Kas ir labākās vietas, ko redzēt Maurīcijā, kuru viesnīcu izvēlēties un  cik dienas ir nepieciešamas, lai apskatītos salu? Maurīcija pēdējos gados ir kļuvusi par īpaši populāru ceļojumu galamērķi latviešu vidū pēdējos gados. Taču mūsu ceļš uz Maurīciju ir mazliet neparastāks, kā citiem!

Vienmēr esmu domājusi, kā nez ir uzzināt par lidojuma galamērķi, tikai esot lidostā? Šoreiz man ir iespēja to pārbaudīt praksē, jo mūsu sadarbības ceļojumā ar CeļojumuBode zinām vien to, ka tas būs viens no trijiem galamērķiem – Dominikāna, Maurīcija un Taizeme, bet kurš tieši, nav zināms!

Lidostā atverot aploksni un ieraugot tajā lapiņu ar uzrakstu “Maurīcija”, mana sajūsma par šo galamērķi ir neviltota, jo tieši uz to es gribēju doties visvairāk! Kāpēc? Jo man ārkārtīgi patīk Indijas okeāns, iepriekš esam bijuši Maldīvijā un Seišelās (te mēs apprecējāmies!) un man šķita, ka Maurīcijā varētu būt tikpat iespaidīgi!

Tas, ka Maurīcija ir attīstītākā valsts Āfrikā, noteikti nebija to faktu vidū, kurus es zināju par šo zemi, pirms uz turieni doties. Manas zināšanas par Maurīciju aprobežojās ar to, ka tā ir valsts Indijas okeānā, netālu no Rejunionas un Madagaskaras un, ka tur audzē cukurniedres.

Liels ir mans pārsteigums, kad pēc nolaišanās Sir Seewoosagur Ramgoolam starptautiskajā lidostā, brauciens uz viesnīcu ir pa mūsdienīgu šoseju ar divām joslām katrā virzienā (un daudz kamerām, to uz salas ir ap 4000), ceļmalās zied dekoratīvie koki un krūmi, un, kur ne vien veries apkārt, blakus šosejai saulē vizuļo sudrabaini zaļi kopti cukurniedru lauki. Ja kādam ir bail ceļot uz Āfriku, tad droši var sākt ar Maurīciju, jo te pilnīgi nav no kā baidīties!

Līdzīgi raksti:

Atpūta Seišelu salās: Maes sala, Ladigas sala un Silueta sala

Ceļojums uz Maldīviju

Brauciens uz Palau

Praktiska informācija

Kur rezervējām ceļojumu: Šajā Maurīcijas piedzīvojumā devāmies kopā ar CeļojumuBode.lv, kuri noorganizēja visu nepieciešamo lidojumam, viesnīcai un transfēram. Tā kā brauciena galamērķi nezinājām līdz pat pēdējam brīdim, šoreiz ceļojumam nebijām iepriekš saplānojuši pilnīgi neko!  Mūsu 12 dienu ceļojuma plāns tapa, jau atrodoties Maurīcijā. Šajā ceļojumā devāmies ar mērķi patiešām atpūties, un tas vien bija neliels pārbaudījums, jo parasti pieblīvējam ceļojumus līdz ūkai. Taču mums patiešām izdevās, pat, ja daļa no atpūtas bija “piespiedu kārtā” (kāpēc tā – par to vēlāk!)!

Lidojums: lidojām ar Turkish Airlines, caur Stambulu. Savienojuma laiki bija ērti, ne tik īsi, lai būtu jāskrien, un ne tik gari, lai būtu jānīkst. Vienīgais, ar ko jārēķinās, gaidot Stambulā, ka ēšana lidostā izmaksā ļoti dārgi – par diviem hamburgeriem un kolas glāzi Burger King samaksājām 40 (!) eur. Savienojuma laikiem virs 5h ir iespējams saņemt bezmaksas ēdiena vaučeri lidostā. Dažreiz ceļotājiem izdodas pie šiem kuponiem tikt arī ar 3h starplaiku, taču Turkish Airlines oficiāli par šo klusē, kad ar viņiem par to sazinājos, man tika pateikts, ka maltītes lidostā starp lidojumiem netiek nodrošinātas vispār.

Viesnīca: palikām viesnīcā Zilwa Attitude, kas ir 4* viesnīca ģimenēm – tajā ir vairāki baseini (viens tikai pieaugušajiem, divi vidēji un viens pavisam seklais bērniem). Mums bija iekļautas brokastis un vakariņas, brīvi pieejams gāzēts un negāzēts ūdens, iespēja vārīt tēju un kafiju numuriņā. Viesnīca atrodas tieši pie pludmales – ūdens pludmalē ir neticami zilā krāsā, bet jārēķinās, ka vismaz mūsu palikšanas laikā tas bija kaļķains, tāpēc nav piemērots snorkelēšanai. Viesnīcai ir plašs dārzs un vairāki restorāni, kuros var pierezervēt vakariņas – indiešu, taizemiešu, maurīciešu, kā arī pludmales BBQ restorāns tiem, kas paliek “viss iekļauts” formātā. Bez rezervācijas vakariņās ir pieejama bufete. Pārsteidzošā kārtā, man patiešām patika indiešu restorāns, lai gan nemaz neesmu indiešu virtuves cienītāja! Šajā viesnīcu ķēdē ietilpst arī vairākas citas 4* un 3* viesnīcas, uzņēmums, kam tās pieder, ir dibināts Maurīcijā.

Ieceļošanas atļauja (jeb vai Maurīcijā vajag vīzu?): Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama vīza, bet, pirms ieceļošanas Maurīcijā ir jāaizpilda veselības veidlapa. Par to nekas nav jāmaksā. Veidlapā jānorāda, kur dzīvosi, caur kurieni lido, kā arī, ka nav nekādu saslimšanas simptomu. Tā kā par ceļojumu uzzinājām vien lidostā, veidlapu pildījām, stāvot rindā uz reģistrāciju un ļoti satraucos, vai mums neprasīs uzrādīt atbildi jau Rīgā. Rīgā to nejautāja un  atbilde pienāca uzreiz. Lai arī mums šo dokumentu nelūdza uzrādīt pasu kontrolē, redzēju, ka tie, kam tā nebija aizpildīta, pildīja to uz vietas un process bija krietni laikietilpīgs. Mans ieteikums ir to aizpildīt dienu pirms lidojuma, jo man radās iespaids, ka paiet kāds laiks, kamēr veidlapas dati nokļūst robežsargu sistēmā, un tie, kas pildīja veidlapu, stāvot rindā uz pārbaudi, tāpat tika iztaujāti ilgi, pamatīgi un rindā tāpēc ilgi bija jāpastāv visiem.

Nauda & cenas: Maurīcijā izmanto Maurīcijas rūpijas, kuru aptuvenais kurss ir tuvu 50 Rs=1 eur, kas skaitīšanu padara ļoti vienkārši. Gandrīz pilnīgi visur pieņem kartes, pie kādas dabas takas redzējām pat kokosriekstu pārdevēju ar karšu termināli! Aptuveni 200 eur gan tāpat izņēmām skaidrā, lai varam atstāt kādu dzeramnaudu (uz tām gan nebija liels uzsvars un vienīgā vieta, kur tās tika prasītas uzstājīgi, bija ekskursijā ar laivu). Cenu līmenis kopumā likās lētāks nekā Latvijā, un viennozīmīgi lētāks, nekā, piemēram, Seišelās. Piemēram, viesnīcas spa centrā 75 min masāža izmaksāja aptuveni 65 eur. Tas ir lētāk, nekā tāda līmeņa spa centros Rīgā un līdzvērtīgs piedāvājums Seišelās būtu vismaz uz pusi dārgāks.

Veselība: Maurīcijā nav obligāti nepieciešamas nekādas īpašas potes, bet ir dažas, kuras ir rekomendējamas. Nav jālieto malārijas profilakses medikamenti, vairāk par veselības lietām parasti lasu šeit. Peldoties, ir vēlams vilkt koraļļu čības, gan koraļļu lausku dēļ, gan jūras ežu dēļ, kā arī speciālos peldtērpus pret apdegumiem (visu šo nopirkām uz vietas Decathlon veikalā, jāsaka gan, ar izmēru pieejamību bija švaki – nācās ņemt to, kas bija, nevis to, kas patika, jo bija gandrīz tukši plaukti). Ir vērts parūpēties par vēderam nepieciešamajiem medikamentiem, jo var paiet dažas dienas, kamēr pierod pie ēdiena/ūdens. Aptiekas gan Maurīcijā ir labas, un daudzi medikamenti, kas Latvijā ir recepšu, tur ir pieejami bez receptes un lētāk. Noteikti jāizmanto labs saules aizsargkrēms, jo te var patiešām ātri apdegt, un pretodu līdzeklis, tos arī var iegādāties uz vietas aptiekās un veikalos. Daudzas viesnīcas apstrādā teritoriju pret odiem, tomēr pārgājienos odi noteikti būs.

Mobilie sakari: mēs izmantojām Airalo eSim karti mobilajiem datiem, darbojās nevainojami! Vairāk par to, kā lietot Airalo, un atlaižu kodi gan jauniem, gan esošiem lietotājiem ir pieejami šeit.

Apdrošināšana: kā parasti, izmantojām Swedbank apdrošināšanu, vairāk par to, kam pievērst uzmanību izvēloties apdrošināšanas polisi, lasi šeit. Niršanai  izmantojam DAN speciālo niršanas polisi uz gadu. Autonomas pašriskam WolrdwideInsure polisi uz nomas laiku.

Auto noma: auto nomas atrašanai un rezervēšanai izmantojām DiscoverCars.com vietni, kas pieder latviešiem, caur kuru mums izdevīgākais piedāvājums sanāca Surprice nomā, 8 dienām 268 eur, 600 eur depozīts (kartes datus ievadījām tikai DiscoverCars.com, uz vietas neprasīja to uzrādīt). Neskatoties uz to, ka izvēlējāmies automašīnu saņemt paši, mums to gan piegādāja, gan pēc tam no mums paņēma viesnīcā, kas mums ietaupīja naudu taksim. Vienīgais, auto atveda aptuveni 1.5h vēlāk, nekā bijām rezervējuši. Tā kā mēs rezervējām vien iepriekšējā vakarā, acīmredzot, ātrāk viņi nevarēja pagūt. Cik skatījāmies dažādu nomu prasības, Starptautiskās tiesības jeb IDP ar Eiropas tiesībām nav nepieciešamas. Automašīnu ir vērts izvēlēties maziņu, jo, ārpus lielajām šosejām, braucot kalnos, ceļi ir šaurāki un mazs auto būs parocīgs. Citādāk, neskatoties uz to, ka braukšana ir pa ceļa kreiso pusi, ir ļoti ērta, ceļi ir pārsteidzoši labas kvalitātes, braukšanas ātrums lielākoties ir 60, 80 vai 110 km/h. Pārsvarā izmantojām Waze, pāris reizes gan mūs mēģināja aizvest kaut kur galīgi garām, kā arī ne Waze, ne Google Maps neparādīja, ka viens no lielajiem ceļiem kalnos ir slēgts, kā dēļ mums būtiski nācās pārplānot tās dienas apskates vietu plānu. Degviela bija nedaudz lētāka, nekā Latvijā, benzīntanki bija daudz, visos, kuros bijām, darbinieki paši lēja degvielu.

Ekskursijas:  vienīgo ekskursiju, ko rezervējām, ņēmām no GetYourGuide, 5 salu izbraucienu. Ņemot šādu izbraucienu, jāpievērš uzmanība, vai ir apstāšanās un izkāpšana Bākas salā (Île du Phare), jo tā ir absolūti iespaidīgākā vieta visā ekskursijā! Mūsu izvēlētajā ekskursijā liels uzsvars bija uz tusiņu atmosfēras veidošanu, kas nebija gluži mūsu iecienītākais formāts, tāpat, tika baroti savvaļas pērtiķi un burtiski vajāti bruņurupuči ūdenī. Pieņemu, ka tas ir ļoti atkarīgs no konkrētā kapteiņa, jo kopumā portālā atsauksmes par ekskursiju bija ļoti labas. Labākai pieredzei ir vērts izvēlēties privāto tūri un šīs lietas izrunāt ar kapteini. Diemžēl citu ceļotāju atsauksmes par vaļu un delfīnu tūrēm ir līdzīgas, ka dzīvnieki tiekot trenkāti, tāpēc ir vērts pievērst uzmanību šim aspektam atsauksmēs.

Niršana: Izvēlējāmies viesnīcai piesaistītā Dodo Divers niršanas centra pakalpojumus. Divi ienirieni ar visu ekipējumu personai izmaksāja 100 eur, kas nav dārgi. Nirām pie Coin de Mire salas Confetti Bay un pie rifa sienas. Redzamība bija izcila – ap 30 metriem! Apdrošināšanai izvēlējāmies DAN, specializēto niršanas apdrošināšanu. Abi esam PADI AOWD sertificēti nirēji, un niršanas centrā palūdza uzrādīt niršanas kartītes, bet par mūsu logbook neinteresējās, tikai pajautāja, kad esam pēdējoreiz niruši. Lai arī mūsu iepriekšējā niršanas reize bija pirms 2 gadiem, atkārtošanas kursu mums neprasīja pirkt.

Laikapstākļi jeb labākais laiks, kad braukt uz Maurīciju: Maurīcija atrodas dienvidu puslodē, tāpēc vasara tur ir tad, kad Latvijā ir ziema. Mēs bijām janvārī, pa dienu temperatūra nebija augstāka par 31 grādu, bet naktī, ne zemāka par 26 grādiem. Kalnos bija par dažiem grādiem vēsāks. Latvijas vasarā tur ir nedaudz vēsāks, temperatūra pa dienu ir ap 26 grādiem, naktī, ap 19. Lai arī janvāris un februāris skaitās mitrākie mēneši, mums lietus netraucēja – ceļojuma laikā pāris reizes lija, bet lietus ātri beidzās. Vairāki vietējie stāstīja, ka tieši jūnijā-augustā ir daudz vairāk tūristu, kas dodas pārgājienos, jo laiks ir vēsāks, bet tāpat var peldēties!

Laika zona & pārziemošana Maurīcijā: Maurīcijā ziemā ir +2h pret Latviju, tāpēc tā ir diezgan piemērota arī attālinātam darbam no Latvijas un pārziemošanai – te ir pieejamas daudzas privātās izīrēšanas istabiņas, salā ir attīstīts sabiedriskais transports, laba veikalu pieejamība un galvenais – ir silti! Var uzturēties līdz trim mēnešiem pusgada laikā.

