Bostona ir pilsēta, kurā atgriežos ik pēc pāris gadiem, un šoreiz man bija iespēja to apskatīties vēlā pavasarī, maijā, kas Bostonā patiesībā jau ir vasaras sākums.
Dienā, kad Latvijā ir auksts un lietains, mana lidmašīna nosēžas Bostonas starptautiskajā lidostā, kurā valda vasarīgs siltums – 24 grādi. Pasu pārbaude norisinās zibenīgi, esmu veiksmīgi tikusi rindā, no kuras cilvēki tālāk var iet uz veseliem trim lodziņiem, un vienīgais, ko man jautā, ir, cik ilgi es palikšu. Šī jau ir otrā reize šogad (un vismaz piecpadsmitā kopumā) Amerikas Savienotajās valstīs (ASV), tad viss ir tā, kā parasti, neskatoties uz daudzajiem presē atspoguļotajiem gadījumiem, kur citiem ceļotājiem ir veicies mazāk rožaini. Šoreiz gan esmu tāds pa pusei ceļotājs, pārsvarā, darba darīšanās, bet izmantošu iespēju paviesoties jaunās un manis jau iecienītās vietās, un viena no tām ir Bostona.
Meklē ekskursijas iespējas Bostonā? Apskati kādu no šiem variantiem:
Bostonas CityPass – iespēja apskatīt daudzas apskates vietas ar vienu biļeti
Pēc vairāk nekā pusstundas ilgas somas gaidīšanas, kuras laikā kārtējo reizi pārliecinos, cik ērtāk būtu visiem, ja stāvētu metru no lentes, dodos ārā, kur pēc brīža piebrauc radi, pie kuriem palieku šajā nedēļas nogalē. Mana piektā reize Bostonā. Te ir būts rudens sākumā, agrā pavasarī un divreiz ziemā, bet pirmoreiz esmu vasaras sākumā. Lidmašīnai sēžoties, piepilsētas likās ārkārtīgi zaļas, un tagad varu novērtēt, kā tad ir centrā. Sastrēgumaini. Kamēr tiekam no lidostas līdz Bruklainai, vienai no turīgākajām Bostonas piepilsētam, kur palikšu, paiet ilgāks laiks, nekā gribētos. Mēģinu saprast – vai man nāk miegs? Te ir vēla pēcpusdiena, mājās jau sen kā guļamlaiks, bet lidojumā nogulētās stundas nav bijušas veltīgas un jūtos tīri spirgta. Pēc ātras maltītes nolemjam, ka jāizmanto iespēja, kamēr nav vakars un mana apņēmība un enerģijas līmenis nav pārvērtušies par ķirbi, un kaut kas jāapskatās. Tā ir ar to septiņu stundu laika starpību.
Līdzīgi raksti:
Labākās apskates vietas Ņujorkā
Brookline rajona apskates vietas
Sākam ar tuvāko zaļo zonu apskati tepat Bruklainā. Hall’ Pond Sanctuary jeb Hala dīķa rezervāts. Dīķis liek domāt par tā cilvēka radīto izcelsmi, bet izrādās, te ir valodas nianses, jo angļu valodā vārdu “pond” lieto arī dabīgas izcelsmes nelielām ūdenstilpēm, bet latviešu, tikai mākslīgām. Šī ir dabīga. Neliela daļa no rezervāta ir iekopts dārzs, kas esot populāra randiņu vieta, bet pārējā teritorija ir atstāta neskarta. Pēc mirkļa redzu savvaļas trusīšus, tad burundukus, putnu pārpilnību. Dzīvnieki klāt nenāk, bet arī nebaidās. Neizskatās, ka tie būtu iebaroti, bet, atceroties vāveru (kuras pēc mirkļa pamanu arī te) uzvedību Bostonas parkos, gan jau tie ir labi informēti par to, kā garšo āboli un rieksti no divkājaino somām un kabatām.
