Atēnas un Grieķijas salas: ne tikai pēdējā brīža ceļojumiem!

Grieķija ir viens no populārākajiem pēdējā brīža ceļojumu galamērķiem Latvijā, un arī plānojot pašam ceļojumu var bieži iegādāties lētu lidojumu uz šo tūristiem draudzīgo Vidusjūras valsti. Aizbraucot uz kādu vietu pirmoreiz, var novērtēt to brīdī kāda tā ir. Tomēr, ja kādreiz paveras iespēja apskatīt valsti pēc ilgāka pārtraukuma, tas ir kā neliels ceļojums atmiņās. Tieši tāds bija mans brauciens uz Grieķiju, novērtējot kā valsts mainījusies desmit gadu laikā, atceroties spilgtākos brīžus toreiz un salīdzinot ar to kāda valsts ir tagad. 

Desmit gados Grieķijai nav klājies viegli, un 2008.-2009.gadā ar grieķu draugiem bieži salīdzinājām, kuram tad klājas sliktāk, viņiem vai mums. Grieķi ar putām uz lūpām teica, ka mēs ar visu savu augsto bezdarba līmeni un nekustamo īpašumu burbuļa plīšanu vienalga dzīvojam kā nieres taukos, bet viņiem, lūk, gan esot īstas ziepes. Kā noprotams, grieķiem ļoti nepatika, kad Latvija viņiem tika rādīta kā piemērs kā tikt galā ar krīzi.

Atmiņas un mūsdienas

Grieķija no 2007.gada palika atmiņā kā koša valsts, kurā nav vienaldzīgo. Skaļi protesti ielās pret dažādām izmaiņām valstiskā līmenī (streiks te ir pilnīgi pierasts pasākums), un ne vienmēr tie miermīlīgākie, bet pat studentiem iebarikādējoties augstskolu telpās pēc paziņojuma par mācību gada pagarināšanu vai automašīnu dedzināšanai, protestējot pret nodokļu izmaiņām. Gājieni mēdza būt arī par labiem notikumiem, piemēram, par godu futbola klubu uzvarām, bet tāpat, redzot cilvēku tūkstošus ejot pretī pa ielu, vicinot plakātus un izkliedzot saukļus, noteikti negribētos tam trāpīties pa ceļam.

Grieķijā savulaik mani pārsteidza arī patriotisms un izteiktā mīlestība pret savu kultūru – braucot ar grieķiem ekskursijā uz Stambulu, sākumā skanēja turku mūzika, taču drīz vien kāds grieķis pasteidzās pie vadītāja ar savu disku un turpmākās stundas pagāja sirtaki ritmos. Turku deju priekšnesums Stambulā? Nekas, vakara noslēgumā jau atkal tiek iedots savs disks un nu jau grieķi arī rāda priekšnesumu pārējiem viesiem. Pat grieķu naktsklubi ir īpaši, jo iecienītākajos neskan vis Eiropas hītu remiksi vai kāda tehno mūzika, bet gan jau atkal, skan kaut kas, kas izklausās ļoti tuvu tradicionālajai mūzikai, parasti, dzīvajā. Piedevām, šajos naktsklubos pieņemts tērēt milzīgas naudas summas ne tikai alkoholam, bet galvenokārt jau paplātēm, kas pilnas svaigu neļķu galviņu. Lai apbērtu izpildītāju! Jo vairāk traukus nopērc, jo vairāk parādi savu statusu sabiedrībā.

Daudzas ar sadzīvi saistītas lietas Grieķijā bija grūti pieņemamas mentalitātei, kas drīzāk tuva skandināviem. Pietam, pirms brauciena uz Grieķiju šķita, ka skandināvu konveijera tipa dzīve ir kaut kas, par ko pasmieties, tomēr pēc Grieķijas palika iespaids, ka tāda dzīve ir daudz piemērotāka, nevis tāds haoss kā valda Grieķijā. Aizbraucot no Grieķijas desmit gadus atpakaļ, es nodomāju, kā tūriste es noteikti te labprāt atbrauktu vēlreiz, taču pārcelties uz dzīvi – nekad!

