Ceļojums uz Hradeckrāloves reģionu Čehijā

Hradeckrālove, jeb kā paši čehi saka, Hradec, ir astotā lielākā pilsēta Čehijā ar nepilniem 93 tūkstošiem iedzīvotāju (tātad, aptuveni kā Daugavpils!), un ir lielākā Hradeckrāloves reģionā, kas ir devītais lielākais Čehijā. Šis reģions ir vistuvāk Latvijai, jo ir turpat pie Polijas robežas!

Līdzīgi raksti:

Helsinki un apkārtnes apskates vietas

Grieķu salas nesezonā – Mikona

Apskates vietas Hamburgā

Praktiska informācija

Kā uz turieni nokļūt: Hradeckrālove ir sasniedzama ar personīgo automašīnu, braucot no Latvijas (~1200km jeb 15h ceļā), ar Econlines autobusu no Rīgas autoostas (aptuveni diennakts ceļā), vai lidojot uz Prāgu un pēc tam ~130km braucot ar automašīnu vai autobusu.

Nauda: Čehija nav pievienojusies eirozonai un izmanto Čehijas kronas (viena krona ir aptuveni 4 centi). Mazākajās pilsētās noteikti noderēs skaidra nauda – kafejnīcām un autostāvvietām.

Labākais laiks, kad apmeklēt: mēs šajā reģionā viesojāmies vasarā, taču arī ziemā uz šejieni var droši doties, piemēram, slēpot!

Cita informācija: Čehijas tūrisma veicināšanas mājaslapā ir pieejama brošūra latviešu valodā par skaistākajām vietām Čehijā, to var apskatīties šeit.

Ieceļošanas noteikumus skatījāmies Reopen lapā. Pirms lidojuma aizpildījām pasažieru atrašanās vietas veidlapu un mums bija sertifikāti par vakcināciju. Lai arī lidostā tos nelūdza uzrādīt, vienā no viesnīcām gan. Mūsu ceļojuma laikā Čehijas teritorijā iekštelpās bija jānēsā FFP2 tipa respiratori.

1.diena – ierašanās Hradeckrālovē

Tas bija neizsakāmi liels prieks, pēc 518 dienu pārtraukuma beidzot kaut kur lidot! Uz Čehiju devāmies ar savienoto LOT reisu caur Varšavu, tāpēc sanāca veseli divi lidojumi! Tās bija sen nebaudītas sajūtas – pilota paziņojumi par to, pēc cik minūtēm nosēdīsimies, uzkoda un ūdens lidojuma laikā, kā arī, protams, pilns telefons bilžu ar mākoņiem!

Satraukums pirms lidojuma ir liels, liekas,  kā lidojot pirmo reizi, jo sākumā apjuku no daudzajiem noteikumiem un prasībām. Taču process izrādījās salīdzinoši vienkāršs, par vakcinācijas sertifikātu un iepriekš aizpildīto pasažieru atrašanās vietas veidlapu lidostā gan jautā, bet uzrādīt to neliek. Ielidojot Prāgā nebija jāuzrāda nekas, taču, cik mums stāstīja vietējie, to dara izlases kārtībā.

Atlidojuši Prāgā, dodamies uz automašīnu un, pēc pusotras stundas ceļā, esam Hradeckrāloves pilsētā. Ir nedēļas vidus, un deviņos vakarā pilsētā var tikai atrast kādu alus bāru, bet ne kafejnīcu vai restorānu, tāpēc viesnīcā ātri apēdam pa ceļam nopirktās bagetes un dodamies ārā, gūt pirmos iespaidus!

Hradeckrāloves vecpilsēta ir labi saglabājusies un tai ir vēsturiska nozīme. Hradeckrāloves vecpilsēta vakara gaismās ir šarmanta un liekas neparasti klusa. Cilvēku nav. Šoreiz mūsu ceļojuma maršruts šoreiz ir visur, izņemot pašu Hradeckrāloves pilsētu, tāpēc ķeram fotomirkļus, iemūžinot Svētā Gara katedrāli un Bílá věž torni, kas ir celts 1574.gadā un ir 72 m augsts. Aizejam vēl līdz Elbes upei (kurai pilsētā ir arī galvenā pieteka, Orlices upes) un izstaigājam tukšo krastmalu, vērojot izgaismotās ēkas, tajā skaitā, Austrumbohēmijas muzeju.

Nakšņojam: Hotel Vacek Pod Věží pašā pilsētas centrā ar skatu uz galveno laukumu

2.diena – Josefov nocietinājums, Hospital Kuks, safari parks, Nové Město Nad Metují pils

Nākamais rīts mums sākas agri, ar brokastīm viesnīcā un skatu uz Bílá věž torni. Te viss pa vecam, nekādas brokastu paciņas numuriņā, parasts zviedru galds.

