Garā nedēļas nogalē Dohā, Katarā

“Jūs brauksiet uz Kataru jūlijā? Tiešām? Vai izcepties? Un uz četrām dienām?! Tur ir ko darīt, labi, ja vienu!” izteicās kāds mans tikko Katarā paviesojies libāniešu draugs, kad uzzināja par mūsu plāniem. Taču, ja lidojot uz tālāku galamērķi, kas mums šoreiz ir Singapūra, var teju bezmaksas paviesoties Katarā, kāpēc gan neizmantot šo iespēju? 

Līdzīgi raksti:

Abū Dabī un Dubaija pavasarī

Igvasu ūdenskritums uz Brazīlijas un Argentīnas robežas

Patagonijas dienvidu daļa

 

Praktiska informācija par Qatar Airways stopover programmu

Katarā valsts tūrisma attīstības aģentūra kopā ar nacionālo aviokompāniju Qatar Airways piedāvā gan pavisam lētas ekskursijas, gan arī naktsmītnes – par četrām naktīm (kas, mūsu ielidošanas un izlidošanas laikus ņemot vērā, parastā viesnīcā skaitītos sešas naktis) pieczvaigžņu viesnīcā samaksājam nepilnus 200 eiro, kas, par šāda līmeņa viesnīcu, nudien nav daudz. Viss, kas jāizdara, jāpiesakās caur viņu mājaslapu viesnīcu programmai, kur 5* viesnīcā pirmā nakts maksā vien 28 dolārus! Mēs izvēlējāmies Al Najada Hotel by Tivoli.

Lidmašīnas biļete, paliekot šeit četras naktis (tā saucamais, stopover), mums maksā tieši tikpat kā, ja būtu lidojuši cauri Dohai ar īsu pārsēšanos. Visas šīs priekšrocības ņemot vērā, protams, ka jāapskata arī Katara! Latviešiem vīza nav vajadzīga, mums gan patrāpās tīri piekasīgs robežsargs un vienu brīdi jau sabīstamies, ka vienu no mums valstī nelaidīs. Pases bildei neesot līdzīgs! Tomēr beidzot iekšā tiekam!

Laikapstākļi: vai uz Kataru var braukt vasara?

Ar laikapstākļiem mums arī paveicas – dažas nedēļas pirms mūsu brauciena gaisa temperatūra šeit sasniedz 50°C, kamēr Kuveitā un Saūda Arābijā ir jauni rekordi ar 62°C, un mēs jau sākam lēnā garā pieņemt to, ka braucam uz pirti. Bet nē, ir “tikai” 40°C, kas jūlijam esot teju pavēsi, mitrums gan ir ap 60%, neskatoties uz to, ka lielākā daļa Kataras ir tuksnesis. Manam kolēģim ir pilnīga taisnība, ka apskates vietas šeit var viegli ietilpināt dienā, vai, maksimums divās, ja vēl aizbrauc uz tuksnesi. Taču šādā, mums īpaši nepierastā karstumā laiku vajag vairāk, jo jau pēc desmit minūtēm laukā ļoti, ļoti gribas atpakaļ uz kondicionēto numuriņu. Kādu dienu gan izturam četras stundas no vietas laukā, par ko mani Dohā dzīvojošie kolēģi, ēģiptietis Ramijs, irākiete Nada un sīriete Alma, groza pie deniņiem un saka, ka mēs esam pilnīgi traki, jo viņu vasaras maršruti sastāv no durvīm līdz auto un no auto līdz durvīm. Ko šajā laikā viņi dara? Iet viens pie otra ciemos! Bet noteikti nepastaigājas laukā.

Tā kā mums ir tikai laiks, kas mums ir, mēs gan ejam un šīs dienas esam koši sarkani, nosvīduši un saguruši. Lielais karstums ir iemesls tam, ka dienas laikā Dohā uz ielām nav cilvēku. Vispār. Ja kādu tomēr izdodas saskatīt, tas parasti ir tikpat izmisīgi sakarsis tūrists kā mēs, saķēris savu ūdens pudelīti, jo ar publiskajiem dzeramā ūdens krāniem šeit ir pašvaki. Drīz vien pa ielu mēs pārvietojamies, vadoties pēc tā, kur maršrutā ir tuvākā ēna, un labāk apejam liekus 50 metrus apkārt, lai tikai nav jāiet pa saulaino pusi, un maksimāli braucam ar Uber. Šeit kustība notiek tikai ar automašīnu, un dažos iepirkšanās centros pat grūti atrast citu ieeju kā tikai iebraukšanu stāvvietā. Te gan cilvēku ir mazliet vairāk, un iepirkšanās centru Dohā ir ļoti daudz. 