Kādēļ tā? Grieķijā nekas nekad nenotiek ātri. Pat piespiežot, lietas tāpat norisinās savā tempā. Interneta pieslēguma noorganizēšana savulaik aizņēma nedēļas trīs (“meistars būs rītdien”), dienas vidū viss bija ciet, pat mazās ielas malas bodītes, kur pārdod cigaretes un žurnālus. Dzīve sita augstu vilni lielākoties krietni pēc pusnakts. Aiziet no pasākuma trijos no rīta? Nu nē, ātrāk par septiņiem noteikti nav pieņemts!

Vai Grieķijā kas mainījies pa šiem gadiem? Lai arī dienvidu zeme, tomēr nesteidzības līmenis pārsteigs katru. Ja pasniedzējam augstskolā ir slinkums sākt mācību gadu ar plānoto datumu, var gadīties, ka visiem atnākušajiem studentiem pateiks ierasties nedēļu vēlāk. Vai arī, ja lekcijas laikā pa ielu iet kāds pazīstams, nav nekāda vaina atvērt logu un pusstundu patērzēt, kamēr studenti gaida. Tāpat var aizsūtīt kādu studentu pēc kafijas un uzsmēķēt, turpat, lekciju telpā. Grieķi aizvien ir starp topa pirmajām vietām smēķētāju vidū Eiropas Savienībā, taču, apmeklējot sabiedriskas vietas tagad radās iespaids, ka tomēr ierobežojumus beidzot ievēro arī šeit, jo savulaik, lai arī tie bija pat striktāki nekā toreiz Latvijā, Grieķijā smēķēja visi un visur.

Studentiem Grieķijā aizvien diezgan zaļa dzīve – divas reizes dienā pieejamas brīvpusdienas, sabiedriskais transports ir ar 50% atlaidi (tajā skaitā arī prāmji uz krašņajām salām!) un daudzviet ir bezmaksas ieeja vai samazināta ieejas maksa muzejos, izstādēs un pasākumos. Mācību pieredze Grieķijā man aizvien asociējas ar viltoto somiņu un kompaktdisku bodēm  un krančiem augstskolas telpās. Klaiņojošie suņi gan bija pirmais, kur manīju būtiskas izmaiņas Grieķijā desmit gadu laikā. Dažas no spilgtākajām atmiņām par Grieķiju bija par neskaitāmajiem suņu bariem, kas pilsētas apstādījumos raka bedres, par nevēlamiem “pavadoņiem”, kas trinās gar kājām, kad gāji par ielu, un, protams, to, ka Grieķijā (tāpat kā Stīvena Klārka grāmatā A Year in Merde par Franciju), uz ielām ir ļoti uzmanīgi jāskatās, kur liec kājas, ja negribi sabojāt smalkās kurpes. Taču tagad nedēļas laikā nemanu nevienu suni bez saimnieka, un pastaigas pa ielām nav lavierēšana “mīnu laukā”. Ielas ir daudz tīrākas nekā kādreiz, un pat karstās dienās nekur nejūt atkritumu smaku.

Salīdzinot ar kādreizējo atmosfēru, cilvēki ielās liekas tikpat nesteidzīgi un neviena netraucēti. Pirmajā dienā autobusa pieturā redzu kādu sieviņu, kas mizo maisiņā pupiņas, gaidot sabiedrisko transportu. Kāpēc gan ne?

Neskatoties uz ziņās nepārtraukti pieejamo informāciju par milzīgo bēgļu daudzumu Grieķijā, vismaz Atēnās uz ielas dienas laikā tos nemana nemaz. Patiesību sakot, Ziemeļāfrikas imigrantus mana pat mazāk nekā 2007.gadā, kad teju uz katra stūra melnādaini vīrieši izklāja galdautus un tirgoja viltotas somiņas. Iespējams, tie visi tiešām  ir kādā bēgļu centrā un jebkura aizdomīga persona tur tiks ātri vien atgriezta.

