Brīvdienas pavasarīgajā Parīzē

Cik dienas pavadīt Parīzē, kuras ir galvenās vietas, ko nepalaist garām un kas ir skaistākās vietas, īpaši pavasarī? Šis bija mūsu pirmais brauciens uz Franciju un mēs Parīzē pavadījām nedēļu. Aprakstītās vietas var pagūt apskatīt arī īsākā laika posmā, vien jārēķinās, ka, bez apskates vietai veltāmā laika, jāieplāno arī laiks, lai izstāvētu rindas (vismaz 40 min līdz stundai).

Līdzīgi raksti:

Nedēļas nogale Ziemeļīrijā

Izraēla – mīlestība no pirmā skatiena

Tā vien šķiet, ka pat dzīvojot te mēnesi nevar pagūt apskatīties visu, jo Parīzē visa ir tik daudz! Parīze ir viens no populārākajiem ceļojumu galamērķiem atvaļinājumā, te brauc gan sagaidīt Jauno gadu, gan ar visu ģimeni apskatīties Disnejlendu skolēnu brīvdienās, gan arī romantiskos braucienos uz nedēļas nogali, jo uz Parīzi ik pa brīdim var noķert lētas aviobiļetes.

Pirmais brīdis, kad ievilkt elpu un pielipt pie loga, ir vēl lidmašīnā, kad, nosēžoties Charles de Gaulle lidostā, tālumā paveras Eifeļtornis. Protams, ka tieši to gribas redzēt visvairāk! Lai arī cik ļoti gribētos izjust tūristu neatrastās vietas Parīzē, tomēr vispirms jāsāk ar tiem skatiem, kas vēroti fotogrāfijās un filmās gadiem!

Iebraucot Parīzē, ar acīm kāri tveru uz ielas redzamos skatus. Pie pirmā luksofora, kur apstājamies pilsētas centrā, man šķiet, ka esmu filmā – teju katram cilvēkam, kas iet pāri, rokās vai somā ir bagete! Turpat pāri krustojumam, protams, ir maiznīca! Nedēļas laikā daudzkārt manīju līdzīgu skatu, un maiznīcās, kur iegriezos, īpašu pusdienlaikā, vienmēr valdīja kņada un risinājās aktīva iepirkšanās.

Vērojot cilvēkus ielās tā vien šķiet, ka galvenā atšķirība starp modīgo Parīzi un citām pilsētām ir tieši tajā, kā ģērbjas vīrieši – uz ielām vērojam daudzus piemērus visās vecuma grupās, kas tā vien šķiet izkāpuši no kāda žurnāla.

Otrs, ko ievērojam, ir milzīgais cilvēku skaits. Lai arī pilsētā dzīvo nedaudz vairāk nekā 2 miljoni, tomēr ar piepilsētām tie ir jau teju 11, bet tūristu skaits pilsētā gadā sasniedz 18 miljonus, bet, ja ieskaita arī piepilsētas, 32 miljonus! Gadu no gada, Parīze cīnās ar Londonu par otro vietu sarakstā ar apmeklētākajām pilsētā pasaulē. Lielākā daļa tūristu Parīzē ir no Amerikas Savienotajām Valstīm, un to jūt pēc angļu valodas murdoņas uz ielas. Starp citu, pretrunā lasītajam, ka franči nelabprāt runā angļu valodā vai nerunā vispār, ar šādām situācijām nesaskārāmies nevienu reizi.

Parku pilsēta

Braucot dziļāk iekšā pilsētā nespēju vien nopriecāties par zaļajiem kokiem visapkārt un drīz arī ieraugu kādu koši rozā sakuru – Japānas ķirsi. Gatavojoties braucienam biju sameklējusi sarakstu ar vietām, kur pilsētā zied krāšņākie koki, taču jau pirmajā dienā sapratu, ka tie ir teju katrā parkā un nebūt nav vajadzības sekot kādam noteiktam plānam! Parku Parīzē ir daudz, vairāk nekā 400, un vismaz dažu no tiem apskate kļuva par vienu no galvenajiem uzdevumiem mūsu braucienā. Krāšņi ziedošus krūmus un kokus mana gan mazos pagalmiņos un skvēros, gan lielos parkos, pastaigājoties pa Parīzi, tos noteikti kādā brīdī ieraudzīsi!

Pirmo pusdienlaiku pavadām Parc Monceau, kas tiek uzskatīts par netipisku Francijai, jo tas vairāk līdzinās neformālajiem angļu dārziem. Šeit vērojam ziedos slīkstošas magnolijas, zemei esot pilnai ziedlapiņu, narcišu pļavas, forsītijas, baltus un rozā ķiršus un simtiem bērnu, kas garajās franču pusdienās spēlējas parkā. Daudzi pieaugušie bauda maltītes turpat zālājā, gandrīz visi vīrieši ir ģērbušies uzvalkos, bet uz celiņiem aktīvi trenējas sportisti, jo tuvojās Parīzes maratons. Pusdienlaikā šajā parkā ir ļoti, ļoti daudz cilvēku! Interesanti, ka Parīzes parkos celiņi nav asfaltēti, tāpēc jārēķinās, ka kurpes būs noputējušas!

Pārmijam arī kādu vārdu ar parka uzturētāju, kurš pienāk un pastāsta par krāšņajām kamēlijām pie parka apsaimniekotāju mājas. Interesanti, ka, lai arī parks ir atvērts no saullēkta līdz saulrietam (tāpat kā citi parki Parīzē), sešām mājām, kas pieguļ parkam, ir diennakts pieeja. Pirmais iespaids par Parīzi fantastisks, un parks ir tik krāšņs, ka varu saprast kāpēc to savulaik gleznoja Monē!

Turpinot parku apmeklējumus, sirdī iekrīt arī nelielā pastaiga Jardin des Champs-Élysées (tieši blakus krāšņajam tilta pāri Sēnai un Grand Palais un Petit Palais, bet pretējā pusē upei ir Esplanade des Invalides, kur tālāk kompleksā ir Francijas militārajai vēsturei veltīti objekti un arī Napoleona kapenes).

Te pavisam mierīgi, bez milzīgiem tūristu bariem, fotografējamies pie baltām un rozā sakurām, smaržojam primulas un tulpes, un nebeidzam vien priecāties par košo zālienu.

