Portugāle un it īpaši Lisabona ir ļoti populārs ceļojumu galamērķis latviešiem, it īpaši tāpēc, ka no Rīgas ir pieejami tiešie lidojumi uz šo aizraujošo valsti!Es atgriežos Lisabonā pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma, toreiz apmeklēju kādu konferenci, un arī šoreiz, esmu atpakaļ primāri darba dēļ, taču gribu izmantot katru brīvo mirkli!
Ir pagājis ilgs laiks, tāpēc par spilgtākajām ceļojuma atmiņām ir kļuvušas tās, kas tika iemūžinātas fotogrāfijās – kostīmā, pie tilta, baudot pastel de nata. Ar skatu uz Lisabonas jumtiem, tikko veikaliņā nopirktajā kleitā, jo vēlā rudens pēcpusdienas izrādījās pārāk karstas kostīmam. Atmiņu fragmenti un smaržas kārdina atgriezties Lisabonā. Par laimi, tie 10 gadi tomēr ir gana nesen, lai jau iepriekš redzētās vietas atpazītu gana viegli, tik viegli, lai atcerētos, ka tur, ap stūri ir laukums, bet otrā pusē – tramvajiņš. Taču arī tik sen, lai jau redzētās vietas apskatītu ar lielu interesi.
Līdzīgi raksti:
Praktiski
Lidojums: mans brauciens bija komandējums, biļetes bija pirktas diezgan sezonas karstumā un , ļoti dārgas un noteikti neiesaku tā darīt. ne par to draudzīgāko cenu. Uz Lisabonu no Rīgas var aizlidot gan ar tiešajiem airBaltic reisiem, gan ar savienotajiem. Savienotos lidojumus var iegādāties, piemēram, Kiwi vai WayAway platformā.
Viesnīca: Mana viesnīca bija vairāka pielāgota komandējuma vajadzībām, bija tāju no centra un īpaši spilgtu iespaidu neatstāja, tāpēc to šoreiz neieteikšu. Citas viesnīcas vari meklēt Booking vai Agoda platformās.
Booking.com
Pārvietošanās: es braucienā izmantoju Uber un metro. Ja nolemsi nomāt auto, var izmantot DiscoverCars.
Ekskursijas: negribi ceļojumu plānot pats? Izvēlies GetYourGuide platformu, kas piedāvā ekskursijas visām gaumēm!
Atlidojot uz Lisabonu
Lidmašīna nosēžas saules pielietajā Lisabonas lidostā septembra sākumā. Kad mājās jau ir pirmās salnas, te valda patīkami vasarīgs laiks – dienas iesilst līdz 28 grādiem un nedrīkst aizmirst par saules aizsargkrēmu! Pie tā vasarīgā laika gan tieku pēc teju 15 minūšu gājiena pa lidostas “iekšām”, un pilnīga apjukuma par to, kur tad īsti atrodas Uber piestātne, jo, sekojot instrukcijām kā netieku, tā netieku tuvāk paredzētajam sagaidīšanas punktam. Par laimi, šoferis man uzreiz zvana un precizē manu atrašanās vietu, un drīz vien mani arī uzmeklē.
Arī šoreiz pilsētā neesmu gluži savā vaļā, tāpēc dzīvoju stipri ārpus centra. Brauciens no lidostas sastrēguma stundā nav ātrs. Ko darīt ar brīvo vakaru? Braukt uz pilsētas centru? Citur? Dažas dienas pirms lidojuma esmu kartē iemetusi aptuveni divdesmit apskates vietu atzīmes. Ar ko lai sāk? Esmu atzīmējusi arī divus veikalus – abos it kā esot nopērkamas mana iecienītā zīmola sandales, kā mani informēja zīmola pārstāvis. Lai ir sandales!
Kaskaiš (Cascais) apskate
Tā nu, nometusi mantas viesnīcā, dodos pilsētiņas Cascais (latviešiem viegli atcerēties – Kaskaiš!) virzienā, divdesmit minūšu brauciena laikā vēl papildinot iesākto karti ar šī reģiona apskates vietām. Kā par skādi, veikalā rausta plecus un saka, ka par šādu zīmolu neko nezina, tādēļ iepirkšanās iet secen. Vismaz apskatīšu reģionu, kurā iepriekš neesmu bijusi!
