vienmēr,perfektas!!!

Pievienot komentāru