Indijas zelta trijstūra smaile Āgra – Tadžmahāls un ne tikai

Mēdz teikt, ka pēc brauciena uz Indiju, neviens cits ceļojums vairs nebūs tāds, kāds tas būtu bijis pirms šīs valsts apmeklējuma. Patiesībā, Indijas apmeklējums maina uzskatus ne tikai par ceļošanu, savām robežām (higiēnas un arī citām), bet par visu dzīvi kopumā. Mana galvenā atziņa pēc Indijas ir bijusi par elementāru ērtību novērtēšanu mājās – tīrs dzeramais ūdens no krāna, silti radiatori, iestikloti logi un bagātīgas maltītes. Jo Indijā daudz ko no tā var sajust kā īpašu ērtību, kas nav pati par sevi saprotama. Tomēr arī Indijai ir dažādas puses, un to var apskatīt dažādi. Ir cilvēki, kas šo valsti apskata kājām, uz motocikla vai velosipēda. Ir tādi, kas brauc organizētās tūrēs. Katram ceļotāju veidam piemērots savs brauciena veids, un es esmu pārliecināta, ka grupu tūres tik neparastam galamērķim kā Indja bieži vien ir vienīgais veids, kā daudzi cilvēki sadūšotos šo valsti apskatīt, jo par to ir dzirdami tik pretrunīgi viedokļi.Viena no šādām apskates tūrēm, tāda “klasiska” Indijas apskate ir Zelta trijstūris, kas ietver sevī Deli, Džaipuru un Āgru. Neskaitāmas autobusu un individuālās ekskursijas fokusējas tieši uz šo maršrutu, taču katru no šīm pilsētām var apskatīt gan individuāli, gan grupā. Šoreiz par Zelta trijstūra vienu stūrīti – Āgru, kuras apskate izplānota kā individuāls brauciens, bet izmantojot vietējā šofera pakalpojumus.

marmora rotājumi fatehpur sikri

Āgra ir vieta, kur atrodas majestātiskais Tadžmahals, pasaules brīnums, nemirstošas mīlestības apliecinājums un miljoniem tūristu pievilinātājs katru gadu. Taču bez šīs pasaulslavenās celtnes šajā pilsētā un tās tuvumā ir vēl vairākas apskates vērtas vietas, tādas kā pamestā Fatehpur Sikri pilsēta un aizvien visnotaļ aktīvi izmantotā mošeja, Āgras forts jeb pils nocietinājuma komplekss un I’timād-ud-Daulah kapenes jeb Baby Taj. Lai pilnvērtīgi apskatītu visas šīs vietas, izbaudot to atmosfēru, karstumu, cilvēku pūļus un arī kādu klusuma brīdi, nepieciešamas vismaz divas dienas.

Vilcieni Indijā

Man Āgras apmeklējums bija iespēja izmēģināt Indijas vilcienu sistēmu, par kuru ir teju tikpat daudz nostāstu, kā par pašu Indiju. Vilcieni ir galvenais transporta veids Indijā, un apkalpošanas klases ir no bezstiklu vagoniem (bet ar restēm) līdz pat pirmās klases kajītēm, tāpat Indijā ir dažnedažādi specializētie vilcieni, kas paredzēti tikai izpriecas braucieniem un tajos var būt patiesi karaliski apartamenti. Pirmais satraukums bija brīdī, kad nevarēju saprast, cik tad ilgi iepriekš jāiegādājas vilcienu biļetes, jo pēc dažiem nostāstiem tās izpērk brīdī, kad tās parādās, pēc citiem – biļetes pieejamas līdz pat pēdējām. Tāpat arī neparastās papildu biļešu klases -tūristu biļetes, sieviešu biļetes un daudzas citas, kuras var būt pieejamas pat tad, kad citas biļetes jau ir beigušās. Ja plāno pirkt vilciena biļetes Indijā, latviešu blogeriem Kasparam un Unai ir labs raksts par vilcienu biļešu iegādi, jo viņi tur pavadīja vairāk nekā sešus mēnešus!

