Ko apskatīties Bostonā? Tur jau sen dzīvo mani radi, tāpēc tur viesošos jau ceturto reizi, pie reizes apskatot arī Salemu – slaveno raganu pilsētu! Bostona tiek saukta par vienu no eiropeiskākajām pilsētām, tāpēc man vienmēr ir interesanti tajā viesoties. Iepriekšējās reizēs daudz esmu staigājusi pa pilsētu, ķemmējusi veikalus, šoreiz brīvais laiks man ir vienai pašai, tāpēc esmu ieplānojusi dažas iepriekš neredzētas apskates vietas!
Līdzīgi raksti:
Lielais kopsavilkuma raksts par Ņujorkas apskates vietām
Praktiska informācija
Transports: uz Bostonu devos ar vilcienu no Ņujorkas, izmantoju Amtrak vilcienus, to biļetes ir iespējams iegādāties arī pie starpniekiem, piemēram, Omio.
Viesnīca: nakšņoju pie radiem, tāpēc viesnīcu šoreiz neizmantoju, bet laba viesnīca pilsētas centrā ir The Revolution Hotel (400 m no Back Bay stacijas)
Ekskursijas: nav laika plānot? Izvēlies kādu no organizētām ekskursijām Bostonā vai Salemā!
Kā nokļūt no Ņujorkas uz Bostonu jeb ceļojums ar vilcienu ASV
Ņujorkas uz Bostonu braukšu ar vilcienu – laicīgi pērkot biļetes, vilciens maksā gandrīz tikpat, cik autobuss, bet komforts un braukšanas ātrums ir lielāks. Amtrak vilcienu biļetes ir iespējams iegādāties arī pie starpniekiem, piemēram, Omio. Vēl tieku pie biznesa klases un zonas kupona, pateicoties radiem, pie kuriem ciemošos, un nu jau brauciens solās būt pavisam “pa šiko”!
Kad sasniedzu Moynihan vilcienu halli Pensilvānijas stacijā Ņujorkā, tā ir kā diena pret nakti, ja salīdzina ar no Ņuarkas pienākošo vilcienu halli, un vēl jo vairāk, metro. Pirmais, ko pamanu, ir stiklotie griesti. Labi, ka te esmu darīšanu dēļ, citādāk, nemaz nebūtu atnākusi uz šo apskates vērto vietu! Halle ir atvērta nesen, vien 2021.gadā, no ārpuses tā atgādina klasiskāku ēku, bet iekšā ir moderns iekārtojums.
Īpaši ilgi gan par griestiem nepalieku priecāties, bet dodos uz bagāžas nodošanas lodziņu. Iepriekš esmu izlasījusi, ka jāierodas diezgan laicīgi. Pie rindā stāvošajiem cilvēkiem pienāk darbinieks un katram apvaicājas, vai ir kādi jautājum un uz kurieni dodas. Par manu galamērķi, Bostonu, viņš saka, ka droši savu lielo čemodānu varu ņemt līdzi vagonā un tas nav jānodod bagāžas nodalījumā. Tas būtu jādara tikai, braucot uz tālākiem galamērķiem, piemēram, ja ceļā jāpavada diennakts. Lieliski, tā man patīk pat labāk!
Kad ir skaidrība par bagāžu, varu doties uz biznesa zonu otrajā stāvā, kur darbiniece noskenē ieejas kuponu un pastāsta, ka perons uz ekrāniem parādīsies pusstundu pirms vilciena atiešanas. Ieeju plašā telpā un nevaru izvēlēties vietu, kur iekārtoties. Brīvas vietas ir viscauri, gan uz balkona, ar skatu uz halli lejā, gan telpas vidū, dīvāniņi. Beidzot nolemju par labu logam, no kura paveras skats uz ielu, uz koši dzeltena krēsla, kas pēc dizaina piestāv manam zelta krāsas metāla koferim ar kniedēm, radot tādu septiņdesmito gadu atmosfēru.
Atstāju somas un dodos izpētīt, ko šeit iespējams paņemt ēdamu. Viss ēdiens ir bezmaksas, vienīgi, tas ir jālūdz uzlikt uz šķīvja, nevis pašapkalpošanās, kā bieži mēdz būt lidostā. Izvēlos karstmaizi, smalkmaizīti un augļu salātus. Ēdot vēroju apkārtējos un redzu ierodamies delegāciju – kāda sieviete kostīmā un augstpapēžu kurpēs, vesela darbinieku pūļa pavadījumā, kas viņu aptekalē, līdz viņi pazūd skatam man aiz muguras. Gluži kā seriālā par amerikāņu politiķiem!