Viesstrādnieku un bagāto zeme: cik pelna strādnieki?

Katara ir pasaules bagātākā valsts pasaulē, ja skatīties pēc ienākumiem uz cilvēku, un tas pat ņemot vērā to, ka no 2.6 miljoniem valsts iedzīvotāju, vien 313 tūkstoši ir katarieši, pārējie 2.3 miljoni ir iebraucēji. Daudzi no tiem – melnstrādnieki, kas pelna vien 500-700 eiro mēnesī, no kā cenšas iekrāt naudu, ko sūtīt mājās palicējiem, pietam, dzīvošana šeit nebūt nav lēta, tāpēc šo summu noteikti nevajadzētu salīdzināt ar Latvijas algām. Daudziem gan darbs nodrošina dzīves vietu un transportu uz darbu. Vairums no strādniekiem ir vīrieši, tāpēc dažus vakarus, pastaigājoties, redzam vīriešus bariņos pulcējamies, ēdam pusdienas parkā, runājam nelielās grupiņās pie veikaliem. Šādā pusstundas pastaigā var nesatikt nevienu sievieti. Mums stāsta, ka dzīve strādniekiem šeit ir ļoti smaga, un sarunās pat pavīd tādi apzīmējumi kā “mūsdienu vergi”. Vēl līdz nesenam laikam strādnieks drīkstēja pamest valsti tikai ar sava priekšnieka atļauju, un bijuši gadījumi, ka cilvēki nesaskaņu dēļ palikuši bez darba, taču aizbraukt arī nevar. Mainīt darba vietu aizvien ir iespējams tikai ar šobrīdējā darba devēja atļauju. Cilvēki dzīvo kopmītņu tipa mājās, bieži vien, 6 vienā istabiņā. Tāpat arī māsiņām pie slimnīcas ir kopmītnes, un stjuartēm. Noteiktā laikā ir jābūt atpakaļ mājās un vīriešu kārtas ciemiņi nav atļauti. Izrādās, alga ir atkarīga no tautības – visvairāk, protams, maksā katariešiem, un tad britiem, kaut kur pa vidu esam mēs, pārējā Eiropa. Vismazāk – Nepālas un Bangladešas pilsoņiem.

Protams, šeit ir starptautisku uzņēmumu vadītāji, kas pelna, iespējams, pat nesamērīgi daudz, bet tos jau uz ielām mēs neredzam, vien melnstrādniekus. Dienas laikā viņiem strādāt nav atļauts, jo ir pārāk karsti, un par to var sodīt uzņēmēju, taču pa brīdim kādu redzam slaukām ielu, vai kaut ko būvējam, un būvniecība šeit norisinās nepārtraukti – droši vien pat pēc dažiem mēnešiem Doha izskatīsies gluži citādāk, nekā tagad. Kāpēc Katarā ir tik bagāta un celtniecība notiek tikai tagad? Katarai ir pasaulē trešās lielākās gāzes un nafta rezerves, un Ramijs saka, ka lielais uzplaukums sācies, kad gāzes šķidrināšanā izmantotās tehnoloģijas sākušas attīstīties un to tagad to ir daudz izdevīgāk darīt, īpaši, eksporta vajadzībām. Liela gatavošanās notiek pasaules futbola kausam, kas būs 2022.gadā, un klimata īpatnību dēļ tas pat tiks pārcelts uz novembri-decembri, nevis norisināsies ierastajā laikā.

Šobrīd gan situācija reģionā ir saspringta – Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Bahreina un Ēģipte ir ieviesušas totālu embargo pret Kataru, slēdzot zemes, jūras un gaisa robežas, tāpat Saūda Arābija ir ierosinājusi izrakt kanālu gar abu valstu robežu, šādi Katarai kļūstot par salu. Al Jazeera, mediju tīkls, kura galvenā mītne ir Dohā un kura slēgšanu ir pieprasījusi Saūda Arābija, ziņo, ka tas notiek tāpēc, ka šīs četras valstis apgalvojot – Katara atbalsta teroristus un uztur pārāk tuvas saites ar Irānu. 

