Kā mēs pirmo reizi ēdām durianus Malaizijā

Kā nejauši aizbraukt uz Malaiziju, to nemaz neplānojot? Izrādās, gadās arī tā! Viss sākās ar kādu internetā redzētu video, kur strādnieki audzētavā novāc pitahijas – nofilmētais process izskatījās ļoti interesants, jo līdz šim pat nebija ienācis prātā meklēt kā tad aug šie eksotiskie augļi! Nolēmu, ka nākošajā tālo valstu ceļojumā kaut ko tādu noteikti gribu redzēt savām acīm. Tūrisms uz dažādām ar lauksaimniecību saistītām aktivitātēm nav nekas jauns, taču par to bieži vien piemirstas, plānojot savus ceļojumus – ir viegli ieslīgt ērti atrodamu un labi zināmu apskates objektu “gūstā”! Taču šoreiz biju nolēmusi, ka augļiem būs būt! 

Līdzīgi raksti:

Ceļojums uz paradīzi zemes virsū – Palau

Patagonijas dienvidu ledāji

Luksusa kruīzs pa Nīlu

Kā garšo duriani

Aptuveni mēnesi pirms plānotā brauciena uz Singapūru sāku meklēt, kādas ir iespējas redzēt eksotisku augļu plantācijas šajā salu valstī. Radās doma – kā būtu ar duriana pagaršošanu? Līdz šim to nebija sanācis nobaudīt, taču par daudz bija dzirdēts. Saukts par augļu karali, šis neparastais auglis mūsu platuma grādos ir vairāk zināms kā “tas šausmīgi smirdīgais auglis”, kuru nav atļauts ienest viesnīcās un Āzijas valstīs pat metro stacijās ir izvietotas aizlieguma zīmes tā pārvadāšanai. Kad nesen tika izziņoti jaunie noteikumi par dažādu pārtikas preču ievešanu Latvijā un durians Rīgas lidostas informatīvajos materiālos tika minēts kā atļautais auglis, sociālo tīklu lietotāju vidū bija lieli smiekli – kāds tiešām tos pārvadā lidmašīnā pats?! Pasaules aviācijā ir vairāki gadījumi, kad durianu dēļ lidmašīnas ir veikušas ārkārtas nosēšanos, kad spēcīgās smakas dēļ apkalpe bijusi spiesta izmantot skābekļa maskas, kaut arī augļi tikuši pārvadāti kravas nodalījumā.

Līdz šim bija ēsti tikai kaltēti duriani un durianu konfektes, bet nekad ne svaigs auglis. “Ož kā elle, garšo kā paradīze”, ir viens no raksturojumiem, ko tam var veltīt, un vienaldzīgo te nav – internetā ir neskaitāmi video, kur cilvēki pirmo reizi pagaršo durianus un reakcijas ir visdažādākās – līdz pat vemšanai! Taču Āzijā tiek rīkoti durianu festivāli tā baudīšanai, kur dienā tiek pārdotas vairākas tonnas augļu, un cilvēki ir ar mieru tērēt lielas naudas summas to iegādei. Dārgākais pārdotais durians Taizemē tika izsolīts par $50 000! Latvijā pārtikas veikalos tas nopērkams nav, taču pazīstamie stāsta, ka savulaik esot tādu pasūtījuši kādā ekskluzīvās pārtikas veikalā. Krava pienākusi nedēļas nogalē, un noliktavas pārvaldnieks esot zvanījis, lai ātrāk paņemto pasūtījumu, jo smirdot visa noliktava!

Kā mēs nejauši aizbraucām uz Malaiziju

Meklējot informāciju par durianiem Singapūrā uzdūros kādai mājaslapa – All About Durians, kur kāda singapūriešu ģimene, Jāns (Yaan) un Kū (Khoo) kundze, audzē durianus un piegādā šos augļus cilvēkiem uz mājām. Tāpat, viņi organizē ekskursijas! Tieši tas, kas mums nepieciešams! Uz pirmo e-pastu par iespējām apmeklēt un paredzētajām izmaksām, viņi man atbild, ka, kad būšu Singapūrā, lai uzrakstu ziņu Whatsapp. Esot uz vietas, tā arī daru – atkārtoju jautājumu par izmaksām un iespēju apskatīties, un mūs informē – brīvdienās uz plantāciju nevar tikt, viņi tur tad nebrauks, plānotā diena ir ceturtdiena, un pašiem jāatrod transports, bet par cenu – ne vārda. Transports mūs īsti neuztrauc, sakām, ka paņemsim tepat taksometru, taču ceturtdiena mums gan neder – tad jau braucam mājās. Vēl Kū kundze piebilst  “Mūsu ferma ir Malaizijā, Džohoras štatā, stundas braucienā no Singapūras”. Vēlāk mūsu draugs, Austrālijā dzīvojošais singapūrietis Raiens par to smejas skaļi balsī – jo tikai ārzemniekiem var ienākt prātā, ka kāds durianus audzētu Singapūrā uz vietas. Singapūrā ir pārāk maza un zeme te ir pārāk dārga! Tas būtu tāpat kā sākt audzēt kartupeļus Taimskvērā Ņujorkā! Tas, ka saimniecība ir Malaizijā, gan ir problēma. Protams, ar parastu Singapūras pilsētas taksometru mēs noteikti līdz Džohoras štata nomalei netiksim. Neko darīt, rakstu atpakaļ Kū kundzei, ka tad laikam šoreiz nekā – varbūt kādā citā reizē. Bet viņa atbild, ka Jāns samainīs savu grafiku darbā un mūs aizvedīs uz plantāciju pats, pirmdienā! Esam ārkārtīgi priecīgi un atkal jautāju – cik tāds prieks mums izmaksās? “Neko neizmaksās, mēs no jums naudu neņemsim, atbrauksim jums pakaļ uz viesnīcu 7:00!”. Vai tā tiešām var būt? Vīrs ir pilnīgi pārliecināts, ka mūs nolaupīs vai vismaz apzags, ka tā vienkārši nevar būt! Kāpēc lai kāds tā darītu bez jebkādas atlīdzības? Atgādinu, ka arī mēs esam izvadājuši pa Latvijā internetā iepazītus cilvēkus, jo gribējām parādīs labāko, kas mums ir. Varbūt te ir līdzīgi?

durianu ferma

Iepazīšanās ar Jānu un Kū kundzi

Cik labi, ka mums šādiem gadījumiem līdzi ir dāvaniņas! Zefīra iepakojums ir salīdzinoši labi pārcietis transportēšanu čemodānā, un to no rīta uzreiz atdodam singapūriešu pārim, kas mums ir atbraucis pakaļ diezgan glaunā automašīna. Izrādās, Jāns formāli ir pensijā, taču turpina strādāt bankā par vadītāju, uz pusslodzi. Duriani abiem ir hobijs jau daudzus gadus, bet ne pamatnodarbošanās. Viņu durianu stāsts sācies ar Kū kundzes pirmo grūtniecību, kuras laikā viņai ir bijis slikti no visiem ēdieniem, izņemot durianus. Taču tajā laikā viņa arī uzzinājusi, ka duriani ārkārtīgi piesaista kaitēkļus, tāpēc tie tiem migloti, laistīti ar pesticīdiem un tie pat tiekot ierīvēti koka mizā. Ja to nedarīt, augļu zudumi būtu ārprātīgi un audzēšana neatmaksātos. Tā Kū kundzei un Jānam radusies doma iegādāties savu fermu, kurā tos audzēt neizmantojot ķimikālijas, ko viņi arī izdarījuši divdesmit gadus atpakaļ. Noalgojuši saimniecībai strādniekus, centušies braukt uz to katru darba dienu pēc darba, un kopuši kokus. Daudzu mēģinājumu rezultātā sapratuši, kuras šķirnes garšo labāk, ražo labāk, daļu koku nācies izcirst un citi sastādīti vietā. Ražas laikā (durianiem ir divas sezonas – jūnijā/jūlijā un decembrī/janvārī), viņi durianus piegādā radiem, draugiem un nelielam pasūtītāju skaitam – bet ne lieltirgotavām un uzpricējiem. Izrādās, lai saņemtu durianus, cilvēki pat gaida rindā, jo pieprasījums pēc viņu augļiem ir liels, neskatoties uz to, ka cena ir pat divas-trīs reizes lielāka nekā vidēji tirgū!

kā aug duriani

Kā garšo duriani?

Pirms tikšanās, mums vairākas reizes pārjautā vai mums tiešām nav vajadzīga vīza – nē, Latvijas pilsoņi var droši uzturēties 90 dienas Malaizijā! Kad piebraucam pie robežas šķērsošanas punkta, te ir rinda, taču pretējā virzienā. Daudzi cilvēki brauc uz Singapūru uz darbu, bet mēs dodamies no tās laukā. Jāns dodas iekšā pie robežsargiem, lai saņemtu veidlapas, kas mums jāaizpilda, un drīz vien esam pāri robežai Malaizijā. Pēc stundas brauciena esam klāt saimniecībā!

Iebraucam saimniecībā, kas atrodas aiz liela žoga. Šeit ir vairākas durianu plantācijas, un Jāns ar Kū kundzi laika gaitā ir iegādājušies apkārt esošos dārzus. Strādnieki šeit paliek uz vietas arī pa nakti – viens no iemesliem ir tāds, ka duriani ir jāsargā. Viens vienīgs Mao Shan Wang jeb Musan king šķirnes auglis var maksāt pat 40 eiro, tāpēc gadās, ka tos mēģina nozagt. Ņemot vērā, ka auglis sver līdz 1.5kg, bet ēdamā jeb “gaļīgā” daļa ir vien 15-30%, cena nav maza. Bez pašiem dārgākajiem durianiem, aug arī citi premium klases augļi – D17, Ang Hae un D101 šķirnes, kopā ap 20 dažādiem veidiem – un katram no tiem ir savi fani, kas saka – tieši šie ir garšīgākie! Nu gluži kā Cukuriņu, Balto Dzidro vai Antonovkas ābolu fani!

durianu degustācija

Pirms garšot augļus, izstaigājam saimniecību – mums parāda kā aug melnie pipari, mangustīni, rambutāni, lokati, marakujas, papaijas, un dažādi citi augļi. Duriani ir visapkārt – katrā kokā to nav īpaši daudz, un redzam apstiprinājumu tam, ka daudzi augļi tiešām aiziet postā. Gadoties, ka kāda auglī ir kaitēkļi – tos tad klientiem apmainot pret jauniem. Viņu audzētie duriani skaitoties īpaši vērtīgi, jo nāk no veciem kokiem, tāpēc augļos esot īpaši liels vērtīgo vielu sastāvs. Tautas medicīnā durians tiek uzskatīts par ļoti veselīgu augli, kas varot palīdzēt pie sirds un asinsvadu slimībām, gremošanas trakta traucējumiem, darbojas kā antioksidants un regulējot glikozes līmeni. Tiek uzskatīts, ka durians ir “karsts” auglis, kas pat varot īslaicīgi pacelt asinsspiedienu un cilvēka temperatūru, kam ir liela nozīme ķīniešu tautas medicīnā! Tāpēc tos iesaka neēst pārāk daudz, daži cilvēki spēj tolerēt vien vienu vai divus augļus – tas pat varot izraisīt klepu un sāpošu kaklu! 

durianu miza

Mūs augļa veselīgums un pielietojums tautas medicīnā interesē tā mazāk, bet ļoti gribas uzzināt kā tad tas īsti garšo.  Vai tiešām ir tik briesmīgi, kā stāsta? Singapūrā uz ielas pāris vietās tos pārdeva, un šīs vietas varēja atrast pēc ožas jau desmitiem metru attālumā, jo smaka bija neizturama. Vai patiesi kaut kas ar tik briesmīgu smaku var būt garšīgs? Daži saka, ka durians garšojot pēc sviestaina, sapuvuša sīpola, citi, ka tam ir krēmīga vai riekstaina garša.

kā garšo malaiziešu durians

Patiesības mirklis ir klāt! Viens no strādniekiem prasmīgi pārgriež mazliet ieliekto augli uz pusēm un sniedz to man. Jāns saka, ka smaka gan vairāk nākot no mizas, ne no paša augļa. Man esot jāņem auglis pirkstos un jāēd. Ataust atmiņā skati, kur pilsētā sievietes ēda durianus ar cimdiem, šeit, protams, nekādu cimdu nav, tikai maza bļodiņa, kur pēc tam apslacīt pirkstus.

pirmo reizi ēdot durianu

Es nokožos. Auglim ir neparasta tekstūra, tas izrādās mazliet rūgtāks, nekā gaidīju, un mazliet atgādina medainu kafiju. Taču.. garšīgs! Tagad ir vīra kārta pagaršot augli. Viņš nokožas un saprotu, ka ēšana nebūs. Apēdis gabaliņu, viņš tikko manāmi noskurinās un no pārējiem augļiem pieklājīgi atsakās – ar vienu pagaršošanai pietiek! Slikti nepaliek, bet durianu fans viņš nebūs. Es gan labprāt apēdu vēl trīs porcijas – man tiek iedotas vēl divas dažādas šķirnes nogaršošanai. Tajā tiešām kaut kas ir! 

Ēdot augļus, turpinu gan būt pārsteigta par singapūriešu lielo viesmīlību – pacienāt ar augļiem vismaz 100 eiro vērtībā, mainīt savus plānus un atvest mūs personīgi, lai visu izrādītu. Kāpēc tā? Kū kundze saka, ka mēs esam mērojuši tik tālu ceļu, lai iepazītu Singapūru, un būtu žēl, ka mēs palaistu garām iespēju nogaršot durianus. Savukārt Jāns saka, ka durianiem ir slikta slava pasaulē – un viņi gribētu, lai tā mainītos, jo durians ir tik fantastisks auglis, vai tad ne tā? Pilnīgi piekrītu, jo manis pagaršotais izrādās pavisam ne tāds, kā gaidīju! Jautāju par daudzajiem video, kas redzēti internetā, kur cilvēki vemj un spļaudās, tos ēdot. Jāns stāsta, ka tūristiem bieži vien “iesmērē” sliktākos augļus, jo viņi tāpat neatšķirs sliktu no laba, ja ēd tos pirmo reizi. Ja auglis ir bijis atvēries vai sasists, tad tajā iekļūs baktērijas un tas sapūs. Tāpat, transportējot tie tiekot saldēti, īpaši, lielie duriani no Taizemes, un arī tas ietekmējot garšu. Jāna ieteikumus ir durianus ēst tikai kopā ar kādu, kas mācēs izvēlēties labu augli un parādīt patiešām garšīgu durianu. Nopērkot sarūgušu arbūzu mēs tos taču neēdam, kāpēc lai būtu citādāk ar durianiem? 

smirdīgākais auglis pasaulē durians tuvplānā

Noskalojam pirkstus, kaut pat neliekas, ka ir nepieciešams, jo rokas nesmird, un ir laiks ķerties pie pārējiem augļiem. Pagaršojam arī mangostānus, kas svaigi plūkti dārzā, protams, garšo labāk nekā veikalā pirktie.

mangostāni

Arī lokati izrādās pārsteidzoši garšīgi, skābeni saldi, un tos mums maisiņā līdzņemšanai saliek kādus kilogramus divus. Protams, durianus mums līdzi nedod, jo ar tiem viesnīcā varētu sanākt nepatikšanas! Kū kundze stāsta, ka tos mājās notīrot, ir jāievēro īpaša uzglabāšana – ledusskapī jāliek neapsegti, lai tie pilnībā atdziest, un tikai tad drīkst likt virsū vāciņu, lai iekšpusē nekrātos mitrums. Vislabāk ir pirkt tik, cik var uzreiz apēst, tāpēc daudzi tos iegādājas lielākā daudzumā uz svētkiem un ēd kopā! Augstas kvalitātes durians, tādus kā viņi pārdod, tiek uzskatīts arī par labu dāvanu.

lokati

Malaizija pa automašīnas logu

Saimniecībā esam pavadījuši pusotru stundu un ir laiks doties tālāk! Automašīna tiek uzmanīgi izklāta ar avīzītēm, un katru brīvo vietu aizņem durianu un lokatu maisi. Iekāpjot automašīnā uz brīdi sastingstam – mums priekšā viennozīmīgi “aromātisks” brauciens. Tagad gan gribētos braukt ar logiem vaļā, jo smaka ir jūtama. Taču drīz vien pie tās pierodam. Vispirms piestājam auto mazgātavā, pirmajā brīdī liekas, ka varētu būt automātiskā. Bet nē, šeit iebrauc, pa logu samaksā, un seši puiši mašīnu nomazgā, kamēr sēdi iekšā. Jāns saka, ka jāizmanto iespēja, šeit esot tik lēti! Mūsu nākamā pieturas vieta ir kāda pusdienu kafejnīca, kur Jāns mūs cienā ar vietējo cūkgaļas zupu. Garšīga!

Džhoras štats Malaizijā

Šeit izskatās krietni citādāk nekā Singapūrā. Džohoras štatā dzīvo aptuveni 3.5 miljoni iedzīvotāju, un te, nomalē, mēs esam krietni nabadzīgākā reģionā. Šeit ir daudz lauksaimniecībai piemērotas zemes, tāpēc arī saimniecība ir te. Jāns stāsta, ka, iespējams, iegādāsies vēl zemi no citiem kaimiņiem, lai paplašinātu audzēšanu! Tālāk dodamies uz tirdzniecības centru. Daudzi singapūrieši brīvdienās brauc uz Malaiziju iepirkties – degviela te ir par 30% lētāka, un arī ikdienas preces maksā mazāk. Tāpēc uz robežas var nākties stāvēt ilgi – šis arī ir iemesls kāpēc brīvdienās uz saimniecību viņi nebrauc! 

Lielveikalā pie ieejas liek nodot glabāšanā somas – kas tāds sen nav redzēts! Nolemjam, ka viens no mums ies veikalā, bet otrs – paliks pie somām, un sargs saka, ka jā, tā būs labāk, jo mums visa soma pilna ar fototehniku – viņi arī negrib, lai tādas vērtīgas mantas tiek atstātas te. Veikals ir pavisam tukšs, vairums cilvēku šajā laikā ir darbā, tāpēc citu pircēju ir maz. Preču šeit ir daudz, bet uzminēt, kas ir kas, ir grūti. Tomēr pēc bildītēm un preču izvietojuma veida šo to izdodas atminēt – vietējo kafiju un tēju, un arī –  šokolādi ar duriana garšu, suvenīriem! Vēlāk gan, mājās to atverot tiešām ir tā, ka jāspļauj laukā – ne tuvu nav duriana garšai, ko baudījām saimniecībā!

Tagad gan bagāžnieks ir pilns līdz augšai un daļa maisiņu pie mums ir salonā, blakus durianiem. Tā arī braucam atpakaļ uz Singapūru. Mūsu Malaizijas apskate šoreiz ir aprobežojusies ar Džohoras štata nomales saimniecību, lielveikalu, kafejnīcu un automazgātavu. Taču vienas dienas brauciens ir atstājis neizdzēšamu iespaidu! Pat tagad, apskatoties durianu fotogrāfijas internetā, liekas, ka jūtu uz mēles medaini kafijaino duriana garšu. Šī noteikti nebija pēdējā reize, tos ēdot!

Uz atvadām aicināmf Jānu un Kū kundzi dot ziņu, ja viņi kādreiz viesosies Latvijā un varam atmaksāt mums veltīto. Izrādās, Eiropā viņi ir bieži viesi, un nākamais galamērķis viņiem ir paredzēta Horvātija! Kas zina, varbūt kādreiz patiesi varēsim singapūriešu pārim izrādīt arī Latviju! Nebaidoties doties līdzi svešiniekiem, esam ieguvuši fantastisku iepazīšanās iespēju!

Līdzīgi raksti:

Ceļojums uz paradīzi zemes virsū – Palau

Patagonijas dienvidu ledāji

Luksusa kruīzs pa Nīlu


Pievienot komentāru