Zālienos Parīzē sēž daudzi, ja vien nav īpaši norādīts, ka nedrīkst (šajos parkos parasti ir ļoti daudz krēslu). Cilvēki droši kāpj pāri barjerām un pikniko, kas gan, protams, zālieniem nenāk par labu, ko uzskatāmi var redzēt parkā pie Eifeļtorņa Champ de Mars. Mūsu apmeklējuma laikā vidusdaļa ir norobežota un tikai atsevišķos gadījumos to atver apmeklētājiem, un tur zāliens ir krietni veselīgāks un krāšņāks nekā malās, kas ir vaļā visu laiku un no zāles gandrīz nekas nav palicis pāri.

Lai arī noteikumos ir rakstīts, ka lietot alkoholu parkos nav atļauts, tomēr redzam daudzus malkojam dzērienus, un vakaros tirgotāji staigā apkārt ar maisiņiem un piedāvā alu un vīnu. Parkos noteikti nevajadzētu atstāt ēdienu paliekas, jo žurkas Parīzē ir kļuvušas par lielu problēmu (to Parīzē esot divas reizes vairāk nekā cilvēku!), un vakarā ap Eifeļtorni manījām desmitiem paprāvu grauzēju. Pēc pasēdēšanas zālienos noteikti vajadzētu nomazgāt rokas!

Bet, turpinot ziedu tēmu, arī Champ de Mars aug skaisti koki, caur kuru zariem nobildēt Eifeļtorni, tāpat arī krāšņs skats paveras no Trocadéro, kur arī var iegūt bildes ar Eifeļtorni un ķiršu zariem. Šeit gan arī vakaros ir pilns cilvēku un daudzi ir manāmā skurbulī.

Burvīgs parks, kurā rāmi izstaigāt skaistās liepu alejas, paskatīties uz  pīlēm ar pīlēniem un redzēt krāšņas tulpju kompozīcijas, ir Jardin du Luxembourg, kur atrodas Luksemburgas pils ar franču senātu, tādēļ arī apsardze pie pils, bet mēs smejamies, ka izskatās, ka apsargā košās tulpju dobes!

Parkā bērni galvenajā strūklakā laiž kuģīšus ar valstu nosaukumiem, brauc ar ponijiem un spēlējas mūsdienīgos spēļu laukumos, pieaugušie strādā, portatīvos datorus turot klēpī (daudz kur pilsētā pieejams bezmaksas wi-fi), ēd pusdienas, lasa vai sauļojas. Parkā var apskatīties arī kā dzīvo bites, kā arī pasmaržot ceriņus (jā, jau aprīļa sākumā!) un sakuras.

Pēc Luvras vai Musée de l’Orangerie apmeklējuma noteikti vajadzētu apskatīties Jardin des Tuileries, kur policisti zirgos seko līdzi kārtībai, zied ķirši un ābeles, ir glīti safrizēti krūmi, un apstādījumos ir ķeizarkroņi un tulpes. Šis parks gan šķita viens no tiem, kur noteikti jāseko līdzi savām mantām, jo līdz ar daudzajiem apmeklētājiem, šeit apgrozās dažādi krāpnieki un kabatzagļi. Redzējām kā zirgu patruļa dzenāja suvenīru tirgotājus, taču tam ir diezgan maza jēga, viņi ieskrien metro un pēc minūtes jau ir atpakaļ, kad patruļa ir prom.

Eifeļtornis

Viena no galvenajām apskates vietām Parīzē, protams, ir Eifeļtornis! To gadā apmeklē 7 miljoni cilvēku, un, lai celšanas laikā 1889.gadā tas tika uzskatīts par neglītu, tagad ir viena no atpazīstamākajām celtnēm pasaulē. 324 m augsts, tas ilgu laiku bija augstākā celtne pasaulē.

Man Eifeļtornī patika detaļas – margas, kāpnes, kniedes, kas raksturīgas laikmetam, kad tas celts. Izrādās, Eifeļtorni savulaik gribēja nojaukt, bet tad, pateicoties tā augstumam, tas kļuva par vietu antenām, un šī funkcija arī pasargāja torni. Gadu laikā Eifeļtornis kļuva par daudzu izgudrojumu izmēģinājuma vietu, un tam ir lielāka vēsturiska nozīme kā tikai augstai ēkai, kā daudzviet citur pasaulē, kur tās tiek celtas tikai tāpēc, lai būtu augstākas nekā iepriekšējās.

No praktiskā viedokļa jāņem vērā, ka Eifeļtornim ir divas drošības pārbaudes. Rindu uz tām var apiet tie, kam jau ir biļetes (var iegādāties internetā). Biļete uz pirmo un otro stāvu, braucot ar liftu, maksā 11 eiro, uz trešo stāvu 17 eiro. Kāpjot ar kājām, biļete maksās 7 eiro (pieejamas tikai līdz otrajam stāvam), šīm biļetēm ir atsevišķa kase un tās var nopirkt tikai uz vietas.

Uz torni noteikti ir vērts atnākt arī tumsā. Lai arī šeit ir vislielākā dažādu tirgoņu un uzbāzīgu cilvēku koncentrācija, tomēr naktī tornim ir gluži cita noskaņa. Tornis noteikti jāapskatās arī no Trocadéro puses, kā arī labs skats uz torni paveras no tiltiņa Pont de Bir-Hakeim.

Lai arī skats no torņa ir iespaidīgs, jārēķinās, ka pats Efieļtornis skatā nav redzams, tāpēc noteikti ir vērts aizbraukt uz Montparnasse torni, lai redzētu visu pilsētu!

Montparnasse tornis

Montparnasse skatu laukums atrodas uz biroju ēkas jumta, 210 m augstumā, un labākais laiks tā apskatīšanai ir saulriets un tumsas iestāšanās, taču uz torni vajadzētu nākt vismaz stundu-pusotru pirms saulrieta, lai izstāvētu rindu un uzbrauktu augšā. Tornī ir atļauts ienest statīvus un stikla sienās ir speciālas atstarpes, lai starp tām varētu fotografēt. Pieaugušajam biļete maksā 17 eiro. 

Galvenais skatu punkts, protams, ir uz Eifeļtorņa pusi, kas līdz ar saulrietu tiek izgaismots, kā arī redzams slavenais gaismas stars, un vēlāk, katru stundu piecas minūtes stundas sākumā tronis mirgo ar baltam gaismiņām (ko mēs veiksmīgi uzzinājām vien dažas minūtes pirms gaismiņu sākšanās, kad jau taisījāmies vākt nost statīvu!). Skatu laukumam malās ir jumts un stikla sienu dēļ šeit nav tik vējains, tomēr siltāka jaka noderēs.

