Ja man kāds pirms mana pirmā brauciena uz Kairu teiktu, ka tā kļūs par vienu no manām mīļākajām pilsētām pasaulē, kurā es noteikti gribēšu atgriezties vēl, es neticētu. Ja godīgi, pat tagad, mazliet neticas. Taču, tā nebūt nebija mīlestība no pirmā acu skata. Ne velti par Kairu tūristu ceļvežos raksta, ka tā ir skaņu un smaržu kakofonijā. Bet tūristiem? Tūristiem ir lielas problēmas pat pāriet pāri ielai Kairā! Ne tikai satiksme, bet pat dzīve šajā 10 miljonu pilsētā liekas ir haotiska, neorganizēta un pie tās ir jāpierod. Pat vietējiem. Mana ēģiptiešu kolēģe Monika, kas dzīvo Kairā, pandēmijas pirmajos mēnešos pa brīdim satraukti stāstīja, ka sen nav braukusi ar mašīnu Kairā un kā nu būs, vai iemaņas braukt trakajā satiksmē nebūs aizmirsušās?
Mans pirmais brauciens uz Kairu ir vasarā, svelmē. Jūlijā, kad tūristiem nebūtu jābāž savs deguns, jo karstums gāž nost no kājām. Pirmais brauciens uz Kairu ir komandējums, uz kuru esmu aizbraukusi mazliet ātrāk, lai izbaudītu pilsētu, un, viens no maniem viesmīlīgajiem kolēģiem, Attia, sarunā man gidu pilsētas apskatei, jo pašam tieši tajā dienā ir Eiropā. Vēlāk jau pieslēdzas arī pārējie vietējie kolēģi, kas labprāt izvadā mani pa pilsētu. Taču, pirmie iespaidi ir no gida vadītās tūres. Vēlāk, atskatoties saprotu, ka, ja ne vēlākie iespaidi, droši vien pēc šīs vienas dienas ar gidu domātu, ka Kaira nav mana pilsēta un šeit vairs nespertu ne kāju.
Praktiska informācija
- Pirmajā Kairas ceļojumā dzīvoju Hilton Heliopolis Cairo.
- Otrajā Kairas ceļojuma sākumā dzīvoju Intercontinental Semiramis un otrajā ceļojuma pusē Intercontinental Cairo City Stars.
- Ja plāno apskatīt piramīdas, ir vērts palikt viesnīcā ar skatu tieši uz tām! Marriott Mena House Cairo.
Citas viesnīcas vari meklēt Booking vai Agoda platformās.
Kaira nudien nav pilsēta katram, tāpēc ir vērts apsvērt domu doties organizētas eksursijas, piemēram, GetYourGuide platformā!
Līdzīgi raksti:
Kruīzs no Luksoras uz Asuānu pa Nīlu
Apmeklējot Gizas piramīdas
Esot Kairā, noteikti jāapskatās piramīdas! Tās gan nemaz neatrodas Kairā, bet nedaudz ārpus tās, Gizā. Mēs braucam nelielajā automobilī pa salīdzinoši tukšajām ielām, ir gana vēls rīts, lai rīta sastrēgumi jau būtu beigušies, bet ne gana agrs, lai sāktos pusdienlaika spiešanās. Vēroju zilās debesis, mazliet dūmakaino pilsētu un dzeltenīgo apkārtnes nokrāsu, tuksneša ainavas vasarā – mazāk par 35C temperatūra nenokrīt nevienu dienu. Daudzām mājām ir nepabeigti pēdējie stāvi, vai arī – puse mājas ir pabeigta, bet puse – nē. Augšējos stāvos ir novietotas baložu mājiņas. Gids man stāsta, ka baloži pa dienu par sevi rūpējas paši, un tad vakaros tos sasauc saimnieks un baro. Galvenokārt, tos audzē apēšanai. Pēc Aleksandrijā nobaudītā baloža manos plānos to garšot otro reizi vairs neietilpst, tāpēc vien māju ar galvu un cenšos nedomāt par ne pārāk gardo maltīti.
Drīz esam pie piramīdām, kur man, protams, ir vajadzīga dārgākā tūrista biļete (vietējiem iedzīvotājiem ieejas maksa ir lētāka), un ejam iekšā. “Vai piramīdā iekšā es arī gribēšu iet? Ja es neesmu bijusi, ir vērts aiziet!” man stāsta gids. Par ieeju piramīdā jāpiemaksā vēl 20 eiro. Ja jau reiz šeit esmu, jāiet iekšā! Ar to tad arī jāsāk! Pirmie daži kadri pie piramīdas un tālāk gids rāda, kur man jāiet, viņš palikšot ārpusē. Drīz vien es spiežos cauri piramīdai pa ārkārtīgi šauru tuneli ar zemu grīdu. Sienās novietotie rokturi ir sasvīdušo roku apčamdīti un lipīgi. Gaisa nav itin nemaz. Rāpjos pa stāvām kāpnēm, kur kaut kā izmaināmies ar pretī nākošajiem, teju apkampjoties. Beidzot es nokļūstu iekšā kapenēs… kur nekā nav. Vispār! Pat neviena sienas gleznojuma! Ir tikai tumšas sienas. Brīžiem vēdī pēc urīna. Stūrī stāv apsargs ar nelielu lampu, un ik pa brīdim kādam cenšas kaut ko nedaudz pastāstīt kādam tūristam, kas tam nevilšus pietuvojies. Vēlāk Ēģiptē jau pierodu pie šādiem apsargiem, kas pie reizes piepelnās un pēc sava stāstījuma parasti uzstājīgi palūdz savu pateicību, pat, ja tas, ko izstāstījuši, ir izlasāms uz plakāta ārpusē vai pirmajā Vikipēdijas paragrāfā, vai pat… nemaz nav taisnība un ir kāda dīvaina interpretācija no pašu puses. Tā kā telpā gaisa nav nemaz, es sāku ceļu atpakaļ, spiežoties pa šauro tuneli un ar lielu prieku ieelpojot karsto gaisu ārpusē. Vismaz tas ir svaigs!
Sākums nav daudzsološs. Palūdzu gidu mani nofotografēt pie piramīdas, apskatot fotogrāfijas redzu, ka dažās man ir nogrieztas kājas, citās īsti neredz piramīdu, bet citas ir ne tikai šķības, bet arī nav asuma. Skaidrs, taisīšu pašiņus!
Svelme pieņemas spēkā un mēs ar gidu ejam tālāk gan piramīdu, ātriem soļiem. Ik uz katra soļa ir kāds kamieļu vai zirgu pajūgu izjādes piedāvājošs vīrs, mans gids tos dzen prom, bet tie tāpat pamanās izsaukt savu saucamo. Stāvākajās vietās dzīvniekiem ļoti slīd kājas un ir bail skatīties, jo izskatās, ka tie kuru katru brīdi nokritīs. Man viņu paliek žēl, jo tos nežēlīgi dzen kučieri. Mani, savukārt, dzen gids, jo viss ir “ātrāk, ātrāk, mums nav daudz laika”.
Turpat piramīdu teritorijā iesēžamies automašīnā un aizbraucam uz nākamo skatu punktu, no kurienes paveras krāšņs skats uz piramīdām no attāluma. Gids jautā vai nevēlos kādu suvenīru. Nē, paldies. Neesmu kāra uz suvenīriem. Viņš izskatās stipri vīlies, acīmredzot tāpēc, ka ies garām komisija no maniem pirkumiem. Vēl steigā apskatāmies sfinksu un jau laiks doties uz nākamo objektu. Ja šādas ir piramīdas, sāku saprast, kāpēc tās tiek uzskatītas par pārvērtētām. Savā atmiņu blociņā ierakstu tās kā “vietu, kas nepatika” un dodos tālāk.
Ekskursija – Ēģiptiešu muzejs, Kairas tornis
Pa ceļam notiek “obligātā” apstāšanās papirusu muzejā, kur “nebūs vis banāni, bet īsts papiruss”, smaržu veikalā, kur var nopirkt “īstas Calvin Klein smaržas, bet labākas” un tad es tomēr uzstājīgi lūdzu fokusēties uz apskates vietu programmu un ne uz kādiem veikaliem mani vairs nevest, jo es tāpat neko nepirkšu.
Nākamā pietura ir izslavētais Ēģiptiešu muzejs. Te gida stāstījums mazliet uzlabojas, un viņš parāda tiešām interesantus objektus un aspektus, kā arī stāstījums ir mazliet raitāks. Viņš stāsta par to kā muzejs uzcelts apkārt vienai no lielajām statujām, un kā visi ar nepacietību gaida jaunā muzeja atvēršanos (kura jau kuro gadu ir “pēc dažiem mēnešiem”, bet nu patiesi jau tam vajadzētu būt kuru katru mirkli – jo nu jau liela daļa eksponātu ir pārvesta!). Visvairāk paliek atmiņā pat ne izslavētā Zelta karaļa kapeņu vai mūmiju ekspozīcija, bet dievietes Nutas zīmējums uz kāda sarkofāga – ar zvaigznēm noklāto ķermeni. Tāpat, neparastā rotaslietu ekspozīcija, kurā apskatot 3000 gadus vecas rotaslietas ir skaidrs, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais un pasaulē populāri un dārgi rotu ražotāji savu iedvesmu ir smēlušies tieši šeit. Muzejā ir neskaitāmi koridori, zāles un apskates objekti, un, lai šajā muzejā kārtīgi iepazītos ar ekspozīcijā izstādīto, vajadzētu gadus. Tas ir, nemaz nerunājot par visu to, kas atrodas muzeja krātuvēs un nemaz nav izstādīts! Diemžēl muzejs stipri cieta vandāļu uzbrukumā 2011.gada revolūcijas laikā, un daudzi no izstādītajiem objektiem tika nozagti, stipri sabojāti un citi – aizdedzināti. Zudušo, bojāto muzejā nerāda un neredz. Taču revolūcijas liecības gan redzamas ielās – masīvās betona konstrukcijas, kas tā arī nav novāktas, un tā arī neatjaunoto māju sienas. Pietura muzejā jau atkal ir pārāk īsa, bet ir laiks doties tālāk.
Mēs piestājam pie Kairas torņa, kur jau pēc īsa mirkļa esam augšā. Šeit man par pārsteigumu, vietējie tūristi vēlas ar mani fotografēties. Gids smejas, ka laikam domā, ka es esmu kāda amerikāņu aktrise vai modele, jo esmu vismaz galvas tiesu garāka par pārējiem. Vismaz labi var redzēt pāri citu galvām! Tornī gan īpaši lielus pūļus nemana.
Kairas tornis savulaik bija augstākais visā Āfrikā, bet tagad ir augstākās Ēģiptē un Ziemeļāfrikā. Ēģiptiešiem patīk uzsvērt, ka viņi ir ziemeļāfrikāņi un nav Tuvo Austrumu tautu pārstāvji, to no pazīstamiem ēģiptiešiem dzirdu vairākkārt. Mana apmeklējuma laikā arī norisinās Āfrikas futbola kauss, un tā ir galvenā sarunu tēma daudziem. Kādu vakaru ar ēģiptiešu kolēģiem dodamies skatīties maču kādā kafejnīcā, kur mums pat uzdāvina futbola fanu T-krekliņus. Ēdiena te ir pārmērīgi daudz, tas ir trekns un, lai arī ir garšīgs, nebūs gluži viegli sagremojams katram kuņģim. Mani uzņemošie ēģiptieši gan brīnās, ka ēdu ar tik lielu baudu – vai nav par treknu? Ēdiens patiesi nav no tiem gaisīgākajiem, taču ar kolēģiem baudītais ir patiesi labs.
Tāpēc jo lielāks ir pārsteigums, kad Kairas tornī ēdot pusdienas, visā Ēģiptes apmeklējuma laikā ēdu visdārgāko un arī visnegaršīgāko maltīti – porcijas ir nelielas un ēdienam vispār nav garšas. Lai arī skats pa logu ir interesants, jo var redzēt visu pilsētu, un piedevām torņa augšējā daļa griežas, tāpēc sēžot uz vietas skats aiz loga mainās, tomēr maltīte to nekompensē, un, izrādās, nemaz nav iekļauta ekskursijas cenā un man par to vēl jāpiemaksā atsevišķi! Vienīgais, kas ir garšīgs arī te, ir mango sula, tā gan ir ne gluži tāda, kā esam pieraduši, drīzāk, ar karotīti ēdam, pa salmiņu nav izsūcama!
Ar to mana ekskursijas diena ar gidu beidzas. Negribot, bet tomēr atstāju gidam dzeramnaudu, lai arī ar tā pakalpojumiem neesmu apmierināta, bet tā te pieņemts un dodos atpakaļ uz viesnīcu gatavoties vakaram. Kolēģi mani vedīs uz El Khalili tirgu.
El Khalili tirgus Kairā
Mēs izbraucam no viesnīcas pašā sastrēgumu pīķī, pilna mašīna, gan tie, kas te dzīvo, gan arī pārējie, kas šodien atlidojuši uz mūsu pasākumu – tajā skaitā mani libāniešu kolēģi. Automašīnā skan mūzika un izrādās, ka vienam no kolēģiem ir īpašs talants – teju jebkurai dziesmai jau no pirmajām notīm uzminēt, kas tā ir, un varēt dziedāt līdzi. Talants!
Drīz vien izbraucam no sastrēguma un tad gan es redzu īsto ēģiptiešu braukšanas stilu, jo pa dienu braucām pa diezgan tukšām ielām, tagad, kad satiksme ir intensīva un jābrauc diezgan tāls gabals, es saprotu, kā šeit ir pa īstam! Sēžu priekšā un brīžiem man ir tik ļoti bail, ka jāver ciet acis. Šķiet, ka joslas tiek mainītas tikai tāpēc, ka to var darīt. Bez jebkāda mērķa un iemesla, automašīnas migrē, no labās uz kreiso pusi, tad pabrauc pa vidu, ignorējot jebkādu joslu marķējumu. Kā viņi nesaskrienas, man līdz šim nav skaidrs, jo tā brauc visi!
Mēs noliekam automobili netālu no tirgus, stāvvietā, un tagad ir jātiek pāri ceļam. Automašīnu plūsma neapstājas, tās signalizē un tobrīd atceros Lonely Planet lasīto padomu, kā Kairā jāšķērso iela – atrodi vietējos, kas arī dodas pāri, nostājies tiem blakus tā, ka tie ir kā vairogs starp tevi un auto plūsmu, un dodies pāri, kad to dara viņi. Šoreiz man ir vesels bariņš šādu vairogu, kas mani uzmanīgi pieskata un pie tirgus liek turēties netālu – jo, protams, te ir dažādi tipāži.
Par El Khalili tirgus dibināšanas gadu tiek uzskatīts 970.gads, kad tika uzcelta Fatimīdu Lielā Austrumu pils un dibināta Kaira. Mūsdienās šis tirgus ir viena no populārākajām tūristu apskates vietām un populāra arī vietējo vidū. Te var nopirkt ne tikai tūristiem domātos, Ķīnā ražotos suvenīrus, bet arī īstus ēģiptiešu mākslas darbus, un arī sadzīves priekšmetus. Blakus ir mošeja, pie kuras ir palielāks cilvēku bariņš, un vairākas kafejnīcas. Mēs ejam dziļāk tirgus labirintos. Karstums, liekas, tikai pieņemas spēkā, neskatoties uz to, ka jau ir tumšs, tirgus pulsē ar dzīvību un drīz nonākam kādā tukšākā rajonā. Kolēģi stāsta, ka citām reizēm te ir jāspiežas cauri, cik daudz ir cilvēku, bet tagad ir vasara tukšāks. Apsēžamies kādā kafejnīcā, kur pasutām piparmētru tēju un vēroju “dabīgo kondicionieri” – ik pa laikam no kafejnīcas iznāk vīrietis ar pudeli, kuras vāciņā izdurti caurumi, un laista bruģi. Smarža, atmosfēra, es izbaudu katru mirkli! Neskatoties uz to, ka ir karsti un nogurums liek par sevi manīt, ikkatrs mirklis ir spilgts!
Tālāk dodamies uz citu izslavētu vietu tirgū, El Fishawy, kafejnīca, kas durvis vēra 1797.gadā, gadu, pirms Ēģipti iekaroja Napoleons. Par brīnumu, mums paveicas un mēs uzreiz tiekam pie brīva galdiņa, jo šī vieta ir ārkārtīgi populāra. Mums blakus, ir kāds vīrs no Saūda Arābijas, kuram blakus piesēdušies muzikanti un spēlē kādu tradicionālo instrumentu. Nenoturos un nofilmēju, vīrietis klausās mūziku, redz mani filmējam un smaida, pa brīdim ievelkot dūmu no ūdenspīpes. Tikmēr pie mūsu galdiņa pienāk sieviete, kas pārdod jasmīnu ziedu virtenes. Ieraudzījuši manu interesi, kolēģi uzreiz nopērk tādas katram no mums. Mēs apliekam tās ap kaklu un jasmīnu smarža mūs pavada visu vakaru. Kafejnīcā gan ilgi neuzkavējamies, vien izdzeram pa aukstai hibiska tējas glāzei un dodamies tālāk, garām Al Hussein mošejai. Ejot pa sānu ieliņu tai garām, mošeja iekrīt atmiņā kā viena no skaistākajām vietām Kairā. Mēs spraucamies cauri ielām, un ejam garām tirgotājiem, kas piedāvā preci, un kolēģi satraucas – vai man netraucē to uzbāzība? Nē, nemaz! Ja kāds ko piedāvā, vien saku, la, shukran (nē, paldies). Tieši šajā vakarā, pēc tirgus apmeklējuma es saprotu, ka Kairai manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta!
Pēc pēdējās darba dienas Ēģiptē, pirms naktī ir mans lidojums, vēl dodamies vakariņās. Šoreiz braucu kopā ar Moniku, un jau atkal runājam par mūziku. Protams, neiztiek arī bez slavenākā ēģiptiešu dziesminieka Amra Diaba skaņdarbiem, kurus esmu iepazinusi vēl bērnībā, kādā Buddha Bar izlasē. Sanāk interesanta sagadīšanās, kad stāstu, ka esmu pazīstama ar viņa daiļradi, ka viena no viņa dziesmām man ir mīļākā, bet pēkšņi nevaru atcerēties kā to sauc. Nepaiet pat minūte, kad no kolēģes izlases sāk skanēt tieši šī dziesma – vairums mašīnā sēdošo to neatpazīst un visi ir pārsteigti. Izrādās, šis skaņdarbs nemaz neesot plaši pazīstams, esot no kāda mazāk zināma albuma un vairums pat neatpazītu, ka dzied tieši Amrs!
Atbraucot uz vakariņām secinu, ka tas ir kādas krāšņas viesnīcas restorāns. Milzīgas ziedu ekspozīcijas foajē, augsti griesti, un neiztrūkstošā drošības pārbaude, ejot iekšā. Liels ir mans pārsteigums, kad sešus mēnešus vēlāk, atgriežoties Kairā, pēc Nīlas kruīza, izrādās, ka esmu pierezervējusi numuriņu tieši šajā pašā viesnīcā, kurā mani pat laipni ielaiž numuriņā jau desmitos no rīta, kaut reģistrācijas laiks ir pēcpusdienā!
Atgriežoties Kairā – jau atkal piramīdas un Sfinksa
Otrajā reizē Kairā jau jūtos gandrīz kā zivs ūdenī un esmu laicīgi saplānojusi obligāti apskatāmo lietu sarakstu vīram, pat, ja visās tajās iepriekš esmu bijusi pati.
Pusgada laikā otro reizi uz piramīdām? Kāpēc gan nē? Šoreiz uz tām braucam bez gida, ar parastu Uber, jo, ja piramīdām es esmu gatava dot otro iespēju, tad gidam gan nē. Īpaši lielas cerības neloloju, taču pašai par pārsteigumu šoreiz piramīdas mani pārsteidz, patiesi. Ejot savā nodabā, mazliet vēsākā gaisa temperatūrā, es sāku saprast, kāpēc piramīdas ir iedvesmojušas tik daudzus! Pēkšņi, kad mums nav nekādas steigas, varam te pavadīt kaut vai visu dienu, es atrodu daudz interesanta, detaļas, kuras iepriekš neievēroju, un gids neparādīja. Taču viens gan, uz tālāko skatu punktu dodamies ar kājām, nevis ar auto, un vismaz pusi no ceļa mums velkas līdzi vairāki zirgu pajūgu kučieri. Varbūt mēs tomēr gribot braukt uz turieni ar zirgu? Pieklājīgi atsakāmies. Pēc kāda desmitā piedāvājuma uzliekam saulesbrilles un vairs nereaģējam uz viņi aicinājumiem. Pamanu, cik ļoti tomēr gids ir bijis kā buferis pret šādu uzbāzību, jo, lai mums ieriebtu par to, ka neņemam pajūgu, uzbāzīgie vīrieši speciāli stājas ar zirgiem mums priekšā, lai nevaram nofotografēt piramīdas bez viņiem. Kad sākam par spīti fotografēt viņus, paliek pikti, prasa naudu par fotografēšanu, ko, protams nedodam. Tad mēģina uzminēt, kādā valodā mēs runājam, bet tas viņiem tā arī neizdodas. Kad līdz skatu punktam ir palicis mazāk nekā iet atpakaļ, viņi beidzot saprot, ka mēs labprāt ejam ar kājām un liek mums mieru.
Drīz esam skatu punktā, kur uzbāzīgo ir mazāk, un te dzirdu sajūsminātus amerikāņus, kas skaļi komentē kā viņiem šeit viss patīk, cik skaisti, cik ļoti vēlējušies šo vietu redzēt. Es šoreiz jūtos tāpat! Tad pēkšņi saklausu latviešu valodu. Jau kuro reizi, izdzirdot tautiešus ārzemēs gribas ielīst zemē, un nozust tālāk prom, jo tās sarunas tādas, ka svilst ausis un paliek kauns…
Nolemjam iet uz Sfinksas pusi, un pa taisno no skatu punkta, nevis ejot atpakaļ uz ceļu. Te nav neviena tirgotāja vai pajūga, un smiltīs izbaudām skatus uz piramīdām citu netraucēti. Kad jau esam lejā, izrādās, ka Sfinksai var pieiet klāt arī pavisam tuvu, ko iepriekš, ar gidu, nemaz neizdarīju. Jo vairāk esmu šeit, jo vairāk saprotu, ka tomēr iepriekšējā nepatika pret piramīdām bija vairāk gida, ne piramīdu vaina.
Saule jau tuvojas rietam un nolemjam, ka laiks doties prom. Izejot no teritorijas vārtiem ar jaunu sparu sākas uzbāzīga smaržu un papirusu piedāvāšana un iemūkam ātrās ēdināšanas restorānā. Šī necilā iestāde ir ar vienu no labākajiem skatiem visā pasaulē! Te arī sagaidām savu Uber, lai nebūtu ne mirkli ilgāk jāklausās uzbāzīgie piedāvājumi.
Pazīstamās takas – Ēģiptiešu muzejs, Kairas tornis un El Khalili tirgus otrreiz
Nākamajā dienā apskatām Ēģiptiešu muzeju, kurā jau labi orientējos, atgriežamies Kairas tornī, kur šoreiz ir iespaidīga rinda un teju stundu jāgaida iespēja uzbraukt augšā, kā rezultātā, saulriets tiek nokavēts. Tomēr diži nebēdājam, jo vēlāk plānā ir brauciens uz El Khalili, šoreiz Monikas un arī viņas māsas, Marinas jeb Rīnas pavadībā.
Abām sievietēm tirgū ir acīmredzami nekomfortabli. Viņas ļoti uztraucas vai mums kāds nepiesiesies, un vairākas reizes pārjautā, vai mums netraucē uzmanība. Taču šeit tā ir citādāka, nekā, piemēram, pie piramīdām. Kad šeit pasaki nē, tirgotāji dodas tālāk, bet tie, kas tirgo preci uz vietas, pakaļ neskrien. Tirgus šoreiz šķiet krietni tukšāks nekā vasarā. Uz El Fishawy gandrīz neaizejam, jo meitenes stāsta, ka Google Maps rādās – vieta ir slēgta. Vaļā kopš Napoleona laikiem un tagad būtu ciet? Vai tā tiešām var būt? Nē! Tiek izteikta versija, ka kādas konkurentu kafejnīcas pārstāvis to tā ir piemarķējis speciāli, ne jau mēs vienīgie to iepriekš pārbaudām kartē! Pēc mūsu gājiena atzīmēju, ka vieta ir vaļā gan, un jau nākamajā dienā saņemu e-pasta apstiprinājumu, ka mans ieteikums ir ņemts vērā un kartē kafejnīca atkal parādās kā vaļā esam.
Kamēr dzeram tēju, pie mums vairākas reizes pienāk klāt tirgotāji. Kabatas lakatiņi, maskas, grāmatas, kas tik mums netiek piedāvāts! Tā kā sēžam pašā ceļa malā, esam tiem tieši blakus. Tas gan netraucē izbaudīt mirkli. Decembra vakarā ir patīkami vēss, jaka ir īstā reizē, un tēja silda, jo šoreiz to dzeram siltu, piparmētru, vairs ne auksto hibiskusa dzērienu.
Kad esam izstaigājuši tirgu, dodamies atpakaļ uz viesnīcu ar krāšņo foajē un restorānu, kas pirmoreiz iepazīts vasarā. Toreiz, viesnīcas nosaukums paslīdēja garām, bet kāda gan sagadīšanās, tajā nokļūt vēlreiz!
Viesnīcai blakus atrodas tirdzniecības centrs, kurā arī nolemjam iegriezties un pavērot, kā tad ir te. Visiem obligāti jāiet cauri mantu skenerim, drošības pasākumi jāievēro visiem. Vēl nolemjam, ka pēdējā pietura būs vietējais kino. Pirmais pārsteigums par to, ka biļetes var iegādāties tikai maksājot skaidrā naudā. Mūsu izvēlēta filma ir 3D, taču izrādās, ka papīra brilles jāpiepērk atsevišķi! Kad nokļūstam zālē, secinām, ka labākās vietas, zāles vidū, aizņem kāpnes kurās visu seansa laiku spīd gaisma, kas attiecīgi atspīd mūsu brillēs, bet vismaz filma ir angļu valodā ar titriem, tāpēc kino apmeklējumu izbaudām arī šeit, neskatoties uz to, ka uz seansa beigām paliek iespaids, ka telpā kāds smēķē. Tāds tas vietējais kolorīts!
Kopsavilkumā par Kairu
Ar divām reizēm Kairā noteikti nav gana, jo tagad, īpaši, pēc otrās reizes Kairā, āķis ir lūpā un gribas pilsētā atgriezties vēl. Pilsētā ar milzīgajiem cilvēku pūļiem, muedzinu saucieniem saplūstot ar ielu trokšņiem, haotisko satiksmi un galvenais, tik viesmīlīgajiem cilvēkiem, kas abas reizes ir izrādījuši Kairu no tāda skatu punkta, kas ir licis pilsētu iemīlēt.
Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skata? Nebūt. Vai Kaira patiks katram? Pilnīgi noteikti nē. Taču daži šajā pilsētā atradīs kaut ko tādu, kas liek sirdij ietrīsēties un vēlēties Kairā atgriezties vēl kādu reizi.
Līdzīgi raksti:
Kruīzs no Luksoras uz Asuānu pa Nīlu