Man paveicās, un aptuveni mēnesi pirms brauciena iegādājos biļetes no Deli Nizzamuddin stacijas uz Āgru un atpakaļ, agri no rīta braucot uz Āgru un atgriežoties nākošās dienas vakarā.

pasažieri vilcienu stacija āgra
Ieiešanu vilciena stacijā pavada spekulantu saucieni mums nopakaļ, jo viņi jau vēl nezina, ka biļetes mums jau sen kabatā. Esam ļoti, ļoti laicīgi, taču uz tablo jau redzams perons, no kura aties vilciens. Vērojam citus vilcienus un domājam, kā tad mēs atpazīsim mūsējo? Iespējams, skaļrunī tiek pateikts, no kuras puses vilcienam būs numerācija, taču vai nu tas ir teikts hindi valodā vai arī tik neskaidri angļu, ka to nesaklausam. Skaidrs, ka vilciens īpaši ilgi stacijā neuzkavēsies, tāpēc tagad es tiešām saprotu to Outsourced epizodi, kur brīdī, kad piestāj vilciens, sākas masu skriešana pa visu peronu. Mēs arī skrienam, cenšoties saprast, kur tad īsti pieturēs mums nepieciešamais vagons, esam saklausījušies stāstus, ka priekšā jau sēdēs kādi svešie, un brāžamies kā nenormāli. Nekādu svešo mūsu vietās nav, jo vilcienam šī ir pirmā pietura, kādu brīdi vēl vilciens stacijā tomēr pastāv. Tajā brīdi gan esam priecīgi, ka lielos čemodānus atstājām viesnīcā Deli, kur tos paņemsim nākošās dienas vakarā.

dzeramais ūdens indija dzelzceļa stacija
Tā kā vilciens turpinās ceļu arī pēc Āgras, tam ir guļvietas. Mums ir divas vietas apakšā un divas augšā. Cilvēki iekārtojas arī pašā augšā pie griestiem, kur, cik nu man ir pieredze braucot ar vilcienu uz Krieviju un Ukrainu, mūsu platuma grādos liek tikai čemodānus. Ir pat paredzēts palags un citas gulēšanai nepieciešamās lietas! Mūsu brauciens gan ir tikai kādas trīsarpus stundas garš, un šoreiz vilciens nekavēsies (to, cik vidēji kavē vilciens, iespējams izlasīt vilcienu sarakstā internetā, dažiem tie skaitļi ir pabaisi). Pēc brīža atnāk konduktors, pārbauda mūsu biļetes un tālāk īsinam laiku skatoties seriālu, jo, diemžēl logs ir tik netīrs, ka caur to ir grūti pat skatīties, kur nu vēl fotografēt. Atvērt to nevar, jo braucam kondicionētā vagonā.
Dažās stacijās vilcienam cauri iziet ēdiena tirgotāji – samosas, plāceņi, aukstie dzērieni spaiņos ar ledu. Mana arī pa kādam ubagam, kuram nav kāju, bet kas pa vilcienu pārvietojas ar rokām. Mums ir aizkariņi, kurus drīz vien arī aizvelkam ciet, lai netraucē.

Atbraucot uz Āgru

Sajukums rodas brīdī, kad tuvojamies stacijai. Mums līdzi ir navigācija, kas rāda vilciena ātrumu, un redzam, ka tūlīt, tūlīt būs Āgra. Izrādās, ir viena stacija vēl pirms tam, par laimi, tur laukā neizkāpjam, bet aizbraucam pareizi tālāk. Kur iet, ko darīt? Meklējam ierasto priekšapamaksas taksometru kiosku, kas ir uzreiz pretī galvenajai ieejai. Saņemam lapiņu un iepazīstamies ar savu taksometra šoferi. Izrādās, viņam ir vairākas kladītes ar atsauksmēm no tūristiem no visām pasaules malām, viņš piedāvā mūs aizvest gan atbraukšanas dienā, gan nākošajā, kur vien vēlamies.

govis indija atkritumi

Vienojamies, ka pēc stundas aizvedīs mūs uz Fatehpur Sikri pilsētu, bet nākošajā dienā līdz citai Tadžmahāla ieejai, uz Āgras fortu un Baby Taj.