Vai kas mainījies apskates vietās?

Kopš Atēnās metro ir kļuvis plašāks, tas ir visērtākais veids kā pārvietoties pa pilsētu, jo sastrēgumstundās kaut kur nokļūt var būt ārkārtīgi sarežģīti. Stāsts par metro Grieķijā ir sāpīga tēma – Atēnu metro līnijas pabeidza tikai tāpēc, ka tuvojās olimpiāde un metro bija vitāli svarīga infrastruktūras daļa. Kādēļ tā? Grieķijā, kur ne vien ieroc lāpstu, atsegsies arheoloģiskie artefakti, kas būtiski palēlina objekta pabeigšanu. Tas ir arī iemesls kāpec Tessaloniki metro aizvien nav pabeigts (tas tika iesākts vēl pat pirms tam kā es dzīvoju Grieķijā), jo, atsedzot 6-9.gadsimta pirms mūsu ēkas būves, nav brīnums, ka projekts tiek apstādināts, lai saglabātu liecības. Vismaz Atēnās to ir izdevies pabeigt līdz posmam, kad sistēma darbojas, un braucies ar metro ir ļoti ērts – biļete maksā 1.40 eur un ir derīga 90 minūtes, un daudzas no metro stacijām ir gana krāšņas, lai tās apskatītu kā atsevišķus tūrisma objektus.

Atēnās ir kāda vieta, par kuru saka, ka ja neesi tur bijis, neesi bijis te vispār! Protams, Akropoles kompless ar Partenona templi kā galveno apskates vietu! Izmantojot studenta kartes priekšrocību, desmit gadus atpakaļ to apmeklēju pa lēto,  šoreiz gan mani šokē cena – ieejas biļete maksā 20 eiro (pensionāriem, studentiem un ziemā ir samazināta maksa – 10 eiro). Šī nu ir vietējā naudas mašīna, īpaši tiem, kas tirgo suvenīrus, pašiņmietus un arī ūdeni – tā kā karstā laikā kāpiens nav no tiem vieglākajiem, tiem, kas savas ūdens pudelītes atstājuši viesnīcā, te ir iespēja iegādāties mazu 0,25l pudelīti par 3 eiro! Kompleksa augšgalā gan ir dzeramā ūdens krāni, no kuriem var padzerties bezmaksas.

Savulaik dzirdēju stāstu, ka katru rītu Akropolē tiek izgāzts vesels krāvums mazu akmentiņu, lai apmierinātu daudzo tūristu vēlmi paņemt kādu suvenīru. Tomēr tas nez vai būs taisnība, jo redzēju kā kāda apsardzes darbiniece strostēja tūristus par akmeņu lasīšanu un lika visu kratīt laukā no kabatām.

Tūristu pūļi šo vietu ir iecienījuši, tāpēc vislabāk te ir doties vēl pirms lielajiem tūristu autobusiem un būt pie ieejas jau astoņos. Akropoli var arī labi redzēt no tuvējiem kalniem, īpaši krāšņs skats paveras saullēktā. Tāpat arī labs veids kā apskatīt Akropoli ir no jumta kafejnīcām un restorāniem, piemēram, Hilton Athens Galaxy bārā, kur arī var vērot krāšņu saulrietu, baudot garšīgu maltīti, fotogrāfija zemāk ir tieši no turienes, zemāk arī bilde ar garšīgajiem suši no manām vakariņām. 

Man Akropole apmeklējums šoreiz izvērsās savdabīgs. Palūdzu garām ejošajam vīrietim mani nofotografēt, izrādījās, ka viņš bija no Indijas, un pretī vēlējās nofotografēties ar mani. Tad arī piebiedrojās viņa draugs, kurš arī vēlējās nofotografēties. Kad jau pagāju nostāk, izrādījās, ka Akropoli apmeklē vesela indiešu vīriešu grupa kādu trīsdesmit cilvēku sastāvā, kuri tad man gāja nopakaļ, lūdza nofotografēties un fotografēja mani vienu pašu, kad lūdzu likt beidzot mani mierā.

