Madridē jau vienreiz esmu viesojusies, taču toreiz diemžēl neko daudz nepaguvu redzēt – vien bagātīgi klāto brokastu galdu viesnīcā un iepirkšanās centru, jo, neatnākuša kofera dēļ man sanāca “ekstrēmā iepirkšanās”. Madride toreiz bija noslēguma brauciens 3 nedēļu garā ceļojumā, kur pabiju arī Beļģijā un Indijā, tā ka viss svarīgākais patiešām bija nodotajā čemodānā. Tā nu šajā braucienā man bija liela cerība redzēt kaut ko vairāk!
Līdzīgi raksti:
Praktiska informācija
Lidojums: mans brauciens bija komandējums, biļetes bija pirktas ļoti pēdējā brīdī, ļoti dārgas un noteikti neiesaku tā darīt. Uz Madridi no Rīgas var aizlidot gan ar tiešajiem airBaltic reisiem, gan ar savienotajiem, es šoreiz lidoju ar savienotajiem, jo tiešie nederēja maniem datumiem. Lidojumus var iegādāties, piemēram, Kiwi vai WayAway platformā.
Viesnīca: Eurostars Madrid Tower.
Tā ir pieczvaigžņu viesnīca Madrides darījumu rajonā, debesskrāpī ar modernu interjeru, diezgan labām brokastīm. Plusi: katrā numuriņā ir tvaika gludeklis, pilna izmēra vannas piederumi, liela gulta, kondicionieris, atverams logs, numuriņš ir plašs, manā bija gan duša, gan vanna. Mīnusi: manai gaumei interjers un apgaismojums bija par tumšu, apkārtnē nav pārāk daudz restorānu, līdz centram aptuveni 20 minūšu brauciens. Citas viesnīcas vari meklēt Booking vai Agoda platformās.
Pārvietošanās: es braucienā izmantoju tikai Uber
Ekskursijas: negribi ceļojumu plānot pats? Izvēlies GetYourGuide platformu, kas piedāvā ekskursijas visām gaumēm!
Ceļš uz Madridi
Sazvanoties ar mūsu pasākuma organizatoriem dažas dienas pirms brauciena, viņi uzreiz brīdina – Madridē šajās dienās notiks NATO samits, jārēķinās ar pastiprinātām drošības kontrolēm un policiju. Kas tad man, paklausīgam pilsonim? Ielu slēgšanu un policiju ir sanācis redzēt arī Rīgā, taču es pat nevarēju iedomāties, ka Madridē policijas būs tik daudz!
Ielidoju Madridē svētdienas vakarā, mazliet sagurusi, jo manu savienoto lidojumu otrais reiss aizkavējas par pusotru stundu. Pieredzējuši ceļotāji šobrīd iesaka vispār izvairīties no lielajām lidostām – Amsterdama, Frankfurte, man gan nav citas izvēles, sanāk lidot caur abām, viena turpceļā, otra – atpakaļ. Solīto haosu Amsterdamā gan neredzu, taču, kad 40 minūtes pēc plānotā izlidošanas laika tikai tiek atvesta iekraujamā bagāža, saprotu, ka ne visa veida haoss ir uzreiz redzams lidostas gaiteņos. Šovasar darbinieku trūkums ir iemesls tam, ka daudzas aviokompānijas ir atcēlušas lielu daļu lidojumu uz Amsterdamu, tā kā lidosta ir ieviesusi maksimāli apkalpojamo pasažieru skaita ierobežojumu. Pēkšņais ceļotāju pieaugums pēc pēdējo divu gadu sliktajiem rādītājiem pārvadājumu jomā ir daudzus pārsteidzis nesagatavotus. Par laimi, uz Madridi es tomēr tajā dienā tieku tikai ar nelielu aizkavēšanos (un ar pamatīgu turbulenci, kas liek blakus sēdošajam nigēriešu puisim vairākas reizes sirsnīgi nolamāties), un lidostā nekas neliecina par to, ka ir jebkādi kādi ierobežojumi vai pastiprināta kontrole.
Jau lidmašīnā bija obligāti jālieto maskas, un tāda pati kārtība ir arī sabiedriskajā transportā, tajā skaitā, taksometros un tādās platformās kā Uber. Veikalos vai kafejnīcās šādu prasību nav. Taču četru dienu laikā, kuras pavadu Madridē, redzu pārsteidzoši daudz cilvēkus maskās arī ārpus sabiedriskā transporta, piemēram, parkos.