Muzeji

Parīzē ir neskaitāmi muzeji, pa kuriem vien varētu klaiņot dienām! Īpaši izdevīgi tos ir apmeklēt Eiropas savienības iedzīvotājiem līdz 26 gadu vecuma sasniegšanai, jo tad ieeja ir bezmaksas, tāpat arī daudzos muzejos ir bezmaksas ieeja katra mēneša pirmajā svētdienā, atkarībā no gadalaika, šis saraksts mainās un ar to var iepazīties šeitPie muzejiem pieskaitāmi daudzi objekti Parīzē, tāpēc jauniešiem noteikti ir vērts pie kasēm jautāt vai nav atlaides vai bezmaksas ieeja, kā arī noteikti jābūt identifikācijas dokumentam, lai pierādītu vecumu.

Jārēķinās, ka muzeju svētdienā bezmaksas muzeji būs ārkārtīgi pieprasīti, vēl vairāk nekā ikdienā. Mēs muzeju svētdienā apmeklējām Musée de l’Orangerie, kur gribējām redzēt Monē lielizmēra ūdensrožu gleznas (pagrabstāvā arī Pikaso, Renuāra un citu izslavētu mākslinieku darbi). Vēlējāmies aiziet arī uz Musée d’Orsay, taču tur bija tādas rindas, ka laika trūkuma dēļ nolēmām tā apskati atlikt citai reizei. Daudzi labprāt dodas arī uz Centre Pompidou – Musée national d’art moderne jeb modernās mākslas muzeju. Tā kā Luvra apmeklējama bezmaksas tikai līdz martam, bet mēs bijām aprīlī, par Luvru maksājām pilnu cenu, kas bija 15 eiro, taču, paklikšķinot biļešu kalendāru internetā, radās iespaids, ka arī šeit cenas mainās atkarībā no datumiem.

Luvra

Luvras apmeklējums ir vienas no spilgtākajām atmiņām Parīzē, šeit pavadījām pusi dienas un uz šejieni noteikti varētu nākt vēl un vēl! Ne velti stāsta, ka lai apskatītu katru eksponātu tikai īsu brīdi, Luvrā būtu jāpavada deviņi mēneši.

Protams, ka mēs gribējām redzēt Monu Lizu, un taisnība ir tiem, kas saka, ka ņemot vērā tūristu masas, to var redzēt no liela attāluma, cauri citu tūristu paceltiem telefoniem un planšetēm. Tā kā es savu telefonu veiksmīgi aizmirsu viesnīcā, tad eksponātus varēju izbaudīt ne caur telefona kameru, un, jāatzīst, tas ir diezgan patīkami! Starp citu, lai redzētu Monu Lizu tuvāk, vajag apiet pūlim no kreisās puses un apstāties blakus sargiem – te to redzēs daudz tuvāk un priekšā būs lenta, aiz kuras ir visi cilvēki.

Ļoti gribēju apskatīties ēģiptiešu ekspozīciju, taču mūsu apmeklējuma dienā tā bija ciet, bet Luvrā vēl ir ārkārtīgi daudz eksponātu, ko redzēt! Kas īpaši iekrita atmiņā bija krāšņās zāles, jo daudzie eksponāti, protams, atgādināja savulaik skolā kultūras vēstures un vizuālās mākslas stundās redzēto, taču to tur ir tik daudz! Manījām cilvēkus, kas nofotografēja katru gleznu, kurai gāja garām…

Dienas laikā biļeti var izmantot vairākkārt, un vēlāk, pastaigājoties pie Luvras stikla piramīdas augšā, mums pat kāds krievu pāris jautāja, vai nevēlamies atdot savas biļetes viņiem.

Uz Luvru mēs atbraucām ar metro un iegājām iekšā caur pagrabā esošo tirdzniecības centru. Ejot iekšā ap pusdienlaiku, mums paveicās, jo uz drošības pārbaudi vispār nebija rindu! Izskatījās gan, ka augšā, pa galveno ieeju, rindas bija visu dienu. Biļešu nopirkšana aizņēma vien 10 minūtes (tiešsaistes sistēmai bija darbības pārtraukums todien), un jau drīz vien bijām iekšā. Luvrā ir pieejami skapīši, kur nolikt mantas (ar koda atslēgu), mazas ēstuvītes un arī suvenīru veikali, kā arī tirdzniecības centrā ap to neskaitāmi slavenu zīmolu veikali, kur nopirkt tējas, sinepes, šokolādi vai kosmētikas preces.

Uz Luvru arī vajadzētu atnākt arī vakarā, jo izgaismotās piramīdas un ēka tumsā izskatās ļoti krāšņi. Pa vakariem arī šeit spēlē ielu muzikanti un izejot cauri vārtiem, var nokļūt otrā pusē, pie upes.

Notre Dame de Paris

Viena no slavenākajām katedrālēm pasaulē ir Notre Dame de Paris jeb Dievmātes katedrāle un tā atrodas tieši Parīzē. Tās celtniecība tika uzsākta 12.gadsimta beigās, un gadu laikā tā tikusi vairākkārt pārbūvēta, cietusi karos, atjaunota un to pat gribējuši nojaukt, bet pateicoties Viktora Igo romānam, tā atkal kļuvusi populāra parīziešu vidū un tikusi atjaunota!

Katedrālei ir divas galvenās apskates vietas – to var apmeklēt bezmaksas pa galveno ieeju (izstāvot rindu uz drošības pārbaudi) un ieejot no sāniem, lai uzkāptu pa šaurajām, līkumotajām kāpnēm augšā un vērotu tuvplānā himēras, pūķus un citas radības, kas izdaiļo tās fasādi (10 eiro, biļešu iegāde iekšpusē, pēc rindas izstāvēšanas, turpat arī suvenīru veikals).

Jārēķinās, ka rindā var nākties pavadīt diezgan ilgu laiku, jo vienlaicīgi augšā drīkst atrasties vien 200 cilvēki. Tāpēc atnākot to apskatīties, visprātīgāk ir ieņemt vietu rindā un tad var pamīšus iet apskatīties iekšpusi (šeit rinda iet uz priekšu diezgan raiti), un aplūkot to no ārpuses. Augšā apskate arī notiek divos stāvos, aiz blīviem tīkliem, tāpēc fotografēšanai var izmantot tajos izplēstos caurumus. Sargi lūdz virzīties uz priekšu, un svarīgi nepalaist garām otras kāpnes uz augšu, jo daudzi apmeklētāji tur nemaz neaiziet. Atsevišķas nelielas durtiņas ir arī uz zvanu torni.