Tā kā 2007.gadā Akropoles muzejs vēl nebija atvērts, šis nu bija viens no maniem galvenajiem galamērķiem šoreiz. Te ekspozīcijā var redzēt priekšmetus, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos gan ap Akropoli, gan citur, var klausīties arī audiogidu vai arī “nejauši” sekot līdzi kādai no tūristu grupām. Ieejas maksa ir 5 eiro un noteikti var pavadīt pāris stundas vērojot ekspozīcijas. Jāņem vērā, ka tās ir izkārtotas noteiktā secībā, tāpēc vajadzētu tās apskatīt pulksteņrādītāja virzienā. Muzejā ir arī kafejnīca, tomēr šeit ir Grieķijas līmenim salīdzinoši augstas cenas – salāti maksā ap 10 eiro un pavisam neapetetelīgs otrais ēdiens sākot no 15 eiro.

Apmeklējot Grieķiju vasarā vai rudenī jārēķinās, ka te būs ļoti karsti, un attiecīgi arī pilsētas apstādījumi nav nekādi krāšņākie – lai arī zaļā krāsa pilsētai nav sveša, tomēr visu, kas netiek speciāli laistīts, pārklāj izdegusi zāle. Tomēr pilsētas centrā, turpat blakus parlamentam, kur notiek goda sardze (vīrieši svārkos – protams, ka uz to nāk paskatīties visi!), ir Nacionālie Dārzi, kuros var atveldzēties koku ēnā. Tos 1883.gadā kā Karaliskos dārzus pasūtīja karaliene Amālija, taču skarbajā klimatā daudzi augi neizdzīvoja. Lai arī dārzi nebūs tik krāšņi kā smalkie karaliskie dārzi citviet Eiropā, pastaigai šī vieta ir tīri jauka. Te arī var pabarot pīles (kā to dara smaidīgu mūķeņu kompānija manā apmeklējuma dienā) un vērot mazus bruņurupucīšus, kā arī šeit ir neliels zooloģiskais dārzs.

Salas

Vairums cilvēku apmeklējot Grieķiju cenšas ieplānot arī salu apmeklējumu, jo, lai arī Atēnas ir krāšņas, iespaidīgas un vēsturiskas, salas ir sava pasaule, un ne velti tādas vietas kā Santorīnī bieži tiek minētas pasaules skaistāko galamērķu sarakstā. Piemēram Santorīnī ir kļuvusi tik apmeklēta, ka varas iestādes sāk ierobežot piestājošo kruīza kuģu skaitu sezonas laikā, jo ir sasniegta maksimālā kapacitāte infrastruktūrai.

Tā kā šoreiz esmu Grieķijā vien dažas dienas, pilnvērtīgi apmeklēt krāšņās salas, kas arī man no 2007.gada palika atmiņā visspilgtāk, nesanāk laika. Tomēr salas vilina, ko lai dara? Izrādās, no Atēnām pieejami īsi kruīzi uz dažām no tuvākajām salām.

Kruīzu prāmis nav tik moderns kā savulaik izmantotais Hellenic Seaways, bet braukt var un tā kā tas ir gana liels, slikti it kā nevienam nepaliek arī jūrai izteiktāk viļņojoties. Lai apbraukātu trīs salas, šādi var nākties šķirties no aptuveni 90 eiro, izmantojot sabiedrisko transportu būs lētāk, bet vienas dienas mazo apmeklējumu var būt grūtāk saplānot.