Viesnīca

Tā kā biļetes uz Indiju tika nopirktas vienpadsmit mēnešus pirms brauciena, tad man bija daudz, daudz laika izplānot, ko mēs tur darīsim. Kādu vakaru lasot par Tadžmahālu, es uzzināju, ka tur ir iespējams nokļūt arī naktī – tikai pilnmēness naktīs (piecas dienas mēnesī), ir iespējams uz pusstundu, grupās ne lielākās par piecdesmit cilvēkiem, tikt iekšā, laiž gan tikai līdz pirmajiem vārtiem. Sāku lasīt, kā tad tikt pie kārotajām biļetēm? Izrādās, tās sāk tirgot specifiskā vietā mēnesi pirms brauciena un tās izpērk diezgan ātri. Par laimi, atradu, ka vairākas viesnīcas šajā laikā piedāvā īpašo Tadžmahāla Pilnmēness piedāvājumu. Augstākas klases numuriņš, augļi, šampanietis un… divas ieejas biļetes uz Tadžmahālu naktī! Augļi un pārējais mani interesēja mazāk, tomēr biļetes gan bija kārdinošas! Tā nu mēs palikām Radisson Agra Taj East Gate. Kā jau citām nopietnām viesnīcām Indijā, šeit pie ieejas notiek mantu skenēšana, un pēc brīža jau esam rindā uz iečekošanos. Ir vēl diezgan agrs, un neceram uz numuriņu, tomēr mums saka, ka drīz jau būs gatavs, vēl mazliet jāpagaida. Tikmēr kāri tiesājam sviestmaizītes viesnīcas restorānā.

vēlēšanas indija āgra

Beidzot numuriņi ir gatavi, bet tad arī atbrauc sarunātais taksists, kurš mūs vedīs uz Fatehpur Sikri pamesto pilsētu.

Fatehpur Sikri

Šī pilsēta tika dibināta 1569.gadā, un imperators Akbārs uz šejieni pārcēla visu Mogolu impērijas galvaspilsētu. Celta kā persiešu arhitektūras stila atgriešanās, diemžēl pilsēta nepieredzēja ilgu mūžu, jo jau 1585.gadā izsīka ezers, kas bija dzeramā ūdens ņemšanas vieta pilsētai, tāpat arī reģionā pastiprinājās nemieri. Galvaspilsētu pārcēla uz Lahori, bet Fatehpur Sikri pilsēta gluži tukša tomēr nepalika, kas arī veicināja tās puslīdz labo saglabāšanos. Pils kompleksam ir arī sava mošeja, kas aizvien tiek aktīvi lietota.

fatehpur sikri pamestā pils
Pie mošejas saskārāmies ar indiešu viltību – tūrists ieiet mošejā, bet tam līdzi vietējais musulmaņu skolnieks, kurš “tikai vēlas papraktizēties angļu valodā”. Viņš iet līdzi, cenšas kaut ko stāstīt, rāda uz skaistākajām vietām. Kad tiekat līdz izejai – lūdz dāvanu. Ja neko nedod – žēli skatās un saka – vai tad nepatika viņa stāstījums, tiešām nav pelnījis nekādu dāvanu? Ja dāvanu nedod, tad viņa “uzraugs” viņu turpat tūristu klātbūtnē sāk iekaustīt.

kapenes mošeja fatehpur sikri agra indija
Tāpat arī pie Fatehpur Sikri redzējām daudzus, daudzus diedelējošus bērnus. Viņi ne pa kam negāja prom, kad izraudzījās savu upuri, un mums īsti nekur arī nebija kur likties, jo gaidījām autobusu, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz autostāvvietu. Kā tādu pantiņu skaitīja – Ten rupees! Ten rupees! Ten rupees, sir! Pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm meldiņš mainījās uz five rupees?

fatehpur sikri pilsēta
Pilsētas apmeklējumam labāk atvēlēt rītu vai atbraukt ziemas sezonā, jo pēcpusdienā ap trijiem, septembra beigās šeit ne brīdi nebija mazāk par trīsdesmit astoņiem grādiem ēnā, un šādā karstumā apskatīt arhitektūras pieminekļus negribas itin nemaz. Domas vien grozījās ap to baseinu, ko redzējām viesnīcā.

