Kalkuta un Sundarbans tīģeru parks

Atlidojot uz Kalkutu, es atceros kādā ceļvedī lasīto “poverty in your face” un domāju vai nez tiešām tā ir? Mēs paņemam lidostas priekšapmaksas taksometru (tādi ir visās lielajās Indijas lidostās, apšmauks tikai par pāris rūpijām, atšķirībā no taksometra šofera) un braucam uz viesnīcu. Ir agra pēcpusdiena, bet ielās valda sastrēgumi, neskaitāmas automašīnas, pajūgi, velosipēdisti, autobusi, visi taurē, spraucas un lien. Uz brīdi mani pat pārņem sajūta, ka esmu Kubā, jo šeit ir ārkārtīgi daudz senlaicīga paskata Ambassador taksometru. Lēnā garā virzāmies uz viesnīcas pusi un jau tad piepildās mani Dārdžilingā teiktie vārdi “Netīrs?! Pagaidiet Kalkutu”. Turpat ceļa malā, kur sastrēgumā ir neskaitāmas automašīnas ar pasažieriem, ir tādas kā būdiņas, bez durvīm. Tās ir tualetes, kurās ik pa brīdim kāds vīrietis arī ienāk nokārtot vajadzības, automašīnu pasažieriem noskatoties. Ceļa malās ir no bambusiem un lupatām saslietās nojumes (jo pat par būdām tās nenosaukt), blakus tām spēlējas mazi, kalsni bērni ar striķiem ap vēderu. Turpat blakus kaut kas tiek vārīts un cepts, ar rokām ēsti rīsi. Visi cilvēki ir ārkārtīgi tievi un trūcīgi apģērbti, vairumam tikai ap gurniem apsieta kāda lupata.

DSC06543

Taksometrā ir karsti, par kondicioniera ieslēgšanu jāmaksā atsevišķi (vēl viens veids, kā piečakarē taksisti – kondicionēts taksometrs nenozīmē, ka tas vēl tiks ieslēgts braucot pēc parastā tarifa). Arī šis taksists nezina, kur atrodas mūsu viesnīca. Tomēr beigās to kaut kā atrodam, skatoties Google (kas beigās uzrāda tomēr nepareizo māju) un prasot garāmgājējiem. Šeit pavadīsim tikai vienu nakti, jo nākošajā dienā mums jābrauc uz Sundarbans dabas parku. Tūrisma birojs, kur mums jābūt astoņos no rīta ir tikai minūtes gājiena attālumā no mūsu viesnīcas. Esam pašā pilsētas centrā, kur ir platas ielas ar tirdzniecības nojumēm un turpat…ganās govis. Tās ēd zemē nomestos atkritumus, dzer no spaiņiem un tās arī tiek slauktas. Ja Dārdžilingā atkritumus dedzināja, šeit tos vēl izbaro govīm. Negribas domāt par to kāds piens tur beigās sanāk.

Ceļvežos par Kalkutu raksta kā par karalisko britu Indijas galvaspilsētu, arhitektūras pērli un īstiem vēstures mīļotājiem esot jābrauc tieši uz šejieni. Mēs atbraucām galvenokārt tāpēc, ka blakus ir Sundarbans parks, kurā dzīvo Bengālijas tīģeri un tad jau vēsturisko daļu arī gribam aplūkot, pie reizes apskatot Mātes Terēzes māju.

DSC06580

Pirmajā dienā mums nav īpaši daudz laika, kamēr viesnīcā nomazgājamies (un secinām, ka izmazgātās drēbes nežūst arī šeit) un skrienam apskatīt pilsētu pirms saulrieta. Aizejam līdz kartē atzīmētam parkam pilsētas centrā. Tajā ganās govis, kazas un zirgi, zāle pāri ceļiem, dubļu peļķes un dzīvnieku izkārnījumi. Parka mala pie ceļa nosēta papīra turziņām, plastmasas šķīvjiem, pudelēm un citiem atkritumiem. Vietējie uz mums noskatās, taču pagaidām nelūdz nofotografēties. Izejam cauri Kalkutas metro, kurā ir metāla detektors. Protams, ņemot vēra fototehnikas daudzumu, tas pīkst kā negudrs, bet sargs par mums neliekas ne zinis. Tomēr ar metro nebraucam, tikai izmantojam to, lai pārietu pretējā ielas pusē.

Aizejam arī līdz Viktorijas memoriālam, kas, kā beigās izrādās, ir vienīgā koptā britu laikmeta celtne šajā pilsēta. Taču pat tai sienas iekšpusē nospļautas ar sarkano košļājamo tabaku paan. Arī ielas ir tādā pat sarkanīgā krāsā. Arī šeit ir klaiņojoši suņi, taču šeit ir arī milzīgi kazu bari, kas tie ganīti pa gājēju celiņu un parka pusi.

DSC07846

Gribam nofotografēt memoriālu saulrietā, tālumā arī stipri zibina, taču aiz mākoņiem un neizdodas to nofiksēt. Pēc brīža atbrauc apsargi un saka, ka fotografēt no statīva aizliegts. Nākas izveidot konstrukciju no akmeņiem un vienas kurpes. Kamēr cītīgi fotografējam, mums nepārtraukti nāk klāt cilvēki un grib ar mums nobildēties, neskatoties uz to, ka esam aizņemti. Šoreiz atsakam visiem bez izņēmuma, jo saulrieta brīdis ir īss.

DSC06637

Negaisa mākoņi nāk aizvien tuvāk un nolemjam pamazām virzīties uz viesnīcas pusi. Beidzot ir brīdis, kad mums jāšķērso kāds krustojums un saprotam, ka esam saskārušies ar problēmu. Vietējie kaut kā pamanās pārskriet pāri, pat iešļūcamos apavos (pretī saņemot daudz, daudz taures signālu). Pat tad mašīnas nebremzē. Pie zaļās gaismas, kad gājēji būtu jālaiž, nogriežoties pa labi vai pa kreisi!!! Blakus esošais tirgotājs mums nāk klāt un saka, lai tik ejam pāri. Kā?!! Pāri tomēr kaut kā beigās tiekam, nobijušies un savu tauru daļu saņēmuši. Pavisam satumst un mums vajadzētu tikt līdz viesnīcai, pirms aizveras restorāns. Uz brīdi pieklusušie sastrēgumi šķiet, iet mazumā. Tas gan tikai uz brīdi. Šodien asam nogājuši diezgan lielu gabalu un uz viesnīcu vairs negribas iet ar kājām. Metro pietura tomēr arī nav gluži pa ceļam un nolemjam ķert taksi. Izrādās, Kalkutas taksometri negrib ņemt ārzemniekus. Izskatās, ka arī vietējos īpaši nē, jo dažas vietējās sievietes, kurām tas tomēr izdodas, to izdara vienkārši ielecot taksometrā, kad tas apstājas pie sarkanās gaismas. Angļu valodā šeit nerunā gandrīz neviens (acīmredzot – tirgotājs pie krustojuma bija ļoti liels izņēmums). Droši vien tas arī ir iemesls kāpēc taksisti negrib ar mums krāmēties.

DSC06718

Kamēr vēl izmisīgi cenšamies noķert taksometru, pamanām pie koka piesietu gruzdošu striķi. Tās ir šķiltavas! Katrs, kurš to vēlas, var pie tā pienākt un aizdedzināt cigareti. Striķis gruzd lēni, kokam miza nav apdegusi un apkārtējie vīrieši izskatās apmierināti. Pēc tā kā nu jau vairāki taksometri nestājas, nolemjam, ka ātrāk būs ar kājām. Beidzot arī sāk gāzt lietus, un mēs pārskrējieniem skrienam viesnīcas virzienā. Man mugurā garie svārki, kas pie katra pakāpiena velkas pa zemi un es jūtu, kā kājas līdz potītēm ir dubļu pārklātas. Man negribas domāt par to visu, kas tobrīd uz tām ir, ņemot vērā ar paan piespļaudītās ielas un suņu daudzumu.

Sundarbans

Nākošajā dienā steidzīgi ēdam brokastis viesnīcā un skrienam uz tūrfirmu, kur mums rezervēts divu dienu brauciens uz Sundarbans dabas parku. Ja ļoti paveicas, tajā var redzēt Bengālijas tīģerus.

Sēžam un gaidām, kad iesim uz autobusu, grupā būsim astoņi cilvēki. Bez mums četriem ir atnākusi arī kāda britu meitene, kas jau divus mēnešus viena pati ceļo pa Indiju (un gandrīz nepārtraukti kasās), kāds japānis, kurš Indijā jau ir nez kuro reizi un salīdzina pierakstus ar britu meiteni. Gids nosaka, ka droši vien pārējie divi ir indieši, citādāk nevar izskaidrot to, ka viņi jau pusstundu kavē. Beidzot atskrien kāda indiešu meitene (pirmā indiete, kurai redzu kājās džinsu bikses!), dzimusi Kalkutā, bet dzīvo Bangalorē un vēl pēc brīža viņas nīderlandiešu draugs.

DSC06754

Beidzot dodamies uz baltu busu, kas mūs aizvedīs līdz Bengālijas līča kanālu sistēmas sākumam. Sundarbans parks ir aptuveni 10 000 kvadrātkilometru liela teritorija, kur ir lielākā mangrovju mežu sistēma pasaulē. Lielākā daļa parka atrodas Bangladešā, bet Indijai arī pieder neliels gabaliņš. Okeāna tuvuma dēļ ūdens šajos kanālos ir sāļš.

Brauciens aizņem gandrīz trīs stundas, un pa ceļam ir gandrīz nebeidzams tirgus. Taurēšana, dubļi zem automašīnas riteņiem, neskaitāmi cilvēki un mājdzīvnieki. Tuvojoties Sundarbans skatam paveras plaši rīsu lauki, kur beidzot arī piestājam izlocīt kājas. Mūs cienā ar vietējo pienā vārīto ingvera tēju, turpina līt lietus un kāda maza meitene aizved mūs uz savas mājas labierīcībam. Māja ir puscilvēka augstumā, no māla, labierīcības ir kā savulaik autoostās, “pēdiņas”, tikai tikai tīras. Vēlāk viņa mūsu gidam prasa par to naudu, ko viņš arī iedod.

DSC06816

Beidzot nokļūstam uz kuģīša, uz kura pavadām turpmākās dienas nomoda stundas. Gids mūs cienā ar vafelēm pakusušā šokolādē (vērīgākie ceļabiedri pamana, ka vafelēm derīguma termiņš ir beidzies jau pirms kāda gada) un ingvera tēju.

Pa nakti mēs paliksim Eco-village jeb ciematiņā, kas neatstājot pēdas pasaules ekosistēmā. Elektrība tiekot ražota no saules baterijām un ūdens savākts no lietus. Dienā, kad tur nokļūstam mēs, tiek darbināti dīzeļa ģeneratori (itkā tāpēc, ka esot svētki). Mājiņas ir patiesi spartiešu stilā. Labi, ka uz Indiju paņēmu līdzi savus palagus un dvieļus, šeit tie ļoti noder. Mājiņa arī celta no māla, jumts no niedrēm (pa kurām pa nakti skraida žurkas) un pāri pārtīts lipīgs moskītu tīkls. Neskatoties uz minimālo iekārtojumu, ir pat pods, izlietne un dušas šļauka, bet kā jau Indijā, nekāda īsta kanalizācija šeit nav, viss aiztek turpar aiz mājas zemē. Uz griestiem sēž ķirzaciņa. Pret tām man gan nav pretenziju, jo zinu, ka tās ēd odus. Britu meitene Indijā jau ir sen un saka, ka malārijas medikamentus nelieto, odu atbaidīšanas līdzekļus arī nē. Mēs gan, un ņemot vērā to daudzumu šeit, nelietot medikamentus izklausās neprāts.

DSC07060

Vakariņās mums dod vietējos sautējumus, rīsus un ingvera tēju. Es pamazām ēdu savus proteīna batoniņu krājumus, jo salīdzinot ar to, kāds ēdiens ir šeit, Dārdžilingā viss bija maigs un ēdams. Te ir tikai pipari. Vīrietis, kurš mums nes ēdienu, pa ceļam sāk stipri klepot, neliekot mutei priekšā roku. Ēst vairs negribas nemaz. Gids aicina doties pastaigā pa ciematu, esam sagatavojušies un kājās ir pārgājienu apavi, taču paskatoties, ka dubļi šeit ir krietni pāri potītēm, basām kājām nolemjam neiet. Tā vietā dodamies savā pārgājienā pa slidenajām ciemata taciņām uz piestātnes pusi.

DSC07101

Te  vērojam vietējās sievietes rīsu laukā, bērnus spēlējoties ar dubļiem un kazas, kas it kā ziņkārīgas, tomēr mūk prom. Līdz ar saulrietu mums paredzēts izbrauciens ar laivu uz mangrovju mežu. Plakanā, garā laivā lavierējam caur mangrovēm, dzenājot krabjus. Indiete spiedz, viņai nepatīk, es gan jūsmoju, jo man krabji ir vieni no mīļākajiem “ceļojumu” dzīvniekiem. Vērojam arī putnus, taču izbrīna, ka to patiesībā ir diezgan maz. Lai izbrauktu cauri mangrovju mežam, brīžiem visi laivā pieliecamies, ar rokām atbīdām zarus, lai tiktu cauri, Atgriežamies jau tumsā. Tikai nākošajā dienā mums gids parāda kādu mangrovi, uz kuras satinusies čūska. Gan jau tādas bija arī vakar, tikai mēs tās neredzējām.

DSC07261

Vakarā mums piedāvā doties skatīties vietējo priekšnesumu par godu svētkiem, taču esam noguruši no skaņām, smaržām un dubļiem un gribas uz brīdi vienkārši atpūsties. Ejot gulēt svarīgākās mantas ieliekam gultā, spilvena vietā. Aiz durvīm pa nakti kaujas suņi, uz jumta čabinās žurkas un miegs ir nemierīgs.

DSC07120

Nākošajā rītā pēc brokastīm dodamies saņemt atļauju, lai brauktu pa parka teritoriju. Uzzinām, ka parkā katru gadu tīģeri apēd aptuveni 45 cilvēkus. Oficiāli tiek paziņots tikai pa 20-25. Vietējiem izsniedz atļaujas medus vākšanai parka teritorijā, 20-25 ir no tiem. Pārējie ir tie, kas dodas medu vākt nelikumīgi vai medī.. Jautājot, cik tad parkā ir tīģeru, skaits mainās. Pēdējais cipars, ko dzirdam, ir “nedaudz pāri 100”, kaut sākumā izskan pieņēmumi pat par 300 dzīvniekiem. Brīnāmies kādēļ gan mēs braucam pa parku, kad saule jau gabalā, vai tad nav lielākas iespējas redzēt tīģeri saullēktā? Nē, tas neesot no tā atkarīgs. Vēlāk gan, apskatot tabulu, kur var pierakstīt tīģera novērojumus, visbiežāk tos satiek tieši no rīta. Mūsu gids tīģeri redzējis pēdējoreiz pirms 4 mēnešiem, un, ņemot vērā uz laivas valdošo troksni, nebrīnos, ka tā arī ir. Gan jau kāds tīģeris mūs gan dzirdēja, gan redzēja, taču mēs to nesatikām. Visbiežāk tīģerus satiek, kad tie pārpeld no vienas salas uz otru, un esot kanāla vidū viņiem vairs nav kur likties. Mēs pavadām dienu braucot pa dubļiem, apskatot dubļaini pelēkas mangroves un redzot pa kādam briedim.

DSC06920

Atpakaļ uz Kalkutu braucam pa citu ceļu. Pilnīga tumsa, bedru vairāk nekā ceļa, skan indiešu mūzika un šoferis sit plaukstas un dzied līdzi. Busiņš kratās tādā pakāpē, ka nav iespējams noturēties sēdeklī, tāda sajūta, ka mēs pusi no laika pavadām gaisā starp sēdekli un busiņa jumtu. Pēc brīža britu meitene iedod viņam savu iPod un sāk skanēt Hotel California.

DSC07651

Atgriežoties Kalkutā

Atgriežoties Kalkutā pierezervējam tūri nākošajai dienai tajā pašā tūrisma firmā. Protams, atbraucot uz Kalkutu cena jau izrādās lielāka, nekā sākumā runājām. Mēģinām kaulēties, bet viņi nepiekrīt. Parasti Kalkutas tūre tiekot organizēt ar motorolleriem, taču mēs neesam gatavi tādam piedzīvojumam un izvēlamies automašīnu. Ilgi kaulējamies par to kāpēc mūs nevar paņemt viesnīcā par to pašu samaksu kā no tūrisma firmas, beigās tomēr piekrītam piemaksāt, jo dabūt taksi no rīta nešķiet iespējams. Taksometru uz viesnīcu mums sarunā tūrfirmā, taksists, protams, atkal nezina ceļu un nerunā angļu valodā. Viņš jautā garāmgājējiem par viesnīcu, beidzot kāds jauns puisis par mums apžēlojas, izvelk telefonu un sameklē kartē viesnīcu un pastāsta, kur taksistam jābrauc. Šajā brīdī saprotam, kāpēc līdz šim mūsu mēģinājumi rādīt karti nav vainagojušies panākumiem. Šeit taksisti neprot lasīt karti! Indietis viņam paskaidro precīzi kur jānogriežas un beidzot nokļūstam viesnīcā, pa ceļam secinot, ka taksometrā ir blusas. Jā, nabadzība šeit tiešām ir. Tāda nabadzība, ka taksista kreklam vietā, kur tam pieduras drošības josta, ir izberzts caurums.

DSC07838

Pēc Sundarbans parka viesnīca šķiet kā paradīze. Sakrāmējam maisos netīrās drēbes un nododam tās tīrīšanā. Protams, uz ielas būtu lētāk, taču mums vairs nav spēka vēl kaut ko meklēt. Turpat viesnīcā paēdam vakariņas (viesnīcā ir ļoti, ļoti plaša ēdienkarte). Šeit pat beidzot ir ēdami frī kartupeļi, kas negaršo tā it kā būtu vārīti plastmasā.

Nākošajā rītā Kalkuta mūs sagaida ar karstumu. Ir ap trīsdesmit grādiem un mēs esam gatavi doties ceļā mūsu ekskursijā. Indijā gidam ir liela priekšrocība. Mēs tiekam iekšā pat britu laika kapos, kuri vispār ir ciet uz remontu. Uz šejieni parasti ejot indiešu pārīši, nevis vēstures mīļotāji. Cilvēki ir miruši jauni un daudz. Krāšņi pieminekļi ģenerāļiem, viņu sievām, ģimenes kapenes un apsūnojuši pieminekļi.

DSC07751

Aizbraucam arī līdz Mātes Terēzes mājai, vēlreiz nobraucam gar Viktorijas memoriālu un sākam apskatīt savdabīgākās vietas. Kali templis Kalkutā ir viena no savdabīgākajām pieredzēm visā Indijas brauciena laikā. Gids mums stāsta, ka jaunais veids kā rakstīt Kalkutu (Kolkata tagad, kādreiz Calcutta) esot tieši par godu šai dievietei. Ap templi ir neskaitāmas bodītes, kur tirgo ziedus un sīkumus, ko nest uz templi. Templī ir milzīgas rindas uz kādu zāli. Rindā stāv bērns, kurš skaļi raud un ir pilnīgi pliks, tikai striķis ap vēderu. Gids mums stāsta, ka šeit atved kazas ziedojumiem. Redzam kā ar šļūteni mazgā asiņainu grīdu. Pēc brīža skan bungu rīboņa un desmitiem cilvēku ar degošām acīm skrien uz bungu pusi, grūstoties, lai redzētu, kas nu tur būs. Tur tūlīt ziedošot kazu, tāpēc visi tā skrien, mums stāsta gids. Pēc brīža bungas vairs nerīb un no mazā namiņa iznes vispirms kazas galvu un tad pārējo. Pie mums pieskrien kāds vīrietis un sāk aizrautīgi kaut ko stāstīt. Ir grūti atrast jebkādu citu vārdu kā tikai “fanātiķis”, lai viņu apzīmētu pareizi. Pēc šī tempļa apmeklējuma man vairs nav itin nekādu ilūziju par reliģijām, kas ir svešas, nezināmas un ar kurām labāk nevajag sasieties. Sarkani striķīši ap roku varbūt izskatās skaisti, bet tās šausmas templī man liek vēl vairāk turēties pa gabalu no reliģiozajiem cilvēkiem. Jautājam gidam, kas ar kazu tiks darīts tālāk? Templis to “ziedos” atpakaļ cilvēkiem, kas to atnesa. Protams, ka to apēdīs! Te arī izplēn jebkādas ilūzijas par veģetāro Indiju. Vairums vienkārši nevar atļauties gaļu.

DSC07832

Lai mums nebūtu garlaicīgi, gids mūs aizved arī uz Kalkutas izgāztuvi, kurā strādā “nepieskaramie, tie, kam pienākas darīt tādu darbu”. Milzīgajā atkritumu kalnā ganās govis un cūkas.

Mūs aizved arī uz Kalkutas botānisko dārzu. Man šķiet, ka šis botāniskais dārzs varētu būt skaistākais pasaulē, ja vien tas būtu bijis kopts pēdējos četrdesmit gadus. Palikušas vien nelielas taciņas, koki noauguši ar vīteņiem, plāksnītes ar nosaukumiem pazudušas. Kopts tiek tikai milzīgais baijāna koks, kurš ir platākais koks pasaulē un ir vairāk nekā 250 gadus vecs. Pārējās dārza daļas ir atstātas dabas vaļā, kā vairums citu britu laikmeta pieminekļu.

DSC07881

Pēc tam mēs braucam apskatīt slaveno Kalkutas ziedu tirgu. Šeit no visas valsts tiek vesti ziedi – tūkstošiem samteņu galviņu, neizplaukušu lotosa ziedu, rožu un jasmīna pumpuru. Garumgaras ziedu virtenes ir saliktas grozos, nestas uz galvas un piedāvātas garāmgājējiem. Ziedi tie pārdoti pušķos, un es palūdzu vienu lotosa ziedu. Pārdevējs to “nomizo” un no pumpura tas pārvēršas maigi rozā brīnumā. Diemžēl jau nākošajā dienā tas sāk pelēt.

DSC08019

Tirgū ir ārkārtīgi daudz cilvēku, un gids mūs ved uz upes pusi. Pa ceļam redzam izģindušus cilvēkus guļam uz lāviņām grandiozā britu laika mazgāšanās mājā. Upē mazgājas cilvēki, peldas bērni, tiek skalotas drēbes. Netālu no ziedu tirgus ir krematorija, un upē tiek izkaistīt  arī cilvēku pelni. Un, turpat blakus tiek ņemts māls, no kura gatavo statujas festivāliem. No salmu pamatnes un Gangas māliem tiek sagatavoti visdažādākie tēli – dievietes un dievi, dzīvnieki un nesaprotamas būtnes. To sejas tiek rūpīgi izkrāsotas, tie tiek apģērbti, uzlikti uz statīviem un piegādāti ģimenēm, kas tēlus pasūtījušas. Festivāla laikā statujas ar visām drebēm un plastmasas rotām tiek ielaistas upē.

DSC08116

Pēc Kalkutas mums ir sajūta, ka mēs esam redzējuši vēl vienu Indiju. Drausmīgāko nabadzību, reliģisko fanātismu un arī vienu no modernākajām lidostām, kurās ir būts. Pirms atgriezties Deli, nobaudām īru krogā burgeri ar frī kartupeļiem. Viss ir ass, protams, bet pēc Sundarbans piparu virām jau ir ēdams. Aplūkojam ārkārtīgi dārgos vietējo izstrādājumu veikalus lidostā (uz ielas to visu var iegādāties pat 10 un vairāk reizes lētāk) un lidojam uz Deli.

DSC08236

Vai es brauktu uz Kalkutu vēlreiz? Visdrīzākais, nē. Man mazliet žēl, ka divas Sundarbans pavadītās dienas nebija tik interesantas, kā cerēts, jo patiesībā tieši Sundarbans dēļ braucām uz šo Indijas reģionu. Taču es priecājos, ka man bija iespēja redzēt šo pilsētu, dabas parku un tādu Indiju, par kādu es biju lasījusi tikai grāmatās un es noteikti nenožēloju, ka uz turieni aizbraucu. Iespējams, ar laiku kaut kas šeit mainīsies un arī britu mantojuma daļa tiks kopta un uzturēta. Diemžēl nabadzība, kas tiešām ir acīmredzama, nav novēršama piecu vai desmit gadu laikā.

Kā parasti, visu fotogrāfiju autors ir mans vīrs Jēkabs Andrušaitis. Neaizmirsti apskatīties bilžu galeriju lapas augšpusē!


13 comments

  1. Kā vienmēr interesants raksts un ļoti skaistas bildes.

    Tas, ka ēdiens bieži ir tik ass, ir škrobe. Čili pārsit visas garšas, un viss garšo vienādi. Mūsu pieredze gan bija tāda, ka viesnīcu restorānos tā īsti nebija problēma. Mazajās ēstuvēs, kur ēd visi vietējie, un kur vairākumā gadījumu ēdām mēs, ēdiens bija ļoti ass. Ar laiku pierod, ar laiku atrod savus favorītus, un viss liekas labāk 🙂

    Par pretodu līdzekļiem. Arī mēs 5 mēnešu laikā tos tā īsti nelietojām. Reti kad vispār likās, ka tas varētu būt vajadzīgs. Jūs gan braucāt uz mangrūvju audzi, tur droši vien labāk iesmērēties. Par malārijas “zālēm” nekad neesmu dzirdējis neko labu.

    Tā istabiņa jums tāda, hmm, nesmuka 😀 Mēs tikai kādas 5 reizes trijatā maksājām vairāk nekā 600 rūpijas (8€) par istabu, un tikai kādas 5 reizes bijām šādā istabā. Tās trakākas reizes gan arī bija, kad nebija citu variantu, un tas maksāja ap 300 rūpijām (4€) trijatā par istabu. Bet aptuveni 100 viesnīcu istabas, kur sanāca dzīvot, cenā ap 8€, mums bija vairāk vai mazāk tīras.

    1. Prieks, ka patika bildes 🙂
      Es pat Latvijā neēdu asus ēdienus, tāpēc tur man tiešām bija par ekstrēmu 🙂 protams, pa 2 nedēļām nevar sagaidīt, ka pieradīs, kaut to pašu burgeri ēdot Kalkutā es sapratu, ka ja man tādu Rīgā pirms ceļojuma atnestu, es aizsūtītu atpakaļ un pateiktu, ka tas nav ēdams, tur es apēdu ar gardu muti pēc visa pārējā 🙂
      Par mājiņām bija tā, ka mājiņa bija kāda bija iekļauta ekskursijā. Cik saprotu, ar palikšanu pa nakti parka iekšpusē īpaši lielas izvēles nav, tāpēc arī bijām tur. Cena par visu tūri (2 dienas, ar visu ceļu, nakšņošanu, ēšanu, parka izmaksām) maksāja 4000 rūpijas cilvēkam.
      Un, savukārt par malārijas profilaksi ir tā, ka man ir zināma saistība ar medicīnu ikdienā, tāpēc veicu diezgan informētu izvēli tomēr zāles dzerot. Izvēlējos arī dzert jaunākās paaudzes Malarone, nevis Lariam, kam ir mazāk blakusparādību.

  2. Es pirms dzīvošanas Indijā Latvijā, saņemot tādu ēdienu kā daudz kur Indijā, vairāk tajā vietā neatgrieztos 😀 Bet viss mainās.

    Par mājiņām ticu, ka tur īsti nav variantu. Tātad viņi nemāk īsti izmantot iespēju, ka tur brauc tūristi, kas būtu gatavi maksāt vairāk.

    Kā Tu darītu, ja dzīvotu tur, mangrūvju tuvumā, piemēram, 3 mēnešus? Lietotu tos medikamentus?

    1. Cik zinu, tām zālēm ir laika limits, cik ilgi pēc kārtas drīkst lietot. Tā kā es nebraucu uz tik ilgu laiku, es visus pētījumus/instrukcijas lasīju par īsu uzturēšanos. Pieņemu, ka infektoloģijas centrā var paskaidrot, ko dara tādā situācijā, vai nu viņus maina, vai taisa pārtraukumus vai kā citādi.
      Diemžēl paziņu lokā ir viens cilvēks, kurš īsas vizītes laikā nolēma nelietot medikamentus, jo “nav ko indēties” un saslima. Ārstēšana bija ļoti ilgstoša. Un, tā kā es esmu no tiem, kas no odiem nespēj atkauties pat tad, kad visi citi jūsmo “šovakar smuks vakars un pat nav odu!” tad šis jautājums nebija apspriežams 🙂 Pēc manis Indijā varēja testēt cik ilgi darbojas uzpūšamais odu līdzeklis. Kā man sāk kost, tā visi var atkārtot nopūšanos ar līdzekļiem, jo, protams, nevienam citam vēl neviens nebija iekodis 🙂

      1. Skaidrs. Līdz šim biju lasījis vairāk tieši par to, ka nav ko “indēties”. Mēs gan arī esam tie, kam odi pārāk neuzbrūk. Vismaz Indijā un Malaizijā. Saprotams, ka pietiek ar vienu slikto odu, lai uz vairākām nedēļām tevi nogāztu gultā.

        Malaizijā dzīvojām netālu no džungļiem. Pretodu līdzekļus nelietojām, jo nekad nelikās vajadzīgs. Bet, kā draugi brauca ciemos, viņi vienmēr smērēja krēmus, jo citādāk te nevarot izturēt.

        1. Zini kā, es lai arī esmu saistīta ar medicīnu, neesmu ārsts. Kaut kādos jautājumos attiecībā uz sevi man parasti ir tā, ka es jau visu esmu izpētījusi internetā un pēc tam aizejot pie ārsta, man pasaka to pašu, bet citiem es tomēr neko nevaru ieteikt 🙂
          Viens gan, visiem aktīvi iesaku potēties un nesmēkēt 🙂

    1. Dârdžilingā pat it kā “bezgaršvielu, neaasais eiropiešu” variants bija par asu… Es vispār nemaz un ne druskas neēdu asus ēdienus, tāpēc bija grūti.

  3. Par veģetārismu runājot, man izskatījās tā, ka aptuveni puse indiešu gaļu neēd. Un tas nav atkarīgs tikai no tā, ko kurš var vai nevar atļauties. Kaut kur veģetāriešu noteikti ir vairāk, citur mazāk. Braucot cauri, piemēram, Radžastānai redzējām gandrīz tikai un vienīgi veg restorānus. Bieži vien vismaz uzrakstos bija uzsvērts, ka tur ir TIKAI veģetāri ēdieni. Citur, savukārt, izteikti varēja redzēt, ka šajā reģionā dažādu vistas ēdienu dažādība ir krietni lielāka nekā citur.

    1. Mēs palikām viesnīcās, kas bija ar tikai veg only brokastīm, bet templī redzētais mani šokēja. Tik nu daudz veg only…

Pievienot komentāru