Prāmis ir vairākus stāvus augsts, un tā kā gribas izjust visu skatu pilnvērtīgi, ieņemu vietu uz augstākā klāja, kur drīz vien iepazīstos ar vācu meiteni, kas ceļo viena pati. Sākotnēji plānojusi apskatīt Stambulu, taču neseno notikumu dēļ nolēmusi to pagaidām atlikt un tā vietā atbraukusi uz Atēnām. Kādu brīdi runājam, tomēr uz klāja stipri pūš vējš un ik pa brīdim no plēves jumta nolīst bagātīga ūdens šalts, kura mums gan netrāpa, bet tomēr liek rūpīgi vērot jumtu un noskurināties katru reizi, kad lietus piles atpūš arī līdz mums. Sākumā šķiet, ka nav jau tik traki, tomēr cilvēki sāk izklīst un pārvietoties uz zemāko stāvu klājiem. Vienīgie, kas nebūt neliekas traucēti, jau atkal ir indiešu tūristi, kuriem līdzi ir neliels atskaņotājs. Tas nu tad tiek darbināts uz pilnu klapi (lai arī uz kuģa skan arī grieķu mūzika), un pēc brīža indieši pieceļas un sāk dejot. Vīrieši dejo ar vīriešiem, kā pieņemts Indijā. Tā vien liekas, ka šis Grieķijas apmeklējums liekams Indijas zīme!

Kad beidzot nokļūstu pirmajā apstāšanās punktā, Hydra salā, vismaz vairs nelīst un ir jau 11 no rīta, ceļā pavadītas gandrīz trīs stundas. Prom braucošais kuģis uzputo ūdeni un liek nojaust kāda būtu ūdens krāsa saulainākā dienā, jo debesis pagaidām neskaidrojas. Mazajā Hydra salā dzīvo vien nepilni divi tūkstoši iedzīvotāju un uz salas nav atļauti motorizēti transporta līdzekļi izņemot atkritumu izvedējus! Tāpēc jau ostā, skatoties cauri daudzajiem karodziņiem pie jahtām, pirmais, ko ieraugam uz sauszemes, ir ēzeļi.

Sala patiesi ir šarmanta – neskaitāmas mazas kafejnīcas, un veikaliņi, kur iegādāties grieķu salātu garšvielas, kokvilnas kreklus un asakas formas auskarus. Ik pa brīdim mana kādu fotogēnisku kaķi. Lai arī liela daļa atbrauc tikai uz dažām stundām pastaigā līdz prāmja atiešanai, spriežot pēc viesnīcu skaita šeit ir arī gana daudz nakšņotāju. Patiesībā, šī saliņa pat mazliet atgādina Santorīnī, mazie baltie namiņi, bruģētās ielas un vīteņi uz māju stūriem.

Kad nokļūstu nākošajā galamērķī, Poros salā, debesis sāk skaidroties un skatam paveras tipiska Vidusjūras ainava ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, cipresēm, mazām automašīnām un neiztrūkstošu saldējuma kafejnīcu, kurā var nobaudīt 46 dažādus saldējumus!

Galvenais skatu punkts un apskates vieta Poros salā ir pulksteņu tornis, kas celts 1927.gadā. No tā paveras iespaidīgs skats uz līci, kur debesis un ūdens saplūst vienā. Poros salā ir vairākas pludmales, kā arī acīmredzami krietni vairāk iedzīvotāju un arī tūristu, kas šeit paliek pa nakti. Turpat dzidrajā ūdenī pie prāmja peld zivis, no kurām viena drīz vien pieķeras pie blakus stāvošā makšķernieka makšķerāķa. Salas apskatei diemžēl ir vien 40 minūtes laika, pēc kā uz prāmja sāk pasniegt pusdienas un ir laiks doties uz pēdējo salu.

Pēdējā sala, kurā piestājam ir Aegina, kas atrodas vien 27 km attālumā no Atēnām, te daudziem Atēnu iedzīvotājiem ir vasarnīcas. Savulaik šī sala bijusi ārkārtīgi nozīmīga Grieķijas vēsturē, jo, izrādās, tā bijusi pirmā pilsētvalsts Eiropā, kas izdevusi savas monētas un bijusi nozīmīga tirdzniecības osta reģionā un salas iedzīvotāji sīvi konkurējuši ar Atēniešiem.