Lēnā solī dodos promenādes un Citadeles virzienā. Lai arī mazās ieliņas ir glītas, jo tuvāk esmu ūdenim, jo vairāk raucu degunu. Vai lielais karstums, vai neizvestie atkritumu konteineri, bet galvenajās pilsētas ielās ir diezgan nepatīkama smaka. Pie paša ūdens tā mazliet izvējojas, bet pirmais iespaids par pilsētu neiepriecina. Nepalīdz arī šaubīgā paskata tipāži, kas iet garām, vēlāk gan man portugāļi stāsta, ka šis reģions esot ļoti drošs. Pludmalē redzu daudzus atpūtniekus, kas, galvenokārt, smiltīs spēlē bumbu vai čalo, neviens nepeldas.
Tā kā darba laiks galvenajām iekštelpu apskates vietām ir beidzies, nolemju izmantot pieejamos mirkļus un sajust pilsētu vismaz no ēku ārpuses viedokļa. Apeju garām starp 15. un 17.gadsimtu celtajai Citadelei, kas kalpojusi kā nocietinājums pret uzbrukumiem pilsētai, un jahtu piestātnei. Cilvēku paliek mazāk un es sāku justies komfortablāk, aprast ar vidi sev apkārt. Skatam paveras Santa Maria bāka un beidzot redzu kaut ko aci tīkamu! Kad tai pienāku klāt, ievēroju bēguma atsegtas klintis un nevaru vien beigt priecāties par vakara gaismā mirdzošo bāka. Ir skaisti!
Ilgi pie bākas gan nekavējos, jo līdz saulrietam palicis mazliet vairāk par stundu. Pielieku soli un nokļūstu Boca Inferno – arkas formas veidojumam klintīs. Mani gan vairāk piesaista tālāk redzami pret klintīm sitošies viļņi. Apkārt nožogojumiem izvietotas zīmes, ka augstas bīstamības zona, pāri skalojošies viļņi (kas gan laikam drīzāk vērojami paisumā vai vētrā), bet citi atpūtnieki ignorē brīdinājuma zīmes un lien uzreiz aiz nožogojumiem, lai uzņemtu labākus pašiņus. Vēlāk gan lasu, ka nemierīgos laikapstākļos šeit ik pa laikam kādu ieskalo iekšā…
Raiti paskrienu garām kaķīti barojošam vīram takas malā (procesu pavada neapmierinātu kaiju izsaucieni apkārt), un drīz vien mēģinu tikt pie Uber dienas pēdējās apskates vietas plānam. Tikai, neviens šoferis neakceptē manu pieprasījumu, laikam esmu pārāk tālu no tūristu takām. Mans brauciens nav tālu, lietotne rāda, ka būtu jāmaksā aptuveni 6 eiro. Tad beidzot kāds akceptē, bet diemžēl 15 minūtes nekust no vietas. Mēģinu vēlreiz, ar citu lietotni, tajā neatrod nevienu automašīnu. Nākamo, tas pats. Mēģinu atkal Uber, beidzot kāds piekrīt, bet paredzamais manis “piegādes” laiks ir minūti pēc saulrieta, savukārt cena, droši vien manis pašas “sakustināta” jau ir 13 eiro.
Šoferis mazliet aizkavējas un Farol Do Cabo Rasa bāku sasniedzu precīzi piecas minūtes pēc saulrieta. Bet skāde nav liela – vieta tāpat ir skaista, šeit viļņi ir vēl iespaidīgāki un piekrastē sapulcējušies vēl pāris atpūtnieki, kas sēž automašīnās, bagāžniekus atvēruši. Tālumā mirdz bākas gaisma no Cabo De Roca, vistālāk uz rietumiem esošajā Eiropas punktā. Vienīgais, kas mani satrauc ir fakts, ka strauji paliek tumšs un šeit, mazliet nekurienes vidū, neesmu gluži komfortabli lielā pūlī, bet vismaz neesmu pavisam viena pati visapkārt. Vēl aizeju uz otru bākas pusi un gatavojos garai gaidīšanai. Vismaz labi, ka iela ir apgaismota! Par lielu brīnumu, nākamais auto ar lietotnē sevi tā nosaukušo šoferi Džefersonu ir klāt pēc četrām minūtēm. Drīz esam ceļā.