Apskates vietas Dohā: Islāma mākslas muzejs

Kad esam mazliet izgulējušies pēc garā nakts lidojuma, beidzot esam gatavo doties apskatīt pilsētu. Mūsu pirmā pieturas vieta ir Islāma mākslas muzejs, uz kuru, protams, dodamies ar Uber. Lai arī pēc kartes tās būtu vien 20 minūtes ar kājām no viesnīcas, nonākot galā saprotam, ka esam izdarījuši pareizo izvēli. Pēdējie daži metri līdz durvīm, kur tomēr jāiet ar kājām, mums liek pārdomāt to kā mēs vispār šeit kaut ko apskatīsim! 

Celts 2008.gadā, muzejs ir pirmais arābu reģionā, kurā apskatāmi 14 gadsimti islāma mākslas, un tā arhitekts bija šogad aizsaulē aizgājušais Ieoh Ming Pei, kuru 91 gada vecumā pierunāja atgriezties no pensijas un izstrādāt šī muzeja dizainu. Viņš sešus mēnešus ceļoja pa musulmaņu zemēm, iepazīstoties ar arhitektūru, lasot garīgos tekstus, visbeidzot, iedvesmojoties no gaismas strūklakas Kairas 9.gs mošejā Ibn Tulun, tapa šobrīdējais muzeja tēls.

Muzejs patiesībā nebūt nav liels. Ekspozīcijas šeit ir vien divos stāvos un tā ir apskatāma pāris stundu laikā. Mums gan pietrūka pastaigas ar gidu – būtu bijis interesanti uzzināt, kuri ir nozīmīgākie darbi, jo mēs varējām vien novērtēt tos pēc vecuma un izskata, balstoties uz pievienoto informāciju, kas dažbrīd bija ļoti vispārīga. 

No muzeja terasēm paveras skats uz Dohas debesskrāpjiem, kas ietīti dūmakā. Dūmakā pazūd arī saule – reāli saulriets te ir ātrāk nekā astronomiski, jo sauli nosedz dūmaka. Līcī pie muzeja pilns ar dhow laivām – savulaik tradicionālās koka laivas tagad tie izmantotas atpūtas kuģīšu dizainā, no vairuma skan indiešu mūzika. Ik pa brīdim mūs aicina laivā kāds indietis, vai piedāvā nopirkt čipsus vai ūdeni. Šoreiz skaidru naudu nemaz tā arī neizņemam, jo visur citur var norēķināties ar karti. Padzerties gribas gan, mazā pudelīte ar ūdeni sen jau izdzerta, kaut papildināta dzeramā ūdens strūklakā pie muzeja. Esam ģērbušies garās drēbēs, jo tomēr islāma zeme, man kleita līdz zemei un virsū vēl jaciņa – nosegt dekoltē un rokas, bet liekas, šādā karstumā drīzāk pat ļauj uzturēt savu ķermeņa temperatūru labāk, neliela izolējoša “kārtiņa” starp ellīgo karstumu un ķermeni.

Visa piekraste un parks pilns cilvēku – ir piektdienas vakars, kas ir nedēļas nogales pirmā diena reģiona valstīs, un cilvēki pikniko. Diemžēl drīz vien mēs ievērojam, ka plastmasas trauciņi, krūzītes tiek vienkārši atstātas zālē. Gana daudzas peld arī ūdenī… Protams, nākamajā dienā no gružiem šeit vairs nav ne miņas, viss ir novākts, tomēr nepatīkami. Lai arī mums bija doma iziet cauri tradicionālajam tirgum jeb Souq, karstums dara savu un nolemjam mazliet atpūsties, pirms tiekamies ar Ramiju un Almu vakariņās.

Septiņos Ramijs ir klāt, un saka, ka brauksim ar auto. Mēs apbraucam apkārt kvartālam un iebraucam pazemes stāvvietā, no kuras aptuveni trīs minūšu gājiena attālumā ir restorāns – Old Damascus. Sāku rēķināt līdzi, paga, paga, mēs taču esam tirgū, bet tirgus – pretī viesnīcai! Jā, tā arī ir! Vietā, kur varējām aiziet ar kājām septiņās minūtēs, mūs aizved ar mašīnu. Jo kāpēc lai ietu ar kājām?! Interesanti, ka restorānā vietu izvēle primāri notiek pēc tā, kur ir tuvāk kondicionierim. Te arī satiekam pirmo krievu sievieti, viņa šeit ir zāles pārzine, vēlāk ik pa brīdim šur tur dzirdam krievu valodu. Restorānā ēdam reģionam raksturīgo ēdienu – humusu, manu mīļo tahini un baklažānu dipu, gaļu jogurta mērcē, grillētu un nogaršojam dateļu sulu. Izrādās, neparasti laba!