Tā kā brauciens ir nācis tik pēkšņi, īpaši daudz neesmu gatavojusies, vien ātri iemetusi dažus apskates punktus Google Maps kartē, kas man ir neierasti, jo parasti plāns ir tāds, ka to nekad nevar pagūt. Man veicas, jo tieši pirms mana brauciena Madridi apmeklē labi zināmais amerikāņu blogeris Braens Kelijs, un tad no viņa aizgūstu arī kādu apskates vietu, kas man pašai nebūtu ienākusi prātā.
Krāniņu vafeles La Pollería
2019.gadā Madridē, Chueca rajonā atvērās kāda kafejnīca, kas kļuva par īstu virālo sensāciju. La Pollería, kas izmanto slenga terminu peņa apzīmējumam un piedēkli “-ería”, kas apzīmē veikalu, tirgo… vafeļu krāniņus uz kociņa. Jā, tieši tā! Par nepilniem pieciem eiro var iegādāties šokolādē iemērktus vafeļu daiktus (vasaras versijā – arī saldējuma). 2020.gadā netālu tika atvērta otra kafejnīca – La Coñería. Līdztiesība!
Vai vafeli apēst kautrīgi turpat kafejnīcas telpās vai uz ielas ir pēc katra paša ieskatiem, taču šeit ar to nevienu nepārsteigsi. Chueca ir zināms arī kā LGBQT rajons, kas tieši tobrīd gatavojas praidam, kas ir viens no iespaidīgākajiem un lielākajiem festivāliem Eiropā.
Puerta del Sol, iepirkšanās, Plaza Mayor, Mercado de San Miguel
Lēnā garā aizstaigāju līdz nākamajai apskates vietai, Puerta del Sol, kuru tūrisma ceļveži iesaka nepalaist garām. Manā apmeklējuma laikā gan viss laukums ir norobežots ar žogiem un notīts ar plēvēm – notiek remontdarbi. Tobrīd vēl to nezinu, bet tas izrādās manu Madrides apskati raksturojošs novērojums, jo vēlāk remontdarbus redzu ik uz stūra.
Ar ko šis laukums ir slavens? Tas ir nulles kilometra vieta, un par tādu arī tiek saukts, jo no šejienes tiek mērīti Spānijas ceļi. Tāpat tā ir plaši zināma Jaunā gada svinēšanas vieta, jo te atrodas pulkstenis, kas to iezvana.
Pirms doties tālāk, iegriežos labi zināmajā veikalu ķēdē El Corte Inglés, kas mani iepriekšējā Madrides apmeklējuma laikā tik veiksmīgi izglāba no drēbju trūkuma. Šoreiz tajā notiek lielās pusgada atlaides un par ļoti kārdinošām cenām var iegādāties gan vietējo, gan ārzemju zīmolu apģērbus un kosmētiku. Lai arī iegriežos tikai paskatīties, stundu vēlāk izeju no veikala ar trim pirkumiem un spriežu, cik veiksmīgi, jo lielā pilsētā krietni plašāks sortiments, arī izmēru ziņā.
Tad dodos tālāk, uz Plaza Mayor. Uz ielām ir dzīvība, un jūtu, ka pēc salīdzinoši tukšajām Rīgas ielām neesmu pieradusi, ka cilvēku ir tik daudz, īpaši, jauniešu un jaunu cilvēku vispār. Īsos šortiņos, smejoties, runājot, draugu kompānijas iet pa ielu, tie ir gan vietējie, gan tūristi. Ģimenes ar ratiņiem un vecākiem bērniem virzās pilnajās ielās. Apkārt skan franču, krievu valoda, bet īpaši daudz dzirdu amerikāņus, šķiet, viņiem Madride ir šī gada galamērķis, jo tos satieku itin visur! Protams, ar dolāra un eiro kursa izlīdzināšanos teju viens pret viens, viņiem Eiropa ir tik lēta kā nekad iepriekš.
Pastaiga slaikā arī sāku arī izteiktāk pamanīt policijas klātbūtni, jo kārtības sargu tiešām ir daudz. Viņu auto nav vis parastie sedani, bet busiņi, kādus varētu izmantot nemieru apspiešanā.