Uzmanīgi vēroju monitorus, jo drīz jau būtu jāparādās perona numuram, bet, kā nav, tā nav. Beidzot, 20 minūtes pirms atiešanas tas ir redzams un ir laiks doties uz vilcienu. Biznesa klases pasažieriem ir atsevišķi iekāpšanas vārti, eskalators, kas pieved tuvāk biznesa klases vagonam. Galvenā atšķirība starp biznesa klasi un ekonomisko ir tāda, ka ir iespēja iepriekš izvēlēties sēdvietas numuru, protams, esmu rezervējusi vietu pie loga. Novietoju somu statīvā vagona sākumā, tieši pretī vagona tualetei, kas ir vismaz trīsreiz lielāka, nekā pierasts lidmašīnā, un ieņemu savu vietu. Man blakus apsēžas kāda sieviete, kas priecīga stāsta, ka izdevies samainīt biļeti uz ātrāku vilcienu, viņai oriģināli bijis jābrauc pāris stundas vēlāk. Šis vilciens izrādījies lētāks un viņai ir atdota cenas starpība! Te viss ir vienkārši un godīgi.
Kad jau šķiet, ka brauksim, atskan paziņojums, ka vilcienam esot problēmas ar bremzēm, tāpēc jāgaida tehniskie darbinieki. Tad, atskan atgādinājums par klusajiem vagoniem, kuros nav atļauts runāt pa telefonu vai skaļi sarunāties savā starpā, jāuzvedas kā bibliotēkā. Man gan netop skaidrs, vai es esmu klusajā vagonā vai parastajā, bet pagaidām vagonā valda klusums. Kad tikko esam uzsākuši ceļu, pēc mirkļa atnāk konduktors, pārbaudīt biļetes. Kā par nelaimi, tobrīd esam tunelī un man nedarbojas interneta pieslēgums. Jau satraucos, kā nu būs, bet konduktors smaida un saka, ka viss kārtībā, tikai jānosauc savs vārds un mani atradīs sistēmā.
Vilcienā ir arī plašas labierīcības, daudz lielākas, nekā lidmašīnās. Atrodas katrā vagonā, un, kad tās ir aizņemtas, arī iekšpusē pie durvīm deg sarkana spuldzīte – kā atgādinājums visiem nervozajiem, ka durvis patiešām ir ciet!
Kad izbraucam no tuneļa, vēroju Ņujorku caur viegli iedzeltenu loga stiklu. Tālāk maršruts ved gar piekrasti, posms Konektikutas un Rodailendas štatos ir īpaši krāšņs, jo dažviet vilciena sliedes ved gar pašu pludmali. Neskatoties uz to, ka aiz blīvās mākoņu segas saulrieta gaismas iet secen, ar interesi vēroju krastmalu, daudzās mājas, mitrājus un putnus. Šeit ūdens ir pavisam mierīgs.
Līdz ar tumsas iestāšanos pievēršos telefonam, pārcilājot plānus nākamajai dienai Bostonā, un pārsteigta secinu, ka pēkšņi ir atbrīvojusies vieta Cortyard Tea Room tējnīcā, kas atrodas Bostonas bibliotēkā. Tējnīca tiek uzskatīta par labāko pēcpusdienas tējai visā Bostonā. Pārsteigums ir it īpaši liels tāpēc, ka jau pāris nedēļas iepriekš gribēju rezervēt kaut vai kaut kādu pēcpusdienas tēju, bet tās visas jau bija rezervētas, dažas, pat mēnešiem uz priekšu. Un te, brīva vieta pašā labākajā! Ilgi nekavējos un veicu rezervāciju mājaslapā norādītajā vietnē.
Neskatoties uz vēlāku izbraukšanu, tomēr Bostonā esmu laicīgi. Izejot no stacijas, mani sagaida onkulis. Ir tumšs un gaiss ir dzestrs. Bostona skan citādāk nekā Ņujorka – lai arī ir sastrēgumstundas pīķis, un braucēju ir daudz, tomēr automašīnas rada mazāku troksni. Nedzird sirēnas. Protams, te ir vien ap 700 000 iedzīvotāju, ar piepilsētām, 4 miljoni, kas ir krietni mazāk nekā Ņujorkā ar 8 miljoniem.
Kamēr braucam uz radu mājām, vēroju satiksmi. Pie kafejnīcām un restorāniem ir vēl lielāki sastrēgumi, izrādās, tie ir kurjeri, kas gaida pasūtījumus līdzņemšanai. Dažviet, pat desmit automašīnas. Pa malējo labo joslu tāpēc daudz kur vispār nemaz nevar braukt, jo tur stāv jau pat divās rindās.
