Ceļojums uz Emirātiem: apskates vietas Abū Dabī un Dubaijā

Abū Dabī un Dubaija šobrīd ir vieni no populārakajiem galamērķiem no Latvijas ziemā, jo šeit ir silti arī novembrī un decembrī un var pasildīties arī pie mums ir auksti! Ja meklē ceļojumu ziemas sezonā no Rīgas ar tiešo reisu, tad Abū Dabī Apvienotajos Arābu Emirātos būs labākais galamērķis, piedevām, latviešiem nav nepieciešama vīza!

Līdzīgi raksti:

Ko apskatīties Dubaijā ziemā – mans pirmais ceļojums uz AAE

Atpūta Maldīvu salās

Praktiska informācija

Nokļūšana Emirātos

Visērtākais veids kā nokļūt ir tiešais reiss ar airBaltic – no oktobra beigām līdz aprīļa beigām vien 6 h tiešajā reisa un esi galā!

Nauda

Visur maksāju ar kredītkarti, skaidru naudu neizmantoju un ar to nebija nekādu problēmu.

Laikapstākļi

Emirātos viesojos marta beigās, gaisa temperatūra saulainās dienās bija virs 30C, taču pārsteidzošā kārtā vairākas dienas lija, mani draugi to komentēja tā, ka, visdrīzākais smilšu vētru dēļ lietus tiekot mākslīgi izraisīts – pamanot piemērotus mākoņus radaros, tiekot nosūtītas speciālas lidmašīnas ar sāls šāviņiem, kas attiecīgi palielina lietus daudzumu (kas šajā valstī dabīgi ir vien aptuveni 100mm gadā). Kā tas tiek atspoguļots laika prognozēs, grūti teikt, taču, neskatoties uz dažām lietainām dienām, mana apmeklējuma laikā Abū Dabī un Dubaijā martā bija silti.

Viesnīcas

Abu Dabī dzīvoju divās viesnīcās, abās par punktiem

Marriott Hotel Downtown (iesaku)

Radisson BLU Hotel & Resort Abu Dhabi Corniche (par šo viesnīcu nebiju īsti sajūsmā)

Dubaijā dzīvoju V Hotel, Curio collection by Hilton, viena no skaistākajām viesnīcām, kurās esmu dzīvojusi 

Ērtākais pārvietošanās veids

Uber (piereģistrējies izmantojot kodu alinaa1865ui un saņem 5 eiro atlaidi pirmajam braucienam)

Nepalaid garām

La Perle akrobātu, gaismas un mūzikas šovs 

Labākie restorāni Dubaijā

Zeta – dažādas pasaules virtuves, skats uz Dubaijas strūklaku un Burj Khalifa 

Abd El Wahab – libāniešu

Wafi Gourmet Dubai Mall – libāniešu, skats uz Dubaijas strūklaku un Burj Khalifa 

ZouZou La Mer –  turku un libāniešu

Cairo Gourmet – ēģiptiešu

HUQQA – dažādas pasaules valstu virtuves, ūdenspīpe, skats uz Dubaijas strūklaku un Burj Khalifa 

Kā ģērbties

Dubaija un Abū Dabī kļūst eiropeiskākas. Ja salīdzinu ar to kā šeit bija vairākus gadus atpakaļ, tad uz ielām ir aizvien vairāk lencīšu topiņu, īsu svārku un atsegtu vēderu. Tomēr jārēķinās, ka apmeklējot mošejas būs jāvelk abaija (to bieži vien izsniedz bezmaksas), un es personīgi izvēlos tomēr mazliet konservatīvākus apģērbus apmeklējot sabiedriskas vietas. Viesnīcu teritorijā gan visi mierīgi atpūšas peldkostīmos un satraukumam par piemērotu apģērbu noteikti nav pamata!

Pirmie iespaidi Abū Dabī

Nosēžoties Abū Dabī, zem kājām ir koši zils ūdens un dzelteni pelēka pamale, cik vien tālu sniedzas skatiens. Īpaši tālu gan neredz – jo šodien ir tie laikapstākļi, kurus prognozē apzīmē ar “widespread dust” – putekļains. Noputējušas automašīnas, ēkas, ielas, un drīz vien arī manas saulesbrilles, telefons un melnā soma. Neskatoties uz putekļaino laiku, ir karsti – sauli šie putekļi nenosedz. Laika prognozē gan bija arī neliela atkāpe par iespējamu lietu – un drīz vien putekļainais Uber stikls pārklājas ar mazām ūdens pilītēm – līst. “Emirātos līst vien trīs dienas gadā” man savulaik kāds teica pirms mana pirmā ceļojuma uz šo bagātības zemi. Toreiz nedēļas laikā lija divreiz. Šoreiz – līst gandrīz katru dienu. Taču iespēja sajust smilšu graudiņus pirkstu starpās agrā pavasarī ir patīkama tāpat, līst vai nē.