Tālāk uz mirkli piestājam Kembridžā, nosauktai Anglijas Kembridžas universitātei par godu. Te 1636.gadā ir dibināta Hārvarda, vecākā augstākās izglītības iestāde ASV. Tā kā Hārvardas universitātes pilsētiņā esmu viesojusies jau iepriekš, šoreiz piestājam citā vēsturiskā vietā – Vašingtona nocietinājumā, kas ir vienīgais saglabājušais nocietinājums no Bostonas aplenkuma 18.gadsimta septiņdesmitajos, kas bija amerikāņu neatkarības kara sākuma fāze. Šī kara rezultātā ASV ieguva neatkarību no Lielbritānijas. Manas vēstures zināšanas par reģionu nav pārāk dziļas, tāpēc vietu uztveru vairāk kā tādu parastu parku, kurā izvietoti lielgabali, vēsturiski nozīmīgu personu metāla figūras un liels karogs. Pa parka perimetru izvietoti suņu maisiņu turētāji un lielākā daļa pārējo apmeklētāju teritoriju izmanto kā pastaigu vietu mīļdzīvniekiem.
Tuvojoties saulrietam sasniedzam North Point parku, no kura paveras krāšņs skats uz pilsētu. Mierīgajā ūdenī spoguļojas pāris vecākas sarkanu ķieģeļu un jaunākas stiklotas mājas. Apstādījumos zied jau nākamā sezonas ziedu kārta, spriežot pēc daudzajām zaļajām lapām un sakaltušajām ziedu galviņām, pavasarī te ir bijis patiešām daudz narcišu. Kad paejam līdz gājēju tiltam, kas šo parku savieno ar Paul Revere parku, sāk skanēt skaļa troksnis, kas atgādina gaisa trauksmes sirēnu. Viss kārtībā, tikai kuģis brauc zem metāla paceļamā tilta, kas devis ceļu peldlīdzeklim. Pēc brīža tas atkal nolaidīsies lejā un pa to kursēs dzelzceļš. Dzelzceļa tilta otrā pusē atrodas “TD Garden” stadions, kur tieši šajā dienā norisinās Bostonas “Celtics” un Ņujorkas “Knicks” spēle, pēc kuras “Celtics” izstājas no čempionāta izslēgšanas turnīra.
Charlestown vēsturiskās vietas
Esam tiltam otrā pusē, Čarlstaunā, vecākajā Bostonas apkaimē. Ir vakariņu laiks un ielas ir kā izslaucītas. Pie sarkanu ķieģeļu namiem jau iedegtas laternas, bet zem tām spilgti zied kaķumētras. Pie kāda cita, koši zila koka nama, uz kāpnēm podos aug tikpat spilgti zilas krūmu hortenzijas.
Šaipusē esam Constitution Wharf jeb Konstitūcijas piestātnes dēļ, jo šeit atrodas pasaulē vecākais vēl peldošais flotes kuģis USS Constitution, palaists jūrās 1797.gadā. Tā kā jau ir vakars, kuģis-muzejs jau ir ciet, bet nejauši trāpām tieši uz vakara karogu nolaišanu un ikvakara 21 ieroču šāvienu. Šāviena brīdī gan esam aiz žoga un nav skaidrs, no kuras puses kas tiek šauts, tikai dzirdu skaļu troksni, redzu paceļamies baltus dūmus un karogus – nolaižamies. No rīta tie atkal tiks uzcelti atpakaļ, tāpat atskanot šāvieniem.
Debesis pamazām krāsojas aizvien zilākos toņos, kad dodamies tālāk. Restorānos un kafejnīcās dzird smieklus un mūziku, mēs ejam garām dzīvojamajiem namiem, kuru durvis izdekorētas ar vainagiem, ziedu kompozīcijām un citiem rotājumiem. Ar radiniekiem kādā telefona lietotnē pētām apkārtnes ēku cenas. Divu-trīs stāvu nami par vairākiem miljoniem katrs. Diezgan smalka vieta, kur dzīvot.