Pēcpusdienas tēja Bostonā
Nākamajā rītā, piektdienā, maniem radiem ir jāstrādā, un dienu pavadīšu savā vaļā. Pirms doties laukā no mājas, notiesāju kārtīgu porciju pankūku ar zemenēm, ko man pagatavojusi tante, un jogurtu, kas ir iepakots it kā tādā pašā pierastā trauciņā, kā pie mums, tikai tas ir kājām gaisā – šaurākā daļa ir augšpusē. Ar interesi vēroju ogu iepakojumus ledusskapī – mellenes, kazenes, zemenes, tās visas nākušas no Floridas. Tāda kā amerikāņu Spānija, vieta, kur viss aug!
Paņēmusi tantes braukšanas biļeti, “Čārlija karti”, kas nosaukta par godu 1948. gada protesta dziesmas varonim Čārlijam, kad tika paaugstinātas sabiedriskā transporta biļešu cenas, dodos uz metro pieturu. Tā ir pāris minūšu gājiena attālumā no mājas, un pa ceļam vēroju daudzos putnus apkārt. Ievēroju arī zilo sīli lēkājam no zara uz zaru. Nez vai viņa balsi dzirdēju no rīta, pamostoties? Lai gan spīd saule laikapstākļi gan ir stipri dzestri, priecājos, ka esmu paņēmusi cepuri, jo uz zemes ir knapi pamanāma sniega kārtiņa. Mānīgi laikapstākļi un ne miņas no +15 grādiem, kas tikko bija Ņujorkā.
Drīz esmu pieturā. Labprāt būtu iegādājusies braukšanas biļeti pati, bet, šajā pieturā nav biļešu automāts, un vadītājs pieņem tikai precīzu naudu. Šeit tas gan brauc virszemē un drīzāk saucams par tramvaju, līdz pilsētas centrā pazūd pazemē.
Pēc dažām pieturām izkāpju laukā un skats rādās drūms – debesis jau ir nomākušās un ir pieņēmies spēkā vējš. Vismaz pāris stundas pavadīšu bibliotēkā, tāpēc ceru, ka pēc tam laikapstākļi uzlabosies.
Pirms doties uz savu rīta “pēcpusdienas” tēju, bibliotēkas informācijas centrā apjautājos vai jau ir iespējams pieteikties bezmaksas ekskursijai bibliotēka, kas sāksies pēc stundas un dažām minūtēm. Lai arī mājaslapā ir norādīts, ka dalībnieku uzlīmes tiek piešķirtas precīzi stundu iepriekš, darbiniece smaida un saka, ka šodien esmu pirmā, kas ir pieteikusies, un izsniedz man uzlīmi. Lieliski! Tad dodos uz garderobi, nolikt mēteli, un iestājos rindā uz Courtyard Tea Room, kas atrodas vēsturiskajā McKim ēkā Bostonas bibliotēkā. Pirms manis rindā jau gaida vairāki cilvēki. Nebiju droša, cik stingri šeit jāievēro pēcpusdienas tējas ģērbšanās prasības, tāpēc esmu uzvilkusi melnas bikses, blūzi, un žaketi. Rindā stāvošie ir ģērbušies dažādi, dažiem kājās ir džinsu bikses un krosenes, citi, acīmredzami svinīgi. Šķiet, ar sekundes precizitāti tiek atvērtas durvis un rinda lēni plūst iekšā. Darbiniece pie ieejas pārjautā katram rezervācijas datus un vesela rinda viesmīļu ir gatavi pavadīt apmeklētājus pie viņu galdiņiem. Uzreiz brīdinu viesmīli, ka man ir tikai stunda laika, jo pēc tam dodos uz bibliotēkas ekskursiju, un viņa smaidot saka, ka, nav problēmu, pagūsim!