Ir agrs sestdienas rīts un ielās vēl nav daudz cilvēku. Kāds skrien krosiņu, cits pastaigājas ar suni, taču visumā ielas ir tukšas. Piebraucot pie viesnīcas es neloloju īpaši lielas cerības par to, ka tādā rīta agrumā mani jau ielaidīs numuriņā, taču man paveicas – darbinieks atvainojas, ka nav pieejama lielā gulta, taču varot man iedot numuru ar divām gultām, ja es ņemšu. Protams! Pēc sešām stundām pusmiega sēdus, es esmu priecīga par iespēju pabūt horizontāli kaut mirkli. Emirātos viesus viesnīcās esot pieņemts cienāt ar kafiju un datelēm (kuras es vēlāk tiešām stūrītī arī ieraugu), man gan tās neviens nepiedāvā, bet es neskumstu –  milzīgais numurs, kas lielāks par manu dzīvokli, atsver jebkādas dateles. Kad priecīgi atveru plānos aizkarus, aiz tiem gan paveras teju dubļains skats – daži puteklīši uz auto ir nekas, salīdzinājumā ar putekļu kārtu uz loga. Stiklotās mājas šeit uzturēt tīras nudien nav viegli!

Mākslas sala tuksnesī – Luvras apmeklējums

Mana pirmā pietura ir Luvra – nē, ne tā, kas Parīzē (kur viesojos dažus gadus atpakaļ), bet jaunā, Abū Dabī Luvra, lielākais muzejs Arābijas pussalā. Atklāta 2017.gadā, tā ir Austrumu un Rietumu mākslas satikšanās vieta. Satikšanās gan ir diezgan naudīga – izrādās, ne maz diskusiju izraisījis Luvras izmantošanas vārds. Abū Dabī vārda izmantošana izmaksājusi vairāk nekā 500 miljonus eiro, un vēl teju 750 miljonus mākslas apmaiņas programma.

Ejot pa celiņu Luvras virzienā, es vēl nespēju iet iekšā. Man jāpatausta mazliet asais, teju gumijainais zāliens, kas ir visnotaļ īsts, bet ne tāds, kā mēs esam pieraduši Latvijā. Tajā lēkā zvirbuļi un kāds paprāvs putns, kas izskatās līdzīgs sīlim, tikai ar lielu seksti. Garam aiztraucas golfa mašīnīte, vadītājam speciāli iebraucot zonā, kur darbojas zāles laistītāji, un atstājot plānajās peļķēs riepu sliedes. Tālumā smilšu vētrā pazūd tilts, un vējš kā tāds karsts fēns pūš man acīs putekļus. Beidzot nolemju iet iekšā – biļeti jau laicīgi esmu iegādājusies internetā, kaut mierīgi būtu tikusi iekšā uzreiz arī tāpat – no rīta šeit nekādas rindas nemana. Tāpat laicīgi esmu lejupielādējusi audio gida aplikāciju, uz vietas to iespējams par dažiem eiro izīrēt. Tā vietā man ir manas pierastās austiņas un telefonā klausos stāstījumu savā tempā.

Pirms doties iekšā šādos muzejos, vienmēr ir vērts izpētīt, kas ir interesantākie, slavenākie un neparastākie objekti – jo pirmajā apmeklējuma reizē to tā nemaz nav iespējams uzreiz aptvert – te būtu jānāk vēl, un vēl un vēl. Pasēdēt uz soliņa un pavērot gleznas, skulptūras, brošas un arī – apmeklētājus. Kāds ar pašiņmietu fotografē sevi. Cits, uzņem Instagram cienīgus kadrus, pavērsis muguru pret objektīvu. Vēl kāds aizgrābti klausās, bet cits – grūstās, lai pienāktu tuvāk. Taču salīdzinot ar Parīzes Luvras cilvēku masām, šeit ir teju kā privātā tūrē – cilvēku ir maz. Es piestāju pie 6500.gadā pirms mūsu ēras darinātajām figūriņām, 18.gadsimta astrolabiem, Mari-Cha lauvas, kas ir viens no svarīgākajiem Islāma mākslas darbiem Vidusjūras reģionā un Ai Weiwei gaismas strūklakas.