Kad apskatīts tornis no augšas, var doties iekšā. Katedrāles iekšpuse ir ļoti krāšņa un tur noteikti var pavadīt vismaz pusstundu, aplūkojot vitrāžas un altārus, iekšpusē ir arī dārgumu muzejs un blakus katedrālei ir kapenes. Katedrālē arī ir suvenīru veikals, kur var iegādāties vairākus simtus eiro vērtus rožukroņus un citus reliģiskos atribūtus.

Starp citu, vieni no skaistākajiem un zināmākajiem ķiršu kociņiem atrodas pie Notre Dame de Paris katedrāles. Vērojot milzīgos, ziedošos kokus, atliek vien cerēt, ka Rīgā augošie kociņi kādu dienu būs tikpat krāšņi! Patiesībā, skatoties cik daudz apstādījumu ir Parīzē, gribas cerēt, ka ādu dienu arī Rīgā puķu dobju kļūs vairāk!

Katakombas

Viena no vietām, kuru noteikti gribējām redzēt, ir katakombas. Katakombu vēsturei ir veltīta ekspozīcija, kas izskaidro kaļķakmens veidošanos, kā tas ticis rakts un izveidojušies tuneļi, par kuriem aizmirsts līdz tie sākuši iebrukt, līdz, visbeidzot, kā šeit tika pārvestas sešu miljonu cilvēku kauli, jo Parīzes kapsētas bija pārpildītas. Sākotnēji kauli tika pārvietoti haotiski, taču vēlāk tika izveidotas dažādas kompozīcijas, pat altāri un krusti no tiem. Gadu laikā baznīca vairākkārt pretojusies pret kaulu ekspozīciju. Ar laiku šī vieta kļuvusi par tūristu pieprasītu objektu. Katakombām ir arī interesants suvenīru veikals, kur visi priekšmeti ir par nāves tēmu.

Lai arī galvaskausi un stilba kauli atrodas tikai daļā no tuneļiem, visa tuneļu sistēma mūsdienās tiek saukta par katakombām. Katakombu dēļ šajā apkārtnē netiek celtas lielas ēkas, jo to pamatiem nepietiek vietas nostiprināšanai, un ar katakombām saistās dažādi interesanti atgadījumi, piemēram, policija 2004.gadā atklāja tuneļu sistēmas daļu, kur bija pilnībā aprīkots mūsdienīgs personīgais kinoteātris, un aizvien nav zināms, kam tas piederējis.

Katakombas ir ciet pirmdienās un dažādās svētku dienās, tāpēc pirms apmeklējuma noteikti jāpārbauda, vai tās būs vaļā!  Ieejas maksa ir 12 eiro pieaugušajiem, un arī šeit var nākties gaidīt rindā stundu un vairāk. Lai arī mājaslapā ir pieprasītāko laiku saraksts, tomēr tas ne vienmēr atbilst patiesībai – arī it kā klusajā laikā, kad tur bijām mēs, bija jāgaida stunda.

Monmartra un Sacre Coeur bazilika

Uz Monmartru devāmies tuvāk saulrieta laikam, jo bijām dzirdējuši, ka no Svētās Sirds bazilikas paveras skaists skats uz Eifeļtorni. Izrādās gan, ka saulrietā tāpat to vērot nevar, jo ziemā bazilikas skatu tornis ir atvērts līdz pieciem, bet vasarā līdz astoņiem, pati bazilika ir vaļā līdz pus vienpadsmitiem vakarā un tiešām ir ļoti skaista.

Torni var nedaudz redzēt pie dažiem no žogiem, bet ne tik labi, lai speciāli uz turieni brauktu.

Uzkāpjot pa skaistajām kāpnēm bazilikas priekšpusē (un izcīnoties ar daudzajiem uzbāzīgajiem “draudzības striķu” sējējiem), mēs nonācām augšā, kur mūs sagaidīja pūlis ar dažādu knariņu tirgotājiem un vakara baudītājiem skurbulī. Arī šeit, tāpat kā pie Eifeļtorņa, reizi minūtē pienāk vīrietis ar maisiņu un piedāvā alu.

Kad vēlējāmies atpūtināt kājas, pasēžot uz kāpnēm pie baznīcas, tas nebija iespējams, jo apkārtne ļoti smirdēja pēc urīna, kas patiesībā daudzviet Parīzē ir nopietna problēma. Apstaigājām mazās ieliņas kalna virsotnē, apēdot pa saldējumam un pankūkām ar Nutellas un banānu pildījumu, pavērojām māksliniekus zīmējam tūristu portretus un drīz vien arī satumsa. Šeit dzīve sit augstu vilni arī pēc tumsas, tūristu un vietējo bariem svinot dzīvi, un patiesībā, par šo rajonu no visām Parīzē redzamajām vietām laikam palika vissliktākais iespaids – šeit tiešām bija sajūta, ka nav droši.

Triumfa arka, Ladurée makarūni, La Défense rajons un sajūtas 8.arrondissement

Dzīvojot 8.rajonā mēs ļoti novērtējām, ka neesam uz galvenās ielas, kur visu diennakti valda kņada un rosība, bet esam nedaudz dziļāk mazajās ielās. Te bija gan kafejnīcas ar ziedu dekorācijām, gan mazi parki, gan koku alejas un vietējo maiznīcas. Nākot tuvāk metro stacijai George V, te gan vienmēr valdīja kņada un dažādi naudas dīcēji te stāvēja jebkurā diennakts laikā. Te gan bija visas dārgākās pilsētas viesnīcas, izlavēto zīmolu veikali, pie dažiem no kuriem rindas valdīja visu dienu.

Tā kā mēs dzīvojām tieši blakus Triumfa arkai, to redzējām katru dienu, no visām pusēm. Šķiet, ka tās skatu tornis ir salīdzinoši mazāk pieprasīts nekā citi, un tur iespējams arī uznest augšā arī statīvu. Patiesībā, ļoti labs skats uz Triumfa arku paveras no 3300 gadu vecā obeliska pie Place de la Concorde.