Pamazām parādās ēdieni, vispirms sezonālā zupa un salāti, un izvēlos tēju, zaļo tēju no Ķīnas, kas ar nosaukumu “Kāzu maisījums”. Tad, atnes “tornīti” ar vairākos stāvos saliktiem šķīvjiem – uz tā ir gan tradicionālas gurķu sviestmaizes no baltmaizes ar nogrieztu garozu, gan nelielas sāļās smalkmaizītes un saldās kūciņas. Ēdienkartē ir norādīts, ka dažas no maizītēm tiek īpaši piegādātas no vietējiem ražotājiem, pārējais, acīmredzot, ir tapis uz vietas. Tiek atnestas arī skones, apelsīnu ievārījums, citronu krēms un Devonšīras krēms, ko uz tām uzsmērēt. Nebeidzu jūsmot un stāstu viesmīlei, ka gandrīz netiku pie rezervācijas, ka vietu izdevās noķert tikai vakar! Viņa stāsta, ka man ir ļoti paveicies, jo parasti vietas viss ir rezervēts. Vēroju pārējos apmeklētājus, daži svin svētkus, redzu ziedus, īpašas norādes uz galda par dzimšanas dienu. Pie blakus galdiņa sēž sieviete, kas arī ir atnākusi viena pati, ievēroju, ka viņai gan ēdieni ir citādāki, droši vien, nepanesības dēļ. Viesmīle apkalpo ļoti raiti, un pagūstu iekļauties stundā. Man būtu labpaticies pasēdēt nedaudz ilgāk un izmantot visas 90 minūtes, kurām paredzēta rezervācija, bet šoreiz nedaudz jāpieliek solis, jo negribu palaist garām ekskursiju!
Bezmaksas ekskursijas Bostonas bibliotēka
McKim ēka, kurā atrodas Bostonas bibliotēka, tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām bibliotēkām ASV. Atšķirībā no Ņujorkas bibliotēkas, ēkā ir iespējams brīvi ieiet iekšā, nav īpaši jāpiesaka ekskursija, un te laiž iekšā visās galvenajās apskates zālēs. Es gan esmu pieteikusies bezmaksas ekskursijai, lai uzzinātu par ēkas vēsturi vairāk. Kad atnāku uz ekskursijas sākuma telpu, gide jau kaut ko stāsta, lai arī esmu klāt dažas minūtes pirms ekskursijas sākuma. Izrādās, gides ir divas, un mūsu aptuveni 30 cilvēku grupa tiek sadalīta divās daļās, lai visi var labi redzēt un dzirdēt. Manu grupu vada Geila, kundze labākajos gados, kas ļoti ātri parāda, cik plašas ir viņas zināšanas par šo ēku.
Vispirms dodamies cauri iekšpagalmam, kurā izvietota Frederick MacMonnies skulptūras “Bacchante and Infant Faun” kopija. Kad kailās sievietes skulptūra tikusi te novietota sākotnēji, tas izraisījis skandālu. Tā tikusi uzskatīta par tik nepiedienīgu, ka vietējais reliģiskais līderis no Trīsvienības baznīcas to esot nācis apskatīt tikai pa bibliotēkas logu, nevis no pagalma puses, lai novērtētu, vai tā ir pieņemama. Tika pieņemts lēmums to pārcelt uz Modernās mākslas muzeju Ņujorkā. Laikam ejot, gaume mainījās, un, kad bibliotēka lūdza šo skulptūru atgriezt, lai novietotu oriģinālajā vietā, muzejs atteica, jo tur tas bija kļuvis par vienu no populārākajiem eksponātiem. Tā nu bibliotēkas pagalmā ir izvietota kopija.
Tālāk ar gidi dodamies uz jauno zāli, kur Geila stāsta faktus par bibliotēkas tapšanu. Vispirms viņa uzdod jautājumu par slavenākajām bibliotēkām no pilsētām un valstīm, no kurām esam nākuši mēs, tūristi. Pieminu arī mūsu Gaismas pili, viņa uzreiz smejas un saka, ka Bostonas bibliotēkā arī ir stāsts par gaismu. Sākotnējā projektā šī ēka bijusi plānota bez logiem. Kad to pamanīja projekta valde, tā piespiedusi arhitektu tomēr logus ieplānot. Viņš tos ielicis, bet no ārpuses novietojis kolonnas, kas pilnībā aizsegtu gaismu. Bibliotēkā esot jākoncentrējas lasāmajam, nevis jāskatās pa logu! Bibliotēka tika atvērta 1854.gadā, būtiski pārsniedzot oriģinālo $450 tūkstošu budžetu, tās celtniecība izmaksājusi $2 miljonus. Bibliotēkas izskats ir iedvesmots no Bibliothèque Sainte-Geneviève Parīzē, un Geila dalās savās atmiņās, šo ēku redzot Parīzes apmeklējuma laikā. Ekskursijas laikā ir jūtams, ka sievietei ir ārkārtīgi plašas zināšanas par šo ēku un patiesi novērtēju, ka esmu tikusi viņas grupā!