Iekāpjot automašīnā gan ieraugu, ka iepriekšējā braucēja uz sēdekļa ir atstājusi saulesbrilles, ar šoferi dodamies tās ievest pa ceļam. Tas man ļauj uzzināt mazliet vairāk par Uber aizkulisēm un kā tādās situācijās šoferiem parasti jārīkojas. Šoferis izrādās runātīgs, kad pasūdzos, ka iepriekš ilgi gaidīju un nokavēju saulrietu, pastāsta man, tas bija svarīgas futbola spēles dēļ – noteikti visi potenciālie šoferi ir gribējuši skatīties. Viņš arī izstāsta detaļas par piepelnīšanos vasarās Algarvē, vadot automašīnu, un savu darbu vispār. Automašīnas vadīšana Uber esot viņa pamatdarbs un viņa sievai arī – automašīnu viņi vadot uz maiņām – viņš pēcpusdienās un vakarā, līdz pat vieniem naktī, viņa ņem rīta maiņu. Kad esam teju sasnieguši manu viesnīcu, Džefersons gan stāsta, ka nožēlojot, ka nav palicis Gērnsijas salā, jo tur viņam būtu bijusi labāka dzīve, un it īpaši, viņa mazajai meitiņai. Sieva neesot pierunājama braukt prom un viņš uzskatot, ka tur dzīvot būtu vieglāk nekā Portugālē. Viņaprāt Portugālē esot jāstrādā daudz un smagi, lai savilktu kopā galus. Uz šīs skumjās nots arī man ir laiks doties iekšā viesnīcā, novēlu viņam veiksmes un esmu priecīga beidzot būt numuriņā un atpūtināt kājas.
Ar tuktuku pa Lisabonu
Nākamajā rītā pamostos agri – vispirms ap 5, kad izslēdzu tomēr pārāk skaļi dunošo kondicionieri, un atveru logu. Pēc stundas, no atvērta loga skan burvīgas putnu dziesmas skaņas. Baložu dūdošana un kāds man nepazīstams putns, kas liek justies kā eksotiskā filmā. Mana darba diena ir gara, taču vakarā, kad ir brīvais laiks, ķeru nepagūto – braucu tuk-tuku tūrē pa Lisabonu (tādas arī var pierezervēt GetYourGuide platformā)! Te nu tiešām ir iespēja sakratīt atmiņu krājumus un atpazīt sen satiktās ieliņas un baznīcas.
Tūre ir ļoti raita – lai arī piestājam vairākās vietās un gids īsi izstāsta svarīgāko, tomēr nekāda bildēšanās nesanāk, jo kāpt laukā nav paredzēts. Gala pietura mums ir viena – pilsētas skaistākais skats no augšas, kur ir tik vējains, ka pat pamanos nosalt.
Nobeigumā katram tūres dalībniekam tiek pasniegta vēl silta pastel de nata un drīz vien esam atkal ceļā, šoreiz braucot pa lielākiem ceļiem, lielākā ātrumā un nu jau nožēloju, ka nepaņēmu līdzi kādu jaciņu. Tas dienas siltums izrādās mānīgs! Vakariņās dodos pie krāšņā 25.aprīļa tilta, kas pēc izskata tik ļoti atgādina savu slaveno brāli Sanfrancisko. Toreiz, redzot to pirmoreizi, es tā sapņoju par iespēju nokļūt Sanfrancisko! Vēlme piepildījusies jau veselas divas reizes, tad nu ir laiks atkārtotai Lisabonai. Šī vieta gan liekas mainījusies ne pa jokam, jo to atceros pavisam citādāku mūsu iepriekšējā tikšanās reizē – kafejnīcas, bāri, plaša piestātne un gana dzīvi kūsājoša pat parastā darbdienas vakarā. Varbūt tā te ir vienmēr?