Man paveicas, ka uz Plaza Mayor nonāku pirmajā ceļojuma dienā, jo vēlāk uzzinu, ka tas tiek pārveidots par NATO samita dalībnieku… stāvvietu. Svētdienā pirms samita gan nekas par to vēl neliecina, āra terases ir pilnas cilvēku, kāds “Zvaigžņu karu” Vūkijs piedāvā garāmgājējiem nofotografēties, karaļa Filipa III statuja ir savā vietā, un debesis ir tik skaistu mākoņu pilnas, ka nespēju ticēt savai veiksmei. Slavenais laukums 15.gadsmitā, savos pirmsākumos, bija pilsētas lielākā tirgus vieta, un ir vecās Madrides centrs, un arī tagad, bez tirdziņa, tajā apgrozās gana daudz cilvēku.
Pakavējusies lielajā laukumā, dodos uz blakus esošo tirgu zem jumta – Mercado de San Miguel. Sāk jau gribēties ēst un domāju, ka būtu tā kā laiks kaut kur piestāt, bet nonākot tirgū priecājos, ka neesmu ēdusi vakariņas, jo vakariņās labākais laiks ir būt tieši šeit! Tirdziņš tiešām ir obligāti redzama (un izgaršojama!) vieta Madridē, jo daudzajās mazajās bodītēs ir nopērkami ātri apēdami ēdieni. Dažādas maizītes, uzkodas, olīvas, sieri, zivis, tradicionāli spāņu ēdieni un ne tikai!
Vispirms apeju visam tirgum apkārt, lai saprastu, ko gan no šī visa izvēlēties. Aizvien jaunās un jaunās vietās liekas – ēdīšu te! Bet tad ieraugu “Empanadas” stendu, kur var nopirkt tieši to – empanadas, tradicionālās spāņu maizītes. Mēs tos droši vien sauktu par pīrādziņiem, jo būtība ir tieši tāda – maize ar pildījumu. Es izvēlos empanadu ar karamelizētu sīpolu un kazas sieru. Pīrādziņš nav lēts, ap 4.50 eur gabalā, bet ļoti sātīgs. Turpat blakus paņemu bezalkoholisko balto sangriju un izbaudu vakaru un rosību. Ja vien es dzīvotu tuvāk tirdziņam, tad es droši vien tajā iegrieztos katru dienu, jo vienā dienā vienkārši nav iespējams pagaršot visu to, ko tas piedāvā!
Saulriets pie klasikas – Almudenas katedrāle un karaliskā pils, Sabatini dārzi, Plaza de España
Tālāk, puslīdz “kur acis rāda” režīmā dodos aptuvenā Almudenas katedrāles virzienā, kas manā mājās gatavotajā kartē ir atzīmēts kā pieturas punkts. Almudenas katedrāle ir Madrides katoļu arkdiocēzes krēsls, tā patiesībā ir ļoti nesen celta, 1993.gadā to iesvētīja Jānis Pāvils II, un tā ir apskatāma apmeklētājiem līdz 8:30 vakarā.
Tā kā tobrīd jau ir krietni vēlāks, apmeklējums man iet secen, bet es labprāt dodos uz priekšu, uz Madrides karalisko pili, kas atrodas turpat blakus. Vispirms gan steidzos uz skatu laukuma pusi, jo debesis sāk iekrāsoties saulrieta krāsās, un pūkaino mākonīšu sega tagad ir sablīvējusies un rada krāsu šovu. Laukums ir pilns, lai tiktu pie malas, kādu brīdī jāpagaida, jo cilvēki izbauda vakaru un panorāmas skatu uz pilsētu. Visus gan rūpīgi pieskata policists – lai kāds neizdomā fotografēties uzkāpjot uz malas. Apeju piliji garām no otras puses, un mazliet bēdājos, ka īsti nesanāks laika iegriezties iekšā – manā rīcībā ir tikai vēli vakari un agri rīti, bet vismaz redzu šo krāšņumu no ārpuses!
Vakara saules gaisma iekrāso ēku zeltainās krāsās, kad nokāpju pie Sabatini dārziem blakus piliji. Te reibinoši smaržo lielziedu magnolijas, un pils skaisti atspīd priekšpusē esošajā strūklakā. Eju gar kuplajiem apstādījumiem un brīnos – nav ne odu, ne mušu, kā tā?
Jau taisos saukt Uber, lai dotos atpakaļ uz viesnīcu, kad redzu kartē apzīmētu Plaza de España, vēl kādu laukumu ar parku tam apkārt. Arī šeit kūsā dzīvība, blakus España ēkai, kur tagad iekārtojusies viesnīca, bet kas plaši pazīstama kā 1953.gadā celta neo-baroka stilā, un tagad zināma kā viens no labākajiem jumta terases bāriem visā Madridē.