Pastaigājoties pa telpām gan aizraujas elpa, cik tās ir krāšņas, ne tikai galvenā lasītava ar spilgti zaļajām galda lampām, bet arī citas telpas – sienu gleznojumi, griestu dekorācijas. Īpaši paliek sirdī Džona Singera Seržanta (John Singer Sergeant) sienu gleznojumi, grandiozais dievietes Astartes gleznojums. Pie sienu gleznojumiem viņš strādāja 29 gadus, bet diemžēl tos nepabeidza. Īsi pirms viņa nāves tika sākta tiesvedība par nepieņemamo reliģisko figūru atspoguļojumu gleznā “Sinagoga un baznīca”, un mākslinieks tā arī neizveidoja pēdējo gleznu, kuras uzmetumu jau bija sācis skicēt.
Tāpat ilgāku laiku pavadu telpā, kas nosaukta par godu Edvina Ostina Ebija (Edwin Austin Abbey), ilustratoram, kas pirmoreiz gleznoja ar eļļas krāsām tieši šīs telpas noformējumam, atspoguļojot leģendu par svētā biķera meklējumiem.
Bostonas parks
Ekskursijas laikā vairākkārt uzdodu Geilai jautājumus, un, kad stāstījums ir cauri un visi dodas prom, viņa pienāk pie manis un jautā, kādi man ir tālākie plāni Bostonas apmeklējumam. Stāstu, ka man ir tikai šodiena, apsveru domu apmeklēt Museum of Fine Arts, vienu no manas mammas mīļākajiem muzejiem. Viņa man iesaka tā vietā izvēlēties Izabellas Stjuartes Gārdneres (Isabella Stewart Gardner) muzeju, brīdinot gan, ka ieejas biļetes ir paredzētas konkrētam laikam.
Tā kā ir februāris, absolūtākā nesezona, ātrs skats muzeja mājaslapā liecina par to, ka biļetes ir pieejamas uzreiz. Nolemju vēl izmest ātru loku pa Newbury ielu, Bostonas galveno iepirkšanās ielu. Pēc neilgas pastaigas pāris veiksmīgi pirkumi ir iegūluši somā, man ir izdevies atrast gan manam garumam piemērotas sporta bikses, jaunu jostu teju par sīceni, un sporta apavus. Sortiments šeit ir krietni labāks, nekā Ņujorkā, un arī skats uz ielas ir baudāmāks – ietves ir tīras.
Nolemju vēl izmest loku pa Bostonas galveno parku Public Garden. Laikapstākļi ir noskaidrojušies, debesis ir dzidri zilas, bet pūš stiprs vējš. Stāvot krustojumā pretī parkam, gaidot, kad varēšu pāriet pāri, ievēroju kustību otrā pusē. Ar acīm sekoju līdzi – vāvere! Cenšos to nepazaudēt no redzesloka, ejot pāri ielai, lai pagūtu nofotografēt. Vāvere tikmēr ir uzskrējusi augstu kokā, pagūstu noķert vien dažus kadrus, tās astei plīvojot vējā. Kad pagriežos, lai ietu dziļāk parkā, pamanu vēl vienu vāveri. Un tad vēl. Un vēl. Un vēl! To te ir simtiem! Apstājos pie zāliena, vērojot pa koka stumbru kāpelējošās vāveres, un tās sāk izrādīt par mani interesi un nāk klāt. Skaidrs, cilvēki mēdz tās pacienāt! Kad no manas somas nekas neparādās, tās ātri zaudē par mani interesi un skrien tālāk, līdz kāda sieviete izvelk no somas ābolu un sāk taciņas vidū tās barot. Tad gan uz brīdi viņa izskatās kā Disneja multfilmas varone, ar dzīvniekiem visapkārt. Klusumu pārtrauc dobji izsaucieni – Kanādas zosis, gāzelēdamās, iet pa taciņu pāri, viena izskatās dusmīga un visi garāmgājēji ieņem drošu distanci no tās. Ejot dziļāk iekšā parkā, pamanu veselu baru ar tām, knābājot kaut ko zālienā. Protams, arī te ir vāveres. Paslēpušās koku aizvēja pusē, tās mani vēro. Es vēroju pretī. Neesmu tomēr gana silti saģērbusies, drīz jūtos nosalusi un ir laiks muzejam!