Otra arka, kuru vēlējāmies redzēt, atrodas La Défense rajonā un saucas La Grande Arche de la Défense, kas tika atklāta 1898.gadā, atzīmējot Franču Revolūcijas divsimt gadus. Savulaik arī šī arka bija atvērta sabiedrībai, taču pēc negadījuma 2010.gadā, gan arkas jumts, gan muzejs apmeklētājiem ir slēgti. Ēkā atrodas arī valdības biroji, bet zem tās ir metro un vilcienu stacija, kā arī lielceļš.

La Défense ir darījumu rajons ar daudziem debesskrāpjiem, kas redzami aiz Eifeļtorna, ja uz to skatās no Montparnasse torņa. Mēs pastaigājām gar arku vakarā, fotografējot garām braucošās mašīnas, darījumu cilvēkus un arī novērojot kādu kautiņu pie lielveikala.

Visbeidzot, tā kā dzīvojām gluži blakus slavenajai konditorejai Ladurée, kur izdomāja makarūnu jeb mandeļu bezē oriģinālo recepti, nevarējām palaist garām iespēju tos nobaudīt! Viens cepums maksā 2.10 eur, šeit arī esot īpaši garšīga karstā šokolāde. Tā kā kafejnīca strādā līdz 11 vakarā, labāk nākt vēlāk, jo vakaros tur nemaz nav rindu. Parunājoties ar darbiniekiem uzzinājām, ka viņi fotografējoties nelabprāt, jo viņiem īsti neiet pie sirds viņu daudzās bildes internetā, taču viņi labprāt nofotografēs apmeklētājus, ja viņiem palūgt. Šeit atmiņā ataust kādreiz redzētais seriāls Gossip Girl, un vēlāk dzirdu no kādas draudzenes, ka viņas meita bija sajūsmā par atvestajiem cepumiem no šejienes tieši seriāla dēļ!

Rue Cremieux un ziedu veikali pilsētā

Kāda ievērības cienīga vieta, kas līdzīgi kā katakombas, parasti ierindojas jau ne tik tūristu apmeklētajās vietās, ir Rue Cremieux krāsainās mājiņas!

Te katrs nams ir citā, skaistā pasteļtonī, uz sienām ir kaķu gleznojumi, mājiņas ir izdekorētas ar puķu podiem un saulainās dienās atmosfēra šeit ir burvīga!

Patiesībā, puķes ir ļoti lielā cieņā Parīzē – ik uz stūra redzam ziedu veikalus, kur ir gan grieztie ranunkuļi, gan milzīgi bukšu podi, ceriņu krūmi un apelsīnkoki, kurus turēt uz savas mazmazītiņā balkoniņa. Šajos ziedu veikalos ir īpaša atmosfēra un tie vien ir atsevišķas apskates vērti!

Versaļas pils

Versaļas pils parādās Parīzē apmeklējamo objektu sarakstā, ja esi tur vismaz trīs vai četras dienas, jo, būtībā, tās apskatei ir jāieplāno visa diena, sākot ar ceļu, līdz ar izstāvēšanu rindā un laiku iekšā.

Pilij vien nepieciešamas vairākas stundas, lai izietu visu maršrutu, redzētu plašās zāles, krāšņās kāpnes, guļamtelpas un, protams, slaveno Spoguļu zāli, kas uzcelšanas brīdī parādīja grandiozo karaļu turību, jo spoguļi bija ļoti dārgi.

Versaļu apmeklē ārkārtīgi daudz tūristu, īpaši no Āzijas, bieži vien lielās grupās, tādēļ citreiz ir vērts pagaidīt, kamēr lielāka grupa paiet garām, un tad īsu brīdi ir mazliet mierīgāks. Pilnīgs klusums gan droši vien šeit nepastāv nekad.

Ieejas biļetes cenā ir iekļauts arī audiogids, kurš tiek izslavēts kā īpaši labs, man gan diemžēl tas īsti labi nedarbojās, atskaņojot vien obligāto programmu sākumā.

Bez grandiozās pils, Versaļā pieminēšanas vērti ir plašie dārzi. Agrā pavasarī tie vēl nav tik iespaidīgi, jo mūsu apmeklējuma laikā ziedi vēl nebija sastādīti, taču skaistās strūklakas, un tikko plaukstošās lapas padarīja apskati tā vērtu! Mūsu apmeklējuma dienā pirmo reizi sezonā tika atklātas muzikālās strūklakas.

Citās dienās strūklakas nedarbojas vispār, bet, sestdienās un svētdienās vasaras sezonā tās tiek iedarbinātas – dažas darbojas ik pa brīdim visu dienu, bet kulminācija ir pusotru stundu pēcpusdienā, kad tiek ieslēgtas visas. Diemžēl gan visas šajā pusotrā stundā nemaz nevar pagūt apskatīties, jo, kājām ejot, nepieciešamas vismaz divas stundas, lai apskatītu tikai strūklakas vien, un neko citu dārzā! Interesanti, ka savulaik strūklakas tikušas mehāniski pumpētas, karalim ejot garām, taču mūsdienās tās iespējams iedarbināt visas uzreiz.

Tā kā gribējām iegūt vismaz vispārīgu priekšstatu par dārziem, uz stundu paņēmām golfa auto, kas maksāja 32 eiro par stundu, katras papildu 15 minūtes vēl 8 eiro. Jāatzīst gan, ka braucot ar šo transporta līdzekli, tāpat īpaši daudz nevar pagūt apskatīties, jo vienmērīgi braucot atļautajā maršrutā, tas jau aizņem stundu.

Ar golfa auto nav atļauts izbraukt ārpus maršruta (tas apstājas). Bet vismaz no  ārpuses redzējām citas ēkas dārzu teritorijā un vēl vairāk apzinājāmies dārzu izmēru. Droši vien ērtāk varētu apskatīties teritoriju izmantojot velosipēdus, tie gan arī nav lēti, 7.50 eur stundā. Versaļa nav lēts prieks, jo strūklaku dienā biļetes cena jau tā tiek palielināta, un tā maksā 27 eiro, bet strūklakas noteikti i vērts redzēt! Skanot dramatiskai mūzikai fonā, man īpaši patika Encelāda birzs un strūklaka, kas celta 1675.gadā un parāda milzi Encelādu apraktu līdz pusei akmeņos, cenšoties izlauzties.

Pēc Versaļas apmeklējuma paēdām kafejnīcā Blue Roi, kas atrodas turpat blakus. Makaroni nebija īsti labi, bet burgeris gan bija samaksātās naudas vērts.