Josefov nocietinājums

Dienas pirmā pieturvieta mums ir ātra piestāšana pie Josefov nocietinājuma, kas celts 18.gs beigās. Pie tā celšanas strādāja 20 tūkstoši strādnieku un būvniecībā izmantoja 250 miljonus ķieģeļu. Celts, lai aizstāvētos pret prūšiem, tas tā arī nekad netika izmantots šim mērķim. Mūsdienās ir plašāk pazīstams kā ekstremālā metāla festivāla Brutal Assault norises vieta. Pateicoties šim festivālam, nocietinājums ir ticis atjaunots, tāpēc metālisti ir uzskatāmi par īstajiem tā patroniem!

Josefov nocietinājums

Hospital Kuks baroka muzejs – pils

Kad piestājam pie Hospital Kuks, mulsumā ātri meklēju papīros, kas tad šī īsti bija par vietu. Nosaukums liek domāt par slimnīcu, bet izskatās pēc… pils! Izrādās, tā tomēr ir bijusi slimnīca, kara veterānu veco ļaužu pansionāts un klosteris, un ir viens no iespaidīgākajiem baroka kompleksiem Čehijā. Bet pāri upei savulaik bija spa.

ceļojums ar auto uz Čehiju

Šī īpašuma stāsts aizsākās 1684.gadā, kad grāfs Francs Antons von Šporks ieguva šo teritoriju savā pārvaldījumā. Kuks toreiz bija zināma savu ārstniecisko avotu dēļ, un grāfs gribēja izveidot pasaulē atpazīstamu spa, kas viņam arī izdevās. Komplekss bija vēl vērienīgāks nekā Karlsbādē. Diemžēl spa komplekss mūsdienās nav saglabājies,jo nopostīts plūdos, taču slimnīca gan, un kopš 1946.gada tā tiek izmantota kā baroka mākslas muzejs.

Te varētu staigāt stundām, bet mēs izejam vien nelielā ekskursijā ar vietējo gidi, kas parāda iespaidīgākās telpas – baznīcas zāli, kur noklausāmies īsu vēsturisko mūzikas instrumentu priekšnesumu, uzzinām mazliet par grāfa ģimeni un apmeklējam kapenes, izstaigājam skaisto ārstniecisko augu dārzu, un arī pašu iespaidīgāko telpu kompleksā – baroka aptieku.

neparastākās apskates vietas Čehijā baroka aptieka

Šī aptieka ir otra vecākā Eiropas vidienē, un tajā netrūkst jocīgu medikamentu, piemēram, samaltas mūmijas pūderis. Zāļu jaukšanai izmantoti pārveidoti zvani. Pie ieejas rotājas narvaļa zobs, kas arī, protams, ticis izmantots aptiekas produktu klāstā. Šī laikmeta aptieka ir mistikas apvīta, un liek aizdomāties par aktuālajām diskusijām arī mūsdienu sabiedrībā – ticību un neticību uz pierādījumiem balstītai medicīnai.

Safari parks Dvůr Králové

Tālāk mūsu ceļš ved uz vienu no zināmākajiem un apmeklētākajiem objektiem Čehijā. Tā nav pils, tas nav muzejs, bet gan safari parks Dvůr Králové. Sākam ar pusdienām afrikāņu stila kafejnīcā, kur pavīd strausu ragū un namībiešu steiks, kā arī var iegādāties vietējā brūvējuma alu, no kura pārdošanas gūtā pelņa tiek novirzīta degunradžu saglabāšanas centieniem. Ne strausi, ne arī steiki, par laimi, nenāk no zoodārza iemītnieku gaļas.

Dvůr Králové zoodārzs

Lai arī šis ir tikai otrs lielākais zoodārzs Čehijā, tajā ir vislielākā Āfrikas dzīvnieku kolekcija Eiropā. Tas īpaši specializējas tieši šī reģiona dzīvnieku izstādīšanā un saglabāšanā. Daži citu kontinentu dzīvnieki gan arī šeit vēl ir saglabājušies, piemēram, Borneo orangutāni slikti pārdzīvo transportēšanu, tāpēc tos nolemts nepārvietot.

safari zoodārzā Dvůr Králové Čehijā

Apskatīties zoodārzu, protams, ir interesanti, taču galvenais dienas notikums ir safari izbrauciens! Tajā var doties ar autobusiņu vai ar traktoru ar piekabēm, mēs šoreiz izvēlamies traktoru. Traktors ved divas piekabes, kas abas ir pārvilktas ar tīkliem. Braukt gribētāju ir daudz, lecam iekšā un te nu sākas jautājumi – labāk kreisajā vai labajā pusē, kur redzēs vairāk dzīvnieku? Vēlāk saprotam, ka tas ir vairāk atkarīgs no tā, kurā pusē dzīvnieki šajā dienā uzturas. Mēs paliekam labajā pusē un uz žirafēm mums ir izcils skats, vērojam dzīvnieku tik tuvu, ka liekas – teju ar roku varēs aizsniegt. Otra žirafe gan ir kautrīgāka un pagriezusi aizmuguri, košļā lapiņas koku ielokā. Pie žirafes veidojas neliels sastrēgums, jo te var braukt ne tikai zoodārza busiņi un traktors, bet arī var iebraukt ar personīgo automašīnu. Kāds pat nobraucis no ceļa un vēro žirafi ilgāku laiku.