Kurā salas daļā dzīvot: mūsu viesnīca atradās salas ziemeļu daļā (Calodyne), tomēr lielākā daļa apskates vietu, kas mūs interesēja, bija dienvidos (ap Le Morne Brabant), tāpēc sanāca diezgan daudz laika pavadīt mašīnā. Vienā virzienā mums tās bija aptuveni 2h. Tāpēc, ja ir vēlēšanās skatīties šajā rakstā minētās apskates vietas, mans ieteikums būtu dzīvot salas dienvidu daļā.

Ielidošana & transfērs uz viesnīcu

Ielidojam saguruši pēc nakts lidojuma, bet, lidmašīnai nosēžoties, esam pielipuši pie loga. Redzamais iedvesmo! Rindā uz pasu pārbaudi sanāk pastāvēt diezgan krietnu laiciņu, vērojam, kā citiem tūristiem uzdod daudz jautājumus, tāpat daudzi nav laicīgi aizpildījuši veselības veidlapu. Stāvu un gudroju, kādus nez jautājumus uzdos man, esmu sagatavojusi visus dokumentus par viesnīcu, lidošanu atpakaļ, bet vienīgais, ko pārprasa, vai dzīvosim Zilwa Attitude un kurā datumā lidosim prom. Iespiež pasē zīmogu ar dodo (kas ir šīs salas simbols – endēmiskais putns, kas izmira 17.gadsimtā), un esam brīvi. Somas gan sanāk pagaidīt vēl kādu brīdi, laikam esam ielidojuši kāda pīķa brīdī un darbinieki netiek galā ar apjomu.

Beidzot dodamies laukā! Vispirms jāuzmeklē vietējais tūrisma aģentūras partneris. Pēc brītiņa ieraugām meklēto logotipu un dodamies pie darbinieces, kas piefiksē mūsu mobilo telefonu datus un iedot mums aģentūras pārstāves telefona numuru. Tā kā mums brauciens ir noorganizēts ar “CeļojumuBode.lv” starpniecību, mums uz viesnīcu ir transfērs, un gaidu, kā nu būs. Mūsu pirmajos ceļojumos, kad devāmies gatavajos atpūtas braucienos uz Horvātiju, Tunisiju un Tenerifi ar citām ceļojumu aģentūrām, tieši ar transfēriem saistās sliktākās atmiņas. Esmu patīkami pārsteigta, kad izrādās, ka visiem aģentūras klientiem ir individuālie transfēri, un pēc brītiņa jau sēžam jaunā, kondicionētā automašīnā ar šoferi Tariku.

Līdz viesnīcai ceļā ir aptuveni pusotra stunda, un, Tariks gan pats pastāsta dažādus faktus par dzīvi Maurīcijā, gan atbild uz mūsu jautājumiem, gan arī piestāj pie tirdzniecības centra, kur ir bankomāts, kad to palūdzam. Interesējamies arī par iespējām noalgot šoferi uz visu dienu, viņš saka, ka tie varētu būt ap 60 eiro dienā. Vēlāk ceļojuma laikā manām ļoti daudzus tūristus, kas tieši šādi arī apskata salu.

Mūsu viesnīca Maurīcijā – Zilwa Attitude

Ierodoties viesnīcā, mūsu somas uzreiz paņem (tās darbinieki aizved pa tiešo uz numuru), kamēr mūs ved uz reģistratūru nokārtot formalitātes.

Pirmais skats, ieraugot Coin de Mire salu no lobija bāra ir neaprakstāms! Tāds, ka ir jāapstājas un jānofotografē un es sapratu, par ko tieši rakstīja cilvēki, ka skats viesnīcas reģistratūrā ir neaizmirstams. Visu ceļojuma laiku, katru dienu, ejot brokastīs, bija jāapstājas un jānofotografē šis skats, jo “wow” sajūta nepazūd ne mirkli!

Kā tikko apsēžamies reģistratūras zonā, mums uzreiz atnes vēsus dvielīšus, ar ko noslaucīt seju un rokas, kā arī citronzāles limonādi. Ir karsti, un aizvien esam ģērbušies lidojuma drēbēs. Protams, džemperis jau kaut kur iestūķēts somā, bet džinsu bikses liekas pielipušas pie kājām un nevaru iedomāties, kā tajās iztur darbinieki, bet tieši tāda ir vairuma darbinieku uniforma – balts polo krekls un džinsas!

Darbiniece pienāk ar planšeti, kurā jāieraksta mūsu dati. Atdodam viņai CeļojumuBodes iedoto vaučeri, noklausāmies instrukciju par to, kur kas atrodas, cikos kas notiek (pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā – bet labi, ka tiek iedota arī izdruka!), un drīz vien darbiniece mūs un vēl dažus cilvēkus, kas arī ir tikko atbraukuši, ved uz numuriņiem.

Esam kādas četras mājiņas aiz reģistratūras, trīsstāvu mājas otrajā stāvā. Numuriņš nav liels, bet tajā ir viss nepieciešamais –  vannasistabas zona ar dušu, tualete, guļamistaba ar dīvānu, galdu un TV, kuru ceļojuma laikā neieslēdzam, mini ledusskapis, tējkanna, krūzes un glāzes. Ir arī balkons ar āra mēbelēm. Pakāpjoties uz āra dīvāna diezgan labi var redzēt okeānu, kas ir sirreāli zilā krāsā!

Kamēr vēl ir gaišs, nedaudz pastaigājam pa viesnīcas teritoriju, nebeidzot priecāties par spilgti zilo ūdeni, un drīz jau arī pienāk vakariņu laiks. Pirmajā brīdī bufetē nezinu, kur ko ķert un grābt, jo visa ir tik daudz un tik dažādi ēdieni! Sākumā paņemu no vairākiem ēdieniem pa drusciņai, un labi, ka tā, jo pāris ēdienos ir arī pa kādam asākam pipariņam – Indijas ietekme šeit ir jūtama! Bufetē ir arī bērnu stūrītis, kur ir makaroni un vistas nageti, kā arī vegānais piedāvājums. Mums vakariņās pienākas bezmaksas ūdens, tā kā paliekam puspansijā, kas priecē, jo citviet pasaulē arī par to būtu jāmaksā atsevišķi. Var arī pasūtīt dzērienus “uz numuriņu”. Pārsteidzošā kārtā cenas nav dārgas, viena kola maksā ap 3 eur. Kad ejam vakariņās, redzam arī viesnīcas “Bulk Shop” jeb veikaliņu, kur var atnest tukšās ūdens stikla pudeles un saņemt piepildītas, paņemt tēju un kafiju numuriņam un iegādāties limonādes (tiem, kam ir “viss iekļauts” piedāvājums, šie dzērieni ir bezmaksas).

Atpūsties …piespiedkārtā

Viens no mūsu plāniem šajā ceļojumā ir atpūsties. Kādu dienu nedarīt neko, gulšņāt, lasīt, iet uz spa. Ceļojuma pirmo pilno dienu tā arī sākam, nolemjam, ka vien aiziesim tepat blakus līdz veikaliņam tieši aiz viesnīcas teritorijas paņemt kādu našķi, aklimatizēsimies, jo agrā celšanās un pusgulētā nakts ir atstājusi iespaidu. Gājiens vien 5 minūtes, bet veikalā Jēkabs sāk justies slikti. Ātri nopērkam visu vajadzīgo un atgriežamies numurā. Nākamās divas dienas Jēkabs pavada guļot viesnīcas numuriņā, kamēr es dzīvoju uz balkona – uz maiņām lasu, plānoju turpmāko dienu plānus un risinu steidzamas lietas darba datorā, ēdienreizēs eju viena pati un pamatā dzīvojos tikai pa viesnīcas teritoriju, vien aizeju vēlreiz līdz veikaliņam, lai pavērotu tam blakus augošajā palmā dzīvojošo audējputnu koloniju. Tāpat vienreiz dodos arī uz aptieku, kas ir aptuveni 15 min gājiena attālumā no viesnīcas – vienīgais nepatīkamais, ceļiem nav trotuāru, šie ir jau mazie ceļi, tāpēc, šauri, tā nu iešana gar ceļa malu ir ar adrenalīna piešprici, jo kā tikko dzirdu kādu auto braucam, cenšos lekt krūmos, lai nedabūtu ar auto spoguli pa sāniem. Uzmanīgi vēroju, kā nu būs ar klaiņojošajiem suņiem, jo tie te arī ir vairumā, bet tie gan par mani neizrāda nekādu interesi. Vismaz uz aptieku gājiena dēļ, turpat blakus tirdziņā nopērku pāris nelielus mango – tie ir neliela ābola izmērā, dzelteni un iekšā pilni stiegru. Gatavi, garšīgi, bet pēc ēšanas tiešām liekas, ka ir spalvaina mute. Gluži kā savulaik Kubā, kad tur devāmies mango sezonas laikā, zobu diegs iet uz urrā!

Kad beidzot Jēkabam paliek labāk, uz vienu dienu izkustam no viesnīcas un vakariņās beidzot dodamies abi, vakariņu laikā tikpat pēkšņi slikti paliek man, un esmu spiesta tūlīt pat doties uz numuriņu. Par laimi, patiešām slikti man ir tikai vienu nakti.

Tā arī netiekam skaidrībā vai tas ir kāds vīruss, ko noķērām pa ceļam lidmašīnā, vai gremošanas sistēmas pierašana pie vietējā ūdens. Abiem ir slikti, bet simptomi atšķiras, taču vājums pēc tam mums saglabājas gandrīz nedēļu, un pārgājienu takās rāpjamies augšā kā divi kusli gliemeži.

Mēdz teikt, ka, ja neņemt brīvdienas, ķermenis pats tās paņems. Mēs jau bijām sagatavojušies tās paņemt šajā ceļojumā, un šoreiz sanāca kā stāstos par darbaholiķiem, kas slimo tikai atvaļinājumā… Tā nu ne tikai brauciena sākums bija mierīgāks, bet arī visu ceļojuma laiku nācās plānot rāmāku. Par laimi, iztikām bez vēršanās pie ārsta, taču ar aptieku piedāvājumu Maurīcijā gan sanāca iepazīties un līdzpaņemtie medikamenti noderēja.

Sir Seewoosagur Ramgoolam botāniskajā dārzā

Beidzot jūtamies labāk un dodamies uz pirmajām apskates vietām! Novērtējot satiksmi pa ceļam uz viesnīcu nolemjam, ka ņemsim nomā automašīnu un brauksim paši, neizskatās tik traki, kā dažviet bija Seišelās Viktorijas salā (tur braucām ar šoferi) un pierezervējam automašīnu caur DiscoverCars.com. Vienīgā aizķeršanās – Surprice auto noma automašīnu mums atved par 1.5h vēlāk, nekā to esam rezervējuši, kas mums atstāj pavisam nedaudz laika pēcpusdienā, lai dotos uz pirmo apskates vietu – Sir Seewoosagur Ramgoolam botānisko dārzu (ieejas maksa 6 eiro personai), kas ir vecākais dienvidu puslodes botāniskais dārzs (to 1770.gadā dibināja Pierre Poivre), tas tiek uzskatīts arī par vienu no krāšņākajiem pasaulē. Mūsdienās tas ir nosaukts Maurīcijas pirmā premjerministra vārdā. Viena no slavenākajām vietām dārzā ir Viktorijas ūdensrožu dīķis – to lapas spēj izaugt pat vairāku metru diametrā un esot spējušas izturēt pat vairāku simtu kilogramu svaru. Mūsu pastaigas laikā gan pa tām nemēģinām iet, vien vērojam, kā to dara putni.

Botāniskajā dārzā pie vienas no vecajām ieejām aplūkojam arī baobabu, tas gan neatgādina fotogrāfijās redzētos Madagaskaras baobabus, ir daudz zaļāks, nekā gaidīts, un kokā vienlaicīgi ir gan augļi, gan ziedi. Atmiņā paliek arī malajas rožāboli, kas tieši tobrīd zied un zem tiem visa zeme kā tāds paklājs ir nosēta fuksijas krāsas ziedlapiņu. Pirms došanās iekšā dārzā esam uzpūtuši pretodu līdzekli, bet pēc stundas jūtam, ka sākam diezgan iesvīst un odi mums pulcējas apkārt mākoņos. Saulainākās vietās vēl diezgan cepina pēcpusdienas saule, un lai arī esam pamatīgi nosmērējušies ar aizsargkrēmu, negribas riskēt un pirmajās dienās pieķert sauli!

Tā kā botāniskajā dārzā esam ļoti vēlu, daudz laika pastaigai nevaram veltīt. Ātri virzāmies garām briežu un bruņurupuču aplokam, kur dzīvnieki paslēpušies ēnā. Ir diezgan vējains, tas nedaudz glābj no pārkaršanas, taču agri no rīta te noteikti ir patīkamāk! Pēc brīža dzirdam sikspārņiem raksturīgās skaņas, tie ar kaut ko atgādina sīļus, kad tie strīdas par zīlēm pie ozola, paskatoties augšup, tur tie ir! Vesela sainīšu kolonija kokos, ietinušies savos ādainajos mētelīšos. Šie lielie sikspārņi pārtiek no augļiem. Tie gan liekas daudz tramīgāki, nekā Seišelās redzētie, un tos ir grūtības nofotografēt, jo, pamanot cilvēku interesi par sevi, tie uzreiz lido prom. Tikai vēlāk saprotu, ka tas tādēļ, ka tie, neskatoties uz apdraudētās sugas statusu, tiek sistemātiski iznīcināti, jo it kā bojājot augļudārzus.

Apskatām lotosu audzi, kur ziedu vietā jau ir redzami sēklu čemuri, kas atgādina dušas galviņas. Papriecājamies par balto ūdensrožu dīķi, kā arī vērojam palmu audzi, kur aug reizi 80-100 gados ziedošās palmas, kas pēc noziedēšanas aiziet bojā. Šajā botāniskajā dārzā aug ap 80 dažādiem palmu veidiem!

Pirmajai pastaigai šī ir lieliska vieta – ir zaļš, mierīga vide, varam izkustināt kājas, vien nedaudz jāpieliek solis, jo jau drīz tas veras ciet un negribam praksē pārbaudīt, vai tiek slēgta arī autostāvvieta.

Iepirkties Maurīcijā

Lai gan mūsu viesnīcā it kā esot pieejamas bezmaksas koraļļu čības, vairākas reizes pēc tām taujājot, mums vienmēr saka, ka mūsu izmēri jau ir beigušies. Varbūt tikai bērniem? Varbūt čībām pieaugušas kājas? Nolemjam, ka negaidīsim, kad tās parādīsies, pirksim savas, lai droši varam iet peldēties arī citās pludmalēs!

Pa ceļam jau redzējām Decathlon veikalu un nospriežam, ka tā būs īstā vieta. Tā patiešām ir, vienīgi, ar izmēriem ir ķeza – palikuši tikai pavisam lielie, un pavisam mazie, šķiet, tūristu sezonas pīķis uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir kārtīgi paretinājis veikalu plauktus, un mēs Maurīcijā esam janvāra otrajā nedēļā. Beidzot tomēr kādā no cita izmēra kastēm izdodas atrast vienu čību pāri man, un vienu, Jēkabam. Nav tā, ka der ideāli, nedaudz rīvē šuves, bet neko darīt.

Gribētos arī nopirkt peldkreklu, lai varam droši snorkelēt. Diemžēl krekli ar garām piedurknēm ir palikuši tikai XXL vai XS izmērā, un tie neder neviens, nākas izlīdzēties ar kreklu ar īsajām piedurknēm. Sev arī paņemu vīriešu kreklu, it kā pēc modeļa liekas tāds pats, kā rozīgie sieviešu krekli, tikai izmēru mazāks un liekas, ka tomēr labāk der pēc piegriezuma. Jāņem ciet! Vēlāk kādā ekskursijā arī redzu eiropieti ar tieši tādu pašu kreklu, kā man. Izbraucienā ar laivu gan tomēr tāpat pamanos apdedzināt vienu roku, tā nu turpmākos pāris mēnešus krekla piedurknes līnija uz ādas būs ar mani!

Turpmākajās dienās iegriežamies arī dažādos pārtikas veikalos. Gan pavisam nelielās nomales bodītēs, kur vien divas-trīs plauktu rindas, gan prāvos lielveikalos, kur pieejams viss nepieciešamais (un vislabākie suvenīri – vietējais cukurs, kafija, tēja un citi gardumi!). Vienīgi augļi un dārzeņi gan veikalā ir tikai tie, kas nav vietējie, jo mango un banānus neredzu nevienā bodē, kaut tos plaši tirgo ielas tirdziņos. Skaidrs, mango jāpērk uz ielas!

Grand Baie pludmale jeb nebrauciet uz pludmalēm nedēļas nogalē!

Nākamo ceļojuma dienu atkal sākam mierīgi, laiski ēdot brokastis un krājot spēkus. Nolemjam, ka, ja reiz Maurīcijā ir izslavētas pludmales, tām šajā ceļojumā vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, lai saprastu, kuras mums patīk labāk!

Izbraucam no Calodyne neilgi pirms pusdienlaika, un gribam vispirms iebraukt Notre-Dame Auxiliatrice de Cap Malheureux baznīcā, kas ir izslavēta ar koši sarkano jumtu, kas kontrastē ar zilo ūdeni. Taču pie baznīcas ir ārkārtīgi daudz cilvēku un mašīnu nav kur nolikt. Navigācija rāda, ka šeit ir sastrēgums, abās ielas pusēs ir pilns, iespējams, dievkalpojuma laiks? Labi, iegriezīsimies te atpakaļceļā, braucam uz Grand Baie!

Piebraucot pie pludmales redzam pilnas stāvvietas.. kā nu būs? Pareizi, nedēļas nogale, visi atpūšas. Tieši tādu pašu skatu savulaik redzējām Mahes salā Seišelās, kur nedēļas nogalēs pludmalē nebija, kur uzlikt dvielīti!

Turpinām braukt uz priekšu un beidzot redzam stāvlaukumu, kas ir nedaudz tukšāks. Autostāvvieta ir bezmaksas, pludmalē ir arī labierīcības (daži tur iet arī pārģērbties). Taču pludmale ir ārkārtīgi pilna. No visām pusēm skan mūzika, staigā cilvēki. Daudzas ģimenes pikniko, grilē gaļu, citus ēdienus, redzam arī kādu kāzu ballīti. No automašīnu bagāžniekiem un no saldējuma mašīnām skan mūzika, teritorijā ir pilns furgonu, kur nopirkt ēdienus un dzērienus. Redzam arī vietējās kultūras īpatnības – neapēsto ēdienu nomet zem kokiem, tajā skaitā, vistu kaulus, kurus drīz vien apskrubina skudras.

Cilvēku ir ārprātīgi daudz un mums, nesen atbraukušajiem, pagaidām nav skaidrs, kā nu te būs, tāpēc nolemjam vienkārši iet gar pludmali un skatīties apkārt. Ūdens Grand Baie pludmalē ir krietni dzidrāks, nekā mūsu pludmalē, līcis ir liels, daudzi tajā vizinās ar laivām. Drīz pamanām marķējumu pie pludmales, skaidrs, sākas viesnīcu teritorija!

Ja pludmale kartē nav atzīmēta kā sabiedriskā pludmale, var gadīties, ka tai piebraukt klāt var tikai caur viesnīcu. Taču atrasties viesnīcu pludmalēs ir atļauts – redzam arī izvietotas informatīvas zīmes, kur sākas privātīpašums. Te ir tāpat kā Seišelu salās – līdz augstākajai ūdens līnija pludmale ir pieejama visiem. Tātad, vietā kur jau aug krūmi, koki, ir zāliens, tas jau ir privātīpašums, bet smiltīs drīkst staigāt visi. Vietējie gan uzturas pārsvarā sabiedriskajās pludmalēs, kur var izlikt savus saliekamos galdus un krēslus un gatavot. Noejam gar kādas viesnīcas pludmali līdz līča malai, kur uz sabetonēta žoga makšķerē cilvēki, apsēžamies netālu no viņiem neliela koka ēnā un izbaudām klusumu.

Pēc brīža pie mums pienāk kāds runīgs vietējais puisis un uzsāk sarunu. Viņš atnācis pamakšķerēt. Stāsta mums, ka kaut ko vajadzētu noķert vēl šodien, jo rītdien pirmoreiz dzīvē lidos ar lidmašīnu – viņam no kādas Saūda Arābijas programmas esot piešķirtas lidmašīnas biļetes, lai dotos svētceļojumā uz Meku (Maurīcijā ap 48% ir hinduisti, 33% kristieši, 17% musulmaņi) un viņš esot ļoti uztraucies. Pastāsta mums arī nedaudz par dzīvi Maurīcijā, viņš esot galdnieks, bet lielu naudu nopelnīt nevarot, viņa māsa dzīvojot Austrālijā un viņš arī gribētu uz turieni pārcelties, tas gan būšot jādara ar mācību vīzu. Esam ēnā nedaudz atpūtušies no karstuma un esam gatavi turpināt ceļu!

Notre-Dame Auxiliatrice de Cap Malheureux baznīca

Atstājam runīgo puisi turpināt makšķerēt un atgriežamies stāvvietā, lai brauktu uz Notre-Dame Auxiliatrice de Cap Malheureux, kas atrodas Cap Malheureux (tulkojumā “nelaimīgais” jeb “neveiksmīgais” rags). Šajā vietā krastā 1810.gadā izsēdās britu armija, lai atkarotu salu no frančiem, un viņiem tas izdevās!

Lai arī iela pie baznīcas aizvien ir ārkārtīgi pilna (stāvlaukums pie baznīcas ir paredzēts tikai tās apmeklētājiem mises laikā, savukārt nelielais laukums pie pludmales vismaz mūsu apmeklējuma dienā ir pilns ar ēdienu furgoniem), mums tomēr paveicas un atrodam vietu mašīnai. Tieši tik lielu, lai mūsu mazais auto tur ielīstu! Redzam arī, ka nepareizi novietotām automašīnām ir uzlikti riteņu bloķētāji un sodi. Lai arī citādāk dzīve uz salas liekas diezgan rāma, pareizai automašīnas novietošanai Maurīcijā ir jāpievērš uzmanība!

Izkāpjam laukā un dodamies uz baznīcu. Tās sarkanais jumts patiešām kontrastē ar neticami zilo ūdeni un Coin de Mire salu fonā, bet blakus baznīcai vēl aug ugunskoki, kas tikai pastiprina krāsu eksplozijas sajūtu! Esam atbraukuši bēguma laikā, un ūdenī redzami melni akmeņi (tā kā Maurīcija ir vulkāniskas izcelsmes sala). Arī šeit krastmalā atpūšas ģimenes ar bērniem, izskatās, ka ir veseli radu un draugu saieti. Pludmalē var nopirkt rotiņas un dažādus nieciņus. Labprāt nopirktu vulkānisko iežu rokassprādzi, kādas savulaik iegādājos Tenerifē un Santorini, taču te tādas nemana. Būs jāatrod kaut kas cits!

Black River Gorges nacionālais parks: Aleksandras ūdenskritumi un skatu punkts

Laiks doties uz salas dienvidu daļu! Plānojot apskates objektus sapratu, ka lielākā daļa no tiem ir dienvidu daļā.  Tā kā ceļš vienā virzienā aizņem divas stundas, uzreiz ir skaidrs, ka būs jābrauc vairākas reizes, ja necelsimies gluži ar pirmajiem saules stariem, jo apskates objektu šajā pusē ir daudz!

Kā pirmo izvēlamies Black River Gorges nacionālo parku, kas ir iekļauts UNESCO pagaidu (tentative) kultūras mantojuma sarakstā (ar laiku varētu tikt iekļauts pastāvīgajā sarakstā) – esmu atradusi labu maršrutu, kā varētu izbraukt vairākas apskates vietas vienā dienā, nolemjam, ka sāksim ar Aleksandras ūdenskritumu  un pabeigsim ar Chamarel septiņu krāsu zemi. Pētu maršrutu abos virzienos, var sākt gan no vienas puses, gan otras, starp objektiem neizskatās pārāk lieli attālumi. Pārbaudu tos gan Waze, gan Google Maps, tāpēc liels ir mūsu pārsteigums, kad piebraucam gandrīz līdz Aleksandras ūdenskritumiem un redzam milzīgu plakātu, ka kalnu ceļš ir slēgts! Izrādās, notiek ceļu remonts. Bet nu, ja jau esam atbraukuši šeit, sāksim ar ūdenskritumiem un tad skatīsimies, cik tālu īsti var aizbraukt pa ceļu, un tad griezīsimies atpakaļ.

Piebraucam pie Aleksandras ūdenskrituma stāvlaukuma un es ātri vēl telefonā pārbaudu informāciju – vai tiešām nav nekas jāmaksā? Dažās no atsauksmēm ir rakstīts, ka savulaik ir bijuši negodprātīgi darbinieki, kas iekasē naudu no tūristiem, lai gan ieeja parkā, gan stāvlaukums ir bezmaksas. No mums naudu neprasa, vien pamāj, lai droši braucam stāvvietā. Vietu tajā ir daudz, un pamanu, ka laukuma stūrī ir arī labierīcību mājiņa – tās Maurīcijā sabiedriskās vietās patiešām ir visur, gan pludmalēs, gan parkos, un ir bezmaksas! Uz papīru katrā tādā vietā paļauties nevar, bet pods ir, un rokas arī būs, kur nomazgāt.

Ar visu braukāšanu atkal ir dienas vidus, karsti, bet tieši nomācas. Nolemjam vispirms izstaigāt tā saukto “papīra” koku mežu, kas Maurīcijā patiešām tiekot izmantoti vienkārša papīra ražošanai. Te tie ir sastādīti rindās un koka mizas tāsis jau izskatās gatavas rakstīšanai! Tuvāk lielajam ceļam mežs jau izskatās citādāks, ar neparastiem kokiem un puķēm, un atmosfēra ir tāda, kā filmās par dinozauriem, šajā mežā patiešām ir kaut kas ļoti pirmatnējs!

Aizejam arī līdz ūdenskrituma skatu laukumam. Pārgājienā līdz ūdenskritumam nedosimies, jo spēka nav īpaši daudz, bet vismaz uz nelielās platformas uzkāpjam. Pēdējā laikā laikam ir bijis diezgan sauss, jo sākumā pat nesaprotam, par kuru ūdenskritumu iet runa? Kurš tad ir Aleksandras ūdenskritums, kas esot viens no skaistākajiem Maurīcijā, jo redzam divus – viens tepat blakus, otrs, pavisam sīciņš, tālumā? Izrādās, tā mazā tērcīte tālumā ir īstais! Manī lielāku sajūsmu izraisa apkārt augošās montbrēcijas, kas te aug savvaļā – tās es esmu pieradusi redzēt omītes dārzā, tāpēc te tās redzēt vienkārši ceļa malā liekas neparasti! Arī skati uz apkārtējiem kalniem ir krāšņi, un redzam tālumā okeānu.

Debesis skaidrojas, sāk cepināt saule un dodamies atpakaļ uz mašīnu, lai raudzītu, cik tad tālu pa kalnu ceļu varēsim tikt. Īpaši tālu gan nevar – aizbraucam vēl līdz Gorges Viewpoint, no kurienes var doties 3-4h pārgājienā uz Black River Peak Trail (taka ved uz augstākā kalna virsotni Maurīcijā). Skatu punkts ir krāšņs – tālumā kalni un ielejas, debesis saplūst ar jūru, un lejā, dziļumā, lidinās putni. Šeit pārsvarā esam vieni paši, vien pa brīdim atnāk kāda tūristu grupa. Citā laikā gan te laikam ir daudz apmeklētāju, spriežot pēc pamatīgā tūristu bodīšu daudzuma pa ceļam uz skatu punktu!

Ganga Talao hindu svētvieta

Tā nu nākas griezties atpakaļ, jo uz Chamarel pusi tālāk vairs netieku. Pētu karti, cik laika aizņemtu aizbraukt uz Chamarel pa otru pusi, bet tad atkal sanāktu vairāk nekā stundu vizināties mašīnā. Nolemjam, ka skatīsimies to, kas ir tepat tuvumā, un tad jau redzēs! Tuvākā vieta ir Ganga Talao svētvieta, kurai tikpat kā braucām garām iepriekš, domājām to atstāt citai dienai.

Ganga Talao jeb Grand Bassin ir hindu svētvieta, ir vulkāna krātera ezers un tā ir hindu svētākā vieta Maurīcijā. Jau tuvojoties tai redzam, ka tā uzņem patiešām lielas cilvēku masas, jo tik plašas stāvvietas es esmu redzējusi vēl tikai Disnejlendā.

Shivaratri svētku laikā aptuveni pusmiljons ticīgo dodas svētceļojumā uz šo vietu. Jau pie pirmā stāvlaukuma mūs sagaida milzīga, 33m augsta Durga Mata statuja. Ceļa pretējā pusē ir tikpat augsta Šivas statuja. No tempļa dzirdamas mūzikas skaņas, pilnīgais klusums stāvlaukumā un milzīgās statujas rada diezgan sirreālu sajūtu.