Beidzot ir laiks doties atpakaļ uz viesnīcu. Ejot iekšā pamanu, ka policijas paliek vairāk. Piebraukt pavisam klāt pie ēkas vairs nedrīkst, tā ir norobežota, un tiek izvietoti mantu skeneri, kā lidostās. Es gan tieku iekšā bez problēmām. Policija gan tagad ir klātesoša katrā viesnīcas stūrīti. Koridorī pie 1.stāva labierīcībām. Restorānā. Liftos. Kad nākamajā dienā dodos prom, tad auto man nākas saukt uz tuvāko autobusa pieturu, jo tuvāk apstāties aizliegts un policija dzen visus prom. Ievēroju arī, ka ar mani viesnīcā atrodas Kanādas delegācija. Konferenču zāļu stāvā viņi ir pārsaukuši konferenču zāles savu pilsētu nosaukumos (tām iepriekš bija tādi nosaukumi kā Sidneja, Seula, Pekina utml.). Tomēr interesantākā un pārsteidzošākā viesa satikšana man vēl ir priekšā.
Gran Vía, Plaza de Cibeles, Puerta de Alcalá, El Retiro parks, Kristāla pils
Nākamo brīvo vakaru es sāku ar Gran Vía apskati, kādu populāru iepirkšanās ielu. Esmu gan mazliet vīlusies, jo arī šeit pilnā sparā norisinās remontdarbi gan uz ielas, gan ēkām – tās notītas ar reklāmas plakātiem. Skaidrs, būs jābrauc vēlreiz, lai šo redzētu kārtīgi! Arī šeit blakus iespaidīgajiem policijas auto stāv drošībnieki. Ja viesnīcā vairāk manu uzvalkos ģērbtus apsargus ar austiņām, tad šeit tie ir jau pilnā ekipējumā.
Lēnā garā dodos uz Plaza de Cibeles, vietu, kuru redzu kā ilustratīvu foto teju pie katra otrā BBC raksta par Madridi. Izrādās, tieši šajā krustojumā, pie šīs strūklakas Real Madrid klubs atzīmējot savas uzvaras. Manā apmeklējuma dienā gan viss, ko te mana, ir policists, kas ir slēdzis satiksmi vienā no pieguļošajām ielām, tūristu autobusi un pa retam auto. Nez vai Madridē vienmēr ir tik maz automašīnu? Noeju garām Puerta de Alcalá tirumfa arkai un esmu klāt vietā, kur šodien gribēju nokļūt – El Retiro parkā. Patiesību sakot, visvairāk es gribēju nokļūt Prado muzejā, bet diemžēl tas apmeklētājiem ir slēgts. Nav pat daudz jāmin, kāpēc… Tur notiek kāds NATO samita pasākums un drošības apsvērumu dēļ ir ciet jau iepriekšējā dienā.
El Retiro parka apskati sāku ar vieglu iestiprināšanos. Gribas ēst jau pamatīgi, bet vispirms tomēr kaut kas ir jāredz! Tā nu nopērku ananāsu sorberta bumbiņu. Ja sākumā cena pārsteidz – 2.50 eur, tad vēlāk parkā redzu arī visparastākos saldējumus par 4 eiro un priecājos, ka savējo esmu nopirkusi pie ieejas.
125 hektārus lielais parks, kurā aug vairāk nekā 15 tūkstoši koku, ir kā Madrides zaļā sirds. Lēni izeju cauri parkam, kur gan ēnainajās, gan saulainajās vietās atpūšas cilvēki. Daži brauc ar laivām dīķi, citi – ar velosipēdiem. Cilvēku šeit tiešām ir daudz, taču ne uzbāzīgi daudz, katrs aizņemts ar savām nodarbēm.
Es parkā vispirms jau gribu redzēt Kristāla pili – Filipīnu ekspozīcijai 1887.gadā par godu celto izstāžu zāli, kas ir unikāls UNESCO arhitektūras piemineklis. Pie pils čivina papagaiļi, vairāki ielu muzikanti sacenšas skaļumā par sīknaudu, bet es dodos iekšā.
Par lielu pārsteigumu redzu, ka rindas nav nemaz, un ieeja ir bezmaksas – man pajautā no kurienes es esmu, to ieraksta sistēmā un varu doties aplūkot šo grandiozo celtni no iekšpuses. No tās ir grūti aiziet, jo gribas nofotografēt vēl vienu kadru, vēl citu rakursu! Tomēr gribas redzēt kaut ko vēl, un dodos ārā.