Mazlietiņ Sintras
Nākamajam brīvajam vakaram man atkal ir dilemma. Kur skriet, ko grābt? Vai braukt uz izslavēti skaisto Sintru tagad, vai mēģināt prombraukšanas dienā, pirms lidmašīnas? Nolemju tomēr par labu Sintrai uzreiz, neskatoties uz to, ka galveno gribēto apskates objektu, Quinta da Regaleira ar iniciācijas aku, vairs nevaru pagūt redzēt, jo apskates vietas slēdz ātri. Taču, labāk kaut kas nekā nekas un izsaucu Uber, lai dotos uz 19.gadsimtā celto Penas pili, kas ir Sintras apmeklētākais apskates objekts.
Šoreiz atkal patrāpās runātīgs cilvēks – vadītāja Marija četrdesmit minūšu braucienā man pamanās izstāstīt visu savu romantisko dzīves pusi, kas būtu vesela romāna vērta! Šķiramies draudzīgi, viņa pat sākumā apsver domu pievienoties man pils apskatē, bet tā kā slēgšanas laiks ir jau pēc stundas, bet biļete nav lēta, pierunāju viņu naudiņu tomēr iztērēt pienācīgam apmeklējumam citā reizē.
Izrādās gan, ka pati pils jau ir slēgta, un pils dārzus slēdz pēc desmit minūtēm. Pēc slēgšanas, man vēl ir stunda laika, lai dārzus pamestu. Iztaujāju darbiniekam, ko varu pagūt redzēt, saņemu norādījumus un dodos! Ātrā solī uzkāpju pa 14% stāvuma ceļu uz pili, lai vismaz iemūžinātu to no ārpuses. Jau brauciens kalnā uz pilni šķita kā tādā sapņu vai pasaku mežā – par augsto mitruma līmeni gaisā ziņo ne tikai efeju un sūnu apvītie koki, bet arī mani mati, kas drīz vien sāk lokoties.
Krāšņais pils dārzs liek gribēt apstāties pie katra koka un soliņa, jo daba šeit ir neaprakstāmi skaista! Pateicoties tam, ka jaunus apmeklētājus vairs šajā diennakts stundā nelaiž, brīžiem dārzos jūtos pavisam viena. Uzkāpju pie Cruz Alta, augstākajā vietā Sintras kalnos un priecājos par skatu uz plašo apkārtni, gan pili, gan arī pilsētu. Jau atkal, līdz saulrietam nav palicis daudz laika. Diena gan ir pavisam nomākusies un īpaši lielas cerības uz skaistiem skatiem es neloloju. Vēl piestāju pie kāda dārza namiņa atceļā pāris fotogrāfijām un dodos pārbaudīt darbinieka teikto – ja nāksiet pēc oficiālā slēgšanas laika, lai jums veicas! Pēc tam gan piemetināja, ka gan jau sargs izlaidīs! Sargs tiešām arī izlaiž, un es nebūt neesmu vienīgā, kas atnāk kādu minūti pēc slēgšanas laika. Ar automašīnu uz nākamo apskates vietu gan atkal ir problēma. Uber nebrauc (par ko man vēlāk stāsta arī apkārt stāvošie tuk tuku vadītāji, piedāvājot savus pakalpojumus). Par laimi, citā lietotnē vadītājs Bruno piesakās uzreiz, vienīgi, paiet teju pusstunda, kamēr viņš ir klāt, jo līkumotie kalnu celiņi ātrāk vienkārši neļauj pārvietoties. Kamēr tiekam līdz Cabo do Roca, es tur esmu… tieši piecas minūtes pēc saulrieta. Pamale gan ir teju pilnīgi pelēka, ūdens arī, bet apkārtējie skati tāpat ir iespaidīgi un pavisam atšķiras no tā, kādas ir pierasts redzēt pludmales – mežonīgas klintis, kas dažviet izturīgu augu apaugušas, viļņi, kas sitas pret tām un visu vērojošā bākas acs. Cik skaisti gan būtu te atbraukt saulainā dienā un arī nokāpt līdz Ursas pludmalei!
