Industriālā Mantojuma Apskates Vietas Vidzemē

Mēs izbraucam no mājām vienā no pirmajām saulainajām pavasara dienām, kad no pērnajām lapām izspraukušies sniegpulksteņi ir pilnā plaukumā, bet ēnainākajās vietās vēl aizvien ir sarma. Šoreiz brauksim skatīties Vidzemes pusi un īpašu uzmanību pievērsīsim industriālajam mantojumam. Daudzus šādus tūrisma objektus esam iepriekš redzējuši pie kaimiņiem – Igaunijas Hījumā un Sāremā salās, un beidzot ir laiks apskatīties to mūsmājās. Izrādās, šī ir tūrisma niša, kas īpaši piesaista veselu kategoriju tūristu, kas atbrauc skatīties tieši kādreizējās rūpnīcas, bākas un dzirnavas.

Maršrutu izbraucām divās dienās, bet ieteicams būtu veltīt trīs dienas, lai izbaudītu katru objektu bez steigas. Čiekurkaltē, Rūjienas saldējumā un Limbažu tīnē ekskursijai jāpiesakās iepriekš! Par citām industriālā mantojuma vietām lasi šeit.

Viesnīcas, kurās palikt pa ceļam:

Līdzīgi raksti:

Jāņu brīvdienas Latgalē ap Lubānu

Kurzemes dabas takas

Ziemeļlatgales dabas takas

Igaunijas pamestais zemūdens cietums Rummu

Līgatnes papīrfabrika un strādnieku dzīvoklis

Mūsu pirmā pietura ir Līgatnes papīrfabrika un dabas takas, kur ar gidu izstaigājam ciematiņa teritoriju, kas 200 gadus atpakaļ būvēts kā modernākais strādnieku ciemats Eiropā. Atmiņā ataust pamatskolas laika burtnīcas ar zaļajiem vāciņiem, kas nākušas tieši no šejienes – diemžēl mūsdienās rūpnīca vairs nestrādā. Kamēr gide mums izstāsta par to kā ir bijis te dzīvot (jo viņa pati šeit uzaugusi), tikmēr ar mums nāk sasveicināties kāda ciematiņa iedzīvotāja. Viņa savulaik strādājusi papīrfabrikā un aizvien te dzīvo – vienā no 22 strādnieku koka mājām, kas saglabājušās. Ar ES fondu atbalstu vairākas no tām ir atjaunotas, tajā skaitā strādnieku dzīvoklis, kurā var paskatīties kā cilvēki dzīvojuši tolaik. Viena maza telpiņa, kurā gan ēsts, gan gulēts, blakus virtuvīte, un tādā mazmazītiņā vietā bieži vien mitinājās ne tikai ģimene ar vairākiem bērniem, bet arī vecmāmiņas un vectētiņi.

Kamēr staigājam pa kalna otru pusi, ievērojam nelielas metāla plāksnītes uz strādnieku rindu mājām – izrādās, tās ir apdrošināšanas plāksnītes! Ja notika ugunsnelaime, šāda plāksnīte pēc ugunsgrēka būtu atrodama. Tomēr mums visinteresantākās ir turpat dabas takās esošās alas – kas, kā, izrādās, aizvien tiek izmantotas par pagrabiem! Dažām tikai atsevišķām alas daļām durvis, citām – priekšā pamatīgi vārtiņi. Smilšakmens klints ar lodziņiem, atspīdot gludajā ūdenī pie slūžām atstāj gana industriālu sajūtu, te cilvēks savu pirkstu ir pielicis, bet nav tā, ka tāpēc mazāk interesanti.

Gulbenes-Alūksnes bānītis

Tālāk tā tik vien pagūstam uz Gulbenes bānīti! Aši, aši izskrienam cauri Gulbenes dzelzceļa stacijai, kur gribēsim vēl atgriezties, un lecam iekšā vilcienā. Šodien mums veicas – ir īsta tvaika lokomotīve! Gadu atpakaļ, Raskas pilsētā Teksasā redzējām cik plaša ir dzelzceļa entuziastu pasaule, un tepat Gulbenē cilvēki, kam interesē dzelzceļš, sabrauc no visas pasaules, lai izbrauktu ar bānīti. Tvaika lokomotīve brauc vien divas-trīs reizes mēnesī, tāpēc ja ir mērķis izbraukt tieši ar to, vajadzētu jau laicīgi apskatīties kustības grafiku www.banitis.lv. Vasaras laikā ir arī vairāki degustācijas braucieni – siera un vīna izbrauciens un maizes un medus.