Salas galvenā apskates vieta ir Aphae templis, kas ir celts 500 gadā pirms mūsu ēras uz iepriekšējā tempļa drupām un ir vienīgā vieta, kur tika pielūgta dieviete Aphae, un arheoloģiskajos izrakumos atrastās bronzas figūriņas liecina par to ka svētvieta šeit bijusi jau vismaz no 14. gadsimta pirms mūsu ēras. Interesanti, ka šis templis ir viens no svētā tempļu trijstūra, kura divi pārējie stūri ir Atēnu Partenons un Poseidona templis Suonionā. Bez senatnīgās svētvietas ir arī viena jauna – 15 gadus atpakaļ celtais Sv.Nektārija templis, uz kuru svētceļojumos grieķu ticīgie brauc 9.novembrī, kad Nektārijiem un Nektārijām ir vārda diena. Šis ir pēdējais grieķu svētais, kurš miris 1921.gadā un par tādu atzīts sešdesmitajos gados.

Grieķija viennozīmīgi ir vieta, kur doties apskatīt vēsturiskās vietas, taču bez tām ir arī tīri interesanti sadzīviski brīnumi, ko ieraudzīt pirmoreiz. Piemēram, kā aug pistācijas! Aegina sala ir slavena ar pistāciju audzētavām, un svaigas pistācijas te var nopirkt lielā daudzumā, neliels maisiņš maksā 3.50 eur, bet trīs maisiņus var iegādāties par 10 eur. Taču karstā dienā vislielākais baudījums ir nobaudīt svaigi pagatavotu pistāciju saldējumu pie Aphae tempļa. Trauciņš maksā 2 eur, taču baudījums ir neizmērojams!

Kopsavilkumā

Grieķija šie desmit gadi ir nākuši par labu! Valsts liekas sakārtotāka, tīrāka un tūristus šeit mana lielos pūļos. Iespējams tāpēc, ka citi siltie, Eiropai tuvie galamērķi kļuvuši mazāk pieejami, kas noteikti izskaidro diezgan būtiskās cenu izmaiņas, īpaši ēdienam. Protams, desmit gadu inflācija dara savu un valsts ir dārgāka nekā palikusi atmiņā, taču ir viennozīmīgi uzlabojies apkalpošanas līmenis.

Pilsētā ir daudz vairāk suvenīru bodes un uz tūrismu vērstas izklaides. Taču mana sirds Grieķijā ir nevis Atēnās, bet burvīgajās grieķu salās. Uz Grieķiju nevajag baidīties braukt arī septembrī – laukā vēl ir pietiekami silts, lai peldētos, kā to darīju es vakaros viesnīcā Hilton izbaudot āra baseinu!


4 comments

  1. Pilnīgi neticās, ka šī valsts varētu kļūt tīrāka, biju tur pirms 15 gadiem un nosolījos, ka vairs neatgriezīšos, tikai un vienīgi dēļ netīrības.

    1. Man arī neticējās, ka tā var būt, bet tomēr tas ir noticis, Grieķijā beidzot kaut kas sāk virzīties uz labo pusi 🙂

  2. Mūsu pēdējā dienā Santorīni mēs ar šausmām vērojām, kā salai piestāj klāt četri(!) kruīzu kuģi. Lai gan bijām nolēmuši pēdējā dienā aizstaigāt līdz Firai, nolēmām palikt Imerovigli, sēdēt terasē un dzert aukstus dzērienus. Ja ar vienu kuģi tur pa tām ieliņām neizgrūstīties, man bija bail iedomāties, kas tur darījās tajā dienā.
    Par laimi, līdz Imerovigli aizklīst tikai paši drosmīgākie, bet tik un tā nācās ik pa brīdim aizrādīt, ka tā ir privāta terase un mēs tā kā nevēlamies, lai viņi tur nāk un bildē (jo skats no tās terases bija fantastisks!).

    1. Daudzām terasēm Grieķijā savulaik redzēju pieliktas zīmītes, ka privāta teritorija. Ne velti!
      Man kaut kas teica, ka esot bijuši pat 10 vienā dienā. Tad tur vispār laikam nevar degunu uz ielas izbāzt!

Pievienot komentāru