Taču, lai cik aizgrābjoši nebūtu mākslas darbi iekšpusē, galvenais pārdzīvojums ir iznākot no zāles un ienākot lielajā laukumā zem jumta. Milzīgais jumts, kuram iedvesma gūta no saules stariem izlaužamies caur dateļu palmu lapām, ir kā mozaīka, kā izžāvētu sūnu labirints, zem kura “aug” metāla koks. Jumts atstarojas ūdenī, kas it kā ielaužas muzeja telpā, un aizejot līdz laukuma tālākajam galam, nokļūstu kafejnīcā.

“Vai vēlēsieties sēdēt iekšā vai ārā?”

“Ārā, lūdzu”

“Man jūs jābrīdina – tur būs smilšains!”

Pret smiltīm es neiebilstu, un man kārojas sēdēt karstajā gaisā, pat, ja tas nozīmē putekļu ieelpošanu. Atnestais sviests folijas trauciņā drīz vien ir izkusis mīksts. Man kompāniju sastāda kāds neliels putniņš, kas naski nolasa maizes drupačas no uz blakus atstātā galdiņā (par ko garām ejošas amerikāņu meitenes sarauc degunus un pasaka ewwww). Uz galda noliktais telefons nu saulesbrilles pēc dažām minūtēm ir pārklājušās ar smilšu kārtiņu. Pilnīgai idillei pietrūkst vien tējas, un kad man to atnes, izkūstu tāpat kā tas sviests – tā ir mana mīļākā tējas zīmola.

Pēc pusdienām spiedošais karstums sāk atstāt iespaidu, vai, iespējams, negulētā nakts, un tā vietā lai dotos dienas vidū pastaigā gar pludmali, nolemju uz brīdi atpūsties viesnīcā. Šķiet, katrai sevi cienošai viesnīcai te ir jumta baseins un bārs. Šodien bez manis te ir vien apkalpojošais personāls un kāds pāris pie baseina. Es nolemju vērot smilšu krāsas namus, piedzerot klāt Bitter Lemon limonādi. Arī mitrā skārdene drīz pārklājas ar smiltīm. Ir laiks doties tālāk, pirms vēl paliek tumšs.

Skaistākā mošeja – Lielā mošeja

Pirms doties uz Šeiha Zaida mošeju, esmu izpētījusi, ka tajā pieejamas bezmaksas ekskursijas. Reizi pāris stundās angļu valodā runājošs gids izvadā pa mošejas otru pusi – tur, kur parastiem tūristiem ieeja ir liegta. Tā tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām un tūristu vidū populārakajām vietam pasaulē – divus gadus pēc kārtas tā bija TripAdvisor balsojuma topa otrajā vietā. Pirmajā vietā bija Kambodžas Angkorvatas templis.

Labākais laiks, kad doties uz mošeju ir neilgi pirms tumsas iestāšanās, lai to varētu apskatīties gan gaismā, gan iestājoties krēslai. Šodien tūre sākas 17:00, un jau laicīgi izbraucu no viesnīcas. Labi, ka tā! Kamēr izeju cauri tuneļu labirintam, lai tiktu iekšā, saņemu savu abaiju, kas, pārsteidzošā kārtā, der arī man – Eiropiešu gigantei – un pat sniedzas līdz zemei, un vēlreiz izeju cauri labirintam, lai nokļūtu virszemē, esmu klāt vien īsu brīdi pirms ekskursijas. Man ir dažas minūtes laika, lai gūtu pirmos priekšstatus par šo 2007.gadā pabeigto arhitektūras meistardarbu. Ja kādreiz liekas neticami, ka cilvēki publicē attēlus ar kolonnu rindām bez citiem apmeklētājiem – tad tieši tā šādas bildes top, jo ekskursijas laikā ir iespējams uzņemt attēlus bez neviena cita cilvēka.

Gide mums stāsta par marmoru, kas sākotnēji izmantots celtniecībā, bet beigās izbrāķēts, viss noņemts nost un izklāts uz zemes. Kā tumšās zīmējuma lapiņas sakarst un Ramadāna laikā tām nav iespējams pieskarties. Viņa rāda un stāsta par kaligrāfijas veidiem, kas šeit redzami, kā arī par paklāju, kas sākotnēji bijis par pāris tonnām smagāks – pirms tam tika noskūta virskārta, lai izveidotu marķējumus Medīnas virzienā. Viņa tāpat arī pastāsta par Allāha vārdiem, kas redzami uz galvenās telpas sienas. Šeit mēs ienākam iekšā, kamēr visi citi apmeklētāji drūzmējas ap lenti ārpusē. Liekas neticami, ka šāda ekskursija ir bezmaksas!

Drīz vien satumst. Saulriets dūmakainajā dienā iet secen, debesis mazliet iekrāsojas dzeltenrozā, bet vien uz mirkli. Ar cilvēku plūsmu es dodos uz priekšu,  meklējot skaistākos skatus. Galvenais laukums paliek cilvēku neskarts, un ēka tajā atspīd kā ūdenī. Pa brīdim kāds bērns izlaužas no vecāku tvēriena un skrien pāri laukumam, cik vien spēka. Taču neviens neiebilst, visi vien smaida, bērni drīz vien paklausīgi atgriežas vecākiem pie rokas un kustība uz priekšu turpinās. Skaistāks skats tomēr bijis sākumā, un soli pa solim, lēnītēm, izvairoties no sargiem, es sāku doties atpakaļ, pret spuru, uzmanīgi vērojot apsargus un skatoties, vai kāds man neaizrādīs Fotoattēls te un tur, solītis aiz kolonnas un drīz vien es atkal esmu sākumā. Sākas vakara lūgšana, un gaisu piepilda dziedājums. Aizvien spožāk izgaismojas mošejas gaismas – dzeltenās arkas un domi. Tiem apgaismojums tiek mainīts atkarībā no Mēness gājuma – jo Islāma kalendārs vadās pēc Mēness. Mums pierastā krusta vietā, pat uz ātrās palīdzības mašīnām ir mēness.

Vēl pirms doties pie miega, satieku citus latviešus uz vakariņām – šajās dienās mūsu te ir tā pavairāk. Esam kopīgi dalījušies padomos par plānošanu, un tagad var salīdzināt piezīmes par to, kas ir vai nav paticis. Tālāk gan manos plānos ietilpst šeit dzīvojošo ekspatu satikšana, bet tas jau Dubaijā – libānieši, ēģiptieši, jordānieši, sīrieši un citi kolēģi, kas dzīvo šajā reģionā un vēlas man parādīt pilsētu tā, kādu to redz savām acīm.

No vienas tuksneša pilsētas otrā – kā tikt no Abū Dabī uz Dubaiju

Es iekāpju perfekti kondicionētā automašīnā, un drīz vien šoferis traucas pa šoseju ar 140 km/h. Līdz Dubaijai ir aptuveni pusotra stunda. Pa ceļam ir gan amerikāniska izskata food truck pietura, gan patiesi plastmasas zālieni lielo ceļu krustojumos, un kāda iestāde, kas ir pa vidu starp Burning Man festivāla fotogrāfijās redzēto un distopijas filmās ieraugāmo. Kā pilsēta būs mainījusies kopš pēdējās apmeklējuma reizes? Iepriekšējo reiz te biju trīs gadus atpakaļ, un Dubaija nestāv uz vietas. Debesskrāpju ir vēl vairāk, un mērogs vēl iespaidīgāks. Ieejot viesnīcas numuriņā, ieraugot milzīgo vannu, gultu un skatu pa logu, man gribas pašai sev nosūtīt sveicienu pagātnē – mācies, centies, tas atmaksāsies, jo būs šādi mirkļi! Ar mazliet naudas te luksusu var izbaudīt katrs –  taču mērogi te ir tādi, ka grūti salīdzināt ar jebkuru citu pilsētu. Nekur citur vēl neesmu redzējusi iespēju Uber aplikācijā izsaukt helikopteri. Tam gan ir piebilde, ka tikai ar pilsētas tūri, bet tāpat.

Drīz ar kolēģiem esam pilsētas centrā, vakariņojam restorānā Zeta tur, kur trīs gadus atpakaļ uz mani skatījās melna, nodegusi siena – viesnīca Address, par kuras ugunsgrēku Jaunajā gadā ziņoja visas pasaules mediji. Tagad nekas neliecina par postu – lobijā ir rožu un orhideju klēpji, izstādītas kleitas kā no pasaku grāmatām. Tā vien liekas, ka Dubaijas viesnīcas varētu iekļaut apskates objektu sarakstā, jo padomāts ir par visu. Fonā skan Despacito vijoles izpildījumā, kad ieslēdzas slavenās strūklakas, Burj Khalifa mirgo gaismiņas un lielākā daļa apkārt esošo tam pat īsti nepievērš uzmanību.

Arī pie skaistā pierod. Un garšīgā. Šķiet, Dubaija ir vieta, kur doties gastronomiskā ceļojumā, un mani ceļabiedri mani ved uz visu, kas ir libāniešu. Ja kādreiz droši varēju teikt, ka mana mīļākā virtuve ir itāļu, tad jau kuro reizi liekas, ka tomēr virsroku ņem libāniešu humuss, moutabel – tahini un baklažānu dips. Pagājušajā reizē ēdām Abd El Wahab, bet šoreiz Wafi Gourmet, kas atrodas otrpus strūklakai. Liekas, ka baro kā uz kaušanu – jo tik daudz ēdiena vienuviet un tādam cilvēku skaitam liekas nepieņemami daudz. Pēc tam seko kulinārā ekskursija uz turku-libāniešu ZouZou restorānu, un, visbeidzot, ēģiptiešu Cairo Gourmet, kur siers ar arbūziem ir pilnīga norma, bet par desiņām ceļabiedri viens otram saka “tikai nesaki viņai, kas tur ir, neēdīs!”. Izrādās, nekas tāds – parastas zarnu desiņas.

Pēc turku-libāniešu ēdiena izbaudīšanas salīdzinoši nesen uzceltajā rajonā La Mer , mēs ejam pastaigā gar jūras krastu, domājot par neseno sarunu ar viesmīli. Tam uz rokas tetovējums – jautājuma zīme. Un uz manu ceļabiedru teju pus-pa jokam jautāto – vai atradi atbildes? Filipīniešu puisis pēkšņi izplūst garā atbildē par to kā ilgi meklējis savu tēvu, līdz beidzot to atradis. Grūti iedomāties šādu stāstu atturīgajos ziemeļos.

Ūdens ir kluss un mierīgs, un liekas, ka jūra nešalc. Ir stipri vējains, un lampiņu virtenes šūpojas gandrīz palekdamies. Ejot pa šo pludmales un restorānu atpūtas zonu liekas, ka es varētu būt jebkur. Te ir mazliet Losandželosas un Kīvestas retro šarma, bet ar Tuvo Austrumu piesitienu, un arī tikai tāpēc, ka kandoras un abaijas te ir katram otrajam. “Viņi mūs, džinsos ģērbtos, uzreiz uzskata par ekspatiem” man saka ceļabiedri. Kas nez ir labāk, tūrists vai ekspats?

Dubaija ekspatu acīm jeb ko vēl redzēt pilsētā

Bez naksnīgām pludmalēm, man rāda arī galveno pulcēšanās vietu – Dubai Mall. Šeit ir būts jau iepriekš, taču, pa pēdējiem trim gadiem veikalam ir vesela jauna piebūve, un vēl vairāk iespēju te apmaldīties.

Mēs aizejam līdz manam mīļākajam grāmatu veikalam pasaulē Kinokuniya, kur starp plauktiem varētu dzīvot gadiem, izčamdām mango lielveikalā (te to ir veseli pieci veidi), iegriežamies japāņu veikalā, kas savulaik mani pārsteidza kā no citas pasaules, bet tagad tā sortiments liekas jau pierasts. Protams, iegriežamies arī akvārija (kur, jau atkal, visapkārt dzirdu latviešu valodu) un divas stundas vērojam kā mainās gaismas pie Burj Khalifa kafenīcā HUQQA, kamēr apkārtējie smēķē ūdenspīpi ar skatu uz strūklaku. Ēdienkartes šeit ir nākošajā līmenī – katram tiek atnesta planšete un dažiem ēdieniem tajā ir pat nelieli video, lai redzētu kā ēdiens tiks pasniegts. Dubaijā visu vajag košāk, vairāk un galvenais-zeltītāk. Pat tēja veikalā ir pieejama ar zelta putekļiem.