Neesam ģērbušies, lai varētu apmeklēt tempļus iekšpusē, taču nolemjam pastaigāt vismaz pa ārpusi. Pie viena no tempļiem laukā notiek automašīnu svētīšana. Lejā, pie ūdens, tajā tiek likti ziedojumi dieviem. Viss ezera dibens seklumā ir nosēts nelielu māla trauciņu lauskām. Un ūdens ir zivju pilns. Tās te savairojušās pateicoties ziedojumiem, un nav atļauts makšķerēt. Ne katrā akvārijā var redzēt tik daudz zivis, bet te – kā biezs!

Uz kāpnītēm pie ūdens redzam kādu vīru, kas aizvēris acis lūdzas. Nedzird putnus, tikai skaļruņos dzirdama mūzika. Kokos redzam arī pirmos pērtiķus Maurīcijā, tos savulaik kā mīļdzīvniekus ieveda nīderlandieši un tie ir savairojušies vājprātīgos apmēros, nodarot milzīgus zaudējumus Maurīcijas ekosistēmai. Mūsdienās savvaļā dzīvo ap 35 000 pērtiķu. Tā kā Maurīcijā tiek audzēti pērtiķi zinātnes vajadzībām, genofonda papildināšanai tiek regulāri ķerti savvaļas pērtiķi, taču diemžēl, kamēr tie visi nebūs saķerti, Maurīcijas endēmiskās augu un putnu sugas ir apdraudētas. Tādus pašus zaudējumus nodara arī eiropiešu ievestās žurkas, kas atbildīgas par aptuveni 50% izmirušo sugu uz salas… Jo vairāk ceļoju pasaulē, jo vairāk es redzu, cik gan maz par šiem kolonizācijas aspektiem tika stāstīts skolas vēstures stundās!

Aizejam līdz ezera otrai puse, cenšoties uzvesties cik vien klusu iespējams. Pie tempļiem novietotas zīmes, ka tajos nedrīkst ieiet šortos, tur arī neejam. Redzam vairākas tūristu kompānijas, kas, tāpat kā mēs, esam tipiskajā tūrista uniformā – šortos un kreklā. Pamanu, ka kāda dāma, kas atnākusi lūgties, mūsu virzienā raida piktus skatus, kad fotografējam dievību skulptūras. Nekur gan nav norādīts, ka fotografēt nedrīkst, un to dara arī pārējie. Nez kāpēc tie skati vērsti tieši pret mums?

Tējas lauki Bois Cheri tējas rūpnīcā

Pēc hindu svētvietas dodamies uz nākamo vietu, kas tepat netālu – Bois Cheri tējas rūpnīcu un laukiem. Tējas ražošanas procesu esam redzējuši jau iepriekš Indijā (un to redzot savulaik nopriecājāmies, ka tēju aplej ar karstu ūdeni…), tāpēc mūs vairāk interesē paši tējas lauki kā arī teritorijā esošais restorāns. Piebraucot pie restorāna gan izrādās – lai arī tas strādā līdz 17:00, virtuve veras ciet jau 16:00, tāpēc paliekam bez pusdienām. Uz terases ar skaisto skatu uz dīķi un tējas laukiem servē tikai tēju degustācijai, bet nav nekādu uzkodu. Lai arī skats romantisks un idillisks, tomēr gaisā ir ļoti daudz knišļu, iespējams, apkārt brīvi staigājošo briežu dēļ, kā arī mums tomēr vairāk gribētos paēst. Degustācijai būtu labprāt iegādājusies dažādu tēju asorti, taču tāds nav pieejams, jāņem uzreiz vesels iepakojums. Vaniļas tēja (kas arī labi pazīstama jau no Seišelām) man lielā daudzumā ir numuriņā, tāpēc izvēlos jasmīnu zaļo tēju sev un melno dāvanā. Abas gan izrādās izteikti sīvas, atgādina tējas no Japānas, bet atmiņu garšai noderēs!

Rochester ūdenskritums un maldīšanās pa ceļiem

Kad izbraucam no tējas plantācijas, jau ļoti gribas ēst, bet tuvumā neredzam nevienu vietu, kurā gribētos iegriezties, it īpaši, kad diena jau iet uz otru pusi, saules gaismai rīt pēdējās stundas un tik ļoti gribas redzēt kaut ko vēl! Brauksim Rochester Falls virzienā un cerēsim, ka patrāpīsies kāda vieta, kur var gan ērti nolikt mašīnu (daudzas bodītes un kafejnīcas ceļmalā ir tik mazas, ka pie tām ir vieta vien divām-trim automašīnām, un parasti tās jau ir aizņemtas), gan būs kaut kas ātri apēdams, jo nevaram veltīt stundu vai divas lēnai maltītei.

Braucam Souillac pilsētas virzienā, un te Waze izdomā izspēlēt niķus, liek nogriezties no lielā ceļa pa labi, tad pa kreisi un tad tādā ieliņā, kur var izbraukt tikai viena mašīna, bet pretī jau kāds brauc. Nu nē, jābūt taču veidam kā tikt pa normālu ceļu! Skatos Google Maps – jā, patiešām, varēja vienkārši turpināt braukt taisni. Labi, jātiek atpakaļ uz lielā ceļa, pagaidām tad skatīsimies Google Maps. Braucam pēc tā lielāku apli, līdz navigācija grib mūs vest pa taisno iekšā cukurniedru laukā. Ja pa gabalu vēl liekas, ka varbūt tiksim cauri, tad piebraucot tuvāk izrādās, ka ceļu aizšķērso trīs akmeņi uz braucamās daļas. Nebūs. Atkal pārslēdzos uz Waze, kas mūs izved no šī apvidus, bet tālāk atkal slēdzu Google Maps, jau zinot, kurā pagriezienā Waze liksies, ka var ietaupīt minūti un tāpēc jābrauc gandrīz cauri kāda pagalmam. Vēl pāris reizes šādi navigācijas izdarās, tā nu nepārtraukti jāseko līdzi, vai izskatās loģiski, vai nē. Ar vietām iztrūkstošo informāciju par ceļu remontu, navigatoram (man) sanāk sekot līdzi ceļam diezgan rūpīgi, un mašīnā pavadāmo laiku nevaru veltīt maršruta plānošanai vai īso stāstiņu likšanai Instagramā. Citādāk gan braukšana Maurīcijā turpina izskatīties ne tikai paciešama, bet daudz labāka, nekā gaidījām.

Kad beidzot esam tikuši vaļā no vadātāja un vairs neesam tālu no Rochester falls, nolemjam iegriezties parastā pārtikas veikalā un sapērkam dažādus našķus tur – kafejnīcā pie veikala ieejas diemžēl pusdienlaiks ir beidzies un gatavie ēdienie, arī, tāpēc nākas iztikt ar smalkmaizītēm, jogurtu no veikala, Alžīrijā ražotu šokolādi  (tā izrādās gardumgarda!) un limonādēm.

Turpat stāvvietā izbadējušies aprijam daļu kārumu, pārējo atstājam mašīnā  vēlākam laikam, lai līdzi mums ir vismaz kaut kas ēdams citai tādai bada reizei. Līdz ūdenskritumam vairs nav tālu, bet īsti nevar saprast par darba laiku, Google Maps rakstīts, ka līdz 18:00, bet ja nu tur arī laiž iekšā tikai stundu iepriekš vai arī lietotnē ir nepareizs darba laiks, kā ir gadījies jau nevienu reizi vien?

Traucamies uz ūdenskritumu, un ar bažām skatāmies, ka navigācija mūs atkal ved pāri lauksaimniecības zemei. Atceros kaut ko lasījusi atsauksmēs par it kā īsāku ceļu, kas ved caur cukurniedru lauku, vai tas būtu šis? Mēs labprāt brauktu pa labāku! Pie ceļa izlikts plakāts, kas vēstī, ka šis ceļš izmantojams līdz 18:00 un pieder kādam kooperatīvam. Tālumā redzam tehniku, kas laikam bijusi izmantota cukurniedru novākšanai, jo lauki ir pilnīgi tukši – iesarkana zeme, kas sausajā laikā nežēlīgi put. Bet, labāk lai put, nevis lai dubļi, kuros iesēsties līdz pusritenim. Vai mūsu mazā mašīnīte tiks cauri pa šo bedraino ceļu?

Braucam un redzam mums pretī braucam motociklistu, kurš taisni brauc virsū, neievēro savu ceļa pusi, tad rāda, lai apstājamies. Kas nu būs? Vīrs sākumā jautā, vai runājam franciski, kad secina, ka nē, ļoti lauzītā angļu valodā skaidro, ka viņš esot kokosriekstu pārdevējs no ūdenskrituma, šodien jau braukšot mājās, bet, kad noliksim automašīnu pie ūdenskrituma, lai auto neatstājam pilnīgi neko! Ne telefonu, ne fotoaparātu, nekādas mantas!

Paliek nedaudz bailīgi par šādu brīdinājumu. Tieši kas ir “neko”? Skaidrs, ka neatstātu ne telefonu, ne fotokameru salonā. Bagāžniekā otru apavu pāri var atstāt vai nē? Kad piebraucam pie improvizētās stāvvietas pie banānu audzes, kur apkārtnē nav nevienas dzīvas dvēseles, paranojiski lūram iekšā starp banānu lapām – nez tur kāds ir? Plašajā laukā neviena nav. Vai tie, kas bija pie tehnikas ceļa sākumā, tagad brauks uz šejieni? Kaut kur ir vēl kāds, ko neredzam?

Neviena cita automašīna apkārt nav, nav arī īsti skaidrs, vai esam pareizajā vietā novietojuši automašīnu, tālāk vēl tikai tāds improvizēts aplis, kur lāga nevar saprast, domāts kā stāvvieta vai, lai apgrieztos, bedres gan tik lielas, ka priecājamies, ka auto atstājām pie banāniem. Paņēmuši līdzi arī mugursomu, lai jau tiešām mašīnā nepaliek nekas, arī ne bagāžniekā, dodamies lejā uz ūdenskritumu, izskatās, ka esam vienīgie apmeklētāji. Kokos lēkā putni, arī kad pienākam tuvāk kāda grāvja malai, no tā paceļas vesels putnu mākonis. Ir labi būt pie dabas, kad tur nav neviena cita! Tuvojas saulrieta laiks un te patiešām kūsā dzīvība!

Par laimi, nekādu ierobežojumu iešanai iekšā pie ūdenskrituma nav, nekādas biļetes nav jāpērk, bet nav arī nekādas infrastruktūras. Piemēram, nav pie citiem objektiem pierasto tualešu (spriežot pēc salvešu daudzuma uz zemes banānu audzē, tieši tā arī tiek izmantota kā sirsniņmājiņa…), kā arī, par nožēlu, pie objekta ir ļoti daudz atkritumu. Pudeles, konservu bundžas, kokosriekstu tirgotāju atstātie atkritumi – tukšie kokosrieksti, salmiņi un cita draza. Stūrītī kūp dūmi, kur viena šāda atkritumu kaudze ir aizdedzināta un pamanām, ka pie ūdenskrituma tomēr neesam vienīgie – mūsu virzienā nāk jauns puisis ar diviem kokosriekstiem. Nē, paldies, negribēsim! Jau rēķinos, ka būs kā citviet pasaulē, ka piesiesies līdz nemaņai, bet nē, dzirdējis mūsu nē, puisis aiziet atpakaļ un mūs vairs netraucē. Tad pamanām, ka ir vēl kāda dzīva radībiņa, klaiņojošs suns, un tas gan nolemj mums sekot līdzi!

Kokosriekstu tirgotāja brīdinājums mūs tomēr atstāj tramīgus, un tas, ka neesam gluži vieni, neļauj pilnībā izbaudīt vietu, lai gan tā ir pasakaini skaista. Zemās vakara saules staros ap ūdenskritumu izgaismotie koku stumbri, sešstūrainās kolonnas, kādas esam redzējuši arī Skotijā pie Milžu ceļa, rada pirmatnēju sajūtu. Vismaz uz paša ūdenskrituma neviena nav un varam pēc sirds patikas fotografēt. Izrādās, šī vieta esot populāra ceļotājiem no Indijas, jo te esot filmēts fragments no Bolivudas filmas Go Goa Gone par.. zombijiem!

Suņa kompānijā dodamies atpakaļ augšā kalnā, kur novietota mūsu automašīna, un redzam, ka pie apļa tagad ir vēl viens auto un mums pretī nāk tūristu kompānija, ak tā, laikam tad tomēr tas aplis bija tā stāvvieta! Suns beidzot nolemj pievienoties viņiem, cerībā, ka varbūt viņu kabatās būs kas ēdams, un tālāk varam doties vieni paši. Ievērojam, ka mūsu automašīna ir sarkanu putekļu pārklāta, sarkanas ir arī manas gumijas sandales, dušu vajadzēs abiem! Braucot prom novāktajos cukurniedru laukos pamanām kustību – izrādās, putni! Tie ir pelēkie frankolini (ortygornis pondicerianus), kas savulaik Maurīcijā ievesti medībām, bet tagad dzīvo savvaļā. Vēlāk šos putnus, tipiski, pārus, pamanām vairākās vietās.

Prom no ūdenskrituma jau braucam mierīgi, vairs nav jāsteidzas, esam paguvuši uz šo objektu un jebkas cits, ko varētu apskatīt, tagad jau būs bonusā, jo no dienas esam izspieduši maksimumu!

Gris Gris pludmale

Skatos kartē, kas vēl man ir bijis atzīmēts kā ievērības cienīgs tuvējā apkārtnē un nolemjam, ka dosimies uz Gris Gris pludmali, tieši saulrieta laiks! Kā nu būs, vai būs stāvvietā vieta? Par laimi, darbdienas vakarā stāvvietā vietas pietiek, bet nebūt neesam vienīgie, kas te atbraukuši. Stāvlaukums nav liels, un nedēļas nogalēs te varētu būt patiešām pilns. Šeit pie stāvlaukuma gan ir labierīcības, tāpat ir izvietoti soliņi un atkritumu urnas.

Šī pludmale ir pilnīgi citādāka – te ir klinšains krasts, no kura noraudzīties tālumā okeānā, bet var arī nokāpt pa maliņu lejā un blakus ir smilšaina pludmale. Pa vidu klintij ir liels žogs ar pudeļi stikliem saspraustiem tajā, lai neviens nelien pāri. Tālāk, aiz tā, atrodas privātmājas ar individuālajām pludmalēm, dažiem pat ir savas kāpnītes uz leju. Saule riet nedaudz iesāņus, taču skats tāpat ir iespaidīgs. Pūš vējš un no okeāna nāk patīkams dzestrums. Apsēžamies uz viena no soliņiem un apēdām vēl pa našķim no iepriekš apmeklētā veikaliņa. Jā, šajā pludmalē noteikti arī dienas laikā noteikti ir ārkārtīgi skaisti!