Vēl brīdi uzkavējos uz soliņa pretī pilij, un tad jau apeju apkārt pēdējam plaša plāna kadram un vēroju dīķī peldošos bruņurupucīšus. Dzīvība šeit kūsā! Vēl piestāju parka rožu dārzā, kas gan izskatās, ka ir mazliet noziedējis iepriekšējās nedēļas karstuma vilnī (pirms mana apmeklējuma gaisa temperatūra Madridē vairākas dienas pārsniedza 40 grādus), un dodos laukā. Pamanu, ka policija patrulē pat parkā, braucot pa mazajiem gājēju celiņiem ar auto.
Lai gan botāniskais dārzs jau veras ciet, bet Prado muzejs šodien nemaz nav vēris savas durvis apmeklētājiem, nolemju tāpat noiet garām, un paskatīties kā gan tur ir, pirms doties meklēt vakariņu vietu. Izvēlos tuvāko restorānu ar labāko vērtējumu (El Barril de las Letras) un dodos. Uz brīdi gan iestrēgstu kādā krustojumā pretī muzejam, jo kolonnas ar bākugunīm tik brauc un brauc, un policija nelaiž nevienu pāri.
Restorānā liekas, ka iela daļa pārējo apmeklētāju arī ir tūristu – man blakus kāda sieviete visu vakariņu laiku pļāpā pa telefonu itāļu valodā, vienu galdiņu uz priekšu un pretējā pusē vakariņo amerikāņi. Ap pusdesmitiem, kad jau taisos doties prom, restorānā parādās spāņi. Pareizi, viņi vakariņo ļoti vēlu. Vēl ar pēdējiem baterijas procentiem telefonā izmetu loku pa de las Huertas ielu, vērojot daudzās mazās kafejnīcas, komēdiju klubu, un saucu Uber, lai dotos uz viesnīcu.
Viesnīcā ar premjerministru
Šoferis brauc, bet katru reizi atduras pret policistu, kas nelaiž cauri un sūta nogriezties. Kādā brīdī jau kļūstu nīgra, ka vai patiešām nevar paskatīties navigācijā? Taču pie kādas ceturtās reizes pamanu – ceļu mums slēdz burtiski deguna galā, navigācijā tas neparādās. Kā tikko mums policists norāda pagriezties, tā arī navigācijā parādās informācija. Tā mokāmies labu brīdi, bet beidzot esmu klāt pie viesnīcas.
Šoreiz mani izlaiž tieši aiz iebrauktuves, izlienu pa apakšu norobežojošajai lentai un eju pāri plašajam viesnīcas iebrauktuves laukumam, kur ir kādi trīsdesmit policisti un divi policijas furgoni. Man pie viesnīcas stāvošais policists vicina rokas, lai ejot pa malu, un tad gan jau jūtos pikta – nu kas tagad būs, vairs pat viesnīcā nevarēs ieiet?! Te arī vesels bars apsargu, daļa jau tie, kas uzvalkos. Beidzot ieeju iekšā, manas mantas tiek noskanētas, vēl uzdodu jautājumu recepcijā, un skatos uz pilno uzgaidāmo telpu – te stāv pat vīri ar uzplečiem. Kad jau dodos uz liftu, pēkšņi atveras viesnīcas sānu durvis un tiek ievests… Boriss Džonsons. Negaidīti.
Pielieku soli un eju uz liftiem, četros no sešiem stāv apsargi, tos bloķējot. Jautāju vai es drīkstu braukt augšā? Jā, drīkstot! Nospiežu pogu un vienam no atlikušajiem liftiem atveras durvis, un arī tajā ir viesnīcas darbinieks, kas tikai stāv un skatās, un neiet ne ārā, ne brauc tālāk.. Pārjautāju, vai drīkstu iet iekšā? Mani ielaiž. Burtiski kā tikko ieeju liftā, aiz manis noiet Boriss Džonsons, vēl noskatos kā viņam iedod dokumentu mapi, viņš pasakās un liftam durvis aizveras. Tik pamatīgas apsardzes apstākļos neriskēju prasīt kopīgu foto!