Dvůr Králové žirafes safari parkā

Laiks lauvām! Pirms iebraukt lauvu teritorijā, piekabes tīkli tiek novilkti lejā un nostiprināti. Netālu no lauvu atpūtas vietas novietots pikaps ar zoodārza darbinieku, rādot, kur ir lauvas. Mūsu traktors piestāj uz brīdi pie lauvām. Dzīvnieki guļ. Šoreiz gan tos labāk redz kreisajā pusē, taču, pēc izgulētās zāles redz, pa pavisam nesen tie bijuši citur, tāpēc viena noteikta labākā skatu punkta te nav!

lauvu safari Dvůr Králové

Vēlāk jautājam kādam zoodārza darbiniekam – vai dzīvniekus kaut kā maina, kuri var uzturēties safari, un kuri – parastajā aplokā? Izrādās, nē. Tos izvēlas tā, lai tie varētu veiksmīgi sadzīvot teritorijā, piemēram, žirafju gadījumā tie ir divi tēviņi. Citiem dzīvniekiem arī ir konkrēti izveidots bars, lai tie savā starpā nekonkurētu un necīnītos. Protams, lauvas dzīvo pilnīgi citā teritorijā, no kuras nav piekļuves pie antelopēm. Lai gan apstākļi ir maksimāli tuvu dabīgajiem, taču, ne tik dabīgi kā tie būtu kādā afrikāņu nacionālajā parkā. Ziemā dzīvnieki tiek pārvietoti uz slēgtām telpām, lai nodrošinātu tiem komforta temperatūru.

safari parks Dvůr Králové

Izstaigājam zoodārza teritoriju, gan apskatot zemūdens ekspozīcijas, gan Seišelu salu bruņurupučus, slavenos degunradžus un arī putnus. Uzzinām, ka mūsdienās putnu ekspozīcijās tiem tiek izgrieztas dažas spalvas no viena spārna, lai tie nevarētu aizlidot prom. Senākos laikos nebrīvē turētajiem putniem tikuši bojāti spārnu kauli, taču šeit tā nedara, vien izgriež dažas spalvas. Taču, gadoties, ka, ja laicīgi spalvas nenogriež, kāds putns mēdzot arī aizlidot. Parasti gan bēgļi mēģina lidot, bet izgriezto spalvu dēļ sanāk vien apļot, un nekur tālu neaizmūk. Tomēr dažas putnu ekspozīcijas ir zem liela tīkla – te gan putni brīvi pastaigājas un arī lido! Lai arī par zoodārziem var būt dažādas domas, tomēr, katru reizi runājot ar lielo zoodārzu darbiniekiem, uzzinu, cik būtiska nozīmē ir zoodārziem ģenētiskās daudzveidības saglabāšanā, un kādas pūles tiek pieliktas, lai uzturētu savvaļas populāciju, uz kurieni tad arī tiek sūtīti dzīvnieki no zoodārziem, nevis otrādi.

zebras safari parkā Čehijā

Nové Město Nad Metují pils

Iespaidu piesātinājušies zoodārzā, dodamies uz dienas pēdējo apskates objektu, Nové Město Nad Metují pili. Šeit vērojam līdzīgu skatu kā Hradeckrālovē, ka pilsētas galvenais laukums ir kļuvis par autostāvvietu. Neko darīt! Dodamies iekšā pilī, kas kļūst par vienu no dīvainākajiem apskates objektiem, kurus redzam visā Čehijas ceļojumā. Pirmajā brīdī varētu šķist – kas gan var būt dīvains 16.gs celtā pilī? Dīvains izrādās tās iekārtojums.

Gadu laikā pilij ir mainījušies īpašnieki, tā pabijusi arī komunistu rokās (vēlāk saprotam, ka tas ir teju jebkuras čehu pils stāsts – bijusi privātīpašumā līdz komunistu ienākšanai, atsavināta, īpašnieki aizbēguši uz ASV vai Austrāliju, 90-tajos atgriezušies un sākuši strādāt pie nolaistās pils atgriešanas pie dzīvības). Šajā pilī katrs īpašnieks to ir centies pārveidot pēc tā brīža modes, un rezultāts ir ļoti savdabīgs. Vienā istabā var būt oriģinālie sienas gleznojumi ar paklāju ar horoskopa zīmēm, masīvkoka galds un čehu stikla gaismekļi. Art deco virtuve.