Pilnmēness tūre

Bijām dzirdējuši, ka uz pilnmēness tūri jāierodas ļoti laicīgi. Tomēr kaut kā steigā ar visu pilsētas apmeklējumu, sanāca diezgan skriešus iet uz ieeju, pie tam tumsā. Lukturīšu mums līdzi nebija, jo tos nav atļauts ienest Tadžmahalā. Labi, ja tomēr kāda attāla gaisma šur tur paspīdēja, jo bija gan kanalizācijas lūkas bez vākiem, gan izraktas bedres vadiem, gan suņi un viņu atstātās “dāvaniņas” un kas tik vēl ne. Tomēr beidzot bijām klāt un varēja sākties teju birokrātiskākais process pasaulē!

tadžmahāls indija
Biju lasījusi internetā, ka, lai iegūtu atļautu ienest statīvu, tas jāpiesaka vismaz mēnesi iepriekš, un arī tad parasti atļauja netiek iedota. Tādēļ doma par statīvu tika atmesta. Taču bija rakstīts, ka drīkst ienest fotoaparātu. Tas arī viss. Nedrīkst ienest pilnīgi neko citu. Pirmajā pārbaudes punktā mums pateica, ka nedrīkst ienest pat papildu objektīvu kamerai. Tikai to, kas ir virsū. Ja man būtu bijusi kāda veca kamera, kura būtu tikai tam, lai transportētu objektīvu, tad drīkstētu. Vienu sargu mēs pierunājām, tomēr viņš teica – pie ieejas būs vēl viens pārbaudes punkts, bet, ja kas, atstāsiet autobusa šoferim! Tajā brīdī tomēr nolēmām otru objektīvu atstāt pie sarga skapītī. Par laimi, vēl bija brīvi skapīši, jo, kad atgriezāmies, cilvēki bija sakrāvuši kaudzē savus telefonus, jo vienkārši vairs nebija brīvu skapīšu.

tūristi indija tadžmahāls pilnmēness tūrē
Apmeklējums ilgst tieši pusstundu, pēc tam visi tiek izdzīti laukā. Tomēr pusstunda, ko sniedz pilnīgais klusums pie Tadžmahāla, bija tā vērta. Kaut ko nofotografēt arī izdevās, kārtējo reizi izveidojot statīvu no kurpes.

Saullēkts

Pēc nepilnām septiņām stundām ar Tadžmahālu tikāmies vēlreiz – saullēktā. Šoreiz mūs atkal uz Tadžmahālu veda mūsu taksists draugs, kurš ieteica doties uz tālāko ieeju, jo tā, kas blakus mūsu viesnīcai, esot pārblīvēta. Viņš arī mums bija sarunājis gidu, kas varot pastāstīt ko vairāk par slaveno celtni, kaut to nemaz nelūdzām. Vismaz par to nebija atsevišķi jāmaksā.

tadžmahāls mauzolejs pasaules brīnums indija

Viens labums no gida bija tāds, ka, viņš pielīda priekšā visai garajai tūristu rindai, lai nopirktu mums biļetes, un pēc tam mūsu kompāniju ielika rindā, kas paredzēta vietējiem iedzīvotājiem (atsevišķa rinda sievietēm un vīriešiem). Tā ka vietējo sieviešu rindā nebija vispār, biju starp pašiem pirmajiem, kas torīt spēra kāju teritorijā. Arī dienas apmeklējumiem ir aizliegts ienest dažādus priekšmetus, viens no aizliegumiem ir pārtika. Drīkst ienest ūdeni, bet ne limonādes. Smieklīgākais bija tas, ka pārbaudes skeneris nemaz nestrādāja. Konveijers, uz kura brauc somas, darbojās, taču ekrāni bija pilnīgi melni, un somas tika pārbaudītas ar rokām. Ja ir tāda iespēja, uz Tadžmahālu ir jānāk pilnīgi tukšām rokām.