Iekšzemes jūra tuksnesī – Khor al Adaid apskate

Kad ceļojums bija vien plānošanas procesā, Ramija sociālajos tīklos redzēja video par braucienu uz tuksnesi un draudzīgajiem kamieļiem. Tolaik gan izskatījās, ka mūsu ceļojuma laikā Ramijs nebūs uz vietas, bet mums paveicas – viņš tomēr ir Katarā un vedīs mūs uz tuksnesi! Piebilstu – vai tiksim arī uz Khor al Adaid? Šī ir vieta pie pašas Saūda Arābijas robežas, kas ir arī nacionālais parks. Vietējiem braukšana ar 4×4 uz tuksnesi ir tīri populāra nodarbe, vienīgi – ne vasaras vidū. Dzirdējām ne vienu vien sakām, ka vasarā uz turieni neviens nebrauc un vai mēs vispār redzējām kaut vienu citu automašīnu? Redzējām gan, un dažbrīd likās, ka te cilvēku bija pat vairāk nekā dažā Dohas rajonā, kā arī tuksneša smiltis bija pamatīgi izbraukātas. Bet, par visu pēc kārtas.

Ramijs mūsu braucienam bija aizņēmies lielāku džipu no drauga, un sarunājam, ka brauksim pēcpusdienā, lai redzētu saulrietu. Aptuveni pusotras stundas attaluma braucienā no Dohas, kad ceļmalas izskatās pēc Mēness virsmas, jo kilometriem tālu ir vien smilšu krāsas pamale ar kādu gāzes rūpnīcu pa ceļam, mēs beidzot esam klāt pie iebraukšanas tuksnesī. Ramijs lūdz piesprādzēties, ko es jau gribēju izdarīt pilsētā, bet nav kur. Izskatās, ka aizmugures krēslam manā pusē josta ir, bet piesprādzēt nevar. Saka, ka nekas, brauksim uzmanīgi. Pēc pārdesmit metriem apstājamies, lai riepām mazliet nolaistu gaisu labākai saķerei, un aiziet tuksnesī!

Cauri baltam apvārsnim vijas tuksneša ceļš – dažās vietās tas ir tik gluds un plakans kā galds, bet Ramijs tik jautā – vai nekrata pārāk traki? Smejamies, ka mums mājās asfalta ceļi ir sliktāki. Pamazām sākam uzbraukt arī uz kādas kāpas, un te mūs nepatīkami pārsteidz, cik ļoti daudz te ir atkritumu. Te, diemžēl, pa nakti viņus neviens nesavāc kā tas notiek pilsētas parkā, un kāpu nogāzes ir maisiņu un pudeļu pilns. Ja sākumā Ramijs saka, ka tās, gan jau, ir vienkārši aizpūstas mantas, beigās arī viņš piekrīt, ka daži cilvēki tiešām ir cūkas, jo šāds atkritumu daudzums nevar būt nejaušs. 

Mēs braucam un braucam, līdz atduramies pret ūdeni. Šeit pa pazemi izplūst īpaši sāļš jūras ūdens. Ūdenī braukt iekšā nav ieteicams, jo tas bojā mašīnu. Pie sevis nodomājam par mūsu sāļajām mašīnām ziemā… Kādu brīdi braukājam apkārt ezeriņam, meklējot vietu, kur tam tikt garām, līdz atrodam pavisam seklu vietu, kur to šķērsot. Te jau gan krata pamatīgāk un dzirdam kā bagažniekā grab kastes. Tad braucam stāvus augšā kāpā, līdz esam pašā korē, no kurienes paveras skats uz fantastisku pludmali. Zils ūdens, pūš vējš (un mums liekas, ka esam zem milzīga fēna), un tālumā un nelielas mājiņas. Šobrīd neviena cilvēka gan tur nav. Ziemā šeit būtu pilns! Laiks braukt lejā! Vai tiešām Ramijs brauks pa pilnīgi stāvo kāpu?! Jā! Ar pusnolaistām riepām un kontrolējot situāciju, tas neesot bīstami. Ataust atmiņā kāds ceļojumu šovs, kur meitene ar nomas auto, sedanu, brauc uz tuksnesi, kā reizi, šo vietu, un paliek te pa nakti, taču kādā vietā iestrēgst. Nav brīnums! Šī nu noteikti nav vieta, kur braukt ar nomas auto, nepārzinot tuksneša ceļu specifiku!

Auto tiek nolikts pašā pludmalē, Ramijs izvelk saliekamos krēslus, banānus un ķiršus no aukstuma kastes un mūs cienā. “Peldēties iesiet?” Protams! Pārģērbjamies un skrienam ūdenī. Tas ir tik silts kā vannā! Neveldzē nemaz! Tikai kad esam gandrīz līdz ausīm iekšā, paliek mazliet vēsāks. Kad lienam laukā, ūdens liekas tik karsts, ka gandrīz nepatīkami! Prognoze saka, ka šodien līcī esot 33°C, taču šeit, sēklī, noteikti ir vairāk. Tuksnesī gaisa temperatūra šodien nemainīgi 40°C. “Jums paveicies, tīri vesi!” nosaka Ramijs.

Zivis šeit nemana, un Alma stāsta, ka šeit kārtojot niršanas sertifikātu esot redzējusi vien dažas medūzas. Citā iekšzemes jūras pusē gan esot ļoti populāra makšķerēšanas vieta, tur zivju ir vairāk, Ramijs esot noķēris 25 kg smagu zivi, un ķert varot turpat no pludmales, pat nav jābrauc iekšā! Pastaigājamies pa pludmali, kur pilns mazmazītiņu gliemežvāku. Diemžēl atkritumi ir arī te… ne tik daudz, kā kāpās, taču pa kādai pudelei un plastmasas vai putuplasta gabalam ir gan. 

Pēc peldes uzreiz jāatjauno saules aizsargkrēma slānis, jo apdegt te nav grūti, un Alma skubina mūs to darīt, jo ar bažām skatās uz mūsu bālo ādu un brīnās kā tā mēs neesam nosauļojušies pa nedēļu ceļojot Āzijā. Aizsargkrēms! Bez tā Katarā nudien nevar rādīties ārpus viesnīcas!

Ir laiks doties tālāk, jo diena tuvojas beigām, pietam, sākas paisums un gar automašīnas riteņiem skalojas ūdens. Mēs braucam uz nākamo vietu, dažbrīd pa tuksneša ceļu laižot uz 120 km/h, Ramijam straujāk piebremzējot pirms bedrēm. Kamieļus nemana, taču īpaši arī neceram ieraudzīt. Ramijs esot tos saticis tikai vienu vienīgu reizi, un viņš te dzīvo jau četrus gadus un vismaz ziemā, brauc uz pludmali pat vairākas reizes nedēļā. Atceroties video, kur kamieļi berzējas gar auto spoguļiem un nemaz nav iespējams aizbraukt prom, gribas smaidīt. Ramijs saka, ka esot feini – viņš esot kamieļus arī pabarojis ar āboliem, bet tas gan esot jādara uzmanīgi, ja vienkārši atvērt logu, kamielis salonā iebāž galvu un pēc tam nav dabūjams laukā un visu vēl nosiekalo. Viņš esot braukājis apļos un metis ābolus pa logu laukā, tā var gan uzcienāt, gan palikt sauss mašīnā. Pēc šī stāsta mums vēl vairāk gribas tos satikt, bet šoreiz, diemžēl, mums nepaveicas.

Kad nokļūstam līdz nākamajai pludmalei, saule jau tuvojas rietam. Cik vien tālu paveras skatiens, ir ūdens un sēkļi, un tad atkal, ūdens un sēkļi. Šeit savulaik slēpušies pirāti un britu flote sūtīta viņus sagūstīt. 

Kad piebraucam tuvāk ūdenim, ievērojam, ka te visa pludmale ir pilna mazu smilšu bumbiņu, jo te dzīvo krabji. Krabju gaļas cienītāji varot vienkārši nākt un lasīt maisā. Te arī redzam citu atpūtniekus, kas tiešām makšķerē stāvot blakus automašīnai, un zivis redz pat no krasta, tās pa brīdim uzlec gaisā. Ziemā te varot braukt un palikt ar teltīm, makšķerēt zivis, tās gatavot un nedomāt par ikdienas rūpēm. Lai arī tuksnesī mana mobilo sakaru torņus, tomēr pārklājums neesot ideāls, un šur tur šīs divas dienas var sanākt arī bez sakariem. 

Vēl pirms riet saule, Ramijs mūs uzved kāpas galā un saka – vai esat gatavi piedzīvojumiem? Aiziet! Viņam līdzi ir divi dēļi, viens kā tāds sērfošanas, viens kā snovošanai domāts, un tad viņš parāda, kā no kāpas nobraukt lejā. Kad braucu es, mēs nosmejamies, ka šis ir pasaules lēnākais brauciens, tomēr lejā tieku. Ramijs saka, ka uzvedīs mani augšā ar auto, lai es pagaidot, bet man negribas gaidīt, un es nolemju kāpt. Kāpiens tiešām nav viegls, īpaši tāpēc, ka smiltis ir tik ļoti karstas, ka brīžiem viena kāja jāpaceļ gaisā un jāpavēdina, jo vienkārši vairs nevar uzlikt atpakaļ uz karstajām smiltīm.

Kad esam atraduši piemēroti vietu saulrieta vērošanai, izvelkam krēslus un sēžam pie automašīnas. Šeit ir pilnīgs klusums. Nav putnu, nedzird lidmašīnas, un nav arī citu auto. Tikai mēs. Drīz vien saule noriet un ir laiks doties atpakaļ uz Dohu. Liekas, ka kāds ir izslēdzis gaismas slēdzi, jo nupat vēl sēdējām un vērojām pamali, un tagad, liekot krēslus bagāžniekā ir melna nakts. Ramijs saka, ka ceļu zina labi, un ļaunākajā gadījumā, esot arī navigācija. Tad nu mēs braucam. Taču viss nav tik vienkārši, jo drīz mēs atduramies pret ūdeni. Pabraucam atpakaļ, Ramijs cenšas atrast citu ceļu, kad liekas, beidzot ir atrasta sausa vieta, atkal ir ūdens. Ja pirms tam Ramijs teica, ka pa ūdeni brauc tikai tie, kas grib nobeigt auto, tad pēc brīža arī viņš jau sāk braukt iekšā, cerībā, ka tālāk ir sauss, bet nē. Paliek dziļāks, un mēs braucam atpakaļ. Tumsā jau neredz, cik tālu tas ūdens ir.  Šādi mēs braukājam četrdesmit minūtes, līdz beidzot vienā vietā, tomēr mazliet izbraucot pa ūdeni, esam beidzot pāri. Šeit gan tāda akmeņaināks, un arī dažādas tuksneša zāles, un dažbrīd krata tā, ka knapi turamies beņķos. Kādu stundu braucam pa akmeņiem, vēlreiz lavierējam starp ūdeni, un tā jau vislaik ap tuksneša ceļu esam, taču citu auto atstātās pēdas smiltīs nemana. Tālumā redzama gaisma – mobilo sakaru tornis, un brauc citas mašīnas. Mēs nobraucam no akmeņaina pampaka un dzirdu dīvainu troksni, Ramijs apstājas. Mums ir caura riepa. Zvans draugam – “rezerves ritenis ir?” Ir! Sākam meklēt… bet nav! Izcilājam bagāžnieku, atbīdm benķus, pat atrodam, kur piesprādzēt jostu, bet riteņa nav. Ramijs vēlreiz zvana draugam, un te jau mums tīri pa ēģiptiešu “modei” saka “viņi atbrauks pie mums pēc kādām piecpadsmit minūtēm!”. Pie sevis nosmīnu, jo mēs pusotru stundu braucām tikai līdz tuksneša sākumam, kur nu vēl tikt te! Alma izskatās mazliet satraukusies, bet es gan nejūtu ne mazāko uztraukumu – pirms tam, kā kāpt mašīnā, redzēju, ka mums vēl ir daudz pudeles ar ūdeni, līdz ar to, vienmēr var palikt pa nakti! Lai arī te dzīvo čūskas un skorpioni, to te nav daudz, un iespēja kādu satikt nav liela, īpaši jau atrodoties mašīnā. Vēroju Piena ceļu tumšajās debesīs, bet Alma midžina ar gaismām, kad tālumā ierauga citu auto gaismas. Bet neviens mūsu virzienā nedodas. Tikmēr Ramijs ir noskatījies youtube video par rezerves riteni un atradis, ka tas mums tomēr ir! Ar kādu instrumentu, kuru liekam kopā pa daļām pēc šī paša video, aizmugurē vienā vietā jāskrūvē un – tavu brīnumu!- no auto apakšas lēni izslīd ķēdē piekārts ritenis. Drīz vien ir sagatavots domkrats, noņemts ritenis, riepa neesot pušu, vien izpūsts gaiss, un divu mobilo telefonu gaismā tiek pieskrūvēts otrs ritenis. Viss kārtībā! Pa starpu Almai jau ir piezvanījuši vecāki, kas teikuši, ka brauks pakaļ un pa stundu, ko pavadām riteņa “medībās”, Ramija draugi, protams, nav parādījušies. 

Kad beidzot pametam tuksnesi, ir desmit vakarā un 36°C karsts. 

Āra kondicionieris un it kā senatnīga iepirkšanās: turpinot Dohas apskati

Nākamās divas dienas Dohā paiet cenšoties atrast ēnu. Apskatam Katara Culture Village, kas ir tāds kā iepirkšanās, kā kultūras centrs tālakajā pilsētas daļā. Pirmais pārsteigums mūs sagaida pie Galeries Lafayette. Alma pirms tam mums ir ieminējusies par āra kondicionieriem, un šeit redzam, kā tas izskatās, savām acīm. Ap visu namu starp akmens plāksnītēm ir nelielas ventilācijas lūkas, izskatās līdzīgas lietus notekām, no kurām pūš auksts gaiss. Uz ielas! Nosmīnam, ka šādi izskatās, kad nemaz nav, kur likt naudu. Kad laukā ir 40°C, šeit ir vēsāks, un apkārt visam namam var apiet komfortablākā temperatūrā. Te pat ir āra kafejnīca, tajā gan nemana nevienu apmeklētāju. Toties, tieši ap šo māju ir visi sētnieki un apsargi. Protams, ja alternatīva ir atrasties kaut kur citur āra teritorijā un bez kondicioniera!

Aizejam līdz pludmalei, novērtēdami amfiteātri pa ceļam un it kā senatnīgo ieliņu, kas patiesībā ir svaigi uzcelta. Kad vēlāk, ārkārtīgi sakarsuši un saguruši nokļūstam līdz pilsētas centram, beidzot ir laiks apskatīt tirgu. Te var nopirkt gan medu (veikaliņā ar šeiha portretiem), lielā izvēlē kastroļus, kur ir pilns veikals viesstrādnieku, un dažādus suvenīrus. Putnu tirgū ir tūkstošiem papagaiļu, pie lielā tirgus ieejas ir kamieļu tirgus, bet pāri ielai – piekūnu tirgus. Medības ar piekūniem šeit ir ļoti populāras, un tirgū veikaliņos dažos ir pat desmit un vairāk putni, ar acu aizsegiem uz galvas. “Viņi tā nomierinās”, mums saka pārdevējs. Piekūnu mums iedot arī paturēt. Skaisti jau, bet mums viņu paliek žēl. Viens putns var maksāt pat desmit tūkstošus eiro un vairāk. Daudzi no tiem ir ķerti brīvā dabā – Kazahstānā, Krievijā, un, kā mums apgalvoja, Lielbritānijā.  Tepat blakus arī piekūnu slimnīca. Garām ejošais ārsts mūs aicina droši iet iekšā, sekojam viņam. Uzgaidāmā telpa, kur vairāki “zariņi”, kur uzsēdināt piekūnus. Uz viena no tiem ir pacients, gaida. Uz dīvāna divi vīrieši, ar vēl diviem piekūniem, arī gaida rindā. Bet tālāk, pie sienas, ir pašapkalpošanās aparāts, nē, ne sviestmaizītēm vai sulai, bet piekūnu medikamentiem. 

Pēdējā dienā mēs aizbraucam aplūkot debesskrāpju rajonu, kur kāda nama vidū ir liela bumba, cits mazliet atgādina šaha figūru, bet vēl cits – olu ar tornīti galā. Arī šeit, uz ielas mēs esam vienīgie, vien dzird, ka mazliet tālāk tiek būvēts jauns debesskrāpis, tad jau ir noteikti cilvēki arī tur. 

