Citādāka Ēģipte – Vidusjūras pērle Aleksandrija

Es nosēžos Kairas lidostā, nakts vidū, pēc gara ceļojuma no Briseles uz Romu un tikai tad uz Kairu. Man priekšā vēl vairāku stundu ceļojums līdz manam galamērķim, Aleksandrijai. Kā tikko pie zemes pieduras lidmašīnas riteņi, mana, pirms tam klusā, blakussēdētāja ar sulīgu arābu akcentu man angļu valodā nosaka – “Welcome to Egypt!”

Līdzīgi raksti:

Luksusa kruīzs pa Nīlu

Ceļojums uz Kataru jūlijā

Baudot durianus Malaizijā

Kuba mango sezonas laikā

Vīzu uzlīmes iegāde, pasu pārbaude, milzīgā rinda uz somu skanēšanu pie izejas un esmu laukā. Izbrīnos, ka izejot no pasažieru zonas, ir tik kluss, kā arī neredzu nevienu sagaidītāju, tajā skaitā, manējo. Zvanu uz norādīto telefona numuru, un otrā galā atskan “droši nāc ārā!” Ak tā, pareizi! Kairā ieeja lidostā ir tikai pasažieriem, un sagaidītāji pulcējas lidostas ārpusē. Tur arī mani gaida šoferis, kas mani vedīs uz Aleksandriju.

Es, cik vien var, ērti iekārtojos uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, taču, braucot pa Kairas ielām, miegs ir caurs. Pat nakts vidū šeit neapstājas pīpināšana, pilsētas dunoņa, un es jūtos tramīga. Beidzot, kad esam uz šosejas, es iegrimstu miegā.

Mans pirmā Ēģiptes brauciena stāsts sākas 2019.gada ziemā, kad mani uzaicina uz konferenci Šalrmelšeihā. Diemžēl burtiski dažas dienas pirms ceļojuma tā tiek atcelta, bet pazīstamie gandrīz velk uz zoba “esi apceļojusi pus pasauli, bet neesi bijusi Ēģiptē, tā nevar būt!”. Kad jūlijā parādās iespēja aizbraukt uz Kairu, piekrītu daudz nedomājot! Veiksmīgas sagadīšanās rezultātā, Ēģiptē tajā laikā ir arī mans kolēģis Attia, kurš ikdienā dzīvo Dubaijā, taču nāk no Aleksandrijas. Ilgi domāju, vai tā nav tikai tāda pieklājība, aicināt ciemos, taču nolemju, ka galu galā, dzīvošu viesnīcā un, ja jutīšu, ka esmu par slogu, divas dienas pastaigāšos pati. Izrādās, ka ielūgums tiešām bija no sirds, un Attias un viņa ģimenes viesmīlībai nav robežu! Pēc dažām dienām e-pastā saņemu viesnīcas nosaukumu, kurā man veikta rezervācija (ar piezīmi – ēģiptiešiem pieņemts uzņemt ciemos pie sevis mājās, taču tev būs ērtāk viesnīcā!) un informāciju par šoferi, kas mani atvedīs uz Aleksandriju, kā arī pēc tam aizvedīs atpakaļ uz Kairu. Visi mani mēģinājumi atdot naudu par viesnīcu vai samaksāt par šoferi ir veltīgi. “Iedosi šoferim dzeramnaudu”, viņi man saka.

Pirmie iespaidi Ēģiptē

Es pamostos automašīnā, pie pilsētas robežas, un es esmu tajā viena pati. Šoferis aizgājis uz benzīntanku. Nez kāpēc, jūtos neomulīgi. Tāpat, kā Kairā. Apsedzos ar šalli un nebāžu galvu augstāk par necaurspīdīgo durvju daļu, lai mani kāds nepamana. Parasti ceļojot nejūtos tik tramīga, taču šoreiz sajūta ir gluži cita.

Ir agrs rīts, kad piebraucam pie viesnīcas, un dodos uz recepciju. Neskatoties uz agro stundu, pie letes ir rosība un man jāgaida rindā. Kad beidzot pienāk mana kārta, darbinieks saka – mēs nevaram atrast jūsu rezervāciju. Vairākas reizes stāstu, ka rezervācija ir no 15:00 tajā dienā, taču iepriekš bija sarunāts, ka varēšu atbraukt ātrāk. Nē. Tādas rezervācijas nav. Es varot pasēdēt un pagaidīt līdz 15:00. Stāstu, ka neesmu gulējusi šo nakti un man ir palikušas vien divas ar pusi stundas miegam, līdz man atbrauks pakaļ draugi, un es esmu ar mieru samaksāt par šo nakti atsevišķi. Taču uz to man vaicā varbūt es vēloties pasēdēt tepat uz dīvāna, kamēr viņi atbrauks un mēs noskaidrosim situāciju? Gan jau arī šeit tiek gaidīta kāda pateicība, baksheesh, taču es to neprotu. Diemžēl mans vienīgais apstiprinājums ir epasts ar viesnīcas nosaukumu, un ir pārāk agrs, lai zvanītu Attiam, kurš noteikti šādu situāciju atrisinātu ar vienu teikumu. Pēc vēl aptuveni divdesmit minūšu skaidrošanās man tomēr tiek piešķirts numurs, par kuru nākas samaksāt teju 100 dolārus. Lai arī viesnīca tiek uzskatīta par vienu no smalkākajām pilsētā, cena neatbilst kvalitātei, taču miegs mazītiņā, noplukušajā numuriņā ņem virsroku.

Modinātājs atskan agrāk, nekā gribētos. Ātra drēbju gludināšana, auksta duša, jo siltā ūdens, un arī fēna te nav, un dodos brokastīs. Es mazliet ceru, ka Attia kavēsies, kā šajā reģionā pieņems, kad piecas minūtes pirms norunātā laika dodos lejā, apēst kruasānu. Taču Attia ir punktuāls, un precīzi astoņos saņemu ziņu “esam klāt!”.

Iepazīšanās ar viesmīlīgajiem ēģiptiešiem

Ar Attiu esam pazīstami jau vairākus gadus, kopīgi konferenču apmeklējumi Šveicē, Francijā, un projekti Āfrikā. Taču viņa ģimeni iepriekš neesmu satikusi. Man līdzi katram ģimenes loceklim ir sagatavots dāvanu maisiņš. Zefīrs bērniem. Šprotes Attiam. Rotaslietas ar latviešu zīmēm viņa sievai Našvai. Našva ir izglītota ēģiptiete ap 40, pēc izglītības ārste, kas dzimusi Aleksandrijā. Viņa ir mūsdienu arābu modes iemiesojums. Hidžābs, kas piesedz matus un drīzāk izskatās pēc cepures, saulesbrilles, lielas rotaslietas, blūzīte ar krāsainu jaku (par kuru viņa vēlāk atzīstas – to atteikušās vilkt meitas, un paņēmusi sev!), džinsu bikses un skrienamie apavi. Ādamam ir trīs ar pusi gadu, un viņš kautrīgi smaida katru reizi, kad uz viņu paskatos. Viņš pārsvarā komunicē ar savu etiopiešu auklīti. Feirūzai ir 12, un viņa ir ļoti pieklājīga. Linai ir 9, un viņa nebeidz vien runāt, pārtraucot māsu katru reizi, kad viņa mēģina man kaut ko pastāstīt. Uz maiņām cenšos runāt ar abām meitenēm – viņas manu atbraukšanu ir ļoti gaidījušas!

Jau pirmajās minūtēs pamanu, ka Attias mašīna izskatās citādāk nekā pārējie uz ielām redzamie transportlīdzekļi. Kādi ir tie citi braucamie? Tiem nav nevienas “dzīvas vietas”. Absolūti visa auto virsma pa perimetru ir apdauzīta – lielākas, mazākas buktes, skrāpējumi, švīkas. Izrādās, Attia šo automobili trīs dienas atpakaļ ir saņēmis pavisam jaunu no salona. Vērojot satiksmi Aleksandrijas ielās, man nav skaidrs, kā viņa auto trīs dienu laikā nav parādījies neviens pušums. Automašīnu plūsma ir pilnīgi haotiska. Netiek ievērotas joslas, un man rodas asociācija ar Brauna kustību. Tas, ka beigu beigās automašīnas tomēr brauc vienā virzienā un arī kaut kur nokļūst, šķiet brīnums un tikai sakritība.

Pirms ceļojuma Attia man jau laicīgi nosūta ziņu – “tu jutīsies komfortablāk, ja nēsāsi garās bikses un blūzes ar garām piedurknēm”. Tā arī daru, vēl ilgi domājot, kā lai paslēpj blūzes dziļo izgriezumu, talkā nāk rotaslietas un šallīte. Taču, neskatoties uz to, jau pie pirmajiem soļiem, kas sperti ārpus automašīnas, redzu sev pievērstu ārkārtīgi lielu uzmanību. Kā tikko uz brīdi atpalieku, nofotografējot kādu objektu, vai Našva pievēršas bērniem, bet Attiam kāds piezvana, dzirdu savā virzienā atskanam “привет, красотка!” kā arī citus izsaucienus, kurus pierakstīt nav vēlēšanās. Vēlāk vakarā, kad šī situācija turpina atkārtoties, un Našvai iztulkoju dažādos izsaucienus, viņa saka, lai neuztraucos – viss tas pats tiek veltīts arī arābu sievietēm, un, lai arī neesot patīkami, tomēr nekas ļauns arī nenotiks – es šeit esmu drošībā! Ēģiptieši ļoti novērtē tūristus un to pienesumu valsts ekonomikā.

Mūsu kopīgā fotogrāfija no nākošā ceļojuma, kurā devāmies: Nīlas kruīza

No Citadeles līdz saldējumam: apskates vietas Aleksandrijā

Drīz esam pie Citadeles, 15.gadsimtā celtā nocietinājuma, kas uzcelts tieši tajā pat vietā, kur savulaik atradusies Aleksandrijas bāka, viens no septiņiem pasaules brīnumiem. Šeit mēs atgriezīsimies vēlāk, vispirms mums paredzēts izbrauciens ar jahtu.

Kad esam uz jahtas, uzzinām, ka Ēģiptes prezidents šodien ir Aleksandrijā, tāpēc izbraukt ārpus līča ir aizliegts. Šeit prezidenta klātbūtne pilsētā ir gluži kas cits, nekā Latvijā. Tā aptuveni stundu vizināmies pa līci, vērojot Aleksandrijas mājas, bibliotēku un daudzās laivas. Skats uz laivām ir tieši tas, ar ko man asociējas Aleksandrija, jo tik daudzas reizes esmu redzējusi līča fotogrāfijas savu paziņu un draugu sociālo tīklu kontos! Vietējiem ir īpaša mīlestība pret pilsētu, un viņi to mīlīgi sauc par “Alex”. Šobrīd tajā ir vairāk nekā pieci miljoni iedzīvotāju, un te satiekas Ēģiptes, Vidusjūras un arābu kultūras. Taču vērojot to, kā izskatās ēkas, man rodas asociācijas ar Havanu –  nolupis apmetums kādreiz ļoti rūpīgi dekorētajiem un greznajiem namiem, ielu remontdarbi, dzīvojamie rajoni, kur pēdējie māju stāvi nav pabeigti, no mājām spraucas laukā armatūra. Un visam pa vidu, karstums. Lai arī Aleksandrijā, pateicoties jūrai, valda patīkamāks klimats nekā vidienē, tomēr manai gaumei ir par traku. Drīz vien no jahtas klāja pārceļamies uz iekšpusi, kur baudām stipru tēju. Bērni tikmēr ēd jau trešo zefīru katrs un ļoti slavē. Šāds gardums viņiem nebija zināms! Zefīri ir nemainīgi tā delikatese, ko vienmēr no Latvijas vedu uz ārzemēm, sapakotu kurpju kārbā, lai nesaspiežas. Dažreiz tie cilvēkiem šķiet par saldu, un lieti būtu noderējuši mazie zefīriņi, kā cepumi!

Pēc izbrauciena uzreiz dodamies uz Citadeli, lai beidzot apskatītos cietoksni. Citadele ir celta, lai pasargātu pilsētu no Osmaņu impērijas iebrukuma. Pretēji tam, kā te bija agri no rīta, pirms izbrauciena ar jahtu, apmeklētāju ir krietni vairāk, un spraucamies cauri koridoru labirintam celtnes iekšpusē. Taču labākie skati paveras ne cietoksnī, bet gan no tā uz āru – uz koši zilajiem piekrastes ūdeņiem. Te vienmēr ir neiztrūkstošie makšķernieki, un viļņi sitas pret krastu. Bet negaisu gadījumā gaisā virs ūdens veidojas virpuļi, kā vēlāk redzu fotogrāfijās.

musulmaņu sievietes

Ātri izejam cauri pa ārpusi, un šeit kāda sieviete vēlas mani nofotografēt ar viņas dvīņu meitenēm. Mēģinu noturēt abas meitenes uz ceļiem, bet tas neizdodas, beidzot viena sēž man klēpī, otra stāv blakus, un ģimene priecīgi knipsē. Jau sāku satraukties, vai nebūs tā, kā Indijā, kur šajā brīdī parādās vēl desmitiem interesentu pēc pašiņiem. Attia smejas un saka, ka viņi droši vien domā, ka es esmu kāda filmu zvaigzne, īpaši tāpēc, ka esmu krietni garāka auguma par pārējiem. Par laimi, citu pašiņu gribētāju vairs nav, tomēr cilvēki ļoti izteikti mani vēro. Blakus Citadelei vēl ieejam šaubīga paskata jūras muzejā – te ir neliela ekspozīcija par dažādiem jūras dzīvniekiem, kas te dzīvo. Te, galvenais, ka bērniem patīk un ir interesanti!

Aleksandrijas līcis

Pirms doties tālāk, piestājam pie kādas saldējuma kafejnīcas autokases. Autokase darbojas tā, ka automobilis apstājas blakus veikalam, uz ielas, no bodes izskrien darbinieks, pieņem pasūtījumus, tad tos atnes un saņem samaksu. Man iesaka paņemt piena un apelsīnu saldējumu, tā nu nogaršoju abus. Porcijas ir paprāvas, un tiek pasniegtas uz papīra šķīvīša ar karotīti. Jāsaka – itāļu gelato nestāv pat blakus tam, kā garšo saldējums Aleksandrijā! Piena saldējums nemaz nav līdzīgs plombīram, un apelsīnu saldējums nav sorberta saldējums, taču abi garšo labāk par jebkuru citu ēsto saldējumu!

Aleksandrijas bibliotēka un dārzi

Mūsu nākamā pietura ir Aleksandrijas bibliotēka. Tā uzcelta 2002.gadā, un, daļēji, ir tapusi par godu slavenajai Lielajai Aleksandrijas bibliotēkai, kas celta 285 gadā pirms mūsu ēras un bija viena no nozīmīgākajām bibliotēkām senās pasaules laikā. Bibliotēkā ir ne tikai liela grāmatu kolekcija, bet arī muzejs, plašas lasītavas un multimediju zāles. Tāpat, te ir iemīļotais lasīšanas fanu soliņš, atvērtas grāmatas formā. Attia un Našva mani atstāj bibliotēka, kamēr dodas nolikt Ādamu gulēt diendusu, un solās būt pakaļ pēc dažām stundām, lai es atsūtot ziņu, kad būšu gatava. Kamēr pastaigājos pa plašo lasītavu, ievēroju, ka kādam puisim uz datora ir uzlīmīte “Latvijai 100”. Taču tā arī nesaņemos pienākt klāt un pajautāt, kā viņš pie tās ticis. Vēlāk gan, Kairā, vairākkārt sastopos ar cilvēkiem, kas ļoti labi zina, kur ir Latvija, visi kā viens stāsta – viņiem tur mācās kāds draugs vai kaimiņš. Pēc daudzā detaļu daudzuma paliek iespaids, ka viņi stāsta patiesību nevis tās ir tūristiem adresētas pieklājības frāzes!

Aleksandrijas bibliotēka

Kad esmu izstaigājusi bibliotēku, cenšos sazvanīt Attiu, bet līnija  nesavienojas. Mēģinu nosūtīt ziņu. Nesūtās. Pieņemu, ka varbūt esmu pārāk dziļi ēkā, un eju laukā. Taču te ir tas pats – pieslēgties mobilajam tīklam neizdodas. Nav skaidrs vai vaina manā pieslēgumā vai viņa, Ēģiptes telefona numurs man nav, tikai Dubaijas, tāpēc neatliek nekas cits kā gaidīt. Kamēr sēžu uz soliņa un gaidu, man piesēžas blakus kāds puisis. No kurienes es esot, kur es šeit dzīvojot, jautājumi birst kā no pārpilnības raga un manī atkal parādās tas pats nemiers, kas no rīta automašīnā. Par laimi, tajā brīdī saņemu zvanu no Attias – viņi ir klāt, un arī telefons tieši pieslēdzies, nupat esot saņēmuši manas ziņas.

Montazas pils parks Aleksandrijā

Tālāk mēs braucam uz Montaza pils dārziem, milzīgo sastrēgumu dēļ mums ceļā aiziet vairāk nekā stunda. Mēs braucam pāri skaistajam Stenlija tiltam, runājam par Tuvo Austrumu politiku (manis līdz šim satiktajiem ēģiptiešiem patīk uzsvērt, ka viņi ir Ziemeļāfrikāņi nevis Tuvo Austrumu reģiona pārstāvji), un tuvojoties saulrietam esam pie pils dārziem. Pati pils ir ciet, taču eksotisko augu pilnie dārzi ir vaļā. Osmaņu un florentiešu stilu sajaukums padara šo pili īpaši interesantu vizuāli, un tā atrodas tieši pie jūras, un ir labi redzama arī no pastaigu takas pie Montazas pludmales. Riet saule, un kad jau esam gandrīz pašā takas galā, redzam, ka cilvēki masveidā dodas atpakaļ. Izrādās, uz nakti šī vieta tiek slēgta un tālāk iet nedrīkstam.

saulriets Aleksandrijā

Satumst, un pa sastrēgumiem dodamies atpakaļ uz centra pusi. Vai esot kas specifisks, kas man kārojas vakariņās? Pēdējoreiz, kad tikāmies ar Attiu Dubaijā, mēs ēdām ēģiptiešu restorānā, tāpēc ar daudziem ēdieniem jau esmu labi pazīstama – molokhia mērce/zupa, desiņas dabīgajā apvalkā, īpaši biezā mango sula un salāti ar piparmētru un arbūziem. Šoreiz ir plāns nobaudīt kaut ko vēl pazīstamāku reģionā – balodi.

Tuvo Austrumu valstīs ir senas baložu ēšanas tradīcijas. Ēģiptē, uz daudzu namu jumtiem ir nelielas mājiņas, kas ir baložu dzīves vietas. Man stāsta, ka baložus katru vakaru sasauc atpakaļ saimnieks, arī dodot tiem ēdienu, bet pa dienu tie dzīvo savā vaļā. Tā nu es saprotu, ka maltītei arī tiek gatavoti tādi pat baloži, kā pilsētā redzamie. Tas tiek pasniegts, pildīts ar rīsiem, un liels ir mans pārsteigums, kad redzu, ka gaļas daudzums tajā ir niecīgs! Tā vien liekas, ka vardē gaļas ir vairāk! Lai arī pieklājīgi pasakos par ēdienu un sāku to cītīgi ēst, Našva uzreiz pamana, ka balodis man gluži neiet pie sirds un saka, ka nav ko ķēmoties, vajag pasūtīt kaut ko, kas man tiešām garšos! Tā mēs dzeram piparmētru tēju, es ēdu humusu un baltu ķiploku mērci, kas īpaši populāra reģionā. Beidzot ir laiks desertam! Man esot obligāti jānogaršo om ali – maizes gabaliņi, kas sajaukti ar pistācijām, kokosriekstu pārslām, rozīnēm, un cukuru, masa tiek pārlieta ar pienu un pārkaisīta ar kanēli, visbeidzot, to cep cepeškrāsnī, līdz tā kļūst zeltaini brūna. Tā kā jau esmu pieēdusies līdz acīm humusu, man deserts īsti vairs nelien iekšā, taču pa gabaliņam to knibinu. Porcijas visur Ēģiptē ir lielas, ir pieņemts pasūtīt vairākus otros ēdienus un ēst kopīgi, taču diemžēl daudz ēdiena arī tiek izmests, jo ne vienmēr neapēstais tiek paņemts līdzi. Tā notiek arī ar manu om ali, jo šoreiz tā ir par daudz.

Tempļi un kapenes Aleksandrijā

Nākamajā rītā beidzot pieceļos pietiekami laicīgi, lai pabrokastotu viesnīcā kārtīgi – šeit ir lieliska ēdienu izvēle! Neskaitāmas smalkmaizītes, uzkodas, vietējie un ārzemju ēdieni. Mani ne uz mirkli nepamet Havanas sajūta, šeit tāpat redzama kādreizējā spozme, tas gan neietekmē ēdienu kvalitāti – tie ir fantastiski!

Pirmā pietura dienas apskates objektu sarakstā ir Pompeju pilārs. Kļūdaini nosaukta Pompeju vārdā, šī korintiešu kolonna ir celta ap 298 gadu mūsu ērā, un tā atrodas Serapeumā – Serapisam veltītajā templī, kas diemžēl smagi cietis gadsimtu laikā. Rakstos minēts, ka tas slēgts imperatora Konstantīna laikā, sākoties pagānu vajāšanai. Zem tempļa aizvien ir saglabājušās katakombas. Esot pie tempļa gruvešiem mani gan visvairāk pārsteidz uz ielas redzamais – tuk tuki, žiguļi brauc pa salīdzinoši tukšo ieliņu, ceļa malā pussagruvušā kafejnīcā sēž vīri un vēro apkārtni. Havanas iespaid sajaucas ar Indijas Delī iespaidiem un uz brīdī man nav skaidrs, kurā tad valstī es īsti esmu. Taču, jo vairāk es vēroju kustību uz ielas, jo vairāk es saprotu, ka viena pati es pa ielu doties negribētu. Pārlieku lielās uzmanības dēļ, tāpat arī, ārkārtīgi saspringtās satiksmes dēļ. Ielu šeit varu šķērsot tikai tad, ja blakus ir Našva, viena pati es šeit stāvētu ilgi, cenšoties sagaidīt mazāku automašīnu plūsmu. Pēc Indijas apmeklējuma man šķita, ka esmu redzējusi trakāko satiksmē pasaulē, taču Ēģiptē redzētais liek savu viedokli pārskatīt.

Nākamā pietura ir Kom el Shoqafa kapenes, uzskatītas par vienu no viduslaiku septiņiem brīnumiem. Šī nekropole sastāv no vairākām aleksandriešu kapenēm, statujām un arheoloģiskiem objektiem, taču īpaši interesanti ir tas, ka te ir sajaukušās ēģiptiešu, romiešu un grieķu kultūras. Piemēram, statujas izskatās ēģiptiešu stilā veidotas, taču attēlotas romiešu drēbēs. Par šo vietu īpaši interesējas Attia, jo viņš te iepriekš nav bijis. Diemžēl fotografēt šajā vietā ir stingri aizliegts, tāpēc aplūkojam to tikai ar acīm!

Šīs kapenes izmantotas līdz 4.gadsimtam, un mūsdienās no jauna atklātas 1900.gadā, kad vienā no pieejas šahtām nejauši iekrita ēzelis. To nosaukums tulkojumā nozīmē “lausku kalns”, un tas cēlies no daudzajiem saplēstajiem traukiem, kas tajā atrasti. Kapeņu apmeklētāji māla traukos nesuši ēdienu un vīnus, kad tās apmeklējuši, bet nav vēlējušies šos traukus nest atpakaļ augšā no šīs vietas, tāpēc saplēsuši tos turpat.

Pirms braucam tālāk, atbraucam uz vietējo kafejnīcu Delices pēc kūciņām. Sestdienas dienā tā ir ārkārtīgi pilna, un tikai ar lielām pūlēm dabūjam galdiņu. Automašīnu izdodas novietot turpat uz ielas, īpašā stāvvietā, kur mašīnas tiek piedzītas tuvu viena otrai, šeit stāvvietās nav nekādi automāti un barjeras – 5-10 vīrieši, atkarībā no stāvvietas izmēra, nolaiž ķēdi, lai pārbrauktu tai pāri, ierāda vietu, un arī pārdzen automašīnu, ja to nepieciešams pabīdīt īpašnieka prombūtnes laikā! Pagaidām vēl automašīna ir bez skrambām, taču, diemžēl prieks nav ilgs – jau ceļā uz nākamo objektu, rotaslietu muzeju, kāds nevērīgs šoferis aizķer spoguli. Par laimi, vien neliela švīka!

Rotaslietu muzejs

Mūsu pēdējais apskates objekts ir Karaliskais rotaslietu muzejs, kas atrodas kādreizējās princeses Fatmas Al Zahras pilī. Neseno Ēģiptes nemieru laikā uz vairākiem gadiem tas tika slēgts, drošības apsvērumu dēļ, jo tajā atrodas virs desmit tūkstošiem artefaktu, no kuriem aptuveni tūkstotis šobrīd ir pieejamas apskatei. Tas ir nozīmīgs ieskats laikā, kad Ēģiptē valdīja monarhija.

karaliskais rotaslietu muzejs Aleksandrijā

Muzejā ir izvietoti gan prinču medaljoni, gan princešu kosmētikas kastītes, gan fantastiskas karalieņu rokassprādzes un kaklarotas ar dārgakmeņiem, daļa, acīmredzami, ir kalpojusi par iedvesmu mūsdienu juvelieriem, jo mūsdienās zināmu zīmolu izstrādājumi aizdomīgi atgādina rotas no šīs kolekcijas.

Pēc muzeja apskates dodamies nobaudīt pēdējās vakariņas visiem kopā, pirms man ir laiks doties atpakaļ uz Kairu. Mēs sēžam jūras krastā, un galdā tiek celtas jūras veltes – Aleksandrija ir viena no labākajām vietām Ēģiptē, kur tās ēst! Jau atkal, galds teju lūzt no ēdienu daudzuma, un tiek nesti aizvien jauni un jauni trauki ar kūpošām zivīm, garnelēm, gliemežiem un citiem labumiem.

Pirms man vēl pakaļ atbrauc šoferis, uz brīdi esmu viņu mājās – vasaras dzīvoklī, kurā viņi dzīvo, kad Dubaijā ir pārāk karsts. Šeit ir slēgtā tipa pagalms, saukts par compound, iebraucošo automašīnu plūsmu regulē sargs. Tā ir drošāk. Pirmais, ko Našva izdara ienākot dzīvoklī, ir galvassegas novilkšana, un sākumā pat viņu bez tās neatpazīstu! Kamēr vārās ūdens, man izrāda dzīvokli – kaligrāfijas darbi ar Korāna vārsmām, austrumu stila koka dekorācijas. Tālāk galdā tiek celta irāņu tēja un kūciņas no Angelina’s. Kā tikko esam apsēdušies lai tās nobaudītu, šoferis ir klāt, un tā kā man vēl tāls ceļš priekšā, ātri izdzeru tēju un Našva man iespiež rokās kastīti ar saldumiem – aptuveni divdesmit eklēri, saldās bumbiņas un citi gardumi, kas vienam cilvēkam viennozīmīgi ir par daudz! Pēc tam vēl vairākas dienas tos ēdu Kairā, saglabājot svaigus viesnīcas minibāra, un atceros sirsnīgo uzņemšanu un kopā pavadīto laiku ar viesmīlīgo ēģiptiešu ģimeni!

Līdzīgi raksti:

Luksusa kruīzs pa Nīlu

Ceļojums uz Kataru jūlijā

Baudot durianus Malaizijā

Kuba mango sezonas laikā


2 comments

Pievienot komentāru