tadžmahāls āgra
Kā tikko atveras vārti, tā simtiem tūristu skrien uz Tadžmahāla ieeju, lai aizņemtu kādu no soliņiem un nofotografētos ar Tadžmahālu fonā kā slavenajā Princeses Diānas fotogrāfijā. Daudzi cilvēki nāk ar indiešu fotogrāfu, kurš tad izdzenā tos, kas nav paņēmuši savu bildētāju. Vispār, šādos pasaulslavenos objektos var pārliecināties, ka barā cilvēkiem zūd jebkāda cilvēcība. Visi skrien, stumjas virsū, gatavi bradāt pāri, lai tikai ar savu ziepjutrauciņu nobildētu to, ko sirds kāro.

mēness lēkts indija tadžmahāls pilnmēness tūre
Agrais rīts ir patīkams laiks, lai apskatītu mauzoleja kompleksu. Virs vārtiem riet mēness, apkārt lidinās zaļie papagailīšu un upe ir pilnīgi klusa. Ir kāds brīdis, kad vairums rīta tūristu jau ir devušies prom, bet jauni īsti nav atnākuši vietā, un pat šķiet kluss. Mēs šo laiku pavadām bildējoties izmantojot taimeri, zemē atstātai kamerai, un cerot, ka neviens to mums aiz muguras nezog.

jēkabs andrušaitis alīna andrušaite indija tadžmahāls sapņu medniece

Gribam beidzot nobildēt skaistos papagailīšus, kas ložņā pa greznajām ēkām, tomēr kadru iztraucē kāds indiešu puika, kurš, ieraugot pret papagaiļiem pavērsto objektīvu, sāk skaļi sists plaukstas un kliegt. Papagaiļi iztrūkstas.
Gids mūs gaida pie izejas, sapratis, ka mēs jau sen esam visu izlasījuši par Tadžmahāla vēsturi un skaisto stāstu par mauzeloju mīļākajai sievai. Izskatās arī, ka viņš bija cerējis tikt brīvs ātrāk, jo negaidīja, ka mēs tik rūpīgi izstaigāsim visu pils kompleksu un arī fotografēsim tik ļoti daudz.

papagaiļi indija tadžmahāls

Āgras forts

Nākošais mūsu apmeklējuma punkts ir Āgras forts. Apmeklējot vairākus Āgras tūrisma objektus, iespējams dabūt nelielu atlaidi, uzrādot pārējās biļetes, un tā ir arī šeit.

agras forta arhitektūra indija
Gaisa temperatūra ir krietni pāri trīsdesmit pieciem grādiem, ūdens pazūd kā nebijis un mēs dodamies iekšā kompleksā. Mūs pavada gidu saucieni par tūrēm. Šeit tie ir īpaši uzbāzīgi, lāga pat neļauj mums fotografēties, un beidzot atrodam viltību, kas liek tiem likties mierā. Uz visiem viņu piedāvajumiem dikti lauzītā valodā atbildam vai ir tūres krievu valodā? Protams, ka nav! Daži cenšas mūs pārliecināt, ka runās lēni, lēni. Mums pašiem jautri, visiem spēkiem cenšamies izlikties, ka neko nesaprotam un nāk smiekli par to, cik lauzītā angļu valodā viņiem atbildam. Vēsts par to, ka šie stulbie baltie nerunā angļu valodā nemaz, izplatās ātri un mūs beidzot liek mierā. Šis tiks būs jāpatur prātā, ja racionāli neizdodas pārliecināt par to, ka tūri nevēlies.