Kā aizbraukt uz Versaļu? Nepieciešama vilciena biļete, redzējām kādu poļu grupu, kura centās braukt ar parasto metro biļeti un tad viņiem bija gara skaidrošanās ar kontrolieri. Pretrunā internetā atrodamajai informācijai, ka stacijas kasēs var nopirkt Versaļas ieejas biļeti un vilciena biļeti kopā (“Versaļas pase”), mums stacijā pastāstīja, ka tāda kombinētā biļete neeksistējot jau vairākus gadus.  

Versaļas ieejas biļeti var nopirkt internetā, vilciena biļeti var nopirkt automātā (nepieciešama RER C dzeltenā līnija), biļete būs derīga uzreiz gan metro līnijai, gan vilcienam. Tā kā vilciena līnija sazarojas vairākās daļās, tāpēc vajadzīgas biļetes uz staciju Versailles-Château – Rive Gauche. Biļete maksā 3.55 eur vienā virzienā, mēs uzreiz nopirkām katram pa divām, arī atpakaļceļam. Biļetes obligāti jāsaglabā, jo tās mēdz pārbaudīt. Braucienam var rēķināt aptuveni 40 minūtes. Obligāti jāskatās, vai brauc uz pareizo atzarojumu! Tālāk jābrauc līdz galam un jāseko tūristu masām (izejot no stacijas jāiet pa labi, tālāk krustojumā pa kreisi).

Ko redzēt vēl?

Neskaitāmas vietas mēs nepaguvām apskatīties, kādas, iespējams, redzējām, bet nezinām, kas tās ir, jo, pastaigājoties pa Parīzi, ir uz stūra ir fantastiskas, vēsturiskas ēkas, skulptūras, parki un muzeji! Muzeju saraksts vien ir kā vērts, Fondation Louis Vuitton – Frank Gehry’s, Pompidou, Musée d’Orsay, gribētos redzēs Marais iepirkšanās rajonu, kā arī slaveno kapsētu.

Šoreiz tikai gājām garām Panteonam, noteikti gribētos apskatīties to arī iekšpusē. Kādā no nākamajiem braucieniem gan jau izbrauksim ar kuģīti pa Sēnu, varbūt arī aiziesim uz šovu Moulin Rouge, Lido vai Crazy Horse, par kuriem gan daudzi saka, ka tas vien tūristiem domāts. Citreiz gan tieši jāizbauda tūristiem domātās aktivitātes, jo ne viss, kas ir tūristīgs, ir slikts, un esot tik slavenās pilsētās kā Parīze, gribas redzēt arī izslavētos skatus. Mēs Moulin Rouge apskatījām tikai no ārpuses šoreiz. Daudzām ģimenēm noteikti svarīga būs arī Disnejlendas apmeklēšana, bet tā kā esam tajā bijuši ASV, šoreiz plānos tā neietilpa.  Un protams, gribētos redzēt daudzas mazās ieliņas, kurām šoreiz neiznāca laika, un es varu tikai piekrist, ka uz Parīzi var braukt vēl un vēl!

Praktiska informācija

Apsardze, drošība un krāpnieki

Dažas dienas pēc atgriešanās mājās, pāršalc ziņas, ka Parīzē notikusi šaušana. Elizejas laukos, pie Mars & Spencer un Zara veikaliem, tieši tur, kur iznāk laukā Rue de Berri, kur dzīvojām dažas pēdējās dienas. Tajā krustojumā brauciena laikā bijām reizes divdesmit vismaz.

Aprunājoties ar draugiem saprotu, ka Parīze šobrīd nav gluži tāda, kāda tā bija trīs vai piecus gadus atpakaļ. Galvenais iemesls tam ir pēdējo gadu teroristu uzbrukumi un bēgļu problēma. Uz ielām ir ļoti liels daudzums policistu un speciālu apsardzes grupu, kas pārvietojas ar automātiem rokās. Tos redzējām visās pilsētas daļās, kur bijām. Lielākoties viņi dzenāja dažādus suvenīru tirgotājus un ubagus, taču dažās vietās redzējām, ka no suvenīru tirgotājiem paņēma kādu nieciņu un atstāja tirgoties, vai atņēma puķu pušķi kādam no “rožu krāpniekiem”. Taču kādā brīdī, stāvot rindā uz katakombām, apkārt esošās ielas tika slēgtas, apvelkot brīdinošās lentas, atbrauca policija un sāka pārbaudīt čemodānus no Denfert Rochereau stacijas iznākošajiem. Pēc brīža atbrauca busiņš ar uzrakstu Deminage (atmīnēšana). Tā kā tas bija dienu pēc sprādziena Sanktpēterburgas metro, sajūta bija neomulīga.

Ejot iekšā objektos, visur bija drošības pārbaudes, dažviet pat divas, tāpēc saliekamos nazīšus noteikti labāk atstāt viesnīcā. Ieplānot Eifeļtorņa apmeklējumu pēc piknika ar galda piederumu izmantošanu nebūs laba doma, jo tos visus konfiscēs.

Aprunājoties ar dažām individuālajām sieviešu ceļotājām, galvenais ieteikums bija nestaigāt apkārt pa tumsu, īpaši, dzelzceļa staciju tuvumā, jo tad mēdzot piedraudēt ar nazi un atņemt maku.

Metro stacijās skan brīdinājumi par kabatzagļiem, tāpēc mēs, kā īsti tūristi, mugursomas turējām uz vēdera un kabatās neko. Tāpat arī noteikti nav laba doma likt zemē mantas un pašam doties kaut kur tālāk, labāka kadra meklējumos.

Vēl kāda problēma Parīzē ir daudzie uzbāzīgie krāpnieki – rožu dāvināšana (bet pēc tam prasa 5 eiro), petīciju parakstīšana sīriešu bērniem (par ko pēc tam jāmaksā), magnētu, figūriņu tirgošana (līdzīgas cenas ir jebkurā suvenīru veikalā), piedāvā spēlēt spēli, kur ātri pārmainot vietām trīs krūzītes, jāizseko zem kuras ir bumbiņa. Kā arī zelta gredzena atrašanas krāpšana, kur gredzenu piedāvā atpirkt, vai, ja atrodi to pats, tiek sacelts skandāls.

Taču viskaitinošākie bija pie Sacre Coeur katedrāles kāpnēm – draudzības lentītes siešana ap roku, par kuru, protams, jāmaksā un ja atsakies, tad var sākt grūstīt un apzagt. Pēc manas pieredzes, lentīšu sējēji bija visuzbāzīgākie, taču, paslēpjot rokas un uzstājīgi sakot, lai liek mieru, parasti aiziet arī tie. Mani pārsteidz, ka, ņemot vērā, cik zināma ir šī problēma, vainīgie tur katru dienu turpina mocīt tūristus.