Nové Město Nad Metují pils Čehija Hradeckrāloves reģions

Grieķu mitoloģijas ainas, bet uzzīmētās kļūdaini, piemēram, Mīnotauram ir trīs kājas un cilvēka seja. Vai arī guļamistabā paveras skats uz četriem gleznojumiem, kuros katrā atainotas mītos un leģendās aprakstītas… pašnāvības. Tieši šajā istabā gan apmeklētājiem nav iespējams palikt pa nakti, taču, citās pils istabās gan. Un, protams, pils iekārtota ar vērienu, katra telpa pilnīgi citādāka, visas ir teju nesamērīgi lielas, uz sienām ģerboņi (tajā skaitā, piezīmēti jauni ģerboņi blakus vecajiem, pili cēlušo dzimtu ģerboņiem), un, protams, skatu tornis. Tāpat ir mazliet neparasti vērot fotogrāfijas ekspozīcijā no jaunajiem pils saimniekiem. Viņu ģimenes, fotogrāfijas ar prezidentiem. Vietējie aristokrāti. Kopumā, ekskursija pa pili ir ļoti interesanta, bet nepamet sajūta par megalomāniju un sliktu izpratni par stilu. Viens gan – katra nākamā telpa ir kā pārsteigums, kādas vēl dīvainības būs tālāk, un, ja kādu citu pili varētu aizmirst, tad šo noteikti atcerēsimies!

skats no Nové Město Nad Metují pils skatu torņa

Nachod pilsēta

Pēc pils apmeklējuma dodamies uz nākamo naktsmītni, nakšņojam pašā Polijas pierobežā, vien 2 km no robežas, pilsētiņā Nachod. Pie reģistrācijas darbinieks lūdz uzrādīt mūsu QR kodus, un drīz jau esam numuriņā. Laiks paēst, un pēc afrikāņu virtuves gribas kaut ko no vietējiem gardumiem! Sacīts, darīts! Drīz esam viesnīcas restorānā, un pasūtam pīli ar knēdeļiem. Angļu versijā gan ēdienkartē tos sauc par pelmeņiem, tāpēc mazliet ir pārsteigums, kad redzam, kādi tie izskatās. Porcijas ne pa jokam, vien 9 eiro par šķīvi, no kura pārēdušies būtu divi! Te gan iezīmējas interesanta tendence, ko vēlāk pamanām arī citviet reģionā – pamatēdieniem reti kad klāt ir salāti. Var būt kāds dekoratīvs redīss vai gurķis, taču, parasti ir gaļa, piedeva un, piemēram, sautēti kāposti, kā viens no mūsu ceļabiedriem nosaka – tāds kārtīgs, sātīgs ziemas slēpotāju ēdiens!

Nachod pilsēta Čehija pierobeža

Pēc iziešanas no restorāna sakārojas kādu limonādi, bet visi blakus galvenajam laukumam esošie veikaliņi ir ciet. Ielās skan koncerta rīboņa, šodien te notiek kāds rokkoncerts, un mēs dodamies uz kartē norādīto diennakts veikalu. Diemžēl, informācija norādīta kļūdaini un veikals sen jau kā ciet. Paejam garām Covid19 testēšanas vagoniņam un policijas iecirknim, un pēkšņi sabīstamies, kad izklausās, ka tūlīt virs galvas pārlidos lidmašīna, izrādās, te tā skan no tāluma braucošais vilciens. Gadās!

Beigu beigās atceramies, ka ir taču tāda vieta kā benzīntanks, un, kā nu ne, tas, protams, ir vaļā, un var samaksāt arī ar karti, ko nevarēja izdarīt mazajās kebabnīcās pa ceļam!

NakšņojamHotel U Beránka Náchod viesnīca atrodas pilsētas galvenajā laukumā.

3.diena – Dobrošova cietoksnis, Orlickes kalni, zvaniņu darbnīca, slēpošanas trase, pārgājiens & pikniks, Neratov baznīca un alus darītava

Dobrošova cietoksnis

Nākamā diena mums ir paredzēta kalnu apskatei. Pa ceļam piestājam skatu laukumiņā pie Dobrošov cietokšņa, kas kuru katru dienu vērs durvis apmeklētājiem, un priecājamies par koši zaļo apkārtni. Šeit nav ne miņas no izdegušajiem zālieniem, viss ir koši zaļš, neskatoties uz to, ka pļavas ir bijušas pļautas. Tāpat, šajā brīdī saprotu, ka, ārpus zoodārza, aizvien neesmu redzējusi nevienu odu vai mušu. Kā tā? To vienkārši te esot maz, man stāsta vietēji, jo te ir kalni. Negribas lāga tam ticēt, jo citviet kalnos ir gan odi, gan mušas, taču ņemu, ko dzīve dod, un baudu! Apskatījušies nocietinājumu no augšas, dodamies uz Orlickes jeb ērgļu kalnu pusi.

Dobrošova cietoksnis

Orlickes kalni, zvaniņu un keramikas darbnīca

Orlickes kalni ir pašā Polijas pierobežā, aptuveni 50 km garumā, un to augstākā smaile ir 1115m augstā Velká Deštná. Mūsu pirmā pietura ir Deštné v Orlických horách pilsētiņā, zvanu un keramikas darbnīcā Ateliér Zvonaře a Hrnčířky.

Ateliér Zvonaře a Hrnčířky Jāns Šeda

Darbnīcas saimnieks Jāns Šeda ar sava dēla starpniecību, jo angļu valodā nerunā, mums stāsta, kā nolēmis uzzināt vairāk par zvanu veidošanu, kas vēsturiski ir joma, kurā zināšanas tiek nodotas paaudžu paaudzēs. Lasījis informāciju bibliotēkā, mēģinājis pats, un noslēpumus pamazām atkodis. Tagad izveidojis savu darbnīcu. Jāns stāsta, ka kādreiz tirgojis zvaniņus gadatirgos, ka šādi nav bijis iespējams turpināt, jo visas darba dienas pagājušas zvaniņus gatavojot, bet brīvdienas – tirgojot. Tāpēc nomainījis darbības modeli, lai tūristi nāk pie viņa, kā to darām mēs – paskatīties, kā viņš no iepriekš sagatavotajiem materiāliem salīmē zvaniņu. Iekšā, izrādās, nebūt nav bumbiņa, bet gan uzgrieznis, lai labāk skan! Kopā ar vietējo pašvaldību strādājis pie tūrisma attīstības, un viņi kopā izveidojuši pārgājienu taku, tāpat, zīmodziņu akciju, kurā sakrājot zīmogus no apskates vietām, var tikt pie balvas. Tagad cilvēki brauc, gan lai paskatītos kā tiek gatavoti mazie zvaniņi, gan tos iegādātos, tāpat arī, lai nopirktu viņa sievas Barboras darinājumus, dažādu apgleznotu keramiku. Pēc iepriekšējās pilsētiņās redzētā, patīkami pārsteidza tas, ka šeit gan varēja samaksāt arī ar karti, jo pārsvarā šajā reģionā mazās bodītēs, stāvlaukumos un kafejnīcās tomēr nepieciešama skaidra nauda.

Ateliér Zvonaře a Hrnčířky veikaliņš

Darbnīcas veikaliņa plauktos ievēroju interesantus sīrupus. Izrādās, tie šeit ir ļoti populāri, un, nākamreiz dzirdot kafejnīcā vārdus “augu limonāde”, es sapratu, kā rodas, piemēram, kliņģerīšu limonāde. Ir arī daudzi citi – pieneņu, nātru, liepziedu, plūškoka un zināmāki – aveņu, ķiršu. Kliņģerīšu limonādi, turpat pilsētiņā kafejnīcā Kozí chlívek mums pasniedza ar salmu salmiņu! Mums tie ir papīra, Itālijā no makaroniem, bet redz, salmiņš var būt tiešām arī no salmu materiāla, un čehi to tā arī pasniedz.

ekoloģiskais salmiņš

Ceļojumos vienmēr gribas nogaršot kaut ko interesantu un no vietējās virtuves. Iepriekšējā dienā pagaršotie knēdeļi likās par daudz sātīgi, tāpēc, pirmajā brīdī izdzirdot par biezpiena knēdeļiem ar aprikožu ievārījumu un piparkūku skaidiņām, es neesmu droša, vai tiešām gribu atkal knēdeļus. Izrādās, tie ir pavisam citi knēdeļu un vietējie mani pārliecina, ka šis it kā saldais ēdiens parasti tiek ēsts tieši kā pamatēdiens, ne deserts, un būs kā reizi īstajā reizē! Maltīte tiešām izrādās ļoti garšīga. Garšo kā tādas biezpiena klimpas, taču prātā stāv iepriekšējā dienā dzirdētais par slēpotāju ēdienu, šoreiz kafejnīcas dēļ – tāda kārtīga slēpotāju mājiņa, ar pūderbaltiem sniegiem fotogrāfijas!

biezpiena knēdeļi ar aprikožu ievārījumu un piparkūku skaidiņām Kozí chlívek

Slēpošanas trase, pacēlājs, pārgājiens un pikniks

Slēpošanas trase arī ir nākamā vieta, kur dodamies. Pacēlāji strādā arī vasarā, un satiekam trases īpašnieku, kas stāsta, ka pagājušajā ziemā diemžēl daļu laika nevarēja strādāt, bet parasti sezona te esot no decembra beigām līdz marta vidum, uz šo gadu esot lielas cerības! Viņa trase esot īpaši izslavēta augsto lēcienu sacensību dēļ, kas notiekot šeit, Deštnē, un, daudzās ļoti zināmās un lielās pasaules pilsētās, piemēram, Pekinā, FIS pasaules kausa ietvaros.

Orlickes slēpošanas trase Deštne

Lai arī tikko ir paēsts, kafejnīcā blakus trasei paņemam iepriekš sarunātos piknika grozus un dodamies augšā. Arī šeit koši zaļa zāle, tumši meži un tālumā vīd skatu tornis. Kā man stāsta, čehiem, tāpat kā latviešiem, arī patīk skatu torņi. Brauciens ar pacēlāju ir īss un drīz esam galā. Tālāk ejam aptuveni 2 kilometrus pa līkumotiem celiņiem uz Sv.Mateja baznīcu un te piknikojam. Kalnu reģionā vēlāk redzu vairākas šādas baznīcas, kas ir uz pamešanas un sagrūšanas robežas, taču tām pamazām tiek veikti atjaunošanas darbi un acīmredzami kaut kāda kustība tajās notiek.

pikniks Čehijas Orlickes kalnos Deštnē

Piknika vieta gan pasakaini skaista, un košais zaļums tik stiprs, ka vairākas reizes novelku saulesbrilles, lai pārliecinātos, vai tas nav tikai polarizācijas efekts brillēm. Nav! Apkārtne patiesi ir ļoti zaļa. Ne odu, ne mušu nav arī šeit. Pēc paēšanas dodamies atpakaļ uz slēpošanas centru, kur mums palikusi automašīna, un tālāk mērojam ceļu gar pašu Polijas robežu, kas šeit sakrīt ar Orlices upi, dažviet, tā ka Polija ir ar roku aizsniedzama.