tadžmahāls indija āgras forts
No Āgras forta paveras skats uz upi un uz Tadžmahālu, tas šķiet sīks un nesvarīgs. Izstaigājam krāšņo pils kompleksu, kārtējo Mogolu impērijas meistardarbu un, kad jau plānojam doties prom, beidzot tuvumā ieraugam vienu no mazajām vāverītēm, kas dzīvo Indijā un izskatās pec burunduka no multfilmas. Izrādās, tā ir pieradināta, un kāds pils sētnieks piepelnās, dodot tūristiem barību vāverei. Šķiet, vāveres barošana no rokas pārsit pāri visu kompleksa apmeklējumu iespaidu ziņā un beidzot mūsos arī nedaudz atgriežas dzīvesspars, jo zvērīgais karstums ir nogurdinājis.

burunduks vāveres barošana āgras forts indija

Baby Taj

Mazais Tadžmahals jeb I’timād-ud-Daulah kapenes tiek uzskatīts par Tadžmahāla “uzmetumu”, kas tika celts vienas no imperatora sievas vectēvam.

baby taj mazais tadžmahals kapenes

Mauzolejs ir diezgan tukšs, un šeit notiek aktīvi dārzniecibas darbi – grupa pilnīgi izģindušu indiešu trīsdesmit astoņu grādu karstumā, saules svelmē rok bedres, kur, kā izskatās, kaut kas tiks sastādīts. Darbarīki ir primitīvi un viņus ir žēl.


nabadzība indiešu strādnieki mazajā tadžmahalā

Celtne gan ir skaista, tomēr karstums liek ilgoties pēc mašīnas kondicioniera. Ar interesivērojam ūdensbifeļus pretējā upes pusē un domājam par to, ka, lai ari govis redzējām daudz, tomēr tās neesam safotografējuši, jo visbiežāk tās manījām kaut kur pa ceļam, no automašīnas loga, ēdot atkritumus vai kaut kur bezmērķīgi klaiņojam. No automašīnas loga arī redzējām kā divi indieši brauc ar motorolleri, un vienam no viņiem rokās ir savas desmit olu paletes ar visām olām. Vērojot intensīvo satiksmi, kā jau visur Indijā, mums nešķiet ticami, ka šādu kravu var nogādāt galamērķī neskartu.

Braucot atpakaļ uz Deli

Tuvojas pēcpusdiena, galvenie apskates objekti apmeklēti un gribas uz brīdi veldzēties baseinā. Esam vienojušies ar viesnīcas administrāciju (un jauko čehu meiteni, kas tur strādā), ka varam izmantot baseinu un pārģērbšanās telpas arī pēc izčekošanās. Baseinā ūdens ir silts, silts un lielu veldzējumu nesniedz, bet vismaz ļauj patverties no odiem. Lai arī ūdens ir hlorēts, tomēr baseina malās satupuši izslāpušie putni. Šādi laiskojoties pavadam dažas stundas, līdz beidzot ir laiks doties uz vilcienu staciju. Tur arī uzzinām, ka mūsu vilciens kavējas. Vispirms piecpadsmit minūtes, tad stundu, tad divas.

ubagi nabadzība indija

Jau apsveram domu par to, ka varbūt vajadzētu meklēt kādu citu transporta līdzekli, ar kuru nokļūt atpakaļ Deli, jo, ja būtu zinājuši par šo kavēšanos, iespējams, ja būtu Deli tuvumā kādā kondicionētā automašīnā. Tomēr beidzot vilciens piestāj, kad jau esam pavadījuši trīs stundas mērkaķu kompānijā, vērojot klaiņojošos suņus, žurkas skraidam pa sliedēm un cilvēkus izskrienam pēc pārtikas no garumgarā Punjabi Mail vilciena. Uzlec koši sarkans mēness un mēs beidzot esam vilcienā. Šoreiz cita klase, conditioned chair, vairs nekādu guļvietu. Mūsu vietās, par laimi, neviena nav, un iekšā arī tieka, lai gan tikai par matu, jo visu laiku, ko vilciens pavada stacijā, no tā kāpj laukā cilvēki, un var paspēt tikt iekšā tikai izgrūstot citus.