Isabellas Stjuartes Gārdneres muzejs
Esmu atkal metro-tramvajā un Google Maps kartē rūpīgi sekoju līdzi, kur jākāpj ārā. Pēkšņi dzirdu vadītāja paziņojumu, ka šis ir ekspresis un kaut kādās pieturās nepastāsies, bet nesadzirdu, kurās. Man liekas, ka vai tik nesanāk, ka manējā arī, tāpēc ceļos augšā un lecu ārā. Esmu vienu pieturu par agru, bet gājiens līdz muzejam tāpat aizņem vien septiņas minūtes. Kasē nopērku biļeti un dodos uz garderobi, nodot jaku un sapirktos labumus no iepirkšanās ielas. Kad jau esmu muzejā, izrādās gan, ka mana mugursoma sargiem arī nepatīk, tā esot jātur sev priekšā. Kāpēc nez to neteica pie ieejas? Labprāt to būtu nodevusi glabātuvē.
Izabella Stjuarte Gārdnere (1840-1924) bija sieviete, kas bija priekšā savam laikam. Kolekcionāre, mākslas patronese, kas kopā ar vīru bija daudz ceļojusi pa pasauli un izveidoja iespaidīgu Venēcijas stila muzeju, kuru iesauca par Fenvejas galmu.
Ienākot muzejā, pirmais, ko pamanu, ir milzīgais iekšpagalms, kas izskatās pēc botāniskā dārza. Tam apkārt uz soliņiem sēž studenti, kas glezno redzamos augus. Drēgnajā dienā, šī ir īsta ziedu simfonija, kur viskošāk izceļas orhidejas un amariļļi. Par augiem šeit rūpējas vesela dārznieku komanda. Klausos audiogidā stāstījumu un uzzinu, ka daži no augiem ir izlauzušies no zemē ieraktajiem podiem, un pēc stumbra biezuma dažādās vietās var redzēt, kur tie tikuši pie jauna mitruma avota ārpusē. Iekšpagalmu pārsedz stikla jumts, no vienas puses, atgādinot, ka esam telpās, no otras, radot iespaidu, ka esam iekšā namā, kur jumta vietā ir debesis.
Ieejot jau pirmajā gleznu zālē, ieraugu tā paša Seržanta Astarti, gluži kā bibliotēkā, tikai mazā izmērā un rāmī. Šajā muzejā nekur nav izvietota izlasāma informācija, visu var uzzināt tikai skanējot kvadrātkodus, lai izlasītu aprakstus internetā vai noklausītos audiogidus. Arī darbi ir izvietoti ne tā, kā varētu gaidīt. Nevis atbilstoši laikmetam, bet stāstam. Piemēram, Rembranta jaunības dienu pašportrets ir izvietots ar skatu uz viņa nākotnes slavenajiem darbiem. Jaunietis skatās uz savu nākotni. Diemžēl, pirms 30 gadiem šis muzejs tika apzagts. Tika nozagti 13 darbi, tos brutāli izgriežot no rāmjiem.
Klausoties stāstījumu audiogidā, sāc pamanīt nianses, aspektus, detaļas gleznās un citos mākslas darbos, ko citādāk neievērotu. Pāva attēlojumu mežģīnēs no Florences. Sejas izteiksmes. Atspulgus. Prātā nāk Amy E.Herman grāmata “Visual Intelligence”, kas māca no jauna redzēt vidi sev apkārt. Tās autore izmanto gleznas FIB ekspertu apmācībās, lai iemācītu tos redzēt to, kam citādāk pārskrienam pāri.
Kādā stūrī ir novietota glezna, kurā attēlota pati Izabella. Tam laikam, nepiedienīgā apģērbā – sieviete bija tērpusies garā, melnā kleitā, kurā redzams nedaudz dekoltē un tērpam ir īsas piedurknes. Cik ļoti gan ir mainījušies laiki, 100 gadus pēc viņas nāves, tērps izskatās pieticīgs. Toreiz, viņa bija skandāliste, jo atļāvās darīt to, kas nebija pieņemami. Tomēr, neskatoties uz to, pateicoties viņas mīlestībai pret mākslu, viņai bija nozīmīga loma Amerikas kultūras dzīvē un viņa tikusi saukta par Bakbejas karalieni.
Salema – raganu pilsēta
Uz Salemu, piejūras pilsētu, kas bēdīgi slavena ar 1626.gada raganu prāvām, dodamies sestdienā. Salema piedzīvo pīķi apmeklētāju vidū Helovīna laikā, jo pilsētas mārketings ir cieši saistīts ar raganu tēmu.
