Ibera mitrāji – neskartā daba Argentīnā

Argentīnas ziemeļu daļas mitrāji, iespējams, nav tā zināmākā valsts daļa, un parasti nav pirmais un galvenais apskates objekts Argentīnā. Taču Ibera mitrāji man iekrita sirdī īpaši, kaut par tiem pirms ceļojuma nebiju dzirdējusi. Korientes un Misiones provincēs viesojāmies braucot ar “Dabas Tūres” ceļojumā “Argentīnas pavasaris”, kad bez Patagonijas, Buenosairesas un Iguasu ūdenskritumiem, aizbraucām arī uz Ibera mitrājiem un jezuītu misijās.

Citi šīs sērijas raksti:

Patagonijas dienvidi – pasakainie ledāji un ezeri

Patagonijas ziemeļi – pie roņiem, vaļiem, pingvīniem un jūras lauvām

Kā nokļūt Argentīnas ziemeļos – autobusi Argentīnā

Mūsu ceļojums uz Argentīnas ziemeļu daļas sākās no Buenosairesas ar nakts autobusu. Septiņos vakarā mēs bijām autobusu stacijā, gatavi doties ceļā uz Posadas pilsētu, no kuras tālāk brauksim uz mitrājiem. Šajā maršrutā kursē vairāku kompāniju autobusi, un mēs braucām ar Rio Uruguay. Ja liekas, ka nav nekādu ilūziju par nakti autobusā, tad šeit priekšstati jāpārskata – jo par aptuveni 45 eiro pirktā biļete ļauj braukt pilnīgi guļus, ir sega un spilvens (un vietas kājām ir tikpat daudz, cik lidmašīnā labā biznesa klasē – un autobusa klase saucas ejecutivo – suite VIP), autobusā ir tualete, individuālā izklaides sistēma un divas reizes baro – līdzīgi kā lidmašīnā, ēdienus un dzērienus var izvēlēties, tajā skaitā, pieejami arī stiprie dzērieni. Ja paveicas un tiec pie vietas autobusa priekšā, tad no otrā stāva paveras fantastisks skats! Šādā veidā man nebūtu iebildumu apceļot arī citas vietas Dienvidamerikā!

brauciens ar autobusu dienvidamerikā

Pa ceļam mums pievienojas mūsu gids Dankans (Duncan), kurš ar mūsu mazo grupu būs turpmākās dienas līdz pat Iguasu ūdenskritumiem. Kad viņš iekāpj autobusā un sāk ar mums sveicināties, es uzreiz īsti nesaprotu, kas tas par vīrieti un ko viņš no mums grib, bet beigās brauciena laikā viņš izrādās laipnākais un foršākais gids, kuram bija iespēja uzdod tiešām visus interesējošos jautājumus un kurš bija ārkārtīgi pretimnākošs (un ar mums palika pat vienu papildu dienu, kad viņam jau bija brīvdiena!).

No Buenosairesas izbraucām ar tumsas iestāšanos, un pirmie skati no rīta saullēktā ir ārkārtīgi plaši lauki, un, acīmredzami, daudz tropiskāks klimats. Nav gluži “džungļu čūsku” iespaids, bet redzamais sāk atgādināt Dienvidamerikas seriālos redzēto. Izkāpjot Posadās mans pirmais lūgums Dankanam ir par aptieku. Vēl mājās esmu dabūjusi kādu nejauku vīrusu un jau otro nedēļu man nepaliek labāk, bet pēdējās dienas – tikai sliktāk. Turpat Posadās pēc īsas konsultācijas ar aptiekāri, Dankanam tulkojot, nopērku antibiotikas, kuras, izrādās, Argentīnā var iegādāties bez receptes. Tālāk mēs iekāpjam mikroautobusā un dodamies uz Estancia San Juan Poriahu, rančo, kurā pavadīsim turpmākās trīs dienas.

Kas ir Ibera mitrāji un tur dzīvojošie guarani

Pirms šī brauciena es nekad agrāk nebiju dzirdējusi par Ibera mitrājiem. Izrādās, šis reģions ir otrs lielākais mitrājs pasaulē pēc Brazīlijas Pantanal, un aizņem aptuveni 15-20 tūkstošus kvadrātkilometru, no kuriem 13 tūkstoši ir aizsargājama teritorija kopš 1982.gada, ar plāniem to pārveidot par nacionālo parku. Tas ir viens no svarīgākajiem saldūdens rezervuāriem kontinentā un tas ir ezeru, purvu, lagūnu un dumbrāju “sajaukums”, radies no lietus ūdens. Tulkojumā no guarani valodas tas nozīmē “spožais ūdens”. Kas tad īsti ir guarani? Guarani ir vietējās tautas un valodas nosaukums, kas Korientes provincē ir otra oficālā, tāpat kā viena no oficiālajām Paragvajā. Tajā pasaulē runā teju pieci miljoni cilvēku, un daudziem no tiem tā ir vienīgā valoda, ko viņi zina. Interesanti, ka tā ir viena no visizplatītākajām ieziemiešu valodām Dienvidamerikā, taču tajā runā liels skaits cilvēku, kam tā nav dzimtā. Diemžēl par guarani kultūru pirms spāņu kolonizācijas nav pārāk daudz informācijas. Taču līdz ar spāņu parādīšanos 16.gadsimtā, šī tauta ir daudz cietusi. Guarani sievietes tika uzskatītas par ārkārtīgi skaistām, un spāņi tās pieņēma par sievām, taču vairums guarani tika pārdoti kā vergi. Šīs tautas nākotni būtiski ietekmēja jezuītu misijas, kas arī ir viens no galvenajiem apskates objektiem Korientes un Misiones provincēs Argentīnā. No vienas puses, jezuīti iestājās pret guarani pārdošanu kā vergiem, taču viņiem tika dots uzdevums tos pievērst kristietībai un kolonizēt, ko viņi arī darīja. Guarani tika “sadzīti” misijās, kur katram bija mazītiņa istabiņa un drīkstēja dzīvot tikai viens vīrs ar vienu sievu (guarani kultūrā bija daudzsievība) un dzīve tuvu spāņiem pakļāva viņus eiropiešu slimībām, pret kurām viņiem nebija imunitātes. Ja viņu kultūrā viņi dzīvoja kaili un nāves gadījumā notika rituāli ar kanibālu elementiem, tad pie jezuītiem viņiem nācās pilnībā pārveidot savu dzīves veidu ļoti īsā laikā, un daudzi tam nespēja pielāgoties. Interesanti, ka slavenā yerba mate tēja ir cēlusies tieši pie guarani, kuri to atklāja kā zelējamu augu un piemērotu karstu dzērienu pagatavošanai. Lai arī daudzi guarani uzskatīja jezuītu misijas par pēdējo iespēju kā paglābties no kļūšanas par vergiem, tomēr šīs misijas arī palīdzēja gandrīz pilnībā iznīcināt šo kultūru. Mūsdienās ir palikuši aptuveni 14 tūkstoši cilvēku, kas sevi identificē kā guarani. Daudzi aizvien dzīvo tradicionālajā veidā medījot, makšķerējot un saskaņā ar dabu, taču ir ļoti pakļauti nabadzības riskam un slimo. Viņiem nepieder īpašumi (savulaik guarani bija tikai daļēji klejotāji – jo audzēja kukurūzu). Dankans mums stāsta, ka pateicoties guarani valodas zināšanām  daudzi cilvēki pārbēg no Paragvajas uz Argentīnu, kur dzīves līmenis ir labāks – jo zinot guarani valodu, varot saņemt īpašu identifikācijas karti pie iezemiešiem, kas tad arī ļauj uzturēties Argentīnā. Ja kādreiz visi redzētie guarani bija ļoti maza auguma, tumšiem matiem un visi izskatījās ļoti līdzīgi, tad tagad viņš smejas, ka daļa izskatās tieši tādi pat, kā citi Dienvidamerikas iedzīvotāji, un daudzi kultūru sajaukumu dēļ te ir gan blondi, gan zilacaini, gan arī gara auguma “guarani”.

Narkotiku problēma Dienvidamerikā

Pa ceļam uz estanciju braucam cauri vairākiem kontroles punktiem (reģionā ir problēmas gan ar narkotiku ievešanu no Paragvajas – kas ir lielākā marihuānas audzētāja Dienvidamerikā, gan Urugvajas – kur pirmā pasaulē legalizēja marihuānu). Vēlāk atpakaļceļā vienā no šādiem punktiem redzam Holivudas cienīgu ainu – kamēr mūsu mikroautobusa brauciena dati tiek pārbaudīti (katram transporta līdzeklim ir jābūt atļaujai pārvadāt pasažierus, un izbraukšanai uz citu provinci nepieciešama īpaša atļauja, kā arī Dankans stāsta, ka tiek pārbaudīts ne tikai stundu skaits, kas ir braukts, bet arī maršruts – ierīce to fiksējot), mēs vērojam apkārtni. Pie vienas no policijas mašīnām ir apstādināts vieglais auto, kam atvērtas visas durvis, bagāžnieks un kapots, un vairāki policisti pārbauda salonu. Auto vadītājs, vīrs baltā kreklā, tumšiem, vidēji gariem matiem, ar ūsām un aviatora saulesbrillēs, sēž uz krēsla, rokas aiz muguras. Kā tāds “Narcos” prototips. Viņam blakus ir sētas, un aiz tās sēž policijas suns, kurš, kā izskatās, savu darbu jau ir paveicis. Pēc brīža vīru, aizvien rokudzelžos, pārved zem tuvākā koka ēnā. “Marihuāna”, nosaka Dankans.

Estancia San Juan Poriahu

Pēc stundas brauciena mēs nokļūstam estacijā San Juan Poriahu. Tulkojumā no guarani valodas “poriahu” nozīmē nabadzīgs. Šī arī savulaik bijusi jezuītu misija, galvenā mājā, kas kādreiz ir bijusi baznīca, tagad ir “saimnieku māja”. Esmu redzējusi baznīcas, kas ir pārveidotas par apģērbu veikaliem, taču vēl nekad neesmu palikusi pa nakti kādreizējā baznīcā!

Kad speram pirmos soļus istabiņā, esam neizsakāmi pārsteigti! Iekārtojums ir muižas stilā – koloniālā laikmeta iedvesmota vannasistaba, koka galds ar estancijas ģimenes fotogrāfijām, gulta ar ar zeltainu pagalvi, tamborētas sedziņas un slīps jumts, pa kuru pakšķ auglīši no milzīgā blakus augošā koka. Porcelāna vāzes ar zilu zīmējumu, figūriņas un gleznas pie sienam un senatnīga lampiņa. Elektrība te ievilkta tikai nesen, vēl ne tik sen šeit bija dīzeļa ģenerators. Kondicioniera, protams, šeit nav, un dienas vidū, karstākajā laikā ieteicams atvērt logus un durvis caurvējam. Šī vis nav “eiroremonta” bezpersoniskā viesnīca, te var iejusties bagātas estancijas ģimenes dzīvē. Mūs gan uzreiz brīdina, ka dažreiz podā mēdz iemaldīties pa kādai vardei, lai mēs nesatraucoties. Kādu rītu, paceļot poda vāku, no turienes tiešām izlec neliela vardīte. Parasti tās gan sēž uz sienām, aiz dušas aizkariem vai netālu no loga, ķerot pa retajam kukainim, kas te iemaldās. Uz logiem ir tīkli, jo ārā odu ir ļoti daudz. Lieli svītraini un mazāki, kas uz zilajam biksēm izskatās dzelteni. Mitrums esot liels un laikapstakļi nav tādi ka parasti – viss pludo, tāpēc odu šogad ir pavairāk. Mājās vēlāk rūpīgi lasu par to, kas tā tāda zika, jo pat nopūtusies no galvas līdz kājām tieku pie trīsdesmit odu kodumiem vienas zirgu izjādes laikā, un Argentīnā zikas izplatība ir liela.

san juan poriahu viesnīca

Dzīvojamā istaba, kas ir arī ēdamistaba, ir tikpat bagātīgi iekārtota. Šeit mūs jau gaida servēts galds – estancijas īpašnieka Markosa (Marcos Garcia Rams) māsas ar rokām apgleznotie šķīvji, uz katra no tiem citādāks putns. Ēdienreizes te notiek kopā – ir brokastu, pusdienu un vakariņu zvans, pēc kura visi dodas uz ēdamistabu. Ēdiens pagatavots tā, ka katram ir savs gaļas gabaliņš un daži rezervē, un katru dienu ēdiens ir gluži citādāks – vienu dienu tas ir sacepums, citu –  cepetis, un vienmēr ir uzkoda, otrais ēdiens un deserts. Mēs ēdam visi kopā. Vienu dienu mums pievienojas Markosa māsīcas meita. Citu – vecāks pāris, kurš te brauc jau kuro reizi, sieviete ir vāciete un beidzot kāds sastāda kompāniju alum, jo šeit pārsvarā ir vīna cienītāji. Citu dienu atbraucis kāds lopu uzpircējs ar savu krietni jaunāko sievu un abi izskatās kā no filmas izkāpuši – viņa kā aktrise ar kuplām formām visās vajadzīgajās vietās un bieziem, tumšiem matiem, viņš, sirms kungs ar mazliet sudrabainiem matiem un bārdu, tumši zilā kreklā ģērbies un ar platmali. Visur, kur viņi iet, viņiem rokās ir termosiņš un yerba mate speciālā krūzīte – kalabasa. Ēdamistabā ap četriem galds tiek servēts pēcpusdienas tējai, to gan var izbaudīt arī mazliet vēlāk, atgriežoties no izjādēm vai putnu skatīšanās, jo karstais ūdens ir termosā. Tēja šeit ir no netālas tējas plantācijas, jo reģions ir izslavēts ar parastās tējas audzēšanu – mēs neesam matē cienītāji un ļoti novērtējam iespēju tikt pie parastās tējas. Pēc pēcpusdienas tējas var doties veldzēties baseinā, kas ir turpat pie mājas, flīzītēm izlikts, un ir nevis sintētiski zilā krāsā kā viesnīcās, bet kā tās aristokrātiskais baseins. Virs galvas čalo papagaiļi, turpat aiz žoga ganās zirgi un pie baseina pēc brīža sanāk vairākas pusaugu meitenes – viņas dejo Markosa sievas tango skolā.

Ja nebūtu gana ar muižnieku brīvdienu māju, tad tās īpašnieks Markoss mūs šarmē jau pirmajā sekundē. Viņš ir tipāžs, kuru neaizmirst. Viņam arī ir neiztrūkstošā platmale, gaišas bikses un krekls ar svītriņu. Viņš smēķē daudz vairāk un biežāk, nekā paciešams, taču viņa sabiedrība ir šīs “pasīvā smēķētāja nodevas” vērta. Viņš mūs āzē un saka, ka viņam pāri 70 gadiem un mēs apbrīnojam viņa dzīves sparu, izrādās – tikai 62. Taču viņš neizskatās pat dienu vecāks par 50. Vienas puses ģimene ir ar senām spāņu saknēm, bet otrā pusē skoti. Viņš vairāk līdzīgs skotiem, un, klausoties viņa ģimenes stāstus saproti, ka vismaz Argentīnas mērogam, viņa asinīs noteikti rit vairāk zilas krāsas nekā citiem. Jo ne katru dienu satiec cilvēku, kas paspiedis roku Nilam Ārmstrongam vai tā ģimene bijusi pazīstama ar visu valsts politisko un ekonomisko eliti. Ārkārtīgi inteliģents, daudz ceļojis un pieredzējis. Runā ideālā angļu valodā, un vēl pielabo, kas viņam nepatīk manā valodā ”Tangerine! You sound like an American! We say mandarin!” Niris jūrās un okeānos, kāpis kalnos, un galvenais – savu īpašumu pārzina tā, kā neviens.

Viņa kaislība ir putni – kad vēlāk viņa pikapā dodamies iekšā mitrājos, viņš spēj tos saskatīt no liela attāluma un bieži vien pat bez binokļa jau nosaka, kura putna suga tā ir. Pēc lidojuma veida, pēc tā kā tas sēž un kur tas sēž (“šis putna suga te ligzdo katru gadu”). Viņš ne tikai zina to nosaukumus, ka arī kā tie atšķirīgas no līdzīgajiem putniem. Teju par katru ir stāsts “šo mēs ar britu ornitologu redzējām četrus gadus atpakaļ ligzdojam tepat. Es ar viņu saderēju uz vīna pudeli, ka tas nav tas pats, kas grāmata, bet cita suga. Ornitologs man teica, ka viņš ir eksperts un zina labāk, bet es smējos un teicu, ka es te dzīvoju un zinu gan labāk. Man bija taisnība!”

Viņa estancija būtībā ir kā tāds brīvprātīgs aizsargājamās teritorijas paplašinājums, jo putni viņam rūp. Ne velti, ceļvedī par Argentīnas putniem pie vairākiem putniem ir rakstīts, ka tie sastopami tikai Estancia San Juan Poriahu.

Kādu dienu dodamies izbraucienā ar laivu – un mums pavisam tuvu piepeld kaimans. Tas ir tik tuvu, ka varam apskatīt katru tā ādas izvirzījumu un ieskatīties tam acīs. Citās vietās Markoss mums rāda kā kaimani ķer medījumu – nepieciešams, lai tas kustas, un to vislabāk var nodemonstrēt kaimanus “makškerejot” – drīz vien pie ezera tie jau ir deviņi gabali, un visu skati ir piekalti Markosa makšķerei. Markoss mēģina noķert arī kādu piraņu, kas šeit dzīvo vairumā, taču šodien neķeras. Tikmēr daži mūsu grupas biedri izmanto to, ka visa kaimanu uzmanība ir piekalta Markosam, un dodas peldēties. Dankans izskatās manāmi uztraucies un saka, lai tomēr uzmanās!

Pavisam tālumā redzam arī jabiru – vietējo stārķi, kas, rēķinot pēc spārnu platuma, ir otrs lielākais putns Dienvidamerikā pēc Andu kondora. Tēviņi ir teju 25% lielāki par mātītēm un to augstums sasniedz 1.50 m. Diemžēl tuvumā milzīgo stārķi tā arī nesanāk apskatīties, tam savulaik netālu no mājas ir bijusi ligzda, bet tagad tos tikai redzam tālumā laukos. Taču diezgan tuvu apskatām kādu citu putnu – Argentīnas nacionālo mūrniekputnu, sauktu par hornero. Turpat netālu arī mērkaķīši – tēviņš ar savu baru. Tie gan sēž labi augstu kokos, un lejā ēnā ir tik daudz odu, ka gribas iziet vējainākā vietā. Labi tuvu redzam arī dažāda veida gārņus, pagalmā ir pilns ar dzeņiem un pļavās redzam tik daudz plēsīgās karakaras, ka drīz vien tās ieraugot, vien nopūšamies “ā, tā atkal tikai karakara”.

Pirmajā rītā jau ap pieciem pirmoreiz pamostos, jo putnu balsis aiz loga kļuvušas ārkārtīgi skaļas! Ja pa nakti vēl dzird pa kādam krupim (kurus mums vēlāk arī nodemonstrē – tāds tikko dzimuša kaķēna izmērā!), tad rīti ir putnu balsu pielieti. Ap brokastu laiku tie jau paliek klusāki.

Kamēr šeit dzīvojam, Markoss mūs ved naktīs skatīties spīdīgās, sarkanīgās kaimanu acis un ķer tos ar plikām rokām (“mazie neesot bīstami”) un pūces, kas slēpjas zem jumta. Karstajā naktī mums apkārt lidinās naktī spīdošās vaboles. Bet debesīs redz galaktikas. Tik tumšs ir visapkārt.

gaučo argentīniešu kovboji

Viņa estancijā dzīvo 2500 lopu, un arī ar tiem viņš pagūst darboties, tur gan viņam palīdz vairāki gaučo. Redzēt gaučo pārdzenam lopus ir neaizmirstams skats. Berete, strīpainas bikses un plikas kājas. Ne mazākā satraukuma par odiem. Kad braucam ar viņa pikapu pa plašajiem laukiem (un dažbrīd tik bedrainajiem ceļiem, ka, liekas, te paliksim), pārsvarā redzam govis un zirgus, taču arī pa kādam ēzelim. Izrādās, tie ir ļoti tramīgi un brīdina citus dzīvniekus par plēsēju klātbūtni. Vilkus, lielākoties, manām tikai tālumā, un arī tikai tāpēc, ka ar binokļiem uzmanīgi vērojam pamali. Te dzīvo arī kaķveidīgie, bet tos gan ir teju neiespējami ieraudzīt.

Vairākas reizes mums liekas, ka Markoss savā pikapā nobrauks kādu no simtiem kapibaru, kas te dzīvo. Tās ir kā tādi kusli, mazliet domīgi, bet smaidīgi cūķi, kas nemūk no ceļa nost pat tad, kad esi gandrīz tiem virsū, līdz pēdējā brīdī ielec ūdenī, mazajiem naski peldot līdzi. Dažreiz viņš tomēr mazliet piebremzē un pamidžina gaismas. Tad tas tikpat kusli, kā palēlinājumā, pieceļas un ieslīd ūdenī. Izrādās kapibaras ir lielākie grauzēji pasaulē un tās ir radniecīgas jūras cūciņām. Tās var būt diezgan ātras, ja to vēlas, un īpaši jāuzmanās mazajiem – jo tās gan var būt uz kāra zoba kādam kaimanam.

Pa dienu ejam skatīties sikspārņus – kad tie guļ. Izrādās, šeit tie ir īsti asinssūcēji! Un tie prot dalīties, ja kāds sikspārnis palicis neēdis, tad citi to pabaros. Pēc tam tie zina, kuram ir “aizdevuši”, un prot parādu atprasīt citā reizē. Pie ceļa te dzīvo zemes pūces. Kad braucam garām pikapā, tās vispirms sēž kāda auga stublājos, starp ziediem un sēkliņām, bet kad apstājamies, tad gan ātri paslēpjas zemē.

Tomēr visvairāk Markoss priecājas par mitrāju briežiem, kas te sastopami vairumā, bet patiesībā ir stingri aizsargājami. Skatoties uz briedēnu viņš saka “šim 2 dienas!”, ķīvītes cālēniem par izšķilšanās dienu nosauc vakardienu, bet lielajam melnajam kaimanam esot jau pāri 40.

Dankans ir pārsteigts, ka Markoss pavada ar mums tik daudz laika – parasti viņš dodas vien dažos izbraucienos ar tūristiem, bet šoreiz viņš ar mums ir teju visu laiku – vienīgi nedodas izjādē ar zirgiem, jo ir traumējis kāju. Kamēr visi sēž pikapam aizmugurē, lai ērtāka fotografēšana un skatīšanās, es nolemju palikt iekšā, jo te tomēr odi kož mazāk, un nenožēloju to ne mirkli. Tā ir iespēja visas 3 dienas pavadīt blakus Markosam runājoties. Viņam ir viedoklis par aktuālajiem notikumiem pasaulē, neskatoties uz to, ka viņš dzīvo “nekurienes vidū”, viņš ir labi informēts. Viņš brīvi stāsta par mākslu, literatūru un mūziku. Man nāk smiekli par to, ka pirmajā dienā viņam jautāju kādas būs iespējas pieslēgties pie interneta, jo te tam bija jābūt. Izrādījās, ka mobilo sakaru torni ir saspēris zibens, un te ne tikai nav interneta, bet nav nekāda mobilā tīkla. Aizbraucot no estancijas mūs telefonā gaida vairākas ziņas no satrauktiem draugiem “Vai jums viss labi? Nekavējoties padod ziņu, kad šo izlasīsi!” Mūsdienu pasaules realitāte, trīs dienas nedodot par sevi ziņu, cilvēki sabīstas, vai Dienvidamerikā neesi nolaupīts. Taču šīs trīs dienas bez jebkādiem traucēkļiem, pilnīgs “digital detox” ir iemesls kāpēc uz šo vietu es viennozīmīgi gribētu atgriezties – nekādu epastu vai zvanu. Jo iespaidi mitrāju vidienē ir neaizmirstami – saulei pazūdot aiz horizonta, man un Markosam stāvot pie mašīnas un vērojot dīvainās astes tirantu kaut kur tālumā, un spriežot par binokļiem (man līdzi ir Padomju laiku modelis, bez binokļa šeit nekādi!). Šī atmiņa man no mitrājiem ir visdārgākā.

Ir laiks doties tālāk. Jau trīs dienas sola spēcīgu lietusgāzi, bet tā kavējas. Pēdējā rītā debesis ir patiesi draudīgas un Dankans ar Markosu mūs brīdina – ja drīz nesāksim braukt un mūs pārsteigs lietus, tad ceļš var kļūt neizbraucams. Te ir gadījies, ka galvenā māja paliek par salu, un tad neatliktu nekas cits, kā gaidīt. Taču es nebūt neiebilstu pret iespēju te pagaidīt. Mēnesi, vai divus, un šī ir vieta, no kurienes var atgriezties ar uzrakstītu tādu kārtīgu 900lpp biezu romānu, jo te neviens netraucē, bet iedvesmas pat paliks pāri. Nesteidzoties, iet brokastīs pēc zvana, un zināt, ka tur vienmēr būs maize un apelsīnu ievārījums, bet pusdienās un vakariņās Markosam tik ļoti garšojošā diētiskā kola un neiztrūkstošais sarkanvīns.

Misiones, San Ignasio pilsētiņa

Neilgi pēc izbraukšanas no estancijas sāk gāzt lietus. Līst, un līst, un līst, un apkārtne ir zaļpelēku mežu un koši sarkanas zemes kontrasts. Zaļie lauki apkārt, mazās, diezgan nabadzīgās pilsētiņas un baļķvedēji. Dankans un grupas koordinatore Ilze runā par to kā savulaik šie baļķvedēji katrs veda tikai vienu veselu, milzīga diametra koku. Tagad te tādi salmiņi vien ir. Izcērt arī šeit. Drīz būsim klāt pie pirmās jezuītu misijas, un apstājamies pie benzīntanka, lai iestiprinātos. Te nopērkam ārkārtīgi garšīgas tapiokas un siera bulciņas kādā kioskā, kur pie letes ir meitene, kas izskatās kā jebkura meitene mājās. Mums labi pazīstamie  gandrīz blondie “pelēkie” mati, līdzīgi sejas vaibsti un gaišas acis. Te tā ir realitāte, jo iebraucēju te ir bijis ļoti, ļoti daudz. Piemeram Dankana ģimenei, tāpat kā Markosam, ir skotu saknes. Pie benzīntanka kāda cita pusaugu meitene ar bērnu tirgo augus. Viņa ir neliela auguma un viņai gan drīzāk jūtamas guarani saknes. Dankans saka, ka šo augu ir aizliegts pārdot, jo tam ir narkotisks efekts. Nabadzība reģionā ir jūtama, un viņš iedod meitenei naudu tāpat vien. Lai viņai ir ko paēst.

Jezuītu misijas

Esam klāt pie Santa Ana jeuzītu misijas, kas kopā ar San Ignaso Mini un vēl trim citām misijām ir UNESCO mantojumu sarakstā. Ir ārkārtīgi sutīga diena. Tik karsta, ka mēs knapi velkam kājas, un gaisa mitrums ir neizturams. Par laimi, šeit nav neviena oda! Taču drīz vien vienu no mums sadzeļ lielās bites, kā reizi brīdī, kad mūsu ekskursijai piesaistītais vietējais gids par tām stāsta un saka, lai uzmanoties. Toties satiekam plaukstas izmēra taureni koši zilā krāsā – vēlāk uzzinām, ka tie ir liels retums un to redzēt esot uz laimi. Diemžēl taurenis ir labi fikss, un iemūžināt to nepagūstam.

san ignacio mini misija

Izrādās, mūsu misijas gida vectēvs bijis no Krievijas. Misijas kapsētā ir daudz krievu un poļu kapu, taču, no salīdzinoši jaunākiem laikiem.

Drīz vien sāk gāzt lietus un mēs iesprūkam autobusā, lai brauktu uz nākošo misijas vietu – San Ignasio Mini, kas jau ir pamatīgi labiekārtots tūrisma objekts, ar lieliem ieejas vārtiem un žogiem. Kad izkāpjam, lietus atnācis arī te, taču drīz vien tas pāriet, tikai paliek draudīgas, tumšas debesis tālumā. Te varētu staigāt vairākas stundas, vērojot gan iespaidīgo arhitektūru, gan apskatot guarani mazās istabiņas, gan arī vērojot putnus.

Mēs šoreiz nakšņojam Kapiovi pilsētā, kura pazīstama ar skaisto ūdenskritumu (kas ir vien tāda iesildīšanās pirms nākošajā dienā gaidāmā brauciena uz Iguasu) un kā provinces Ziemassvētku pilsēta. Jau novembra vidū ielas ir izdekorētas ar iespaidīgiem Ziemssvētku rotājumiem, kuri visi ir darināti no plastmasas pudelēm! Izrādās, pilsētiņas iedzīvotāji visu gadu gatavojas Ziemassvētkiem un pašu rokām darina šos rotājumus. Nav slikts veids, kā izmantot pudeles! Ir mazliet neparasti, 25 grādus silts, mitrs vakars un visapkārt Ziemassvētku ainiņas.

Šajā vakarā mēs dodamies baudīt argentīniešu steikus, un ēdiens neliek vilties. Kamēr ēdam, uznāk spēcīgs negaiss, un zibina ik pa pāris sekundēm, līdz kādā brīdī visai pilsētai pazūd elektrība. Uz dažām sekundēm tā atjaunojas, un tad pazūd atkal. Tā mēs sēžam tumsā, vērojam neganto, tropisko lietu un zibeņus.

kapiovi pilsēta

Pateicamies “Dabas tūres” (www.dabastures.lv)  par atbalstu raksta tapšanā! “Dabas tūres” piedāvā starptautiski atzītas putnu entuziastu ekskursijas Latvijā (putnu migrācija pie Lubānas ezera, dzērvju šovs, Krimuldas pūces u.c.), gan arī ārpus Latvijas – Argentīnas pavasaris, Skotijas ainavas, Ziemeļpolijas pilis un citas dabas draugiem piemērotas tūres. Izvēloties šādu tūri nav nepieciešamas priekšzināšanas putnu saskatīšanā – dabas speciālists parādīs visu interesantāko!

Citi šīs sērijas raksti:

Patagonijas dienvidi – pasakainie ledāji un ezeri

Patagonijas ziemeļi – pie roņiem, vaļiem, pingvīniem un jūras lauvām


1 comment

Pievienot komentāru