Drīz nonākam līdz Bunker Hill piemineklim, kuru redz jau pa gabalu. No attāluma tas atgādina ēģiptiešu obelisku. Piemineklis ir par godu 1775.gada Bunker Hill kaujai, kurā aptuveni 1000 no kaujās piedalījušamies 2400 britu karavīriem tika ievainoti vai gāja bojā, ieņemot šo teritoriju. 50 gadus pēc cīņas tika uzsākta pieminekļa celtniecība. Turpat lejā no tā noejam gar citu vēsturisku vietu, “Warren’s Tavern”, kas ir vecākā Masačūsetā (celta 1780.gadā) un tās apmeklētāju vidū ir bijis Džordžs Vašingtons. No ārpuses iekas diezgan patukša vieta, terasē ar sarkaniem plastmasas krēsliem aizņemti vien pāris galdiņi, bet iekšpusē kūsā dzīvība, tik daudz cilvēku, ka grūti paspraukties garām. Nolemjam, ka tomēr te nepaliksim, un es arī jūtu, ka man sāk pamazām iestāties “ķirbja laiks” un visas domas tik par gulēšanu, ne vakariņošanu.
Bostonas latviešu trimdas draudze
Nākamo rītu sākam ar kādas īpašas vietas apmeklējumu turpat kaimiņos Bruklainā – latviešu luterāņu baznīcu un Bostonas trimdas draudzi, kas tajā atrodas. Tieši šajā dienā tur notiek latviešu skolas izlaidums. Kad ielūram svinību zālē, uz skatuves sēž seši jaunieši tautastērpos, stūrī izvietots Latvijas karogs un priekšpusē vāzēs ir vairāki ziedu pušķi. Auditorijā pie ar baltiem galdautiem apklātiem galdiem ir aptuveni trīsdesmit sveicēji. Runa tiek teikta latviešu un tad tulkojums angļu valodā, tiek nolasītas pāris dzejas rindas. Ataust atmiņā pirms pāris mēnešiem redzētā filma “Vairāk kā deja” par Kanādas latviešiem, kas dejo. Mani radi Bostonā dzied.
Dodamies apskatīt bibliotēku. Tajā apskatu vēl vecajā drukā drukātas grāmatas, kurām uzspiests zīmogs “Bostonas Latweeschu Beedriba. Dibinata 24 Dec 1889”. Grāmatu piedāvājums bibliotēkā būtiski atšķiras no tā, ko esmu redzējusi Latvijā. Pāris plaukti veltīti pavisam vecajām grāmatām. Šis tas, no padomju laikiem un arī mūsdienu grāmatas, bet mazāk, nekā gaidīts. Vēlāk vēl dažas redzu pie garderobes. Bērnu grāmatas un žurnāli, tajā skaitā “Mazputniņš” un “Laiks bērniem” pieejami pagrabstāvā, kur svētdienās notiek latviešu skolas nodarbības. Darbdienās te atrodas parasts bērnudārzs. Mācību telpā pie sienas ir austa sega, pie kuras ir piesprausti Brīvības pieminekļa zīmējumi. Pie griestiem karājas puzurs, bet pie otras sienas ir divas Latvijas kartes, viena no tām aicina apceļot savu dzimto zemi. Uz palodzes Sv. Pētera baznīcas glezna.
Privātā bibliotēka – Bostonas Atenēums (Atheaneum)
Tālāk ceļš ved prom no Bruklainas, Bostonas virzienā. Atrast stāvvietu pilsētas centrā nav viegli un kādu brīdi riņķojam pa ielām. ASV stāvvietu zīmes man liekas amizantas – uz vienas zīmes var būt informācija par novietošanai derīgajām dienām un stundām, un ik pa laikam var redzēt, ka cilvēki novieto auto, izkāpj ārā un tad stāv pie zīmes un pēta – vai var atstāt? Mēs darām tāpat. Šoreiz, varam atstāt auto.
Ir sestdienas pusdienlaiks, ielas ir pilnas tūristu šortos un pie katra krustojuma pūlis ar šķērsot gribētājiem. Paejam garām valdības ēkai un netālu no tās pievēršu uzmanību ģenerāļa Hukera piemineklim. Izrādās, tieši no šī ģenerāļa radies apzīmējums hookers (tulkojumā – prostitūtas), jo viņa armiju pavadīja šīs profesijas pārstāves.