Novietojuši automašīnu, dodamies uz Salemas raganu muzeja pusi. Teju katrā veikaliņā, bodītē vai kafejnīcā ir kaut kas par raganu vai nāves tēmu. Melni plīša kaķi, raganu troņi, ļoti daudz tējas, jo, acīmredzot, raganas dzer tēju, kā arī mazs maisiņš melno piparu par $17 kā suvenīrs no pilsētas. Te var iegādāties pat “nāvīgi seksīgu” telpu gaisa atsvaidzinātāju. Uzduramies arī poļu veikaliņam, ceru, ka varbūt tajā būs arī kāda prece no Latvijas, bet viss patiešām ir tikai poļu izcelsmes. Pamatā, te ir konfektes un konservēti dārzeņi. Poļu veikaliņš te nav nejauši, jo 20.gadsmita sākumā aptuveni 8% pilsētas iedzīvotāju bija poļi.
Neskatoties uz to, ka viesojamies pilsētiņā ziemīgā, drēgnā sestdienā, kad dienas vidū sāk snigt, tā ir tūristu pilna. Vērojot tūristus un tematisko pilsētas noformējumu, varu vien novērtēt vietējā tūrisma departamenta darbu, līdz maksimumam izmantojot doto!
Dodamies pa pilsētas ielām uz Salemas raganu muzeja pusi, lai uzzinātu vairāk par senāko pilsētas vēsturi. Paejam garām kādai pelēkai koka ēkai, kas tiešām izskatās kā filmās par Salemu. Liekas, ka tūlīt no tās izies kāds zemnieks ar dakšām rokās.
Kad nonākam līdz muzejam, izrādās, ka biļetes ir jāpērk uz konkrētu ieejas laiku, jo muzeja galvenā aktivitāte ir tāda kā izrāde. Visi sasēžas telpas vidū uz taburetēm, un pa ēkas perimetru, uz sienām ir izvietotas vaska figūras, kas tiek izgaismotas un skan stāstījums, kā filmā, tikai ne gluži. Gaismām nodziestot uz vienas sienas, pagriežamies, kad tās iedegas uz otras. Tā, pa perimetru noskatāmies katras sienas “šovu”.
Viena no versijām ir, ka “Salemas meiteņu”, kas it kā tikušas raganu noburtas, uzvedība ir bijusi graudaugu pelējuma jeb “melno graudu” dēļ, kas satur LSD. Vairums apsūdzību nākušas tieši no pilsētas purvainākajiem rajoniem. Uz kopējā globālā raganu medību fona Salema īpaši neizceļas – aplēses liecina, ka Eiropā tikušas sadedzinātas ap 50 tūkstošiem raganu, dažās valstīs, kā piemēram, Islandē, pārsvarā tie bijuši vīrieši. Salemā tika apsūdzēti 200 cilvēki, no tiem 20 gāja bojā, 19 tika pakārti un 1 spīdzināts līdz nāvei. Tas viss, masu psihozes dēļ…
Pēc izrādes mūs aizsūta uz suvenīru veikalu, esot jāuzgaida, kamēr tiksim otrā zālē. Tur tikmēr notiek ekskursija otrai grupas daļai, jo mūsu ir pārāk daudz, lai ietilptu vienā zālē. Pētām suvenīrus, te arī daudz ar Holivudas filmām saistītu preču – no filmām “Raganas”, “Harijs Poters” un citām. Kad beidzot tiekam pēdējā ekspozīcijas zālē, šeit atkal ir jānoklausās audio stāstījums. Ekskursijas tiek noslēgta ar vārdiem par dažādām raganu medībām, kādas notiek mūsdienās. Aizvien, masu psihozes dēļ.
Pēc muzeja aizejam līdz krastmalai, jo Salema ir ostas pilsēta. Gar krastmalu ir saceltas bezpajumtnieku teltis. Grūti iedomāties, dzīvot tādos apstākļos ārā. Mums ik pēc pāris simtiem metru gribas iet pasildīties. Ja jau esam šeit, arī jāpavakariņo. Ieejam bārā “All Souls Lounge”, kuru mums ieteica vienā no suvenīru veikaliņiem un pasūtām sviestmaizes. Tās te ir smalkas, man, ir Grijēras un Gorgonzolas sieriem, vīģēm un bekonu. Pasniedz ar paciņu čipsu un marinētu gurķi. Ēdienkartē ir arī “pierogi”, poļu pelmeņi, bet ar asumiņu burtiskā nozīmē – halapenjo pipariem. Kad jautāju pēc tējas, viesmīle atvainojas, viņiem ir tikai kafija. Vai man varot atnest karstu ūdeni? Lieliski, der, jo man līdzi ir savs tējas maisiņš! Drīz viesmīle atnes ūdeni, citronu un kokteiļu cukurgraudus.