Orlickes kalni

Neratov baznīca un svētais alus

Mūsu nākamā pieturvieta ir Neratovā, Sv.Marijas baznīcā, kas ir vienīgā baznīca Čehijā ar stikla jumtu. Tās pirmsākumi meklējami 14.gadsimtā, bet šobrīdējā baznīca celta 18.gs sākumā, un komunistu laikā nodedzināta. Tā kā nepietika naudas, lai to nojauktu, tā saglabājās un pavisam nesen atjaunota, uzstādot tai stikla jumtu. Mūsu apmeklējuma laikā tajā notiek dievkalpojums, tāpēc vien ātri ieskatāmies pa durvīm un dodamies uz torni, lai vērotu skatu no augšas. Liekas kaut kā neērti tā vērot, ko citi dara, tāpēc drīz vien ejam laukā, pastaigāt pa vecajiem vācu kapiem.

Stikla jumts Sv.Marijas baznīcai Neratovā Čehijā

Čehi smejas, ka Neratovas baznīcai esot ļoti veiksmīgs mārketings, jo ģimenes sievietes dodoties uz baznīcu, bet vīrieši – uz blakus esošo alus darītavu, kurā alus gatavošanā tiek izmantots.. svētais ūdens! Alus esot tik populārs, ka viņi nespējot vien pieražot tik, cik pieprasīts! No alus gan šoreiz atsakāmies, bet mūs cienā ar limonādi no apiņiem un citrona. Kamēr dzeram atspirdzinošo dzērienu, tikmēr pie bodītes, neskatoties uz to, ka formāli tā jau šobrīd ir ciet un darbiniece uzkavējas vien mūsu dēļ, vairākas reizes piestāj automašīnas, cilvēki iegādājas pāris pudeles un dodas tālāk. Alus tiešām ar slavu!

Neratov alus darītavas bezkalkoholiskais apiņu dzēriens

Interesanti, ka darītava atrodas tieši blakus Polijas robežai, kur 2019.gadā, pēc 75 gadu pārtraukuma, uz vecajiem pamatiem pāri Orlices upei ir uzcelts tilts, atjaunojot kādreizējo svētceļnieku taku. Pēdējais gads parādīja, ka robežas, kuras jau esam pieraduši uzskatīt par teju neeksistējošām, kādā brīdī var pēkšņi atgriezties. Vietējie stāsta, ka gadu atpakaļ pāri tiltam esot bijis pārsiets tievs striķītis. Robežsargu, protams, neesot bijis, nevienas video kameras te arī nav, tāpēc mierīgi varēja pāriet pāri. Mēs pārejam pāri tilta, Polijas pusē, un atgriežamies atpakaļ Čehijā. Vēl mazliet paelpots ārzemju gaiss!

Orlices upes dabas takas

Pa ceļam uz viesnīcu vēl piestājam kādā puspamestā baznīcā, kur iekšā saimnieko bezdelīgas, un pie pastaigu takas pie kāda skaista akmens tilta pāri Orlices upei. Šeit krasti ir klinšaini, un upe krāčaina, bet gar to ved 5km gara pastaigu taka. Ja nebūtu tik vēls jau, tā gribētos to iziet! Kā lai visu pagūst? Tās atvaļinājuma dienas, kas aizpildās tik raiti, ka pēc atvaļinājuma nepieciešams vēl viens atvaļinājums, lai atgūtos!

Nakšņojam: Hotel Studanka spa viesnīca mežu ielokā

4.diena –  Doudleby, Kostelec nad Orlicí, Častolovice pilis, mehanizētā Betlēme un brīvdabas muzejs Podorlický skanzen Krňovice, atgriešanās Hradeckrālovē

Doudleby pils

Pēdējā pilnā diena, apskatot Čehiju, mums ir piļu diena – tās paredzētas veselas trīs! Visas atrodas Orlices upes krastos, kā vietējie saka – franču pilis Čehijā! Pirmā pietura ir 16.gadsimtā celtā Doudleby pils, kuras stāsts ir līdzīgs, kā iepriekš minēts – komunistu laikos tā saimniekiem atņemta, un tagad īpašnieki cīnās par tās atjaunošanu, kas finansiāli nav viegli.