Pirms vēl izkāpu no Bruno auto, viņš mani brīdināja, ka transports šeit beidzoties desmitos vakarā. Smejos un saku, ka es tik ilgi noteikti nepalikšu, kādas 15 minūtes dažām bildēm un viss. Vēlāk redzu, ka Bruno pīpē stāvvietā. Gaida klientus? Gaida mani? Beigu beigās, sagaida mani, jo uz manu izsaukumu, lai atgrieztos viesnīcā, atkal tieku pie Bruno kā šofera. Viņam gan ar angļu valodu ir grūti, man ar portugāļu pavisam nekā un nekāda runāšanās nesanāk.
Ar kājām pa Lisabonas centru
Pienāk mana pēdējā ceļojuma diena, pirms lidojuma mājup un atkal kaļu apskates plānus, cik daudz varu pagūt. Viens sarežģījums – kur likt somu? Lidojums pēcpusdienā, līdzi nēsāt negribas. Somā arī dators, gluži kurā katrā vietā neatstāsi. Konsultējos viesnīcā un man iesaka lidostas bagāžas glabātuvi. “Bet kā tad līdz centram? Tālu pēc tam?” meitene smejas, ka lidosta ir centrā, dažas minūtes ar metro! Gluži dažas minūtes gan man nesanāk, divas reizes pārsēžoties, kamēr tieku savā galamērķī, bet puslīdz raiti gan, un labākais, ka tikai par 2 eiro! Kā tikko iznāku virszemē, saņemu īsziņu – mans lidojums uz Rīgu kavēsies. Par stundu. Taču lidostā jāierodas iepriekš plānotajā laikā. Lidoju vien ar rokas bagāžu, tādēļ nolemju, ka šāds notikumu pavērsiens man ļauj pavadīt kādu mirkli ilgāk pilsētā.
Pilsētas apskati sāku ar Praça do Comércio. Ir spoži gaiša diena un ataust atmiņā tuk-tuka tūre dzirdētais kādas portugālietes teiktais, ka viņai Lisabonā visvairāk patīk gaisma. Tuk-tuka vadītājs tam piekrita, sakot, ka pilsētai visapkārt ir ūdens – gaismai ir kur ieskrieties.
Staigāju pa laukumu un redzu, ka šī ir galvenā tūristu centrāle. Kur tūristi, tur saulesbriļļu piedāvātāji. Man vēlāk stāsta, ka tie piedāvājot arī vielas, kas liek uzlikt pavisam citas brilles dzīvei, taču man neviens neko nepiedāvā, un saulesbrilles patiesi piedāvā tikai tiem, kam tādas jau nav uzliktas. Ej nu zini, policija uzlabojusi kontroli? Cita veida brillēm nav pievedums?
Izstaigājusi lielo laukumu, vispirms eju pa pēdām izslavētajam Lisabonas tramvajam, kas kursē no 19.gadsmita beigām, tad nogriežos, lai apskatītu pa tuk-tuka lodziņu redzēto Sv.Žusta liftu uz zemāko pilsētas stāvu. Iepriekš par tādu objektu neko neatceros, tas man tūres jaunieguvums! Turpat ap stūri apēdu milzīgu mango-apelsīnu saldējuma porciju Santini saldējuma kafejnīcā un skatos, ko vēl varu pagūt tālāk.
Esmu nolēmusi vēl pavērot mazliet tos tramvajiņus, kas tik fotogēniski izdaiļo jebkuru pilsētas ielu! Man šķiet, ka nākamajā vietā, “kalnu” tramvajiņu pieturā, es esmu bijusi agrāk. Atnākot uz turieni, vietu atpazīstu nešaubīgi. Citu apmeklētāju apkārt nav pat pārāk daudz, tomēr nekādīgi neizdodas uzņemt bildi bez citiem cilvēkiem. No iepriekšējās reizes vieta gan palikusi atmiņā pavisam bez cilvēkiem. Vai atmiņas īpatnības, aizmirst citus tūristus? Vai nesezona? Vai toreiz bija citi laiki?