vilciens indija deli āgra

Vilcienā stopkrāns izskatās pēc nelielas granātas, krēsli tādi, ka bail apsēsties, un pēc brīža pamanu, ka braucēju ir vairāk nekā šķitis – pa sienām skraida prusaki. Pusmiegā beidzot tiekam līdz Deli, kur parādās nākošā problēma – visi autorikšas prasa neiedomājamas summas par mūsu aizvešanu uz viesnīcu. Ir pusnakts, bet manī iestājas spīts. Pirmkārt, es negribu maksāt par braucienu uz viesnīcu trīs reizes vairāk nekā tas maksāja nekā kad braucām uz staciju, otrkārt, mēs esam četri cilvēki. Priekšapamaksas taksometru būdiņa piedāvā tikai autorikšu pakalpojumus. Dodamies meklēt taksi. Taksometrs, kā jau pieklājas Indijā, ceļu nezina un vizina mūs apkārt kvartālam, jautā garāmgājējiem ceļu. Cenšamies paskaidrot, kur jābrauc, jo mums ir navigācija. Angļu valodā viņš nerunā, karti lasīt neprot, savukārt garāmgājēji, kam viņš prasa ceļu, stāsta pilnīgas muļķības. Arī šis tomēr neizrādās mīts -cilvēki Indijā teiks kur kaut kas atrodas pat tad, ja viņiem pašiem nav ne mazākās nojausmas.

dzelzceļa stacijas mērkaķi indijā

Beidzot esam viesnīcā! Noguruši, sasvīduši, ilgojamies pēc gultas. Palikusi pēdējā nakts Indijā. The Park Hotel Delhi mūs iepriecina un uz pēdējo nakti piešķir luksusa klases numuru ar divām istabām un tik lielu vannasistabu, ka tā teju lielāka par veselu istabu mājās Rīgā. Pēdējais rīts ar indiešu brokastīm, ātrs skrējiens līdz kioskam pēc limonādes un pastaiga ap kvartālu. Novērtējam arī indiešu makdonaldu, kur ir dažādi veģetārie hamburgeri, bet citādāk viss tieši tāpat kā pie mums, tikai pārbāzts.

Kopsavilkumā

Brauciens uz Indiju ir noslēdzies. Mazliet ilgojos pēc mājām, taču domās patīkami atcerēties par visu to, kas pieredzēts. Cik bieži mājās ir tik piesātinātas dienas? Divās ar pusi nedēļās es esmu redzējusi tik daudz, bijusi tik daudz kur, ēdusi neiedomājamas lietas un priecājusies par karstu dušu un kondicionieri.
Pēc Indijas man dažbrīd liekas, ka tagad es varu braukt jebkur, jo es esmu izdzīvojusi Indiju. Dubļainais Sundarbans parks ar spartiešu dzīves apstākļiem, piparu viras bengāliešu ieskrietuvē, sniegotās kalnu smailes Dārdžilingā un plašie tējas lauki. Neskaitāmie arhitektūras pieminekļi, tirdziņi, rikšas, troksnis un smaržas. Indija pārsātina ar iespaidiem. Kopš brauciena ir pagājis kāds laiks, un gandrīz katru dienu manos vārdos iezogas “bet, kad mēs bijām Indijā…” vai “salīdzinājumā ar Indiju…”. Brauciens uz Indiju ir atskaites punkts, pēc kura vairs neviens cits brauciens nebūs tāds, kāds būtu bijis. Ir rūdījums, ir drosme, ir pieredze un spēja novērtēt. Katram, pilnīgi katram būtu jāaizbrauc uz Indiju, kaut vai organizētā tūrē un tikai pabāžot degunu ārpus autobusa durvīm!

Noteikti apskaties visas fotogrāfijas galerijas augšpusē! Visu bilžu autors Jēkabs Andrušaitis.


1 comment

Pievienot komentāru