Taču viens gan –  klientu apkalpošanas līmenis ir atsvaidzinoši patīkams. Tas nav pārliekais smaids kā ASV, un tā nav iztraucētā nelaipnība kā dažreiz pie mums. Mēs runājam ar no Dienvidkorejas atbraukušo tējas veikala menedžeri, sveicināmies ar sporta apavu veikala darbiniekiem un spēlējam klavieres mūzikas instrumentu veikalā, darbiniekiem sitot kājas ritmā. Jo kāpēc gan nē? Arābu smaržu veikalā tiek izrādīti visi labumi, īpaši oud smarža. Ja smaržojot vietējās “koka” smaržas parasto, popa-smaržu veikalā tas ir gandrīz patīkams, tad te, pasmaržojot vairākas vecuma variācijas, kā tādam viskijam, 40 gadus vecais aromāts smaržo tā, ka nav skaidrs kāpēc kāds pie pilna prāta gribētu smaržot tā.

suvenīri no emirātiem

Smaržas nav tādas, kā pierasts. Tās nav ierastajā pulverizatora iepakojumā, tā vietā tās ir mazītiņos stikla trauciņos, no kura ar kociņu uzsmērēt puspilīti uz delma. Delms turpina smaržot pēc smaržvielas pat pēc dušas. Jasmīna un vīnogu smaržas izrādās daudz patīkamākas! Vēlāk pētu Abdul Samadal Qurashi smaržu piedāvājumu internetā, cenšoties atrast muskusa, vaniļas un taif rozes (Sauda Arābijas Taifas pilsētā augušās īpaši smaržīgās rozes) sajaukumu, kuru esmu paguvusi iemīļot, un kāda tirgotāja mājaslapā melns uz balta ir rakstīts “nepērciet, ja neesat pazīstami ar arābu luksusa smaržām”. Es tagad esmu pazīstama, un ceļa atpakaļ vairs nav!

Akrobāti, ūdens un gaismas – La Perle šova atsauksmes

Kad nebeidzamie veikali ir piegriezušies pavisam, ir laiks mākslai. Kad man šovu La Perle  iesaka nesen Dubaijā paviesojusies draudzene, vispirms to pat lāga neapsveru. Taču viņai vairākkārt sakot, ka to patiesi ir vērts redzēt, nolemju – jādod iespēja. Izrādās, tas ir iespaidīgākais, krāšņākais un skaistākais šovs, kuru esmu redzējusi. Jo, protams, kā jau Dubaijā, te viss ir vēl vairāk un spilgtāk, nekā citur. Akrobāti? Būs daudz! Un tie laidīsies no griestiem, kas izskatās pēc deviņstāvu mājas augstuma. Triki ar motociklu? Protams! Bet, tā, lai būtu pieci akrobāti uzreiz, un iekšā lodē, kurai atvienojas apakšdaļa. Bet zāles vidū – milzīgs baseins, kas kūp, vārās, pārplūst, ar gaismu projekcijām, mūziku un šovu ne minūti nav garlaicīgi. Vienīgais, kas pēc tā noskatīšanās dara skumju – nez vai kāds cits priekšnesums pēc šāda šova liksies interesants!

Pēdējais vakars Abū Dabī – prezidenta pils un Emirates Palace

Ir laiks atgriezties atpakaļ Abū Dabī, lai nākamajā dienā no rīta dotos mājās. Pēc vēl viena pusotras stundas brauciena pa tuksnesi, krāšņajai Teslai braucot teju bez skaņas un vērojot zibeņus tuksnesī, es tā tikai vien pagūstu aizskriet līdz Qasr Al Watan, jaunākajam objektam Abū Dabī kultūras pasaulē. Jaunā prezidenta pils. Neviens prezidents gan tajā nedzīvo, taču tā ir paredzēta viesu uzņemšanai.

Šoreiz diemžēl laika plānošana nenostrādā man par labu – un iespēju apskatīties pili no iekšpuses es palaižu garām vien par dažām minūtēm. Vēlāk pat redzu, ka dažus vietējos iekšā vēl ielaiž, bet man nāksies atgriezties citreiz. Kamēr pastaigājos pa pils teritoriju, atkal dzirdu latviešu valodu. Šoreiz gan ne to glaimojošāko vārdu krājumu viena otrai velta māte un meita, laikam domājot, ka neviens tās nesaprot. Ātri dodos uz otru pils pusi, jo ir mazliet neērti.