Tālāk iegriežos izslavētajā tirgū, Time Out Market, bet tā kā ir pusdienlaiks, tur ir stāvgrūdām pilns un mani redzamais nedvesmo, un dodos tālāk. Vispirms domāju vienu pieturu nobraukt ar metro, bet tad nolemju tomēr iet ar kājām. Labi, ka tā! Pa ceļam uzduros kafejnīcai …., kurā pasniedz tradicionālos mencas-kartupeļu fritētos pīrādziņus, šeit vēl pievienojot sieru (kafejnīca Casa Portuguesa do Pastel de Bacalhau – Cais do Sodré). Mazliet atgādina cepelīnus vai guļbešņīkus, tikai no zivs. Siers tāds krietni aromātisks, bet pēc pirmā kumosa saprotu, kāpēc tas ir pievienots, jo patiesi jūtu neparastu garšu buķeti, un nolemju – ir garšīgi!
Drīz atkal esmu ceļā, šķērsojot to pašu Praça do Comércio laukumu, aizklīstot līdz kādai izlavētajai pankūku kafejnīcai, kur biju plānojusi pusdienot. Labi, ka jau apēdu mencas pīrādziņu, jo kafejnīcā redzamais neuzrunā. Mazliet sāku satraukties kā tur īsti būs ar manu lidojumu, jo internetā tas rādās vēl vairāk aizkavēts. Taču laiks man vēl ir, tāpēc uzkāpju līdz katedrālei, paeju garām vairākiem skatu laukumiem, Saules vārtiem un iespaids tomēr patiesi ir tāds, ka iepriekš tūristu te bija mazāk! Vai pie vainas vairāki lielie kruīzu kuģi ostā? Vai Portugāles salīdzinoši brīvie nosacījumi iebraukšanai? Tomēr līdz ar tūristu pieplūdumu ievēroju arī citu iepriekš nemanītu tendenci – paprāvo bezpajumtnieku skaitu. Portugālē sen dzīvojošie man gan stāsta, ka tā esot bijis arī senāk un tā patiesi ir problēma pilsētā. Pēc statistikas datiem, Lisabonā tādu esot ap 5000.
Turpinu iet tuk-tuka tūrei pa pēdām, apstājoties pie Lisabonas senākā nama. Tieši tobrīd saņemu vēl vienu īsziņu par lidojuma kavēšanos, vēl pusstundu vēlāk. Tomēr mani turpina satraukt ziņa par to, ka jāierodas iepriekš izziņotajā laikā, neskatoties uz kavēšanos, un nolemju, ka laiks sākt virzīties uz lidostas pusi. Kartē atrodu tuvāko metro staciju, Martim Moniz, un dodos tās virzienā. Kaut kur nogriežos nepareizi, un atrodu gan glītas ieliņas, gan ne pārāk, gan arī tādas, kas sāk atgādināt pirmā vakara iespaidus Cascais. Kad sasniedzu Martim Moniz, laukumā esmu tikai es, baloži un bezpajumtnieki. Ejot iekšā metro, kaut kas mani dara uzmanīgu. Vai tas, ka divi jaunieši gluži kā bezmērķīgi, virzās viens no aizmugures, otrs pretī, vai jau visas laukuma atmosfēras dēļ, tomēr savu vienīgo tašiņu paslēpju dziļāk padusē un viss beidzas labi. Vēlāk klausos latviešu stāstos, ka tieši šajā metro stacijā esot izrauts no rokām telefons. Ne velti esmu panikojusi!
Kopsavilkumā
Jau pēc divdesmit minūtēm esmu lidostā un man vēl ir mazliet laika, lai atskatītos kāds tad ir bijis šis atgriešanās brauciens Lisabonā un ne tikai. Labs! Iespēja atsvaidzināt atmiņā sen redzētos skatus un iepazīt jaunus. Apēst vietējos gardumus. Portugālietes komentārs par īpašo gaismu pilsētā patiesi iesēdies atmiņā. Pat mākoņainā dienā, Lisabona ir īpaši gaiša. Taču šoreiz mana sirds mazliet pieder Sintrai un tās apkārtnē redzētajām mežonīgajām pludmalēm un apaugušajām klintīm ar bāku uz katra lielākā kartes stūrīša. Taču it īpaši, Penas pils zaļais pasaku dārzs! Ar dažām dienām ir bijis gana, lai atsvaidzinātu manu Portugāles sajūtu minimumu, bet ne gana daudz, lai ar to piesātinātos! Būs jābrauc vēl!
Līdzīgi raksti:
1 comment