Skats Le Chamarel restorānā

Nākamo dienu atkal sākam mierīgā garā un nolemjam, ka atkal brauksim uz salas dienvidu daļu, šoreiz, pa otru ceļu, lai tiktu klāt vietām, kur iepriekšējā dienā nevarējām slēgtās šosejas dēļ. Diena jau atkal ir saulaina, pa brīdim aizpeld kāds mākonis garām un sudrabaini zaļie cukurniedru lauki viļņojas vējā. Patiešām jūtamies kā paradīzē!

Jau atkal divas stundas ceļā, un kad beidzot sasniedzam kalnu ceļu, piestājam arī apstāšanās vietās pie tā. Tiekot augšā kalnā, pie vienas no tām, Chamarel Viewpoint, nav vietas, kur nolikt auto – ja brauktu ar šoferi, varētu ātri izkāpt, bet te, ja šoferis ir fotogrāfs, nesanāk. Turpat blakus ieraugu restorānu Le Chamarel, un tam ir paliels stāvlaukums, redzu citus cilvēkus no tā nākam un skatu laukumu. Varbūt mēs arī varētu tā izdarīt? Pie restorāna gan zīmes – stāvlaukums tikai restorāna apmeklētājiem.

Novietojam automašīnu un spriežam, ka vispār jau tā kā pusdienlaiks un varētu arī kaut ko apēst, kopš brokastīm jau teju četras stundas pagājušas, un lai nav, kā iepriekšējā dienā, varbūt jāēd tepat.

Lai gan cenas restorānā ir diezgan sālītas (un ne velti, tas atzīmēts ar trim naudas zīmēm kartē – par salātiem, vienu otro, diviem saldējumiem un dzērieniem samaksājam 54 eiro), skats no tā paveras neticams – okeāns saplūst ar debesīm, tālumā Le Morne Brabant kalns un arī pats restorāna iekārtojums ir ļoti glīts – kāds ziedošs vīteņaugs, nojumes ar gaismekļiem un kopumā diezgan patīkama atmosfēra. Mūsu galdiņš ir tieši blakus galvenajai skatu platformai – skats ir vislabākais visā restorānā, bet jārēķinās, ka garām visu laiku staigā cilvēki, kas arī grib nofotografēties, mazliet ka pusdienot pa vidu gājēju celiņam. Taču, brīžos, kad neviena nav, liekas, ka tas ir tikai mums abiem!

Chamarel Septiņu krāsu zemes ģeoparks un ūdenskritums

Pēc pamatīgām pusdienām esam gatavi doties tālāk, uz Chamarel Seven Coloured Earth, vietu, kur redzamas visu varavīksnes krāsu kāpas. Tepat netālu ir arī populārā Chamarel rumērija, bet, tā kā ruma darīšanu jau esam redzējuši Seišelās, to nolemjam izlaist.

Ģeoloģiskais parks ar krāsainajām kāpām atrodas slēgtajā teritorijā, tāpēc biļete jāiegādājas jau pie iebraukšanas tajā, par diviem samaksājam 25 eiro.

Pirmā apskates vieta ir Chamarel ūdenskritums, kuru var redzēt no skatu platformas. Liela daļa tūristu te ilgi neuzkavējas, un uzreiz dodas uz kāpām – vietu, kur ģeoloģisku procesu rezultātā redzama septiņu krāsu augsne – lillīga, oranžīga, sarkanīga, pat zilgana. Smiltis pašas sadalās pa krāsām, dzelzs un alumīnija savienojumus saturošajiem graudiņiem atgrūžoties.

Tieši pie ieejas uz septiņkrāsu zemi tiek arī pārbaudītas jau iegādātās biļetes, izrādās tas tāpēc, ka teritorijā var iebraukt arī pasakot, ka dodies uz Ebony Forest jeb Melnkoka mežu, kam ir atsevišķa ieejas maksa, kas jāmaksā pie taku sākuma.

Par Septiņkrāsu zemi bijām dzirdējuši, ka tā ir viena no iespaidīgākajām vietām visā Maurīcijā, populāra apmeklētāju vidū jau no sešdesmitajiem gadiem. Kā nu būs? Pienākam pie malas un pirmais iespaids ir diezgan .. nekāds.  Jā, smiltis ir raibas, redzamas dažādās krāsas (un trauciņos ekspozīcijai salikti arī katras krāsas paraugi), taču neliekas tik elpu aizraujoši, kā Krāsotā tuksneša parkā ASV vai Nāves ielejā. Kad esam skatu platformā, nomācas un domāju, ka varbūt tāpēc neliekas tik iespaidīgi, ka nav saules.

Kamēr gaidu sauli, pasūtu cukurniedru sulu kafejnīcā turpat blakus, man to sagatavo pēc senlaicīgajām metodēm – izspiežot ar lielu spiedi, kamēr apkārt lidinās lapsenes un citi kukaiņi, kurus piesaista saldā smarža. Gaidot sauli, vēroju citu tūristu izdarības – kāds bērns ilgi slidina sandali pāri norobežojuma malai, vecāki neliekas ne zinis. Protams, sandale beigās aizkrīt pāri malai un nokrīt kāpās. Staigāt pa kāpām ir aizliegts, bet pakaļ sandalei viņi aizlien paši, nesaucot darbiniekus. Pēc brīža redzu kādu dāmu, kas no somas izvelk maizes batonu un sāk to drupināt un kaisīt uz kāpas. Varētu taču uz taciņas, varētu, zālē. Kāpēc tur? Motivācija nav skaidra.

Arī parādoties saulei, iespaids par kāpām tomēr nemainās. Varbūt gaidīju pārāk daudz? Gaidot sauli, esam pavadījuši pie kāpas vairāk laika, nekā plānots, tomēr nolemjam vēl aizbraukt līdz tepat blakus teritorijā esošajam Melnkoka mežam. Diemžēl piebraucot pie tā izrādās, ka tas jau pēc stundas veras ciet un uz dabas takām vairs nelaiž – tā vien liekas, ka nāksies uz šejieni braukt vēlreiz!

Maconde skatu punkts, delfīni un lidmašīnu piestātne zemūdens ūdenskrituma ilūzijas ekskursijai

Saulrieta laiks jau atkal tuvojas ašāk, nekā gribētos, bet mums vēl no kalniem jātiek lejā. Nolemjam aizbraukt līdz Maconde point jeb skatu laukumam un bazalta klinti ar ceļu, kas apvijas ar to. Par laimi te gan ir viegli novietot automašīnu, bet gribētāju redzēt skatu nav maz – uz šaurajām kāpnēm un nelielajā laukumiņā ir pilns cilvēku. Kā tikko uzkāpjam augšā, kāda sieviete arī parāda, ka tālumā līcītī pa brīdim redzami delfīni. Tie gan ir tik tālu, ka drīzāk nojaušam to klātbūtni!

Kad jau sākam ceļu pludmales virzienā, ieraugām krastmalā novietotu lidmašīnu – ak tā, tad šī ir tā vieta, kur laimīgie dodas ekskursijā uz Maurīcijas zemūdens ūdenskrituma ilūziju! Jau biju skatījusies lidojumu pieejamību internetā, un redzamais neiepriecināja, bija pieejami tikai helikoptera lidojumi un sākot no aptuveni 600 eur personai. Tādam šoreiz nolemjam netērēties, it īpaši tāpēc, ka lidojums ar lidmašīnu maksātu ap 150 eiro. Diemžēl mūsu ceļojuma laikā tas vairs nav pieejams – rezervācijas aizpildās 2-3 nedēļas iepriekš un esot gara gaidītāju rinda. Tā kā par ceļojuma galamērķi uzzinājām tikai lidostā, šoreiz šis prieks mums iet secen, bet, esam diezgan pārliecināti, ka Maurīcijā vēl kādreiz atgriezīsimies (Jēkabs pa brīdim ieminas – cik nez tur  maksā izīrēt namiņu uz mēnesi? Varētu padzīvot tur!), un tad jau kādā citā reizē noteikti šo piedāvājumu izmantosim.

Le Morne Brabant pludmale

Pienāk laiks dienas pēdējai apskates vietai, Le Morne Brabant pludmalei. Pa ceļam uz to braucam garām vairākām īpaši smalkām viesnīcām – atsauksmēs šī skaitās viena no labākajām vietām salā, kur dzīvot. Debesis ir nedaudz nomākušās, bet neskatoties uz tām un jau stipri vēlo stundu (kuru katru brīdi norietēs saule), redzam, cik ārkārtīgi dzidrs te ir ūdens! Pat vakarā snorkelē cilvēki, apmeklētāju pludmalē ir nedaudz vairāk, kā gaidījām, bet viss ir mierīgi. Arī šeit ir pieejamas labierīcības (un, protams, stāvvieta). Ieraugot ūdeni es saprotu, ka šo pludmali pārspēt būs grūti, un, mazliet pasteidzoties notikumiem pa priekšu, šī arī kļūst par manu mīļāko pludmali Maurīcijā – jo tik dzirdu ūdeni es citur nemanīju! Tas te liekas arī nedaudz vēsāks, nekā citās pludmalēs.

Peldamies uz maiņām, lai neatstātu mantas. Kamēr peldas Jēkabs, vēroju aiz muguras esošo Le Morne Brabant kalnu (tā nosaukums radies no nīderlandiešu kuģa Brabant, kas te 1783.gadāuzskrēja uz sēkļa). Kalns ar apkārtējo ainavu ir iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Blakus tam atrodas zemūdens ūdenskrituma ilūzija, kas ir viens no atpazīstamākajiem tūrisma skatiem Maurīcijā. Pie kalna novietots piemineklis, atceroties vergturībā dzīvojušo cilvēku likteni. Ar Le Morne Brabant kalnu saistās skumja leģenda – tajā savulaik slēpušies no plantācijām aizbēgušie vergi, maroņi (Maroons). Kad vergturība tika izbeigta un varas pārstāvji devās kalnā, lai maroņiem paziņotu, ka vairs nav jāslēpjas, maroņi domājuši, ka viņus atkal mēģina sagūstīt un metušies lejā no kalna.

Kāpiens kalnā arī tiek uzskatīts par vienu no interesantākajām aktivitātēm Maurīcijā. Lasām par to atsauksmes, arī ieteikumus, ka labāk tur doties ar gidu (daudzi gan saka, ka uzkāpuši paši). Taču, atrodam arī daudzas atsauksmes par to, ka pēdējā takas daļa ir kāpiens izmantojot ķēdes/striķus, ka tās ir ļoti sliktā stāvoklī un netiek pienācīgi uzturētas. Komplektā ar mūsu vēl aizvien ne pārāk izcilo pašsajūtu nolemjam, ka arī kāpienu atstāsim citai reizei. Nu jau vairākas vietas, ko izdarīt Maurīcijā, atgriežoties!

Portluī – viesojamies Maurīcijas galvaspilsētā!

Laiks doties uz Portluī! Šoreiz brauciens mums nedaudz īsāks, jo Portluī atrodas krietni tuvāk mūsu pilsētiņai. Jau labi atpazīstu ceļus, pagriezienus, šur tur jau bez navigācijas atceros, ka pēc brītiņa būs botāniskais dārzs, vai kāds veikals. Šodien gan skats nedaudz mainās, jo ir nomācies un pa ceļam pāris reizes uzlīst. Kad sasniedzam Portluī, te gan viss ir sauss.

Pirms ceļojuma esmu izlasījusi arī citu ceļotāju pieredzi Maurīcijā, kādu aprakstu ar fotogrāfijām pētot sākumā nodomāju, ka tā laikam ir veca informācija, un esmu ļoti pārsteigta, ka izrādās, ka raksts tapis gadu pirms mūsu ceļojuma. Maurīcija atspoguļota kā netīra, neorganizēta vieta, kur ļoti jāuzmanās, mēģina apšmaukt un visādi citādi slikta pieredze. To izlasot uz brīdi pat man sametas šķērmi – ja nu būs galīgi garām? Līdz šim redzētais Maurīcijā iedvesmo, bet ja nu pilsētā ir milzu pūļi, neorganizētība un nauda jātur apakšbiksēs?

Kad atbraucam uz Portluī, kas ir mājvieta aptiveni 140 tūkstošiem cilvēku, nevarētu būt vairāk pretējs iespaids. Atstājam automašīnu vecajā graudu noliktavā Granary (Google Maps atrodama kā Port Louis Parking garage, maksā 25 Rs jeb 0.5 eur stundā, samaksa tikai skaidrā naudā), kur savulaik turēja graudu rezervi, ar kuru pietiktu visiem Maurīcijas iedzīvotājiem četriem mēnešiem. Brītiņu pamaldāmies, pirms atrodam ieeju stāvvietā, jo Waze mūs spītīgi mēģina vest citur, bet kāds vīrietis, ieraudzījis mūs minstināmies, pats pienāk klāt un jautā, ko meklējam un uzreiz parāda stāvlaukumu. Tajā kāda darbiniece ierāda mums brīvu vietu un dodamies skatīties pilsētu. Pirmie iespaidi – pagaidām nav tik traki!

Waterfront jeb promenāde

Pirmā vieta, kuru gribam redzēt, ir promenāde jeb Waterfront. Pirms doties skatīties promenādi, pamanu zīmi uz sabiedriskajām tualetēm – arī te tās ir bezmaksas un ļoti tīras. Ir pat pieejams papīrs. Jā, nu patiešām šausmīgi un ir vērts baidīties!

Atgriežos promenādē, vērojot tālumā redzami kruīza kuģi (Portluī ir populāra vieta, kur sākas kruīzi šajā reģionā, tāpat arī kā pieturvieta), tad mans skats pārslīd pāri krastmalā novietotajiem vēsturiskajiem lielgabaliem un redzu, ka Jēkabs jau ir pielikts pie darba – kāds, acīmredzami, kruīza kuģa viesis palūdzis viņu nofotografēt. Vēlāk kruīza kuģa ainiņas redzam arī aptiekā, kur iegriežamies nopirkt saules aizsargkrēmu un dažus medikamentus. Pie krēma tiekam, bet zāles gan ir tikai atvērtais iepakojums –  farmaceite atvainojas, ka šodien esot atbraucis kruīza kuģis un esot viss izpirkts – rīt atkal pievedīšot, tagad gan neko nevarot piedāvāt! Protams, viss izpirkts tur nav, plaukti pilni, bet, acīmredzot iespēju iegādāties zāles lētāk un daudzas, arī bez receptes, ceļotāji izmanto gan.

Kādu brīdi uzkavējamies promenādes slavenākajā vietā – pie lietussargu ekspozīcijas, kur pa laikam tie tiek nomainīti uz citas krāsas.

Laiks pusdienām Portluī!

Mums pienācis laiks ieturēt pusdienas, gribētos maksimāli ātri, lai atkal nav kā citas dienas, ka saulriets mūs dzen uz priekšu, tāpēc nolemjam izmēģināt vietējo McDonalds. Pasūtām visu pašapkalpošanās terminālī, tikai viena vaina – mūsu numuriņš uz tablo tā arī neparādās, bet pasūtījuma numurus sauc franču valodā. Kādu brīdi vēroju jau sagatavoto paplāti uz  galda, bet pasūtījums neatbilst manējam – man ir saldējums arī, bet tur tas nav. Kas salikts kastītēs un maisiņos, to, protams nezinu. Beigās eju jautāt, un jā, patiesi, tas ir mūsējais, un man pārjauta vai saldējumu gribēšu uzreiz, vai vēlāk. Kopā maltīte izmaksā par kādiem 15% lētāk, nekā maksātu Latvijā, vienīgi, burgeri gan nav īsti ēdami, tiem ir dīvaina hlora piegarša. Jocīgi. Bet vismaz esam paēduši ātri un varam atkal doties ielās.

Kamēr ēdām, ir nolijis lietus un tagad spoži spīd saule. Sajūta kā pirtī, un to tikai pastiprina kāds auto, kas mani nošļaksta no galvas līdz kājām ar peļķes saturu. Vēsuma mirklis gan ir īss. Izstaigājuši tirgu, iegriežamies galvenajā pasta nodaļā, kurā, par laimi, var nopirkt pastkartes un uzreiz arī aizsūtīt, bet karstums sāk palikt tīri nomācošs.

Centrāltirgus

Vērojot mūsdienīgos veikalus un skatus Portluī promenādē, tikpat labi mēs varētu būt Floridā – zils ūdens, palmas, kafejnīcas un smalkas bodes. Protams, paejot mazliet nost no galvenās takas, redzamas arī vienkāršākas mājiņas un vēlāk tādu īstāku Maurīcijas sajūtu noķeram plaši apmeklētajā tirgū (kur, skatoties uz mango un ananasu kaudzēm siekalas var tecināt teju līdz zemei!). Te gan par tūristiem, protams, interesējas vairāk, piedāvā dažādas preces, bet nav arī pārāk uzbāzīgi. Paejam nost no suvenīru un augļu stendiem un nokļūstam vietējo stūrītī, kur paviljonos tirgo gaļu. Man pietiek iebāzt degunu pa durvīm, lai saprastu – iekšā mēs neiesim un nefotografēsim, jo smaka tur valda tāda, ka brokastis noteikti nāks atpakaļ!

Aapravasi Ghat & Verdzības muzejs (Slavery Museum)

Ko darīt tālāk? Uz Oceanarium jeb akvāriju nolemjam neiet – gribētos pašiem vēl ienirt un tad jau visu redzēsim savām acīm. Tāpēc nolemjam doties uz Aapravasi Ghat, tulkojumā no hindi, “imigrācijas depo”, kas ir iekļauta UNESCO vēsturiskā mantojuma sarakstā.  Pēc tā kā tika atcelta verdzība, Britu Impērijā to vietā nolēma izmantot līgumstrādniekus. Maurīcija bija galvenā šī “Lielā eksperimenta” vieta, jo, atšķirībā no Karību jūras kolonijām, plantācijas šeit vēl attīstījās un bija nepieciešams darbaspēks. Lai arī varētu domāt, ka būšana par līgumstrādnieku uzlabotu cilvēku apstākļus, patiesība bija pretēja – šiem cilvēkiem nebija nekādu tiesību līdz līgums tika atstrādāts un šī lappuse Maurīcijas vēsturē arī saistās ar cilvēku ciešanām.

Aapravasi Ghat bija pirmā vieta, kur strādnieki nokļuva Maurīcijā, šeit tika veikta dokumentu pārbaude un tad cilvēkus nosūtīja uz darba vietām. No 1849. līdz 1923.gadam pusmiljons indiešu un citu tautu līgumstrādnieki izgāja cauri šim imigrācijas depo, lai tālāk nokļūtu plantācijās. 70% mūsdienu maurīciešu senči ir iebraukuši Maurīcijā šajā “šķirošanas punktā”.

Ieeja Aapravasi Ghat ir bezmaksas. Sākumā izstaigājam muzeja daļu, mūsdienu ēku, kur paskaidrotas nianses par līgumstrādnieku darbu un izvietoti dažādi artefakti no tā laika. Tad īsu brīdi uzkavējamies arī pāri palikušajās ēkās, jo 20.gadsimta celtniecības buma laikā vairums no kompleksa tika nojaukti. Jau kuro reizi pārliecinos, cik gan maz par šo kolonizācijas aspektu tika mācīts skolā vēstures stundās, un tieši ceļojumos esmu uzzinājusi par šiem notikumiem daudz vairāk. Pirms gada, izstaigājot Briseli un uzzinot, cik daudz no Beļģijas labklājības ir pateicoties kolonijām, tagad kārtējo reizi uzzinu vairāk par Britu Impēriju.

Turpat blakus Aapravasi Ghat atrodas Verdzības muzejs, arī tajā ieeja ir bezmaksas. Te gan diemžēl nav pieejama nekāda informācija angļu valodā un nākas iztikt ar telpu izstaigāšanu. Klusumā apskatām mākslas darbus. Tajā skaitā, vergu seju attēlojumus, kas šo pieredzi padara vēl vairāk pārdomu pilnu.

Marie Reine de la Paix baznīca

Tā kā karstums nemitējas, un ar augsto mitruma līmeni liekas, ka elpojam tīrus tvaikus, uz brīdi dodamies piesēst kādā kafejnīcā, izdzert pa vēsai limonādei un nolemt, ko gan darīt tālāk. Varētu aizbraukt līdz Chinatown, Portluī ķīniešu rajonam, bet Jēkabs ir internetā atradis kādu skatu punktu virs pilsētas, kas izskatās labs esam, pašai apstāšanās vietai gan rakstīts, ka tā ir īslaicīgi slēgta, bet spriežam, ka varētu uzbraukt vēl nedaudz augstāk, jo tur esot radio torņi.

Satiksme sāk pieņemties spēkā, jo tuvojas dienas beigas un, ja sākuma, braucot pa lielo ceļu, nekāda liela skāde nav, tad brīdī, kad Waze mūs izdomā vest taisni stāvus augšā kalnā pa divvirzienu ceļu, kas ir vienas mašīnas platumā, un tā sākumā ir milzīga bedre un vēl iet gājēji, jautri nav. No tā tikt uz lielo ceļu arī ir sarežģīti un vienubrīd man liekas, ka mēs varēsim ripināties atpakaļgaitā līdz lejai, jo auto vienkārši neizvilks tikšanu uz paralēlās ielas. Bet kaut kā mums tomēr izdodas uzkārpīties augšā, līdz skatu laukumam nav palicis daudz, kad priekšā ir kontrolpunkts un ķieģelis – izrādās, ciet ir ne tikai skatu punkts, bet arī viss ceļš! Jau atkal navigācijā šī informācija nav redzama. Brauksim tālāk taisni, varbūt būs kāda vieta, kur apstāties? Bet nē, galā ir strupceļš un nākas tomēr apgriezties, bet, ievērojam glītas terases vienā ceļa pusē un nelielu stāvlaukumu blakus. Izrādās, tur ir Marie Reine de la Paix baznīca. Tās celtniecību 1940.gadā esot pasūtījis Maurīcijas 8.bīskaps Džeimss Līns, lai pasargātu maurīciešus no Otrā pasaules kara dievmātes aizstāvībā. Interesanti, ka dievmāte tur rokās zemeslodi. Baznīca būtībā atrodas zem atklātas debess, jo lūdzēji pulcējas uz terasēm. Kad lasu, ka te pietiek vietas tūkstošiem ticīgo, sākumā nesaprotu, kādēļ gan lai to te būtu tik daudz, bet tad uzzinu, ka 1989.gadā šo baznīcu apmeklēja pāvests Jānis Pavils II un 2019.gadā, pāvests Francisks, padarot šo baznīcu par vēl nozīmīgāku vietu ticīgajiem. Pēcpusdienā gan tajā ir pavisam kluss, bet paveras skaists skats uz visu pilsētu.  Vienīgie garāmgājēji ir cilvēki, kas pastaigājas ar suņiem, izmantojot baznīcas terases kā parku.

Flic en Flac pludmale

Jūtamies skatu pārsātināti un sapņojam par pludmali. Ne pārāk tālu ir Flic en Flac pludmale, tajā pašā virzienā, kur Le Morne Brabant, un nolemjam, ka aizbrauksim līdz tai. Pa ceļam vēl piestājam pie kāda rotācijas apļa, kas šobrīd tiek izmantots par stāvlaukumu, šo vietu iepriekšējā dienā jau bijām piefiksējuši kā glītu, un tagad mums paveicas vēl vairāk –  virs ceļa, bet pirms kalniem iekrāsojas koša varavīksne! Jā, tur līst, un labi, ka mēs neesam kalnos, bet līdz šim lietus mums nav patraucējis ne mirkli, un, cerams, tā arī turpināsies!

Satiksme ir intensīva arī šajā virzienā, un kādu brīdi nostāvam tieši blakus Tamarin sāls ieguves vietai – aiz žoga labi redzami akmens baseiniņi, kur iegūst sāli, iztvaicējot ūdeni, metodes neesot mainījušās jau 200 gadus, un gadā te iegūstot ap 1500 tonām sāls, jo šī esot karstākā un sausākā vieta visā salā, tāpēc sāls ieguvei pateicīga. Kā vēlāk veikalā, stāvot pie plaukta secinām, sāls maurīciešiem savs, cukurs, arī, tāpat kafija un tēja. Šoreiz gan ne sāli, ne cukuru suvenīros nevedīsim, lai gan iepriekš no Kubas nerafinētu cukuru maisiņā atvedam gan, un no Polijas sāls raktuvēm arī esam sāli veduši mājās!

Kad sasniedzam Flic en Flac pludmali, te ir līdzīgs skats kā iepriekšējās dienās – liels stāvlaukums, kur nolikt auto, ātri pārģērbjamies mašīnā un skrienam pie ūdens. Līdz saulrietam vēl ir nedaudz laika, tāpēc varam pastaigāties pa pludmali. Ūdens arī šeit ir ārkārtīgi dzidrs. Gar krastu ejam garām smalkajām viesnīcām, kurās gatavojas vakara cēlienam – tiek iedegtas gaismas, ieslēgta mūzika. Man gan daudz labāk patīk klausīties viļņu šalkoņā! Kamēr ejam gar krastu, dzirdam kā divas sievietes sajūsminās, ka ūdenī ir daudz zivju. Atmiņā ataust pelde Seišelās, kur mazās rifu haizivis trenkāja zivtiņu baru un uzdzina tās virsū arī man, zivtiņām mēģinot papeldēt man garām, sajūtas bija kā zivju spa!

Vakara noslēgumā vēl turpat pretī stāvvietai nopērkam pāris mango. Banāni jau ir beigušies, cena liekas nedaudz lielāka, nekā bija citviet, bet toties vēl ir vaļā. Pa dienu tirgū neko nepirkām, jo negribējās stiept līdz maisiņus, tad nu tagad maksāsim vairāk. Mango gan tādi paši – nelieli, stiegraini, bet par gandrīz kilogramu samaksāju tikpat, cik Rīgā par vienu!

Brauciens ar laivu –  5 salu ekskursija

Jau ceļojuma sākumā esam nolēmuši, ka vienu dienu dosimies izbraucienā ar laivu. Vienas no spilgtākajām atmiņām no Seišelu salām ir tieši izbrauciens pa vairākām mazām saliņām, un šoreiz gribam kaut ko līdzīgu. Kā lai izvēlas? Mūsu salas pusē, ziemeļos, lielākā daļa piedāvā ekskursijas uz trim salām, kas ir tuvāk mums – Ilot Gabriel, Ile Plate un Coin de Mire (rezervāts, uz tās nedrīkst izkāpt). Taču esmu dzirdējusi, ka Ile aux Cerfs (jeb Briežu sala, kur savulaik dzīvojuši no Javas salas atvestie brieži) ir viena no skaistākajām vietām Maurīcijā un obligāti ir jāapmeklē. Taču braukt uz visu dienu uz vienu salu arī negribas, un atrodu, ka tiek piedāvātas ekskursijas uz 5 salām – Ile aux Cerfs, Île du Phare, Île aux Aigrettes, Grand River South East ūdenskritums, Île de la Passe (garāmbraucot), un delfīnu skatīšanās Fouquets salā.

Laivu ekskursiju visvieglāk ir rezervēt platformā GetYourGuide, kur uzreiz var veikt apmaksu. Lielākoties, šajā platformā organizētās ekskursijas tiešām notiek (man vienīgi Briselē bija nepatīkams pārsteigums, ka tā tika atcelta it kā sliktu laikapstākļu dēļ. Kā paziņas, kas paši piedāvā ekskursijas šajā platformā apgalvo, organizatoriem ir nopietnas sankcijas no platformas puses, ja ekskursijas atceļ, un konkrētais Briseles ekskursiju piedāvātājs platformā vairs nav atrodams).

Ekskursijas piedāvā daudzi, ar dažām niansēm – citiem ir iekļauts Blue Marine dabas parks, citiem, vēl kādas salas, rezultātā izvēlos piegādātāju ar vidēji vērtējumu 4.8 no 5 un vairāk nekā 600 atsauksmēm.

Par ekskursiju diviem samaksājam 155 eur, bet pašiem arī jānokļūst ostā, Trou d’Eau Douce, kas ir aptuveni stundas brauciena attālumā no mūsu viesnīcas. Veicot rezervāciju, izvēlētais piegādātājs pēdējā solī GetYourGuide piedāvā arī transfēru, bet nolemjam, ka, ja reiz būsim tajā galā, varētu apskatīt arī pludmales taipusē un labāk tomēr brauksim ar savu auto. Rezervējam braucienu divas dienas pirms tā norises un labi, ka tā, jo ekskursijas ir jau diezgan izpirktas.

Stāvvieta un laivas atrašana

Atsauksmēs par ostu lasu, ka tur ir ļoti maz stāvvietu, tāpēc izbraucam vēl pusstundu ātrāk, nekā vajadzētu, un labi, ka tā! Ostā ir vietas vien dažām automašīnām, kad atbraucam, vēl atrodam brīvu stāvvietu, bet jau pēc 10 minūtēm viss ir pilns – pārējie riņķo un meklē stāvvietas pa tuvējām mazajām ieliņām.

Uz mola čum un mudž dzīvība, ostā ir vismaz trīsdesmit laivas, kā mēs zināsim, kur ir jāiet? Vēlreiz pārlasu instrukcijas GetYourGuide lietotnē (kuru nākas ieinstalēt telefonā, jo rakstīts, ka vaučeri būs pieejami tikai tajā). Esot jāmeklē Maurīcijas karogs, tāds te galā patiešām ir, bet, tā kā esam par ātru, reģistrācija braucienam vēl nenotiek. Vismaz noskaidrojam, ka pārģērbties pa ceļam nevarēs, tāpēc uzreiz jāvelk peldkostīms. Tad nu uzvelkam pelddrēbes, pa virsu peldkreklu, nopūšamies ar pretiedeguma krēmu, atstājam novilktās drēbes automašīnā un vēl atrodam ostas tualeti. Arī tā te ir pieejama visiem. Šķiet, ka tā varētu būt vesela sajūsmas raksta tēma braucienam par Maurīciju – tualetes te ir visur!

Beidzot varam kāpt iekšā laivā. Apavi ir jānovelk un tos visus saliek lielā spainī, bet drīkst atstāt peldčības, nolemjam tā arī darīt, prātīgāk gan būtu bijis tomēr sēdēt plikām kājām, jo pa dienu kājas “sasūt” un drīz čības sāk berzt.

Kad izbraucam no ostas, ir nedaudz nomācies, bet skati tāpat ir sirreāli – dzidrais ūdens ar tumšiem kalniem fonā. Laivas kapteinis vispirms izstāsta par maurīciešu kafiju, kurā kafijas vietā ir rums, tad ieslēdz ļoti skaļu mūziku un mēs saprotam – šī būs tusiņlaiva. Nav gluži tas, ko gribētu un ar ko rēķinājāmies. Bet, pārējiem 11 pasažieriem, šķiet, tas iet pie sirds. Arī no pasažieru daudzuma, Seišelās šādā laivā braucām mēs divi un divi stūrmaņi, te, esam nevis četri, bet 14… Kad kāda laivas priekšgalā sēdoša lietuviešu dāma brauciena laikā vēl sāk smēķēt, tad sākam prātot, ka varūt tomēr vajadzēja izvēlēties citu ekskursijas piegādātāju.

Pēc brīža piestājam Briežu salā, kur mums pusstundu ir brīvais laiks. Apejam apkārt vienai tās “astītei”, lai arī glīti, tomēr nopriecājāmies, ka izvēlējamies ekskursiju ar vairākām apskates vietām – neskatoties uz jūsmīgajām atsauksmēm, salā neizskatās, ka ir pārāk daudz, ko darīt. Te pat liekas, ka pusstunda ir par daudz, īpaši tāpēc, ka atpakaļceļā uz salas vēl atgriezīsimies, jo te ēdīsim BBQ pusdienas.

Ūdenskritums, pērtiķi un bruņurupuči

Pēc brīža nākamā pietura – Grand River South East ūdenskritums, iebraucam koši zaļā upē, kurai abās pusēs aug tikpat koši zaļi koki. Tajos, savukārt, dzīvo pērtiķīši. Biju atsauksmēs lasījusi, ka pērtiķīšus varēs redzēt, taču te saprotu, kāpēc – kapteinis piebrauc pie ūdens malā augoša koka, kura zari noliekušies līdz pašam ūdenim, pievelk laivu pavisam pie tā klāt un uz laivas saskrien pērtiķīši, kurus viņš sāk barot ar maizi… Protams, feini, ka dzīvnieciņus var apskatīt tuvumā, taču maize nez vai ir tas, kas tiem visvairāk nepieciešams. Skatāmies apkārt, piebrauc vēl viena laiva, un, tad, vēl viena, katra šādi “pievelkas” pie kāda no kokiem un tos baro. Rezultātā, visi pērtiķi to vien tik dara, kā dzīvojas pa kokiem.

Pie ūdenskrituma viss ir mierīgi un organizēti, katra laiva lēnītēm pie tā piebrauc, cik vien tuvu ir iespējams, to apskatāmies un tad braucam atpakaļ.

Tālāk braucam garām kādai zivju fermai, kur tieši piestāj tehnisko ūdenslīdēju laiva, darbiniekiem jāveic kādi apkopes darbi. Kādu brīdī riņķojam, izrādās, kapteinis meklē delfīnus, uz brīdi pat pāris spuras ieraugām, bet tie drīz vien pazūd dziļumā. Tad piebraucam kādā seklākā vietā un pēc kapteiņa rīcības redzu, ka viņš meklē bruņurupučus, apbraukā vairākas reizes visu apkārtni. Pēc brītiņa viņš pamana, ka tālāk esošās laivas kapteinis kaut ko ir pamanījis un nesas pie viņa. Bruņurupucis ir, un tagad jāgaida, kad tas izbāzīs galvu virs ūdens, jo reizi 5-7 minūtēs tas ieelpo. Praksē gan divas laivas pa seklumu dzenā vienu bruņurupuci, kas izmisīgi cenšas no tām aizmukt, nenormāli ātri peldot prom. Pēc pāris minūtēm tas patiešām izbāž laukā galvu uz sekundi, un turpina mukt. Man metas šķērmi no tā, kā divas laivas dzenā vienu nabaga dzīvnieciņu un ataust atmiņā bloga lasītāju brīdinājumi, ka vaļu tūrēs esot līdzīgi. Šķiet, šajā ziņā te vēl kāds brīdis jāaug, īpaši atceroties, ar kādu rūpību šāda tipa ekskursijas tika veiktas Patagonijā, lai tikai neiztraucētu dzīvniekus. Arī Seišelās bruņurupuči vienkārši peldēja blakus laivām, nekur nemuka prom, bet šeit ir panākts pretējais efekts.

Bākas sala un Aigriettes sala

Nākamā pietura ir Bākas jeb Île du Phare sala, kurā piestājam pašā dienas vidū. Ūdens vizuļo, virs salas lidinās white tailed tropicbird jeb Phaethon lepturus.  Kad esam jau pie pašas salas, kapteinis pasaka, ka te mums brīvais laiks būs 15-20 minūtes. Nopietni?! Briežu salā pusstunda, kur nebija nekas, ko darīt, bet šeit 15 minūtes? Kamēr tiekam laukā no laivas un paejam gar bākas kreiso pusi, puse laika jau iztecējusi. Koraļļu čības šeit lieti noder, jo ūdens ir izgrauzis asas malas koraļļu akmens pamatnē un pret vienu no tiem pat ieplēšu savas jaunās čības – bet labāk čību, nekā kāju! Pie pašas malas gan te neejam, jo te beidzas koraļļu rifs un tālāk jau ir dziļums, un viļņi nāk ar lielu spēku.

Kad tiekam līdz bākai, laiks jau ir iztecējis, tuvāk tai nemaz nepienākam, jau dodamies atpakaļ uz improvizēto piestātni. Mūsu laivu gan nemana. Vai būtu devušies prom bez mums?! It kā tik rūpīgi skatījāmies, lai nenokavētu laiku… Pēc brīža pamanām, ka netālu ir arī citi mūsu laivas biedri, un beidzot, ka mūsu laiva ir piestājusi mazliet nostāk un tikai tagad kapteinis sāk taisīties braukt mums pakaļ. Lieliski. Desmit minūtes paiet viņu gaidot, kad šo laiku varējām veltīt bākas apskatei.

Blakus Bākas salai atrodas arī Île de la Passe, tai gan braucam garām, kapteinis vien nosaka, ka te savulaik esot bijis cietums. Mūsu nākamā pietura ir Aigriettes sala, kas gan izrādās līdzīga “garāmbraucama” – šī sala ir dabas rezervāts, tāpēc tajā nedrīkst izkāpt (pieejamas īpašas ekskursijas ar ekspertiem). Kapteinis pietauvo laivu tieši blakus salai seklumā, ieslēdz pilnā skaļumā mūziku (un mums abās pusēs ir vēl kādas 5 tādas pat laivas) un sāk atkal visiem liet “maurīciešu kafijas”, dejot pie Gangnam Style mūzikas un aicina visus ieballēt (un acīmredzami pelna dzeramnaudas). Vēlāk redzu, ka pie salas pat ir izvietots plakāts “lūdzu ievērot klusumu”… Jā, te vēl ir, kur augt.

Snorkelēšana un pusdienas

Sāk jau pamazām gribēties ēst, skatos pēc pulksteņa, ka drīz jau jā būt BBQ pusdienām. Mums vispirms uz laivas iedot mazas smalkmaizītes (un atkal piedāvā rumkolas), un tad piestājam vietā, kur snorkelēsim. Mums ir pašiem savas maskas un trubiņas līdzi, tiem, kam nav, tiek iedotas. Daži cilvēki sāk interesēties par peldvestēm, tad parādās arī tās.

Redzamība gan nav pārāk laba, pietam vietā ir diezgan stipra straume, tāpēc mums visu laiku nes prom no laivas un nevar izbaudīt snorkelēšanu, jo sanāk diezgan cītīgi peldēt uz laivu, lai neaizpūš pavisam prom. Tā kā vēl domājam par iespēju ienirt, šī snorkelēšanas pieredze neliekas daudzsološa…

Visbeidzot pienāk laiks pusdienām Briežu salā. Te ēnā ir uzklāts galds, uz tā tiek salikti kāpostu salāti, pēc brīža atnest karstu bageti ar ķiplokiem, ceptas desiņas un vistu, vēlāk, arī zivi. Uz galda ir uzliktas pāris gāzēto dzērienu pudeles, bet visuzcītīgāk piedāvā rumkolas. Tad, katram atnes pa vienai ananasa šķēlītei. Pēc brīža tiek atnests arī dzeramnaudu trauciņš.

Pusstundas laikā paēdam, un te cits nekas nav, ko lāga darīt, jo mums būs pakaļ vēl tikai pēc 20 minūtēm. Tālāk izvietotas zīmes, ka ir privātīpašums, var atrasties pludmales zonā. Te gan ir diezgan daudz pudeļu korķīšu un citas sīkas plastmasas drazas. Vienīgais pozitīvais – te ir peldošā tualete! Seklumā pietauvota laiva, kuras vienīgā funkcija ir būt par sirsniņmājiņu. Durvis tai ciet neturās, iekārtojums minimālistisks, bet vismaz ir risinājums!

Beidzot parādās mūsu kapteinis un esam gatavi doties prom. Cik ļoti būtu gribējies šo laiku veltīt Bākas salai!

Uzsākam ceļu atpakaļ, vēlreiz piedzīvojot bruņurupuču trenkāšanas atrakcijas. Netālu no zivju fermas kāda sieviete pamana delfīnu baru, ko kapteinis nav ieraudzījis, un tad brīdi vērojam tos. Par laimi, tos gan netrenkā un viņi savā nodabā spēlējas ūdenī. Paveicas gan mums, gan delfīniem!

Drīz vien esam atpakaļ ostā. Kā solīts, ekskursija aizņēmusi aptuveni sešas stundas. Skati – iespaidīgi, taču laika sadalījums tajās gan ir nepārdomāts, attieksme pret dzīvniekiem nepieņemama un kopumā pēc brauciena paliek nepatīkama pēcgarša.

Austrumu puses pludmales, hindu tempļi un Bras d’Eau dabas parks

Atceļā pēc izbrauciena lēnā garā braucam gar krastu atpakaļ viesnīcas virzienā. Piestājam turpat Trou d’Eau Douce pludmalē, kur atkal citādāki skati – klinšaināks, akmeņaināks, bet tāpat ir nelielas smilšu pludmales.

Pa ceļam apskatām arī Ganeshwari mandir hindu templi, kas no attāluma ļoti atgādina sniegavīru, un uz saliņas esošo Sagar Shiv Mandir templi, kur pēcpusdienā esam vieni no retajiem apmeklētājiem. Vēl pāris stundas dienas gaismas ir, bet nogurums pēc izbrauciena ir pamatīgs, liekas, ka esam arī tomēr nedaudz pieķēruši sauli uz ādas, neskatoties uz rūpīgo aizsargkrēma lietošanu. Vienai kārtīgai aktivitātei vairs laika nepietiek, tāpēc apskatām Poste Lafayette pludmali, kas arī darbdienas vakarā ir pilnīgi tukša, un piestājam pie Bras d’Eau dabas parka, kurā pret debesīm sniedzas augsti koki, iespējams, augstākie, kādus Maurīcijā esam redzējuši. Infocentrs jau ir slēgts, bet izstaigājam pamestas cukurniedru rūpnīcas drupas, atrodu zemē divus mango (garšo gardi, bet bonusā atvedu arī skudras un puse mango krītot ir stipri saspiedusies), un tad jau laiks doties atpūsties uz viesnīcu.

Beidzot uz Melnkoka parku!

Rītu sākam ar došanos uz daivinga centru, lai pieteiktos izbraucienam nākamajā dienā. Labi, ka tā, jo noķeram divas pēdējās vietas, un šī diena arī ir pēdējā, kad varētu pirms lidojuma ienirt (veselības drošības apsvērumu dēļ, no niršanas jāpaiet vismaz 24h līdz lidojumam, daivkompjūters gan rāda spēkā esošos brīdinājumus, bet mums kādreiz niršanas skolā mācīja, ka pie šī likuma gan tomēr būtu jāpieturas).

Kad praktiskie darbi izdarīti, sākam atkal ceļu uz salas dienvidu daļu. Spriežam, ka vajadzētu arī pa ceļam paēst, un nolemjam izvēlēties kādu tirdzniecības centru, kuram jau kuro reizi braucam garām šajā ceļojumā, šoreiz, riskēsim ar KFC! Te gan, par laimi, viss kā pa diedziņu – paši pasūtam, piefiksējam numuriņu (biļete ar numuriņu automātiski nedrukājas!) un tālāk tas parādās uz ekrāna. Esam gan ietrāpījuši pusdienlaikā un izskatās, ka vieta ir populāra kāda tuvumā esoša medicīnas centra darbinieku vidū, jo redzam medmāsas darba uniformās, bet par laimi, ilgi nav jāgaida un drīz varam ēst savus vistas burgerus, kas, atšķirībā no McDonald’s, ir bez hlora piegaršas!

Kad sasniedzam iebraukšanu Chamarel parka teritorijā, domāju, kā nu būs – vai tiešām varēs vienkārši iebraukt, pasakot, ka dodamies uz Melnkoka mežu (Ebony Forest)? Diemžēl iepriekš pirktās biļetes līdzi neesmu paņēmusi, bet, par laimi, viss ir vienkārši, mums novēl labu dienu un drīz jau esam Melnkoka parkā. Ar visu mierīgo režīmu, pusdienām un braukšanu, jau atkal ir gandrīz viens dienā, un es jau atkal satraucos, vai nebūs par vēlu. Sākumā viena darbiniece šaubās, vai varam pagūt uzkāpt līdz Sublime Point, vispār jau esot jāplāno ap trim stundām gājienam, bet otra saka, ka pagūsim. Bet esot jāiet raiti, jo, teritoriju slēdz 17:00. Ko darīt, ja esam kādu minūti pāri? Mums parāda, kā varam izkļūt no infocentra teritorijas, bet paliek neatbildēts jautājums, kas būs ar stāvvietas vārtiem… Labi, cerēsim, ka mūs tomēr te neieslēgs, ja kādu minūti nokavēsim!

Vēl ātri izskrienam cauri muzeja daļai, kur pastāstīts par melnkoka vēsturi Maurīcijā. Te savulaik bijušas 12 endēmiskās melnkoka sugas, un, kad atbraukuši pirmie kolonizatori, mežs bijis tik blīvs, ka tam bijis grūti izspraukties cauri, jo koku diametrs bijis ap metru, tātad tie ir bijuši ap 1000 gadus veci. Šobrīd vecākie melnkoki Maurīcijā ir vien 200 gadus veci un to stumbri ir vien 50 cm diametrā… Kārtējo reizi pārliecināmies, ka kolonizācija ir nodarījusi ļoti būtiskus postījumus ekosistēmai un tā tiek uzskatīta par vienu no apdraudētākajām salu ekosistēmam pasaulē. Diemžēl aizvien cilvēks tai nodara postījumus, arī pēdējā desmitgadē ir bijusi organizēta maurīciešu sikspārņu nogalināšana, jo tie it kā apdraudot augļu plantācijas, lai gan šī suga ir endēmiska un apdraudēta.

Sākam kāpt Melnkoka parkā

Ir dienas vidus, pie debesīm spoži spīd saule un mēs sākam kāpienu augšup. Nolemjam, ka iesim gabaliņu pa asfaltēto (precīzāk, betonēto) ceļa daļu, kas pielāgota rezervāta automašīnām, kas uzved augšā cilvēkus ar kustību traucējumiem, un daļu, pa gājēju taciņu. Vizuāli izskatās, ka taka ir īsāka, sākam ar taku, un kāpiens ir stāvs. Liekas, ka karstums nāk kā no saules, tā no sakarsušās zemes. Padsmit minūtes kāpuši, liekas, ka sirds tūlīt būs pa muti laukā, bet jātur temps, jāpagūst! Ja šādi būs jākāpj visu ceļu, būs traki… Brītiņu ejam pa asfaltēto ceļa segumu un satiekam tur bruņurupuci, kam uz muguras uzrakstīts Franklins. Lūk, tā ir pareizi! Nekādu nožogojumu, tas vienkārši čāpo pa teritoriju (uz muguras gan tam ir GPS raidītājs), un izskatās, ka dzīvo savu labāko dzīvi, uzgraužot ceļmalas zālienu.

Pēc brīža ieraugām, ka ceļu var turpināt pa taku, iesim tur! Jocīgi, neejam tik sen, bet pēc kartes izskatās, ka esam ļoti tuvu, tad gan sākam iet lēnāk, izbaudīt vidi, fotografēt putnus. Ēnā ir patīkami, un pagaidām arī nekož odi. Brītiņu vēl paejam, un ar lielu pārsteigumu secinām, ka esam galā! Vien 40 minūtes līdz Sublime skatu punktam, no kura paveras fantastisks skats uz Le Morne Brabant un okeānu. Takas galā ir neliels veikaliņš ar darbinieku, kurš tobrīd kādai vācu tūristei stāsta par darbu, kas tiek veikts šajā aizsargājamajā teritorijā. Piemērota pauzē nopērkam pa vēsai limonādei un iztaujājam viņu, kā tā nākas, ka mūs sabaidīja ar tālo ceļu, bet atnācām tik ātri? Jā, varot iet pilnu takas garumu, ko mēs esot izlaiduši, no info centra kāpjot pa taku labajā pusē, ja būtu devušies uz kreiso pusi, tur vēl esot ekspozīcija, kā arī organizēts gids, kas reizi pusstundā kaut ko pastāsta. Skaidrs. Šo to jau paguvām izlasīt ekspozīcijā info centrā, bet skatāmies kartē, ka blakus ir vēl viena taka, kas aizved uz Piton du Canot. Jā, tur esot kādas 10-15 minūtes, ko iet!

Tad mēs vēl varētu pagūt uzkāpt tur, un atpakaļceļā noiet gar parka otru pusi, aiziet! Sākam kāpt, bet te gan izrādās, kā tās vis nav 10-15 minūtes, bet tuvāk 40. Vietām jārāpjas augša, izmantojot virves, un ar bažām skatos, kā mēs tiksim lejā. Par laimi, uz dibena nenošļūcam ne turp, ne atpakaļceļā, bet neapskaužu Jēkabu, kas kāpj ar lielo, smago fotosomu.

Skati kalna galā ir sirreāli. Nedaudz žēl, ka tieši nomācas un uz brīdi pat sāk pilēt lietus, tāpat, pēcpusdienas saulē vairs nav tik izteikti redzama ūdens krāsa, jo tajā atspīd gaisma, bet priecājamies par to, kā ir. Sejas gan mums izskatās sarkanas kā pēc pirts, un saules aizsargkrēms savācies ādas krociņās, tā ka ar fotografēšanos paši neaizraujamies.  Arī laika ir palicis maz, un sākam raitā solī doties lejā.

Kad esam nokāpuši līdz iepriekšējam skatu laukumam (kurā tagad pamanām arī neiztrūkstošo tualeti), strauji tuvojas parka slēgšanas laiks. Skaidrs, ka uz otru taku vairs nepagūsim, jāiet vien lejā uz stāvvietu. Pārmaiņas pēc, iesim pa betonēto celiņu!

Pirmajā palmu pudurī pamanu kustību – gekoni! Pirms brītiņa vēl redzēju plakātu ar informāciju par šeit sastopamajiem gekoniem kā arī brīdinājuma zīmi, ja ieraugām hameleonus, par tiem ziņot parka vadībai, jo tie šeit esot invazīvi! Un, ka uz burvju nūjiņas mājiena, visos kokos pēkšņi manām gekonus. Zaļus, zilganus, ar brūnām svītriņām. Jēkabs nespēj vien bildēt, kā es turpinu palmās atrast aizvien jaunus gekonus, dažviet, piecus, septiņus, pat vairāk! Aizrāvušies ar gekonu bildēšanu, sagaidām brīdi, ka mums jau patiešām būtu jābūt bijis stāvvietā, jo nu jau parks ir ciet. Raitā solī ejam, bet ceļš ka nebeidzas, tā nebeidzas. Varbūt tomēr vajadzēja iet pa taku, tur jau trīs reizes būtu nogājuši lejā, bet te, kā tādā kalnu serpentīnā, taka lenītēm apvijas ap kalnu. Cik labi, ka nekāpām pa to augšā! Beidzot esam lejā piecpadsmit minūtes pāri pieciem, stāvvietā bez mūsu automašīnas ir vēl viens auto, un, par laimi, apakšējā stāvvietas daļā vieni vārti vēl ir vaļā. Izbraucam laukā un tad tikai aiz vārtiem pārvelkam apavus, sakrāmējam mantas bagāžniekā. Paguvām!

Atceļā vēl piestājam veikalā, nopirkt vēl šādus tādus suvenīrus, un līdz ar saulrietu piebraucam Tamarin pludmalē. Ir piektdienas vakars, pludmale ir pilna cilvēku, jau pierastie skati, kā pirms nedēļas – piknika krēsli un deķīši, draugu un radu grupas. Bērni spēlē bumbu, bet mēs vēl ātri iepeldam. Šeit gan ūdens neliekās tik tīrs, liekas, kaut kur skalojas tumšākās vulkāniskās smiltis, iespējams, no blakus blūstošās ūpes, un no pludmalē augošajiem kokiem smiltis ir pilnas mazu zariņu, tādu kā čiekuriņu, priecājamies, ka mums ir koraļļu čības. Ar tumsas iestāšanos beidzot varam mierīgu sirdi doties atpakaļ uz viesnīcu – diena atkal ir izmantota pēc maksimuma!

Niršana Maurīcijā: Coin De Mire

Paēdam sātīgas brokastis, lai pietiek spēja nirt un īsi pirms deviņiem no rīta esam Dodo Divers niršanas centrā. Man piešķir garo hidrotērpu, Jēkabam gan to iedošot uz laivas, pēc brīža parādās arī mūsu daivmāsters un gaidām, kad atbrauks laiva. Tā piebrauc, un nirēju ir daudz – pilna laiva! Izrādās, daļa ir arī topošie daivmāsteri, kam uztic pārbaudīt mūsu ekipējumu. Nirsim divās vietās – Confetti Bay un The Wall, abas, pie Coin De Mire salas. Tā nu tiekam pie vēl viena izbrauciena ar laivu, vismaz daļa no 3 salu ekskursijas!

Neskatoties uz lielo nirēju skaitu, grupu izmērs ir labs, katram instruktoram ir ne vairāk par četriem nirējiem. Temps arī ir diezgan mierīgs, var pagūt apskatīt zivis, un gaiss arī iet lēni, jo nenirstam īpaši dziļi, vien līdz aptuveni 18 m. Redzamība ir sirreāla – ap 30 metriem! Šoreiz arī mums nedaudz neparasti tas, ka nirstam bez fototehnikas un Jēkabs var vienkārši izbaudīt skatus, nefokusējoties uz fotografēšanu. Abos nirienos pārsvarā redzam daudzas mazas zivtiņas, ne velti pirmās vietas nosaukums ir Confetti Bay, jo zivtiņas ir kā konfeti! Lielākās ir murēnas, šoreiz lielos dzīvniekus nemana.

Starp nirieniem ir neliela pauze, un laiva ir pietauvota netālu no salas. Brīdi pasēžot laivā saprotu, ka nebūs labi, un eju pieteikties pie instruktora Demiāna, ka man paliek slikti, un iešu stāvēt laivas aizmugurē, viņš iesaka, lai es lienu ūdenī. Tā arī daru. Ūdenī paliek labāk, vienīgi, saprotu, kāpēc ir garais hidrotērps, jo gandrīz stundu nonirusi iepriekš, tagad pusstundu sēžu vienkārši ūdenī un nu jau arī 29 grādu ūdens sāk likties pavēss. Par laimi, drīz dodamies uz otro nirienu, un tad tur gan, nevaru sagaidīt, kad tikšu ūdenī, jo laiva atkal zvārstās viļņos. Atmiņā ataust Palau piedzīvotais, kur, kamēr visi ēda pusdienas starp nirieniem, kapteinis vizinājās pa riņķi, lai man nepaliktu slikti. Te šoreiz jāiztiek pašai.

Otrajā nirienā arī kaut kas nav lāga ar kreiso ausi, 12 m dziļumā tā pēkšņi vairs negrib izlīdzināt spiedienu, cenšos nedaudz pacelties augstāk, daivmāsters pamana, ka man kaut kas nav lāga, tad kopā paceļamies līdz kādiem 8 metriem un mēģinu vēlreiz – šoreiz spiediens izlīdzinās. Vēlāk, mājupceļa lidojumā šo ausi vienubrīd sajūtu, kaut ko esmu tai samocījusi nirienā, bet pēc tam nekādas paliekošas sekas, par laimi, nav.

Atgriežoties piestātnē daivcentra darbiniece palūdz mūs izkārt hidrotērpus turpat saulītē. Mazliet nobrīnos, jo parasti jau tos tomēr vispirms izskalo. Pēc divām dienām, kad man visa mugura ir noklāta ar izsitumiem, uzreiz saprotu, no kā… Šāda pieredze reiz bija Jēkabam no īrētā hidrotērpa Kirasao, un izskatās, ka te ir tāpat. Par laimi, pēc pāris dienām problēma pāriet.

Pēdējā diena Maurīcijā

Pēdējā diena Maurīcijā pienāk pārāk ātri. Ar nelāgo pašsajūtu brauciena sākumā jūtamies, ka brauciens ir bijis stipri par īsu. Cik labi, ka te bijām 12 dienas, nevis tikai nedēļu! Jo, kaut cik tomēr atpūtušies arī esam, saulītē pasildījušies un pat ar sirsnīgo aizsargkēma lietošanu ādas tonis ir ieguvis vasaras nokrāsu.

Numuriņš būtu jāpamet 12:00, bet mums atbrauks pakaļ tikai 17:00, pa starpu, vēl jāatdod nomas auto atslēgas. Uzjautājam reģistratūrā kādas ir iespējas pagarināt izrakstīšanās laiku? Par 50 eiro, varam palikt līdz 17:00, un nolemjam, ka tas ir to vērts – mierīgā garā varam salikt mantas, atpūsties uz balkona, iet peldēties, pusdienot, un nav visu dienu jādzīvo uz koferiem. Lai arī viesnīcā, protams, piedāvā mantu glabātuvi, tomēr šoreiz tie 50 eiro ir tā vērti, lai vēl visu dienu padzīvotu mierīgā režīmā.

Neilgi pirms diviem ir klāt autonomas darbinieki, kas mūs atpazīst, kad lienam laukā no baseina, izrādās, auto jau esot apskatījušies, nekādu pretenziju nav. Atdodam atslēgas un smejamies, ka, ja ne kavēšanās pirmajā dienā, šī ir bijusi visvienkāršāka un bezproblēmu noma mūsu pieredzē. Liekas, ka visur citur pasaulē ārpus Eiropas tā lieta ir vieglāka.

17:00 ir pakaļ mūsu šoferis, šoreiz, cits, kas pusotrā stundā mūs aizved uz lidostu. Brīdi sanāk pastāvēt uz reģistrāciju lidojumam, tad, kamēr drošības pārbaude un pasu kontrole un straujiem soļiem tuvojas iekāpšanas laiks lidmašīnā. Kamēr sēžam kafejnīcā netālu no iekāpšanas vārtiem, dzirdam arī latviešu valodu.

Maurīcija paliek atmiņā kā vieta, kas pārsteidz mūsu gaidas – noteikti likās, ka mums patiks, bet, ka tik ļoti – tas ir negaidīti! Skaidrs ir viens – jāatgriežas vēlreiz!

Raksts tapis sadarbībā ar CeļojumuBode. Paldies par atbalstu auto nomā DiscoverCars.com. Rakstā ir minēts neatkarīgs autoru viedoklis.