Pilī sagaidu saulrietu, debesīm tik krāšņi kontrastējot ar pils apgaismojumu, un drīz sākas vakara gaismu šovs. Gaismu, krāsu un mūzikas spēle, kuras mērogs jau atkal liek saprast, cik no mazas un mazāk naudīgas valsts nāku es. Pie mums šāda vēriena vismaz pagaidām vēl nav. Pils ir vēl ļoti jauns apskates objekts – tik jauns, ka taksists man divreiz pārjautā vai tiešām nedodos uz blakus esošo Emirates Palace – kas ir pieczvaigžņu viesnīca. Uz to es aizeju vēlāk, jo te nu ir tas gadījums, kad par vienu no pilsētas galvenajiem apskates objektiem uzskata viesnīcu. Zeltītās sienas, grandiozās karaliskās dekorācijas un maza kafejnīciņa pirmajā stāvā, kur pēdējo tēju pirms miega nolemju nobaudīt arī es.

Šoreiz ar dažām dienām Emirātos ir bijis izteikti par maz. Varbūt tas tādēļ, ka krāšņi muzeji un milzīgas vēriens. Gan jau patīkamā laika dēļ. Pēdējā rītā, lidojot prom no Abū Dabī, gāž kā no spaiņa, un man arī mazliet nāk virsū raudiens, jo liekas, ka te palikusi daļa manis. Lai cik amerikāniska vide ar gaismiņām un food trucks, taču vide garām pastaigām ar sirsnīgām sarunām te ir viennozīmīgi. Būs vien jāatgriežas!

Līdzīgi raksti:

Ko apskatīties Dubaijā ziemā – mans pirmais ceļojums uz AAE

Atpūta Maldīvu salās


5 comments

  1. Ļoti skaists, dziļš, viegli uztverams ceļojuma apskats! Vai marts varētu būt pielīdzināms ceļošanai oktobrī/novembrī? Jo šis ir tas laiks, kad liekas, ka varētu izvairīties no lielakajām tūristu masām. Pērn draugi lidoja ar aģentūru un viņiem patika pamata paka bez all-inclusive kā tu uzskati, vai aģentūru piedavājumus var kombinēt ar savu programmu, vai arī plānot&ceļot pašam uz AbuDabī no A-Z.

    1. Sveika,
      Ja pašam nav laika atrast lētāk, var ņemt pakas. Bet ar tiešajiem reisiem uz Abū Dabī to var izdarīt. It īpaši, ja neņem AI, neredzu jēgu kādam maksāt komisiju. Citos galamērķos varbūt kādreiz ir kas lētāk ar grupu, vai grupa/aģentūra piedāvā ko tādu, ko pats nevari vai būtu ļoooti grūti saplānot (mums palīdzēja kāzām dokumentu kārtošanai Estravel un Argentīnā putnu tūres Dabas Tūres). Vienkārši biļeti jau nu gan var nopirkt katrs pats 🙂

    2. P.S. oktobrī- novembrī Emirātos būs paredzamāks (siltāks) laiks. Vienīgi tūristu masas kā reizi oktobrī sāk uz turieni plūst, jo sezona te ir, kad pie mums auksti. Vasarā tur ir pekle 🙂

      1. Paldies par informāciju! Man tieši likās, ka oktobrī varētu būt mazāk tūristu kā ierasts 🙂 Tevis nosauktās aģentūras man nav svešas, bet esmu noskatījusi piedāvājumu tieši uz Abu-Dabi pa 655 eur no vienas personas 7 dienām vai tas skaitās izdevīgi?

        1. Kā to ņem… es esmu redzējusi biļetes pa 130 eur turp atpakaļ no Rīgas. Un tad viesnīcu var piemeklēt dajebkādu. Vēl jau visi tie triki par to, cik piemaksa, ja dzīvo numurā viens, ja reālo brauc divatā utml, kas ar transferiem. Es šādi ceļot nepraktizēju, tāpēc zemūdens akmeņus labāk pajautāt kādam paku piedāvājumu ekspertam.
          Tavus linkus gan izņēmu laukā – neņem ļaunā, ja neliki apzināti kā reklāmu jau otro reizi. Man vienkārši pēdējā laikā aizdomīgi daudz komentāru tieši par šīs aģentūras piedāvājumiem visvisādos kontekstos 🙂

Pievienot komentāru