Kas tad īsti ir Gulbenes-Alūksnes bānītis? Tas ir kultūrvēsturisks šaursliežu dzelzceļa posms, kas saglabājies no 1903.gadā būvētās dzelzceļa līnijas Pļaviņas-Gulbene-Alūksne-Ape-Valka, no kādreizējiem 210 km palikuši vien 33, un šis ir vienīgais bānītis Baltijas valstīs, kas aizvien nodrošina regulārus pārvadājumus. Izrādās gan ka mūsu tvaika lokomotīves dažreiz dodas ceļā uz citiem vilcienu entuziastu pasākumiem, piemēram Lietuvā, kur tās ir pasākuma nagla.

Kad esam atpakaļ Gulbenes stacijā, beidzot ir laiks izpētīt stacijas muzeju. Izdrukājam katrs sev pa biļetei mūsu sapņu galamērķiem (vienu uz Bora Bora un otru uz Antarktīdu), pataustām kā ir pacelt smagumu ar sviru (kāpēc šāda ekspozīcija nebija pieejama skolā?!) un padarbojamies pie stendiem par dzelzceļa drošību. Viena ekspozīcija ir austiņu uzlikšana un cenšanās saklausīt, kad nāk vilciens (pēc sociālajām Latvijas Dzelzceļa reklāmām jau esam dzirdējuši, ka sliedes nevajadzētu šķērsot ar austiņām), otra ļauj vadīt vilcienu un censties nobremzēt, ieraugot šķērsli un pārbrauktuves. Arī nemaz nav tik viegli! Spēļu dzelzceļa faniem te ir neliela ekspozīcija ar braucošu vilcienu.

Pēc tam aizejam līdz blakus stacijai stāvošajam vilcienam, te daži aizbrauc vizināties ar drezīnu, bet mēs ejam skatīties Padomju laiku partijas vilciena iekārtojumu. Redzot kupejas, man ataust atmiņā deviņdesmito gadu sākuma braucieni ar ģimeni uz Ukrainu, kad, protams, ne tik skaistā vilcienā, arī nakšņojām un pēc tam atpakaļ atbraucām ar dikti daudz somām un dažādiem labumiem no mūsu radiem!

Vijciema čiekurkalte

Līdz šodienai par tādu vietu kā “čiekurkalte” nekad nebiju dzirdējusi. Spriežot pēc vārda, kaltē čiekurus, bet kāpēc? Vai liels sēklu trūkums? Izrādās, ir gan! Šeit tā uzcelta jo 19.gadsimta beigās Ziemeļvidzemi skāra plaši ugunsgrēki, un kā uzcelta 1895.gadā, un pēc dažiem ilgstošākiem pārtraukumiem, tā darbojas aizvien. Pārdzīvojusi juku laikus vien pateicoties cilvēku entuziasmam – čiekurkaltes iekārtas esot bijis paredzēts nodot metāllūžņos, bet pārvaldnieks ar draugiem un ģimeni savācis vietā tikpat lielu daudzumu citu lūžņu un iekārtas izdevies glābt.

Šeit redzam kā notiek čiekuru maisa uzvilkšana augšā kaltē, un kā čiekuri žūst siltā telpā. Pagriežot žāvējamos kambarus uz riņķi, sēklas izbirst, un tās var savākt. Arī priedēm esot labie un sliktie gadi – citu gadu čiekuru esot pavisam maz, un iegūtais materiāls arī nav liels. Citus gadus ir vairāk. Taču pieprasījums pēc sēklām un priežu stādiem esot milzīgs. Un, kā izrādās, arī Latvijas teritorijā aug dažāda veida priedes, ne visas varētu augt visā valsts teritorijā. Pēc mūsu priežu sēklām un stādiem esot liels pieprasījums Ziemeļvalstis – un tas krietni pārsniedz piedāvājumu.

Saule jau sāk tuvoties uz rieta laiku un iegriežamies Vijciema medību pilī – Bergervillā uz vakariņām. Šo medību pili savulaik izmantojuši dažādi zināmi politiķi, bet tagad tā kļuvusi par dizaina viesnīcu, kur baudīt klusumu, ekskluzīvus koncertus šaurā lokā vai doties skatīties dzīvniekus kopā ar medniekiem, kas pārzina mežu kā savu pagalmu. Tā kā mūsu šoreiz ir tā pavairāk, pa nakti paliekam Valmierā, viesnīcā Wolmar pie draudzīgā papagailīša Čārlija.