Savulaik ar lielu prieku izlasīju Stīvena Klarka “Ellīgs gads Parīzē” (oriģinālajam nosaukumam ir daudz lielāka saistība ar ekskrementiem), vai tā tiešām ir, ka ejot Parīzē pa ielu rūpīgi jāskatās, kur liec kājas? Lielākoties, pilsēta ir diezgan tīra, taču dažviet suņu saimnieki tiešām nav apzinīgi un var gadīties dažādi. Tomēr no tīrības viedokļa Parīzē, īpaši dažas metro stacijas liek vēlēties vairāk –  lai arī visi soliņi bija tīri un pie peroniem nemanīja nekādus atkritumus, tomēr pašās stacijās un daudzviet pilsētā valdīja spēcīga urīna smaka. Metro stacijās bija arī daudz ubagu ar zīmītēm “mēs esam sīriešu ģimene”, kā arī daudzi cilvēki dziedāja, spēlēja instrumentus un rādīja leļļu teātri metro vagonos. Kā mums stāstīja, tie neesot licencēti, jo licences attiecas tikai uz metro stacijām, ne vagoniem.

Vai pastiprinātās pārbaudes, netīrība un krāpnieki mani atturētu no Parīzes apmeklēšanas? Nē. Taču ar to ir jārēķinās, par to ir jāzina un tad uz vietas nebūs nepatīkamu pārsteigumu. Jāsaprot, ka Parīze ir ārkārtīgi populārs tūristu galamērķis, tur ir ļoti daudz visdažādāko nāciju cilvēku un bieži vien tieši tūristu pūļi rada lielāko diskomfortu. Apmeklējot mazāk populāras vietas gan no tiem iespējams izvairīties gandrīz pilnībā, un agros rītos, īsi pēc saullēkta cilvēku ielās arī nebūs tik daudz. Vai nesenie šaušanas notikumi atturētu? Nē. Pirms gada biju Izraēlā, kur tobrīd bija saspringta situācija un nežēloju to ne mirkli! Mana tuvākā pieredze ar šāvējiem bija tepat blakus, Kauņā, tādēļ es pieturos pie uzskata, ka šādi var notikt visur.

Kā pārvietoties Parīzē

No lidostas uz centru iespējams nokļūt ar vilcienu, autobusu vai taksometru. Taksometrs maksās ap 50-60 eiro. Lasīju, ka cena ir fiksēta, taču divas reizes braucot, tā mazliet atšķīrās. Taksometrs gan neesot piemērotais transporta līdzeklis pilsētā, jo Parīzes taksometri ir apvienoti arodbiedrībā un viņu skaits ir ierobežots, tādēļ daži izvēlas lietot Uber. Mēs pamatā pārvietojāmies ar metro (darbojas no 5:30 līdz 00:40), ņemot dienas karti Mobilis 1. un 2.zonai, kas maksā 7.30 eur (automātos var izvēlēties staciju, uz kuru domā braukt, lai pārbaudītu vai tā ietilpst zonējumā).

Dažas dienas izmantojām iegādātās carnet biļetes, kur paciņā ir 10 biļetes, kas maksā 14.50 eur (var izmantot vairāki cilvēki, tā nav viena karte ar 10 braukšanas reizēm, bet 10 atsevišķas biļetes). Vienas biļetes cena pērkot atsevišķi bija 1.90 eur. Metro var izmantot kā jau visur citur pasaulē, pārsēžoties arī uz citu līniju. Lai arī metro šķita haotiskāks nekā piemēram Taivānā, tomēr tas noteikti ir ātrākais veids kā pārvietoties pa pilsētu. Lielākā daļa metro vilcienu ir jauni, dažās līnijās bija ar vecie vilcieni, kur ar rokturi durvis jāatver pašam. Redzējām, ka daži tūristi apmulsa un skrēja pie citām durvīm, kur tās jau atvēris kāds cits. Lai arī dažos forumos iesaka lekt pāri barjerām un nemaksāt par biļetēm, nedēļas laikā kontroli redzējām vismaz reizes piecas, sods esot ap 60 eiro, tāpēc noteikti nav tā vērts.

Daudzas metro stacijas ne ar ko īpaši neatšķiras, citas, kā Cité, Hôtel de Ville, Louvre Rivoli, Bastille, Concorde, Abbesses, Varenne, Arts et Metiers ir atsevišķa apmeklējuma vērtas! Noteikti nevajadzētu braukt ar liftu un izvairīties no kāpnēm, pat ja paredzēts garāks kāpiens, bieži vien tieši kāpnes ir īpaši dekoratīvas!

Kur dzīvot Parīzē

Viens no mulsinošākajiem jautājumiem plānojot braucienu uz Parīzi bija – kur palikt pa nakti? Parīzē ir 20 rajoni, apzīmēti ar numuru un vārdu arrondissement. Atkarībā no rajona var būtiski mainīties viesnīcu cenas, Parīzē patiesi var atrast viesnīcas, kur numuriņš uz nakti maksā vairākus tūkstošus. Mums bija svarīgi, lai, nemaksājot lielu naudu esam salīdzinoši centrā un kaut kur varam aiziet arī ar kājām, un lai netālu būtu metro stacija.

Rezultātā, izvēlējāmies dzīvot 8.rajonā, netālu no Triumfa arkas pie Elizejas laukiem, kur izdevās atrast arī mazākas viesnīcas par draudzīgākām cenām. Rezultātā, brauciena sākukumā palikām Hôtel Royal Garden Champs-Elysées un dažas pēdējās dienas Hotel California, kas ir 100 metrus no vietas, kur notika apšaude… Royal Garden ņēmām vairākas rezervācijas, lai optimizētu izmaksas izmantojot atlaižu kuponus, maksājām 90 eiro par nakti diviem, superior istabā, ar brokastīm (un 75 eiro par to vienu nakti, kad brokastis nebija iekļautas). Netālu bija divi nelieli veikaliņi, kur varēja nopirkt gan puskilogramu zemeņu pa 1.50 eur, gan uzkodas. Viesnīcā bezmaksas bija Evian ūdens, kafija un tēja numuriņā. Daudzi teic, ka brokastis vispār ir jāēd āra kafejnīcās vai kādā no daudzajām maiznīcām, tādēļ var izvēlēties kā katram ērtāk, vismaz mums mūsu brokastis ļoti patika, izvēle bija tiešām laba! Viesnīcā jārēķinās, ka pat veicot priekšapmaksu, uz vietas būs jāmaksā dažu eiro pilsētas nodoklis no katra cilvēka. Daudzi cilvēki izvēlas izmantot airBnB (ja vēl neesi reģistrējies airBnB, izmanto šo saiti un saņem atlaidi pirmajai palikšanas reizei!)