Mūsu ceļš ved uz Bostonas Atenēumu, privāto bibliotēku ar iespaidīgu grāmatu kolekciju. Jebkurš var kļūt par biedru tajā, tikai jāsamaksā aptuveni ~500 dolāru gada maksa. Tā kā brauciena plāni līdz pēdējam brīdim bija nekonkrēti, biļetes uz ekskursiju neesam iegādājušies. Jau iepriekšējā vakarā redzējām, ka tās ir izpirktas. Par $8 var izstaigāt pirmo stāvu savā nodabā, taču taujājam reģistratūrā – varbūt kāds nav ieradies uz ekskursiju un varam tikt? Viņi saka, ka sarakstā esot pat trīs cilvēki gaidītāju rindā. Kad radi pastāsta, ka esmu mērojusi tālo ceļo no Eiropas, ka biļeti vajadzētu tikai man, jo viņi jau ir bijuši, darbinieks apžēlojas un saka, lai pienāku pēc 15 minūtēm, tad redzēs. Tad viņš bezmaksas iedod mums pie drēbēm pielīmējamās uzlīmes – biļetes, pirmā stāva apskatei un dodamies rāmā pastaigā. Pirmajā zālē ir liela Atēnas skulptūra, kā tad bez tās Atenēumā! Aiz tās, ieapaļš logs, no kura paveras skats uz pagalmā esošajiem Granary kapiem, iekārtotiem 1660.gadā. Tie ir trešie vecākie kapi pilsētā un apmeklētākie vēsturiskie kapi Bostonā, kur gadā viesojas ap miljons cilvēku. Tā ir pēdējā atdusas vieta daudzām ASV vēsturē nozīmīgām personām un to radiem, piemēram, Bendžamina Franklina vecākiem. Kapus izstaigāju jau iepriekšējā viesošanās reizē, tagad tos varu aplūkot no ēkas iekšpuses, ar tūristu pūļiem aiz loga. Dažas grupas pavada gidi, kas tērpušies vēsturiskos karavīru tērpos.
Tikmēr 15 minūtes jau pagājušas un atgriežos foajē. Kasē strādājošais darbinieks saka, ka uzjautās gidam, vai viņš piekritīs paņemt par vienu cilvēku vairāk – rezervistu sarakstā pieteikušies cilvēki nav ieradušies. Tā es kļūstu par septīto cilvēku sešu cilvēku grupai ar gidu Džimu, kurš jau kādu laiku ir pensijā, bet ir īsts šīs bibliotēkas fans. Viņš izvadā pa ēkas labirintiem, norāda gan uz grāmatām, gan mākslas darbiem, stāsta par savas ģimenes vēsturi – jau viņa itāļu vectēvs ir bijis saistīts ar šo bibliotēku, un arī iespaidus par gleznās attēlotajām vietām, piemēram, Vatikānu. Stāstījums ir raits, bet arī virzāmies cauri telpām diezgan ātri, pāris kadrus var pagūt uzņemt, taču īpaši ilgi neuzkavējamies nevienā vietā. Bibliotēkā esošie apmeklētāji par mums vispār neliekas ne zinis. Plašajās telpās ik aiz grāmatu plaukta paslēpies ērts krēsls, rakstāmgalds vai vesela to rinda, kur lasīt, mācīties vai vienkārši nodoties pārdomām. Ar skatu uz kapiem. Memento mori.
Nobeigumā vēl tiekam telpā, kur tikko kā beigusies Virdžīnijas Vulfas grāmatmīļu tikšanās, un tiekam pie skapja ar Džordža Vašingtona grāmatām. Šoreiz Bostona vairāk vēsturiskās nokrāsās.
Protesti Bostonā un meklējot pastmarkas
Kad pēc nedaudz vairāk kā stundas es brīva, un dodamies tālāk pastaigā pa Bostonas ielām. Vispirms, ieklīstam kādā kafejnīcā kaut ko ātri uzkost. Izrādās, tā pēc pusstundas jau vērsies ciet, lai gan ir tikai pusčetri, un ēdienu servē tikai līdzņemšanai. Ilgi sēdēt tāpat netaisāmies, tāpēc bumbieru tarti apēdu pie galdiņa no papīra kastītes.
Kad atgūts nedaudz enerģijas un esam atpakaļ uz ielas, izrādās, tā slēgta satiksmei, jo tur notiek protesta gājiens pret nelegālo imigrantu aizturēšanu. Pēc protestētājiem gan redzams arī kādus citus uzskatus viņi pārstāv, jo katram otrajam kaut kur pie apģērba ir piesprausts Palestīnas karogs un ap kaklu raksturīgais lakats keffiyeh.