Zelta metro: sabiedriskais transports Dohā

Pēdējā ceļojuma dienā nolemjam izmēģināt jauno metro, kurš atvēries vien divus mēnešus atpakaļ, veselu gadu (!) pirms plānotā laika, arī tas ir par godu futbola čempionātam. Tiek celtas viesnīcas, stadioni, un metro tajā skaitā. Kas nez te būs pēc tā, kā viss šis tiks uzcelts, aizbrauks viesstrādnieku un aizbrauks arī līdzjutēji? Metro ir mazliet spocīgs. Tik tukšu metro vēl nav nācies redzēt nevienā pasaules valstī! Katrā stacijā izkāpj kādi 3-5 cilvēki. Ejot pa staciju, šeit ir vairāk darbinieku nekā apmeklētāju. Tie uzreiz rāda, kā nopirkt biļetes. Interesanti, ka metro ir zelta vagoni. Nē, pats vagons nav no zelta, bet biļete tajā maksā trīs reizes dārgāk un tajā, visdrīzākais, brauks tikai katarieši. Šeit ir mazāk sēdvietu un no vagona paveras skats uz ceļu priekšā – jo metro ir automātisks un vadītāja te nav. Ir arī atsevišķs vagons ģimenēm (šajā vagonā nedrīkst braukt vieni paši vīrieši) un kopējais vagons. Ērti, skaisti, mūsdienīgi, bet viens mīnuss – metro stacijas tomēr ir tālu viena no otras un īpaši tālu, ja jāiet karstumā. Kā vēlāk vakarā smejoties mums saka Almas tētis, vēl vajadzētu autobusu, kas pieved līdz durvīm, un valstij naudas pietiekot. Dzīve šeit patiesībā esot laba. Visa veselības aprūpe katariešiem ir bezmaksas. Tajā skaitā, plastikas ķirurģija!

Sīriešu vakariņas: ciemos pie ekspatiem

Ir klāt pēdējais vakars un, pirms braukt mājās, mūs ciemos ir uzaicinājusi Almas ģimene. Pa ceļam, ar lielām grūtībām, bet tomēr atrodam ziedu veikalu. Par nelielu pušķīti samaksājam 35 eiro. Tas tiek ietīts lielā rozā tūtā, un uz tās uzsieta bante. Tā esot skaistāk!

Drīz esam pie Almas mājās, slēgtā villu kompleksā, kur pie ieejas katru auto ielaiž sargs, iepriekš noskaidrojot, pie kā brauc. 

Almas vecāki ir pediatri, kas šeit pārcēlušies uz dzīvi ap to pašu laiku, kad Sīrijā sācies konflikts. Par dzīvi nesūdzas, vien saka, ka tas, kas notiek viņu pašu valstī ir briesmīgi. Satiekam arī Almas māsu, viņas vīru, meitu un ciemos ir uzaicināti arī Nada un Ramijs. Pamatīgas ģimenes viesības! Mums stāsta, ka parasti jau šos ēdienus ēdot pusdienās, jo vakariņas esot mazliet mazāk sātīgas, taču, mums par godu tiek celti galdā visdažādākie ēdieni –  šķiet, tikai viens ir tāds, kuram varu noteikt sastāvdaļas, tā ir vista. Pārējie ēdieni ir tik dažādi! Bumbiņas, kas pa gabalu izskatās pēc ceptiem āboliem, bet iekšā ir gaļa, dažādi pildīti, sagriezti, samalti un sacepti ēdieni. Ārkārtīgi garšīgi! Saldajā ēdienā mūs cienā ar arbūzu un cepumiem, kā arī piedzeram tēju, kas ir drīzāk līdzīga turku tējai. Enerģiskā ģimene viens otru pārtrauc, stāsta, jautā un klausās reizē, un pie lielā galda valda liela jautrība. 

Noslēgumā

Drīz vien mums ir laiks doties mājās. Vēl pašā noslēgumā mums gadās misēklis. Ievadām Uber lidostu kā galamērķi, un brīnamies, ka esam klāt tik drīz. Izrādās, nav īstā lidosta! Salīdzinoši nesen ir atvērta jaunā lidosta, bet mēs esam nokļuvuši vecajā. Labi, ka mums laika daudz un neko nenokavējam! Bet uz brītiņu jau pagūstam gan sabīties.

Ja plāno garāku lidojumu ar Qatar Airways, noteikti apskaties, vai šo lidojumu vari sakombinēt tā, lai Kataraā pavadītu vismaz vienu nakti un mazliet apskatītos Dohu! Pat ar vienu dienu pietiks, lai gūtu priekšstatu par šo tālo zemi! Visērtāk lidojumus ar garāku apstāšanās laiku ir kombinēt Qatar Airways mājaslapā!

Līdzīgi raksti:

Abū Dabī un Dubaija pavasarī

Igvasu ūdenskritums uz Brazīlijas un Argentīnas robežas

Patagonijas dienvidu daļa


Pievienot komentāru