Vēl mirkli Madridē – Casa De Campo parks, Debodas templis
Pēdējās dienas rīts sākas ar mierīgām un sātīgām brokastīm viesnīcas restorānā ar krāšņu skatu no 30.stāva. Mana galvenā dilemma bija kur gan doties – jo lielākā daļa apskates vietu atveras vien ap 10:00, bet man jau 12:00 jādodas uz lidostu. Nolemju par labu Casa De Campo parkam, taču negaidīti aizkavējos turpat pie viesnīcas. Izrādās, visas dienas esmu gājusi garām lavandu dārzam, un to pat neesmu pamanījusi! Paiet pusstunda, kamēr no tā tieku prom, jo smarža ir pārāk reibinoša!
Drīz vien esmu ceļā uz parku. Šoferis šoreiz ir runīgs, izrādās, viņš ir marokānis, taču jau 20 gadus dzīvo Spānijā. Apspriežam samita dēļ bloķētās ielas, satiksmi, tad viņš pastāsta par skaistākajām vietām, ko apmeklēt Spānijā (viņa favorīte ir Marvelja), un drīz vien jau esmu pie parka. Casa de Campo ir viens no lielākajiem urbānajiem parkiem Eiropā. Savulaik veidots karaliskās ģimenes vajadzībām, tas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados atvērts plašākai sabiedrībai. Bez manis parkā nav pārāk daudz cilvēku, šķiet, ka Madride tikai vēl mostas – pa kādam skrējējam, bērnu grupiņa ar skolotāju un kaijakotāji. Es dodos uz otru pusi ezeram, lai vērotu tālumā redzamu Almudenas katedrāli un karalisko pili, un priecājos par skaisto parku. Te padomāts arī par ērtībām – plašajā stāvvietā redzu vairākus kemperus, un turpat blakus ļoti tīra un bezmaksas tualete.
Klausos cikādēs un papagaiļos un priecājos, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli šajā rītā! Vēl gribu pagūt redzēt pēdējo apskates objektu, Debodas ēģiptiešu templi pilsētas centrā, un dodos uz to. Templis datējams ar 2.gs pirms mūsu ēras, un tiktu appludināts Asuānas dambja celtniecības rezultātā (kā daudzi citi tika appludināti). Tā vismaz tam ir jaunas mājas Madridē. Tas ticis izjaukts (līdzīgi, kā Abu Simbel templis), un pārvietots uz šejieni. Lai arī pēc tā kā Ēģiptes tempļi ap Nīlu ir skatīti savām acīm Ēģiptē, Debodas templis neliekas nekas dižs, tomēr skats uz pilsētu no pakalna ir iespaidīgs, un tā vien liekas, ka lielais vairums tūristu te nāk tieši tāpēc!
Nemierīgais ceļš mājup
Tad arī ir laiks doties uz māju pusi. Viesnīcā, par brīnumu, ir diezgan vēls izrakstīšanās laiks, tāpēc pagūstu vēl ātri sagatavoties ceļam un tad jau esmu automašīnā uz lidostu. Slēgtas šosejas un sastrēgumus nemana, lai arī iepriekšējā dienā aviokompānija atsūta brīdinājumu ierasties savlaicīgi un iepriekšējais šoferis mani brīdināja atvēlēt vismaz 40 minūtes parasti 15 vietā. Tāpat, drošības pārbaudē nav nekādu rindu, un drīz vien esmu kafejnīcā, kur varu gaidīt lidojumu. Samits gan vēl pēdējo reizi atstāj iespaidu uz maniem plāniem, jo lidojums kavē gandrīz stundu, kaut visi akurāti sēž lidaparātā un gaida. Lidmašīnas kapteinis saka, ka kavējuma iemesls – gaisa telpas slēgšana samita dēļ. Par laimi, iekāpšanas vārti Frankfurtē uz Rīgu izrādās tieši blakus izkāpšanas vārtiem no Madrides, un tā kā Rīgas lidojums vēl arī nokavē, mājās tomēr tieku veiksmīgi un tajā pat dienā. Tomēr, ja nav liela vēlme doties “ekstremālās iepirkšanās” tūrē, lielās bagāžas vienības šajos laikos es tomēr līdzi labāk neņemtu, vai lidotu ar patiesi lielu rezervi!
Tā nu Madride NATO samita laikā mani ir pārsteigusi ar 10 000 policistu, slēgtām ielām un apskates objektiem, tomēr patīkami sausu siltumu, pilnīgu odu un mušu trūkumu, krāšņu arhitektūru un milzumu jaunu iespaidu. Iekārdinājusi vēl vairāk, lai jau atkal gribētos atgriezties uz šo pilsētu!
Līdzīgi raksti:
1 comment