Skaistākās apskates vietas Patagonijas dienvidos: varenie ledāji un neskartā daba

Kuras vietas Patagonijā nepalaist garām? Kā ģērbties, braucot uz Patagoniju, un kā vislabāk saplānot braucienu? Mēs uz Patagoniju devāmies kopā ar latviešu “Dabas tūres” (www.dabastures.lv) grupu, kas organizēt putnu un dabas vērošanas tūres mazās grupās (6-8 cilvēki) dabas speciālista pavadībā. Ceļojumā mēs bijām septiņi cilvēki un mūsu grupu koordinēja uzņēmuma vadītāja Ilze. Patagonijas apmeklējums bija daļa no “Argentīnas pavasara” tūres, kur divu ar pusi nedēļu laikā apskatījām Patagoniju, Buenosairesu, Ibera mitrājus un reģionu ap Iguasu ūdenskritumu Argentīnas un Brazīlijas pusē. Patagonijā mēs pavadījām piecas dienas, taču, ņemot vērā reģiona izmēru, uz šejieni droši varētu braukt arī uz mēnesi. Šajā rakstā par Patagonijas dienvidu daļu ap Elkalafati (El Calafate) un pirmajām trim ceļojuma dienām, un nākošajā rakstā pastāstīsim par Valdes pussalu – Magelāna pingvīnu, jūras lauvu un ziloņu kolonijām, kā arī vaļu skatīšanos!

Praktiska informācija & padomi plānošanai

Kad ir labākais laiks Patagonijas apskatei? Jārēķinās, ka Dienvidamerikā aiz ekvatora gadalaiki ir pretēji mums. Mēs ceļojumā devāmies novembrī un šeit bija pats pavasara sākums.

Kā nokļūt uz Patagoniju? Mūsu ceļojums uz Argentīnu sākās Buenosairesa, no kurienes devāmies ar lidmašīnu uz Elkalafates pilsētu, pēc tam pārlidojums uz Trelju un tad atpakaļ uz Buenosairesu. Attālumi šeit ir lieli.

Kas ir Patagonija? Patagonija ir reģions, kas stiepjas no Čiles Bio Bio un Argentīnas Riokolorādo upēm līdz Ugunszemei. Tas ir arī viens no vismazāk blīvi apdzīvotajiem reģioniem pasaulē, kur ir vien 2 cilvēki uz kvadrātkilometru.

Ko ņemt līdzi un kā ģērbties, braucot novembrī? Mums ļoti noderēja cepures, cimdi, zem džinsu biksēm vilkām merino termoveļu un vairākas jaku kārtas. Noderēs arī kārtīgi pārgājienu apavi. Bija ne cik auksti, tik vējains – gaisa temperatūra bija no 10 līdz 15 grādiem, bet stiprajā vējā dažbrīd būtu noderējusi sejas maska. Saule ir spoža un tā kā šeit stiprā vēja dēļ veidojas smilšu vērpetes, noderēs saulesbrilles. Tāpat, saule te ir diezgan skarba un noderēs labs saules aizsargkrēms.

Kādas ir izmaksas ceļojumam uz Argentīnu? Argentīnā dzīves līmenis ir līdzīgs kā pie mums, un daudzās profesijās algas ir pat lielākas nekā Latvijā. Ja Buenosairesā cenu līmenis ir līdzīgs (vienīgi – ēšana ir lētākā cenā), tad Patagonija ir dārgākais reģions un šeit gan ēdiens, gan transports, gan arī naktsmītnes maksās dārgāk. Ja kādreiz Patagonijā galvenā nodarbe bija aitkopība, tad tagad tas ir tūrisms, un cenas aug.