Kamēr stāvam uz stūra, vērojot protestu, atceros, ka šeit esmu bijusi jau iepriekš – aiz muguras ir Ziemassvētku rotājumu veikals, pāri ielai, avīžu un suvenīru bode, bet tālāk uz priekšu, iepriekšējā gada apģērbu (un ne tikai) kolekciju bode, kurā parasti var atrast preces par diezgan saldām cenām. Iegriežamies abos – pāris niekus nopērku gan apģērbu bodē, gan arī pastkartes suvenīru veikalā. Ar markām gan ir aizķeršanās – šajā bodītē to nav, bet pārdesmit metrus tālākajos CVS un Walgreens, pieejamas markas tikai sūtījumiem valsts ietvaros. Tātad jāmeklē būs pasta nodaļa. Vismaz noskaidroju, ka vienas pastkartes sūtīšanas izmaksas ir $1.65, nav nemaz tik dārgi!
Tālāk klīstam uz Newbury ielas pusi, vietu, kur atrodas pilsētas smalkākie veikali ar pulksteņiem par vairākiem desmitiem tūkstošu, luksusa apģērbiem, bet tālāk, arī vienkāršākiem veikaliem. Pa ceļam izejam cauri abiem pilsētas galvenajiem parkiem – Public Garden un Boston Common, kuros bagātīgi zied dekoratīvie sīpoli. Tulpes tikko kā ir cauri. Arī te cilvēki izmanto lieliskos laikapstākļus. Kāds pikniko zālienā, redzam vairākas fotosesijas. Uz gājēju tilta pūlis. Par tūristu trūkumu šī pilsēta viennozīmīgi nevar sūdzēties!
Maltīte un lidmašīnu pludmale – Revere Beach
Bumbieru tarte jau sāk aizmirsties un vēders dod ziņu, ka tomēr vajadzētu apēst kaut ko kārtīgāku. Tāpēc braucam laukā no Bostonas centra uz Newbridge Cafe, kas atrodas Chelsea pilsētā aptuveni divdesmit minūšu brauciena attālumā.
Novietojot auto placī, nekas neliecina par to, ka te ir kāda īpaša vieta. Apkārt pilsētas rajons, kas izskatās citādāks, nekā Bruklaina. Ne vēsts no iekoptajiem dārziem un glītajiem namiem. Stāvlaukumā mētājas vecs grils un izkāpjot no mašīnas gandrīz uzkāpju salauztam briļļu ietvaram. Tomēr, placis nav tukšs, automašīnu tur gana. Kad šķērsojam ielu, uz brīdi pat apjūku, kur tad īsti ir tā kafejnīca, tikpat labi tur varētu būt arī birojs. Ienākot iekšā, paveras gluži cits skats. Griesti noklāti tādām kā melnām, spīdīgām plāksnēm ar rakstiem. Stūrī televizors. Melnas mēbeles uz koka imitācijas flīžu grīdas. Lai arī nosaukumā ir kafejnīca, nākam te paēst, kā restorānā, pēc izskata vieta vairāk atgādina bāru. Izrādās, divas reizes ieguvusi apbalvojumu “Best of Boston”.
Viesmīle uzreiz jautā pēc mūsu dzērieniem, tieku pie krāna ūdens, uzreiz atnes arī maizi un tad jautā, ko mēs gribēsim. Izvēlos ēdienkartē īpaši apvilktos “Steak tips” jeb seika gabaliņus. Priecē, ka visi BBQ ēdieni pieejami kā pusporcijas, jo atnestais šķīvis ar pieciem paprāviem gaļas gabaliem jau ir knapi pievarams. Kā piedevu esmu izvēlējusies salātus, kas nozīme bagātu ledussalātu daudzumu ar viena neliela tomāta ceturtdaļu, vienu pārauguša nomizota gurķa šķēli ar lielām sēklām viducī un pāris sīpolu gredzeniem. Salāti ASV parasti izskatās tieši tā, bet vismaz kaut kāds zaļums ir.
Ēdot vēroju apkārtējos – te publika atšķiras no pilsētā redzētā. Lielākoties, 50+, dažas ģimenes ar pusaugu bērniem, teju visiem hūdiji unkeponi ar sporta komandu simboliku. Ilgi neuzkavējamies, jo jau atkal jūtu, ka laika zonu atšķirība dod par sevi ziņu, bet mums palikusi vēl viena apskates vieta – Revere pludmale.