Doudleby pils Alīna Andrušaite

No ārpuses Doudleby pils izskatās citādāka par iepriekš redzētajām, it kā ar mežģīņu audumu apvilkta! Celta kā vasaras medību namiņš, šī renesanses ēka ir piedzīvojusi izmaiņas gadu laikā, un tagad ekspozīcijās apskatāma baroka laikmeta tematikā. Mums ekskursiju vada pats īpašnieks, Bubenu dinastijas pārstāvis, diemžēl, angļu valodā viņš nerunā, tāpēc nepieciešama tulka palīdzība. Interesanti, ka viņam, lai vadītu ekskursiju, būtībā sanāk stāstīt savas ģimenes vēsturi – kurš ar ko nodarbojies, kā pircis un pārdevis īpašumus, bet pie sienām ir viņa ģimenes fotogrāfijas. Arī viņš pats bērnībā un viņa ļoti izskatīgā māte jaunībā.

Lai ieinteresētu vairāk apmeklētājus un viņu apciemotu ģimenes, blakus pilij īpašnieks ir izveidojis mini zoodārzu un dabas muzeju. Muzejā, kā daudzviet Čehijā, diemžēl visa informācija ir čehu valodā, bet mēs ik pa brīdim izmantojam Google automātisko tulkošanu caur telefona fotoaparātu. Īpaši iekrīt acīs zarkukaiņu ekspozīcija. Tiem čehu valodā ir ļoti atbilstošs nosaukums – strašilka! Redzot manas plaukstas izmēra kukaini tajā, nosaukumam nevar nepiekrist! Čehi stāsta, ka nozīme vārdam esot radniecīga, kaut kas, kā dēļ ir bail.

Čehijas baroka pilis Doudleby

Kostelec nad Orlicí pils

Pēc tam dodamies uz Kostelec nad Orlicí pili, kur mums bija paredzēta tikšanās ar grāfu Kinski. Diemžēl harizmātiskais grāfs ir saslimis, tāpēc ekskursiju mums vada kāda jauna meitene, pils darbiniece skolēnu brīvlaikā. Vairākās vietās Čehijā redzējām, ka jaunieši vasaras darbos strādā ar tūrismu saistītās jomās. Meitene savu sakāmo ir iemācījusies ļoti labi un detalizēti, ekskursijā pa pili, katrā telpā detalizēti stāsta par gleznām, grāmatām, ģimeni, kas te dzīvojusi, un svarīgiem vēsturiskiem notikumiem, kas ar pili saistīti. Kāda brīdī pat jautāju, vai viņa varbūt ir arī šīs ģimenes atvase, ka tik labi to visu pārzina? Nē, nē, viņa vien esot iemācījusies šo visu informāciju, lai vadītu ekskursijas. Iespaidīgi!

Francijas pilis Čehijas Orlices upes krastos Kostelec nad Orlicí pils

Častolovice pils

Visbeidzot, pēdējā pils mūsu programmā ir Častolovice pils, kas atkal ir gluži citādāka par iepriekš redzētajām, ar iespaidīgu dārzu pils pagalmā, kur ir pat palma, un sienu gleznojumiem. Arī šeit īpašnieki atgriežoties Čehijas demokrātijas laikmetā, saņēmuši nolaistu ēku un veltījuši daudz resursu tās atjaunošanā. Tā kā īpašniece pati ir interjera dizainere, viņa rūpīgi piestrādājusi pie tā, lai atjaunotu ekspozīcijas atbilstoši laikam. Diemžēl naudas bija maz, sienas sliktā stāvoklī, un daļu tika nolemts pārsegt ar audumu tapešu vietā. Vienā no istabām ievēroju īpaši skaistu augļu motīvu uz audumu. Gide man atklāja, ka, patiesībā tas esot viens no lētākajiem audumiem, ko ražojusi vietējā rūpnīca, un tas ticis izmantots vīriešu pidžamu šūšanā! Lūk kā, dažreiz, lai iegūtu karalisku izskatu, pietiek pat ar vislētākajām izejvielām!

iespaidīgākās pilis Čehijā Častolovice

Arī šeit pie pils izveidots mini zoodārzs, krietni plašāks par iepriekšējo, un šeit pie ieejas var iegādāties kraukšķīšus, ar ko pacienāt dzīvniekus. Auni un āži dīc tos visaktīvāk, un neļauj mazajiem jēriņiem un kazlēniem tikt klāt pie ēdamā, bet pamazām tiekam pacienāt arī mazākos zvēriņus, un pa kādam arī zirgiem, kamieļiem un citiem zoodārza iemītniekiem. Pa pils dārzu pastaigājas dažādi neparasti putni, aplokā dzīvo arī brieži, kas, mūs ieraudzījuši, pienāk pie žoga un sprauslā kā tādi zirgi. Bet, mežacūkas, izdzirdējušas mūsu gida, vietējā darbinieka balsi, met pie malas teritorijas uzrakšanu un aulekšiem vien dodas pie mums!  Interesanti, ka pilī neredz ierastos uzpucētos mauriņus, tieši otrādi – zālei tiek ļauts augt savā vaļā, un pils dārzā būtībā ir pļava ar visu tās dažādību!

Izstaigājuši pils rožu dārzu, piesēžam pils kafejnīcā laukā, lai nobaudītu kādu aukstu dzērienu un saldo. Kafejnīcas ledusskapī ieraugu, ka arī Čehijā ir vēja kūkas, un nolemju tādu nogaršot. Garšo citādāk, nekā ierasts pie mums. Skatu piesaista arī špicka kūkas, kuru izcelsme esot Vācijā, bet Čehijā tās arī uzskata par vietējo ēdienu. Šīs falla formas šokolādes kūkas ar olu liķiera pildījumu šķiet pārāk specifiskas, lai būtu vien sakritība. Kad par to jautāju vietējiem, kasa pakausi un saka, ka diemžēl nezina, kāds tur tas stāsts, bet laikam jau, ne velti tāda forma!

Častolovice pils rožu dārzs Čehija

Mehanizētā Betlēme un brīvdabas muzejs

Izstaigājuši trešo pili, jūtamies dikti saguruši, bet diena vēl nav galā, un gribas redzēt cik vien var pagūt, ja reiz esam te! Tāpēc vēl pirms darba laika beigām jāpaciemojas Betlēmes muzejā Třebechovice pod Orebem pilsētiņā. Visiespaidīgākais eksponāts ir no 2000 figūriņas un grebtas detaļas sastāvošā ekspozīcija, kuru Jozefs Probošts ir gatavojis vairāk nekā 40 gadus. Kad ekspozīciju ieslēdz, figūriņas kustās, atainojot Betlēmes ainiņas un apkārtnes iedzīvotāju dzīvi – darbu raktuvēs, maizniekus un citu profesiju pārstāvjus. Šī ekspozīcija tika atzīta par čehu nacionālo kultūras pieminekli 1999.gadā. Savulaik mehanizētā Betlēmes ainiņa pat tika izstādīta Pasaules izstādē Monreālā 1967.gadā, kur to redzēja 8 miljoni cilvēku!

Třebechovice pod Orebem Bētleme

Visbeidzot, dodamies uz pēdējo apskates vietu, Podorlický skanzen Krňovice brīvdabas muzeju, kur kāds entuziasts ir izveidojis veselu kolekciju ar tipiskajām čehu ēkām 16.-18.gadsimtā. Dažas izdevās pārcelts un tās ir apskatāmas oriģinālajā izskatā, citas diemžēl bija pārāk sliktā stāvoklī un tas uzceltas no jauna. Apskatām dzirnavas, kurām visa to konstrukcija rotē pēc vajadzības un vēja virziena, kā arī skolas telpu un parastu mājas telpu – atmiņā ataust vecvecmāmiņas sēta Bērzgales pagastā, kas manā atmiņā ir saglabājusies gluži tāda pati!

Podorlický skanzen Krňovice brīvdabas muzeja iekštelpas

Atkal Hradeckrālovē

Pēc brīvdabas muzeja apskates dodamies atpakaļ uz Hradeckrālovi, lai vēlreiz izstaigāju vecpilsētas ieliņas, šoreiz jau uzreiz dodamies uz iepriekš izpētītajām vietām, lai ķertu labākos kadrus!. Ir sestdienas vakars, un, lai arī cilvēku ir mazliet vairāk, tomēr pilsēta vienalga ir salīdzinoši klusa, vienīgais troksnis, ko attāli dzird, ir koncerts, šeit koncertē tāpati grupa, kas divas dienas atpakaļ bija Nachod pilsētā!

Nakšņojam: Hotel Vacek Pod Věží pašā Hradeckrāloves centrā ar skatu uz galveno laukumu, tā pati viesnīca, kur pirmajā naktī

Pēdējā diena – braucam mājās!

No rīta esam sarunājuši brokastis īpaši agri, mums tās uztaisa ātrāk nekā parasti brīvdienās, viss tāpēc, lai pagūtu vēl tikt uz Bílá věž torni, kurš ar laipnu vietējā tūrisma centra darbinieku iesaisti, ir mums par godu atvērts mazliet agrāk! Lai arī diena ir lietaina (pirmo reizi visa ceļojuma laikā ir nomācies!), torņa apmeklējumu ļoti izbaudām. Paveras skats uz visu plašo apkārtni un var labāk saprast, kur tad iepriekšējā dienā pastaigājāmies un cik liela ir pilsēta.

Kradeckrālove no Bílá věž torņa Čehija

Tad arī laiks doties uz lidostu. Pie reģistrācijas jānāk visiem, neatkarīgi, vai nodod somu, un jāuzrāda QR kods, kā arī Covidpass iebraukšanai Latvijā. Drošības kontrole neaizņem ilgi un tad jau esam iekšā lidostā, lai laicīgi paēstu pusdienas. Tā arī noslēdzas mūsu pirmais ceļojums uz ārzemēm šogad! Iespaidu pilns, gan garšu, gan skatu, gan atmiņu ziņā!

Raksts tapis ar Visit Czech Republic atbalstu. Rakstā minēts neatkarīgs autoru viedoklis.

Līdzīgi raksti:

Helsinki un apkārtnes apskates vietas

Grieķu salas nesezonā – Mikona

Apskates vietas Hamburgā


Pievienot komentāru