1.diena – Elkalafate un Perito Moreno ledājs

Lielo pēdu un milžu zeme

Kad izkāpjam no lidmašīnas Elkalafates pilsētā, vēl lidostā jūt to, ka šeit ir gluži citi klimatiskie apstākļi nekā Buenosairesā. Teiksmainā Patagonija, vientuļnieku, sevis meklētāju un fantastiskās dabas zeme neļauj te braukt nesagatavotam – un to redz pārējo ceļotāju apģērbos. Pirmajā brīdī pie lidostas ir grūti saprast, cik tad pavasarīgi te būs. Nonākot pilsētas centrā gan mēs saprotam, ka tas ir kā Latvijas maija sākums –  pie privātmājām zied ābeles un tulpes, bet gaisā jūtama svaigas zāles smarža.

Mūsu šoferis Emanuēls, gara auguma, tumšmatains vīrietis, saka, ka vēju sezona ir sākusies, un smejas, kad mēs ātri lecam iekšā autobusā slēpties no vēja. Emanuēls izskatās kā izkāpis no bilžu grāmatas par Patagoniju. Viena no leģendām par vārda “Patagonija” izcelsmi ir tāda, ka portugāļi, ieraudzījuši garā auguma vietējos iedzīvotājus tos tā iesaukuši viņu lielo pēdu dēļ, jo “pata grau” portugāļu valodā nozīmē “lielās pēdas”. Vietējie iedzīvotāji jau tolaik bijuši vidēji 1.80m gari, parasti, ne garāki par 2 m, kamēr vairums iebraucēju knapi sniedzās līdz 1.55 m. Taču ar to pietika, lai 250 gadus leģendas vēstītu par milžiem, kas dzīvo Patagonijā.

Emanuēls būs mūsu šoferis visas tuvākās dienas. Drīz vien pārliecinos, ka bez putnu gida mēs nez vai būtu pamanījuši divas trešdaļas no spārnotajiem draugiem – Emanuēlam un Ilzei ir vērīgas acis gan uz putniem, gan citu dzīvo dabu – jau pēc pirmajiem metriem busiņā mums rāda augstkalnu zosis, kuras dzīvo tikai šajā apvidū, tad ibisus un vēl pēc mirkļa saskatām pirmo gvanako – vietējo kamieļveidīgo dzīvnieku, tuvu alpakas radinieku. Turpat ievēroju arī kustību krūmos, izrādās, tie ir Eiropas zaķi, kas šeit gan ir invazīva suga.

Mūsu nākamā pietura ceļmalā ir vien dažas minūtes vēlāk, jo ievērojam Andu kondoru – lielāku putnu pasaulē pēc svara un spārnu izvērsuma. Tā spārni spēj sasniegt 3.3 m platumā, kur pēc šī rādītāja to pārspēj tikai daži jūras putni, un tā svars ir līdz 15 kg. Putns ir ilgdzīvotājs un ir zināmi pat 70 gadus veci eksemplāri. Ņemot vērā, cik putns ir liels, saprotam, cik patiesībā tālu atrodas debesīs redzamais īpatnis. Kamēr fotogrāfi ķer kadrus, mēs pārējie ļaujamies pavasarim – turpat ganībām otrā pusē ir liels pieneņu lauks, bet, vērojot kalnu smailes mazliet augstāk, redzam kūstošo sniegu. Pienenes tuvplānā, Arhentino ezers mazliet tālāk, sniegotas kalnu virsotnes un mākoņu krāvumi tālāk rada neaprakstāmu sajūtu, kas mazliet atgādina Alpu ainavas, taču plašums un klusums šeit ir nesalīdzināmi lielāks. Ceļi ir tukši, tūristus īpaši nemana, un, šķiet, esam vienīgie, kas šajā dienā kaut kur dodas. Šeit patiesi var atpūsties no tūristu masām!

Perito Moreno – ledāju valstība

Ja ceļa malā vējš uz brīdi bija mitējies, un atrasties laukā bija patīkami, taču, tikko kā sasniedzam nākamo pieturvietu, Argentīnas ledāja nacionālo parku, vējš ir tāds, ka bez saulesbrillēm vienkārši nav iespējams atvērt acis. Šajā pieturvietā mūs sagaida pirmais skats uz ledāju tālumā, ar skarbo darbu un dzelkšņainajiem ogu krūmiem, kura ogas pēc garšas mazliet atgādina dzērveņu un brūkleņu krustojumu. Turpat pie auto stāvvietas vējā plīvo raksturīgā Čīles ugunskrūma ziedi, bet mēs knapi turamies kājās – vējā var gluži “iekārties”! Apkārt manām arī kalafates krūmus, kas zied dzelteniem ziediem. Par godu šī krūma tumšajām ogām, radies Elkalafates pilsētas nosaukums. Šķiet, pat ar stundu nav gana, lai izjustu šo vietu pilnībā, taču šajā brīdī mēs vēl nezinām, ka labākais ir vēl tikai priekšā!

Visbeidzot, mēs esam klāt Perito Moreno ledāja, apmeklētāju autostāvvietā. Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem tūrisma objektiem Patagonijā, un, ne velti! Ledājs ir viens no 48 ledājiem, kas rodas Andu kalnos, un veido vienu no lielākajām saldūdens rezervēm pasaulē. Starp Dienvidu Patagonijas ledājiem gan Perito Moreno nebūt nav lielākais – Pio IX ledājs 1265 kvadrātkilometru lielumā ir lielākais Dienvidamerikā pēc Antarktīdas, salīdzinājumā, Perito Moreno ir vien 250 kvadrātkilometrus liels. Taču, lai kāds būtu ledāja izmērs, pirmā iepazīšanās ar to ir neaprakstāma!

Mēs kāpjam pa labi iekopto pārgājienu taku un debesis jau ir skaidrojušās. Visapkārt ir koši zaļi koki un krūmi, kas smaržo pēc priedēm pirmā pavasara lietus laikā. Starp koku lapām paveras pirmais skats uz ledāju – milzīga, karaliska un koši zila ledus siena. Tā vien šķiet, ka siena ir dzīva – jo tā nestāv klusu, ik pa brīdim no tās atskanot klusākam vai skaļākam pērkonam līdzīgam troksnim. Dažbrīd ar lielu blīkšķi ūdenī iekrīt atlūzušie gabali, un troksnis atbalsojas kalnos. Liekas, ka te varētu sēdēt kā piekalts – un nemaz neiet nekur tālāk, jo skats ir elpu aizraujošs!

Nākamās trīs stundas paiet kā viens mirklis – mēs kāpelējam no takas uz taku, kas ir pārsteidzoši mūsdienīga, daļa tās pieejama arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Arī pēc stundas, divām un trim, mūsu skatieni ir piekalti ledājam. Uz brīdi novēršamies, lai apskatītu kādu no krāšņajiem putniem, bet tad atkal atgriežamies pie ledāja vērošanas. Kurš būtu domājis, ka milzīga ledus masa var būt tik neaprakstāmi skaista! Mūsu pastaigai esam izvēlējušies pēcpusdienu – tad ar ledāju esam teju divvientulībā, bez cilvēku masām.

Saule lēni dodas uz rietēšanas pusi, un mēs izstaigājam pēdējos takas posmus pie ezera. Virs ledāja lido kondoru pāris, kādā brīdī no ledāja atlūzt paprāvs gabals, kas saviļņo ūdeni vēl vairāk, un vējš veido nelielus ūdens lāšu viesuļus ezerā. Krāsu gamma šeit ir tāda, ka liekas – ir uzvilktas brilles, kas paspilgtina redzamo visu desmitkārt.

Mums ir vēl pēdējā pusstunda, pirms Emanuēls mūs vedīs atpakaļ, ko izmantojam, lai aizietu līdz ezeram. Vējš ir mitējies, kāds pāris uz akmeņiem nolicis jakas un pludmalē lasa elektroniskās grāmatas – šī vieta ir ideāla pēcpusdienas atpūtai! Mēs dodamies pie ūdens, kurā peld ledus gabali. Daudzās pasaules ledāju tūrēs piedāvā nogaršot dzērienu ar ledāja gabalu, šeit tos var vienkārši salasīt pludmalē. Kopš ēdu pēdējo lāsteku ir pagājuši vismaz 25 gadi, taču šī ledāja “lāsteka” ir tā vērta, lai atgrieztos bērnībā!

Vakariņas ēdam vietējā restorānā ar fantastisku steiku izvēli. Argentīnieši gaļu gatavot prot, un šī ir vieta, kur ir jāēd gaļa! Pilsētiņa nav liela un restorānu var izvēlēties vienkārši ejot garām un paliekot tīkamākajā. Vienīgi jārēķinās, ka argentīnieši ēd vēlu – ap deviņiem vakarā restorānos tikai sāk parādīties rosība, lielākā daļa ēstuvju līdz 8 vispār ir ciet. Argentīnā ēdienu porcijas vispār ir nesamērīga izmēra, lielākoties, droši var ņemt vienu ēdienu uz diviem.

2.diena – Upsala ledājs Estancia Cristina

Ar kuģīti uz estanciju

Otro dienu Elkalafatē pavadām pie otra ledāja – Upsalas, kurš ir trīs reizes lielāks par Perito Moreno. Lai nokļūtu pie tā, dodamies uz Estancia Cristina – lielās privātās zemes Argentīnā sauc par estancijām. Tās būtībā ir kā amerikāņu rančo, un tajās savulaik dzīvoja un strādāja iebraucēji, pēc vairākiem gadiem iegūstot tiesības zemi saņemt īpašumā. Bieži vien teritorijas bija milzīgas, grūti aizsniedzamas un tur dzīvojošie ar saviem kaimiņiem varēja nesatikties nedēļām vai pat mēnešiem ilgi. Šeit savulaik dzīvoja Māsteru ģimene no Lielbritānijas un estancijai bija dzimtas nosaukums, taču pēc vecākās meitas nāves to pārsauca par Estancia Cristina. Slimības gadījumā tik noslēgtā vietā iespēja aizbraukt pie ārsta nepastāvēja – jaunā meitene aizgāja bojā no plaušu karsoņa.

Tagad estancija ir dabas parks, un te var doties gan organizētā pārgājienā uz ūdenskritumiem, gan vērot putnus, gan arī uzbraukt uz ledāja un ezera skatu punktu, jāpiesakās iepriekš. Taču vispirms vairāk nekā stundu jābrauc ar kuģīti, starp milzīgiem aisbergiem, kas liek justies kā kādā ziemeļu jūrā un atcerēties par Titāniku. Drošība gan šeit ir pirmajā vietā!

Ekskursija uz ledāju

Pie piestātnes ir neliels restorāns, kur var nobaudīt gan savu maltīti, gan pasūtīt uz vietas, kā arī neliels muzejs, kur uzzināt par estancijas vēsturi. Bet vispirms paredzētas ekskursijas! Pēc atbraukšanas mūs ātri sadala pa grupām un drīz jau esam savā 4×4 džipā, kas lēni rāpjas kalnā.

Dažās nogāzēs redzam koku stumbru paliekas. Izrādās, Māsteru ģimene savulaik šos mežus iznīcinājusi, lai veidotu ganības. Tomēr mežs ataug ilgi, tam nepieciešami 400 gadi, un pagaidām nogāzes ir plikas. Jo augstāk mēs braucam, jo bailīgāk paliek – auto kārpās augšā pa primitīvu ceļu, kas liek justies pavisam neomulīgi. Kad beidzot esam galā, mazliet trīc kājas. Pavadonis stingri nosaka – no takas ne pa labi, ne pa kreisi! Pat ne mūsu drošības dēļ, bet tāpēc, ka abās takas pusēs ir vēja gludi nopulētas akmens plāksnes – ja cilvēki sāks pa tām staigāt, to virskārtā paliks pēdas. Te ir arī fosilijas, kuras arī ir aizliegts ņemt līdzi.

Pēc neliela kāpiena augšā, esam kalna galā un te ir tik stiprs vējš, ka ir bail pieiet pie malas. Margu šeit nav. Tālu lejā, zem kājām, ir neparastākās zilās krāsas ezers, kura krastos ir vairāki ledāji, tajā skaitā Upsalas ledājs.

Te pie mums pienāk kāda argentīniešu sieviete un jautā, no kurienes mēs esam. Tā mēs iepazīstamies ar Anu, pilnajā vārdā Anitu, ar kuru nopļāpājam visu ceļu atpakaļ uz Elkalafati un beigās apmaināmies ar sociālo tīklu kontaktiem un ik pa brīdim sazināmies aizvien. Ana ir angļu valodas skolotāja netālu no Buenosairesas, un ar viņu mēs runājam gan par vietējo dzīvi, gan vietējo literatūru, saņemot veselu sarakstu ar labām argentīniešu grāmatām. Izrādās, angļu valodu skolā šeit nemāca – tikai privāti, un, lai atļautos nodarbības, jābūt teju bagātam. Viņa to iemācījusies pašmācības ceļā, sākot ar dziesmu vārdiem. Viņa mums ieskicē vietējo dzīvi – piemēram, ka lielajās pilsētās nav pavisam droši, bet mazajās mājām durvis ir vaļā. Izglītība ir bezmaksas, taču medicīnas aprūpe gan nav, slimnīcas ir bezmaksas gan tikai pavisam nabagiem. Atvaļinājums ir divas nedēļas gadā, bet tas jāņem vai janvārī vai jūlijā, un tikai tiem, kas strādā ilgāk, ir iespēja atpūsties vairāk. Atpakaļceļš ar Anu sarunās paiet teju nemanot, jo šķiet, esam uz viena viļņa. Cik labi, ka viņu satikām! Runājoties ar Anu redzam pavisam īstu skatu uz vietējo dzīvi!

Atpakaļ Elkalafatē

Pēc garās dienas pie ledāja, pienāk vakars un laiks baudīt vakariņas. Ja iepriekšējās dienas esam pārtikuši no dažāda veida steikiem, kas te ir izslavēti un patiesi uz mēles kūstoši, tad šovakar ir laiks nobaudīt jēra gaļas asado. Pie restorāna durvīm ir izveidota pat īpaša ekspozīcija, stikla “skapī” pie atklātas uguns cep visu jēru. Gaļa ir garšīga, porcijas milzīgas un mūsu grupai pilnīgi pietiek ar to, kas paredzēts kādiem trijiem cilvēkiem.

Te arī nobaudām vietējo saldējumu – ar kalafates ogām. Ticējums vēsta, ka, ja vēlies atgriezties Patagonijā, tās noteikti ir jānogaršo. Par to mēs atceramies dažas dienas vēlāk, kad ir laiks atgriezties Buenosairesā, bet streika dēļ tiek atcelti visi reisi un esam spiesti braukt ar mikroautobusu uz Buenosairesu. Patagonija mūs kā nelaiž, tā nelaiž vaļā!

3.diena – Nimez lagūnas dabas rezervāts un Elkalafates balkons

Meklējot vēl vairāk putnus – Nimez lagūnas dabas rezervāts

Nākamais rīts mums sākas vēl agrāk. Ar pirmajiem saules stariem dodamies uz blakus viesnīcai esošo Nimez lagūnas dabas rezervātu, kas ir īsta paradīze putnu vērotājiem. Tik agri no rīta rezervāts vēl ir ciet, taču tajā droši var iet iekšā – mēs ieejas maksu samaksājam atpakaļceļā, kad atnāk pirmie darbinieki.

Lagūnas vidū pastaigājas krāšņie Čīles flamingo, bet krūmos sēž mazie putniņi – no attāluma liekas, ka tādi mazi zvirbulīši, bet izrādās, vienam dzeltena svītriņa uz kakla, citam sarkans kaklautiņš, citam balts punktiņš. Šeit mēs patiesi izjūtam vēja spēku – pūš tā, ka ezera pludmales smiltis aizbirst aiz krāgas, iebirst apavos, un aizlien visās kabatās. Taču putnu daudzveidība te ir patiesi fantastiska – vairāku veidu pīles, zosis, arī karakaras, pie kurām esam tā pieraduši, ka gandrīz vairs neievērojam.

Elkalafate balkons

Šīs dienas ekskursiju programmā paredzēta pastaiga pa pilsētiņu, taču, tā kā mēs neesam lieli pilsētu fani, nolemjam izmantot iespēju un paņemam atsevišķu ekskursiju uz El Calafate balkonu blakus pilsētai. Pēc divām stundām lagūnā, kad smiltis nu patiesi jau ir pilnīgi visur, mēs dodamies tālāk, mazliet līdzīgā noskaņā kā Estancia Cristina, ceļš kalnā mūs brīžiem baida. Taču tiekot galā, brauciens ir tā vērts. Tālu zem kājām ir Arhentino ezers, pilsētiņa un tālumā kalni. Mākoņi šķiet tuvāk aizsniedzami nekā ezers, cik augstu mēs esam! Un  te vējš jau atkal ir tik stiprs, ka pūš nost no kājām un pie klinšu malām mēs klāt neejam.

Brauciena nobeigumā mūs aizved uz nelielu kalnu namiņu, kur Emanuēlam līdzīgs vietējais puisis mums ir sagatavojis pusdienas. Arī viņš ir gara auguma, tumšiem, gariem taisniem matiem un ļoti laipns. Angļu valodā gan viņš gandrīz nerunā, tāpēc šādos ceļojumos braucot individuāli vajadzētu gan tomēr vismaz minimālas spāņu valodas zināšanas. Taču tiekam skaidrībā arī tāpat, un samājamies un žestikulējam ar argentīniešu sievietēm, kas mums šajā braucienā ir pievienojušās. Viena gandrīz nepārtraukti sūta ziņas telefonā, līdz kalna galā pazūd tīkls. Otra ir mazliet sašutusi, ka labierīcības ir “meitenes pa labi, puiši pa kreisi” un tā viņa gan nevarot. Taču citādāk kalnu namiņā par visu ir padomāts – rakstainas salvetītes, skaisti trauki un vēl skaistāks skats. Izbaudām maltīti, pirms doties atpakaļ uz pilsētu un jūsmojam, ka šī būtu pasakaina vieta, kur atpūsties no visām tehnoloģijām!

Pēcpusdienā pievienojamies mūsu latviešu grupai, vēl nosūtām pēdējās pastkartes vietējā pasta nodaļā un tālāk jau dodamies uz Valdes pussalu.

Kopsavilkumā

Patagonija mūs pārsteidz un iedvesmo. Ar plašajiem laukiem, neparasti daudzveidīgo dabu un neparasto klusumu. Šeit valda pilnīgs pretstats tam, ar ko asociējas Dienvidamerika, jo te nav ne pūļu, ne pārapdzīvotības, ne trokšņi. Lai arī iebraucēji pielikuši roku reģiona attīstībā un vietējo dzīve te nebūt nav bijusi viegla, nepārsteidz, ka tik daudzi, dzirdot, ka nupat bijām Patagonijā noteic “oo, tas ir mans dzīves sapnis, aizbraukt uz Patagoniju!”. Un Patagonija patiesi ir tā vērta!

Pateicamies “Dabas tūres” (www.dabastures.lv)  par atbalstu raksta tapšanā! “Dabas tūres” piedāvā starptautiski atzītas putnu entuziastu ekskursijas Latvijā (putnu migrācija pie Lubānas ezera, dzērvju šovs, Krimuldas pūces u.c.), gan arī ārpus Latvijas – Argentīnas pavasaris, Skotijas ainavas, Ziemeļpolijas pilis un citas dabas draugiem piemērotas tūres. Izvēloties šādu tūri nav nepieciešamas priekšzināšanas putnu saskatīšanā – dabas speciālists parādīs visu interesantāko!

Tuvākajā laikā arī par pārējām apskates vietām Argentīnā tepat blogā! Seko jaunumiem!

Līdzīgi raksti:

Ceļojums uz ASV Rietumu krastu

Mikronēzijas salu paradīze Palau


Pievienot komentāru