Patagonijas ziemeļu daļa – gludvaļi, pingvīni un jūras lauvas Valdes pussalā

Pēc tā kā esam apskatījušies Patagonijas dienvidu daļu – Perito Moreno ledājus un neparasti skaisto Arhentīno ezeru, mēs dodamies tālāk, lai izzinātu reģiona ziemeļu daļu, kur jau ir krietni siltāks.  Bieži vien ceļotāji fokusējas tikai uz reģiona dienvidu daļu. Patagonija ir ārkārtīgi liela, un tai noteikti ir vērts veltīt vairāk nekā tikai dažas dienas, un apmeklēt arī vidieni un ziemeļu daļu! Mūsu mērķis ir Valdes pussala, kur ir liela jūras dzīvnieku daudzveidība un tāpēc tā ir iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Mēs uz Patagoniju devāmies kopā ar latviešu “Dabas tūres” (www.dabastures.lv) grupu, kas organizēt putnu un dabas vērošanas tūres mazās grupās (6-8 cilvēki) dabas speciālista pavadībā.

Līdzīgi raksti:

Patagonijas dienvidi – Perito Moreno ledājas, Estancia Cristina un Elkalafates pilsēta

Lielais ceļojums pa ASV Rietumu krastu

mīļākās un smieklīgākās dzīvnieku bildes

Valdes pussala ar gludvaļiem, jūras lauvām un jūras ziloņiem

Trelju

Mēs atlidojam uz krietni siltāko Trelju (Trelew) pilsētu. Šeit apkārtne ir kā milzīgs plakans galds, kurš stiepjas cik vien tālu redzi, mums priekšā ir lauks. Tam pa vidu taisns ceļš, kas aizlokās vien dažviet, tīri nesaprotamu iemeslu dēļ, un tad atkal atgriežas atpakaļ.  Ja par pirmo gvanako Elkalafatē mēs jūsmojam, tad šeit to ir tik daudz, ka mēs tiem pārstājam pievērst uzmanību. Mūsu pirmā pietura ir Dienvidu gludvaļu līcis – Golfo Nuevo. Šeit no Los Piramides ostas var doties ekskursijā, bet patiesībā šo piekrasti ir grūti nosaukt par ostu – nelielos kuģīšu, iekārtus speciālā piekabē, ūdenī iestumj traktors.

Mēs dodamies ūdenī, meklēt gludvaļus. Te šajā laikā atrodas tikai mātītes ar mazuļiem līdz 4-5 mēnešu vecumam, un nelielajā līcī viņas māca tiem zīst peldot un nirt dziļumā. Lai arī labākais laiks ir oktobris, tomēr arī novembra sākumā tie vēl šeit ir. Ar laivu šeit nedrīkst braukt kurš katrs, bet tikai autorizētās kompānijas, kādas ir vien sešas, un katrai drīkst būt tikai viena laiva. Tuvumā pie vaļa tiek izslēgti dzinēji un jāievēro dažādi noteikumi, lai dzīvniekus netraucētu. Mums ekskursiju vada gids, kurš vienlaicīgi ir arī vaļu pētnieks un fotogrāfs, un stāsta mums par šiem senajiem dzīvniekiem – tie tiek uzskatīti par vieniem no primitīvākajiem vaļiem, kas evolūcijas ceļā jau ļoti sen nav mainījušies, to var noteikti pēc tā kā viņi barojas, un šiem vaļiem nepieciešams izfiltrēt milzīgu daudzumu ūdens, lai tiktu kaut pie neliela barības daudzuma.

kur redzēt vaļus brīvā dabā

Vizuāli tie izskatās mazliet citādāki, nekā mēs gaidījām – uz to galvām ir veidojumi, pēc kuriem viņus var atšķirt, un, pārsteidzošā kārtā, vaļu šeit paliek vairāk. Diemžēl gan tāpēc, ka citas viņu dzīves vietas paliek aizvien mazāk piemērotas pēcnācēju aprūpei. Arī šeit savulaik šie vaļi ir teju pilnībā izmedīti. Angļu valodā viņu nosaukums ir “Southern Right Whale” (Dienvidu pareizais valis), jo tas ir “pareizais, kuru medīt”. Viņi nemaz nebaidās no cilvēkiem, un mierīgi izpeld blakus laivām, lai ieelpotu gaisu, mazuļi biežāk nekā mātītes, tādēļ gids uzsver vairākas reizes – ar šādu uzvedību teju brīnums, ka tie vispār ir izdzīvojuši! Kad mēs gaidām, lai redzētu pirmo vali, visa laiva stāv saspringuma pilna. Vai būs, vai nebūs? Gids saka, ka mēs pilnīgi noteikti redzēsim vaļus un vajag tikai vērot, un, ja kāds pamana, lai dod ziņu!

Un drīz vien saskatām arī pirmo vaļu ģimeni! Mūsu vaļi gan nav tik aktīvi, kā daži pie tālākajām laivām esošie, un diezgan gausi peld, tādēļ drīz dodamies meklēt citu vali. Drīz vien vali pamanu es, un tad māju gidam, kurā virzienā jāskatās. Mūsu četrdesmit pasažieru laiva tad dodas pie manis saskatītā vaļa un es jūtos lepna! Stunda paskrien vēja spārniem – ir laiks braukt krastā. Mūs gaidošais traktors iebrauc sēklī un laiva precīzi trāpa piekabē, un mūs izvelk krastā. Tā, it kā nekas nebūtu bijis!

Nelielajā skrējienā uz busiņu mūsu acis tā piepūš ar smiltīm, ka saprotam – iepriekš redzētais pašā Patagonijas dienvidu daļā bija vēl pavisam ziediņi. Mati ir pilni smilšu, ausis, un beigās pat pusdienas garšo kraukšķīgi. Tomēr, kad no matiem izbērtas smiltis, pusdienas var izbaudīt gan, un īpaši pie sirds tās būs jūras velšu cienītājiem – garneles, ķemmītes, mīdijas, kalmāru gredzeni un vēl, un vēl!

Jūras lauvu un jūras ziloņu kolonija

Nākamā pietura mums ir jūras lauvu un ziloņu kolonija. Pirmajā vietā, kur tos sastopam, viņi ir tālu lejā, pavisam pie ūdens uz klintīm, un ar apbrīnojamu veiklību tie uzrāpjas visnotaļ stāvās klintīs. Jūras lauvas ir mazāki, tad jūras ziloņi gan ir ļoti iespaidīgi – tēviņi sver līdz 4 tonnām, mātītes ap 800 kg. Piedzimstot mazulis jau sver 44 kg, un pirmo trīs nedēļu laikā uzbarojas līdz 120 kg! Dzīvnieki ar mazuļiem cenšas dzīvot vietās, kur no krasta tos nesasniegts plēsoņdelfīni. Tādēļ nākamajā pludmalē, kurai priekšā zemu klinšu sēklis, dzīvnieki pavisam nejūtas traucēti.

skaistākās UNESCO mantojuma vietas

Visas piekrastes garumā redzam arī fosilijas – milzīgu daudzumu gliemežvāku, kas izskatās te vienkārši nobērti – mūsu jaunais gids Armando stāsta, ka tās ir 23 miljonus gadus vecas fosilijas. Šķiet neticami, ka kaut kas tik vecs ir tik labi saglabājies!

Ainava Valdes pussalā pirmajā brīdī liekas pilnīgi vienāda, cik tālu vien ne skaties. Nelieli, ļoti dzelkšņaini krūmi, kuros ir milzīgs daudzums dzīvās dabas. Uz kāda staba redzam apodziņus, citviet, tinamū putnus, kas atgādina vistas. Arī vietējo strausu – nandu, kur tēviņi pieskata vairāku mātīšu perējumu – pie viena tēviņa var būt pat 50 cāļi! Te ir ārkārtīgi liela putnu daudzveidība, un šoferis saskata mazus putniņus pat tur, kur mēs redzam tikai viendabīgus krūmus un pat ar binokli knapi kaut ko ieraugām. Bet viņš redz uzreiz un nosaka, kas tas par putnu un pat bez noteicēja! Šādi krūmos viņš mums parāda gan papagaiļu koloniju, gan maras – vietējos grauzējus, kas nav sastopami nekur citur pasaulē un ir Patagonijas simbols.

Tie izskatās ārkārtīgi piemīlīgi, līdz viens nolemj šķērsot ceļu mums priekšā, satrūkstas un vairākus simtus metru skrien pa priekšu automašīnai ar saviem 40 km/h, līdz beidzot tomēr ielec krūmos. Kādā brīdī ieraugām arī gaučo – izslavētos argentīniešu kovbojus, kas pārdzen aitu baru. Kad gribam uzņemt kādu fotogrāfiju, atverot logu, viss autobuss pieput ar smiltīm. Iekšpusē sēžot par to viegli aizmirstas!

Skaistākā klusā pludmale un meklējot Magelāna pingvīnus

Klusā jūras ziloņu kolonija

Kad esam netālu no Punta Tombo, autobuss nogriežas nost no lielā ceļa un mēs nokļūstam kādā tukšā pludmalē, kur vienīgie apmeklētāji esam mēs un divi franču kemperi. Šalc jūra un krastā ir jūras ziloņi, kas nebūt neliekas traucēt, mums staigājot tiem blakus. Tiem gan nav ieteicams nākt tuvāk par trim metriem, un noteikti nedrīkst iet starp tiem.

Cik gan bezgala piemīlīgi tie ir! Kāds ar ķepiņpleznu kasa vēderu, cits berzē acīs, pa brīdim tie ieņurdas un gandrīz vienmēr izskatās tā, it kā smaidītu. Ja vien nepienākt par tuvu – tad gan viņi sāk it kā žāvāties un tad jau gan pavisam rādīt zobus un paliek par rūcoši šņācošu dusmu zvēru ar izvalbītām, sarkanām acīm. Tad gan jāprot ieturēt distance, jo, patiesībā, neskatoties uz savu it kā neveiklumu uz sauszemes, tie ir ļoti ātri!

Neveiklie vīriņi uzvalkos

Mūsu pēdējā pietura šajā reģionā ir Magelāna pingvīnu kolonija, kas ir lielākā šo īpatņu ligzdošanas kolonija Atlantijas okeāna krastā. Katru gadu uz šejieni perēt mazuļus dodas tūkstošiem pingvīnu. Tikko iznākuši no autobusa, mēs jau ieraugām pirmo ligzdu – turpat ceļa malā, zem krūma, izraktā bedrē sēž pingvīns un lielajā karstumā elš.

Dažiem ligzdas ir vienkārši zemē, citiem, zem krūmiem. Zem krūmiem gan tās ir drošākas, jo virs galvas nepārtraukti lido kaijas, kas cenšas atrast nepieskatītu ligzdu. Pingvīni perē uz maiņām, taču redzam arī atstātas ligzdas, dienas laikā tie, kuriem ligzda zem krūma, tā darot itin bieži. Ik pa brīdim celiņu gāzelējoties šķērso kāds pingvīns – tad visi sastingst un cenšas šo brīdi noķert mirkli fotoaparātos. Tie izskatās kā mazi, neveikli vīriņi uzvalkos, kad čāpo uz priekšu, un liekas neticami, ka evolūcijas ceļā tieši šādas dzīvnieks izrādījies piemērots dzīvei! Savukārt, tikuši ūdenī, tie izskatās kā jebkuri citi putni, nezinot, ka tie ir pingvīni, tos būtu grūti atpazīt! Vien pašā krastā pie jūras, tie liekas īsti “pingvīniski” – kā nelielā sapulcē, tie satupst bariņos un tad kāds izdomā, ka pietiks apspriesties un lec ūdenī. Naktī gan dzīve te ir citādāka, jo tad to ligzdām uzbrūk lapsas, taču pingvīnu te ir ļoti daudz, tie ligzdo katru gadu un dzīvo ilgi – Armando stāsta, ka vismaz 25 gadus, spriežot pēc apgredzenotajiem putniem, līdz ar to populācija nav apdraudēta.

Pēc brīža redzam kaiju, kas nes knābī olu. Kāda cita dzer no olas pakalna galā. Pingvīni nenosargāja. Turpat blakus savu ligzdu sargā cits pingvīns, kurš nemaz neliekas kaiju traucēts. Armando gan stāsta, ka pingvīns ar vienu cirtienu kaiju varētu nogalināt – tiem ir ļoti spēcīgs knābis, kas atstāj cirtiena brūci. Daudzviet redzam, ka ligzdas ir gluži komunālā dzīvokļa izvietojumā – zem viena krūma tās ir pat sešas! Un lielajā karstumā visi pingvīni smagi elpo. Pēc aukstās Elkalafates te ir teju trīsdesmit grādi un vējš liekas kā tāda fēna gaisa strūkla.

Kopsavilkumā

Nekad nebūtu domājusi, ka jūras lauvai, zilonim vai pingvīnam var pienākt klāt tik tuvu! Tie šeit ir absolūti dabīgā vidē, un skats ir iespaidīgāks nekā jebkurā zoodārzā! Mums paveicas, ka mums līdzi ir zinoši gidi – Armando ik pa brīdim uzdodam kādu jautājumu par kādu redzamo putnu, šoferītim vispār acis kā vanagam – viņš saskata dzīvniekus pat tur, kur mēs vēl pēc tam labu brīdi blenžam un cenšamies saskatīt kādu kustību, bet Ilze prot parādīt to, kas no mūsu platuma grādiem nākušajiem cilvēkiem liekas skaisti vai neparasti!

Pateicamies “Dabas tūres” (www.dabastures.lv)  par atbalstu raksta tapšanā! “Dabas tūres” piedāvā starptautiski atzītas putnu entuziastu ekskursijas Latvijā (putnu migrācija pie Lubānas ezera, dzērvju šovs, Krimuldas pūces u.c.), gan arī ārpus Latvijas – Argentīnas pavasaris, Skotijas ainavas, Ziemeļpolijas pilis un citas dabas draugiem piemērotas tūres. Izvēloties šādu tūri nav nepieciešamas priekšzināšanas putnu saskatīšanā – dabas speciālists parādīs visu interesantāko!

Līdzīgi raksti:

Patagonijas dienvidi – Perito Moreno ledājas, Estancia Cristina un Elkalafates pilsēta

Lielais ceļojums pa ASV Rietumu krastu


1 comment

Pievienot komentāru