Reģistrējoties numuriņā ir vērts painteresēties vai skats būs uz ielu vai uz pagalmu. Dzīvojot centrā troksnis var stipri traucēt, un, kā mums paskaidroja viesnīcā,  kondicionierus slēdz iekšā tikai jūnijā, neskatoties uz to, ka mūsu numurā bija ļoti karsts jau aprīlī, tā kā var nākties turēt vaļā logus pa nakti arī pavasarī. Protams, romantiskie balkoniņi uz ielas pusi arī ir tā vērti, jo rada burvīgu Parīzes sajūtu!

Ēšana Parīzē

Ejot pa ielām redzējām neskaitāmas kafejnīciņas, kurām visām ir āra galdiņi, cilvēki labprāt tur arī sēdēja un daudzi ēda tartaru. Pirmais, kas iekrita acīs – jebkurā ēstuvē galdiņi ir tik tuvu viens otram, ka starp tiem var knapi izspiesties cauri!

Apmeklējām vairākus restorānus, gan meklējot autentiskāku virtuvi kā sīpolu zupu, gan ēdot ķēdes ēstuvēs,  kas mazliet atgādina amerikāņu diner stila iestādē Hippopotamus, lai ātri kaut ko iekostu (kas izrādījās mokoši ilgākā maltīte mūsu brauciena laikā). Pasēdējām arī tūristu vietās, kur, protams, paveras skats uz Eifeļtorni, gan arī izmēģinājām libāniešu restorānu, jo Parīze izslavēta ar dažādu tautu virtuves pieejamību. Protams, neiztikām bez maizītēm no maiznīcām. Jāatzīst, no visām apmeklētajām vietām labs ēdiens un laba apkalpošana bija tikai kādā tūristu vietiņā Mucha Cafe netālu no Musée d’Orsay, kur gan zupas bļodiņa maksāja 9 eiro, bet ēdiens bija gatavs diezgan ātri.

Aprunājoties ar Parīzi biežāk apmeklējošiem cilvēkiem, vai tā tikai mūsu neveiksme, patiesībā, ļoti daudzi atzina, ka Parīzē nemaz neesot tik viegli atrast garšīgu ēdienu, tāpēc braucot nākošajā reizē tomēr laikam plānosim atsevišķu gardēžu tūres daļu un jau iepriekš rezervēsim galdiņus restorānos.

Badā, protams, nepaliksi, un vienmēr variants ir ieturēt maltītes McDonald’s, Burger King un Subway, jo tie nu gan ir uz katra stūra (bija kvartāli, kur 200 m radiusā redzējām trīs McDonald’s)  tad jārēķinās uz kādiem 3-4 eiro uz cilvēku. Bet gribas jau autentiski, vai ne? Pašus francūžus manījām ieturam pusdienas parkos – gan ēdam maizītes no maiznīcām, gan no līdzpaņemtām kastītēm, gan arī salātus sagatavotus kafejnīcā līdzņemšanai.

Kopsavilkumā

Mēs noteikti brauksim uz Parīzi vēl! Šī ir pilsēta, kur būs, ko darīt jebkurā gadalaikā un tā būt tikpat skaista kā lietainās dienās, tā saules pielieta. Tai ir tik daudz vārdu – gaismas, mīlētāju pilsēta. Mums tā šoreiz ir pavasara pilsēta. Sens sapnis bija to redzēt pašā pavasara plaukumā, un tas beidzot ir piepildījies!

Noteikti izlasi arī par citiem galamērķiem, kas arī ir ļoti jauki pavasarī:

Siltā Kuba

Krāsainā Barselona

Neparastā Izraēla


11 comments

  1. Par tām strūklakām Versaļā ir tā, ka apkārtnē nav daudz gruntsūdeņu un citu ūdens avotu, tāpēc tās strūklakas tika darbinātas tikai tad, kad karalis gāja garām 🙂

    1. Redz kā! Par gruntsūdeņiem nezināju, es tieši par pumpju sistēmu jaunu biju lasījusi 🙂

  2. Paldies, Alīna, par bagātīgo rakstu! Parīze līdz šim nav bijusi tuvāko ceļojumu sarakstā, bet domas ir mainījušās. Ļoti noderīga bija informācija raksta beigās.

    1. Paldies par komentāru. Prieks, ka kāds izlasa līdz galam! Šoreiz laikam drusku pārcentos ar raksta garumu, uz nākotni jādomā, kā sadalīt, kā reizi to praktisko pusi bija doma, ka varbūt jāliek atsevišķi turpmāk, ja raksts garāks 🙂
      Ja sadomā braukt un ir kādi jautājumi, droši raksti!

  3. Paldies Alīna par rakstu un bildēm, tiešām noderīgi un krāšņi. Varbūt palaidu tekstā garām, kurā mēnesī bijāt Parīzē? Plānojam doties marta vidū, domāju, vai būs tik pat ziedošs un krāsains:)
    Vai esat bijuši Horvātijā?

    1. Paldies par labajiem vārdiem! Bijām pēdējās marta-pirmajās aprīļa dienās. Domāju, ka atkarīgs no tā kāds gads, kādi apstākļi, varbūt būs drusku mazāk saplaucis vēl, bet kaut kas noteikti jau ziedēs!
      Horvātijā bijām vairāk nekā 10 gadus atpakaļ, braucām organizētā ekskursijā, tas, ja pareizi atceros, bija otrais vai trešais mūsu kopīgais brauciens vispār. Tas bija čartera lidojums, viesnīca jūras krastā un ekskursijas – uz Roviņu, Pulu un Plitvicas ezeriem. Bija jau skaisti, bet tas bija laikam pēdējais piliens tajā, ka nevaram tādā tempā ceļot un gribas katru vietu tomēr izbaudīt pa savam 🙂

      1. Liels paldies Alīna par atbildi! Jā, organizēti braucieni nav arī priekš mums! Lai Jums radošs, ceļojumiem un veiksmīgiem projektiem bagāts šis gads!

Pievienot komentāru