Pludmalē esam jau pēc saulrieta, debesis virs galvas ir dzidri zilas, bet tālumā tumšāka mākoņu mala ar cukurvates maliņu. Virs galvas palido lidmašīna. Tad gandrīz uzreiz, vēl viena. Paveroties tālumā redzu tās rindā, tālumā kā spīdīgas bumbiņas, gaidām nosēšanos. Bostonas Logana lidosta ir kaimiņos. Liela daļa pludmales ir norobežota, ir perēšanas laiks. Arī dzīvniekus nedrīkst atstāt nepieskatītus.
Neskatoties uz nedaudz vējaino laiku, pludmalē ir padaudz cilvēku, tie visi gan stāv rindā pie vienas no četrām ēdienu bodēm, kurā piedāvā saldējumu un tā kokteiļus. Man jau gribas uzvilkt vēl kādu jaciņu, bet šortos un topiņos ģērbtajiem jauniešiem laikam nav auksti. Pie vienas no pārējām bodēm ir āra galdiņi un vēroju tur sēdošo ēdienus – milzīga paplāte, kurā ir vairāki picas gabali, frī kartupeļi, vistas stilbiņi, apjomīgs kečupa daudzums. Tas viss vienam ēdājam.
Laiks doties tālāk – uz Ņujorku!
Čemodānus sakrāmēju jau iepriekšējā vakarā, lai mierīgāks rīts. Jau laicīgi izmantoju iespēju pasūtīt sūtījumus internetveikalā iemīļoto vietējo zīmolu lietām. Te ar sūtījumiem ir vienkārši – nav jāparakstās, tos vienkārši atstāj pirmajā stāvā pie pastkastītēm. Kad jautāju, vai nepazūd, saka, ka gadu laikā ir pazudis tikai viens sūtījums, visdrīzākais, kāds kaimiņš nejauši paņēmis kopā ar savām kastēm un pēc tam ir sakautrējies atdot atvērtu atpakaļ. Ja sūtījums pazūd, par to ziņo preces izsūtītājam un vietā tiek atsūtīta cita prece. Ir gan tādi, kas to izmanto ļaunprātīgi.
Ar divām somām ierodos Bostonas South autoostā, šoreiz Ņujorkas virzienā došos ar autobusu, jo nepilnu četru stundu brauciena vilciena biļete maksā virs trijiem simtiem dolāru. Autobuss – tikai $40. Braukšu gan tikai līdz Ņuarkas dzelzceļa stacijai, jo man tālāk jānokļūst Ņūdžersijā. Par laimi, no Bostonas dažas reizes dienā ir autobuss, kurš brauc uz man vajadzīgo staciju. Lai arī brauciens sanāk ilgāks, pāri par piecām stundām, un autobuss kavē, jo Ņūdžersijas dzelzceļa darbinieku streika dēļ ir milzīgi sastrēgumi, galā tieku veiksmīgi. Pirms doties uz nākamo pilsētu štatā, ieeju stacijā iekost vakariņas ātrās ēdināšanas restorānā. Pēc brīža jau nožēloju savu izvēli, te vairs ne miņas no tūristiem un Bostonas miera. Kamēr pasūtu, ap mani stāv vairāki bezpajumtnieki, kas uzstājīgi pieprasa nopirkt viņiem kaut ko ēdamu. Paņemt ēdienu turot rokās abu čemodānu rokturus ir neiespējami, un izrēķinu, pie kura galdiņa es varu tikt viszibenīgāk, lai tikmēr kāds nepaķer manas somas. Ēstuvei ir arī otras durvis, ar ieeju no ielas, un pa šīm durvīm ienākošie ir vai nu zem acīmredzama grāda, vai dūma, jo aizmiglots skatiens ir katram. Ātri apēdu papīra turziņas saturu un dodos prom. Neizdzerto limonādi un vienu no divām maizītēm, kas bija komplektā piedāvāju vienam no vīriešiem, kas tikmēr prasa pārējiem. Viņš labprāt paņem piedāvāto.
Līdzīgi raksti: