Buenosairesas labākās apskates vietas: kultūra, daba un argentīniešu virtuve

Kas ir apskates vietas, ko nepalaist garām Buenosairesā? Kad vislabāk braukt uz šo pilsētu, ar ko jārēķinās, apmeklējot Argentīnu?

Mums piestāšana Buenosairesā bija tikai viena no mazām pieturām lielajā Argentīnas ceļojumā kopā ar “Dabas tūres” – kopumā šeit pavadījām vien aptuveni trīs nepilnas dienas. Daļa apskates objektu diemžēl gāja secen, jo Aerolineas Argentinas streika dēļ bijām spiesti no Elkalafates uz Buenosairesu braukt 18 stundas ar mikriņu – bet pateicoties tam, ka mūsu grupas koordinatore Ilze piesaistīja savus kontaktus un uz vietas vienojās ar puišiem par busiņu, mēs vispār kaut kur tikām – jo nākamajā dienā mums jau bija biļetes tālāk uz Ibera mitrājiem! Varēja būt sliktāk!  Tomēr iespaidus guvām, kad bijām tikko atbraukuši uz Argentīnu, jo tā bija mūsu pirmā pieturas vieta, un pēdējā dienā pēc nakts pārbrauciena, laiku veltījām pastaigai pa 350 h lielo Reserva Ecológica Costanera Sur dabas parku ar debesskrāpjiem fonā. Te pilnīgi brīvā dabā dzīvo aptuveni 300 putnu sugas un sastopamas 500 augu sugas.

Citi Argentīnas raksti:

Teiksmainā Patagonija – ledāju pasaule

Ibera mitrāji

Patagonijas ziemeļi – Valdes pussala

Labākais laiks, kad braukt uz Argentīnu: mēs te bijām novembra sākumā un pavasaris tikai sākās, jo Argentīna ir dienvidu puslodē. Labākais laiks apmeklējumam tāpēc ir kad pie mums ir auksti un nemīlīgi – Buenosairesā valda siltums.

Vīza: Latvijas pilsoņiem vīza nav nepieciešama

Maiņas kurss: naudu labāk mainīt uz vietas, bet jārēķinās, ka būs rindas. Mūsu vizītes laikā 1 eiro=40 peso, bet kursu jāskatās uz vietas, jo tas ļoti mainās. Ir ierobežojumi cik daudz naudu var samainīt viens cilvēks. Mēs mainījām 500 eur uzreiz un problēmu nebija. Daudzas no banknotēm ir tik ārkārtīgi nolietotas, ka tām knapi redz uzrakstus, un naudas daudzums tāds, ka nelien makā. Vairumā vietu varēja mierīgi samaksāt ar karti.

Viesnīca, kurā dzīvojām: Hotel Mundial Šī viesnīca ir budžeta variants (numuriņi sākot no 30 eiro ar brokastīm), šīs viesnīcas galvenā priekšrocība ir atrašanās vieta. Dizains un viesnīcas līmenis man gan atsauca atmiņā Havanu.

Pirmie iespaidi

Lidmašīna gatavojas nosēsties un mums zem kājām ir nami, cik vien tālu paveras skats. Izrādās, pilsētas centrā dzīvo teju 3 miljoni, bet kopā ar piepilsētām iedzīvotāju skaits ir 15 miljoni – teju trešā daļa Argentīnas iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā. Bez namiem redzam arī milzīgi platu, dubļaina ūdens masu, kurai, spriežot pēc kartes, otrā pusē ir Urugvajas galvaspilsēta Montevideo. “Dubļainais ūdens” izrādās ir Rio de la Plata, Paranas un Urugvajas upju veidota ieteka Atlantijas okeānā. Daži to uzskata par līci, citi, par upi. Ja to uzskatīt par upi, tad tā ir platākā pasaulē, jo dažviet sasniedz 220 km platumu.

Pirmie iespaidi par Buenosairesu, labā gaisa pilsētu, ir brūni pelēkā namu un ūdens krāsā. Taču tālāk, lidmašīnai jau esot pavisam tuvu pie zemes, redzam, cik zaļš viss ir! Mūsu sirdis ir izslāpušas pēc zaļuma un siltuma, un liekas, te tā ir pārpārēm! Drīz nosēžamies, izstāvam paprāvu rindu uz pasu kontroli (kur mums pajautā, kur dzīvosim un cik ilgi paliksim), un dodamies uz naudas maiņas punktu turpat lidostā. Drīz vien esam taksometrā un braucam pa pārpildītu šoseju. Šur tur ceļa malā sāk ziedēt džakarandas, kokos sēž karakaras un jo tuvāk esam pilsētai, jo vairāk mana cilvēkus. Ir silta diena, taču pagaidām cilvēki vēl ir ģērbušies diezgan atturīgi – redzams, ka kuru katru brīdi varētu uznākt lietus vai palikt vēsāks, tāpēc vairumam līdzi ir jakas un kājās bikses. Taču mums saule liekas tik koša, tik nepierasta, ka knapi varam atvērt acis, un tā silda tik stipri, ka mēs jakas drīz vien iestūķējam mugursomās. Saule šeit ir asa, un noteikti ir vērts padomāt par saules krēma izmantošanu, jo apdegt te var ātri – par to mēs diemžēl pārliecināmies praksē!

Kad piebraucam pie viesnīcas, mūsu numuriņi vēl nav gatavi, šodien arī nestrādā lifts, tāpēc somas atstājam recepcijā un ejam pastaigāties un ieturēt pusdienas. Trokšņaina iela, cilvēki, automašīnas, mēs griežam galvas uz visām pusēm un uzsūcam iespaidus!

Palacio Barolo

Pirmā iespaidīgā ēka, kam ejam garām, ir Palacio Barolo, kas savulaik bija augstākais nams Dienvidamerikā, celts kā biroju māja (un par tādu aizvien kalpo). Tas celts iespaidojoties no Dantes Dievišķās komēdijas – 22 stāvu namā ir trīs daļas – pagrabs un pirmais (jeb kā šeit pieņemts – nulles) stāvs ir elle, tālāk ir šķīstītava, līdz visbeidzot pēdējie astoņi ir paradīze. Tajā brīdī ekskursija ir tikko sākusies, tāpēc noskaidrojam vēlākos laikus un šeit atgriežamies vakarā – skats no pēdējo stāvu balkoniņiem ir gana iespaidīgs, lai būtu vērts pēdējos dažus stāvus kāpt ar kājām.

Pusdienas pie Bītlu muzeja

Kad esam atpakaļ uz ielas, nespējam vien beigt priecāties par skaisto platānu aleju, kas beidzas parkā pie kongresu laukuma. Tepat mazajās sānieliņās ir augļu un dārzeņu veikaliņi, un uz brīdi sajūtas ir mazliet kā Havanā – gan dažu no ēkām stāvokļa dēļ (drūpošs apmetums, plaisas un noplukušie balkoni, kas liecina par kādreizējo spozmi), gan veikaliņu izmēra, gan piedāvājuma un pārdevēju dēļ – pusmūža sieviete ar priekšautu, kas vēro gājējus, kāds vīrietis kombinezonā, kas krāmē kastes un tikai daži no darba ļaudīm, ko redzam pie šiem veikaliņiem. Ejam garām ceļa malā novietotajiem skolēnu autobusiem, kas zem tikko izplaukušajiem kokiem kontrastē ar sarkano krāsojumu, un priecājamies par košo zālienu – kurš tobrīd tiek laistīts ar automātisko laistīšanas sistēmu. Parks ir putnu pilns un gaisu piepilda putnu dziesmas. Mūsu pirmā pietura ir pie citiem dziesminiekiem –  Bītlu muzeja – šeit laukā ieturam maltīti, spožajā saulē jau sāk prasīties saulessargs. Pusdienās, mums, protams, ir steiks (jo Argentīna ir valsts, kurā gaļas ēšana ir teju obligāts pasākums!) un arī kāds vietējais gardums – empanada, tāds kā eļļā vārīts pīrādziņš. Tos var dabūt ar dažādiem pildījumiem, tad to arī izmēģinām un ir neparasti labi. Taču vislielākais prieks ir par iespēju sēdēt laukā, gaisā virmo lielziedu magnoliju smarža, saulē kļūst karsti pat T-kreklā un pēc siltuma un pavasara izslāpusī dvēsele dzied. Jau šajā brīdī ir skaidrs – turpmāk Latvijas pelēkajā gadalaikā obligāti jādodas sildīties uz ārzemēm!

Pēc pusdienām viesnīcas numuriņi beidzot ir gatavi, un iekārtojums tiešām sāk aizvien vairāk atgādināt Havanu – kādreiz acīmredzami ļoti lepnajā namā mazliet uzburbuši paklāji un vannasistaba liek vēlēties vairāk. Pēc dažām stundām mums sarunāts iet tālāk, bet pagaidām ir laiks atpūsties, tāpēc es noskrienu lejā uz Starbucks, kas atrodas blakus mājā, nopērku tēju un smalkmaizīti, un pārdevēji ir pilnīgi šokā, kad izdzird mani runājam angļu valodā. Viņi loti brīnās, ka es neesmu vietējā. Tā vienmēr ir laba sajūta, saģērbties un uzvesties tā, ka tevi notur par vietējo!

Latvietis Argentīnā? Tieši tā! Labākais vietējais gids Arts

Vakarā mēs iepazīstamies ar Artu – latviešu puisi, kas jau vairākus gadus šeit dzīvo un studē deju. Viņš ar mums pavada visas nākamās dienas Buenosairesā, parādot to iespaidīgāko, kas interesants latviešiem. Kopā ar viņu ejam pa 9.jūlija avēniju, kas ir viena no platākajām ielām pasaulē – līdz pat septiņām joslām katrā virzienā, ar divām papildjoslām no blakus esošajām ielām vēl klāt. Uz Sociālo lietu ministrijas ēkas ir milzīgs Evas Peronas portrets – patiesībā, tie ir divi, katrā ēkas pusē savs. Uz vienu pusi raugoties viņa ir skaista, smaidīga, tā esot bijusi vērsta pret nabadzīgajiem, cīnoties par līdztiesību. Otrā pusē tā ir skarba, skatoties uz buržujiem. Arts smejas, ka par Evas bagātajiem vērsto portretu reiz dzirdējis komentāru “kas ir tā dusmīgā sieviete, kas ēd hamburgeri?”

Drošība Buenosairesā un Cafe Tortoni

Kamēr pa diezgan cilvēku pilno ielu ejam uz kādu izslavētu kafejnīcu, Cafe Tortoni, jautājam Artam – kā tad te ar drošību? No vienas puses, liekas ielas, tāpat kā pie mums. No otras – lielākā daļa cilvēku ar mugursomām tās nēsā sev priekšā. Arts saka, ka jāuzmanās no kabatzagļiem. Te noteikti ir drošāk nekā dažā labā citā Dienvidamerikas valstī, bet braucot uz dienvidiem, Patagoniju, vai jebkur citur ārpus lielajām pilsētām, noteikti būs mierīgāk un drošāk nekā šeit. Krīze te tomēr ir darījusi savu. Pienākuši pie kafejnīcas, ieraugām rindu. Izrādās, pierasta lieta. Pusstunda paiet čalojot un vērojot ielu, un liekas, ka Buenosairesa ir tāda kā Parīze vai Barselona, tikai gluži citā pasaulē – arhitektūra ir pazīstama, valoda arī, bet tomēr kaut kas citādāks. Tikuši iekšā kafejnīcā, novērtējam mākslinieciski iekārtoto telpu – šeit īpaša nozīme piešķirta argentīniešu māksliniekiem, pie sienām gan portreti, gan darbu fragmenti, atsauce uz mākslu, literatūru un mūziku. Mūs apkalpo kāds viesmīlis gados, uzvalkā ģērbies, un daudzos pasūtījumus pieņem bez pierakstīšanas. Viņš neko arī nesajauc! Es apēdu ārkārtīgi saldu šokolādes kūku, piedzerot ļoti skābu citronu limonādi. Patīkams kontrasts!

Kamēr esam iekšā, ir sācis līt, un ielas ir tukšas. Mēs izstaigājam pilsētas centru, apskatot dažādas slavenās vietas – te balkoniņš, no kura Eva teikusi runu, te bijis pikets. Vairums zaļo zonu ir ar lielu žogu apkārt – lai tur nesēdētu bezpajumtnieki. Tos mēs pilsētā redzam kuplā skaitā, vienīgi neparasti tas, ka tie visi pulcējas vienkopus. Taču nerodas iespaids, ka tie kādam radītu draudus. Katrā ziņā, Arts tiem nepievērš nekādu uzmanību un mēs mierīgi tiem ejam garām.

Tango vakars Argentīnā

Ir jau vēls vakars un laiks pēdējai pieturai – milongai. Milonga ir deju vakars, kur cilvēki nāk dejot, visbiežākais, tango. Mūs ieved kādā namā, kur divās nelielās telpās skan mūzika un vairāki desmiti cilvēku dejo. Ir arī āra zāle, šovakar tur tikai viens pāris uz brīdi iznāk laukā padejot, pārējie, slēpjoties no lietus, paliek iekšpusē. Arts sveicinās ar pazīstamajiem un drīz vien arī metas tango dejas ritmos. Mēs kautrīgi vērojam deju – šķiet mazliet neērti blenzt virsū sanākušajiem, kur nu vēl fotografēt! Tāpēc vērojam kājas – dažādos tango apavus un veiklās kāju kustības. Pēc deju vakara apmeklējuma vēl nolemjam vēlreiz ieturēt maltīti – turpat pāri ielai kāds īru krogs, kur zeme nobārstīta riekstiņiem, un mēs šeit atkal pasūtam steiku. Vai lielais izsalkums, vai nogurums pie vainas, bet šeit baudītais gaļas gabals paliek atmiņā kā visgaršīgākais ēdiens, kas ēsts Argentīnā!

Ekskursiju autobuss pa Buenosairesu

Nākamo dienu mēs sākam kā kārtīgi tūristi – ar ekskursiju autobusa izbraucienu. Patiesībā, tas ir labs veids kā iegūt vispārēju priekšstatu par pilsētu –  pilsēta ir milzīga. Šeit ir īsta paradīze mākslas cienītājiem – muzeji, izstādes, teātri, tik daudzi un dažādi!

La Boca jeb ostas rajons

Mēs pabraucam garām stadionam – La Bombonera – tā iesauktam par godu tā formai – kas atgādina šokolādes kasti. Tas pieder Boca Juniors, vienam no labākajiem Argentīnas futbola klubiem. Te futbols ir cieņā – šim klubam, piemēram, esot 16 miljoni fanu. Bez futbola spēlēm te notiek koncerti – šeit ir uzstājies Lenijs Kravics, Eltons Džons un daudzi citi.

Mēs neesam īpaši lieli futbola fani, tāpēc mēs izkāpjam laukā La Boca rajonā, kas tulkojumā nozīmē “mute”, un atrodas pilsētas dienvidaustrumu ostas pusē. Tas ir izslavēts kā īpaši košs, krāsains un interesants rajons tūristiem, taču šeit cilvēku daudzums bija vienkārši ārprātīgs – un šī vieta šķita kā no grāmatas par tūristu lamatām. Tango dejas priekšnesumi, par kuriem uzreiz tiek ievākta nauda, iespēja nofotografēties ar dejotāju, neskaitāmajās kafejnīcas un iekšā vilcēji, kas uzrunā katru garāmgājēju. Ja citviet Buenosairesa ir kā jebkura mūsdienu galvaspilsēta, tad šis bija tūristu teātris, ar pārspīlēti košām mājām, slavenu cilvēku (Eva, pāvesta Franciska) figūrām un suvenīru veikaliem. Mums daudz interesantākas likās ieliņas mazliet tālāk no burzmas – tikai jau atkal, šeit sajūta bija mazliet kā Havanā, arī no drošības viedokļa.

Skaistie pilsētas parki – rožu dārzs

Mūsu nākamā pietura kontrastē ar iepriekš redzēto ostas rajonu – piestājam pie rožu dārza. Palmās lidinās papagaiļi, bet gaiss te medaini salds – desmitiem rožu šķirņu milzīgā parkā, un ziedi tik milzīgi! Ir svētdiena un parks ir cilvēku pilns, tie jūsmo par košajiem, ziedošajiem krūmiem. Daži zied tik krāšņi, ka liekas – tiem pat nav lapu!

Izpriecājušies par skaisto dārzu, turpat uz ielas nopērkam vēl empanadas, frī kartupeļus un saldējumu, un dodamies piknikot ēnā zem kokiem. Vienā no tiem pamanām ātru kolibri, zem cita – sarkancekula kardināls. Kamēr baudām maltīti, Arts mums gatavo yerba mate tēju un stāsta par dzīvi Argentīnā – kas liekas tīri labi esam, ņemot vērā, cik sen viņš jau te dzīvo. Parkā mums paliek pavisam cits iespaids nekā no rīta ostas pilsētā – šeit dzīve liekas īstāka, vietējiem paredzēta, bez uzbāzīgiem iekšā rāvējiem. Un padomāts arī par tādu sīkumu kā labierīcības – tās ir te ir pārvietojamās, un rindu pie tām koordinē kādā sieviete, parādot, kur brīva kabīne. Un visi tiešām arī stāv rindā, nenotiek nekāda līšana pa priekšu vai grūstīšanās, kaut cilvēku te ir daudz.

Recoleta kapsēta Buenosairesā

Visbeidzot, mūsu autobusa maršruta pēdējā pietura ir Recoleta kapsēta. CNN to nosaucis par vienu no pasaules skaistākajām kapsētām un te ir pēdējā atdusas vieta daudziem nozīmīgiem argentīniešiem, tajā skaitā, Eva Peronai – strādnieku tautas varone ir apglabāta buržuju kapsētā. Bet kapsēta patiesi ir skaista – tā izveidota kā pilsētas ielas, taisnās līnijās, kur abās malās ir mauzoleji. Un to krāšņums ir neaprakstāms!

No 1890.līdz 1930.gadam celtajos mauzolejos izmantoti no Parīzes un Milānas atvesti materiāli. Šeit var pastaigāties stundām, vērojot gravējumus, skulptūras un mauzoleju durvis. Lielākās rindas ir pie Eva kapa, bet patiesībā redzēt ir ko vairāk citur. Kamēr gaidām mūsu nākamo autobusu, iegriežamies saldējuma kafejnīcā. Daudzi no imigrantiem, kas atbrauca uz Argentīnu no Eiropas, bija itāļi, un to jūt valsts virtuvē, tajā skaitā, picu un saldējumu izskatā. Kafejnīca La Panera Rosa izskatās kā no filmas – pasteļrozā saulessargi galdiņiem laukā, maigi rozā krāsā iekārtojums iekšpusē, un neskaitāmi saldējuma veidi. Izrādās, te kārtība tāda, ka vispirms par saldējumu jāsamaksā, jāpaņem čeks un tad ar šo lapiņu jādodas pie saldējuma stenda, kur tad arī vēso gardumu var pasūtīt. Persiku, zemeņu, multiaugļu saldējums un tas tiešām ir ļoti garšīgs!

Apkārt kapiem parkā ir tirdziņš – svītraini krekliņi, mate tējas kalabasas un dažādi suvenīri. Parkā uzstājas mūziķi, cilvēki pastaigājas, sēž zālītē un bauda fantastisko dienu, koši zaļajiem papagailīšiem lidinoties virs galvas.

Tango priekšnesums un steiku vakariņas

Viesnīcā ieskrienam tikai tik, cik uz brīdi pārģērbties un mums jau jādodas tālāk. Seja un roka, kas bija autobusā saules pusē, nu ir viegli sarkanā krāsā, ar krēmu no rīta vien nav pieticis. Bet nu jau jāskrien tālāk, jo šovakar mums ir tango priekšnesums. Šoreiz, teātrī. Teātris gan atrodas… diezgan iespaidīgā tirdzniecības centrā! Tā tik vien pagūstam tikt iekšā un apsēsties, kad uzreiz nodziest gaisma un mēs vairāk nekā stundu vērojam iespaidīgo tango priekšnesumu. Tas ir teātris ar deju, ar scenārija pavedienu, un dejas prasmes ir tik iespaidīgas, ka aizraujas elpa! Šis gan ir šovs – to nevar salīdzināt ar iepriekšējā vakarā redzēto mierīgo milongas atmosfēru. Un nebū nevar salīdzināt ar deju un iespaidiem, ko gluži nejauši ieraugām pa ceļam uz tango šovu – izrādās šajā nedēļas nogalē Buenosairesā vienā no galvenajām ielām norisinās reģionu izstāde, un tieši brīdī, kad ejam tai garām, sākas iespaidīgs karnevāls! Tas, ko redzam, liek vēlēties atgriezties Dienvidamerikā vēlreiz, un iespējams, tieši uz Brazīlijas karnevāla laiku!

Kad esam noskatījušies visus vakara priekšnesumus, miegs jau nāk neizmērojami, jo tomēr mūsu iekšējie pulksteņi vēl dzīvo pēc Latvijas laika. Tomēr pēdējā vakara pietura ir steiku restorāns – Siga La Vaca (par kuru man argentīniešu kolēģis vēlāk jautā – nu bijāt taču aizgājuši, vai ne?). Te, kā jau pierasts šāda tipa iestādēs – var ēst, cik gribi, jāmaksā vien ieejas maksa. Un tad mēs arī ēdam! Steiki, desiņas, lielāki, mazāki, liesāki un mazāk liesi gabaliņi, tik daudz gaļas, ka paliek skaidrs, kāpēc daudz teic – Argentīna nav veģetāriešu un vegānu zeme! Jo šeit gaļa ir cieņā.

Dodoties prom no Buenosairesas

Pēc dažām stundām jau esam ceļā, uz Buenosairesas otro lidostu, no kurienes var aizlidot ar vietējiem reisiem. Izbrīnāmies par vietējo drošības pārbaudi (šķidrumus droši var nest iekšā), tad, par veikalu sortimentu (plauktos ir tās pašas grāmatas, kas Eiropas lielākajās lidostās) un, visbeidzot, par rūpīgo iekāpšanas sistēmas ievērošanu (iekāpšana notiek pēc grupām, atkarībā no iedalītās vietas).

Drīz vien jau sēžam paprāvajā lidmašīnā, dzerot burvīgi garšīgu parasto tēju, kas audzēta Argentīnā, un piekožot argentīniešu nacionālos cepumus alfajores ar iebiezinātā piena garšu.

Citi Argentīnas raksti:

Teiksmainā Patagonija – ledāju pasaule

Ibera mitrāji

Patagonijas ziemeļi – Valdes pussala

Pateicamies “Dabas tūres” (www.dabastures.lv)  par atbalstu raksta tapšanā! “Dabas tūres” piedāvā starptautiski atzītas putnu entuziastu ekskursijas Latvijā (putnu migrācija pie Lubānas ezera, dzērvju šovs, Krimuldas pūces u.c.), gan arī ārpus Latvijas – Argentīnas pavasaris, Skotijas ainavas, Ziemeļpolijas pilis un citas dabas draugiem piemērotas tūres. Izvēloties šādu tūri nav nepieciešamas priekšzināšanas putnu saskatīšanā – dabas speciālists parādīs visu interesantāko!


1 comment

Pievienot komentāru