Koņu dzirnavas

Esam pavisam tuvu pie Igaunijas robežas! Esam klāt Koņu ūdensdzirnavas, kur var gan uzzināt par miltu malšanas vēsturi, gan savām acīm redzēt kā pēc senajām metodēm tiek apstrādāta vilna. Senākās iekārtas ir no 19.gadsimta. Saimniece ar māsu mums izstāsta un izrāda, kā iekārtas darbojas – ar tām aizvien tiek pārstrādāta apkārtnes aitu vilna, un šeit pat arī tiek ražotas aitu vilnas segas un citi vilnas izstrādājumi.

Rūjienas saldējuma degustācija un ekskursija

Mūsu nākamā pietura ir īpaši garšīga! Mēs esam pie Rūjienas pienotavas, kas uzcelta 1912.gadā. Lai arī mūsdienīgās ražošanas telpas nav iespējams redzēt higiēnas apsvērumu dēļ, zinošā gide parāda un pastāsta par vietas vēsturi un arī jauninājumiem. Protams, visus visvairāk interesē saldējumus, un to tad nu ir iespēja te atēsties tik, cik lien iekšā!

Mums dod gabaliņos sagrieztu saldējumu trauciņos – gan ierastākas, gan neparastākas garšas, man gan vislabāk pie sirds iet parastais šokolādes saldējums. Ņemot vērā, ka ieejas maksa ir vien 3 eiro no personas (vismaz 5 personu grupā), man jau liekas, ka mēs katrs apēdām saldējumu par daudz vairāk! Interesanti, ka viens no jaunajiem saldējumiem – Mini Melts, kas tiek ražots te pēc ASV licences, pieejams visā pasaulē. Vēlāk ieliekot karti savā Instagram kontā man atsaucas kolēģi no Kuveitas – šodien iešot nogaršot, jo tas pieejams arī pie viņiem!

Limbažu tīne

Tālāk apmeklējam vēl vienu ar vilnas apstrādi saistītu objektu. Vietu, kur top audums teju visiem Dziesmusvētku tautastērpiem – Limbažu tīne! Šeit vilnas apstrādes process notiek gan pēc līdzīgiem principiem kā pirms tam redzējām Koņu dzirnavās, gan arī ar mūsdienīgākiem aspektiem kā krāsošana. Beigu beigās, te ir gan vilnas pledi, gan salvetītes, gan tautastērpu audumi, gan citi skaisti darinājumi. Mums ar lielu godu rāda divas grāmatas japāņu valodā par adīšanas tradīcijām Latvijā  – izrādās, labākās grāmatas par mūsu adījumiem ir tieši japāņiem, kuri ir ārkārtīgi iecienījuši šo vietu un pat dodas īpašās ekskursijās tieši uz šejieni!

Bīriņu pils ūdens tornis

Mūsu pēdējā pietura ir Bīriņu pils. Vispirms uzkožam restorānā (dikti garšīgi!), tad izstaigājam pils zāles, kas esot īpaši populāras kāzu viesību rīkošanai un tad ejam uz nesen atjaunoto ūdenstorni. Tas celts 1875.gadā virs akas, lai uzlabotu ūdens piegādi. Kopš atjaunošanas pirmajā stāvā attēlotajos modeļos var redzēt kā ūdens tiek sūknēts un uzkāpjot augstāk, paveras panorāmas skats uz apkārtni un var tuvplānā apskatīties vēja rotoru un spārnus.

Tā nu divu dienu braucienā esam apskatījuši veselu lērumu objektu un uzzinājuši daudz jauna! Man bija patīkams pārsteigums par to, cik garšīga bija ekskursija uz saldējuma ražotni un cik vērtīgs resurss ir priežu sēklas. Tāpat arī, cik Gulbenes bānītis, par kuru iepriekš tik daudz dzirdēts, ir svarīgs dzelzceļa entuziastu vidū un, kas nav mazsvarīgi, kā reģionos attīstās tūrisma piedāvājums ar jaunām naktsmītnēm, labiem restorāniem un interesantām apskates vietām!

Paldies par atbalstu Vidzemes plānošanas reģionam un projektam “Industriālais mantojums”, ko finansiāli atbalsta “Interreg” Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programma, raksta tapšanā!

Līdzīgi raksti:

Jāņu brīvdienas Latgalē ap Lubānu

Kurzemes dabas takas

Ziemeļlatgales dabas takas

Igaunijas pamestais zemūdens cietums Rummu


Pievienot komentāru