Līdz ar pēdējiem gaismas stariem apejam apkārt Salemas kapsētai, kur redzami rindās salikti, paplāni pieminekļi no 17.gadsimta. Arī šeit Helovīna laikā esot īsts tusiņš, lai arī cik zaimojoši tas neizklausītos. Vakarā gan kapsēta ir ciet. Daļa kapsētas ir ar žogu no uzasinātiem mietiem. Savukārt blakus tai, memoriāls Salemas raganu medībās nogalinātajiem.
Pirms braukt prom, nolemjam vēlreiz pasildīties, un ieejam kādā kafejnīcā, kur pasūtu sarkanā velveta keksu. Te mafini ir klasiskā amerikāņu izpildījumā, ar bagātīgu krēma kārtu, kas ir stipri krāsaināks nekā varētu būt no kādas melleņu vai biešu krāsvielas. Pilsētā satumst un ir laiks atgriezties Bostonā.
Kad esam Bostonā, nolemjam iegriezties lielveikalā “Bazaar”, preces no Austrumeiropas. Te gan atrodu preces no Latvijas, “Kāruma” zemeņu, riekstu, vaniļas un šokolādes sieriņus saldētavā, par $1.29 gabalā, pirms nodokļiem, un šprotes. Plauktos arī redzams “Rīgas biezpiens”, kas, acīmredzami, nav ražots Rīgā, jo uz attēla ir slāviska izskata pils ar zaļiem jumtiem. Veikala gaļas nodaļa atstāj deviņdesmito tirgus iespaidu. Pie kases ir arī vesels plaukts medikamentu, mums pazīstami deguna pilieni, sūkājamās tabletes pret kakla sāpēm. Stūrī, kur acīmredzami ir tecējuši griesti, ir izliktas pirts slotas. Tās arī ir iespējams iegādāties.
Apmeklējot Bostonas ķīniešu kvartālu jaunā gada svinībās
Pēdējo dienu Bostonā, pirms došanās mājup, pavadu pilsētas ķīniešu kvartālā. Bostonas Čainatauna ir viena no vecākajām ASV, un atspoguļo kultūru, kāda pašā Ķīnā nemaz nav, jo šeit rajons ir it kā iekonservēts laikā.
Nupat kā bijis ķīniešu jaunais gads, tāpēc šajā dienā notiek parāde. Neskaitāmas deju grupas pie veikaliem, frizētavām, kafejnīcām, dejo deju – divi ķīniešu lauvas (katrā, divi cilvēki – priekškājas un pakaļkājas), “ēd” kāpostu, kā arī saņem naudu no uzņēmēja par savu priekšnesumu. Tiek spridzinātas petardes, un atbalstītāju komanda sit bungas, šķindina šķīvjus. Tas viss, lai aizbaidītu ļaunos garus. No visām pusēm skan troksnis, cilvēki vēro priekšnesumus un filmē, tāpēc dažviet uz tiem noraugāmies caur telefonu sienu. Sākotnējo domu te kaut ko apēst, atmetam, jo pie visām kafejnīcām ir milzu rindas. Zeme ir sašķaidītu kāposta lapu, konfeti un petaržu pārpalikumu pilna.
Dodamies tālāk, izstaigāt Bostonas krastmalu, kad pie pašiem rajona vārtiem ieraugām arī pūķi, ko uz kociņiem paceltu nes virs galvām. Pūķa gads!
Pēdējās stundas Bostonā paiet, vērojot veco pilsētas ēku un ugunsdzēsēju izsaukšanas vietu, kontrastu ar milzīgajiem debesskrāpjiem. Ķieģeļi un vecmodīgas telefona kastes ar laternām pret stikla sienām. Kapsētas, kas ir blakus vēsturiski jaunākām ēkām, kurās, savukārt ir izvietotas kafejnīcas. Vienu kafiju ar skatu uz kapiem, lūdzu? Mēs nolemjam ieturēties Quincy tirgū, ēdot nūdeles ar pistāciju eļļu un vērojot halles galā izkārtos Celtics kreklus. Ar Porziņģi gan nevienu nemana. Bez viņa gan Bostonā jau izsenis ir spēcīgas latviešu tradīcijas – vietējā biedrība aktīvi piedalās dziesmu svētkos, pie tās viesojas svarīgas amatpersonas, bet bērniem šeit ir latviešu skola un nometnes. Gabaliņš Latvijas arī te! Nākamreiz, būs noteikti jāatnāk onkulim līdzi, paciemoties tur.
Līdzīgi raksti: